Cietuma planēta

VIII

Zvērs bija līdzīgs zilonim, milzīgam druknam zilonim ar se­šām kājām un diviem sešmetrīgiem snuķiem. Apakš tiem žāvājās grandioza mute, kurā rēgojās trīs īstu haizivs zobu rindas. Pāri snuķim ļauni lūrēja divas mazas ačeles, kuras aizsedza kaulu un muskuļu vaļņi. Starp acīm zvēroja trīsstūrains smails rags, un viss, ko abi gandrīz vai taustekļiem līdzīgie snuķi nogrāba un ko nevarēja aprīt tūlīt, tika uzdurts uz šā raga un saplosīts gabalos. Zvērs bija pārāk liels un neveikls, lai pieliektos, viņa āda bija plankumaina — aizsargkrāsā, vietām melna, vietām zaļa un cit­viet netīri dzeltena.

— Es … ser, parasti mēs izvairāmies cīnīties ar šiem te, ja vien tas iespējams, — skaidroja Brigss, kamēr nezvērs neapmieri­nāti cirta ar snuķiem pret koka stumbru. — Mēs to darām vienīgi tad, ja šis ļaužu grupu pārsteidz klajā laukā, vai arī ja kāds fer­meris mums to īpaši palūdz. Tātad jūsu ļaudīm nav ko kaunēties, ja viņus uztrenc kokā tāds pilnīgi pieaudzis bullis kā šis. Bat­leru nogalināt ir ļoti sarežģīti…

Tālāk teikto vairs nevarēja sadzirdēt, jo batlers izstiepa snu­ķus cauri koka zemākajiem zariem un apvija tos ap resnāko no tiem. Kad batlers lēnām saslējās pakaļkājās, koks griezīgi iekrak- šķējās. Taču Varrens uzskatīja, ka nav vajadzības vēlreiz noklau­sīties pamācības, kā nogalināms batlers. Par šo tēmu viņš bija pietiekami daudz lasījis.

Lai ātri nonāvētu batleru, vajadzēja trāpīt tā smadzenēs. Taču šo visai niecīgo orgānu lieliski aizsargāja vairākus centimetrus biezi galvaskausa kauli un milzīgie snuķu muskuļi. Batleru ievai­not varēja vienīgi no smaganu puses, tajās slīpi augšup ietriekta bulta vai šķēps nezvēru nonāvēja acumirklī.

Taču piespiest batleru nostāties pozā, lai šāds dūriens būtu iespējams, prasīja lielu izveicību, drošu un trenētu roku un stip­rus nervus. Pieredze liecināja: ja zvēru ievainoja acs tuvumā — taču ne tieši acī — tas ievilka snuķus un plaši iepleta muti. Tas bija tīrs reflekss, šādā pozā batlers atradās ne ilgāk par sekundi, un šajā mirklī medniekam bija jāpiekļūst zvēram gluži tuvu, un,

izvairoties no mežonīgajiem priekškāju belzieniem, jāveic nāvē­jošais dūriens. Pie tam vajadzēja uzmanīties, lai batleru neievai­notu acī, jo tas, kļuvis akls, satrakojās tā, ka to vairs nebija iespējams ātri piebeigt, un tad ievainotais zvērs dienām ilgi pos­tīja visu apkārtni, līdz beidzot izlaida garu. Batlera vienīgā vā­rīgā vieta bija mute, un medniekam vajadzēja jau ar pirmo mēģi­nājumu trāpīt nāvējoši, jo otras iespējas viņam vairs nebija. Viņa draugiem varbūt, tikai ne viņam pašam.

Batlers, kurš ālējās zem Varrena, atbalstam satvēra kādu sī­kāku zaru, kas aizlūza, un briesmonis visā augumā nogāzās zemē. Trieciens līdzinājās nelielai zemestrīcei, tad zvērs atkal uzsvein- pās kājās un beidzot aizdrāzās.

