7. NODAĻA Ikviens vīrs Džeks

Pāris pēdējos mēnešus Sailass bija ļoti aizņemts. Viņš pameta kapsētu uz vairākām dienām un pat nedē­ļām. Ziemassvētku laikā Sailasu aizvietoja Lupesku jaunkundze, un Nevs katru dienu devās pusdienot uz viņas mazo dzīvoklīti Vecpilsētā. Viņa bija aizve­dusi zēnu uz futbola maču, kā jau Sailass bija solījis, bet, līdzko sieviete bija nopirkusi Nevam biļeti, viņa pačukstēja, ka dosies atpakaļ uz "veco pasauli", un pieteica, lai Nimeni uzvedas labi. Nimeni bija mīļvārdiņš, kādā Lupesku jaunkundze sauca Nevu.

Tagad gan Sailass, gan Lupesku jaunkundze bija prom, bet Ouvena kungs ar kundzi sēdēja pie Džozija Vortingtona kapa un runāja ar baronetu. Neviens no viņiem neizskatījās laimīgs.

Džozijs Vortingtons sacīja: Jūs gribat teikt, ka viņš nevienam nepateica, kurp dodas un kā lai mēs parūpējamies par bērnu?

Kad Ouveni pašūpoja galvas, Džozijs Vortingtons vaicāja: Un kur viņš ir?

Neviens no Ouveniem nemācēja atbildēt. Sailass nekad nav pazudis uz tik ilgu laiku, sacīja Ouvena kungs. Kad bērns pie mums nonāca, viņš apsolīja, ka te vienmēr būs kāds, kas par zēnu parūpēsies. Viņš apsolīja.

Ouvena kundze piebalsoja: Es baidos, ka ar mūsu Sailasu būs noticis kaut kas slikts. Izskatījās, ka sieviete ir tuvu asarām, bet tās pārvērtās dusmās, kad

vina iesaucās: Tā viņš netiks cauri! Vai vinu nevar

> > i

kaut kā sameklēt un atsaukt atpakaļ?

- Nezinu gan, atteica Džozijs Vortingtons. Bet esmu pārliecināts, ka Sailass ir kapličā atstājis naudu, lai zēnu varētu pabarot.

- Naudu! izsaucās Ouvena kundze. Kāda jēga no naudas?

- Nevam būs vajadzīga nauda, ja viņš gribēs nopirkt ēdienu, iesāka Ouvena kungs, bet sieva viņu pār­trauca.

- Jūs visi esat pār vienu kārti metami! viņa uzkliedza.

Ouvena kundze devās prom no Vortingtona kapa, lai sameklētu dēlu. Viņa atrada zēnu, kā jau bija domājusi, kalna galotnē. Viņš lūkojās uz pilsētu.

- Došu peniju par tavām domām, Ouvena kundze

sacīja.

- Tev nemaz nav penija, Nevs attrauca. Zēnam jau bija četrpadsmit, un viņš bija garāks par māti.

- Man zārkā ir divi, Ouvena kundze teica. Iespē­jams, tagad tie ir nedaudz apsūbējuši, bet tik un tā joprojām pieder man.

- Es domāju par pasauli, sacīja Nevs. Kā jūs tik droši zināt, ka cilvēks, kas nogalināja manu ģimeni, joprojām ir dzīvs un klīst pa mūsu pilsētu?

- Sailass tā saka, atbildēja Ouvena kundze.

- Bet viņš neatklāj neko vairāk.

- Viņš tev vēl tikai labāko. Tu taču zini.

- Paldies par to pašu, Nevs vienaldzīgi novilka. Kur tad viņš ir?

Ouvena kundze neatbildēja.

Tad Nevs teica: Tu taču redzēji to vīru, kas noga­lināja manu ģimeni? Todien, kad jūs mani adoptējāt.

Ouvena kundze pamāja.

- Kāds viņš izskatījās?

- Es galvenokārt skatījos uz tevi… Nu, padomā­sim… viņam bija ļoti tumši mati… un viņš iedvesa bailes. Viņam bija asi sejas vaibsti. Viņš vienlaikus izskatījās alkatīgs un naidīgs. Sailass viņu aizdzina.

- Kāpēc Sailass to vīru vienkārši nenogalināja? Nevs nikni jautāja. Viņam vajadzēja to nelieti no­vākt!

Ouvena kundze uzlika auksto roku Nevam uz plaukstas. Sailass nav nekāds slepkava, Nev, māte teica.

- Ja Sailass būtu to nelieti nogalinājis, es tagad būtu drošībā. Es varētu iet, kur vien vēlos.

- Sailass par šo notikumu zina vairāk nekā tu, vai­rāk nekā mēs visi. Sailass zina visu par dzīvi un nāvi, Ouvena kundze sacīja. Tas nav tik vienkārši.

- Kāds bija viņa vārds? Nevs gribēja zināt. Tā vīrieša, kas nogalināja manu ģimeni?

- Viņš nepateica. Vismaz ne toreiz.

Nevs pielieca galvu un lūkojās uz māti. Viņa acis bija tik pelēkas kā negaisa mākoņi. Bet tu taču zini, vai ne?

Ouvena kundze tikai noteica: Tu tur neko nevari darīt, Nev.

- Varu gan! Es varu mācīties. Iemācīties visu, kas man jāzina, visu, ko vien varu. Es iemācījos par gūlu vārtiem. Iemācījos Pastaigu Sapņos. Lupesku jaun­kundze man iemācīja atšķirt zvaigznājus. Sailass man iemācīja klusumu. Es protu Spokoties. Es protu Izgaist. Es pazīstu katru šīs kapsētas collu.

Ouvena kundze noglāstīja dēla plecu. Kādu dienu… viņa iesāka un saminstinājās. Kādu dienu viņa vairs nespēs zēnu noglāstīt. Kādu dienu viņš dosies prom. Kādu dienu. Tad viņa sacīja: Sailass teica, ka slepkavas vārds bijis Džeks.

Nevs neko neteica, tikai pamāja. Māt?

- Jā, dēliņ?

- Kad Sailass atgriezīsies?

Pusnakts griezīgais vējš pūta no ziemeļiem.

Ouvena kundze vairs nebija dusmīga. Viņa tikai baidījās par dēlu, tāpēc sacīja: Kaut es to zinātu, mīļais… Kaut nu es to zinātu.

Piecpadsmit gadus vecā Skārleta Embera Pērkinsa sēdēja veca autobusa otrajā stāvā, dusmodamās uz visu pasauli. Viņa ienīda vecākus par to, ka tie bija izšķīrušies. Viņa ienīda māti par to, ka viņa bija izlē­musi aizbraukt no Skotijas, un tēvu par to, ka viņam bija vienalga. Meitene dusmojās uz šo pilsētu, kas tik ļoti atšķīrās no Glāzgovas, kur viņa bija uzaugusi. Skārleta zināja, ka atkal un atkal pamanīs vecas, sen aizmirstas vietas un lietas, kas liks viņai justies nelāgi.

Šorīt meitene bija sastrīdējusies ar māti. Glāzgovā man bija draugi! viņa bija teikusi pa pusei kliedzot, pa pusei šņukstot. Es viņus nekad vairs neredzēšu! Un māte bija atbildējusi: Mēs vismaz esam pārcēlušās uz vietu, kur tu jau reiz esi dzīvojusi. Mēs te mitinājāmies, kad tu biji maza!

Es neatceros, atcirta Skārleta. Es taču te nevienu nepazīstu! Ko tu gribi? Lai es eju un atrodu cilvēkus, ar kuriem draudzējos piecu gadu vecumā? Vai to tu vēlies?

Māte atteica: Nu es tevi neaizkavēju.

Skārleta visu dienu skolā bija nikna un joprojām dusmojās. Viņa ienīda šo skolu un visu pasauli, un šobrīd visvairāk viņa ienīda pilsētas sabiedrisko trans­portu.

Skārletai bija paskaidrots, ka katru dienu pēc mācību beigām 97. autobuss ar galastaciju "Pilsētas centrs" aizvedīs viņu no skolas līdz Akāciju avēnijas galam, kur māte īrēja nelielu dzīvoklīti. Meitene jau pusstundu šajā vējainajā aprīļa dienā stāvēja autobusa pieturā, bet neviens 97. autobuss tā arī nebija parā­dījies, tāpēc, ieraudzījusi 121. autobusu ar uzrakstu "Pilsētas centrs", viņa iekāpa tajā. Bet krustojumā, kur 97. autobusam vajadzēja pagriezties pa labi, šis autobuss nogriezās pa kreisi, uz Vecpilsētu, tas brauca garām Vecpilsētas dārzam, garām baroneta Džozija Vortingtona statujai un tad devās augšup kalnā, kur abpus ceļam slējās augsti nami, un Skārleta smagi nopūtās, jūtoties ne vairs nikna, bet izmisusi.

