Cietuma planēta

XVIII

Bija sagaidāms, ka «tārpi», pamanījuši ugunsgrēku, nevis no­laidīsies paši, bet gan sūtīs lejup zondi, lai visu pārbaudītu sīkāk un tiktu skaidrībā par savām aizdomām. Bija zināms, ka zondei pēc nosēšanās vairs nepietiks degvielas atceļam uz sargkuģi, un tā kā tā bija ārkārtīgi vērtīgs instruments, «tārpi» to nekādā ziņā nesūtītu lejup bez iespējas vēlāk atgūt savā rīcībā. Taču vienīgā iespēja zondi atdabūt bija to atvest atpakaļ orbītā ar kosmoprāmi, un, ja «tārpi» grasītos nolaisties, tas liecinātu, ka viņu aizdomas ir zudušas.

Zonde ieradās pāris stundu pirms pusdienas. Notikuma vietu tā varēja lieliski novērot jau lidojumā. Pa līci prom traucās lai­vas, daudzas no tām vilka sev līdzi plostus, un pa visiem ceļiem ratos un kājām pilsētu atstāja cilvēki. Pati pilsēta bija sagrauta — tikai šur tur vēl liesmoja ugunis — un to ietina biezs netīru dūmu mākonis. Tālāk no zondes bija iespējams saskatīt pārogļojušos tī­rumus, acīmredzami mākslīgi aizdedzinātus, kas uzskatāmi pie­radīja, ka ierocis, kurš vakuumā spēj šaut tūkstošiem jūdžu attā­luma, arī uz planētas ar atmosfēru, kura slāpē tā darbību, tomēr spēj radīt milzīgu postu.

Zonde reģistrēja avarējušo, uz sāniem nokritušo kuģi, novēroja un ziņoja atsevišķus faktus par acīmredzot nosēšanās laikā saliek­tajām augstuma stūrēm, par daļēji atvērto gaisa lūku, iesprāgušo metāla plākšņu klājumu, no kura spraugām viegli kūpēja izgaro­jošais hlors, un spraugu kuģa priekšgalā, kur nebija īsti aizvē­rusies C-7 stobra atvere. Un tad vēl turpat tuvumā dūmoja sa­grautas fermas drupas, acīmredzot tās iedzīvotāji bija kļuvuši par netīšu iemeslu apkārtnes nopostīšanai.

Tiktāl novērotājiem sargkuģa teleskopā saskatāmais nāca tikai par labu, bet tagad zonde pēkšņi pavērās, parādījās kāds instru­ments ar superjaudīgu attēla pārraides spēju, tāpat tas spēja fik­sēt un analizēt skaņas, un tas nozīmēja, ka noris ne tikai vairs teleskopiska, bet arī mikroskopiska visas apkārtnes pārbaude.

Šādu izsmeļošu pārbaudi nedrīkstēja pieļaut.

Un tad no līdz galam nenosvilušiem krūmiem apmēram piec­desmit metru attālumā no zondes izstreipuļoja kads vīrs. Viņa ķermenis bija smagi apdedzis, no vairākām brūcēm plūda asinis. Saplēstas un apogļojušās bija pat viņa ādas bruņas, un viņš, tenterēdams uz priekšu, izgrūda gari stieptu, spalgu sāpju klie­dzienu. Vienā rokā vīrs turēja kaut ko līdzīgu galda kājai un, ie­raudzījis nosēdušos zondi, sēcoši ieķercās un metas tai virsu.

Patiesībā Brigsam nekas nekaitēja. Atbaidošo izskatu bija ra­dījis iztēles bagāts grims, un viņa miets patiesi bija rūpīgi izmek­lēta galda kāja. Tādējādi viņam bija uzticēts viens no visvieglāka­jiem uzdevumiem visā operācijā, jo viņš lieliski prata tēlot. Viņam bija jāiznīcina zonde, lai «tārpiem» būtu jāpaļaujas vienīgi uz sa­viem teleskopiem un pašu acīm, ja viņi vēlāk tomēr nolaistos.

Tātad Brigss apzinīgi ķērās pie darba, un ar savu rriUnu dra­gāja zondi, reizē tēlodams nožēlojamu, aiz sāpēm prātā jukušu gūstekni.

