Kapsētas grāmata

8. NODAĻA Atvadas un šķiršanās

Dažkārt viņš vairs nespēja saskatīt mirušos. Jau kādus divus mēnešus, kopš aprīļa vai maija. Sākumā tie bija tikai atsevišķi gadījumi, bet pēdējā laikā tas atkārtojās arvien biežāk.

Pasaule mainījās.

Nevs klaiņoja pa kapsētas ziemeļrietumu daļu. Viņš bija nonācis līdz efejām apvītajam īves kokam, kas auga Ēģiptiešu gatves galā. Zēns pamanīja rudo lapsu un lielo, melno kaķi ar baltām krūtīm un ķepām, kas sēdēja taciņas vidū un kaut ko aizrautīgi apsprieda. Ieraudzījuši Nevu, viņi satrūkās un metās krūmājā, it kā būtu pieķerti plānojam sazvērestību.

Savādi, zēns nodomāja. Viņš bija pazinis šo lapsu jau kā lapsēnu, un melnais kaķis bija klīdis pa kap­sētu, cik vien sen Nevs spēja atcerēties. Viņi taču zēnu pazina. Ja dzīvnieki bija draudzīgi noskaņoti, viņi dažkārt pat ļāva sevi noglaudīt.

Nevs mēģināja izslīdēt cauri efeju aizkaram, bet netika cauri. Viņš noliecās un pastūma efeju zarus malā, un tomēr izspraucās tālāk. Zēns uzmanīgi gāja pa taciņu, izvairoties no grambām un bedrēm, līdz nonāca pie iespaidīgā kapakmens, kas slējās virs apbe­dījuma vietas, kurā atdusējās Alonso Tomass Garsija Džonss (1837-1905, Ceļiniek, laiks nolikt ceļaspieki).

Nevs pēdējo mēnešu laikā bieži nāca šurp: Alonso Džonss bija apceļojis visu pasauli, un viņam ļoti patika stāstīt Nevam par saviem ceļojumiem. Viņš parasti sāka ar vārdiem: Ar mani nekad nav noticis nekas interesants, tad drūmi piebilda: Turklāt es tev jau esmu visu izstāstījis, bet tad, acīm iemir­dzoties, Alonso izsaucās: Izņemot to vienu… vai es tev esmu stāstījis par…? Un lai arī kāds būtu tur­pinājums: Par to reizi, kad man vajadzēja bēgt no Maskavas? Vai: Par to gadījumu, kad es zaudēju Aļaskas zelta raktuves, kas bija veselu bagātību vēr­tas? Vai: Par bēgšanu no satrakota ganāmpulka pampās? Nevam atlika tikai papurināt galvu un cerīgi palūkoties uz ceļotāju, un drīz vien viņš varēja klausīties aizraujošus stāstus par satraucošiem pie­dzīvojumiem, par skaistām jaunavām, kuras Alonso bija skūpstījis, par ļaundariem, kurus viņš bija nošā­vis vai uzvarējis zobenu cīņās, par zelta maisiem un dimantiem, tik lieliem kā īkšķa gals, par zudušām pilsētām un augstiem kalniem, par tvaika vilcieniem un buriniekiem, par pampām, okeāniem, tuksnešiem un tundrām.

Nevs aizgāja līdz augstajam, smailajam kapakme­nim tas slējās augstu pret debesīm, un tajā bija iegravētas otrādi ap vērstas lāpas un gaidīja, bet neviens neparādījās. Viņš sauca Alonso Džonsu vārdā, pieklauvēja pie kapakmens, bet neviens neatbildēja. Nevs noliecās, lai iebāztu galvu kapā un pasauktu savu draugu, bet tā vietā, lai izslīdētu cauri akmens apmalei kā ēna, kas šķērso tumšāku ēnu, viņš sāpīgi atsita pieri. Zēns sauca vēlreiz, bet neko un nevienu nemanīja, un viņš uzmanīgi devās atpakaļ zaļajos džungļos un gāja gar pelēkajiem kapakmeņiem, līdz nonāca uz takas. Trīs žagatas, kas bija sēdējušas vilkābelē, pacēlās spārnos, kad viņš gāja garām.