Viņa nokāpa pirmajā stāvā, aizgāja līdz autobusa priekšgalam un pamanīja zīmi, kas aizliedz sarunāties ar šoferi, kamēr autobuss brauc. Meitene tomēr sacīja: Atvainojiet, kā lai es nokļūstu Akāciju avēnijā?

Vadītāja liela auguma sieviete, kuras āda bija vēl tumšāka nekā Skārletai, teica: Tev bija jābrauc ar 97. autobusu.

- Bet šis taču arī brauc uz pilsētas centru!

- Jā. Bet, kad nokļūsi šī maršruta galapunktā, tev būs jāiet liels gabals atpakaļ. Sieviete nopū­tās. Labāk kāp ārā, ej lejup no kalna, un tur pie pilsētas domes būs autobusa pietura. Iekāp 4. vai 58. autobusā, tie abi brauc uz Akāciju avēniju. Izkāp pie sporta centra, no turienes tavas mājas būs pavisam tuvu. Vai saprati?

- 4. vai 58. autobuss.

- Es tevi izlaidīšu tepat. Tā bija pietura uz pie­prasījumu pašā kalna malā, netālu no lieliem dzelzs vārtiem, kas izskatījās drūmi un noraidoši. Skārleta apstājās pie atvērtajām durvīm, un autobusa vadītāja sacīja: Ej vien! Lec ārā! Meitene nokāpa uz melnās ietves, bet autobuss ierēcās un aiztraucās tālāk.

Otrpus mūrim vējš purināja kokus.

Skārleta sāka soļot lejup no kalna tieši tāpēc ir vajadzīgs mobilais telefons, meitene nikni nodomāja. Ja viņa nokavēja kaut par piecām minūtēm, māte ārdījās, bet tik un tā atteicās pirkt Skārletai telefonu. Nu labi. Būs jāpacieš vēl viena bļaustīšanās. Nebija jau ne pirmā, ne pēdējā reize.

Tagad meitene bija nonākusi pie atvērtajiem dzelzs vārtiem. Viņa palūkojās uz tiem…

Dīvaini, Skārleta nomurmināja.

Ir tāds izteiciens dēja vu, kas nozīmē, ka tu jūties tā, it kā jau būtu kaut kur bijis, it kā tu kādu īstu noti­kumu jau būtu nosapņojis vai pieredzējis. Ar Skārletu jau tā bija gadījies reiz, kad skolotāja klasei stāstīja par ekskursiju, viņa jau zināja, ka brauciens būs uz Invernesu. Citreiz meitenei šķita, ka viņa kaut kur ir redzējusi tieši tā zemē nomestu karoti. Taču šoreiz bija citādi. Tā nebija tikai sajūta, ka viņa te jau ir bijusi. Tas bija pa īstam.

Skārleta iegāja pa atvērtajiem kapsētas vārtiem.

Meitenei ienākot, gaisā uzspurdza melnbaltu un zaigojoši zaļu spalvu rotā tērpta žagata un apmetās īves koka zarā, vērojot ienācēju. Tepat aiz stūra ir baznīca, un tās priekšā ir soliņš, Skārleta domāja un, nogriezušies ap stūri, patiešām pamanīja baznīcu tā bija daudz mazāka nekā viņas atmiņās, maza, drau­dīgi tumša gotikas stila celtne no pelēkiem akmeņiem un ar asu torņa smaili. Baznīcas priekšā bija noplu­cis koka soliņš. Skārleta piegāja pie tā un apsēdās, šūpojot kājas kā maza meitenīte.

- Klau! E, klau! viņai aiz muguras kāds uzsauca. Zinu, ka esmu nekaunīgs, bet varbūt tu man varētu palīdzēt… Ēm, man nudien noderētu vēl viens roku pāris, ja tas nav par daudz prasīts…

Skārleta palūkojās apkārt un ieraudzīja vīrieti dzeltenbrūnā lietusmētelī tupam pie kapakmens. Viņš turēja rokā lielu papīra lapu, kuru vējš uzstājīgi pūta prom. Meitene steidzās pie viņa.

- Tikai paturi, lūdzu, vīrs sacīja. Vienu roku te, otru tur. Es zinu, ka tevi apgrūtinu. Esmu no sirds pateicīgs.

Vīrietim blakus zemē bija nolikta cepumu kārba, no kuras viņš izvilka kaut ko līdzīgu vaska krītiņam sveces lielumā un ievingrinātu roku sāka švīkāt ar savu instrumentu pāri papīram.

- Te nu mēs esam, viņš jautri teica, un te nu tā ir… paskat, kāda ložņa! Re, te lejā… laikam tā ir efeja. Viktorijas laikmetā cilvēki mēdza attēlot efejas uz dažādām lietām zini, tas bija varens simbols… Paskat! Tagad vari laist vaļā.

Vīrietis piecēlās un izbrauca pirkstus caur sirma­jiem matiem. -Āāā. Vajadzēja gan piecelties. Kājas tra­ki notirpušas, viņš teica. Tā. Vai tagad vari izlasīt?

Kapakmens bija zaļu un dzeltenu ķērpju klāts, tas bija izbalējis un neatšifrējams, bet uz papīra bija palikuši rakstu nospiedumi. Madžella Godspīda, draudzes vecmeita, 1791-1870, Zudusi visiem, tikai ne atmiņām, Skārleta skaļi lasīja.

- Tātad tagad laikam zudusi pavisam, vīrs novilka. Vīrieša mati pakausī bija plāni, viņš nedroši smaidīja un pamirkšķināja meitenei aiz mazo, apaļo briļļu stikliem, tā izskatoties pēc draudzīgas pūces.

Uz papīra nokrita liela lietus lāse, un viņš steig­šus to sarullēja un paķēra arī krītiņu kārbu. Nokrita vēl vairākas lāses, tāpēc Skārleta satvēra portfeli, ko vīrietis bija atstājis pie tuvākā kapakmens, un sekoja sirmajam kungam uz baznīcas lieveni, kur lietus neva­rēja viņus samērcēt.

- Liels paldies, vīrs teica. Domāju, ka nelīs ilgi. Laika prognozes šai pēcpusdienai solīja pārsvarā saulainu laiku.

It kā atbildot viņa izteiktajam paredzējumam, atli­doja auksta vēja brāzma un lietus sāka kapāt zemi.

- Es zinu, ko tu domā, kapakmeņu eksperts sacīja Skārletai.

- Tiešām? meitene teica, jo patiesībā viņa domāja: Mamma mani nositīs.

- Tu prāto, vai šī ir baznīca vai kapliča. Atbilde ir tāda, ka šeit patiešām bijusi maza baznīciņa un vecākā kapsētas daļa atradusies baznīcas pagalmā. Tas bija sen, iespējams, astotajā vai devītajā gad­simtā. Kopš tā laika baznīca vairākkārt tika pārbū­vēta un paplašināta. Bet pēc 1820. gada ugunsgrēka visi nosprieda, ka šī baznīca ir par mazu, lai to vēl izmantotu. Apkaimes cilvēki gāja uz Svētā Danstona baznīcu centrālajā ciema laukumā, tā bija kļuvusi par draudzes mājvietu, un, kad šī vieta bija jāatjauno, viņi to pārvērta par kapliču, saglabājot daudzus sākotnē­jos akcentus. Runā, ka logu vitrāžas esot oriģinālas.

- Patiesībā, Skārleta iejaucās, es domāju, ka māte mani nositīs. Es iekāpu nepareizā autobusā un esmu tik ļoti aizkavējusies…

- Ak Dievs, nabaga bērns, sacīja sirmais kungs.

- Es dzīvoju tepat, pāris kvartālu tālāk. Ja tu pagai­dītu… To teicis, viņš iespieda portfeli un krītiņu kārbu, un saritināto papīra rulli meitenei rokās un, plecus uzrāvis un slēpjoties no lietus, metās uz vār­tiem.. Pēc pāris minūtēm meitene ieraudzīja mašīnas gaismas un sadzirdēja auto taures skaņas.

Skārleta pieskrēja pie vārtiem, kur viņa pamanīja mašīnu vecu Mini. Vīrietis, ar kuru viņa bija pļā­pājusi, sēdēja pie stūres. Viņš atvēra logu.

- Nāc nu, viņš teica. Kurp man tevi aizvest?

Skārleta stāvēja uz ceļa, lietum līstot aiz apkakles.

- Es nekāpju svešās automašīnās, viņa teica.