Laikam viņš mazliet bija pārspīlējis un ar mietu trāpījis pa zondes degvielas tvertni. Iespējams, tajā bija saglabājušās tikai dažas degvielas unces, taču ar to bija gana, lai tā saskartos ar vēl aizvien kvēlojošo vidi, gaisā uzšautos liesmas, un kuģa maketu

salīgotu eksplozija. Kad Varrens piesteidzās pie periskopa, viņš redzēja, ka tiklab no Brigsa, kā no zondes maz kas palicis pāri…

Gāja laiks, zondes atliekas dega blakus maketam. Tā iekšienē karstums jau tā bija nepanesams, bet vīriem kosmiskajos tērpos klājās patiesi jauni. Viens no tehniķiem rūpējās par Kelso un Sloanu. Viņš bija novilcis tiem cimdus, iemērcis to plaukstas ūdens bļodās un lika ik pa brīdim tās izvilkt un pēc tam iemērkt atkal. Bez tam viņš aizvien no jauna samitrināja viņu stikla ķi­veru pieejamās daļas, šiem dzesināšanas pasākumiem vajadzēja aizsargāt pret siltuma dūrienu, taču Varrens bija pārliecināts, ka apstrāde ar ūdeni nozīmē vienīgi psiholoģisku uzmundrinā­jumu.

Augstu virs viņiem saules staros neredzamie «tārpi» laikam bija kaut ko izlēmuši. Zondes iznīcināšanas apstākļi nevarēja lik­ties aizdomīgi, un prāmim jau vajadzēja būt ceļā, lai noceltu no avarējušā kuģa vēl dzīvos apkalpes locekļus — daži no tiem no­teikti bija dzīvi, ja sprieda pēc postījumiem. Un tomēr varbūt kaut kas ir modinājis viņu aizdomas, varbūt tie bija pārāk gļēvi, lai nosūtītu glābējus, un to vietā lejup traucās raķete, kas neļautu gūstekņiem sagrābt vienu no viņu kuģiem …

Piepeši kāds tehniķis pamāja un rādīja augšup, taču, pirms Varrens sasniedza periskopu, cauri ķiverei viņš sadzirda lejup slīdošā prāmja dzinēju troksni. Viņš nespēja novērot nolaišanos, prāmi pilnībā aizsedza dūmi un pelni, bet zināja, ka tas ir pavi­sam tuvu, un jutās apmierināts, ka viss izdodas pēc plāna.

Glābšanas kuģa nosēšanās savukārt izraisīja nelielu uguns­grēku, tā dūmi gan prāmim, gan novērotājiem kosmosā apslēpa kaujas oficieru pārvietošanos, kad tie ieņēma vietas operācijas laukuma malā. Gāzās daži nelieli koki, saceldami vēl biezākus dūmu mākoņus. Tiesa, tie nekrita nejauši, bet gan tika nogāzti, un dūmu vālus radīja gatavībā turētā zāle un zari. Kad dūmi uz mir­kli pašķīrās, Varrens redzēja prāmi stāvam apmēram simt metru no maketa — tieši starp abiem kuģiem atradās nodegušās fermas ēkas.

Tā nav vislabākā pozīcija, lai dotos uzbrukumā, Varrens nodo­māja, bet arī ne pats sliktākais variants.

Jautri pamājuši, Kelso un Sloans nozuda tunelī, lai dotos uz otro uzbrukuma punktu prāmja aizvēja pusē, no kurienes trie­ciennieku galvenie spēki, dūmos slēpdamies, varēja tuvoties ie­naidnieka kuģim.

Pēc Varrena signāla tehniķis beidza aplaistīt viņu ar ūdeni, un sāka ar koka gabalu dauzīt pa metāla korpusa iekšpusi. Tie bija lēni, nevienmērīgi sitieni, ne pārāk skaļi, taču sadzirdami visā bēgšanas laukumā, un tie skanēja kā nepārprotams

mēģinājums paziņot par sevi, kad bojāta sakaru sistēma. Varrens vismaz cerēja, ka «tārpi» prāmi to uztvers tieši tā. Un ja šie sitieni pēc tam skanētu citā ritmā vai skaļumā, tos varētu notu­rēt par vēl dzīvi palikušo nepacietības vai izmisuma iz­pausmi, nevis par bungu signāliem, kas domāti uzbrucēju vie­nībām.

