Cietuma planēta

IV

Tā jau nu īsti nav, ka mani spiestu kaut ko darīt, Varrens sa­īdzis domāja, pa garajām kāpnēm augšup uz galveno platformu rāpjoties, gluži pretēji, nebija tāda Komitejas vīra, kurš nebūtu gatavs izpildīt manas vēlēšanās. Un tomēr, pēdējo trīs nedēļu laikā viņš bija darījis visu, ko viņam lūdza, — bet varbūt viņš izpildīja tikai to, ko viņam lūdza Kelso . . . ?

Noklausīšanas patiesi bija ilgstoša un nepatīkami pamatīga. Pec Petersa iepriekšējās piezīmes Varrens bija iedomājies, ka Kelso šo iepazīšanās daļu izlaidis vai vismaz saīsinās, taču leit­nants paskaidroja, ka viņš nevēlētos flotes kapteini nostādīt meļa loma un ka noklausīšanās laikā iegūtās ziņas varētu izrā­dīties ļoti svarīgas. Tik svarīgas, ka viņi labāk riskē izraisīt sektora maršala nepatiku, nekā atsakās kaut vai no vienas no­klausīšanās stundas.

Tāpat kā pārējie viņa grupas biedri, Varrens bija piekritis valkāt Komitejas darba formu. Arī šai ziņā netika izdarīts ne mazākais spiediens — vienkārši šai klimatā tā bija ērtāk, un it i paši treniņā ar ieročiem frencis pieļāva lielāku kustību brīvību. Tomēr īstais darba formas nēsāšanas iemesls bija tas, ka Komi­tejas vīri vēlējās skafandrus saglabāt lietošanas kārtībā līdz tam laikam, kad sāksies uzbrukums «tārpu» sargkuģim.

Varrens jau bija ievērojis, ka šie vīri nekad neteica «ja» vai «gadījumā, ja», bet gan «kad mēs uzbruksim sargkuģim».

Visās posteņa malās Varrens dzirdēja balsis, izsaucienus, smieklus. īpaša jautrība, acīmredzot, valdīja tai grupā, kura trenējās stopa šaušanas mākslā. Turpretī otrā pagalma stūrī ska­nēja kaut kas dzeņu kalšanai līdzīgs — dauzīdami ar nūjām pa celmiem, tur citas grupas ļaudis trenējās ziņu pārraides māk­slā — pie signālbungām viņiem ļaus ķerties krietni vēlāk.

Varrens bija akceptējis un pieņēmis daudzas lietas, taču vis­grūtāk bija nācies aptvert to, ka tagad viņš Petersa vietā kļuvis par vecāko oficieri nometnē. Viņa dienesta pakāpe šai ziņā neat­stāja nekādu izvēli, un tomēr fakts, ka dažas stundas pēc iera­šanās uz planētas nācies kļūt par visaugstāko autoritāti apmē­ram pusmiljonam gūstekņu, bija viņu dīvaini satraucis. Tāpat Kelso pieņēmums, ka tagad Varrens gluži automātiski uzņem­sies bēgšanas Komitejas vadību, bija kaut kas nervus kutinošs, jo viņš vēl nebūt nebija stingri izlēmis nākotnē saistīties ar šo organizāciju.

Pēcpusdienā pēc Kelso uzaicinājuma vajadzēja sapulcēties Komitejas Centram, un Varrens vēlējās visu vēlreiz lēni un pa­matīgi pārdomāt.

Tieši šajā nolūkā viņš kāpa uz novērošanas platformu, lai pa­būtu tur vienatnē. Un tāpēc, izdzirdis augšā balsis, viņš jutas nepatīkami pārsteigts.

— … Naktīs vai mākoņainā laikā mēs izmantojam signal- bungas, — vīrietis teica. — Ja vējš pūš pareizā virzienā, bungas

var dzirdēt gandrīz tikpat tālu, cik saredzami šā heliogrāfa sig­nāli.

