Cietuma planēta

XV

— Tas ir viens no tiem kokiem, zem kuriem atrodas uzbru­kuma punkts numur divi, — norūpējies skaidroja majors Hainds. — Ja mēs koku bez redzamas vajadzības nozāģēsim, tārpiem ra­

dīsies aizdomas, ja atstāsim to savā vietā, tas drīz vien izcelsies citu starpā ka tāds piemineklis. Koks ir pagalam — tieši virs ze­mes stumbram noplēsta visa miza. Bojājumu skatienam aizsedza pamežs un tikai tagad to atklaja kāds no planieristiem, pama­nījis lapu clivaino nokrāsu.

— Es nezinu, kas tur būtu darāms, — Hainds drūmi pabeidza.

— Pēc trim vai četriem mēnešiem lapas nobirs, bet jau pēc pāris nedēļām tās kļūs spoži dzeltenas.

— Dzeltenas! — dusmās auroja Kelso. — Cik piemērota krāsa! Es vienmēr esmu teicis, ka civilisti ir vieni vienīgi gļēvuļi un utaini dezertieri, un mums tos vajadzēja ciešāk paturēt acīs…

— Šie utaini tomēr mums ir nepieciešami, leitnant, — rami piezīmēja Hatons. — Bez tam jūs taču nevarat pie katra koka nolikt pa sargam.

Brīdi šķita, ka Kelso metīsies viņam virsū, un varēja redzēt, ka Sloans ies viņam palīgā. Fildingas un Hainda sejas bija vie­nīgi norūpējušās. Hatons bija šķietami bezrūpīgs, tā ka Varrenam pret viņu modās neuzticība.

Parasti lēns, laipns un turpat vai bikls cilvēks, pēdējā laikā viņš bija pasācis štāba sanāksmēs kašķēties ar Kelso un Sloanu — tiesa, mierīgā, pieklājīgā veidā. Varrenam gribot negribot bija jāatceras Petersa teiktais, ka tieši visinteliģentākais oficieris vis­drīzāk var kļūt par nodevēju . . .

— Nu labi, — novilka Kelso, acīmredzami pūlēdamies saval­dīties. — Ir vesela rinda lietu, ko mēs nespējam — piemēram, iz­bāzt galvu starp kājām un spļaut, līdz sasniedzam bēgšanas ātrumu . . . Bet, ser, vai drīkstu ierosināt: kā būtu, ja mēs tam norautu visas lapas un kailos zarus piesietu pie tuvējiem kokiem? Protams, citu koku lapotne būtu rūpīgi jāpiestiprina kailajiem za­riem, jāpalūkojas no planiera, kā tas izskatās dabā …

— Es baidos, tas nebūs iespējams, — atkal ierunājās Hatons,

— Sargkuģi jau nu piemānīt varēs, bet jūs, leitnant, aizmirstat, ka viņi pēc maketa uzbūvēšanas tā tuvumā nolaidīs zondi. Tas, ar ko mēs tādā attālumā spējam piekrāpt teleskopu, šādā mikro­skopiskai pārbaudei līdzīgā reizē nepaliktu neatklāts. Ja tārpi ie­raudzīs sausu koku, kura zari piesieti zaļojošiem … nu, tad tie kļūtu tik aizdomīgi, cik vien tārpi to spēj, tādēļ šāda samākslota maskēšanās būtu pārlieku pārdrošs solis. Vislabākais būtu šo koku atstāt tādu, kāds patlaban tas ir.

— Major, tātad tas būtu jūsu priekšlikums? — Kelso ņirdza.

— Atstāt koku tādu, kāds tas ir patlaban?