- Prātīgi, kapakmeņu eksperts teica. Bet visu pamazām. Ēm, noliec tās mantas uz aizmugures sēdekļa, lai nesamirkst. Vīrs atvēra aizmugures dur­vis un meitene sakārtoja visu kapakmeņu kopēšanas aprīkojumu uz sēdekļa, cik labi vien prata. Tagad tā, vīrietis turpināja, tu vari piezvanīt savai mātei no mana telefona un nosaukt manas automašīnas numuru. Vari zvanīt no mašīnas, citādi galīgi izmirksi.

Skārleta vilcinājās. Lietus bija samērcējis viņas matus un apģērbu. Bija auksts.

Vīrietis pasniedza viņai savu mobilo telefonu. Skār­leta palūkojās uz to. Meitene saprata, ka patiesībā viņa vairāk baidās zvanīt mātei nekā kāpt vecā vīra automašīnā. Es varu piezvanīt arī policijai, vai ne? viņa teica.

- Protams, vari. Tu vari iet mājās kājām. Tu vari piezvanīt mātei un palūgt, lai viņa atbrauc tev pakaļ.

Skārleta apsēdās pasažiera sēdeklī un aizvēra dur­vis, joprojām turot rokā telefonu.

- Kur tu dzīvo? vīrietis jautāja.

- Jums nudien nav tā jāpūlas… aizvediet mani tikai līdz autobusa pieturai…

- Es aizvedīšu tevi mājās. Kāda ir tava adrese?

- Akāciju avēnija 102a. Manas mājas ir netālu no lielā ceļa, aiz sporta centra…

- Tu nu gan esi nomaldījusies, vai ne? Nu labi. Tūlīt aizvedīsim tevi mājās. Viņš atlaida rokas bremzi, apgrieza mašīnu un brauca lejup no kalna.

- Vai tu jau sen te dzīvo? sirmais kungs jautāja.

- Nē. Mēs pārcēlāmies neilgi pēc Ziemassvētkiem. Bet es te dzīvoju līdz piecu gadu vecumam.

- Man jau likās, ka tev ir neparasts akcents…

- Mēs desmit gadus dzīvojām Skotijā. Tur visi tā runāja, tur es iederējos, bet šeit izceļos kā baltais zvirbulis. Skārleta centās to pateikt kā joku, bet pēc joka tas nepavisam neizklausījās. Tas skanēja nevis jautri, bet rūgti.

Virs aizbrauca uz Akāciju avēniju, novietoja mašīnu mājas priekšā un tad uzstāja, ka pavadīs meiteni līdz dzīvoklim. Kad Skārletas māte atvēra durvis, viņš teica: Briesmīgi atvainojos, bet es atļāvos atvest jūsu meitu uz mājām. Jāatzīst, ka esat viņu labi mācījusi nekāpt svešās automašīnās. Bet ārā tik stipri lija, un viņa nepareizā autobusā bija aizbraukusi uz otru pil­sētas malu. Tik tiešām bija apmaldījusies. Ceru, ka jūsu sirds dāvās piedošanu. Piedodiet viņai. Un, ēm, man.

Skārleta gaidīja, ka māte sāks kliegt, bet bija pār­steigta un atvieglota, ka viņa tikai sacīja: mūsdie­nās esot jābūt piesardzīgiem. Skārletas māte jautāja, vai Ēm kungs esot skolotājs un vai viņš vēlētos tasi tējas.

Ēm kungs atteica, ka viņa īstais uzvārds ir Frosts, bet lai viņu saucot par Džeju, un Pērkinsa kundze savukārt pasmaidīja un atteica, lai saucot viņu par Nūnu, un uzlika vārīties tējkannu.

Pie tējas krūzes Skārleta pastāstīja mātei par piedzīvojumu ar nepareizo autobusu, par to, kā bija iemaldījusies kapsētā un satikusi Frosta kungu pie mazās baznīcinas.

Pērkinsa kundze ar blīkški nometa krūzīti.

Viņi sēdēja ap virtuves galdu, tāpēc krūzīte nekur tālu nenokrita, tā pat nesaplīsa, tikai tēja gan izlija. Pērkinsa kundze atvainojās un aizsteidzās pēc lupa­tas, lai tēju saslaucītu.

Tad viņa jautāja: Vecpilsētas kapsētā?

- Es turpat netālu dzīvoju, Frosta kungs paskaid­roja. Kopēju kapakmeņu uzrakstus. Jūs taču zināt, ka tagad kapsēta ir dabas rezervāts?

Pērkinsa kundze atteica: Es zinu, un saknieba lūpas. Pēc brīža viņa ledusaukstā tonī piebilda: Liels paldies, ka atvedāt Skārletu mājās, Frosta kungs! Manuprāt, būtu labāk, ja jūs tagad ietu.

- Cik negaidīti, Frosta kungs draudzīgi teica.

- Es nudien negribēju aizskart jūsu jūtas. Ko es tādu pateicu? Kapakmeņu uzrakstu kopēšana ir daļa no vietējā vēstures projekta, nav jau tā, ka es tur izraktu kaulus vai kaut ko tamlīdzīgu…

Neilgu brīdi Skārletai likās, ka māte tūlīt sitīs Frosta kungam, kurš izskatījās noraizējies. Bet Pēr­kinsa kundze tikai papurināja galvu un teica: Atvai­nojiet, vecs ģimenes stāsts. Tā nav jūsu vaina, un, mēģinot visu vērst par labu, piebilda: Ziniet, Skārleta mēdza spēlēties tajā kapsētā, kad bija maza. Tas bija pirms desmit gadiem. Viņai pat bija iedomu draugs, kāds mazs zēns, vārdā Neviens.

Frosta kungs pasmaidīja. Mazs spociņš?

- Nē, man tā nešķiet. Tas puika tur vienkārši dzī­voja. Skārleta pat norādīja, kurā kapā. Tad jau laikam viņš bija spoks. Vai atceries, mīļā?

Skārleta pašūpoja galvu. Laikam biju dīvains bērns, viņa sacīja.

- Man gan tā nešķiet, ēm, sacīja Frosta kungs.

- Tu esi uzaudzinājusi labu meiteni, Nūna. Paldies par tēju! Es allaž priecājos par jauniem draugiem.

Bet tagad gan man jāiet. Jāpagatavo vakariņas un pēc tam jādodas uz vietējās Vēsturnieku savienības tikšanos.

- Jūs pats gatavojat vakariņas? jautāja Pērkinsa kundze.

- Jā. Patiesībā jau tikai uzsildīšu saldētos produk­tus. Esmu mikroviļņu krāsns pavēlnieks. Gatavoju vienai personai. Dzīvoju viens. Tāds iesīkstējis vec­puisis. Parasti visi uzskata, ka esmu gejs, bet es tikai neesmu saticis īsto sievieti. Tobrīd sirmais vēstur­nieks izskatījās mazliet skumjš.

Pērkinsa kundze, kam patiesībā nemaz nepatika stāvēt pie plīts, paziņoja, ka nedēļas nogalēs viņa vienmēr pagatavojot pārāk daudz ēdiena. Kad Frosta kungs devās prom, Skārleta dzirdēja, ka viņš apsolās sestdienas vakarā atnākt uz vakariņām.

Kad Pērkinsa kundze atgriezās istabā, vienīgais, ko viņa meitai sacīja, bija: Ceru, ka esi izpildījusi mājasdarbus.

Skārleta domāja par tās pēcpusdienas notikumiem, vakarā guļot gultā un klausoties automašīnu dūkoņā aiz loga. Bērnībā viņa bija staigājusi pa to kapsētu. Tieši tāpēc viss šķita tik pazīstams.

Meitene mēģināja atcerēties un iztēloties, kā toreiz bija, un tad iemiga, bet sapņos joprojām staigāja pa kapsētu. Bija nakts, bet viņa redzēja visu skaidri kā dienā. Skārleta bija nonākusi kalna malā. Tur stāvēja viņas vecuma zēns un lūkojās uz pilsētu.

- Zēn? Ko tu dari? Skārleta vaicāja.

Viņš palūkojās apkārt, it kā meiteni nemaz nebūtu pamanījis. Kas runā? viņš jautāja un tad iesaucās:

- Ak, tagad es tevi redzu! Vai tu pieproti Pastaigu Sap­ņos? Man šķiet, ka es sapņoju, meitene teica.

- Nejau to es domāju, zēns sacīja. Sveika, mani sauc Nevs.

- Es esmu Skārleta, meitene attrauca.

Viņš vēlreiz palūkojās uz meiteni, it kā tikko būtu viņu ieraudzījis. Protams, tā esi tu! Man jau šķita, ka izskaties pazīstama. Tu šodien biji kapsētā kopā ar to vīru, kas kopēja kapakmeņu uzrakstus.

