Cietuma planēta

XI

— Evakuācija jāpaātrina, leitnant, — Varrens teica. — Visām personām, kuras aktīvi nepiedalās bēgšanas projekta īstenošana, sešus mēnešus pirms B-dienas jābūt tālu prom no ša apgabala. Miniet iemeslu, ka mani arvien vairāk nodarbina tārpu iespejama atriebība, ja mēs cietīsim neveiksmi. Uzsveriet, ka es vispirms do­māju par iedzīvotāju un viņu bērnu drošību. Jums skaidrs, ko es domāju — sabieziniet krāsas! Hainds jums iedos Petersa atbal­

stītāju sarakstu. Es vēlētos, lai ar tiem jūs pastrādātu īpaši. Visi iespējamie musinātāji jāaizsūta uz otro kontinentu un jāizkliedē viņu spēki, pirms nemiernieki izveidojuši vērā ņemamu opozīciju.

Kelso pamāja un kaut ko pierakstīja. Varrens pievērsās Ha- tonam. — Kas jums būtu ziņojams par notikumu attīstību, major?

Majors Hatons raportēja, ka Pētniecības Subkomitejas panā­kumi esot apmierinoši, un tik ļoti piesardzīga vīra mutē šie vārdi nozīmēja to, ka viss norisinās teicami. Līdz bēgšanas dienai viss nepieciešamais skafandru daudzums būšot gatavs un pārbaudīts, tāpat arī viss makets līdz tā pēdējai detaļai. Stikla ražotājiem izdevies izslīpēt tādu lēcu, kas nesalīdzināmi labāk ļauj novērot sargkuģa tuvumā notiekošo. Šaujampulveri varēja saražot, cik vien nepieciešams, tāpat arī apgaismes ķermeņus un napalmain līdzīgu degvielu. Hatons beigās izteica domu, ka tālākie pasākumi atkarīgi no tā, kad tiks noteikta konkrēta operācijas vieta.

Varrens pamāja un uzlūkoja majoru Haindu. — Ko teiksiet jūs, major Haind?

— Ir grūtības ar izglītības programmu, — skaidroja Hainds. — Mācību materiālu sagatavošana un to izdale sokas labi, taču viņus diemžēl interesē vienīgi teksti par lauksaimniecību … Tas ir saprotams, ņemot vērā to, cik daudz nepieredzējušu ļaužu aiz- kuģo uz otro kontinentu, taču es pūlos viņus pārliecināt, ka to laiku, ko viņi ietaupa tai ziņā, ka nevajag būvēt nocietinājumus, derētu izmantot zinātnisku tekstu lasīšanai… Citādi viss notiek pēc plāna. Meteoroloģiskie posteņi un sakaru stacijas ierīkotas, vai arī būs gatavas laikā. Hatons uzlabojis signalizācijas iekār­tas …

Varrens šīs skices bija redzējis. Gaiši degošu, no trīs pusēm ekranizētu uguni sakoncentrēja spilgtā starā un notēmēja uz tu­vāko staciju. Sai ierīcei pievienoja teleskopu, lai palielinātos attā­lums un precizitāte, tādējādi samazinot retranslācijas staciju skaitu. Sīs stacijas vienmēr ierīkoja kokos, lai tās nebūtu redza­mas no augšas.

— Tomēr jāatliek galīgais plānojums un sistēmas pārbaude, līdz būs izraudzīta bēgšanas vieta.

•— Un jūs, major Sloan? — jautāja Varrens.

•— Mēs izmēģinājām mācību kravas pārvešanu no Mallonspī- kas uz nosacītu bēgšanas vietu divdesmit triju jūdžu attālumā, — majors sirdīgā balsī teica. — Vietās, kur nebija ceļu, es izman­toju astoņu vīru vilktas platformas, pa ceļiem ratos jūdzām pie­jaucētus batlerus vai manus vīrus …