Nevs neredzēja nevienu mirušo, līdz nonāca kap­sētas dienvidrietumu nogāzē, kur ievēroja sen pazīs­tamo Sloteru mātes apveidu sīciņu sievieti milzīgā apmetnī un platā aubē staigājam starp kapakme­ņiem. Galvu noliekusi, viņa meklēja pirmās pavasara puķes.

Sveiks, zēn! viņa uzsauca. Te aug kreses. Vai tu varētu dažas noplūkt un nolikt uz mana kapa?

Nevs saplūca sarkanās un dzeltenās puķes un aiz­nesa pie Sloteru mātes kapa, kas bija tā saplaisājis un laikazoba sagrauzts, ka uz tā varēja izlasīt tikai vienu vārdu SMEJIES.

Šis uzraksts bija mulsinājis vietējos vēsturniekus jau daudzus gadsimtus. Zēns ar dziļu cieņu nolika ziedus kapakmens priekšā.

Sloteru māte viņam uzsmaidīja. Tu esi labs zēns. Nezinu, ko mēs bez tevis darīsim.

- Paldies, Nevs sacīja. Vai jūs nezināt, kur visi palikuši? Jūs esat pirmā, ko šonakt redzu.

Sloteru māte uzmeta zēnam asu skatienu. Ko tu izdarīji ar savu pieri? viņa šerpi noprasīja.

- Es atsitos pret Džonsa kunga kapu! Tas bija ciets. Es…

Sloteru māte saknieba lūpas un piešķieba galvu. Vecās, vērīgās acis nopētīja Nevu no galvas līdz papē­žiem. Es tevi nosaucu par zēnu, vai ne? Bet laiks aizlido vēja spārniem, un tu jau esi kļuvis par jaunu vīrieti, vai ne? Cik tev ir gadu?

- Manuprāt, apmēram piecpadsmit. Lai gan es jūtos tāpat kā vienmēr, Nevs teica, bet Sloteru māte viņu pārtrauca: Un es joprojām jūtos tāpat kā tā mazā meitene, kas ganībās vija margrietiņu vainagu. Tu vienmēr būsi tu pats, tas nekad nemainīsies, tomēr tu allaž mainīsies, un tur neko nevar darīt.

Večiņa apsēdās uz akmens un sacīja: Es atce­ros to nakti, kad tu ieradies, zēn! Es teicu, ka mēs nedrīkstam ļaut tev aiziet, un tava māte piekrita, un visi kapsētas iedzīvotāji sāka runāt, vai atļaut tev palikt vai ne, līdz parādījās Lēdija Pelēkā. "Kapsētas iedzīvotāji," viņa teica, "klausiet Sloteru māti. Vai tad jums nemaz nav līdzcietības kaulos?" Tad viņi visi man piekrita. Sloteru māte apklusa un pašūpoja galvu. Te nekas daudz nenotiek un dienas līdzi­nās cita citai. Gadalaiki rit. Efejas aug. Kapakmeņi sagāžas. Bet kopš te ieradies tu… Es priecājos, ka tu pie mums ieradies, tas arī viss.

Sloteru māte piecēlās, izvilka no piedurknes lina mutautiņu, uzspļāva uz tā, pastiepās un notīrīja no Neva pieres sakaltušās asinis. Tā, tagad tu izskaties pienācīgi, viņa bargi teica. Nezin gan, kad mēs atkal satiksimies… bet sargi sevi.

