Baltkrēpis

VII NODAĻA Sacensības pavasarī

Pēc dažām dienām būdiņā ieradās Antonio. Folko bija devies zvejot.

Eusebjo, sēdēdams pie galda ar mazo cīrulīti uz pleca, turēja rokā citu — pavisam izpūrušu putniņu.

— Ievainots nabadziņš, — paskaidroja Eusebjo. — Paskaties! Spārns cietis. Šovakar, kad atgriezos no lauciņa, šis te kopā ar manu cīruli nolaidās no debesīm. Laikam augšā abi satikušies. Un tad manējais mazulis droši vien būs teicis šim otrajam: «Nāc man līdz. Tur ir tāds večuks, kam «viegla roka». Viņš sadziedēs tev spārnu.» Un, lūk, darīts. Gribētos redzēt, vai šis te paliks man uzticīgs, tāpat kā manējais, vai arī aizlai­dīsies, kad spārns būs vesels. Un kas jauns tavās mājās, Antonio?

— Nekas. Es apjāju savu līkumu līdz zirgu baram. Tagad dodos mājup. Jau labu laiku neesmu redzējis Folko.

— Paklau, Antonio! Kas tas par notikumu, nu tu jau zini… ar Baltkrēpi… zirgu īpašnieks tēlo augstsirdīgo un uzdāvina zeņķim zirgu, un šis ņem to par pilnu… Tev vajadzētu parunāt ar Folko, Antonio. Zēns vairs neēd, kopš viņa zirgs aizbēdzis. Viņa zirgs!… Vai tu vari to saprast!…

— Jā, man vajadzēs parunāt ar zēnu, — vecais uz­raugs noteica. — Tādēļ ka zirgu īpašnieks…

— Un ko tu viņam labu teiksi?

— Neko, — norūca Antonio. — Zirgu īpašnieks paliek zirgu īpašnieks, tas ir viss. Mēs vairs nevaram saprasties. Redzi, es esmu no vecās skolas.

— Vai tad tu, Antonio, domā pamest zirgus?

— Jā. Bet ne jau ar priecīgu sirdi Es taču tos mīlu. Bet viņš, šis īpašnieks, nav nekas cits kā zirgu mijējs. To es viņam pateicu.

— Un kur tu domā palikt, Antonio?

— Aizrakstīju Džuzepem. Tas man pagādās savā pusē kādu vietu. Es jau tev teicu, ka Aries laukos vi­ņam pieder neliela mājiņa. Palīdzēšu uzrakt vīna dārzu. Un abi divi varēsim parunāt par vecajiem labajiem laikiem. Nu tad uz redzīti, Eusebjo!

— Uz drīzu redzēšanos, Antonio!

Atbalstījies uz viena no sētas mietiem, ko Baltkrēpis bija izgāzis, gribēdams atgūt brīvību, vecais zirgu uz­raugs ar pūlēm uzrausās seglos. Sīkos rikšos viņš aiz­jāja uz rietumiem. Viņš nesastaps Folko. Tanī vakarā zēns pārradīsies mājā ļoti vēlu. Atkal viņa laiva to bija aizvedusi uz purvāja viņu galu. Bet tovakar Folko velti rūpīgi vērās pelēkajās ganībās.

Klajums bija tukšs. Folko pat nevarēja samanīt tā­lumā sārtajā rieta gaismā zeltaino smilšu putekļu mā­koni, kas parasti aizsedza lielu, baltu plankumu — rik­šojošo zirgu baru.

Vējš bija pavisam pierimis. Ne meldrājā, ne sīkajos krūmu puduros nekustējās ne lapiņa. Brieda negaiss.

Tas bija drudžains laiks, mežonīgu cīņu laiks, kad bara ērzeļi sastopas nežēlīgās cīņās.

Antonio bieži vien tika stāstījis Folko par šīm sa­censībām, kas noris slēgtā laukumā starp bara lepnā­kajiem zirgiem.

«Tā ir cīņa par vadonību…» Antonio bija teicis.

Cīņa par vadoņa tiesībām. Par tādu kļūst uzvarētājs. Tad tas kļūst par vadoni, par neapstrīdamu pavēlnieku, kas uzspiež citiem savus likumus.

Kad Folko, uz kārts atspiedies, īrās mājup, pār pur­vāju dobji ieducinājās pērkons.

Zēns izdzirda, ka no liela tāluma šurp nāk apslāpētu zviedzienu un cīņas atbalss.

Ja zēns varējis redzēt šo ainu, viņš būtu lepns par savu draugu Baltkrēpi.

«Dižmanis…» — tā viņu bija nosaucis Antonio, kas no pirmā acu uzmetiena nojauta, ka šim zirgam ar tumšo skatienu ir dedzīgākas asinis nekā pārējiem.