īpaši smaga virzīšanās uz priekšu bija divas jūdzes garaja posmā no kausētavas Mallonspīkā līdz ceļam. Sākumā vīri slēpās koku audzēs, taču ātri vien konstatēja, ka tas tikai aizkavē

platformu kustību. Tātad radās izvēle — vai nu slēpties un rāpot gliemeža gaitā, vai arī doties uz priekšu ātri, taču atstājot aiz se­vis platu sliedi, kuru «tārpi» spētu saskatīt turpat vai ar neap­bruņotu aci. Beigu beigās viņi piekrita kompromisam un mīksto, neaizsargāto augsni pārvarēja, platformu priekšā izliekot balstus, kurus pēc tam atkal novāca, bet šai sakarā nāca klāt tik daudz darba un izcēlās tāds jūklis, ka majores Fīldingas ieteikumi par vienmērīgu gaitu un laba garastāvokļa saglabāšanu treniņa laikā netika ņemti vērā. Vīri bija tā aizņemti ar lamāšanos, ka viņiem nebija ne laika, ne patikas dziedāt.

Kad visas trīsdesmit divas piekrautās platformas sasniedza ceļu, kravu pārlādēja ratos, kuri jau gaidīja koku ēnā. Septiņpad­smit no šā apvidus mobilizētie piejaucētie batleri jau stāvēja iejūgā un tūlīt devās tālāk. Pārējos ratus nācās vilkt vīriem.

Pēc tam uznāca pamatīgs lietus. Parastos apstākļos Komite­jas ceļus izmantoja pieci vai seši batleru vilkti rati un kādi piec­desmit gājēji nedēļā, un ceļi izturēja. To segumu veidoja ar mā­liem sacementēti akmeņi, gar kuriem lietus spēja ātri iesūkties zemē. Taču, stipram lietum līstot un vienlaikus septiņpadsmit bat- leriein un trīssimt vīriem smagas kravas velkot, segums neiztu­rēja. Pirmie batleri iegrima līdz ceļiem, un tiem sekojošie vīri tātad brida pa dubļiem jau līdz viduklim. Tad izmirkušajā ceļā līdz asīm iegrima riteņi, un galu galā lēnā kolonna, lāstiem at­skanot, sašķēlās trijās daļās.

Priekšgalā atradās piejaucēto govju vilktie rati, kurus tās rāva pāri visiem šķēršļiem, jo zvēru baiso spēku nespēja iespaidot ne krava, ne ceļa stāvoklis. Pēc tam sekoja oficieri, aizvien vairāk atpalikdami no pirmās grupas. Pēdīgi virzījās vienība, kura izmi­sīgi strādāja — likvidēdama uz ceļa atstātās dziļās un dubļainās pēdas — lai novērstu visu, kas varētu izraisīt novērotāju aizdo­mas sargkuģī.

Trīs jūdzes pirms nosacītās bēgšanas vietas ceļš veda pār tiltu, kas šķērsoja dziļu aizu starp diviem augstiem, džungļiem apaugušiem kalniem. Šajā brīdī pirmā konvoja daļa palēnināja gaitu. Līdz šim šāds smagums pār tiltu nekad nebija vests, taču pirmie trīs batleri to šķērsoja veiksmīgi un neizskatījās, ka tilts būtu pārslogots; visi jau pamazām uzelpoja.

Nelaime notika tad, kad tilta vidū atradās ceturtie rati. Tajos blakus braucējam sēdēja majors Sloans. Tilta otrā galā aiz ko­kiem piepeši parādījās batleru bullis, vecs, nikns un īpaši liels eksemplārs. Govs, kura vilka trešos ratus un tikko kā bija tikusi malā, buļļa galvai ietriecoties tās ribās, paspēra soli atpakaļ. No­gāzusies sāniski, govs noslīdēja no ceļa un kopā ar ratiem iegā­zās aizā. Braucējs paspēja izlēkt no ratiem un, četrrāpus līzdams

pa slīpo nogāzi, izmisīgi pūlējās pieķerties pie augošajiem KRŪ meļiem. Pirms vēl govs kopā ar ratu atliekām sasniedza aizas dibenu un pirms vēl Sloans paguva saskatīt, vai braucējs izgla bies, bullis kaujinieciskā noskaņojumā metās uz tilta.