— Dažiem fermeriem izdevās batlerus piejaucēt, — stāstīja Brigss, batleram nozūdot aiz kokiem. — Protams, vienīgi govis, pie tam tās jānoķer teļu vecumā, lai bez komplikācijām varētu nogriezt tām ragu un snuķus. Ērtāk irtās barot ar labību un gaļu, nevis ļaut par barību rūpēties pašām. Dažas piejaucētās govis jūs varēsiet aplūkot Andersontaunā. Ja neņem vērā, ka pavasaros tām ir tieksme samīdīt savus ratus, tās ir ļoti noderīgas iejūgā.

— Nu mēs droši varam kāpt lejā, ser, — viņš piebilda.

Viņi atsāka iet uz ziemeļrietumu pusi, apmeklējot pēc iespē­jas vairāk fermu, līdz galu galā nonāca pie upes, gar kuru de­vās uz jūras malu. Upes krastā mita daudzas fermeru grupas, to apmetnēs aiz kopējā žoga reizēm atradās pat līdz divdesmit mājām. Uzņemšana šādās kopīgās apmetnēs bija mazliet laip­nāka nekā vientuļās fermās, un te Varrenam izdevās sastapt dau­dzus oficierus ar vērtīgām speciālām zināšanām. Tieši tāpat vi­ņam nācās satikt lielu daudzumu oficieru atvašu un likt šeit lietā savus argumentus un mudinājumus.

— Es nekad nebūtu iedomājusies, ka jūs esat tik labs poli­tiķis, ser, — pēc viena no šādiem apmeklējumiem teica majore Fīldinga. — Jūs skūpstāt bērnus, it kā būtu to visu mūžu darījis. Vai tiešām jums šie mazie palaidņi patīk? …

— Viens otrs, — Varrens piesardzīgi atbildēja. — Viens otrs ir mazāk atbaidošs.

Pēc sastapšanās ar batleru Varrena vīri vairs neuzskatīja ceļojumu vienīgi par pikniku un arī viņu pavadonis bija kļuvis laipnāks. Šad un tad Brigss sarunājās pat ar Fīldingu un neizrā­dīja nervozitāti, ja šie valodnieciskie kontakti ar sievieti atkār­tojās. Un tomēr, jo vairāk viņi tuvojās Andersontaunai, jo Brigss aizvien vairāk atgādināja vīru, kuram vienatnē jācīnās ar batleru.

Andersontaunā atšķirībā no posteņa pakalnā nebija darīts nekas, lai sargātos no uzraugiem kosmosā.

Andersontauna bija neliela pilsētiņa ar labiekārtotām ielām, divstāvīgām un trīsstāvīgām koka mājām, doku krastmalā un ap­mēram trīsdesmit dažāda lieluma laivām, pietauvotām pie doka vai noenkurotām līcī. Jūras pusē žoga nebija, jo batleri peldēt ne­prata.

Varrens atbilstoši priekšrakstam vispirms apmeklēja posteni. Viņš gribēja uzzināt ietekmīgāko vietējo oficieru vārdus un dzī­ves vietas, lai apmeklētu ikkatru pirms kopsapulces sasaukšanas. Pa heliogrāfu bija pienākusi ziņa, ka arī flotes kapteinis Peterss devies uz Andersontaunu un ieradīsies šeit pēc trim dienām, acīm­redzot ar nolūku kavēt Varrenu darbā — saprotams, cieņpilnā veidā, sarīkojot atklātas debates bēgšanas jautājumā. Varrens vēl aizvien uzskatīja savu stāvokli par visai nedrošu un baidījās ris­kēt, tāpēc derēja pasteigties, lai Andersontaunā visu nokārtotu un dotos prom pirms Petersa ierašanās.