Prāmja izejas lūka piepeši atsprāga vaļā, tika izstumts traps ar dīvaini veidotajiem kāpieniem un īsām margām. Biezs dūmu mākonis no otrā uzbrukuma punkta aizmugurē liesmojošo uguņu puses iespraucās starp maketu un ienaidnieku kuģi, un, kad tas izklīda, uz trapa jau stāvēja divi «tārpi». Pēc dažām sekundēm to jau bija četri, un tie kustējās tik žigli, cik vien šiem radījumiem iespējams.

Uztraukuma un svelmes dēļ Varrena mute bija gluži sausa.

Bija skaidri redzams, ka «tārpi» vēlējās glābšanas darbus īste­not, cik iespējams ātri, jo kravas lūka palika aizvērta — tas nozī­mēja, ka viņiem nav padomā izbraukt laukā kādu no saviem transportiem. Prāmja apkalpē parasti bija četri «tārpi», tātad, ieskaitot to, kurš noteikti palicis iekšā pie raidītāja, glābšanas brigādē bija pieci «tārpi» —, kas vēlreiz apliecināja, ka vi­ņiem nav radušās ļaunas aizdomas, jo citādi tie neriskētu nākt laukā četratā. Taču tie četri, kuri tagad attālinājās no trapa, bija apbruņoti — un lai arī neko ļaunu nenojauta, stulbeņi tomēr ne­bija. «Tārpi» nesa metāliskas kastes, droši vien medikamentus un pārsējus. Viņu kosmisko tērpu tips pieļāva gandrīz neierobe­žotas kustības, taču reizē negarantēja nepieciešamo drošību. Var­renam viņu piepeši sametās žēl.

No «tārpu» puses šī bija žēlsirdības akcija — taču tāda, kas prasa lielu spēku piepūli. Acīm, kuras pieradušas pie daudz stip­rākas gaismas, bēgšanas vieta droši vien šķita visai tumša. Lai gan aiz dūmu mutuļiem spīdēja saule, gaismas nepietika. Zeme visapkārt dūmoja, tā ka priekšmetus un attālumus šai miglai­najā pakrēslī «tārpu» acis laikam tik tikko spēja uzvērt. Ja «tār­pus» ietina biezāks dūmu mākonis, tie droši vien neredzēja vai­rāk kā divu metru tālumā. Ļaudis, kuri šādos apstākļos uzdrīk­stējās doties laukā, un lai arī tikai uz pāris minūtēm, Varrena acīs bija pelnījuši visu cieņu. Tā bija īsta sodība, ka «tārpu» ap­brīnojamās īpašības pēc dažām minūtēm nesīs tiem nāvi.

Varrens atkal deva zīmi tehniķim, un tas iegāza pa kuģa kor­pusu vienu vienīgu reizi.

Aiz Varrena muguras augšup pacēlās biezi zili dūmi, kam va­jadzēja darbības skatuvi noslēpt sargkuģa teleskopam, kurš šo­brīd atradās trīsdesmit divu grādu leņķī virs horizonta un piede­vām bija spiests notikumus vērot caur dūmu mutuļu piesātinātu atmosfēru.

Arī vīri otrajā uzbrukuma punktā čakli uzpūta dūmus, kuri lēni ietina prāmi. Šķita, ka zemes tuvumā dūmi ir turpat vai sa­cietējuši, un pat Varrens tik tikko spēja saskatīt uz prāmi slī­došo vīru stāvus.

Uzmanību … viņš domāja.

«Tārpiem» bija seši locekļi, šīs būtnes atgādināja lielus ku­kaiņus, lai gan «tārpiem» nebija tādas aizsargbruņu čaulas, kāda attīstīta daudziem Zemes insektiem. Ķermeņi izskatījās pārāk mīksti un smagi to sešām kājām, galvenokārt tādēļ, ka «tārpu» organismā bija ļoti daudz šķidruma, pie tam ikviena kāda viņu dzīvībai svarīga orgāna vai muskuļa kustība lika nepārtraukti kustēties viņu ādai. Un tomēr «tārpi» nebija vārguļi. Abi viņu tve- rekļi pie galvas, kuru ar ķermeni savienoja īss un smieklīgi tievs kakls, bija neiedomājami spēcīgi. Bija tik tikko saskatāms, kā četri «tārpi» tagad dodas apkārt fermai, bet tas, ka tie ir uzvil- kuši pieguļoša kaujas tērpa ekvivalentu, nepalika apslēpts.