— Jā, — atbildēja Hatons. Viņš uzlūkoja pārējos un tad it kā atvainodamies turpināja:

— Bez tam es noteikti ierosinu nosūtīt vīrus arī no citiem

posteņiem, lai tie tādā pašā veidā nobeidz arī citus kokus — no šī pašas sugas. Tādējādi radīsies iespaids, ka šī koku suga sasli­musi ar kādu slimību, un, ja šie koki nodzeltēs visā kontinentā, tad nedomāju, ka tārpi ievēros vienu vienīgu, kas nodzeltējis ne­daudz ātrāk par citiem …

Tas bija atrisinājums. Varrena neuzticība pret Hatonu sāka gaist, lai gan viņš nožēloja, ka majors savu priekšlikumu izteicis, vienlaikus iedzeļot Kelso.

— Tas ir teicams priekšlikums, Haton, — viņš silti teica. — Jāatzīstas, par šo notikumu es biju ļoti nobažījies. Vai būtu vēl kas apspriežams?

Majors Hainds papurināja galvu un automātiski atstūma at­pakaļ lejup slīdošās brilles. Sloans un Kelso vēl aizvien dusmīgi blenza uz Hatonu, kurš spītīgi vērās tiem pretī. Vēl kaut piebilst gribēja Fīldinga.

— Pirms divām dienām pie Telforda fermas notika liela ne­laime ar kādu batleru, — viņa lietišķi sacīja. — Smagi ievainoti trīs vīri, un divi no tiem bija jau miruši, kad leitnants aizgādāja tos līdz slimnīcai. Trešais — flotes komandors Andersons — no­mira šorīt. Pirms nāves viņš paguva izstāstīt diezgan daudz, un, ja nevienam nekas nav iebilstams, tad es labprāt vēlētos uzzināt, kas tur īsti atgadījies.

Kelso un Sloans tagad dusmīgi uzlūkoja Fīldingu, taču tad, kad leitnants pievērsās Varrenam, viņa sejā bija jūtams slēpts nemiers.

— Es novēroju šo fermu jau trīs mēnešus, — viņš piesardzīgi iesāka, — un šajā laikā tur nenolika nekas tāds, kas liecinātu par fermas ikdienas darbiem. Tajā aizvien uzturējās vismaz septiņi oficieri, visi opozicionāri. Nesen tur vairākkārt ieradās arī flotes kapteinis Peterss, un esmu pārliecināts, ka doma par tuneļa ap­pludināšanu tika izperināta tieši šai fermā. Tāpēc man radās ideja — ierasties šajā apvidū ar batleru mednieku grupu un sarī­kot mazu neoficiālu akciju …

Apmēram pusjūdzi no fermas viņi bija izsekojuši kādu batleru, un Kelso iedomājās, ka derētu zvēru tikai ievainot, nevis tūlīt nogalināt ar vienu no jaunajām granātām, un pēc tam uzrīdīt Telforda fermas žogam. Sāds pasākums bija visai bīstams, jo dažiem vīriem vajadzēja drāzties batleram pa priekšu, no tā tver- rokām vairoties, un panākt, ka zvērs tiem seko. Viņiem paveicās, jo zvērs tos nedz notvēra, nedz iebradāja zemē. Piecdesmit metru no sētas viņi zvēru ievainoja un aizbēga sāņus.

Telfordu jau neskaitāmas reizes bija lūguši pārcelties, jo viņa ferma bija viena no tām, kuras B-dienā bija plānots nodedzināt, taču viņš ne tikai aizvien bija stūrgalvīgi atteicies pārcelties uz otro kontinentu, bet pat neminēja iemeslus, kādēļ viņam Šeit katrā ziņā jāpaliek — galu galā to, ka viņš ir sa- botieru vadonis, Telfords Komitejas vīriem teikt nevarēja. Tātad Kelso bija nolēmis uzrīdīt saniknoto batleru Telforda fermas nocietinātajai sētai, tad Telfords saprastu mājienu, ka viņa uz­turēšanās šai apvidū vairs nav vēlama. Tas bija domāts vienīgi kā brīdinājums, neplānojot nekādus zaudējumus. Taču šis bat­lers bija neparasti liels un spēcīgs, bet Telforda fermas nocieti­nājumi ļoti sliktā stāvoklī. Tā vietā, lai sētu pamatīgi salīgotu, iedzīvotājiem pamatīgas šaušalas iedvešot, batlers tai vienkārši iztriecās cauri. Kad piesteidzās Kelso un mednieki ar granātām, batlers jau bija iebrucis dzīvojamā ēkā …