Tomēr lielākā daļa pirmās dienas aizgāja nelietderīgi, jo Fīl­dinga apgalvoja, ka nespēj strādāt savā uniformā, proti, leitnan- tes Nikolsones meiteņu formas esot daudz jaukākas un tādējādi viņai rodoties sajūta, ka par viņu visi smiešoties.

Posteņa komandante Nikolsone bija liela auguma sieviete, jau iesirma, taču vēl aizvien pievilcīga. Uniformu, kādu nēsāja gan viņa, gan pārējās posteņa oficieres, veidoja parastie ādas zābaki, bikses, kas piegulēja ciešāk, nekā tas īstenībā bija nepieciešams, un kaut kas līdzīgs bolero jakai, priekšpusē aizšņorētai ar ādas siksniņām. Varrens pamanīja, ka dažas uniformas aizšņorētas augstāk nekā citas — acīmredzot, dekoltē izmērus noteica jakas īpašnieces miesas apaļumi. Šķita, ka Nikolsone ir mazliet uz­traukta, sektora maršalu viesos uzņemot, taču viņa smaidīja un apgalvoja, ka visas posteņa meitenes esot oficieres un dāmas, kuras pratīšot neapgrūtināt apmeklētāju atpūtu. Tomēr viņa pie­metināja, ka vīriešiem jābūt gataviem, ja kāda tiem arī piemieg­šot ar aci, taču nevienam nopietnas briesmas nedraudēs, pirms tie paši attiecīgi neatbildēšot…

Pēc neilga laika Varrenam nācās atzīt, ka gan šī, gan pārē­jās sievietes ir ārkārtīgi enerģiskas un diemžēl tikai sava dzi­muma dēļ nobīdītas malā, lai gan tas viņām netraucēja aktīvi atbalstīt Komitejas ideālus. Tāpat kā citas postenī dienē- jošās meitenes Nikolsone vēlējās veikt visu iespējamo bēgša­nas labā.

Nikolsone uzturēja sakarus ar daudziem informatoriem Ander­sontaunā, to viņa pavēstīja, vakariņodama kopā ar Varrenu un Fīldingu, un viņa piekrita Varrenam, ka vislabākais būtu no pil­sētas aiziet, pirms te ierodas Peterss, kurš uzmundrinātu opo­zīciju. Lei'tnante Nikolsone ziņoja, ka atļāvusies sagatavot ietekmīgāko pilsētas iedzīvotāju tikšanos ar sektora maršalu, un tai vajadzēja notikt postenī nākamajā rītā.

Varrens par to bija gatavs leitnanti vai apskaut, un gandrīz vai pateica to skaļi, tomēr atturējās, jo Fīldinga šai sakarā no­teikti secinātu kaut ko psiholoģiski dziļdomīgu.

Nākamajā rītā Varrens pārsteigts konstatēja, ka ietekmīgo pilsoņu grupu veido gandrīz vai divsimt cilvēku, pie tam to vai­rākums bija sievietes.

Varrens vispirms izklāstīja savas domas par stāvokli karā, kā nu viņš to redzēja, būdams viens no tiem karavadoņiem, kuri at­bildīgi par vispārējo stratēģiju, un nevilcinādamies izpauda zi­ņas, kuras īstenībā bija valsts noslēpums. Viņš runāja par ilgo un dārgo karu, kas apsīcis abpusēja spēka zuduma dēļ, tā ka re­latīvi niecīgs vienas puses pārsvars tagad katrā ziņā nozīmētu uzvaru. Taču neviens no abiem pretiniekiem uz šo pēdējo piepūli vairs nebija spējīgs, jo kosmiskajā dienestā varēja strādāt vienīgi noteikta tipa cilvēki, kuri sešdesmit kara gados bija kļuvuši par ārkārtīgu retumu.

