Cietuma planēta

IX

Hatons paskaidroja, ka komplicētā tuneļu un telpu sistēma klintīs izkalta tā, lai precīzi kopētu «tārpu» lielā sargkuģa gal­venos gaiteņus un kabīnes, un visas dimensijas un proporcijas šeit bija tik precīzas, cik nu vien to pieļava atkartotas gustekņu atmiņas pārbaudes. Majors neiedomājami lepojās ar savu kalnu — un pelnīti, nodomāja Varrens.

— Sākotnēji šeit atradās raktuves, — skaidroja Hatons. — Tas nācās atstāt niecīgās rūdu koncentrācijas dēļ, un tad kāds mūsē­jais iedomājās, ka šis nevajadzīgais tunelis ir aptuveni tikpat garš kā sargkuģa centrālais gaitenis, un mēs nolēmām izcirst klintis kontroles un dzinēju kabīnes, ari kosmoprāmju doku, lai te apmācītu kaujiniekus. Arī vēlākie uzlabojumi — šķērsgaiteņi, «tārpu» dzīvojamās telpas, cik nu mēs par tām zinām, kontrolka- blnes — un dzinēju nodalījumi — tas viss lieliski palīdz apmācībās un noder ļaudīm brīvajā laikā, kad nenorit treniņi. Atveidotas gan ir tikai vissvarīgākās telpas un arī ieejas lūkas, kas ir tikpat masīvas un grūti veramas kā īstās. Diemžēl divus faktorus mēs nespēsim imitēt nekad — bezsvaru un tārpu kuģa apgaismo­jumu …

Pa gaiteni viņiem garām aizsoļoja kaujinieku grupa, un Ha­tons uz brīdi aprāvās. Vīri bija tērpti frenčos, bet galvās tiem bija uzmaukti apaļi pīti grozi, plecos uzsieti koka kluči, tikpat smagi kā uzbrukuma laikā paredzētais apbruņojums.

— Frenči ļauj pārlieku brīvi kustēties, — piezīmēja Var­rens. — Treniņus derētu pilnveidot. Vai jums iespējams atdarināt tārpu atmosfēru? … — Varrens aprāvās un gandrīz vai nosmaka, pūlēdamies apvaldīt klepu.

— Šodien te patiesi ir nelāgi, — Hatons gandrīz vai atvaino­jās. — Vējš laikam pūš augšup pa aizu.

Bāze Hatona Kalnā bija liels un sarežģīts tuneļu, laboratoriju, dzīvojamo telpu un ventilācijas šahtu tīkls. Gaisa pievades sprau­gas kalpoja reizē par novērošanas un ziņu piegādes tuneļiem, tās dažādās vietās savienojās ar galvenajām ejām, taču dūmi un svelme no kausētavām un mehāniskajām darbnīcām tika novadīti pa vienu vienīgu, kamīna skurstenim līdzīgu izliektu atveri. Tās gals iznāca zemes virspusē ļoti šaurā un stāvā aizā, un upe, kura šo reni kalnā bija izgrauzusi, gāzās pa to lejup līdzīgi ūdenskri­tumam. Gaisā cēlās ūdens šļakatu mākonis un tik izcili maskēja dūmus, ka neko nevarēja atšķirt pat divsimt soļu attālumā, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko saskatīt no kosmiskā kuģa orbītā. Taču reizēs, kad vējš pūta tieši aizā, un tas gadījās vairākas rei­zes mēnesī, dūmi spiedās atpakaļ, un kalna iekšiene kļuva gan­drīz neapdzīvojama.

— Vai tad būtu nepieciešams atdarināt tārpu gaisu, ser? — Hatons negaidīti jautāja. — Ir citas, vieglāk ražojamas gāzes, tāpat pietiekami nepatīkamas, lai cilvēkiem iedvestu piesar­dzību, — un kuras tomēr nenozīmētu tūlītēju nāvi.

Varrens purināja galvu. — Sie vingrinājumi noris automā­tiski, tie tiek izpildīti bez domāšanas. Attieksmei jāmainās. Bez tam jūsu ļaudis, kuri izgatavo kaujas tērpus, būs vēl piesardzī­gāki, ja zinās, ka tērpu valkātājs var aiziet bojā ne vien lielajā dienā, bet arī treniņā, ja viņi būs pat mazliet kļūdījušies.

