XIV

Sākumā Varrens domāja, ka ielās ālējas kāds no aploka izbē­dzis batlers, taču, aizgājis līdz ielas stūrim, saprata, ka notiek kautiņš.

_ Tuvākās laternas gaisma bija pārlieku vāja, lai varētu sazī­mēt uniformas, taču kaušļi acīmredzot lieliski atšķīra, kas ir kurš.

Viņu bija septiņi, — četri pret trijiem — un tie sita, spēra un pat koda cits citam. Visi bija apmēram viena auguma, taču trij­nieks šķita izveicīgāks un ne tik apdzēries kā četri pārējie. Varrens nepaspēja ne iejaukties, kad viss jau bija beidzies. Trīs uzvarē­tāji aizgāja uz spoži apgaismotu nometnes ēku, kurā atradās kau­jinieku klubs. Viens no viņiem mazliet piekliboja. Četri uzvarētie vārtījās zemē. Viens no tiem paslējās ceļos, un nespodrajā gaismā šķita, ka viņa seja noziesta melnā krāsā; otrs bija saķēris pakrūti un vēma; divi pārējie nekustējās.

Lēnā solī pienāca sargs un iesvilpās, saukdams sanitārus — pēdējā laikā šis signāls skanēja bieži. Vīrs notupās pie viena no piekautajiem, līdz sagaidīja sanitārus, tad viņš piecēlās, nolamājās un devās atpakaļ uz posteni.

Varrens nejutās pārsteigts, ka sanitāri ir meitenes. Tā kā ska­fandru ražošana jau bija gandrīz pabeigta, bet papīru tagad gal­venokārt izgatavoja otrajā kontinentā, un arī grāmatu kompensē­šana notika tur, meitenes te varēja strādāt vienīgi tuneļa celtnieku arstēšanai ierīkotajā hospitālī. Meitenes bija šim darbam ļoti pie­mērotas, un, lai gan Varrens sākumā bija dusmojies, ka viņas atsa­kās evakuēties kopā ar citām leitnantes Nikolsones grupas sievietēm, tagad priecājās, ka viņas te palikušas. Tomēr šo grupu vadīja ārsts vīrietis.

Ārsts pasniedza Varrenam kabatas laterniņu un īsi paskaidroja, kā to turēt, kamēr viņš izmeklēs ievainotos. Tā kā abi vīri stāvēja cieši blakus, viņi pietiekami labi varēja saskatīt viens otra seju, taču ārsts izlikās, ka Varrenu nepazīst — acīmredzot tāpēc, ka nepazīstamam palīgam viņš varēja pateikt to, ko nekad neuz­drošinātos sacīt sektora maršalam.

— Ielauztas trīs ribas un varbūt cietusi arī liesa, — viņš teica, aptaustījis ievainotā ķermeni. — Un šie ievainojumi radušies, kad viņš jau bez samaņas gulējis zemē! Man ir aizdomas, ka šis ir viens no tiem paņēmieniem, kā Ārpuskomitejas vīriem ieskaid­rot, lai viņi atstāj pilsētu … — tonis liecināja, ka ārsts pilnīgi zaudējis amatam raksturīgo mieru. — Palūkojieties uz viņa seju un uz ausi. Gandrīz nokosta! Kā zvēri…

Varrens mēmi klausījās, kā otrs gari un plaši apraksta savas izjūtas. Kad beidzot radās izdevība kaut ko piebilst, viņa balss skanēja drūmi un vienlaikus kā piedošanu lūdzot:

— Man šī lieta nepatīk tāpat kā jums, dakter, — viņš ie­sāka. — Mani nomāc fakts, ka oficieri, kuriem vajadzētu cīnīties pret kopēju ienaidnieku, kaujas cits ar citu. Tā kā līdz B-dienai atlikušas tikai piecas nedēļas, visi pamazam sāk nervozēt. Tas ir pilnīgi dabiski — un te galvenokārt vainojama situācijā, nevis cil­vēki paši, arī sasprindzinājums un mežonīgā uzdzīve naktīs, kas

sākusies pēdējā laikā, bet to nu neviens nebija gaidījis. — Varrens piespiesti iesmējās. — Taču gūstekņi iemācījušies no vietējiem augļiem darīt alu un stiprākus dzērienus, un tiem oficieriem, kuri caurām dienām un naktīm ir kā dzīvi aprakti karstos un nevedinā­tos tuneļos vai arī divpadsmit stundas dienā trenējas bez ēdiena un ūdens, ir tiesības atpūsties. Ļoti slikti, ka mēs nevaram "pare­dzēt, cik stipri šie būvējumi izdosies, bet ļaudis piedzērušies viegli uzsāk kautiņus … Un, protams, pēc sabotāžas tunelī kļuvis vēl ļaunāk…

Mīnus piecdesmitajā dienā Varrens bija noturējis skati, galve-| nokārt tāpēc, lai darītu galu pieaugošajai nepatikai starp kaujas grupām un apgādes vienībām. Pirmoreiz pēdējo divu gadu laikāļ Andersontaunas apkārtnē apstājās jebkādi ar Bēgšanas projektu saistīti darbi, un visi vīrieši un sievietes inspekcijas laikā valkāja zaļās kosmiskās uniformas bezveidīgo ādas apģērbu vietā. Varrens tā bija pavēlējis, lai pasvītrotu, ka oficieru vidū nepastāv būtiskas atšķirības un visi ir vienādā stāvoklī.