Gatavība …

Otrais sitiens, kurš nodārdēja līdzīgi gongam, lika «tārpiem» saminstināties, bet tad viņi tomēr devās tālāk, un to ķermeņi steigā kratījās kā ūdens pilni baloni un galvas smagnēji šūpojās šurpu turpu.

Aiz maketa nu pacēlās tik biezi dūmi, ka satumsa visa bēg­šanas vieta. Tagad «tārpus» no prāmja aiz fermas drupām vairs nebija iespējams saskatīt. Viņi apstājās maketa lūkas priekšā. Viens no «tārpiem» piepeši devās tālāk, acīmredzot vēlēdamies uzmest aci maketa otrai pusei. Varrens enerģiski pamāja ar roku.

Aiziet… !

Pēdējā signāla atbalsij dārdot, Varrens nespēja saklausīt svilpjam bultas, kuras lidoja no fermas, no visām bēgšanas lau­kuma malām un no kaujas pozīcijām maketā, bet pēkšņi šķita, ka «tārpiem» izaugušas adatas. Tie slābani sabruka zemē un palika klusu guļam, un no brūcēm tecēja dzeltenā viela, viņu asinis, kuras skābekli saturošajā gaisā pāris sekundēs krāsojās mel­nas.

Varrens atstāja periskopu un steidzās uz izejas lūku. Ja šie četri «tārpi» pirms nāves vēl izdvesuši kādu skaņu, tad prāmī palikušais to varbūt noturēja par pārsteiguma saucienu, bet pa­ietu tikai dažas minūtes, un tas sāktu uztraukties, ja vairs ne­spētu uzņemt sakarus ar saviem biedriem pa radio. Tālāk notie­košais bija atkarīgs no tā, cik labi «tārps» redz un cik ātri krīt panikā.

Maketa izejas lūka atvērās, un Varrens izmetās ārā.

Varrens skrēja gar fermu un prāmi, pa otru pusi, nekā bija gājuši «tārpi». Nebija gandrīz nekāda riska, ka sardzē stāvošais «tārps» viņu pamanīs; ja tas šais dūmos vispār kaut ko spēja sa­skatīt, tad lūkojās virzienā, kur pēdējoreiz bija redzējis savus draugus.

Lielākā daļa kaujas grupu jau atradās gatavībā mazā aplī zem kuģa apakšdajas, ko no vadības kabīnes apslēpa kuģa kor­puss. Dažas collas virs viņu galvām vēl aizvien sarkani kvēlošais galvenais dzinējs atgādināja, kāds liktenis sagaidāms, ja augšā sēdošais «tārps» piepeši iedomātos startēt.

Divi stāvi jau atradās uz trapa — Kelso un Sloans laiku ne­zaudēja. Tad augšup traucās vēl divi vīri, piloti, un tiem pievie­nojās Varrens. Tomēr viņam nācās dažiem vīriem, kuri gaidīja savu kārtu, pieklauvēt pie ķiverēm un norādīt uz savu numuru, lai viņi palaiž pa priekšu. Varrens kāpa augšup pa kāpnēm bez skaņas kaut arī ne tik žigli kā Kelso un Sloans, un troksni radīja vienīgi oficieris, kurš ar vatētiem spieķiem sita pa trapu.

Tas īpašais soļu ritms, kāds rodas, ja augšup kāpj seškā- jaina būtne, bija pētīts ilgi un pamatīgi, un tam vajadzēja neie­domājami pārsteigt «tārpu» kontroltelpā, jo viņš taču nupat bija redzējis, ka viņa draugi nozūd maketa virzienā, un, ja kādam būtu radies iemesls atgriezties, tas būtu to paziņojis pa radio. Bet vēl pastāvēja iespēja, ka viens no katastrofu pārcietušajiem klīdis apkārt, nav sastapis četrus glābējus un tad pats atradis ceļu uz prāmi. Tā ir ļoti reāla varbūtība, Varrens izmisīgi do­māja, un pat tad, ja «tārps» būtu nobijies, viņš tomēr vēl labi pārdomātu, pirms vienkārši startētu, pametot savus draugus un šo varbūtējo cietušo likteņa varā. Iespējams, šai mirklī viņš prasīja padomu komandieriem sargkuģī.