- Tas bija Frosta kungs, meitene paskaidroja,

- viņš ir patiešām jauks, atveda mani mājās. Tad viņa jautāja: Vai tu mūs redzēji?

- Jā. Es zinu visu, kas notiek kapsētā.

- Kāpēc tevi sauc par Nevu? meitene taujāja.

- Tas ir saīsinājums no Neviens.

- Nu, protams! Skārleta izsaucās. Re, par ko es sapņoju! Tu esi mans bērnības iedomu draugs, tikai tagad arī tu esi izaudzis.

Viņš pamāja.

Zēns bija garāks par viņu. Viņam mugurā bija kaut kas pelēks, Skārleta nebūtu varējusi pateikt, tieši kas. Viņa mati bija pārāk gari, un meitene nodomāja, ka viņš kādu laiku nav bijis pie friziera.

Zēns teica: Tu biji ļoti drosmīga. Mēs nokāpām lejā kalnā un satikām Purpura Vīru un Slīru.

Skārletai šķita, ka prātā paveras kādi vārti un pa tiem brāžas atmiņas kā tumšs spilgtu tēlu virpu­lis…

Es atceros! iesaucās Skārleta. Taču šie vārdi izskanēja guļamistabas mēmajā tumsā, un atbilde bija tikai attāla kravas mašīnas rūkoņa, kas aiztraucās naktī.

* * *

Neva pārtikas krājumi tika uzglabāti kapličā un dažos vēsākajos kapos, velvēs un mauzolejos. Sailass par to bija parūpējies. Viņš bija sagādājis pārtiku vis­maz diviem mēnešiem, tāpēc zēnam nebija nekādas vajadzības pamest kapsētu.

Nevam pietrūka tās dzīves, kas mutuļoja aiz kap­sētas vārtiem, bet viņš zināja, ka ārpasaule viņam nav droša. Vēl ne. Tomēr kapsēta bija viņa pasaule un viņa karaļvalsts, un viņš ar to lepojās un mīlēja tik stipri, cik vien stipri četrpadsmit gadus vecs zēns spēj kaut ko mīlēt.

Un tomēr…

Kapsētā neviens nemainījās. Bērni, ar kuriem Nevs bija kādreiz rotaļājies, tā arī palika mazi; Fortin­brass Bārtlebijs, kas reiz bija Neva labākais draugs, tagad bija četrus vai piecus gadus par viņu jaunāks, un viņiem ar katru tikšanās reizi bija arvien mazāk, par ko runāt. Takerijs Porrindžers, kurš bija vienā vecumā ar Nevu, viņam patika daudz labāk. Zēni mēdza vakaros pļāpāt, un Takerijs stāstīja Nevam par visām likstām, kādas bija atgadījušās ar viņa drau­giem. Parasti šie stāsti beidzās ar to, ka zēnus pakāra, lai gan viņi ne pie kā nebija vainīgi, bet dažreiz viņus nosūtīja uz amerikāņu kolonijām un pieteica neat­griezties, citādi viņus pakārs.

Liza Hempstoka, kas pēdējos sešus gadus Nevam bija laba draudzene, bija kļuvusi pavisam savāda viņa bieži vien nebija atrodama, kad Nevs devās apcie­mot nātrēm aizaugušo lauku, un tajās retajās reizēs, kad ragana ar zēnu sastapās, viņa bija viegli aizkai­tināma, kašķīga un pat rupja.

Nevs par to pastāstīja Ouvena kungam, un pēc īsa pārdomu brīža tēvs teica: Liza uzvedas kā jau sieviete. Viņai tu patiki kā bērns, bet tagad esi kļu­vis par jaunu vīrieti. Es atceros, ka bērnībā katru dienu rotaļājos ar kādu meitenīti pie pīļu dīķa, bet, kad viņai apritēja piecpadsmit, viņa man iesvieda ar ābolu, un mēs nepārmijām ne vārda, līdz es kļuvu septiņpadsmit gadus vecs.

Ouvena kundze nošņaukājās. Tas bija bumbieris, viņa teica. Un es ar tevi sāku runāt ātrāk, jo mēs dejojām tava brālēna Neda kāzās, un tās notika divas dienas pēc tavas sešpadsmitās dzimšanas dienas.

Ouvena kungs noteica: Protams, tev taisnība, mīļā, taču piemiedza Nevam ar aci, liekot saprast, ka nepiekrīt sievai, un mēmi nočukstēja "septiņpa­dsmit", lai pierādītu, ka tā patiešām bija.

Nevs nebija atradis nevienu draugu dzīvo pasaulē, jo, cik zēns atcerējās no savām īsajām skolas gaitām, pazīšanās ar dzīvajiem solīja tikai nepatikšanas. Tomēr viņš bija paturējis prātā Skārletu, ilgojies pēc viņas, kad meitene pārcēlās, un tad samierinājies, ka nekad vairs viņu nesatiks. Bet tagad Skārleta bija atnākusi uz kapsētu, taču viņš nebija meiteni pazinis.

Nevs klaiņoja pa efeju un koku biežņu, kas padarīja kapsētas ziemeļrietumu pusi ļoti bīstamu. Zīmes brī­dināja apmeklētājus turēties no šīs vietas pa gabalu, bet tās nemaz nebija vajadzīgas. Te bija ļoti neomu­līgi un drūmi. Sī vieta sākās tūlīt aiz Ēģiptiešu gat­ves un Ēģiptiešu sienas, aiz kuras atdusējās mirušie. Gandrīz simts gadus kapsētas ziemeļrietumos bija valdījusi daba, kapakmeņi te bija sagāzušies, apbedī­jumi aizauguši un pazuduši zem efeju un pērno lapu mudžekļa. Taciņas vairs nebija saskatāmas.

Zēns soļoja pavisam uzmanīgi. Viņš šo vietu labi pazina un zināja, ka te var būt ļoti bīstami.

Deviņu gadu vecumā Nevs bija pētījis šo kapsē­tas stūri, kad zeme zem viņa kājām iegruva un viņš iegāzās divdesmit pēdu dziļā bedrē. Kaps bija izrakts tik dziļš, lai te varētu ievietot vairākus zārkus, bet pie tā nebija pieminekļa, un kapa bedrē atradās tikai viens zārks, kurā mitinājās visnotaļ interesants dak­teris, vārdā Karstērs. Viņš, šķita, priecājās par Neva negaidīto ierašanos un uzstāja, ka vēlas pārbaudīt viņa plaukstas locītavu (Nevs to bija izmežģījis, kri­tienā mēģinot pieķerties pie saknes), un tikai pēc šīs apskates viņu varēja pierunāt aiziet sameklēt palīgus, lai dabūtu zēnu laukā.

Nevs tagad lauzās caur aizaugušo ziemeļrietumu kapsētas daļu, kas slēpās kritušo lapu kaudzēs un efeju tīklos, kur savas alas iekārtoja lapsas un uz garāmgājējiem akli noraudzījās krituši marmora eņ­ģeļi. Viņam bija jāparunā ar dzejnieku.

Dzejnieka vārds bija Nehemijs Trots, un viņa zaļu­mos slīgstošais kapakmens vēstīja:

šeit atdusas NEHEMIJS TROTS DZEJNIEKS 1741-1774

PIRMS NĀVES GULBIS DZIED SKAISTĀKO DZIESMU

Nevs uzsauca: Trota kungs? Vai drīkstu lūgt jums padomu?

Nehemijs Trots plati pasmaidīja. Protams, manu zēn! Pat karaļi allaž ir uzklausījuši dzejniekus! Kādu ziedi… nē, kādu balzamu lai es leju uz tavām brū­cēm?

Patiesībā man nekas nesāp. Es tikai… Ir viena meitene, kuru es reiz pazinu, un tagad nesaprotu, vai man vajadzētu viņu uzmeklēt vai labāk ne…

Nehemijs Trots izslējās pilnā augumā, tik un tā būdams mazāks par Nevu, un, piespiedis rokas pie sirds, izsaucās: Ak! Ej pie viņas un iekaro viņu! Sauc viņu par savu Terpsihoru, par savu Eho un

Klitaimnestru! Tev jāsaraksta viņai dzejoļi, varenas slavas dziesmas to es tev palīdzēšu paveikt -, un tikai tā tu iekarosi viņas sirdi!

- Man nemaz nevajag iekarot viņas sirdi. Viņa nav mana mūža mīlestība, Nevs sacīja. Man tikai patīk ar viņu parunāt.