— Un kas tas par teleskopu? — jautāja sievietes balss. Var­rens uzreiz pazina Rūtu Fīldingu. — Pārāks liels, lai būtu ref- raktors, vai ne?

— Ar šo mēs paturam acīs sargkuģi, — paskaidroja pirmā balss. — Pulksteņa mehānisms veidots lielākoties no koka, un tad, kad pārlieku stiprs vējš nekustina koka galotni un redzamība ir laba, mēs šo teleskopu spējam teicami noregulēt. Lēcas tomēr nav īsti pareizi noslīpētas, un sargkuģis drīzāk atgādina Ziemas- svēku eglīti. Tomēr mēs spējam skaidri saskatīt, kad tas orbītā sastopas ar citu kuģi un kad no tā startē prāmis, lai atvestu jaunus gūstekņus.

Vīrieša balss skanēja patiesā lepnumā par to, ka viņi gandrīz bez līdzekļiem paveikuši tik daudz.

— Lēcu mēs izgatavojām piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes, līča krastā, — viņš turpināja. — Varbūt nebijām ņēmuši īstās smiltis, vai arī esam slikti stikla pūtēji, bet tagad mēs ek­sperimentējam ar…

Viņš piepeši aprāvās, un Varrens caur zariem saskatīja kādu no Komitejas vīriem ar majora zīmotnēm uz ādas bruņām norau- gāmies lejup uz viņu.

Majors palīdzēja Varrenam uzrāpties uz platformas, tad nostā­jās miera stājā un salutēja.

— Paldies, — Varrens teica. — Es vēlētos parunāt ar majori Fīldingu. Divatā, ja jums nekas nav pretī.

Ar to pašu Komitejas vīrs pazuda no skatuves, bet, lai aizsū­tītu prom Rūtu Fīldingu, derēja izmantot citus, taktiskākus paņē­mienus — ja vien viņš vispār to vēlētos. Varrens iedomājās, ka tagad nebūtu slikti dažus problēmas aspektus apspriest ar psi­holoģi.

— Klausieties, Rūta, — Varrens iesāka un noliecās pār sai­tēm, ar kurām bija piestiprināts teleskops. — Ko jūs domājat par Komiteju? Es vēlētos dzirdēt personisko un profesionālo vie­dokli.

Ja augstākstāvošais kādu oficieri uzrunāja vārdā, tam bija divkārša nozīme — uzrunātais tātad neatradās nežēlastībā, un sekojošai sarunai nebija izteikts dienesta raksturs.

— Labrīt, ser, — Fīldinga vispirms viņu sveicīnaja. Viņa jau bija gribējusi salutēt, tomēr to nedarīja, ievērojusi, ka Varrens noskaņots privātai sarunai. — Personiski man Komiteja patīk itin labi, — viņa visai dedzīgi turpināja. — Es domāju, tā patīk mums visiem, un daudziem mūsējiem šeit iespējams baudīt vairāk iz­priecu nekā pēdējā atvaļinājuma laikā mājās — lai gan tas neko īpašu neizsaka, jo pēdējā laikā mūsu planētas atstāj visai skumju iespaidu. Un kopš pagājušās nedēļas, kad tas dzīvais kaujas kuģis uzbruka nocietinājumam, neviens vairs pat nedomā iebilst par aizkavēšanos postenī, pirms nav apgūta prasme apieties ar stopu.

— Taču šis tas man tomēr nepatīk, — viņa nopietni turpināja. — Kaut vai palūkojaties uz mani…

Oficieru — sieviešu darba tērpu veidoja bezformīgs ādas krekls bez piedurknēm un pārāk plati un gari šorti. Lai gan Fīldinga arī šajās drēbēs izskatījās jauki, tomēr līdzība ar Peln­rušķīti pirms tikšanās ar feju bija nenoliedzama. Varrens iesmē­jās.

— Vai tas būtu profesionāls iebildums? — viņš jautāja.

