Cietuma planēta

XIII

No augstā kokā ierīkotas novērošanas platformas Nikolsones postenī pilsēta izskatījās miermīlīga un nekaitīga — un tieši tā tam arī vajadzēja būt, jo šobrīd sargkuģis atradās virs pilsētas. Līcī nesteidzīgi slīdēja dažas zvejnieku laivas, bet cilvēki ielās pastaigājās apzināti lēni, tēlojot ļaudis, kuriem nav īpaši daudz darāmā.

Varrens atzinīgi pamāja un pavērsa teleskopu uz izraudzīto vietu pusjūdzi tālāk dienvidos. Bija mīnus simt septiņdesmit otrās B-dienas pēcpusdiena.

— Lamatu tunelis un kaujinieku telpas ir gatavas, ser, — teica blakus stāvošais Hatons. — Pusstunda darba, lai izraktos virspusē, kad makets būs savā vietā. Tagad mēs ķersimies pie sakaru tuneļu būves, — viens koku pudura virzienā, kur atrodas novērošanas punkts un slēpnis, otrs — uz pretējo nogāzi. Manu­prāt, visus slēpņus derētu savienot ar rezerves tuneļiem gadījumam, ja kosmoprāmis nosēstos neparedzētā vietā un kādu tuneli aiz­bērtu. Ja darba grupām liktu strādāt caurām diennaktīm, mēs to paveiktu laikā.

— Piekrītu, rīkojieties, — atbildēja Varrens.

Viņš domāja, ka tagad jāpavēl ierasties Sloana desantniekiem un uz pilsētu jāatsauc arī Hatona skafandru un sprāgstvielu ražo­tāji. Rezultātā Andersontauna kļūs pārapdzīvota, ja tikām neizdo­sies iekustināt uz pārvākšanos šeit vēl palikušos civilistus. Bez tam, nepārtraukti papildinoties materāliem un ierodoties aizvien jauniem cilvēkiem, kļuva neiespējami apgalvot, ka tuneļu būve ir tikai treniņuzdevuma izpilde. Un ja civilisti atklātu, ka par ope­rācijas vietu izraudzīts apgabals gandrīz vai pilsētas centrā, viņi varbūt izrādītu pretestību.

Tagad kaujinieku vienībām bezformīgos skafandros būs jāpie­rod virzīties pa šaurajiem, pustumšajiem un dubļainajiem tuneļiem un uzturēties tādos apstākļos stundām ilgi. Viņiem būs jāsaglabā spēki cīņai pēc ilga gavēņa un jāmācās tikt galā arī ar citām problēmām, kuras varētu rasties. Varrenam nebija alternatīvas.

*

Mīnus četrdesmit trešajā B-dienā postenī ieradās flotes kap­teinis Peterss un lūdza audienci. Varrens piekrita, un Peterss tika ievests birojā, kur gan nevaldīja tāds troksnis un burzma kā Hatona Kalnā, tomēr Varrenam radās sajūta, ka daudzi noslēpumu kurus viņš bija vēlējies saglabāt, vairs nebija noslēpumi, jo pretējā gadījumā flotes kapteinis tagad te nesēdētu.

Petersam ienākot, Varrens piecēlās. Tā bija liela pieklājība, kādu Varrens jau gadiem nebija izrādījis kādam no vecākajiem virsniekiem, taču tagad, kad flotes kapteinis apsēdās, nesveicinājis un neteikdams «ser», Varrens jutās pagalam pārskaities.

— Es nevēlējos parādīt necieņu, — ievērojis Varrena sejas! izteiksmi, paskaidroja Peterss, bet viņa turpmākos vārdos skanēja galvenokārt rūgtums:

— Tas nozīmē vienīgi to, ka darba drēbēs es nedrīkstu salutēt — I bez tam man vairs nav nekādu tiesību uz kaujas tērpu, jo pirms četriem mēnešiem esmu sasniedzis pensijas vecumu. Maršal, es baidos, ka beidzot esmu kļuvis īsts civilists.

Varrens īgni nodomāja, ka pēdējos mēnešos par šo un par to sākuši gausties gan Hainds, gan Hatons, gan vēl citi, taču tagad to pašu darīja arī opozīcijas vadonis — un smeldzīgās žēlabas no tik augstas pakāpes oficiera kā Peterss šķita visļaunākās. Var­rens ar pūlēm piespiedās būt laipns. — Tagad mums noteikti jābēg, komandor. Pensija par četriem mēnešiem un vēl citi labumi ir pārlieku svarīgi, lai tos neņemtu vērā.