— Mēs visus izvilkām no drupām un pēc iespējas ātrāk nogā­dājām slimnīcā, ser, — Kelso lietišķi turpināja, — taču jau tad uzskatījām, ka izturēs ja nu vienīgi flotes komandors Andersons. Es … man ļoti žēl, ser. Es patiešām vēlējos viņus mazliet pabie­dēt. Un mēs to uzskatījām tikai par joku, ser. Es nekad nebūtu … es domāju, galu galā mēs tomēr izmantojam Andersona plānu, un lai arī viņš beigu beigās kļuva civilists, tomēr …

Viss vienmēr jāuztver objektīvi, izmisīgi nodomāja Varrens, ar pūlēm savaldīdamies. Tagad viņš domāja gan par Komitejas vī­riem, kuri smiedamies spēlējās ar nāvi, gan Andersonu, kurš ak­tīvi līdzdarbojās bēgšanas priekšdarbos, līdz uzzināja par gai­dāmo pilsētas sagraušanu, un šī pilsēta taču bija nosaukta viņa vārdā. No otras puses, sektora maršals nedrīkstēja bargi sodīt leitnantu, jo sava tiesa atbildības par šo traģēdiju bija jāuzņemas Varrenam pašam. Pēdējā laikā viņš bija pietiekami bieži teicis, ka viņiem jādara itin viss plāna izdošanās labā.

— Arī es ļoti nožēloju šo lietu, — Varrens beidzot teica un apklusa. Bēgšanai bija jāizdodas par katru cenu, lai tā atlīdzn nātu visus nepatīkamos un necilvēciskos notikumus pēdējā laikā un novērstu to atkārtošanos. — Es uzskatu, ka šis gadījums vēl nav zināms visiem? — viņš jautāja.

— Mednieki turēs mēli aiz zobiem, ser, — atvieglots atbildēja Kelso.

— Un mirušie, tāpat kā štāba oficieri, nerunā, — sarkastiski piezīmēja Hatons.

— Es nožēloju, — Kelso teica un uzlūkoja visus pēc kārtas. — Es to visu patiešām nožēloju.

Varrens papurināja galvu. — Ko mēs tur varam mainīt? Tik lielos pasākumos aizvien jārēķinās ar negadījumiem — ar zaudē­jumiem, kuri nerodas tiešā cīņā ar ienaidnieku.

— Tā kā mēs te nupat runājām par nelaimes gadījumiem, ser, — Fīldinga izmeta, vēl aizvien ledaini uzlūkodama Kelso, — tad piebildīšu, ka leitnante Nikolsone sūdzas, ka tiek aizskartas viņas meitenes, kuras strādā slimnīcā.

Tālāk viņa netika, jo Kelso ar Sloanu viņu burtiski pārklie­dza. Sloans izteicās sabiedrībā absolūti nepieņemamiem vārdiem; kad viņam aptrūka elpas, skanēja vienīgi Kelso balss.

— Galu galā mums te nav ieplānots kaut kāds svētdienas sko­las pikniks, — leitnants iekaisis kliedza. — Tas ir liels pasākums, kara operācija! Šiem vīriem ir tiesības iedzert, uzdziedāt un pat palaist rokas — arī amizēšanos, cik vien to spēj, viņi ir to no­pelnījuši, jo pēc trim nedēļām daudzi no viņiem vairs nebūs starp, dzīvajiem. Viņi iekaros kuģi kosmiskajos tērpos, ko gandrīz tik­pat labi var saukt par līķautiem! Es to saku ar visu cieņu pret majoru Hatonu, kurš ar viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem veicis patiesus brīnumus, un tomēr šie skafandri ir īstie līķauti. Viņa konstruētie tērpi nenoliedzami sekmēs uzbrukumu, un tomēr jārē­ķinās ar zaudējumiem — skafandra materiāla bojājumu, nevis pretinieka rīcības dēļ — runa ir par sešdesmit procentiem!