— Tārpu atmosfēra mums taču ir nāvējoša, ser, — Hatons domīgi teica. — Un pēc tam no tās nevarēs lēti atbrīvoties. Mums nāksies šo bāzi evakuēt un …

— Kad sargkuģis atradīsies mūsu rokās, šis kalns mums vairs nebūs vajadzīgs, — Varrens sakaitināts atcirta. — Ja nu vienīgi kā sagūstīto tārpu miteklis, un tādā reizē daži jau laikus ar tārpu atmosfēru uzpildīti tuneļi un nodalījumi būtu īsti noderīgi.

Eļļas lampu dzeltenajā gaismā Hatona seja, jau tāpat tumši sasārtusi no krāšņu pastāvīgās svelmes, kļuva vēl ugunīgāka. — Man ļoti žēl, ser, — viņš teica. — Es laikam nebiju pienācīgi apsvēris faktu, ka mēs reiz atkal ņemsim gūstā tārpus.

— Jūs pie šīs domas pieradīsiet, major, — Varrens samieri­noši attrauca. — Un tagad aprunāsimies ar jūsu kosmisko tērpu meistariem.

Ņemot vērā nepieciešamību strādāt slepus un to stipri ierobe­žoto līdzekļu daudzumu, kāds bija cilvēku rīcībā, Hatona Kalna iekšienē pielietotā tehnoloģija bija pārsteidzoši augstā līmenī. Varrens nesteidzoties nedēļām ilgi iepazina ikvienu kalna telpu un vāji apgaismotu nostūrīti un viņa apbrīns pastāvīgi pieauga. Viņš aprada ar mašīnu svilpoņu un elšanu, ar dārdoņu ikvienā lielākā eju krustojumā, ar bezgalīgajām siksnu un gultņu sistē­mām, kuras pievadīja enerģiju mehāniskajiem āmuriem, virpām, kompresoriem un ventilatoriem, kas papildināja dabiskās vēdinā- šanas sistēmu. Mašīnu duna no smēdēm un darbnīcām viņam kļuva tikpat ierasta kā modinātājpulksteņa tikšķēšana guļamis­tabā. Gluži tāpat viņš pierada rīkot konferences dienās, kad vējš pūta nepareizā virzienā un ik pēc pieciem vārdiem uzmācās kle­pus, lai gan šādās reizēs, cik vien bieži tas bija iespējams, viņš devās uz kalna nogāzēs izvietoto ārējo laboratoriju, kurā no kok­snes, alkohola, eļļām un dažādu organisko vielu kombinācijām tika gatavots šaujampulveris un daudz kas cits.

Viena no svarīgākajām atziņām, kādu Varrens guva, bija tā, ka Hatons tikai izskata pēc aizvien iebilst pret jaunām idejām un priekšlikumiem. Majors vienkārši bija radis visu iepriekš pie­nācīgi un vispusīgi apsvērt, sākot ar trūkumiem un beidzot ar priekšrocībām, un Varrena maldīgais iespaids bija izveidojies no majora ieražas domāt skaļi.

Tagad Hatona rīcībā nonāca tik speciālistu, cik vien viņam to vajadzēja. Tie ieradās gan no Andersontaunas, gan citām fer­mām un ciemiem, nevairīdamies pat divas nedēļas ilgus pārgājie­nus. Protams, vairums atnācēju bija meitenes, taču netrūka arī vīriešu, un Varrens secināja, ka viņam izdevies iegūt bēgšanas atbalstītājus, vienlaikus nekļūstot par tnīlas pārīšu savedēju. Tiesa, laulības notika cita pēc citas un lielā skaitā, un Fīldinga izteicās, ka uz planētas gan mīt ļoti daudz ekskapteiņu, kuri drīkst vadīt laulību ceremoniju, bet būtu ļoti jauki, ja to darītu pats sek­tora maršals.