Pavisam apmulsis, Nevs devās atpakaļ uz Ouvenu kapu un ar prieku redzēja, ka abi vecāki viņu gaida. Kad zēns pienāca tuvāk, viņa prieks pārtapa raizēs kāpēc Ouvena kungs un kundze stāv abpus kapakme­nim tik stīvi kā stikla vitrāžas tēli? Viņš nesaprata, kas notiek.

Tēvs paspēra soli uz priekšu un sacīja: Labvakar, Nev! Ceru, ka tev klājas labi.

- Apmierinoši labi, Nevs atteica, jo Ouvena kungs tā vienmēr atbildēja saviem draugiem, ja tie uzdeva šādu jautājumu.

Ouvena kungs turpināja: Mēs ar Ouvena kundzi visu mūžu ilgojāmies pēc bērniem. Manuprāt, mums nevarēja būt labāka dēla par tevi, Nev. Viņš ar lep­numu lūkojās uz zēnu.

- Paldies tev, tēt, bet… Nevs iesāka un vērsās pie mātes, cerot, ka viņa paskaidros, kas te notiek, bet Ouvena kundze jau bija pazudusi. Kur viņa palika?

- Ak, tu jau zini, Ouvena kungs izskatījās apju­cis. Tā taču ir Betsija. Vienmēr kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nu, es nezinu, ko vēl varētu teikt… tu zini?

- Nē, Nevs atzinās.

- Manuprāt, tevi gaida Sailass, sacīja tēvs un izgaisa.

Bija jau pāri pusnaktij. Nevs devās uz veco kap­liču. Koks, kas bija audzis no notekcaurules kapličas tornī, pēdējā vētrā tika izgāzts, tas bija norāvis lejā daļu jumta dakstiņu.

Nevs apsēdās uz pelēkā koka soliņa, bet no Sailasa nebija ne miņas.

Atlidoja vēja brāzma. Bija viena no tām vasaras naktīm, kad krēsla, šķiet, ilgst mūžīgi. Bija silts, bet Nevs juta, ka uz rokām uzmetas zosāda.

Balss pie pašas auss sacīja: Saki, ka tev manis pietrūks, tu, ļumpausi.

- Liza? Nevs pārjautāja. Viņš nebija sastapis jauno raganu vairāk nekā gadu, kopš nakts, kad kapsētā bija ielauzušies Visu Arodu Džeki. Kur tu biji palikusi?

- Vēroju, viņa atteica. Vai tad dāmai jāstāsta viss, ko viņa dara?

- Tu vēroji mani? Nevs izsaucās.

Lizas balss skanēja Nevam pie pašas auss. Dzīve ir domāta dzīvošanai, Nevien Ouven. Viens no mums ir pārāk liels muļķis, lai dzīvotu, un tā neesmu es. Saki, ka tev manis pietrūks.

- Kurp tu dosies? Nevs gribēja zināt. Tad viņš sacīja: Protams, man tevis pietrūks, lai arī kur tu ietu…

- Tu esi tik dumjš, Liza Hempstoka nočukstēja, pieskaroties Neva rokai, pārāk dumjš šai dzīvei. -

Nevs sajuta raganas lūpas pieskārāmies viņa vaigam un lūpu kaktiņam. Liza viņu noskūpstīja, un viņš bija pārāk pārsteigts un izsists no sliedēm, lai zinātu, ko darīt.

Raganas balss sacīja: Arī man tevis pietrūks. Mūžam. Vēja brāzma sabužināja viņa matus vai varbūt tas bija Lizas rokas pieskāriens -, un tad Nevs zināja, ka ir palicis viens.

Viņš piecēlās.

Nevs piegāja pie kapličas durvīm, pacēla akmeni pie sliekšņa un izņēma rezerves atslēgu, ko te bija atstājis kāds jau sen miris ķesteris. Viņš atslēdza lie­lās koka durvis, pat nemēģinot izslīdēt tām cauri. Durvis skaļi nočīkstēja gluži kā protestējot.

Kapličā bija tumšs, un Nevs saprata, ka ir samiedzis acis, lai varētu kaut ko saskatīt.