— Maršal, nevajag mani mierināt, — Peterss mierīgi atbil­dēja, — tik ļoti vecs es tomēr vēl neesmu.

Varrens atteicās no domas demonstrēt savu laipnību. — Jūs gribējāt ar mani aprunāties, — viņš vēsi noteica. •— Tagad jums šāda iespēja ir, taču palūgšu runāt īsi.

— Es domāju, ka esmu iesācis aplam, ser, — Peterss klusu noteica. — Man ļoti žēl. Es atnācu jūs lūgt bēgšanas mēģinājumu atlikt … atteikties no tā …

— Nolādēts, par ko smieties! — viņš piepeši eksplodēja, tad gandrīz vai izmisīgi turpināja, — es zinu, jums tas izdotos, ja vien jūs to gribētu. Divarpus gados jūs paveicāt manuprāt neticamas lietas. Jūs ieguvāt Kelso savā varā, un viņš pildīja visu, ko jūs uzskatījāt par vajadzīgu, lai gan mēs pārējie gaidījām pretējo. Tie­pīgos Komitejas vīrus jūs piespiedāt brāļoties ar Nekomitejas oficieriem, galu galā tie dibināja pat ģimenes. Jūs apgriezāt visu Komiteju kājām gaisā, atteicāties no slepenības un neviens neko neiebilda! Nemaz nerunājot par precētajiem oficieriem un bērniem, tie jums burtiski ēd no rokas, jo tieši jūs rūpējāties par viņu dro­šību un pēcteču pienācīgu izglītošanu. Un tad vēl nemetāliskas tehnoloģijas radīšana, sakaru līdzekļi, satiksme, pētniecība, efek­tīvs medicīniskais dienests! Un tas viss beigu beigās izrādījās tikai viena vienīga viltība, lai iemidzinātu mūsu aizdomas un dabūtu no bēgšanas rajona prom visus, kuri nav jūsējie!

— Un nemēģiniet noliegt to faktu, ka par bēgšanas vietu izvēlēta Andersontauna! — Peterss dusmīgi turpināja. — Pārāk liela izdarī­šanās notiek jau ap tā dēvētajiem treniņtuneļiem vien. Un to ap­liecina arī citas pazīmes. Acīmredzot jūs esat nolēmis iznīcināt pilsētu!

Varrens nemēģināja liegties.

— Kad jūs apzināti vairījāties sastapties ar mani, — Peterss turpināja, — un uzsākāt visus šos pārveidojumus, es iedomājos, ka esat nostājies mūsu pusē un gribat sagraut Komiteju no iek­šienes. Tolaik man bieži vien bija iespēja izjaukt dažus jūsu plā­nus, taču tā vietā es jums palīdzēju, saprotams, slepeni, lai Kelso un pārējiem nerastos aizdomas. Tagad es saprotu, ka esmu ticis maldināts, bet savulaik es iedomājos, ka tik autoritatīvs un inteli­ģents vīrs kā jūs …

Viņš aprāvās un pakratīja galvu. Tad lūdzoši piebilda:

— Man ir žēl. Un es vēlējos pateikt vienīgi to, ka blefu vēl aizvien iespējams pārvērst īstenībā un bēgšanu — viltībā. Jūs to spējat. Neesmu līdz šim sastapis cilvēku, kam tas būtu iespējams, bet jūs laikam tāds esat. Lūdzu.

Varrens klusēja, vērdamies sarunu biedra izmisušajā, lūdzo­šajā sejā. Viņš juta, ka Peterss viņam ir ļoti simpātisks, pie tam Varrenu bija apmulsinājuši izteiktie komplimenti. Tad viņš spēji papurināja galvu.

— Es nekad neatteikšos no bēgšanas plāna, tikai tāpēc vien, ka jūs man to lūgsiet, — viņš atbildēja. — Es neatteiktos pat tad, ja jums izdotos to pienācīgi pamatot, kas jums līdz šim nav izde­vies. Jums zināms, kāds šeit bija stāvoklis, pirms ierados es. Ja es neko neuzsāktu, vienā jaukā brīdī ietu vaļā pilsoņu karš! Es domāju, komandor, jums pietiek saprāta novērtēt, pie kā tas no­vestu. Kaujas starp Bēgšanas Komiteju un civilistiem beigtos ar civilistu un fermeru apspiešanu, vietējo posteņu vīri tiem piepra­sītu pakļauties, tā atlīdzinot par apsargāšanu pret batleriem un citu Komitejas kaujinieku uzbrukumiem, līdz beigu beigās izveido­tos verdzība — īsta verdzība, un katrs postenis apmācītu savus vergus cīnīties par kontrolējamās teritorijas palielināšanu un aiz­sardzību. Jums jāatzīst, ka tad vairs nebūtu tālu līdz barbarismam un nākamās paaudzes dzīvotu īstā feodālismā, kas stāvokli drīzāk tikai pasliktinātu, nevis uzlabotu. Šeit es runāju vairāku gadsimtu plāksnē!