- No visiem cilvēka orgāniem, sacīja dzejnieks, mēle ir pats izcilākais. Jo tā izjūt gan saldo vīnu, gan rūgto indi, mēs ar to izsakām gan maigus, gan bargus vārdus. Ej pie viņas! Parunā ar viņu!

- Man laikam nevajadzētu.

- Vajadzētu gan, jaunskungs! Tev tas jādara! Kad viss būs laimīgi beidzies, es par jums sacerēšu dze­joli.

- Bet, ja es Kļūšu Redzams vienam cilvēkam, tad arī citiem būs vieglāk mani saskatīt.

Nehemijs Trots sacīja: Ak, ieklausies manos vār­dos, jauno Leander, jauno varoni, jauno Aleksandr! Ja tu neuzdrošināsies, tad, kad tavas dienas būs galā, tā arī neko nebūsi sasniedzis.

Prātīgi teikts, Nevs nodomāja, būdams apmierināts, ka bija iedomājies lūgt padomu dzejniekam. Patiešām, viņš domāja, ja es nevaru uzticēties dzejnieka pado­mam, kam tad lai uzticos ? Tas viņam atgādināja vēl kaut ko…

- Trota kungs, Nevs teica, pastāstiet par atrie­bību.

- Tas ir mielasts, ko vislabāk baudīt aukstu, noskandēja Nehemijs Trots. Nekad neatriebies dusmu karstumā! Nogaidi līdz pienācīgam brīdim. Rakumu ielā dzīvoja kāds reportieris O'Līrijs pie­bildīšu, ka pēc tautības viņš bija īrs, kuram pie­tika nekaunības uzrakstīt par manu pirmo, nelielo dzejoļu krājumu Goda džentlmeņiem veltīts skaistu rindu pušķis, ka tie esot mazvērtīgi skaitāmpantiņi un ka papīru, uz kura tie nodrukāti, labāk būtu bijis izmantot… Nē, es nevaru to stāstīt. Labāk pieņemsim, ka tas bija ļoti neglīts teiciens.

- Bet jūs taču viņam atriebāties? Nevs ziņkārīgi prašņāja.

- Viņam un visai vina varzai! Jā, mana atriebes stunda pienāca, Ouvena jaunskungs, un tā bija barga. Es uzrakstīju vēstuli, kuru pienagloju pie visu Lon­donas izdevniecību ēkām, kurās strādāja šādi skri­benti. Es paskaidroju, ka, ņemot vērā šādu nekau­nību pret daiļajām mākslām, turpmāk rakstīšu nevis viņiem, bet pats sev un nākamībai un savas dzīves laikā nepublicēšu vairs nevienu dzejoli. Testamentā atstāju skaidru norādi, ka visi dzejoļi jāapglabā kopā ar mani un tie nekādā gadījumā nedrīkst tik publicēti. Es zināju, ka nākamās paaudzes sapratīs, cik esmu ģeniāls un cik daudzi izcili dzejoļi ir gājuši zudībā, un tad mans zārks tiks izrakts un dzejoļi izņemti no manām sastingušajām rokām, lai tiktu publicēti visiem par prieku un baudījumu. Ir tik smagi būt priekšā savam laikam…

- Tātad toreiz, kad jūs nomirāt, viņi izraka jūsu zārku un nopublicēja dzejoļus?

- Nē, vēl ne. Bet laika ir gana. īstajai paaudzei vēl jānāk.

- Tātad… Tā bija jūsu atriebība?

- Jā. Varena un nudien viltīga.

- Njā, Nevs novilka.

- Vislabāk. Pasniegt. Aukstu, Nehemijs Trots lepni noskaldīja.

Nevs devās prom no ziemeļrietumu kapsētas stūra, pa Ēģiptiešu gatvi atgriezās uz ierastajiem celiņiem un, iestājoties krēslai, gāja uz veco kapliču ne jau cerot, ka Sailass varētu būt atgriezies no ceļojumiem, bet tāpēc, ka visu savu mūžu bija pieradis līdz ar krēslu doties turp. Viņam šāds dienas ritms patika. Turklāt zēns bija izsalcis.

Nevs ieslīdēja pa kapličas durvīm un nokāpa lejā. Pastūmis malā kasti ar mitriem, veciem draudzes papīriem, viņš paņēma apelsīnu sulas paku, ābolu, sausiņus un siera gabalu un to visu notiesāja, prāto­jot, kā labāk sameklēt Skārletu. Viņš dosies Pastaigā Sapnī, ja reiz viņa tā bija ieradusies pati…

Nevs izgāja ārā, lai pasēdētu uz pelēkā koka soliņa, kad pamanīja kaut ko neparastu un saminstinājās. Tur jau kāds bija, sēdēja pie kapličas un lasīja žurnālu.

Nevs Izgaisa, kļūdams par daļu no kapsētas, ne nozīmīgāks par ēnu vai krūmu.

Tomēr viņa palūkojās augšup. Meitene skatījās tieši uz zēnu un jautāja: Nev? Vai tas esi tu?

Zēns kādu brīdi klusēja un tad vaicāja: Kāpēc tu vari mani redzēt?

- Gandrīz jau palaidu tevi garām. Sākumā domāju, ka tur ir tikai ēna. Bet tu izskaties tieši tāpat kā manā sapnī. Un tad tu it kā ieslīdēji manā redzeslaukā.

Nevs piegāja pie soliņa un sacīja: Vai tu patiešām vari kaut ko salasīt? Nav par tumšu?

Skārleta aizvēra žurnālu un sacīja: Tas ir dīvaini. Varbūt šķiet, ka ir pārāk tumšs, bet es varu visu sala­sīt.

-Vai tu… zēns iesāka, īsti nezinot, ko vēlas pavai­cāt. Vai tu šeit esi viena?

Meitene pamāja. Pēc skolas palīdzēju Frosta kun­gam ar dažiem kapakmeņiem. Tad es viņam pateicu, ka gribu te pasēdēt un padomāt. Apsolīju, ka pēc tam iedzeršu pie viņa tasi tējas. Viņš mani aizvedīs mājās. Frosta kungs man pat nejautāja, kāpēc. Tikai sacīja, ka arī viņam patīkot sēdēt kapsētā, ka, viņaprāt, tā esot pati mierīgākā vieta uz zemes virsas. Pēc tam Skārleta jautāja: Vai es varu tevi apskaut?

- Vai tu to gribi? Nevs jautāja. -Jā.

- Nu tad, zēns kādu brīdi padomāja, man nav iebildumu.

- Vai tad manas rokas neizslīdēs tev cauri vai kaut kā tamlīdzīgi? Tu patiešām tur esi?

- Nu, es neesmu caurspīdīgs, zēns teica, un Skār­leta apķērās viņam ap kaklu un tik cieši apskāva, ka Nevs tik tikko varēja paelpot. Sāp, viņš protes­tēja.

Meitene palaida viņu vaļā. Piedod.

- Nē, tas bija jauki. Tikai… Tu saspiedi mani cie­šāk, nekā es biju domājis.

- Es tikai gribēju pārliecināties, ka tu esi īsts. Visus šos gadus biju domājusi, ka tu eksistē tikai manā prātā. Tad es kaut kā par tevi aizmirsu. Tomēr nebiju tevi izdomājusi, un tu esi atpakaļ, tu esi gan manās atmiņās, gan šajā pasaulē.

Nevs pasmaidīja un sacīja: Tev tolaik bija tāds spilgti oranžs mētelis, un ikreiz, kad redzēju tādu krāsu, vienmēr domāju par tevi. Tagad jau laikam tev tā mēteļa vairs nav…

- Nē, meitene attrauca. Jau sen nav. Tas man būtu par mazu.

- Nūjā, Nevs novilka, protams.

- Man tagad jāiet mājās, Skārleta sacīja. Bet šķiet, ka nedēļas nogalē es varētu atnākt. Redzot Neva sejas izteiksmi, viņa piebilda: Šodien ir treš­diena.

- Es priecātos.

Meitene pagriezās, lai ietu prom, un tad sacīja: Kā es tevi nākamreiz atradīšu?

- Es atradīšu tevi, Nevs pārliecinoši teica. Neuz­traucies. Paliec vienatnē, un es tevi atradīšu.

Meitene pamāja un prom bija.

Nevs devās atpakaļ kapsētā un uzkāpa kalnā līdz Frobišera mauzolejam. Viņš negāja iekšā. Zēns uzkāpa pa mauzoleja sienu, par kāju atbalstu izmantojot res­nos efeju stumbrus, un uzlīda uz akmens jumta, kur apsēdās un lūkojās uz pasauli aiz kapsētas robežām, un atcerējās, cik cieši Skārleta bija viņu apskāvusi un cik droši viņš tobrīd bija juties. Nevs prātoja, cik patī­kami būtu bez bailēm staigāt ārpus kapsētas, tomēr viņš bija laimīgs, ka var būt savas mazās pasaules pavēlnieks.