Tagad gaisā uzlidoja saitē iesietas bolās, aiztraucās virs Var­rena un aptinās ap tievo metāla stieni un kā no zirnekļa tīkliem austo antenu, kura dažus metrus virs lūkas pacēlās virs kuģa korpusa. Bolu akmeņi bija ietīti vatē, lai tie nesaceltu ne mazāko troksni. Varrens redzēja, kā bolu saites piepeši saspringst. Masts notrīcēja, viegli saliecās un tad lēni noslīga lejup, līdz beidzot antena cieši piekļāvās kuģa korpusam.

Ja viss bija noritējis kā paredzēts, tad sakari starp prāmi un sargkuģi nebija pārtrūkuši nodevīgi pēkšņi, bet gan lēni pavāji­nājušies, līdz pavisam apklusuši, kad bolās nolieca antenu un novilka to lejup. Kopumā tam vajadzēja atgādināt parastu teh­nisku kļūmi un nemodināt sargkuģa apkalpes aizdomas, no­sprieda Varrens, lūku sasniedzis.

Otrpus lūkas atradās lielāka telpa, no kuras trīsdaļīgas durvis veda gan uz gūstekņu mitekļiem, gan «tārpu» apdzīvoto kuģa daļu. Pa tām varēja izdabūt no kuģa gūstekņus, neatstājot tiem pilnus kosmisko tērpu komplektus. Četros šaurajos, ar kāpnēm savienotajos klājos kuģis varēja uzņemt līdz simt gūstekņiem. Abus augšējos klājus un kāpnes visā to garumā varēja apšaudīt no koniroltelpā novietota ieroča — vienkārša, taču ļoti ietekmīga ieroča, kurš šāva vienīgi sprāgstvielas, jo īstas lodes varētu sa­graut visu kuģa pakaļgalu.

Trešā durvju daļa pavērās uz zigzagveidīgu eju, kas veda uz kontroltelpu, vairāk piemērotu «tārpiem» nekā cilvēkiem.

Abi piloti un Varrens atgāja sāņus, lai nebloķētu iekāpšanu pārējam desantam. Sloans tieši tobrīd ar dūri iedzina pēdējo ķīli starp ārējās lūkas virām, lai to vairs nevarētu automātiski no­slēgt no kontroltelpas. Kelso, kuram pie jostas karājās vesels maisiņš ar šādiem ķīļiem, pārbaudīja gūstekņu telpu lūku roktu­rus. Vienīgā nelaime šai lietā bija tā, ka darbošanās ap lūkām tika automātiski reģistrēta kontroles telpā.

Tagad priekštelpā atradās apmēram divdesmit vīru, kuri ne­kustīgi stāvēja savās kārklu bruņās un gaidīja. Vīrs trapa pakājē bija pārtraucis atdarināt «tārpa» soļus, un sargs kontroltelpā ta­gad laikam gaidīja, ka «izglābtais» atvērs vienu no lūkām. Kā jau avarējušā kuģa apkalpes loceklis, tas nevarēja zināt prāmja izmantošanas mērķi, un tāpēc droši vien mēģināja atvērt vislie­lāko lūku, bet tā veda uz gūstekņu mitekļiem.

Tātad Kelso atvēra lielo lūku un aizslīdēja sānis gar sienu at­pakaļ, lai piebiedrotos Varrenam, Sloanam un pilotam, kuri stā­vēja blakus mazākajai lūkai. Vīri no kaujas grupas nu sāka kāpt augšup pa gūstekņu klāja kāpnēm, un viņu vietā priekštelpā iera­dās tie, kuri jau bija gaidījuši uz trapa. Tie nesa gan stopus, gan garu cauruļu saišķus, no kurām varēja izveidot tādus kā deviņ- metrīgus pīķus ar metāla smailēm. Bija iecerēts, ka vīriem ar saišķiem būs iespējams kontroltelpas grīdā novietoto ložmetēju sabojāt vai pat pārplēst caurspīdīgo stobra spraugas plastikāta aizsargu. Pastāvēja pat niecīga iespēja ar to palīdzību iebrukt kontroltelpā, un tomēr trieciens no gūstekņu mītnēm bija iecerēts galvenokārt kā māņu manevrs.