Varrenam te nekas nebija iebilstams, jo tas tikai palīdzētu nostiprināt viņa pozīcijas, ja viņam ievajadzētos vienu otru no šiem ļaudīm saņemt ciešāk grožos.

šāda vajadzība radās apmēram astoņus mēnešus pēc vizītes Andersontaunā, kad Kalnā pirmo reizi vienlaikus atradās Kelso un Hainds. Vispirms majors Hainds uzklausīja Varrena pavēles.

— Tagad jums ir sazināšanās līdzekļi un pietiekams atbalsts ārpus Komitejas, lai ķertos pie izglītības programmas izpildes.— Varrens teica. — Vēl es gribētu, lai jūs pēc iespējas lielākā ap­jomā sāktu ražot papīru un organizētu tā sadali. Katram pieau­gušajam uz šīs planētas jāsaņem tik daudz papīra, lai iesākumā tam, teiksim, būtu iespējams uzrakstīt apmēram piecdesmittūkstoš vārdu. Ikvienam jāuzraksta viss viņam zināmais, fakti, teorijas, arī visādas nianses attiecībā uz savu kādreizējo profesiju. Tāpat ir vēlami dati par vaļaspriekiem un pieredzi, kāda iegūta uz šīs planētas. Šie materiāli jums pēc iespējas pārskatāmi jāsakārto, ņemot vērā to, ka teksti kalpos jūsu biedru apmācībai…

— Arī par vaļaspriekiem, ser? Un uz planētas iegūto pie­redzi? — izbrīnījies pārjautāja Hainds.

— Major, noderīgas mēdz būt arī aizraušanās, dažas vairāk, dažas mazāk, — atbildēja Varrens. — Piemēram, Tompsona Kalnā mums ir divi planieri, kādu tur nebūtu, ja daži no tagadē­jiem gūstekņiem jaunībā nebūtu interesējušies par lidmodelismu. Bet daži citi šķietami nevērtīgi vaļasprieki labvēlīgi ietekmē no­skaņojumu. Un šejienes pieredzes fiksēšanai ir divi iemesli.

— Tātad, pirmkārt, — Varrens mierīgi turpināja, — jārēķinās ar to, ka varbūt eksistē vēl citi tārpu izveidoti cietumi, un tāpēc nav neiespējams, ka pēc atgriešanās aktīvajā dienestā mēs kādreiz no jauna krītam gūstā. Es vēlētos, lai pēc iespējas vairāk oficieru šādos apstākļos prastu izveidot bēgšanas komitejas, vienalga, lai kur tie atrastos. Otrais iemesls jums kļūs skaidrs pēc tam, kad dzirdēsiet manus norādījumus leitnantam Kelso.

Lai man nevajadzētu minēt vēl trešo iemeslu, Varrens nodo­māja, kuru es tagad atklāt nedrīkstu.

— Leitnant Kelso, gribu jums teikt sekojošo, — tagad viņš pavērsās pret leitnantu, — proti, jums no Anaersontaunasun citu piekrastes ciemu iedzīvotājiem jāizvēlas ļaudis un jāapmāca par nākamajiem jūrniekiem. Jums jāuzsāk plaša kuģubūves prog­ramma, un ar to es nedomāju tikai zvejnieku laivu būvi. Es gri­bētu, lai mums būtu arī tādi kuģi, ar kuriem varētu lielos attālu­mos pārvadāt pasažierus, mājlopus un iedzīvi. Vienlaikus jums uz otro kontinentu un salām jānosūta ekspedīcijas. Tām būs jāiz­vēlas piemērotas vietas fermām un ciemiem, kur apmesties tiem oficieriem, ko nāksies no šī kontinenta evakuēt. Tā kā galvenokārt būs jāpārvieto pilsētnieki, tad tiem vispirms jāizstudē fermeru pieredze.

Jau sagaidāmo vētraino protestu izteica tieši Kelso, Haindam, Fīldingai un Hatonam klusējot. Leitnants tik kaislīgi lietoja arī viņu prātos nobriedušos iebildumus, kā viņi paši to diezin vai uz­drīkstētos. Varrens ievēroja, ka šoreiz Kelso pat aizmirsis nepie­ciešamās cieņas izrādīšanu.

