Baltkrēpis

II NODAĻA Nolaupīšana

Nē, Folko neatradās tālu. Viņš bija iestidzis nejau­kajā iebrauktuvē starp dūņainajām salām.

Lai nezaudētu laiku, zēns izlēca krastā. Kailām kājām viņš brida pa piekrastes dūņām un ar virvi vilka laivu sev līdz. Viņš bija viss vienos sviedros.

Beidzot ūdens sāka laivu labāk nest. Tā slīdēja. Folko atkal paņēma kārti. Un tad no klajuma puses viņš iz­dzirda troksni, it kā tur kāds cīnītos, un apslāpētus zirgu zagļu lāstus. Un visupēc garu, mežonīgu zviedzienu…

Vienā lēcienā Folko bija ārā no laivas. Ar abām rokām viņš steidzīgi šķīra krūmus, saskrambādams seju pret asajiem ērkšķiem.

Pāri nebeidzamajam, tukšajam klajumam pēdējie saulrieta stari klāja liegu, zeltainu miglas plīvuru.

Sārtu saules atspīdumu acīs Folko vienīgais no tālie­nes redzēja lielās, baltās ķēves izmisīgo cīņu.

Ķēve pazina cilvēkus. Viņi tai nekad nekā ļauna nebija nodarījuši. Ķēve bija ļāvusi pienākt klāt zirgu zagļiem čigāniem. Un pēkšņi tā ieraudzīja, ka cilvēks, kas lien šurp, metas virsū tās mazulim, nogāž to zemē un abi vārtās zālē.

Un tieši tad Folko izdzirda mātes ilgo, žēlabaino kliedzienu, kad tā metās palīgā mazajam.

Gaisā nosvilpa laso. Slīdošais mezgls aptinās ap kāju ķēvei, kura laidās pilnos rikšos.

Bet kur atradās Baltkrēpis?… Vai viņš bija aizbē­dzis? Vai viņam izdevās aizmukt?…

Koku pudura tuvumā ķēves kāju saceltajā putekļu mākonī Folko nevarēja labi saskatīt abus tumšos stā­vus. Skriedami apkārt trakojošai ķēvei, vīri plātīja rokas.

Satraukts par redzēto, Folko stāvēja kā pienaglots. Viņš būtu gribējis skriet, kliegt, saukt palīgā. Taču viņš bija tikai staignajā purvājā nomaldījies bezpa­līdzīgs zēns. Kailām kājām, izmirkušās drēbēs viņš viss drebēja.

Folko varēja vienīgi noraudzīties ar niknumu sirdī un nespēja neko uzsākt… neko!

Bet pēkšņi maza cerības dzirkstelīte viesa viņa sirdī prieku.

«Viņa izbēgs,» Folko nodomāja.

Lepnais dzīvnieks bija satrakots. Ķēvi vēl aizvien turēja ciet slīdošais mezgls, kas bija nobrāzis tai kāju, divas reizes tā pakrita, valstījās zemē un spārdījās ar visām četrām. Ar spēcīgiem gurnu vēzieniem ķēve abas reizes atkal pielēca kājās.

Čigāns, kas joprojām turēja virvi rokās, velti mēģi­nāja lopu pievilkt pie nelielā koka un to savaldīt.

Ķēve uzbruka. Tā bija saslējusies pakaļkājās un, krēpēm plandot vējā, atkal nolaidās uz priekškājām, kārpīja zemi un, draudoši pavērusi muti, metās virsū uzbrucējiem, grasīdamās tos saplosīt zobiem.

Varēja sadzirdēt vienīgi ķēves gārdzošo elpu un krūtīs apslāpēto zviedzienu.

Galvu noliekusi, tā ar negaidītu triecienu nogāza vienu vīru zemē. Ķēve grasījās mesties tam virsū. Čigāns paguva laikus piecelties. Bet ķēve ieķērās viņa svārkos un saplosīja tos driskās.

Negaidīts spēriens!… Kliedziens!…

Tagad atmuguriski nolidoja zemē jaunākais, otrs čigāns, kas turēja rokā laso.

— Riebīgā maita!…

Folko redzēja, ka vīrs ar pūlēm pieceļas, rokas pie vēdera piespiedis. Laso viņš bija izlaidis no rokām. Ķēve nu bija brīva!

Ķēve instinktīvi sajuta, ka to vairs netur valgs, un trakos rikšos metās prom. Bailes aizdzina to līdz pašam klajuma galam, un tur ļoti tālu tumsā uz tās zviedzieniem atsaucās bara ērzeļi.