Tad viņš pieminēja stingri slepenos, gan kaujas laikā, gan pēc tam saņemtos ziņojumus par kuģiem, kuri neieradās satik­šanās sektoros, jo to apkalpju locekļi kritiskos brīžos izdarījuši pašnāvību, sadumpojušies vai arī citā apkaunojošā veidā pierā­dījuši, ka nav spējīgi tik sasprindzinātam darbam, kurā bieži vien mēnešiem ilgu vienmuļību piepeši pārtrauca dažas velnišķīga sasprindzinājuma pilnas cīņas minūtes. Vairums pašreizēja kos­miskā dienesta oficieru vairs nebija nedz tik inteliģenti, nedz arī tik stipriem nerviem, lai visā pilnībā atbilstu kosmiskā die­nesta prasībām.

Varrens pat neieminējās par to, ka cietuma planētas iemīt­nieki, ja tiem izdotos atgriezties aktīvajā dienestā, būtu tie, kuri dažos gados iespētu izbeigt karu cilvēces labā, viņš bija pārlie­cināts, ka ikviens to aptver pats.

— Sī planēta tomēr nav tas cietums, no kura ir neiespējami aizbēgt, — viņš turpināja. — Jums pietiekami bieži nācies dzirdēt par Andersona plānu un sagatavošanas darbiem, un jums zināms, ka tiešā uzbrukumā sargkuģim piedalīsies relatīvi mazs oficieru skaits. Tie pienākumi, kurus es vēlētos uzticēt jums, ir mazāki, taču ļoti svarīgi. Vairums gūstekņu varētu sniegt kaut vai morālu atbalstu, ticiet man, arī tas ir ārkārtīgi svarīgi. Priekš dažiem varbūt rastos zināmas neērtības, ja nāktos pārvietot ģimenes un īpašumus uz citu vietu dažus mēnešus pirms B-dienas, jo «ēsmu» mums varbūt vajadzēs izvietot apdzīvotā apvidū. Bez tam es vē­lētos uzaicināt talkā brīvprātīgos, kuri palīdzētu majoram Hato- nam pētniecības darbos; un vēl vajadzīgi oficieri, kas spētu atli­cināt laiku mācību līdzekļu un rokasgrāmatu sagatavošanai. Bez tam pastāv bērnu problēma …

Trūcīgi apgaismotajā telpā Varrens nevarēja saredzēt sejas, taču pamanīja, ka daudzas galvas, paša Andersona spīdīgo pliko pauri ieskaitot, izslējās, un viņš sajuta, kā sastingst gaisotne telpā — tieši tāpat kā Nelsona fermā un visur citur, tiklīdz viņš pieskaras šim sāpīgajam punktam.

— Kā jums zināms, — Varrens turpināja, — mūsu vidū ir daudz tādu oficieru, kuri, lai gan ir ārkārtīgi vērtīgi speciālisti, vairs nespēs atgriezties aktīvajā karadienestā, jo vai nu ir jau pārlieku veci, vai arī tos attur ģimenes vai vēl kaut kas. Pie tam daži no jums te dzīvo jau tik ilgi, ka agrāk iegūtā izglītība šo­brīd jau novecojusies. Tādēļ es vēlētos, lai tiktu sarakstītas mā­cību grāmatas un izglītojošas brošūras, kas jums palīdzētu atkal sagatavoties turpmākajam kosmiskajam dienestam — savukārt vecākie oficieri, kuriem jau ir ģimenes, strādātu apmācību koman­dās. Un, ja jau mēs te runājam par zināšanu atsvaidzināšanu, tad pie reizes jāpadomā arī par bērniem.

Bērni uz šīs planētas bija otra lielākā problēma pēc bēgšanas, un daudzi oficieri šajā sakarā atradās ļoti komplicētā stāvoklī, Varrenam tas bija pilnīgi skaidrs.

