Baltkrēpis

I NODAĻA Čigāni

«Ūdens atkal krities,» Folko nodomāja.

Stāvot laivā, zēns juta, ka vecā, ietrunējusī laiva aiz­ķeras un dūņainajā gultnē grūti virzās uz priekšu. Šī bija visnejaukākā iebrauktuve starp dūksnainajām salām.

Kamargas purvājā Folko labi pazina visus ūdens ceļus. Šie purvi bija viņa brīnumainā valstība. Bieži vakaros, tāpat kā šovakar, viņš gluži viens vectēva Eusebjo laivā devās tos izpētīt — līdzīgi princim, kas apmeklē savu karaļvalsti. Šī milzīgā zeme ar zilajām debesīm un rāmajiem ūdeņiem bija viņa — Folko pasaule.

Kaut arī zēnam bija tikai divpadsmit gadu, viņš bija liels un muskuļains. Folko bija stingri iespraudis kārti dūņās un stāvēja laivas pakaļgalā, ar kailajām, raupjajām kājām atspē­ries pret dēļiem.

Viņš izlaida pirkstus cauri biezajam matu ērkulim, kas aizsedza sviedriem klāto pieri. Tad viņš ar visu spēku atspiedās uz kārts, lai iekustinātu laivu.

Beidzot laiva izspraucās cauri meldrājam. Tagad tā klusi slīdēja pār pelēkajiem ūdeņiem.

Folko jutās laimīgs.

Zēns gribēja nokļūt līdz pašam purva galam, līdz plašajiem klajumiem, kas viņu valdzināja.

Tur ganībās brīvi klaiņoja savvaļas zirgu bari. Daž­reiz Folko pamanīja, kā, krēpēm plīvojot vējā, tie rikšo saules apmirdzētā smilšu mākonī.

Folko sapņoja par šiem brīnišķīgajiem zirgiem.

Vectēvs Eusebjo būtu vēlējies, lai mazdēls, tāpat kā viņš pats, kļūst par zvejnieku. Taču nē… Folko nebūs zvejnieks. Vēlāk viņš kļūs par zirgu uzraugu. Nav skaistāka amata par šo te. Augu dienu var sēdēt zirgam mugurā. Var rikšot, meklējot melno vēršu barus… Var saķert un piejaucēt savvaļas zirgus.

Krēsloja.

Satumsušajās debesīs kā sārta lenta lēnām izritinājās lidojošu flamingo bars. Lielie putni pagaisa saulrieta mākoņos.

Sacēlās dzestrs vējš un locīja meldrus. Nepaies ne stunda, kad uznāks nakts.

Pēkšņi Folko pamanīja, ka vēl nekad laiva nebija viņu aiznesusi tik tālu prom no mājas. Nu laiks at­griezties.

Aizsapņojies zēns bija pilnīgi aizmirsis, ka šovakar pametis māju ne jau tālab, lai dotos purvā meklēt pie­dzīvojumus.

Vectēvs Eusebjo viņam bija uzdevis izcelt murdus, ko abi pirms pāris dienām izlikuši.

«Ja krietni piespiedīšos, pagūšu vēl to izdarīt,» Folko nodomāja.

Ar spēcīgu kārts vēzienu viņš apgrieza laivu. Tā bija smaga. Cauri satrunējušajiem dēļiem sūcās ūdens. Tas jau sniedzās zēnam līdz potītēm. Vajadzēja apstāties un izsmelt laivu ar veco spaini, kurā parasti tika mestas iekšā zivis.

Folko aizstūmās ar laivu pie krasta un iesprauda kārti aiz laivas gala, lai tā noturētos augstajās zālēs.

Nejaušība viņu bija atvedusi šovakar līdz purva ga­lam un likusi apstāties šai vietā, kur biezie krūmi slēpa skatienam līdzenumu. Vienīgi liktenīgs gadījums bija novedis Folko līdz viņa sapnim.

Satvēris rokā cauro spaini, zēns laivā nometās ceļos. Un tad viņam šķita, ka viņš niedrēs sadzird vieglu čaboņu.

Droši vien tur bija nācis dzert kāds dzīvnieks… Var­būt brūnais ūdrs, kura zobgalīgo skatienu starp smai­lajām ūsām Folko tik bieži bija manījis.

Nekustējās ne lapiņa. Dziļajā vakara klusumā varēja sadzirdēt vienīgi vieglus ūdens šļakstus pret laivas sāniem.