Varrens aprāvās, jo aptvēra, ka gandrīz vai kliedz, un turpi­nāja mazliet rāmāk:

— Jābēg ir kaut vai tāpēc, ka nedrīkst atļauties zaudēt tik dau­dzus augsti inteliģentus un spējīgus cilvēkus. Šo oficieru atgrie­šanās aktīvajā karadienestā būtu ārkārtīgi svarīga mūsu uzvaras kaldināšanā. Piedevām jums jāņem vērā, un lai arī tas būtu vis- nesvarigakais iemesls: ikviena oficiera pienākums jebkuros apstāk­ļos ir darīt visu, lai izbēgtu no gūsta un atgrieztos savā daļā. — Varrena tonis kļuva izteikti skarbs. — Vai jūs vēl ticat pienā­kuma izjūtai, komandor?

Peterss pakratīja galvu. — Visi šie iemesli ir saprotami, — viņš asi iebilda. — Bet tie nav pietiekami labi, lai attaisnotu jūsu rīcību. Gan jau jūs pats būsiet ievērojis, ka tieši gados vecākie un labāk izglītotie oficieri sliecas kļūt par civilistiem, turpretī visfanātiskākie Komitejas vīri ieradušies paši pēdējie. No tā iz­rietošos loģiskos secinājumus nav iespējams noliegt. Es nojaušu, ka Komitejas ļaudis — pie tam acīmredzot pat jūsu štābā — pa daļai ir kļuvuši domīgi un prāto, vai tiešām rīkojas pareizi. Un jūsu lietu nodod galvenokārt paši jūtīgākie un inteliģentākie. Jūs spētu vēl daudzus atgriezt uz pareizā ceļa … Patiesi, vēl tagad jums būtu iespējams lielu daudzumu savējo noskaņot pret bēg­šanu! ..

— Pietiek! — nodārdināja Varrens. Viņa dusmas uz šo viru, kurš atkal pamodināja visas šaubas un mocošās pārdomas, kas pirmajā laikā tika traucējušas miegu un kuras viņš galu galā it kā bija pieveicis, bija tik stipras, ka viņš kādu mirkli nespēja pat runāt.

— Mums jābēg, komandor, — viņš beidzot teica. — Ticiet man, es šo lietu esmu pamatīgi pārdomājis. Bēgšana ir vienīgais atrisinājums, un es nezinu neviena nozīmīga argumenta, kas spētu mainīt šo lēmumu …

— Jūs laikam domājat, ka arī citi vēl grib kopā ar jums spē­lēt zaldātus! — Peterss iekliedzās, un viņa seja pārklājās sarka­niem plankumiem. — Zeme, karš un kosmiskā dienesta slavenās tradīcijas ir vienīgi aizbildināšanās, lai jūs arī turpmāk varētu tēlot svarīgu personu.

— Ejiet, komandor! — Varrens aizsmakušā balsī noteica.

— Labi. Tā kā tā es šeit tikai zaudēju laiku. — Peterss piecē­lās. — Taču es brīdinu jūs, maršal! Es darīšu visu iespējamo, lai novērstu mēģinājumu bēgt — apsolu vienīgi to, ka atturēšos jūs nogalināt.

— Man ļoti žēl, mister Peters, — Varrens ledaini atbildēja. — Ļoti nožēloju, ka jums nācās pateikt arī to. Taču man nebūs ne­kādu sirdsapziņas pārmetumu, ja būšu spiests jūs nogalināt, kad mēģināsiet stāties man ceļā.

Pagāja labs laiks, līdz Varrena dusmas noplaka tiktāl, ka viņš sāka just nožēlu par šo tik neveiksmīgo sarunu. Droši vien nevajadzēja izrādīt dusmas par Petersa sākotnējo nepieklājību un zaudēt galvu pēc tam, kad Peterss nodēvēja vislabākos ofi­cierus par potenciāliem nodevējiem. Vienalga, saglabāt stāju un atcerēties, ka flotes kapteinis ir tikai vecs, sarūgtināts vīrs, tas būtu bijis saprātīgāk…