Sloana ratos iejūgtā govs izslējās un bailēs kāpās atpakaļ. Ikvienam bija zināms, cik neiedomājami varmācīgs notikums ir batleru mīlas rotaļas, tie sagrāba viens otru, sita ar sešmetriga- jiem snuķiem uz visām pusēm, vārtījās pa zemi, un tverekļi bur­tiski vai ietriecās cits citā. Taču šī govs bija piejaucēta, tās rags un snuķi bija amputēti pāris dienu pēc piedzimšanas, un viņa nepazina neviena cita, tikai cilvēkus un piejaucētus batlerus kā viņa pati. Tādēļ viņai nebija ne mazāko iespēju aizstāvēties pret smagajiem tverekļiem, kas svilpdami triecas pret tās galvu un muguru, un nebija nekādas nozīmes, vai bullim tagad prātā ir slepkavošana vai mīla. Uz tilta trūka vietas, un govs kāpās at­pakaļ, līdz rati iedrāzās resnajās tilta margās.

Braucējs ātrāk par Sloanu aptvēra notiekošo un drudžaini grieza pušu aizjūgu. Sloans metās palīgā, mežonīgi ar nazi cirta platās siksnas, kuras te brīdi atslāba, te atkal savilkās kā tērauda tauvas, kad pārbiedētais zvērs cirtās sāņus. Pagāja tikai dažas sekundes, pēc tam kad bija pārgriezta pēdējā saite, un govs, vai­roties no buļļa, salauza tilta margas. Atskanēja sprādzienam lī­dzīga skaņa, batlers kopā ar daļu no margām pazuda skatienam, un smags trieciens aizas dibenā satricināja visu tiltu.

Sloans un braucējs no apkārt zibošiem snuķiem varēja glāb­ties, vienīgi palienot zem ratiem. Tieši tai mirklī, kad Sloans pa pēdām braucējam rāpās zem priekšējās ass, kaut kas atsitās pret viņa kāju, cieši satvēra to un rāva atpakaļ. Ar galvu uz leju viņš tika parauts gaisā — viens no tverekļiem bija apžņaudzis viņa kāju, otrs caur padusi apvijis krūtis. Aizvien tuvāk un tuvāk nāca batlera purns — sarkani, žāvās atvāzti elles vārti un virs tiem nāvējošais raga trīsstūris, bet pirms Sloana uzduršanas zvērs, tvērienu pārmainot, mirkli aizkavējās.

Abas Sloana rokas bija vēl brīvas, viņš sagrāba raga smaili un visiem spēkiem pūlējās no tās izvairīties.

Ja Sloans cīnītos ar jaunu batleru, kura rags ir naža asumā un gluds, nevis truls un neass kā šim veterānam, Sloans vienā mirklī būtu zaudējis visus pirkstus. Un tomēr arī tagad, ja viņš nebūtu bijis tik neparasti spēcīgs, tad pēc pāris sekundēm jau karātos uz iesma. Rokas izstiepis un muskuļus dzelžaini sasprin­dzinājis, viņš turēja ciet ragu, lai gan bullis mētāja viņu kā pupu kūli. Sloans nespēja novērst acis no raga smailes, aplipušas ar dubļiem, zemi un iepriekšējo upuru asinīm, kura zibēja gar viņa pakrūti. Rokas svīda, un Sloans baidījās, ka rags jebkurā mirklī

no tām izslīdēs. Tai pašā laikā viņš juta, ka snuķis līdzīgi metāla skavai aizvien ciešāk sažņaudz viņa kājas un krūtis. Viņš vairs nespēja nedz ko saredzēt, nedz pakliegt elpas trūkuma dēļ, kad pēc šķietami stundām ilgas cīņas ieradās palīgi.

Parasti batlera nonāvēšanā piedalījās trīs vīri, kuri centās ietriekt nezvēra mutē bultu, lai viņš būtu beigts uz vietas. Taču uz šaurā tilta nevarēja manevrēt, pie tam traucēja Sloana ķermenis, un tā nu kādam prātā iešāvās doma izmantot vienu no jaunā veida granātām.

Sloana acu priekšā parādījās granāta, garā kātā uzsprausta pudele, tās īsā degaukla jau beidza degt. Sloans pat neskatījās, kurš to tur, jo nu lielākas briesmas viņam draudēja no granātas, nevis no batlera. Kad lādiņš nozuda buļļa atplestajā rīklē, viņš saņēma visus spēkus un parāvās malā.

