Baltkrēpis

X NODAĻA Zirgu īpašnieks

Pēc dažām dienām zirgu īpašnieks bija sapulcinājis savā mājā visus uzraugus. Pusdienas gāja uz beigām. Šovakar Antonio atradīs izskaidrojumu tam, ko viņš gribēja atklāt kopš tā vakara cirkā.

Vecais uzraugs dabūja zināt, kāds iemesls bija strī­dam starp zirgu īpašnieku un trupas direktoru.

Antonio bija pareizi sapratis, ka runa ir par kādu tirgošanos.

Zirgu īpašnieks un cirka direktors bija vienojušies.

— Viņš grib, lai es viņam pārdotu vienu savvaļas kamargieti, — īpašnieks klāstīja. — Man nav nekas pretim, ja tikai viņš labi samaksā.

Antonio klusībā nodomāja, ka zirgi galu galā nemaz nav tik nelaimīgi cirkos, viņi tur ir labi apkopti un nosukāti tā, ka spīd vien…

— Vai ne, Antonio?

— Skaidrs, saimniek…

— Šis vīrs grib tādu ugunīgu zirgu. Viņš vēlas pa­pildināt to numuru, kur zirgs tiek saķerts ar laso. Viņš uzskata mūsu Kamargas zirgus par mūļiem! Nu viņš redzēs…

Zirgu īpašnieks skaļi iesmējās.

— Man ir kāds nodoms, — viņš piebilda. — Vai varat uzminēt, puiši? Nē?… Bet tu, Antonio? Tu arī nenojaut! Nu, tad es jums pateikšu.

Zirgu īpašnieks vilcinājās. Viņš piebāza pīpi, aiz­dedzināja to un ievilka no tās krietnu dūmu. Tad, ar­vien vēl ļauni smiedamies, piebilda:

— Jā… Un varat ticēt, ka cirka vīrs dabūs solīto. Zirgu, ko es viņam taupu, viņš varēs vienmēr savaldīt, pirms to laidīs arēnā… Ā, šis kungs vēlas ugunīgu zirgu!

Šoreiz Antonio un zirgu uzraugi bija nojautuši sava saimnieka nodomu.

— Ko jūs tā nodūrāt degunus šķīvjos? Varbūt tev, Antonio, ir kas sakāms?… Nē? Nu tad uzklausiet mani uzmanīgi. Zirgs, kuru es domāju pārdot šim klientam, ir tas pretīgais lops, kas mani izmeta no segliem. Lielais baltais!

— Tas jau vēl jānoķer, — kādam uzraugam pa­spruka.

— Tas tiks darīts, — cieti atcirta zirgu īpašnieks. — Vēl trakākus esam savaldījuši.

Vīri ap galdu klusēja.

— Man arī šķiet, ka, krietni pacenšoties, mēs tiksim ar zirgu galā, — mazliet dreboši ieskanējās Antonio balss. — Bet kā tad būs ar zēnu… ar Folko.

— Ā, ar tavu mazo mežonēnu! — zirgu īpašnieks ņirgājās. — Kāda viņam šeit daļa?

— Šis zirgs pieder viņam, saimniek… Jūs to viņam atdevāt.

— Atdevu! — zirgu īpašnieks skaļi iesaucās. — Goda vārds, tu esi ķerts, Antonio. Atdevu!… Dusmās es tikai tā kaut ko izmetu. Bet pat puika, vai tu saproti, pat šis puika to droši vien nebūs ņēmis nopietni.

— Jūs nepazīstat Folko, — vecais zirgu uzraugs iebilda. — Viņam Baltkrēpis…

— Ā, viņš to sauc par Baltkrēpi, — veco vīru pār­trauca zirgu īpašnieks.

— Jā. Baltkrēpis ir viņa zirgs. Kad jūs šo ērzeli sūtījāt pie visiem velniem, jūs to atdevāt mazajam zēnam.

— Diezgan! Kas šeit ir noteicējs?

— Uzklausiet mani, — Antonio sacīja. — Es runāju nopietni. Jūs neesat ļauns cilvēks…

— Pietiek, Antonio! Es jau teicu. Sākot ar rītdienu, mēs dosimies to meklēt. Visi zirgos no agra rīta. Ejiet! Ar labu nakti!

Zirgu īpašnieks piecēlās no galda un, durvis aizcirzdams, izgāja ārā. Palikuši vieni, vīri klusēdami saska­tījās.

Dziļi satriekts, Antonio gāja uz staļļiem. Viņa guļ­vieta bija blakus Frankī salmos. Viņš izstiepās līdzās savam zirgam. Šis vecais, uzticamais biedrs pastiepa kaklu un sniedzās ar purnu pretim rokai, kas to katru vakaru glāstīja.

— Manu nabaga Frankī, mēs abi vairs nederam darbam.

Antonio domāja par tām lielajām sāpēm, kādas sa­gaida viņa draugu Folko. Viņš dalījās šais sāpēs. Viņam sirdī krājās niknums par to, ka viņš ir vecs un viņam nav drosmes pretoties zirgu īpašniekam un skaļi pateikt acīs savas domas.

Kopš ceļojuma uz Arli slimā kāja atkal sagādāja vecajam vīram nežēlīgas ciešanas. Pēc šī ilgā jājiena viņš vairs nebija kāpis zirgam mugurā.

Dažus soļus tālāk uz saliekamās gultas gulēja jaunais vēršu uzraugs, rokas cieši dūrēs saspiedis.

Aizritēja stundas.