- Nāc iekšā, Nev, sacīja Sailass.

- Es neko neredzu, zēns teica. Ir pārāk tumšs.

- Jau? Sailass brīnījās. Viņš nopūtās. Nevs dzir­dēja samta čaboņu, sērkociņa sprakstoņu, un aizbild­nis aizdedzināja divas lielas sveces, kas bija ievieto­tas izgrebtā koka svečturī telpas tālākajā galā. Sveču gaismā Nevs redzēja aizbildni stāvam pie augstas, ar ādu apvilktas lādes, kas bija pietiekami liela, lai garš vīrs varētu tajā ierāpties un gulēt. Tai blakus bija Sailasa melnā ādas soma, kuru Nevs jau agrāk bija redzējis, bet tik un tā uzskatīja to par ļoti iespai­dīgu.

Lāde bija izoderēta ar baltu audumu. Nevs ielika roku tukšajā lādē un pieskārās baltajiem zīda pala­giem un sausajai zemei.

- Vai te tu guli? viņš jautāja.

- Kad esmu prom no mājām, Sailass teica.

Nevs pārsteigts samirkšķināja acis. Sailass bija

dzīvojis te tik ilgi, cik vien viņš atcerējās. Vai tad te nav tavas mājas?

Sailass pašūpoja galvu. Manas mājas ir tālu, tālu prom, viņš teica. Es pat nezinu, vai tur kāds vēl dzīvo. Manā dzimtenē ir daudz kas mainījies, un nav ne jausmas, vai man ir, kur atgriezties.

- Tu dodies prom? Nevs jautāja. Mainījās viss, kas kādreiz bija licies mūžīgs. Tu patiešām dodies prom? Bet… tu taču esi mans aizbildnis.

- Es biju tavs aizbildnis. Tagad tu esi pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos. Man ir jāsargā citi.

Sailass aizvēra brūnās ādas lādes vāku un nostip­rināja to ar siksnām un sprādzēm.

- Vai es nevaru palikt tepat, kapsētā?

- Tev nevajadzētu palikt, Sailass ļoti maigi teica. Nevs nekad nebija dzirdējis viņu tā runājam. Visiem ļaudīm, kas te mīt, ir bijusi sava dzīve, kaut arī nereti pavisam īsa. Tagad ir tava kārta. Tev jādzīvo.

- Vai es varu doties kopā ar tevi?

Sailass pašūpoja galvu.

- Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

- Varbūt. Sailasa balss skanēja laipni, tajā bija vēl kāds noslēpums. Vai nu tu redzēsi mani, vai ne, bet esi drošs es tevi vērošu. Viņš nolika ādas lādi pie sienas un piegāja pie durvīm telpas stūrī. Nāc man līdzi! Nevs soļoja aiz Sailasa un nokāpa lejup pa šaurajām spirālveida kāpnēm kapenēs, kas atradās zem kapličas. Es atļāvos sapakot tavu ceļasomu, Sailass paskaidroja, kad viņi bija nokāpuši lejā.

Virs vecu dziesmu grāmatu kaudzes stāvēja maza ādas soma, kas līdzinājās Sailasa somai. Tur atrodas tavas mantas, Sailass sacīja.

- Pastāsti par Goda Sardzi, Sailas, Nevs lūdza. Tu esi Goda Sardzē, un Lupesku jaunkundze bija. Kas vēl? Vai jūsu ir daudz? Ko jūs darāt?

- Diemžēl ne visu, kas būtu vajadzīgs, Sailass sacīja. Galvenokārt mēs sargājam robežas. Lai tās netiktu pārkāptas.

- Kādas robežas? Sailass neatbildēja.

- Jūs apturat tādus cilvēkus kā vīrs Džeks un viņa ļaudis?

- Mēs darām to, kas mums jādara, Sailass sacīja. Viņš izklausījās noguris.