Atskanēja dobjš sprādziens, no batlera mutes gāzās asinis, smadzenes un stikla šķembas. Tverekļi atslāba, briesmonis sā­niski pārvēlās pār tilta malu un pievienojās saviem upuriem aizas dibenā. Līdzi būtu nogāzies arī Sloans, ja kāds nebūtu paspējis satvert viņu aiz frenča un noturēt.

— Un tomēr neviens no vīriem netika nogalināts, — majors nobeidza. — Mēs zaudējām vienu kravu un divus piejaucētus bat- lerus. Tilts ātri tika saremontēts un negadījuma pēdas likvidētas. Bēgšanas vietu mēs sasniedzām ar divu stundu un divdesmit mi­nūšu nokavēšanos, bet tur nav vainojama tikai sadursme uz tilta. Es domāju, turpmākos treniņus vajadzētu veikt pa tiem ceļiem, kurus nāktos izmantot B-dienā.

— Htn… jā… — teica Varrens. Viņš nekad nebija Sloanu lāgā cietis, taču tagad, lai arī šī nepatika nebija zudusi galīgi, vēlējās, kaut dienesta pakāpē augstākam karagūsteknim būtu tie­sības dienesta pakāpē zemāku karagūstekni paaugstināt vai pie­šķirt tam ordeni, vai izdarīt citu kaut ko svarīgāku par vienkāršas uzslavas izteikšanu. Viņš vēl pūlējās izdomāt atbilstošus vārdus, kad pēkšņi ierunājās Rūta Fīldinga.

— Mani informatori no Ārpuskomitejas ļaudīm ziņoja, ka šā treniņa laikā noticis vēl viens nepatīkams starpgadījums, — Fīl­dinga īdzīgi teica. — Varbūt majors Sloans tā aizrāvies ar sava šaušalīgā piedzīvojuma aprakstu, ka pārējo vairs neatceras?

Sloans un Kelso saniknoti blenza uz Fīldingu, bet Hainds ar Hatonu jutās acīmredzami neomulīgi, un Varrenam kļuva skaidrs, ka viņiem visiem zināms kaut kas tāds, ko viņi cer noslēpt. Katrā ziņā tam vajadzēja būt kaut kam svarīgam, jo citādi Fīldinga klusētu.

— Nu, major? — Varrens ielūkojās Sloana sakropļotaja seja.

— Kad mēs sasniedzām bēgšanas vietu, un treniņš bija ofi­ciāli beidzies, viens no braucējiem sāka žēloties par to, ka aizā zaudējis savus ratus un divus batlerus, — majors nīgri attrauca.

Varrens pamāja. — Varu just tikai līdzi, jo — batleri jānotver pavisam mazi, un to piejaucēšanai nepieciešami vismaz seši gadi smaga, pacietīga darba. Un ko teicāt jūs?

— Neko, — Sloans atbildēja. — Es viņam salauzu žokli.

— Jūs viņam … — Varrens iesāka un aprāvās. Pārmērīgas dusmas aizžņaudza viņam rīkli.

— īstenībā tas nebija vajadzīgs, — norūpējies iesāka Hatons, bet Sloans viņu tūlīt pārtrauca.

— Tam vīram nevajadzēja nopūlēties, velkot ratus cauri dub­ļiem! Viņam vispār nebija nekādu neērtību! Viņam vienīgi vaja­dzēja aizdot mums divus utainus batlerus un pēc tam sēdēt uz savas treknās …

— Es būtu darījis tāpat, — steidzīgi ieteicās Kelso. — Man ir līdz kaklam glaudīt šos civilistus pa spalvai, lai tik tie kaut ko mūsu labā darītu, un tad vēl šie iedomāsies, ka izdara mums lielum lielo pakalpojumu! Mēs paveicam visu, uzņemamies mil­zīgu risku, un tad vēl mums jābūt šiem pateicīgiem!

— Laikam majors Sloans tagad ir pārlieku apmulsis, — pie­zīmēja Fīldinga, — lai atcerētos, ka žokli viņš salauza turpat sešdesmitgadīgam vīram, pie tam drīzāk kārnam nekā resnam, un arī to, ka otru Ārpuskomitejas vīru, kurš gribēja cietušo aiz­stāvēt, Komitejas ļaudis piekāva — lai gan šoreiz miesas bojā­jumi nebija tik smagi. Un turklāt kautiņš notika, pirms abi cietu­šie bija uzzinājuši par majora tikko pārciestajām grūtībām…

— Abas puses bija satrauktas un nokaitinātas, — uzmetis brī­dinošu skatu Kelso, steidzīgi teica Hainds. — Šis notikums ir nožēlas vērts, taču zināmos apstākļos saprotams. Leitnant, mums tomēr nepieciešama šo cilvēku palīdzība, un, ja tie mums palīdz, tad maza izdabāšana tomēr ir viens no visvieglākajiem uzdevu­miem!