— Tieši tā, ser, — atbildēja Fīldinga. — Skaidrs apliecinā­jums, ka šī ir vīriešu pasaule. Jā, es zinu, Komitejas vīri izturas pret mums cik vien pieklājīgi var. Taču spriedze ir jūtama — viņi atgādina zaļus puišeļus pirmajā tikšanās reizē, un tas patiesi ir smieklīgi, jo uz planētas droši vien mīt tikpat daudz sie­viešu, cik vīriešu dzimuma oficieru. Bez tam viņi ar meitenēm nerunā ne par ko svarīgu un uztic vienīgi trešās šķiras uzdevu­mus, kas ir tīrā laika šķiešana! Neviena no mūsu meitenēm to līdz šim nav ievērojusi, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka oficieri — sievietes Bēgšanas Komitejā ir nevēlamas.

— Tālāk, — Varrens mierīgi teica.

Fīldinga uzlūkoja viņu mazliet pārsteigta, it kā būtu gaidī­jusi dzīvāku reakciju. — Pēc tā, ko esmu dzirdējusi, — viņa tur­pināja, —un pēc aktos izlasītā, situāciju es iztēlojos sekojoši…

Pēc Fīldingas domām Komiteja sievietēs saskatīja lieku risku. To galvenie instinkti — mātes jūtas, tieksme pēc drošības un citi — pilnīgi dabiski lika tām aktīvāk atbalstīt civilistu uzskatus, un io pierādīja arī fakts, ka gandrīz visas sievietes — oficieres jau pirmo sešu mēnešu laikā bija pievienojušās civilistiem, tāpat diez ko ilgāk Komitejā nepalika arī precētie pāri. Tādējādi civilistu nometnē aizvien atradās liels daudzums brīvu sieviešu, un katra no tām, kurai neizdevās apprecēt privātpersonu, bija spiesta darīt visu, lai piesaistītu kādu vīrieti no Komitejas un pievērstu to civilistu mierīgajam dzīves veidam.

Protams, šo rīcību visādā veidā atbalstīja Peterss, jo rezultātā notika Komitejas skaitliska samazināšanās, turklāt bez parasta­jām propagandas metodēm. Šādai kārtībai pastāvot, Peterss va­rēja būt drošs, ka iegūs savā pusē divas trešdaļas jaunpienākušo oficieru, ja vien nesagadītos, ka Komitejas vadībā nostātos kāds dienesta pakāpē augstāks oficieris. Un tomēr arī tad Peterss uz­varētu, netērējot nemaz tik daudz pūļu.

— Taču tie, kuri paliek Komitejā, ir sīksti un cieti, — Fīl­dinga turpināja. — Viņi nav zvērināti sieviešu ienaidnieki, tomēr viņus pārņēmusi vienīgi doma par bēgšanu. Vārdu sakot, viņi nosprieduši, ka sievietēm nedrīkst uzticēties, un tās, kuras vēlas darboties Komitejā, nozīmē tikai papildu grūtības, un tāpēc ir labāk, ja sievietēm jau pašā sākumā maigi, bet konsekventi atņem drosmi.

— Un vārdu «maigi» es izvēlējos apzināti, — viņa piemeti­nāja. — Neviens nesaka vai nedara kaut ko tādu, kas mūs varētu aizskart. Un tomēr situācija šeit — uz visas planētas, ne tikai Komitejā — no psiholoģiskā viedokļa ir svārstīga, pat bīstama.

— Profesionāli, — viņa nobeidza, — profesionāli tas man nepatīk!

Varrens saspringti domāļa. Fīldingai bija taisnība, novērtējot situāciju ka nedrošu un bīstamu, taču patiesībā tā bija vēl slik­tāka. Varrens bija izpētījis aktus — tos, kurus bija saglabājis Komitejas Centrs, un arī viņam stāvoklis nepatika. Bez tam viņš. izjuta Kelso spiedienu. Varrenain nekas nebija iebilstams, kamēr viņu virzīja turp, kurp vēlējas doties viņš pats, taču tagad viņam uzspieda pieņemt lēmumu, pirms vēl bija radusies iespēja noklau­sīties stāvokļa vērtējumu Petersa versijā.