Skārleta teica, ka nevēlas ne tēju, ne šokolādes cepumus. Frosta kungs bija noraizējies.

- Nudien, viņš novilka, tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku. Nu, kapsēta jau arī ir labākā vieta, kur spoku sastapt, ja vien tāds ir tavs nodoms, ēm… Reiz man bija tante, kura apgalvoja, ka viņas papagailim spokojas. Tas bija Dienvidamerikas makao, tas papagailis. Tante pati bija arhitekte. Tā arī neko tuvāk neuzzināju.

- Ar mani viss kārtībā, Skārleta teica. Tikai šī bija gara diena.

- Tādā gadījumā es aizvedīšu tevi mājās. Vai tev ir kāda nojausma, kas te rakstīts? Jau pusstundu mēģinu atšifrēt. Frosta kungs norādīja uz papīru, uz kura bija kapakmens nospiedumi. Papīrs bija novie­tots uz galda, un visos četros lapas stūros bija nolik­tas ievārījuma burkas. Vai te varētu būt rakstīts Gledstons? Varbūt kāds premjerministra radinieks. Es nevaru izlasīt neko citu.

- Diemžēl es arī ne, Skārleta teica. Bet sestdien paskatīšos vēlreiz.

- Vai māte tev atļaus?

- Viņa teica, ka no rīta pati mani atvedīs šurp. Pēc tam viņai jābrauc iepirkties. Māte grib pusdienās pagatavot vistas cepeti.

- Vai varētu gadīties, ka viņa pagatavos arī ceptus kartupeļus? Frosta kungs cerīgi vaicāja.

- Manuprāt, jā.

Frosta kungs izskatījās sajūsmināts. Viņš sacīja:

- Es negribētu sagādāt liekas rūpes.

- Viņai patīk gatavot, Skārleta godīgi atbildēja.

- Paldies, ka piekritāt aizvest mani mājās.

- Vienmēr laipni, Frosta kungs atteica. Viņi nokāpa pa Frosta kunga mājas augstajām, šaurajām kāpnēm līdz nelielajam priekšnamam.

Krakovā, Vāveles kalnā atrodas Pūķa alas, kas šādi nosauktas par godu sensenos laikos dzīvojušam pūķim. Sīs alas zina visi tūristi, tajās viņiem ir atļauts ieiet. Bet zem šīm alām ir vēl citas, par kurām tūris­tiem nav ne jausmas un kurās viņi nav aicināti ienākt. Šīs alas plešas dziļi pazemē, un tās ir neapdzīvotas.

Sailass devās lejup pirmais, viņam sekoja Lupesku jaunkundze pelēkā suņa veidolā, uzmanīgi liekot lie­lās ķepas Sailasa pēdās. Aiz viņiem nāca Kandars, Asīrijas mūmija ar vareniem ērgļa spārniem un rubīnsarkanām acīm. Viņš rokās turēja sivēnu.

Sākumā viņi bija četri, bet tad pazaudēja Hāronu vienā no augšējām alām, kur šis ifrīts, būdams tik­pat pašpārliecināts kā visi viņa rases pārstāvji, bija nogriezies vietā, kuru norobežoja trīs nospodrināti bronzas spoguļi, un pēc mirkļa viņu aprija bronzas krāsas gaismas. Pēc tam ifrīts bija redzams vairs tikai spoguļos, bet ne reālajā pasaulē. Viņa ugunīgās acis bija plaši ieplestas un lūpas kustējās, it kā saucot, lai pārējie glābjas un tālāk iet ļoti piesardzīgi, un tad viņš izzuda.

Sailass, kuru spoguļi nekādi neietekmēja, bija apklājis vienu no tiem ar savu mēteli, lai vēl kāds neiekristu šajās lamatās.

- Tagad mēs esam palikuši trīs, Sailass sacīja.

- Un sivēns, Kandars piebilda.

- Kāpēc? Lupesku jaunkundze jautāja ar vilka mēli caur vilka zobiem. Kāpēc mums vajadzīgs sivēns?

- Tas nes veiksmi, Kandars paskaidroja.

Lupesku jaunkundze nepārliecinoši norūcās.

- Vai Hāronam bija sivēns? Kandars jautāja, it kā tas visu izskaidrotu.

- Kuš, Sailass teica. Viņi nāk. Pēc skaņas sprie­žot, viņu ir daudz.

- Lai tikai nāk, Kandars attrauca.

Lupesku jaunkundzei uz skausta sacēlās spalva. Viņa neko neteica, bet bija gatava cīņai, un tikai ar milzu piepūli viņai izdevās sevi apvaldīt, lai nepaceltu galvu un neiegaudotos.

- Te ir skaisti, Skārleta sacīja.

- Jā, Nevs piekrita.

- Tātad tavu ģimeni nogalināja? meitene jautāja. Vai kāds zina, kurš to izdarīja?

- Nē. Vismaz es nezinu. Mans aizbildnis tikai saka, ka tas vīrs, kurš to izdarīja, joprojām ir dzīvs, un apsolīja kādu dienu izstāstīt visu, ko zina.

- Kādu dienu?

- Kad es būšu gatavs.

- No kā viņš baidās? Ka tu paķersi šauteni un metīsies atriebties cilvēkam, kas nogalināja tavu ģimeni?

Nevs nopietni palūkojās uz meiteni. Protams, viņš teica. Nu, nejau ar šauteni, bet… jā. Kaut kā tā.

- Tu joko!

Nevs neatbildēja, tikai cieši saknieba lūpas un pašūpoja galvu. Tad viņš teica: Es nejokoju.

Bija skaists, saulains sestdienas rīts. Viņi bija pagājuši garām Ēģiptiešu gatvei, kur saule vairs tik spoži nespīdēja, un stāvēja zem augstām priedēm un araukārijām.

- Vai tavs aizbildnis arī ir miris?

- Par viņu es nedrīkstu runāt, zēns atteica.

Skārleta izskatījās sāpināta. Pat ar mani ne?

- Pat ar tevi ne.

- Nu tad lai tā būtu.

Nevs teica: Klau, man nudien žēl, es negribēju… Un tieši tobrīd Skārleta sacīja: Es apsolīju Frosta kungam, ka nebūšu ilgi. Man jāiet atpakaļ.

- Skaidrs, sacīja Nevs, baiļodamies, ka ir meiteni apvainojis, bet nezinādams, ko pateikt, lai vērstu visu par labu.

Viņš noskatījās, kā Skārleta soļo pa taciņu uz kapličas pusi. Pazīstama meitenes balss ar izsmieklu sacīja: Paskatieties tik uz viņu! Mis Pilnība! Bet pašu runātāju nekur neredzēja.

Nevs, jūtoties savādi, devās atpakaļ pa Ēģiptiešu gatvi. Lilibetas un Violetas jaunkundzes bija atļāvušas viņam noglabāt kasti ar vecām grāmatām viņu kapā, un zēns izlēma sameklēt kaut ko lasāmu.

Skārleta palīdzēja Frosta kungam ar kapakmeņu gravējumu kopēšanu līdz pusdienlaikam, un tad viņi devās otrajās brokastīs. Pateicībā par darbu Frosta kungs piedāvāja meitenei nopirkt zivis un kartupeļus, un viņi devās lejup pa kalnu uz tuvējo ātrās apkal­pošanas veikalu. Tad abi nāca atpakaļ uz kapsētu, ēzdami karstus kartupeļus un ceptu zivi, kas mirdzēja no etiķa un sāls. Sis gardais ēdiens bija glīti iesaiņots papīra maisiņos.

Skārleta pēkšņi ievaicājās: Ja jūs gribētu kaut ko uzzināt par slepkavību, kur jūs meklētu? Internetā es jau skatījos…

- Ēm… Atkarīgs no daudz kā… par kādu slepkavību mēs runājam?

- Manuprāt, tā notikusi šajā pilsētā pirms trīs­padsmit vai četrpadsmit gadiem. Te tika nogalināta kāda ģimene.

- Sasodīts, Frosta kungs novilka. Tas patiešām ir noticis?

- Jā. Vai ar jums viss kārtībā?

- Ne gluži… Tas ir dīvaini, kad kaut kas tāds notiek tavā dzimtajā pilsētā. Par to pat domāt negribas. Ka te varēja notikt kaut kas tāds. Turklāt man ne prātā nenāca, ka tava vecuma meiteni tas varētu intere­sēt.