Kelso atgaiņāja Hatona protestu ar žestu, kurš nepārprotami pauda necieņu, un dedzīgi turpināja:

— Vīriem tas zināms, viņi saprot, kādēļ mēs šim uzdevumam esam sagatavojuši četrreiz vairāk cilvēku, nekā tas patiesībā ne­pieciešams! Bet tomēr viņi vēlas piedalīties, un būtu pat nelai­mīgi, ja to nedrīkstētu.

— Tā ir pavisam īpašu oficieru grupa. — viņš steigšus turpi­nāja, — elite, sevišķi drosmīgi, agresīvi un skarbi cilvēki. Tiklab majore Fīldinga, kā arī jūs, ser, esat lasījuši viņu personīgās lie­tas. šķiet, daži šeit sēdošie oficieri pat neaptver, kādu varenu pa­sākumu esam iecerējuši, šī bēgšana ieies vēsturē, un mēs neko nedrīkstam liegt tiem oficieriem, kuri uzņēmušies pašu grūtāko un bīstamāko šajā plānā. Es domāju, ka traucēt šo darbu ar sīku­mainām sūdzībām un paļām ir gandrīz vai nodevība!

— Un dažas meitenes pašas viņus izaicinājušas! — piepeši ierēcās Sloans.

— Vai tiešām, major? — Fīldinga saniknota iesaucās.

— Varbūt jūs interesēs, ka vienā no slimības vēsturēm minēts smags smadzeņu satricinājums pēc sitiena ar trulu priekšmetu pa galvu? Laikam meitene būs mazliet klīrējusies. Bet varbūt tas no­zīmē vienīgi to, ka jūsu kaujinieki, es vilcinos teikt «oficieri un džentelmeņi», ir jau tiktāl ieslīguši barbarisma, ka sākuši līgavas izvēlēties ar alu cilvēku metodēm?

— Tā ir vides ietekme, majore Fīldinga, — ar absolūti no­pietnu sejas izteiksmi piezīmēja majors Hainds. — Tas ceļas no pārāk ilgās karāšanās kokos …

— Nu vienreiz ir diezgan, — skarbi noteica Varrens, kad

Kelso un Sloans vēra mutes pretsparam. — Mēs Šos notikumus nožēlojam, ļoti nožēlojam, — viņš turpināja, — taču šobrīd es spēju saprast arī Kelso un Sloanu. Visiem šiem oficieriem zināms, kas viņus gaida nākotnē, — ka liela daļa uzbrucēju ies bojā, — un tāpēc aizvien pieaugušais nervu sasprindzinājums, kāds tos pārņem, mums jānovērtē ar sapratni, nevis uzliekot disciplinārus sodus. Šādos gadījumos mums jācenšas nezaudēt spēju pareizi orientēties un relatīvi mazais ļaunums atsverams ar milzīgo uz­varu, kuru mēs ceram izcīnīt.

Es esmu ļoti pamatīgi pārdomājis, kā izvēlēties šo kaujinieku grupu sastāvu, — Varrens skaidroja, — taču nelaimīgā kārtā mums nepieciešamās rakstura iezīmes iet roku rokā ar šarma trū­kumu — taču kurš gan kaut reizi dzirdējis par nevainojami piek­lājīgu triecienvienību? Tāpēc varbūt derētu mazliet atcerēties, ka vēl aizvien notiek karš, un visus tos, par kuriem runājām, uzska­tīt par cietušajiem . ..

Tagad, citu pēc cita uzlūkojis visus savus oficierus, Varrens saprata, ka štābs sašķēlies — vienā pusē atradās Kelso, Sloans un viņš pats, bet otrā Fīldinga, Hainds un Hatons. Viņš zināja, ka šī plaisa palielināsies ar katru nākamo sapulci, un visā drī­zumā bija sagaidāms atklāts dumpis. Jautājums tikai — kad?