Cīņa ilga jau vairākas stundas. Baltkrēpis bija ātri ticis galā ar daudz vecākiem zirgiem nekā pats. Savā laikā tie tika vadījuši baru. Tie prata taupīt savus spēkus un elpu. Un cīņā tie lietoja viltību. Bet Balt­krēpis metās cīņā ar visu degsmi. Drīz vien viņš pie­veica šos veterānus, un tie palika guļam zemē.

Vienīgais Baltkrēpja cienīgais pretinieks bija kāds jauns zirgs, melns kā piķis. It kā trešā acs pieres vidū tam laistījās melnu spalvu pušķis. Melnas bija arī kup­lās krēpes, kas krita pār pieri. Šī bija melnā un baltā prinča pēdējā cīņa, kurā satikās viens otra cienīgi pretinieki.

Maza uzkalniņa malā, kur auga reti krūmi, bija sala­sījies viss bars. Bailīgās ķēves turējās mazliet nostāk, nepacietīgi kārpīdamas zemi. Sacīkšu laukumā aci pret aci cīkstējās abi ērzeļi.

Baltkrēpis, jau iepriekšējā kaujā saņēmis nejauku spērienu, bija ievainots. Kāja viņam asiņoja. Bet tieši tādēļ viņš vēl vairāk saērcināts devās pēdējā uzbru­kumā.

Viņa gājieni bija tikai kara viltība. Abi zirgi vēroja viens otru, mēģināja viens otram iekosties ar zobiem ādā vai arī iespert.

Melnais un baltais princis bija viena auguma. Bet Baltkrēpja pretinieks bija smagnējāks, ne tik veikls un ne tik ašs kā viņš.

Viņš vilcinājās uzbrukt. Kā jau sacensībās, abi ērzeļi mežonīgos auļos metās viens otram pretim. Trieciens bija drausmīgs. Abi zirgi, kas bija nometušies ceļos, skaļi zviegdami, tagad izslējās un, kopā saķērušies, cīnījās.

Baltkrēpis ar zobiem ieplēsa melnajam princim plecu, un tas sāpēs iekaucās. Melnais zirgs uzbruka, Baltkrēpis notrieca to zemē, mīdīja tam mugurkaulu un spieda to nost ar savām varenajām krūtīm.

Ērzelis ar melnajām krēpēm atbrīvojās, pārtrauca cīņu un saņēmies no jauna metās virsū Baltkrēpim, taču tas triecienu izturēja.

Krēpes zirgiem plīvoja vienā vienīgā jūklī, tie ar kājām kārpīja zemi, tad, izslējuši tās gaisā, spēra viens otram.

Baltkrēpis vadīja mežonīgo cīņu. Viņš metās krūtīs ienaidniekam, kas acīm redzami pagura. Viņš piespieda to atkāpties, galva melnajam bija iespiesta starp ceļ­galiem, lūpas vienās putās, pats galīgi bez elpas.

Tās bija cīņas beigas. Uzvarēts, vēl pēdējo reizi sa­ņēmis spērienu tieši krūtīs, melnais princis novēlās zemē un kārpījās, lai netiktu samīts. Tad viņš piecēlās. Sakauts, kāju pievilkdams, viņš atgriezās pie zirgu bara, kas cīņas laikā nebija pakustējies.

Bars apsveica savu vadoni.

Galvu gaisā izslējis, Baltkrēpis skaņi iezviedzās: tas bija uzvaras sauciens. Nu viņš bija kļuvis par vadoni.

Sai mirklī pār purvāju atkal ieducinājās pērkons.

Tieši tobrīd Folko sasniedza mājas, kur jau bija iedegta gaisma.

* * *

Visu nakti lietus bungoja pa būdiņas salmu jumtu. Negaiss gāja pāri purvājam.

Dažas stundas pirms rītausmas lietus pārstāja. Un, kad uzlēca saule, sīkie krūmiņi, kas mājas priekšā mirka ūdens lāmās, mirdzēja košā zaļumā kā nomaz­gāti.

Folko jau sen bija piecēlies. Viņš mazliet sakopa māju, tanī jauki smaržoja uz oglēm grauzdēta maize.

Patlaban atmodies, mazais brāļuks žāvājās un stai­pījās zem segas. Kaķis ņaudēja pēc piena. Vectēva cīrulītis, kura biedrs bija izveseļojies un aizlaidies, knābāja drusciņas uz vecās lādes.

Folko bija sapņojis par Baltkrēpi, un pat atmostoties viņš domāja par draugu. Šis draugs laikam gan viņu ātri aizmirsīs, dzīvodams starp savvaļas brāļiem skais­tajā zirgu valstībā.