- Tā informācija nav vajadzīga man, Skārleta atzina, bet gan manam draugam.

Frosta kungs apēda pēdējo ceptās mencas gabaliņu.

- Manuprāt, tev vajadzētu ielūkoties bibliotēkā. Ja informācijas nav internetā, tai jābūt vecajās avīzēs. Kāpēc tevi tas pēkšņi interesē?

- Ai, Skārleta sacīja. Viņa negribēja Frosta kun­gam melot. Kāds man pazīstams zēns par to inte­resējas.

- Tad meklējiet bibliotēkā, Frosta kungs teica.

- Slepkavība, brrr… Mani pārņem drebuļi.

- Mani arī, Skārleta atzina, tikai mazlietiņ. Tad viņa cerīgi turpināja: Vai jūs būtu tik laipns un šopēcpusdien aizvestu mani līdz bibliotēkai?

Frosta kungs nokoda lielu cepta kartupeļa gabalu un vīlies palūkojās uz atlikušo pusi. Tie gan ātri atdziest, vai ne? Vienā mirklī tu ar tiem apdedzini mēli, bet pēc brīža jau prāto, kā gan ēdiens var būt tik auksts.

- Piedodiet, Skārleta sacīja, man nevajadzēja prasīt, lai jūs mani kaut kur aizvedat…

- Gluži pretēji, Frosta kungs teica, es tikai prā­toju, kā labāk visu nokārtot un vai tavai mātei garšo šokolāde. Vīna pudeli vai šokolādi? Nevaru izlemt. Varbūt abus?

- No bibliotēkas es pati varētu aiziet mājup, mei­tene teica. Un viņai garšo šokolāde tāpat kā man.

- Tādā gadījumā šokolādi, Frosta kungs atvieg­lots noteica. Viņi bija nonākuši līdz māju rindai kalna galā, tepat stāvēja arī zaļais Mini. Kāp iekšā! Es tevi aizvedīšu līdz bibliotēkai.

Bibliotēka bija kvadrātveida ēka, celta no ķieģe­ļiem un akmens pagājušā gadsimta sākumā. Skārleta palūkojās apkārt un devās pie bibliotekāres galdiņa.

- Jā, lūdzu? sieviete jautāja.

- Es vēlētos apskatīt vecās avīzes, Skārleta teica.

- Skolas projekts? viņa painteresējās.

- Pētu vietējo vēsturi, Skārleta sacīja, lepodamās, ka tas nemaz nebija melots.

- Vietējā avīze mums ir mikrofilmā, sacīja bib­liotekāre. Viņa bija liela auguma sieviete ar sudraba riņķiem ausīs. Skārleta juta, ka sirds krūtīs strauji sitas. Meitene bija pārliecināta, ka izskatās vainīga vai aizdomīga, bet sieviete ieveda viņu istabā ar tādiem kā datoriem un parādīja, kā tos izmantot, lai avīzes varētu lasīt, skatoties ekrānā. Kādu dienu tas viss būs digitalizēts, cerīgi novilka bibliotekāre. Kādus datumus tu meklē?

- Man vajadzīgas trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecas avīzes, Skārleta teica. Vairāk neko es nezinu. Man jāpameklē.

Sieviete iedeva Skārletai mazu kastīti ar mikrofilmu, kurā bija vietējās avīzes. Izpriecājies, bib­liotekāre noteica.

Skārleta pieņēma, ka par ģimenes slepkavību būs rakstīts pirmajā lapā, bet, kad viņa beidzot kaut ko atrada, izrādījās, ka ziņa veiksmīgi paslēpta piektajā lappusē. Tas bija noticis oktobrī pirms trīspadsmit gadiem. Rakstā nebija nekādu emociju vai detaļu, tikai notikušā izklāsts. Arhitekts Ronalds Dorians, 36 gadi, viņa sieva, izdevēja Karlota, 34 gadi, un viņu meita Mistija, 7 gadi, atrasti miruši Danstena ielā 33. Iespē­jams, slepkavība. Policija ziņo, ka šajā izmeklēšanas posmā nevar sniegt nekādus komentārus, bet viņi ir atraduši zināmus pavedienus, kas tiek pārbaudīti.

Nebija minēts nedz tas, kā ģimene gājusi bojā, nedz pieminēts pazudušais zēns. Nākamajos laikrak­sta numuros par slepkavību vairs nekādu ziņu nebija un Skārleta neatrada nevienu policijas komentāru.

Tomēr kaut ko viņa bija uzzinājusi Danstena iela 33. Meitene pazina šo māju. Viņa bija tur bijusi.

Skārleta atdeva mikrofilmas kastīti bibliotekā­rei, pateica paldies un saulainajā aprīļa pēcpusdienā devās mājup. Viņas māte virtuvē gatavoja vakariņas tiesa, ne visai veiksmīgi, ņemot vērā piedegušā cepeša smaržu, kas pildīja visu dzīvokli. Skārleta paslēpās guļamistabā un plaši atvēra logu, lai izvēdinātu deguma smaku, tad apsēdās gultā un paņēma rokā telefonu.

- Labdien, Frosta kungs!

- Skārlet! Vai ielūgums vakariņās joprojām ir spēkā? Kā veicas tavai mātei?

- Viss tiek kontrolēts, Skārleta atteica, jo parasti tā sacīja māte, kad viņai uzdeva šādu jautājumu. Frosta kungs… cik ilgi jūs dzīvojat tajā mājā pie kapsētas?

- Cik ilgi? Nu, tagad jau četrus mēnešus.

- Kā jūs to atradāt?

- Nekustamo īpašumu aģentūras sludinājumā. Māja bija tukša, un es to varēju atļauties. Nu, vairāk vai mazāk… Es gribēju apmesties kaut kur netālu no kapsētas, un šī vieta bija ideāla.

- Frosta kungs, Skārleta prātoja, kā lai to labāk pasaka, bet tad vienkārši spēra laukā: Pirms trīs­padsmit gadiem šajā mājā tika nogalināti trīs cilvēki. Dorianu ģimene.

Klausules otrā galā bija klusums.

- Frosta kungs? Vai jūs mani dzirdat?

- Ēm… Jā, es tevi dzirdu, Skārlet. Piedod. Kaut ko tādu tu nedzirdi katru dienu. Māja ir veca, un es saprotu, ka tai ir sava vēsture, tomēr… kas tad te notika?

Skārleta prātoja, cik daudz viņa drīkst atklāt. Tad meitene sacīja: Es par to izlasīju vecā avīzē, tur bija norādīta tikai slepkavības vieta un nekas vairāk. Es nezinu ne to, kā viņi nomira, ne arī ko vairāk.

- Tā… Ak Dievs! Frosta kungs izklausījās daudz ieinteresētāks, nekā Skārleta bija gaidījusi. Turp­māko atstāj vēsturnieku ziņā, Skārlet! Es uzzināšu visu, ko vien var, un ziņošu tev.

- Paldies, Skārleta atvieglota noteica.

- Ēm… Es pieņemu, ka šis telefona zvans nozīmē ja tava māte uzzinās, ka manā mājā notikusi slepka­vība, pat ja tas noticis pirms trīspadsmit gadiem, viņa tev neļaus nākt uz kapsētu… Tāpēc es par to vairs neieminēšos, ja nu vienīgi pēc tava ierosinājuma.

- Paldies, Frosta kungs.

- Tiekamies septiņos. Es ieradīšos ar šokolādi.

Vakariņas izvērtās pārsteidzoši patīkamas. Vir­tuvē vairs nejuta piedeguma smaku. Vistas cepetis bija izdevies labs, salāti vēl labāki, ceptie kartupeļi bija pārāk kraukšķīgi, bet sajūsminātais Frosta kungs apgalvoja, ka tieši tādi viņam vislabāk garšojot, un palūdza vēl vienu porciju.

Ziedi bija skaisti, šokolāde, kuru visi ēda saldajā, bija izcila, un Frosta kungs sēdēja un pļāpāja, un ska­tījās televīziju kopā ar Skārletu un viņas māti līdz pat desmitiem vakarā, un tad paziņoja, ka viņam beidzot laiks doties mājās.

- Laiks, paisums un vēstures izpēte nevienu ne­gaida, viņš paziņoja. Frosta kungs sirsnīgi paspieda Nūnas roku, sazvērnieciski piemiedza ar aci Skārletai un prom bija.

Skārleta tonakt mēģināja sapņos atrast Nevu; mei­tene pirms aizmigšanas domāja par savu seno draugu, iztēlojās sevi soļojam pa kapsētu kopā ar viņu, bet sapnī viņa tikai klīda pa Glāzgovu kopā ar draugiem no bijušās skolas. Viņi meklēja kādu ielu, bet attapās strupceļā, reizi pēc reizes.