Izstiepies salmos un cieši vērdamies lūkā, kur mēness meta dzeltenu spīdumu, Antonio pārcilāja tūkstošiem domu un nevarēja apspiest dusmas.

«Es nekad nebūšu spējīgs viens pats iesēsties seg­los,» viņš nodomāja.

Jo viņš bija apņēmies aizrikšot līdz zvejnieka bū­diņai un brīdināt Folko.

«Nē, es nekad tur neaizkļūšu… Kāja šķiet kā svina pielieta!»

Apseglot Frankī — tas vēl nebūtu nekas.

— Nu, nepiepūties tā, — pievelkot seglu siksnas, vecais uzraugs čukstēja zirgam ausī.

Antonio uzmauca zirgam apaušus. Tad viņš ielika Frankī mutē laužņus.

Visgrūtākais bija uzrausties seglos.

— Vai tās vairs ir rokas, — vecais uzraugs rūca. — Tīrās lupatas!

Viņš smagi atkrita atpakaļ uz zemes.

Nepacietīgais Frankī knosīdamies iespēra pa steliņģa groda dēļiem.

— Kas tur ir?… Šie sāks vēl kauties! — pusmiegā norūca jaunais uzraugs.

Viņš izberzēja acis, grasījās celties augšā un mesties starpā, lai zirgi nesāk kauties.

— Ā, tas esi tu, Antonio! Kas tev ienācis prātā — skriet laukā?

— Tā ir mana darīšana…

— Vecais, ko tu runā! Paklau. Ne jau tu šeit pavēli. Tu to labi zini. Zirgu īpašnieks…

— Šis briesmonis! — Antonio viņu pārtrauca. — Ai, kādas man dusmas! Šovakar es velti nepateicu viņam patiesību acīs. Bet viņš neko nezaudēs, ja pagaidīs.

— Tu gremzies par tīriem niekiem, Antonio. Stāvi mierā, tā būs labāk.

— Nē.

— Tu labi zini, ka tu vis nebūsi stiprākais. Ja zirgu īpašnieks kaut ko ieņēmis galvā, viņš nekad nav no tā atteicies. Nu?

— Paklau, — Antonio sacīja.

— Ko tu, vecīt, gribi darīt?

— Brīdināt zēnu.

— Vai tas ko dos!

— Varbūt neko.

— Nu redzi! — jaunais uzraugs piebilda. — Liecies atkal gulēt un esi mierīgs.

— Cik varētu būt pulkstenis? — Antonio ievaicājās.

— Drīz ausīs rīts. Mēness ir zemu.

Antonio klusēja. Vajadzēja kaut ko izlemt.

Bez šaubām, šai brīdī nekas vairs nevarēja stāties ceļā Baltkrēpja liktenim.

Tomēr vecais zirgu uzraugs, kam dusmas bija atde­vušas jaunības degsmi, nespēja palikt mierā. Viņam vajadzēja aizskriet un brīdināt Folko. Viņš domāja:

«Frankī nav bijis laukā jau vairākas dienas. Zirgs varētu izturēt ilgu jājienu. Folko pavadībā Antonio varētu doties cauri purviem uzmeklēt Baltkrēpi. Ja viņiem palaimētos aizsteigties priekšā zirgu īpašnieka vīriem…»

— Paklau, — Antonio uzrunāja jauno zirgu uzrau­gu, — palīdzi man tikt seglos! To tu man nevari atteikt.

— Ja jau tu tā ietiepies, Antonio.

— Esmu smags… Nu, cel! Paldies.

— Tas ir tikai laika jautājums.

— Es zinu, — strupi noteica Antonio.

Aiz staļļa durvīm viņš palaida Frankī rikšos.

Austrumos jau sārtojās rīts. Smalkas miglas pielietā apvāršņa malā iemirdzējās gaiša svītra. Modās putni. Spārniem skardams krūmus, garām aizlaidās bars meža pīļu.

Kamēr zem zirga kājām bija jūtama cieta zeme, Antonio ļāva pavadai brīvi nokarāties uz Frankī kakla. Pie pirmajām slīkšņainajām purva lāmām gaitu vaja­dzēja palēnināt.

Saule jau kāpa augšā, skaidri iezīmējās priežu audzītes tumšās aprises.

Izjājis cauri plašajam, baltu ūdens ziediņu piebiru­ša jam klajumam, Antonio ieraudzīja Folko būdiņu. Starp kokiem vijās augšup tieva dūmu strūkliņa.

Droši vien zēns jau bija piecēlies. Viņam bija jāsilda kafija uz pavarda.

Nav ko laiku zaudēt…

Antonio mudināja zirgu, kas grima dubļos līdz puslielam, un beidzot sasniedza būdiņu. Viņš sauca:

— Folko!… Folko!

Atbildes nebija. Tad pēc kāda brīža atskanēja:

— Tas esi tu, Antonio… Nāc šurp!

Tā bija vecā zvejnieka balss.

— Vai Folko nav šeit? — Antonio vaicāja.

— Vai tu viņu nesastapi? — vecaistēvs atjautāja. — Pirms kāda brīža viņš aizbrauca.

— Laivā?

— Protams, laivā… tu taču atrodies pie zvejnie­kiem, Antonio, — smiedamies piebilda vecais vīrs.

Bet Antonio nebija prātā joki. Viņa pēdējā cerība dzisa. Kur lai atrod Folko purvos?

— Vai tev puikam bija kas sakāms? — vecaistēvs apjautājās.

— Nē, nekas, — Antonio atteica. — Gan jau kādu citu reizi.

Un, palaidis Frankī rikšos, nezinot, uz kuru pusi tas dosies, Antonio aizjāja purvājā.