Pēkšņi zēns sāka ausīties. Viņam šķita, ka ārā zālē dzirdami soļi. Tie nāca arvien tuvāk. Un Folko skaidri izšķīra pazīstamu balsi. Starp tūkstoš citiem zviedzieniem viņš būtu pazinis šo maigo, mazliet žēlabaino saucienu, kādā iedrebējās Baltkrēpja lūpas, kad tas ļāva sevi noglāstīt.

Zēnam sirds krūtīs salēcās. Pēkšņi viņu pārņēma milzīgs prieks.

Baltkrēpis atgriezies!

Folko pieskrēja pie durvīm, atvēra tās…

Saules pilnajā durvju ielokā iezīmējās brīnišķīgs, balts stāvs. Baltkrēpis lēnām pacēla galvu. Viņš bija noguris. Viņa lielajās, tumšajās acīs šaudījās nemie­rīgs mirdzums.

— Tas esi tu, — Folko čukstēja.

Viņš paņēma drauga galvu savās rokās. Viņš to spieda sev pie krūtīm. Zēns bija tik aizkustināts, ka acīs viņam saskrēja prieka asaras.

Tad pienāca mazais brālītis. Puisītis stāvēja blakus Folko, raudzīdamies vecākajā brālī.

— Viņš ir atgriezies… un viens pats! — Folko atkārtoja, apskāvis zirga kaklu. — Viņš gājis cauri visam purvam. Viņš atradis ceļu uz mūsu būdu.

— Kas tur notiek? — aizsmakušā balsī apvaicājās vectēvs.

— Tas ir Baltkrēpis, — mazais sauca. — Baltkrēpis atgriezies! Viņš ir šeit. Nāc paskaties, vecotēv!

Mājā viss gāja juku jukām. Uz krāsns svila grauzdētās maizītes. Kaķis apkalpoja pats sevi, mērkdams ķepu piena podā.

Bet durvju priekšā stāvēja Folko un mazais brālītis un nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai pēc laba brīža Folko pamanīja, ka Baltkrēpis izstiepj kaklu un laiza kāju, un tad zēns ieraudzīja, ka zirgs ir ievainots. No garās rētas, kas stiepās līdz pat skrumslim, vēl sūcās asinis.

— Aši, viņš jāpārsien. Baltkrēpīt, tu esi kāvies… Tu esi kāvies ar citiem zirgiem un ticis ievainots. Tad tādēļ tu atgriezies. Nāc…

Baltkrēpis ļāva sevi vest un paklausīgi sekoja zēnam uz mazo aploku aiz būdiņas. Šoreiz Folko pat nepapūlējās aiztaisīt žoga kārti.

Ātri bija jāpārsien brūce.

Zēns aizskrēja pēc spaiņa un atnesa to pilnu ar ūdeni. Tad viņš noplēsa no savalkātā krekla stērbeli un sāka ar to mitrināt brūci.

— Dod šurp kāju!

Baltkrēpis ļāva, ka viņu apkopj. Viņš salieca celi. Folko turēja zirga kāju abās rokās aiz naga.

— Nu… liec kāju spainī. Tā būs ērtāk. Un nekus­ties…

Pie zirga kājas notupušies, abi zēni uzmanīgi tīrīja brūci. Tā bija dziļa, aplipuši ar grants un smilšu graudi­ņiem, kad Baltkrēpis cīņas laikā bija spārdījis kājām zemi.

— Tā. Nu būs labi, — Folko noteica.

Viņš vēl ilgi mazgāja iekaisušo zirga kāju. Tad ar tīru, baltu lupatu, ko mazais brālis bija sameklējis lādē, viņš aptina zirgam kāju un nostiprināja apsēju ar tievu aukliņu.

Baltkrēpis aiz prieka iezviedzās.

— Redzi, viņš ir apmierināts, — Folko sacīja maza­jam. — Un šoreiz viņš vairs neies prom. Es viņam pametīšu krietnu klēpi siena.

Todien Folko neaizgāja zvejot. Vecaistēvs, vaidē­dams un lādēdamies par savu slimo kāju, gāja izmest tīklus. Viņš bija laimīgs, redzot prieku, kādā mirdzēja abu bērnu acis. Vectētiņu pavadīja cīrulītis, sēdēdams viņam uz pleca.

Vai mēs izvēlamies draugus? Nu protams…

Zēnam Folko par draugu bija kļuvis liels zirgs no Kamargas purviem.

— Lai jums laba šī diena, mazuļi… Vai tu izmeti tīklus tais vietās, kur es tev teicu, Folko?

— Jā, tieši pie lielā purva.

— Līdz vakaram…

Laiva aizbrauca.