Pagāja apmēram astoņas sekundes pēc lielākās lūkas atvēr­šanas, līdz «tārps» kontroltelpā reaģēja un ierējās ložmetējs. Divi vīri nogāzās no kāpnēm; viens no tiem krītot lejup ar vienu kāju aizķērās aiz piektā pakāpiena, un tā bloķēja augšupceļu pārē­jiem. Viens no oficieriem pieliecās, lai norautu viņu no kāpnēm, bet acumirkli vēlāk, šāviņu krusas caururbts, pats jau gulēja lejā. Sī zalve ķēra kādu citu vīru augstāk uz kāpnēm, un piepeši pirmā oficiera līķis vairs neaizsprostoja ceļu. Vīri priekštelpā spiedās uz priekšu, bet neviens no tiem netika tālāk par trešo pakāpienu.

Pa arejo trapu kuģī iekšā devās aizvien jauni vīri un ener­ģiski metās uz priekšu, lai gan jau vairāk nekā divdesmit ķer­meņu nekustīgi gulēja kāpņu pakājē un mira vai nu savu ievaino­jumu, vai sašautajas ķiverēs ieplūstošā hlora dēļ, vai arī abu faktoru rezultātā.

Varrens uzsita Kelso pa roku un norēca pavēli turpināt — gluži veltīgi, jo viņa teikto ārpus ķiveres nevarēja sadzirdēt. Kelso gaidīja nākamo zalvi no kontroltelpas. Sajā brīdī «tārpa» acis butu pieverstas ierocim, nevis kontrolekrānam, uz kura pa­rādītos ziņa par otrās lūkas atvēršanu. Varrens atlaida Kelso roku un piespieda sevi atkal skatīties slaktiņu.

Kādam bija radusies ideja kāpt augšup pa kāpnēm divatā, vienam parasta veida, otram pa kāpņu apakšu. Izmēģinot pirmo­reiz, viņi secināja, ka_ vajadzīga ļoti gara zalve, lai trāpītu arī vīram kāpņu otra puse, un piepeši Varrens pamanīja, ka lūka vi­ņam blakus ir vaļa un Kelso to nostiprina ar ķīli.

Viņi žigli, tomēr piesardzīgi metās uz priekšu pa zigzag- veida eju, savus tērpus sargājot — Kelso, Sloans, abi piloti un Varrens, kuram bija visai grūti turēties solī ar jaunākajiem bied­riem. Kontroltelpā viņiem bija jāsasniedz, pirms «tārpam» vis­pār radās laiks pārdomāt un aptvert, ka viņa draugi ir pagalam, ka te vispār nav nekādu kuģa katastrofu pārcietušo un ka notiek rūpīgi izplānots uzbrukums. Viņiem vajadzēja nokļūt galā, līdz «tārps» izšķīries nospiest avārijas starta pogu. Bez tam viņš vēl aizvien spēja visu izšķirt savā labā, aizslēdzot ar speciālu slēdzi kontroltelpas durvis, un Kelso tad nespētu nospiest rokturus.

Tomēr tad, kad viņi sasniedza kontroltelpu, lūka_ bija plaši atvērta, un Kelso tik sparīgi iedzina ķīli, ka zaudēja līdzsvaru un bija spiests pieturēties pie apaļā lūkas vāka. Viņš vel aizvien tu­rējās pie tā un centās atkal nostāties uz kājām, kad Sloans no plecā uzkārtā maisa jau izvilka rūpīgi iesaiņotu paketi un uzma­nīgi iztina no tās lielu slēgtu stikla trauku. Tajā nebija nekas cits, kā zem spiediena iepildīts skābeklis, un trauka stikls bija daudz plānāks nekā skafandru gaisa baloniem. Sloans iesvieda šo skābekļa bumbu kontroltelpā, piecas sekundes nogaidīja un metās cauri lūkai.

Tai pašā mirklī atskanēja dobja eksplozija, majors, saliecies čokurā, aizvēlās kaut kur sānis. Pilots, kurš bija Sloanam seko­jis pa pēdām, sekundi vēlāk nokrita atmuguriski — ar sašautu ķiveri.