Ķēve ar visu virvi bija izbēgusi no zirgu zagļiem.

Čigāns paguva laikus piecelties.

Abi vīri vēl nebija paguvuši mesties tai pakaļ, kad Folko, kuram sirds vai draudēja no krūtīm izlēkt un kurš jau domāja, ka ķēve ir glābta, ieraudzīja dzīv­nieku strauji metamies atpakaļ un nogāžam zemē vīru, kas ķērās tai pie galvas. Ķēve skrējienā apstājās un, izstiepusi kaklu, ošņāja gaisu. Viņa bija atgriezusies, lai meklētu kumeļu. Bet kādēļ Baltkrēpis nesauca māti? Vai viņš bija ievainots?…

Beidzot ķēve izdzirda kumeļa žēlo aicinājumu. Tā metās turp…

Par vēlu! Abi vīri jau bija uzmetuši tai virsū virvi. Ķēve nespēja tos abus noraut zemē.

Šoreiz dzīvnieks bija pieveikts.

Skriedams uz koku puduri, viens no čigāniem vei­cīgi apmeta ap koka zaru laso un cieši to nostiprināja.

Tagad ķēve varēja lauzties, cik grib. Viņa bija sagūstīta.

Lepnais dzīvnieks bija cīnījies līdz galam. Nu tā spēki bija izsmelti.

Vairs nevarēja saredzēt gandrīz neko. Pie apvāršņa izdzisa pēdējā sārtā svītra.

Biezajā miglā Folko saskatīja vienīgi neskaidrus siluetus. Viņš neredzēja, kā čigāni aiz virves pamazām velk uz birzīti putām klāto ķēvi. Birzītē, vairoties no spērieniem un kodieniem, viņiem beidzot izdevās ap­likt ķēvei ap purnu otru slīdošo mezglu. Viņi atbrīvoja lopa ievainoto kāju. Nu viņi varēja vest to prom.

Folko ar skatienu sekoja bariņam, kas attālinājās: pamazām pelēkajā miglā izgaisa divi tumši, slaidi stāvi un lielā, gaišā ķēve.

Tad Folko kā neprātīgs metās uz tumšo lauku­miņu — nelielo koku puduri klajuma vidū.

Baltkrēpis nebija varējis aizbēgt. Viņš nebija sekojis mātei. Tad jau Folko būtu to redzējis. Zēnam bija jā­meklē kumeļš tur krūmos. Ko čigāni tam bija izdarī­juši, lai tiktu no tā vaļā?…

Ceļu aizšķērsoja kāda peļķe. Bet Folko metās skrie­šus. Līdz potītēm ūdenī grimdams, šķiezdams dubļainas šļakatas, viņš tikai mazliet palēnināja gaitu.

Tagad jau bija tumšs. Migla, kas kļuva aizvien bie­zāka, izdzēsa visu, šķita, ka sīkie koki bēg projām.

Gurdām kājām Folko nonāca līdz pirmajiem brik­šņiem. Mirkli viņš apstājās, lai atņemtu elpu.

Zēns klausījās. Ne trokšņa… Tikai paša sirds sitās krūtīs. Tad viņš sauca:

— Baltkrēpīt!…

Krūmos aizžvīkstēja kāds nakts putns. Pēc tam atkal klusums…

— Baltkrēpīt!…

Šoreiz zēnam šķita, ka tas dzird vieglu, žēlabainu nopūtu. Viņš skrēja uz to pusi, kājas aizķērās aiz kāda ērkšķu krūma, zēns paklupa, tad atkal piecēlās.

Viņš bija pareizi saklausījis. Kumeļš atradās tur. Folko to ieraudzīja guļam biezajos brikšņos ār nelielu auklu sasaistītām kājām.

Kumeļa tumšā mute bija savilkta ne vien sāpēs, bet it īpaši niknumā un dusmās. Dzīvnieks bija gandrīz bez elpas.

— Tas esmu es, Folko… Tavs draugs.

Zēns panācās tuvāk.

Kumeļš pagrieza galvu uz viņa pusi. Baltā spalva tam bija notraipīta netīrumiem. Cīnoties Baltkrēpis bija ievainojis nāsis uz ērkšķiem. Viņš bija galīgi no­guris, taču joprojām tramīgs. Kumeļa lielajās acīs vien­laikus varēja vērot bailes un dusmas.

— Baltkrēpīt… nebaidies no manis…

Kumeļš, šķiet, kļuva rāmāks. Šī balss viņu saistīja.

Aizritēja mirklis.

Baltkrēpis likās nomierinājies.