Reizē ar dabisko atbildību un maigumu pret bērniem bija sajūtams arī kauns par to, ka šie bērni vispār eksistē, jo neviens īsts oficieris neiedomātos radīt pēcnācējus karadienestā uz kuģa vai parastā gūstekņu nometnē — lai gan patlaban visu varēja izlīdzināt arguments, ka runa drīzāk ir par izglītību, nevis gūstu. Tādēļ Varrens izvairījās kādu kritizēt vai nopelt, ko te laikam no viņa bija gaidījuši; visi jutās patiesi atviegloti, kad viņš no tā atturējās, un tādēļ visu viņa teikto uztvēra atsaucīgāk.

— Šiem bērniem ir nācies piedzimt ļoti primitīvā pasaulē, — viņš turpināja, — un es būšu patiesi apbēdināts, ja pēc atgrieša­nās civilizētā pasaulē tiem vajadzēs ciest savas nezināša­nas dēļ.

— Un tagad, — viņš beidzis apsēdās, — vai jums būtu kādi jautājumi?

Pirmo jautājumu pēc dažām sekundēm uzdeva vīrs, kuru inte­resēja bēgšanas tehniskās nianses, un Varrens secināja, ka vis­maz viens cilvēks nav apmierināts ar viņa veiklo, taču apzināti paviršo runu.

— Ja jums nekas nebūtu iebilstams, es palūgšu uz šo jautā­jumu atbildēt flotes komandoram Andersonam, — Varrens sa­cīja. — Galu galā mēs taču izmantojam viņa plānu …

Un tagad es sāku izmantot Andersonu pašu, Varrens nodo­māja un nokaunējās. Protams, Andersons, kā jau plāna autors, prastu to aizstāvēt vislabāk, bet reizē šī aizstāvība nozīmētu arī to, ka pilsonis, kura vārdā nosaukta vesela pilsēta, atbalsta mar­šalu; ja Andersons jau nebūtu tik vecs un ar pagausāku domā­šanu, viņš bez šaubām būtu šo nekautrīgo soli ievērojis.

Piepeši Varrens sāka sevi nicināt, ne jau Andersona dēļ, nē, viņš vienkārši saprata, ka tagad melo visiem, sevi ieskaitot.

Andersons, neraugoties uz vecumu, stingrā un valdonīgā balsī sniedza nepieciešamos paskaidrojumus un atkal apsēdās. Piecēlās kāda oficiere. Stādījusies priekšā, nosaukusi savu pakāpi un spe­cialitāti, viņa jautāja, vai iespējams pieteikties darbā majora Ha- tona pētniecības nodaļā.

Varrens atbildēja apstiprinoši.

— Man labi redzams, ka esat neprecēta, leitnante Kolinsa, — Varrena balss skanēja drīzāk glaimojoši, nekā zobgalīgi, — un man ir klusas aizdomas, ka jūs vēlaties nākt pie mums ne tikai aiz patriotisma vai bēgšanas nolūkā. Jums saprotams, ka šejie­nes situācija man ir zināma, un es atzīšos, ka ar vislielāko cieņu un apbrīnu lūkojos uz tādām oficierēm kā jūs, kuras negrib savas problēmas atrisināt ar poligāmijas palīdzību. Taču pienākumi, ku­rus jūs vēlaties pildīt, ir saistīti ar zināmām briesmām, ņemiet to vērā jau tagad. Te es nedomāju vienīgi to, ka ceļš no šejienes uz Hatona kalnu ved caur ļoti mežonīgu apvidu, kur uz katra soļa sastopami batleri, — ceļojuma beigās jūs sagaida milzīgais risks sastapties ar divsimt piecdesmit vīriešu rupjo izturēšanos, tādu vīriešu, kuriem jau ilgu laiku nav bijis izdevības redzēt kādu sie­vieti …

Kad smiekli norimās. no zāles uzdeva vēl pāris jautājumu, taču neatskanēja neviens iebildums, un sapulces beigās pie Var­rena pieteicās vēl astoņi brīvprātīgie.

Varrens apzinājās, ka darbs padarīts un Petersam te vairs ne­būs īpašas izredzes pretpasākumiem.