Un pēkšņi Folko pamanīja pavisam tuvu mazliet iz­plūdušu attēlu, kas atspoguļojās sīko vilnīšu saņirbinātajā ūdenī, tik dzidrā kā spogulis.

Tur iezīmējās balts stāvs ar divām smalkām ausīm un divām tumšām acīm, kas vērās gan vaļā, gan atkal ciet.

Elpu aizturējis, pukstošu sirdi Folko klusītiņām pie­cēlās. Viņš piesardzīgi pašķīra meldrus.

Tūdaļ attēls ūdenī izdzisa. Tad atkal parādījās.

Folko pastiepa vājo kaklu un, ieraudzīdams lielisku kumeļu, neticēja pats savām acīm. Tas spoguļojās ūdenī.

Jaunais zirgs laikam pirmo reizi ieraudzīja savu at­tēlu purva ūdenī. Toties tā gan noteikti bija pirmā reize, kad šis savvaļas zirgu mazulis redzēja sev tik tuvu cilvēka bērnu.

Pēkšņi kumeļš pacēla galvu un atmeta atpakaļ uz pieres noslīdējušo balto krēpju pušķi. Pār visu viņa ķermeni… pār gludo, tīro spalvu, tik baltu kā sniegs… līdz pat kuplajai astei pārskrēja trīsas.

Satraukts un izbrīnījies mazais zirgs stāvēja uz ga­rajām, ļoti tievajām kājām un viegli drebēja. Taču prom tas nebēga. Ar visām četrām kājām iegrimis dū­ņās, kumeļš palika nekustīgi stāvam tieši pretim zēnam.

Un tad viņu skatieni sastapās.

Šķita, ka pārsteigtā Folko smaids būtu savaldzinājis šo visai bailīgo, jauno dzīvnieku. Kumeļš plati atvēra milzīgās acis. Tik maigas un mazliet skumjas acis.

Tā mūs uzlūko zirgi, kad tie mūs labi pazīst, kad tie kļuvuši mūsu draugi. Tā zirgi mēģina runāt ar mums, nāsis iepletuši, un viņu tumšās lūpas viegli dreb.

Satrauktajam Folko bija tikai vienas bažas, kaut viņš nenobaidītu brīnišķīgo zirdziņu. Zēns neuzdrošinājās ne pakustēties. Beidzot viņš saņēma drosmi. Lēnām sa­liekdamies, viņš pastiepa roku tādā kā biklā glāstā.

Tūdaļ pārlieku lielajās kumeļa acīs iedegās ugun­tiņas. Mazliet saslējies pakaļkājās, dzīvnieks pavirzījās sānis. Tad, galvu noliecis, tas ar strauju lēcienu metās prom cauri meldrājam.

Vēl aizvien atrazdamies burvības varā, Folko nodo­māja, ka viņš sapņojis. Skaistā parādība bija izgaisusi.

Zēns uzrausās krastā. Staignajā zemē varēja saskatīt mazu nagu pēdas.

Folko izlīda cauri meldrājam.

Nepilnu divdesmit soļu atstatu rūsganajā klajumā viņš ieraudzīja staltu ķēvi apaļiem sāniem, arī gluži baltu. Pāri pleciem tai krita garas, sudrabaini iepelēkas krēpes. Ķēve mierīgi ganījās, pagājās kādu solīti uz priekšu un noplūca ar zobiem zāļu kušķi. Ap viņu lēkāja baltum baltais kumeļš.

Folko panāca tuvāk. Viņš vairs nedomāja nedz par vēlo stundu, nedz par uznākušo vakaru. Zēns atradās tālu no vectēva Eusebjo mājas. Kailās kājas smiltīs ne­sacēla nekādu troksni. Tomēr ķēve bija jutusi viņa tu­vošanos. Tā iezviedzās, saukdama klāt kumeļu. Tas tūdaļ rikšiem pieskrēja mātei klāt un cieši pieplaka tai pie kājām.

«Viņa aizbēgs…» Folko domāja.

Savvaļas zirgi ir ļoti tramīgi. Tie neļauj nevienam sev tuvoties.

Milzīgi pārsteigts Folko redzēja, ka ķēve nav izbi­jusies. Tā pat mazliet panācās zēnam pretim. Tad ap­stājās un raudzījās, kā viņš nāk tuvāk.