Taču tas vairs nebija nevainīgais, mazais zirgs, kurš ļāva sevi glaudīt, kura skatiens bija krustojies purvāja ūdeņu spogulī ar zēna jauko smaidu.

Cilvēki, ko kumeļš līdz šim nekad nebija redzējis, bija ļauni apgājušies ar viņu, pusdzīvu sasaistījuši ar virvēm. Tagad tas atkal bija mazs dzīvnieks, kas pēkšņi atguvis savu mežonīgo instinktu.

Folko pastiepa roku, lai atbrīvotu draugu, taču pēk­šņi parāva to atpakaļ. Baltkrēpis ar zobiem gandrīz bija saplosījis roku.

— Es tev nedarīšu nekā ļauna… tu labi zini!

Taču kumeļš baidījās. Viņa skaistās, baltās krūtis smagi cilājās. Folko negribēja aizskart kumeļu, viņš vienīgi runāja ar to.

— Rāmi, rāmi… Baltkrēpīt…

Folko pietupās dažus soļus atstatu no drauga. Viņš to uzlūkoja. Kad lielās dusmas būs pāri, Baltkrēpis ļaus atraisīt valgus. Bet šobrīd abas tumšās, zibošās acis šķita sakām: «Neaiztiec mani!…»

Šim mazajam Kamargas iemītniekam jau bija ļoti drošs instinkts. Čigānu apsietā virve bija viņa pirmie pinekļi.

Baltkrēpis nevairījās zēna. Kumeļš bija pieradis pie viņa smakas un balss. Bet, lai tiktu vaļā no savām sai­tēm, kumeļam nebija vajadzīga zēna palīdzība.

— Tev jau ir lieli zobi, — Folko smiedamies sa­cīja, — un tu proti likt tos lietā…

Baltkrēpis pacietīgi grauza virvi, plosīja to driskās un laizīja notirpušās kājas. Pēc tam viņš pameta ska­tienu uz Folko pusi… Tad atkal sāka košļāt kaņepāju virvi.

Beidzot tā atrisa.

Baltkrēpis vienā lēcienā izslējās kājās. Arī Folko bija piecēlies. Kumeļa galva sniedzās zēnam līdz plecam.

Zēns labi saprata, ka tieši šis brīdis ir viņu īstā sa­stapšanās, viņu draudzības sākums.

Kumeļš tagad atradās viens pats purvāja vidū, bez mātes. Bailes kļūt pamestam lika viņam nodrebēt un aptumšoja viņa skatienu.

Nakts bija melna. Debesīs nevienas zvaigznes.

— Baltkrēpi!

Vai mazais, skaistais zirgs viņam sekos?

— Nāc, nāc…

Kumeļš ostīja gaisu tāpat, kā to bija darījusi viņa māte.

Folko paspēra dažus soļus, it kā grasīdamies iet prom.

— Nāc, Baltkrēpīt… nāc man līdz…

Ai, kāds prieks!… Nedrošiem soļiem, bikli mazais zirdziņš sekoja Folko. Viņš vairs nebaidījās.

Zēns soļojo atmuguriski, maigi aicinādams draugu. Viņi nonāca pie koku pudura, kur bija risinājusies cīņa.

Pēkšņi Baltkrēpis apstājās. Viņš pastiepa kaklu, pa­grieza galvu pa labi, pa kreisi un palika nekustīgi stā­vam, pavērsis purvājam muguru.

Bet tad piepeši tas metās skriešus. Trīs slaidi lēcieni, un kumeļš bija prom.

Kā lai to aiztur?…

Lieliskais kumeļš vairs nevarēja sadzirdēt zēna izmi­sušo saucienu. Vējā ieplētis nāsis, mazais, mežonīgais zirgs, cik spēka, auļoja pa pēdām zirgu zagļiem, kas bija aizveduši viņa māti.

Sīkais, gaišais punkts izgaisa tumsā…

Folko paliek viens klajuma vidū, kur visapkārt Kamargas purvāja meldros šalko vējš.

Smagu sirdi zēns atgriežas pie savas laivas.

Mājās droši vien uztraucas par viņa ilgo prombūtni. Vectēvs Eusebjo un mazais brālītis noteikti nepacietīgi gaida viņu.

Aši… aši!…

Folko skrien, ko kājas nes. Viņš ielec laivā. Stumjas ar kārti, cik spēka.

Ūdens ceļa pagriezienā krietni tālu viņš jau redz nakts tumsā mirgojam sīku gaismiņu.

Vai, atgriezies mājās, viņš pastāstīs par šo neticamo piedzīvojumu, kāds tam šovakar gadījies?