— Nē! — Kelso dusmīgi atcirta. — Man ir līdz kaklam šo utaino civilistu zābaku laizīšana! Viņi ir dezertieri! Šie tā sauktie oficieri spēj domāt vienīgi par savām sievām un šmurguļiem un nevis…

Pret galdu nodārdēja Varrena dūre, tūlīt iestājās pilnīgs klusums, un nu viņa balss skanēja varen skaļi, lai gan viņš pū­lējās apslēpt savas dusmas un vilšanos.

— Kad es pieļāvu zināmu brīvību mūsu štāba sapulcēs, es to nedarīju, lai jūs sāktu savstarpēji ķildoties! Es par šo starpga­dījumu domāšu un izlemšu, kas te būtu darāms. Majore Fīldinga, ja jūs spējat atturēties no kolēģu aizskaršanas, tad es labprāt noklausīšos arī jūsu ziņojumu …

Taču psiholoģes teikto Varrens dzirdēja tikai ar pusausi. Viņš redzēja, ka Kelso un Sloana paštaisnajās sejās nav ne mazākās nožēlas. Viņi labi zināja, ka Varrens nesodīs stingri bēgšanas lie­tai tik svarīgu oficieri kā kaujinieku sagatavošanas šefu. Ha­tons — un mazākā mērā arī Hainds — par viņa izturēšanos bija apmulsuši un saīguši, jo tā izskatījās pēc nespēka.

Cik tas būtu jauki, nodomāja Varrens, ja šobrīd, kad sekmes ir lieliskas, vairs nerastos iekšēji konflikti. Vadīt Fīldingu, Hatonu un Haindu bija visumā viegli, Kelso nācās nemanāmi apvaldīt. To­ties Sloans vispār nebija ietekmējams. Viņš traucās nospraustā mērķa virzienā kā raķete ar bloķētu stūres iekārtu.

— Vēlreiz apkopojot teikto, — Fīldinga beidza ziņojumu, — Arpuskomitejas personāls, kurš patlaban sadarbojas ar mums, ir pietiekami liels, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību bēgšanas labā. Un vēl eksistē maza, taču pastāvīgi pieaugoša opozīcija, bet es lāgā neticu, ka tā spējīga mūs kavēt, vienīgi, ja mēs paši nedosim iemeslu, lai tā varētu sarīdīt pret mums ļaudis. — Šai brīdī viņa ir nepalūkojās uz Sloanu, bet tas arī nemaz nebija vajadzīgs.

— Tai pašā laikā sajūsma, kādu mēs esam radījuši, aktīvi ga­tavojot bēgšanu, var noplakt, ja mēs to neuzturēsim pastāvīgi. Un šo interesi un atbalstu spētu spēcināt paziņojums, kad un kurā vietā bēgšana notiks.

Salauzts žoklis, domāja Varrens, Fīldingai apsēžoties, tas lai­kam sāp ilgi, sevišķi sešdesmitgadīgam vīram, jo šādā vecumā lūzumi saaug lēni. Tā kā viņš pazina Rūtu, tad nojauta, ka viņu šis gadījums vairāk nokaitinājis kā ārsti, nevis psiholoģi, un Varrenā atkal iekvēlojās dusmas.

— Es saprotu, jums vajadzīga šī informācija par bēgšanu, jo bez tās jūs neko jaunu vairs nevarat uzsākt, — viņš īsi teica. — Labi, jūs to saņemsiet — pēc desmit dienām Hatona Kalnā. Līdz tam es gribu vēl šo to nokārtot — detaļas jūs uzzināsiet savlai­cīgi. Tagad varat iet — visi, izņemot majori Fīldingu un majoru Sloanu. Es gribu ar jums aprunāties.

— Pa vienam, — viņš piebilda.