- Bet jūs rīkojaties pareizi! Jūs taču apturējāt Džekus! Viņi bija briesmīgi. īsti briesmoņi.

Sailass pienāca tuvāk Nevam, un zēnam bija jāatgāž galva, lai ieskatītos garā vīrieša bālajā sejā. Aizbildnis sacīja: Es ne vienmēr esmu rīkojies pareizi. Kad biju jaunāks… tas, ko darīju, bija vēl sliktāk nekā tas, ko darīja Džeks. Es biju sliktāks par viņiem visiem. Es biju briesmonis, Nev, vēl sliktāks par briesmoni.

Nevam pat neienāca prātā, ka aizbildnis varētu melot vai jokot. Viņš zināja, ka Sailass saka patiesību, un jautāja: Bet tu vairs tāds neesi, vai ne?

Sailass tikai teica: Cilvēki var mainīties, un tad apklusa. Nevs prātoja, vai aizbildnis atceras savu pagātni, bet tad Sailass sacīja: Man bija gods būt par tavu aizbildni, jauno cilvēk. Viņš no apmetņa kro­kām izvilka vecu, piebāztu maku. Tas tev. Ņem.

Nevs paņēma maku, bet neatvēra to.

- Tajā ir nauda. Pietiekami, lai tu varētu uzsākt jaunu dzīvi, bet ne vairāk.

Nevs sacīja: Es šodien biju aizgājis pie Alonso Džonsa, bet viņa nebija mājās… Vai varbūt viņš tur bija, tikai es nevarēju viņu ieraudzīt. Es gribēju, lai viņš man pastāsta par visām tām vietām, kuras viņš ir redzējis. Salas, delfīnus, ledājus un kalnus. Vietas, kur cilvēki dīvaini ģērbjas un ēd savādus ēdienus. Nevs brīdi vilcinājās, tad turpināja: Tās vietas taču joprojām tur ir, vai ne? Pasaule taču ir milzīga. Vai es varu tās apskatīt? Vai es varu turp doties?

Sailass pamāja. Jā, tevi gaida visa plašā pasaule. Tavas ceļasomas iekškabatā ir pase uz Neviena Ouvena vārda. Nebija viegli to dabūt…

- Ja es pārdomāšu, vai varēšu atgriezties te? Nevs jautāja, bet tūlīt pats atbildēja uz šo jautājumu: Ja es atgriezīšos, šī vieta nebūs mainījusies, bet tās vairs nebūs manas mājas.

- Vai vēlies, lai es tevi pavadu līdz kapsētas vār­tiem? Sailass jautāja.

Nevs papurināja galvu. Man tas jādara pašam. Ēm… Sailas… Ja tev kādreiz gadās nepatikšanas, tikai pasauc mani! Es tev palīdzēšu.

- Es neiekuļos nepatikšanās, Sailass cienīgi sacīja.

- Nē, laikam jau ne… Bet tik un tā…

Kapenēs bija tumšs, oda pēc pelējuma, veciem un mitriem akmeņiem, un Nevam pēkšņi šķita, ka telpa ir ļoti maza.

Viņš teica: Es gribu izbaudīt dzīvi. Es gribu to satvert rokās un noturēt. Es gribu atstāt pēdu nospie­dumus tuksneša smiltīs, gribu spēlēt futbolu ar dzī­viem cilvēkiem. Es gribu, Nevs apklusa, lai pado­mātu, un tad sacīja: es gribu visu.

- Ļoti labi, Sailass sacīja. Viņš pacēla roku pie acīm, it kā lai atglaustu matus no sejas Sailasam šāds žests nemaz nebija raksturīgs. Viņš teica: Ja nu tomēr es kādreiz iekulšos nepatikšanās, tad noteikti došu tev zinu.

- Lai gan tu nekad neiekulies nepatikšanās?

- Kā jau tu teici.