Tikko Varrens uzkāpa tribīnē, lai teiktu uzrunu, viņš saprata,; ka daudzu cilvēku tērpus par uniformām vairs nevar saukt. Muļ­ķīgā kārtā viņš bija aizmirsis: kaujas tērpus par vislielāko dār­gumu uzskata un rūpīgi uzglabā vienīgi Komitejas ļaudis, bet pārējie tos valkā ikdienā, līdz tie ir vienās skrandās, un tad cil­vēki spiesti apvilkt paštaisītus apģērbus. Tā nupat tagad,kad visi bija tērpušies formās, varēja nekļūdīgi noteikt, kurš te ir Komite­jas piekritējs, un kurš ne.

Varrens runāja par pienākumu pret sevi pašu un visu cilvēku rasi, par to, ka viņiem jābēg, lai arī būtu jānes upuri.

Varrens neatcerējās, kurā mirklī bija pārtraucis izteikt parastos uzmundrinājumus, jo viņu pārņēma lepnums par šiem izcilajiem oficieriem un to slaveno pasākumu, kurā tie piedalījušies. Tāpat viņš īsti neatcerējās arī to, kurā brīdī bija aizsviedis malā Hatona izgatavoto megafonu, bet tad viņš jau kliedza tik skaļi, ka tam vairs nebija nekādas nozīmes. Un visi piepeši bija sākuši ur- ravot, — vienlīdz skaļi gan skrandās tērptie, gan uniformas sa­glabājušie oficieri, un īsi pēc tam Varrens bija mītiņu beidzis, jo citādi viņš pārlieku atklāti demonstrētu savu aizgrābtību.

Un tieši šajā laikā tika sabojāta sūkņu sistēma, kura galvenajā tunelī ieplūstošo ūdeni novadīja uz tuvējo upi. Upes braslā bija iegāzti akmeņi un zeme, un izveidojās zems dambis. Upes līme­nis cēlās tikai par pusmetru, bet ar to pietika, lai ūdens tecētu pa koka caurulēm atpakaļ un pārpludinātu tuneli.

Ūdens izsūknēšanai un tuneļu sistēmas iztīrīšanai nācās ziedot veselu nedēļu. Tuneļa sienas un griesti bija tik stipri izskaloti, ka draudēja iebrukt. Tagad visu nācās žāvēt un nostiprināt ar degpastu, un, kamēr kaujas grupu vīri pūlējās vaiga sviedros, tuneli gandrīz nebija iespējams elpot. Tā bija smaga pārbaude skafandriem un to valkātāju izturībai. Skafandri pārbaudi iztu­rēja labi, taču tā negatīvi bija ietekmējusi nervus, ja spriež pēc to četru vīru izskata, kurus tagad aiznesa uz lazareti.

Kopš bija beigušies metālapstrādes darbi un lielākā daļa teh­niķu devušies uz Andersontaunu, lai tur ražotu sprāgstvielas, Ha­tona Kalns izskatījās pamests. Varrens nolūkojās vīros, kuri pie­slīpēja maketa detaļas, tēlnieku pacietībā atdarinādami tos bojājumus, kādiem jārodas tēraudā, kuģim strauji ieejot atmo­sfērā un apdegot. Bet vēl patiesākus māksliniekus Varrens bija saticis Mallonspīkā, kur ļoti neliela, taču ļoti profesionāla grupa būvēja maketa trapu.

Savu biežo un nemierīgo ceļojumu laikā Varrens bija sastapis vīrus, kuriem ar dažādu diagrammu palīdzību tika izskaidroti at­sevišķi uzbrukuma aspekti. Viņš bija redzējis pie jostas vietā piestiprinātās saites kokos iekārtus kaujiniekus, kur tie svīzdami šūpojās savās kārklu bruņās šurp un turp un pie tam šāva no stopiem smieklīgi mazos mērķos. Bezsvara stāvoklī jebkura šau­jamieroča atsitiens izsauktu rotācijas kustību, tā ka vīri šādā veidā trenējās trāpīt mērķī, kurš virpuļoja ap tiem. Lai gan vi­ņiem bija likts šaut, stopus turot jostas vietas augstumā, lai neit­ralizētu šūpošanos, tie vienā laidā pūdelēja, jo pastavīgs galvas reibonis traucēja precīzi nomērķēt.

Šajās dienās ļaudis pārpūles dēļ sāka zviegt pilnā kaklā vai arī zaudēja savaldīšanos. B-diena tuvojās atbaidoši ātri un šķita, ka vispārējais saspringums dvašo gaisā. Līdz mīnus divdesmit trešajai B-dienai visi piejaucētie batleri tika nogādāti abu kalnos esošo darbnīcu tuvumā, un tur tos pa vienam vai nelielās grupās dresēja vilkt smagus vezumus pa ceļiem, kurus bija paredzēts izmantot B-dienā. No «tārpiem» vairs neslēpa pieaugušo kuģu kustību līcī, lai novērotājiem sargkuģī radītu iespaidu, ka gūs­tekņi uzsākuši īstenot plašu pētniecības un jaunu zemju apguves programmu. Tādā veidā prom tika aizgādātas svarīgākās perso­nas un dokumenti. Notika plašās sakaru sistēmas pārbaudes, me­teorologi bija atturīgi optimistiski.

Varrens personiski jutās līdzīgi meteorologiem, līdz pat mī­nus divdesmit pirmajai bēgšanas dienai, kad viens no planieriem atklāja nākošo sabotāžu.

Загрузка...