Tātad «tārpam» tur iekšā ir vēl otrs šaujamais, nodomāja Varrens, kurš nu jutās pavisam nelāgi. Bet kā šis «tārps» vispār vel bija pie dzīvības, ja blakus viņam sprāgusi skabekļa bumba?

Tagad uz priekšu devas otrais pilots, un Varrenam nacas to atturēt. Viņš gan nevarēja ar to sarunāties, taču ieķērās pilotam rokā un šādi mēģināja ieskaidrot, ka divus pilotus viņi ņēmuši līdzi gadījumam, ja ar vienu kaut kas bija lēcies, otrs kļuva ne­aizvietojams.

Kad pilots beidzot bija sapratis, Varrens pats jau bija pa pusei iespraucies lūkā, un «tārps» šāva uz viņu. Laimīgā kārtā Varrenu vēl aizsedza atvērtais lūkas vāks, kurš pēc katra trāpījuma skaļi nodārdēja. Palīdzēja arī tas, ka «tārps» centās vienlaikus rīkoties ar vairākiem ieročiem.

Ar vienu tverekli viņš turēja revolveri, ar otru ložmetēju, kas bija notēmēts uz gūstekņu klājiem, bet pats pārmaiņus lūkojās no lūkas uz ložmetēju, tad uz kontrolekrāniem, tad atkal uz lūku. Netālu no «tārpa» gulēja nesprāgusī skābekļa bumba, iekritusi kādā mīkstā sēdeklī;

Varrens nolamājās un svieda nazi, taču bumbai netrāpīja. Viņš steidzīgi atlēca atpakaļ un aizslēpās aiz lūkas vāka. Piepeši viņa tuvumā iznira Kelso galva, un Varrens kā traks ar pirkstu vilka gaisā trīsstūri. Kelso viņu uzlūkoja apmulsis un nesapratnē.

— Ķīli! — Varrens kliedza un mēģināja savu domu paskaidrot otram. — Kaut ko cietu un smagu, lai sasistu bumbu!

Leitnants vēl aizvien izskatījās apjucis un iedzina starp lūkas virām vēl vienu ķīli.

Sloans vēl kustējās. Majors kā gliemezis, mokoši un lēni rāpās pa kontroltelpas grīdu, atstādams aiz sevis spoži sarkanu sliedi. Viņš netuvojās ne krēslam ar skābekļa bumbu, ne arī «tārpam», bet gan līda virzienā, kur atradās vienīgi sakaru galda metāla balsti — bet varbūt viņš pats vairs neaptvēra, kurp lien. Lai gan kaujas tērps piegulēja cieši, sašautajā ķiverē jau bija iespiedies hlors, un brūce majora vēderā bija viena no visbriesmīgākajām, kādu Varrens jebkad redzējis. Majoram jau vajadzēja būt beig­tam! Varrens pat dedzīgi vēlējās, kaut Sloans šo faktu akceptētu un beigtu kustēties. Taču Sloans līda tālāk, līdz uzgrūdās sakaru galda metāla balstiem. Tad viņš ar pūlēm pagriezās uz sāniem. Varrens neredzēja, ko viņš dara tālāk, jo vairs nespēja Sloanu uzlūkot, bet, kad atkal pavērās uz to pusi, Sloans tai mirklī abām rokām ieķērās vienā no metāla balstiem un ar pēdējiem spēkiem trieca savas ķiveres neaizsargāto daļu pret galda malu.

Viņš laikam bija atvēris gaisa ventiļus, jo abu gaisa tvertņu saturs šņākdams izplūda no sadragātās ķiveres. «Tārps» atsprāga atpakaļ, nometa ieroci un ieķērās savās žaunās. Varrens pielēca kājās, sagrāba skābekļa bumbu un pilnīgi nevajadzīgā degsmē sašķaidīja to pie «tarpa» kajam. Tas redzami saravas, cieši apvija savus sešus locekļus ap ķermeni un nomira. Majorš Sloans bei­dzot bija pārtraucis kustēties, taču Varrens nez kādēļ nespēja no­vērst no viņa acis.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka cauri ložmetēja spraugai iztriecas pīķis un no kontroltelpas griestiem atlec bultas, ka pilots pār­bauda svarīgākās kontrolierīces un leitnants Kelso sniedz viņam ķīli.

Varrens paņēma ķīli un signalizēja ar to pa tuvāko sienu «Viss kārtībā».