Sailasa lūpu kaktiņi noraustījās, it kā viņš gri­bētu pasmaidīt, bet varbūt tā bija nožēla vai tikai ēnu spēle.

- Paliec sveiks, Sailas, Nevs sacīja un pastiepa sveicienam roku, tāpat kā bija darījis bērnībā. Sailass to saņēma savā aukstajā, ziloņkaula baltajā plaukstā un cieši paspieda.

- Paliec sveiks, Nevien Ouven.

Nevs paņēma savu mazo ceļasomu. Viņš atvēra durvis, izgāja no kapličas un devās prom pa taciņu, kas veda kalnā, un neatskatījās.

Kapsētas vārti jau sen bija slēgti uz nakti. Zēns prātoja, vai viņam vēl ir atļauts iziet tiem cauri vai arī būs jāiet atpakaļ uz kapliču, lai paņemtu atslēgu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, izrādījās, ka mazie apmeklētāju vārtiņi bija atslēgti un plaši atvērti kā gaidot. Bija tā, it kā kapsēta vēlētos no viņa atvadī­ties.

Pie atvērtajiem vārtiem gaidīja maza, apaļa, bāla sieviete. Viņa uzsmaidīja zēnam, kurš nāca tuvāk, un mēnesgaismā varēja redzēt, ka viņas acīs mirdz asaras.

- Sveika, māt, Nevs sacīja.

Ouvena kundze notrausa asaras, tad noslaucīja vaigus ar piedurkni un pašūpoja galvu.

- Vai tu zini, ko turpmāk darīsi? viņa jautāja.

- Apskatīšu pasauli, Nevs sacīja. Iekulšos nepa­tikšanās un tikšu no tām laukā. Došos uz džungļiem, vulkāniem, tuksnešiem un salām. Iepazīšos ar cilvē­kiem. Es gribu iepazīties pēc iespējas ar daudziem cilvēkiem.

Ouvena kundze neatbildēja uzreiz. Viņa lūkojās uz dēlu un tad sāka dziedāt dziesmiņu, kuru Nevs atcerējās kopš laika, kad bija pavisam mazs, dziesmu, ar kuru māte bija ieaijājusi viņu miegā.

Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi.

- Jā, tieši to es darīšu, Nevs nočukstēja.

Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…

Pēkšņi Ouvena kundze atcerējās pēdējo dziesmas pantiņu un nodziedāja savam lielajam dēlam:

Dzīvi vaigā skatīsi, Priekus, sāpes jutīsi, Visus ceļus kājām mīsi.

- Visus ceļus kājām mīšu, Nevs atkārtoja. Grūts uzdevums, bet es pacentīšos.

Viņš mēģināja apskaut māti kā bērnu dienās, bet tikpat labi viņš būtu varējis censties satvert miglu. Zēns uz takas bija palicis viens.

Viņš spēra soli pretī kapsētas vārtiem. Nevam likās, ka viņš dzird kādu balsi sakām: Es ļoti lepojos ar tevi, dēls, bet varbūt viņš to iztēlojās.

Vasaras naktis bija īsas, un austrumu pamale jau izgaismojās. Tieši turp Nevs devās lejup no kalna, pretī cilvēkiem, pilsētai un saullēktam.

Somā viņam bija pase, kabatā nauda. Viņa lūpās dejoja smaids, lai gan tas bija vēl diezgan nedrošs, jo pasaule bija daudz lielāka par mazo kapsētu kalna galā. Pasaulē būs briesmas un noslēpumi, jauni draugi un veci paziņas, viņš pieļaus daudzas kļūdas un izstai­gās daudzus ceļus, iekams atgriezīsies kapsētā vai dosies pēdējā ceļojumā milzīgā, dūkanā zirga mugurā kopā ar Lēdiju.

Bet līdz tam laikam Nevu gaidīja Dzīve, un viņš devās tajā ar plati atvērtām acīm un plaši atvērtu sirdi.