Folko nekad neaizmirsīs šo burvīgo dienu un nā­kamo nedēļu.

Mazajam brālītim tas bija brīnišķīgā stāsta turpinā­jums.

Folko jutās laimīgs. Zirgu īpašnieks viņam bija uzdā­vinājis pašu skaistāko bara zirgu. Bet it īpaši zēns prie­cājās tālab, ka Baltkrēpis pats bija atnācis pie viņa. Viņš palika šais mājās aiz draudzības.

Izdzirdis Folko balsi, zirgs tūdaļ skrēja tam klāt. Viņš ēda zēnam no rokas. Viņš būtu tam sekojis pat iekšā istabā. Viņš bāza galvu šaurajā durvju vērumā.

Tagad Folko domāja, ka vajadzētu iejādīt zirgu un doties kopā ar to garos izjājienos. Bet viņš vēl nekad nebija uzdrošinājies kāpt zirgam mugurā.

Kad brūce kājā bija sadzijusi, Folko noņēma pārsēju un piesēja zirgam pie paceles lapu slotiņu, ar ko aiz­dzīt mušas.

Nu jau drīz būs nedēļa, kopš Folko un Baltkrēpis draudzīgi vadīja kopā jaukas dienas, kad reiz rīta pusē mājās ieradās Antonio. Stāvēdams aplokā, Baltkrēpis ar līksmu zviedzienu atbildēja uz Frankī skanīgo svei­cienu.

— Vai redzēji, Antonio? — skriedams saņemt draugu, sauca Folko.

Vecais uzraugs palaida vaļā pavadu. Pāri sētai abi zirgi sabāza purnus kopā.

— Antonio… vai tu redzēji Baltkrēpi?

— Nē, — paīgni atrūca Antonio. — Patiesi, es nekā neesmu redzējis.

Viņš nepiebilda, ka tas nebūt nav viņa pienākums visu apskatīt un pastāstīt zirgu īpašniekam par to, ko redzējis. Vispirms par to, ka tāds Kamargas zirgs, kas baidās cilvēku, tagad klausa mazam zēnam tā, it kā tie vienmēr būtu dzīvojuši kopā… Un tad par Folko, kuru zirgu īpašnieks bija nosaucis par mazo mežonēnu un kuru laime bija tā apveltījusi.

Jo šis nabaga zvejnieka zēns, novalkātās drānās stā­vēdams saulē, izskatījās skaists, skaists kā princis, ar mirdzošām acīm un gaišiem smiekliem.

Laime bija padarījusi to lepnu.

Antonio nokāpa no zirga. Kādu bridi viņš pakavējās Eusebjo sabiedrībā. Tad devās tālāk un iegriezās purva ielokā.

Tieši tanī vakarā Folko nolēma izmēģināt to, ko līdz šim nebija uzdrošinājies: iejādīt Baltkrēpi un kopā ar to doties garā izjājienā.

Zēns izraudzījās mirkli, kad atradās aplokā viens ar zirgu. Tad viņš to maigi uzrunāja un noglaudīja ar delnu tam muguru.

Folko nebija pavadas. Viņš izlīdzēsies ar auklu. Sākumā Baltkrēpis bija tramīgs un pretojās, bet tad piekāpās un ļāva, lai viņam apsien ap purnu auklu.

Folko stāvēja zirgam pie pleca, abām rokām ieķē­ries tā krēpēs, tad palēcās un uzsēdās savam jājamzirgam uz krustiem, cenzdamies to darīt, cik viegli vien iespējams.

Pārsteigtais Baltkrēpis salēcās un pēkšņi pasitās sānis. Zirgs vairs nedzirdēja sava drauga balsi. Tas atkal bija kļuvis par savvaļas zirgu, kam asinis sāk trakot, ja viņu mēģina iejāt.

Velti Folko spieda ceļgalus zirgam sānos un ķērās krēpēs, Baltkrēpis, divreiz strauji palēcies kā jērs, no­meta jātnieku zemē.

Sadauzītais Folko attapās, ka guļ ar seju zemē. Viņš piecēlās.

Baltkrēpis jau bija gabalā. Zēns redzēja to aizrik­šojam pagriezienā aiz mazās priežu audzītes.

Skaistais sapnis bija beidzies!

Zēnam bija smagi ap sirdi. Ja viņš nebūtu pamanījis vecotēvu, kas brauca šurp uz krastmalu, viņam laikam nebūtu pieticis spēka savaldīties. Viņš būtu skaļi elsājis.

Bet vakarā, nolicies blakus aizmigušajam brālītim, Folko pavisam klusu atkārtoja:

— Viņš bija mans draugs. Viņš domāja, ka padarīšu viņam kaut ko ļaunu… Viņš ir prom, un tā ir mana vaina…