— Jūs nedrīkstat to darīt, un te jums neviens tik un tā nepa­līdzēs, — Kelso bija patiesi iekaisis. — Nav ne mazākās nepiecie­šamības izšķiest cilvēkus un netaupīt spēkus, lai izpētītu otro kontinentu, jo arī šeit vēl ir pietiekami vietas, un nav nekādas vajadzības kādu evakuēt. Un ideja par, tā teikt, vispārējās vakar- skolas izglītības ieviešanu, ir īsta laika tērēšana! Veidojot plašu atbalstu Komitejai, jūs vienlaikus to novājināt, sagraujat visu, kā vārdā tā cīnās! Kaut vai paskatieties uz šeit atnākušajām sievie­tēm — un šai vietai taču vajadzēja būt stingri slepenai! Es jums saku, šī nolādētā Komiteja beigu beigās kļūs par civilistu iestādi, un visa mūsu drošība būs pie velna!

— Mūsu drošība būs pie velna … ser, — teica Varrens. Fīl­dinga ieklepojās, un abi majori piepeši paberzēja zodu, apslēpjot mutes. Kelso krietnu brīdi klusēja, un viņa seja piesārta aiz­vien vairāk. Tad viņš nomurmināja:

— Es… es lūdzu piedošanu, ser.

— Nu labi, — Varrens attrauca. — Jūs uzsvērāt to, ka otrais kontinents mums nav vajadzīgs un ka mēs visi beigās kļūsim par civilistiem. Vai zināt, leitnant, man nav nekas iebilstams, ja beigu beigās visa Bēgšanas Komiteja kļūs civila, ja vien tas palīdz mums izlauzties. Un ja visi tagad to aptvēruši, es runāšu par iemeslu, — kādēļ es vēlos izpētīt otro kontinentu, lai gan patie­sībā man nemaz nevajadzētu jums paskaidrot; piemēram, tur jā­ierīko meteoroloģiskie posteņi laika prognožu iegūšanai, tad vēl sakaru stacijas, kas šīs prognozes pārraidītu. Bēgšanai jābūt iz­plānotai tik labi, cik vien tas iespējams, un tas nozīmē to, ka nedrīkst vairīties pat no vislielākajām pūlēm un upuriem, lai vis­dažādākajā veidā novērstu tārpu aizdomas un palielinātu izredzes aizbēgt. Un es jums jau šodien varu apliecināt, ka upuri būs ievē­rojami. Taču mēs nekādu pārceļošanu neuzsāksim, pirms skaidri nezināsim, cik tā reāla.

— Bez tam, — Varrens turpināja, — tas būtu īsts noziegums, ja mēs neņemtu vērā iespēju, ka mūsu plāns var arī neizdoties un nenodrošinātos pret tārpu atriebību, jo neveiksmes reizē jārē­ķinās ar to, ka viņi atriebjoties ķeras pie atombombardēšanas. Es vēlos, lai šādā brīdī visi tie, kuri saistīti ar bēgšanu, atrastos simtiem jūdžu attālumā un varētu izdzīvot, lai kādu dienu visu iesāktu no jauna.

Tagad sarunas biedru sejas kļuvušas pārāk lēnprātīgas, Var­rens īgni nosprieda. Taču nebija par ļaunu mazāk nekā divus gadus pirms B-dienas apsvērt arī iespējamās neveiksmes sekas. Vēl aizvien komitejā darbojās daudz tādu vīru, kuri bēgšanu klu­sībā uzskaītja par pasākumu, kurš īstenībā it nekad nenotiks!

Varrens atkal pavērās pret Kelso. — Jūs piedalīsieties šai lietā, leitnant, un tieši jūsu uzdevums būs pierunāt šos cilvēkus pārcelties uz citu vietu. Ja nespējat to panākt ar savu izslavēto šarmu, tad pastāv arī pietiekami daudz dažādu piespiešanas veidu, ko drīkstat izmantot. Taču šis process būs ilgstošs, un es šaubos, vai vispār nāksies likt lietā spēku.

Man prātā ir sekojošais …