— Manu skaistulīt… — Folko teica. — Nebaidies taču no manis…

Zēns pienāca pavisam tuvu. Ķēve pastiepa garo, balto galvu uz viņa pusi un ošņāja gaisu, it kā gribē­dama iekosties zēna raupjajā matu cekulā.

— Nu, mana jaukā… ļauj tevi noglāstīt…

Folko pārlaida pirkstus pāri zīdainajām krēpēm. Ķēve nolieca galvu zēnam uz pleca.

Folko būtu gribējis piejaucēt skaisto kumeļu. Cik māte bija rāma, tik kumeļš mežonīgs. Tas spēra. Arvien vēl cieši pieplacis mātei pie sāniem, kumeļš mēģināja kost. Bet ķēve, lai to nomierinātu, laizīja tam nāsis.

Taču kumeļu, likās, valdzina tieši Folko balss, kura bija daudz maigāka par glāstu.

— Nu, Baltkrēpīt!… Nu, mīļais…

Baltkrēpis! Šis skaistais vārds pēkšņi bija uzradies puisēnam lūpās. Vārds, kuru kumeļš drīz vien mācīsies pazīt.

— Nebaidies… Es atgriezīšos, Baltkrēpīt. Es drīz at­kal atnākšu tevi apraudzīt. Un mēs abi kļūsim draugi.

Zēnam palika tik vien laika, lai viņš sasniegtu māju, pirms galīgi satumsa nakts.

Folko ņēma kājas pār pleciem un aizskrēja līdz kras­tam. Viņš ielēca laivā un iedūra kārti dūņās. Tad spē­cīgiem grūdieniem zēns stūma laivu uz mājām.

* * *

Folko nevarēja nojaust, ka divi cilvēki no tālienes viņu vēro. Rūpīgi paslēpušies biezoknī, tie nogaidīja, līdz Folko attālinās.

Tie bija divi čigāni, zirgu zagļi.

Folko laiva pabrauca tiem garām dažu metru attā­lumā.

— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš mūs neredzēja? — klusu sacīja jaunākais, kuram ausīs bija zelta gredzen­tiņi.

— Tu bīsties no visa, pat no tāda žeņķa, — norūca vecākais, kam bija tumša, iedegusi seja un gluži sirmi mati.

— Bet ja nu tas ir kāds zēns no zirgu uzraugu mītnes!…

— Nē, — vecais noteica. — Viņu māja atrodas vai­rāk nekā jūdzi no šejienes. Mēs esam pašā purvājā. Es labi pazīstu apvidu. Es jau šeit esmu bijis pirms gada… Tu redzēji, Pedro. Mums ir laimējies. Ķēve nav bailīga. Viņa ļāva, lai puika pienāk tai klāt.

— Varbūt viņa pazīst zēnu.

— Nē, — vecais noliedza.

— Tad jau šī ķēve ir iejāta.

— Skaidrs, Pedro.

— Visgrūtāk būs tikt vaļā no kumeļa, — noteica čigāns ar gredzentiņiem ausīs.

— Ar kumeļu, Pedro, es tikšu galā, — vecais ņir­gājās. — Esmu radis to darīt. Sagatavo slīdošo mezglu un padod man virvi! Vai tu zini, kā tas darāms?

— Jā. Bet, rau… paskaties! Liekas, dzīvnieks kļūst tramīgs. Ķēve osta gaisu. Vai viņa būtu mūs pama­nījusi?…

— Nebaidies, Pedro. Mēs esam aizvējā. Vējš pūš uz purva pusi. Drīz uznāks nakts. Ķēve gribēs pievienoties savam ganāmpulkam. Nezaudēsim laiku.

— Es apiešu krūmājam apkārt, — jaunākais sacīja.

— Jā. Tu ej klāt no klajuma puses. Paslēpies, lai vari aizšķērsot ķēvei ceļu. Bet es aizrāpšos līdz tam koku pudurim. Vai redzi… Nu, saprati? Gaidi mani šeit. Bet es sabaidīšu ķēvi. Viņa izbīsies. Ar kumeļu es tikšu galā, pirms māte ieraudzīs, ka tas vairs nevar viņu pa­nākt. Apmet slīdošo mezglu ap tās priekškāju. Ķēve apvelsies… Un tad tā mums būs rokā. Nu ej, Pedro… Tagad zeņķis ir jau tālu.