— Vai jus palīdzēsiet man nodibināt dinastiju? — viņš pave­dinoši jautāja Fīldingai.

Rūta nosarka. — Vai jūs to jautājat nopietni, ser?

Varrens neatbildēja tūlīt. Viņš domāja par to, ka Komiteja tās pašreizējā stāvoklī izveidojusies par savdabīgu eliti. Tajā palikušie oficieri bija izturējuši, neraugoties uz ārkārtēju psiho­loģisku spiedienu, un tas nozīmēja, ka viņiem jābūt īstiem fanā­tiķiem attiecībā uz to, ko viņi sauca par savu pienākumu.

Varrens jau bija ievērojis, ka pusmiljonu lielajā, izkliedētajā un neorganizētajā fermeru masā Komitejas ļaudis bija izveido­juši teicami disciplinētu un cīņai relatīvi gatavu armiju aptuveni divdesmittūkstoš vīru sastāvā. Ja Petersam izdotos viņu skaitu samazināt tiktāl, ka tiem pašiem būtu jāatzīst: tālāka sagata­vošanās bēgšanai ir veltīga, tad flotes kapteini un viņa vadītos civilistus gaidītu nopietnas grūtības. Jau tagad Komitejas vīri neizrādīja pārāk lielu cieņu pakāpē augstākiem oficieriem, kuri nepiekrita viņu uzskatiem, un tad jau vairs atlika tikai viens solis līdz tam, kad neglābjami sarukusī un vēl fanātiskāka kļuvusī bijusī Bēgšanas Komiteja iedomāsies varmācīgi sagrābt visu iedzīvotāju vadību savās rokās.

Sāda veida militārā diktatūra varbūt nemaz nebūtu tik peļama, domāja Varrens, taču tai pēc īsa laika neizbēgami sekotu pilsoņu

karš. Pārāk daudzu Komitejas locekļu dienesta pakāpes bija vie­nādas, un tas radītu stipru šķelšanos un ciņu par varu.

Lai gan tamlīdzīgi notikumi bija gaidāmi tikai attālā nākotnē,, tomēr tie bija nevis iespējami, bet gan neizbēgami. Un Varrens jau veselu nedēju pūlējās izgudrot kādu plānu, kas šo nākotni padarītu citādu. Varbūt nodibināt dinastiju — saglabāt savu paš­reizējo stāvokli, nostiprināt to, izplatot savas idejas un panākot vislielāko autoritāti pēcnācējiem, — tā bija jauka, lai gan visai fantastiska ideja. Tomēr drošību negarantēja arī stabila monar­hija, un, spriežot pēc Fīldingas reakcijas, vienlaikus ievērojot arī to, ka viņa taču ir gan ārste, gan psiholoģe, šī piepešā iecere laikam bija neiespējama arī fizioloģiski.

Tomēr viens bija pilnīgi skaidrs: Peterss galu galā zaudēs,, vienalga, lai kurā pusē nostātos Varrens. Ja arī viņš pievienotos Petersam un izmantotu visu savu ievērojamo autoritāti cīņā pret Komiteju, tad viņam neapšaubami izdotos vēl vairāk samazināt Kelso piekritēju skaitu, — taču ar to būtu panākta tikai vēl fana- liskāka saliedētība. Un viņš jau bija sapratis: situācija ir tik bīstama, ka agri vai vēlu nāktos sākt atklātu cīņu.

Varrens nopūtās un atkal pievērsās tagadnei. — Saņemieties, dakter, — viņš smaidot teica. — Mans jautājums bija tīri reto­risks.

Cik nu Varrens varēja spriest, šai problēmai bija tikai viens- atrisinājums. Bija jāpievienojas Bēgšanas Komitejai — un jābēg.