Pašās Krakovas kalna dzīlēs, visdziļākajā alā, kas atradās vēl zem Pūķa alas, Lupesku jaunkundze sa­grīļojās un pakrita.

Sailass noliecās pie viņas un saņēma rokās viņas galvu. Uz Lupesku jaunkundzes sejas bija asinis, un daļa no tām bija viņas pašas.

- Atstāj mani, viņa lūdza. Glāb zēnu! Viņa tagad pa pusei bija pelēkais vilks, pa pusei cilvēks, bet viņai bija sievietes seja.

- Nē, Sailass stingri teica. Es tevi nepame­tīšu.

Aiz viņa stāvēja Kandars, turot rokās sivēnu tik uzmanīgi, kā bērns varētu turēt lelli. Mūmijas krei­sais spārns bija sadragāts, viņš nekad vairs nelidos, bet bārdainā seja bija mierīga.

- Viņi atgriezīsies, Sailas, Lupesku jaunkundze čukstēja. Drīz lēks saule.

- Tādā gadījumā, sacīja Sailass, mums jāuzbrūk pirmajiem. Vai tu varēsi nostāvēt?

- Nūja. Es taču esmu no Dieva suņiem, sacīja Lupesku jaunkundze. Es celšos. Viņa nolieca galvu ēnās un savilka pirkstus. Kad jaunkundze atkal pacēla galvu, tā bija vilka galva. Viņa nolika priekšķepas uz akmens un lēni pieslējās kājās pelēks vilks, lielāks par lāci, kura kažoku un purnu klāja asinis.

Viņa pacēla galvu un iekaucās nikni un izaicinoši. Atņirgusi zobus, nolieca galvu. Tagad, Lupesku jaunkundze norūcās, mēs tam pieliksim punktu!

Svētdienas pēcpusdienā iezvanījās telefons. Skār­leta sēdēja pirmā stāva viesistabā, pārzīmējot no japāņu komiksa interesantākos tēlus. Viņas māte pacēla klausuli.

- Cik interesanti, mēs tieši par jums runājām, māte teica, lai gan viņas nebija runājušas. Lieliski, viņa turpināja, es izcili pavadīju laiku. Nopietni, jūs it nemaz mūs neapgrūtinājāt. Šokolāde? Paldies, man ļoti garšoja. Jā, tā tiešām ir mana iecienītākā. Es jau teicu Skārletai, lai jums pasaka kad vien vēlaties, varat ierasties pie mums uz vakariņām. Un tad:

- Skārleta? Jā, tepat sēž. Tūlīt pasaukšu. Skārlet!

- Es tepat vien esmu, mammu, sacīja Skārleta.

- Nevajag jau tā kliegt. Viņa paņēma telefona klau­suli. Frosta kungs?

- Skārlet? viņš izklausījās satraukts. Ēm… Par to gadījumu, par kuru mēs runājām… kas noticis manā mājā. Vari pateikt savam draugam, ka es noskaidroju ēm… paklau… Kad tu teici, ka šī informācija vajadzīga "kādam draugam", vai tas nozīmēja, ka šis gadījums interesē tevi pašu, vai arī tas patiešām bija reāls cil­vēks? Ja nu tas nav pārāk personisks jautājums…

- Jā, tas bija īsts draugs, kuru interesē šis gadī­jums, Skārleta smaidot atteica.

Māte uzmeta Skārletai izbrīnītu skatienu.

- Pasaki savam draugam, ka es mazliet parakņā­jos tas ir, ne jau ar lāpstu, bet drīzāk papētīju un domāju, ka esmu atradis ļoti vērtīgu informāciju.

Uzzināju kaut ko tādu, kas ilgi bija apslēpts. Sādu informāciju mums laikam nevajadzētu apspriest pub­liski… Ēm… nu to, ko esmu atradis.

- Ko tad? Skārleta gribēja zināt.

- Paklau… Tikai nedomā, ka esmu ķerts. Bet, cik es uzzināju, nogalināti bija trīs cilvēki. Ceturtais tolaik vēl mazulis palika dzīvs. Tā bija nevis triju, bet gan četru cilvēku ģimene! Un tikai trīs no viņiem aizgāja bojā. Pasaki savam draugam, lai atnāk mani apciemot. Es viņam varu šo to pastāstīt.

- Pateikšu, Skārleta apsolīja un nolika klausuli, sirdij stipri sitoties.

Nevs pēc sešu gadu pārtraukuma atkal kāpa lejup pa šaurajiem akmens pakāpieniem. Viņa soļi atbalso­jās kalnā izcirstajā velvē.

Zēns tika līdz pēdējam pakāpienam un gaidīja, kad parādīsies Slīrs. Viņš tumsā gaidīja un gaidīja, bet nekas neparādījās, nekas nečukstēja un nekustējās.

Nevs netraucēti palūkojās apkārt dziļajā tumsā, jo varēja redzēt tāpat kā mirušie. Zēns piegāja pie altāra akmens, uz kura atradās biķeris, sakta un akmens nazis.

Viņš pastiepa roku un pieskārās naža asmenim. Tas bija asāks, nekā zēns bija gaidījis, tas pāršķēla pirksta ādu.

TIE IR SLĪRA DĀRGUMI, atskanēja trīsbalsīgs čuksts, klusāks, nekā Nevs atcerējās. Tas svārstījās.

Nevs teica: Tu esi vecākā būtne, ko es pazīstu. Es atnācu pie tevis pēc padoma.

Klusums. NEVIENS NENĀK PIE SLĪRA PĒC PADOMA. SLĪRS SARGĀ. SLĪRS GAIDA.

- Es zinu. Bet Sailasa te nav. Un es nezinu, ar ko vēl lai runāju.

Nekādas atbildes. Klusums atbalsoja putekļus un vientulību.

- Es nezinu, ko darīt, Nevs atklāti teica. Man šķiet, ka es varu uzzināt, kas nogalināja manu ģimeni un gribēja nogalināt mani. Bet, lai to izdarītu, man jāpamet kapsēta.

Slīrs neko neteica. Kambarī virmoja dūmu taus­tekli.

>

- Man nav bail no nāves, Nevs sacīja. Tikai… Daudzi man tuvi cilvēki ir veltījuši ilgus gadus, lai mani nosargātu, mācītu un aizstāvētu.

Atkal klusums.

- Man tas jāpaveic pašam, Nevs beidzot sacīja.

JĀ.

- Tad paldies. Piedod, ka iztraucēju.

Nevam galvā atskanēja savādi čuksti, kas pāvērtās par pieglaimīgu balsi, kura teica: SLĪRAM JĀSARGĀ DĀRGUMI, LĪDZ ATGRIEZĪSIES SAIMNIEKS. VAI TU ESI MŪSU SAIMNIEKS?

- Nē, Nevs atbildēja.

Tad atskanēja cerīgs jautājums: VAI TU BŪSI MŪSU SAIMNIEKS?

- Baidos, ka ne.

JA TU BUTU MUSU SAIMNIEKS, MES TEVI VIENMĒR TURĒTU SAVOS PINEKĻOS. JA TU BŪTU MŪSU SAIMNIEKS, MĒS TEVI SARGĀTU UN AIZSTĀVĒTU LĪDZ MŪŽA GALAM UN NEKAD NEĻAUTU PASAULES BRIESMĀM TEVI APDRAU­DĒT.

- Bet es neesmu jūsu saimnieks.

NĒ.

Nevs juta, kā Slīrs plūst cauri viņa prātam. Tas teica: TAD ATRODI SAVU VĀRDU. Un tad viņa prāts atkal bija tukšs un istaba bija tukša. Nevs bija palicis viens.

Zēns ātri, bet piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm. Viņš bija pieņēmis lēmumu, un viņam bija jārīkojas ātri, iekams apņemšanās vēl nebija pagaisusi.

Skārleta gaidīja viņu pie kapličas soliņa. Ko tu izlēmi? meitene jautāja.

- Es gribu visu noskaidrot. Iesim, Nevs teica, un abi plecu pie pleca izgāja pa kapsētas vārtiem.

33. numura māja bija augsta un šaura, tā slējās pašā pakalna vidū. Ēka bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un izskatījās gluži parasta. Nevs lūkojās uz māju, prā­tojot, kāpēc tā nešķiet ne pazīstama, ne īpaša. Tā bija tāda pati kā visas pārējās. Mājas priekšā bija neliels betonēts laukumiņš, nebija puķu dobju un uz ielas stāvēja zaļš Mini. Parādes durvis reiz bija krāsotas spilgti zilas, bet laiks un saule bija tās izbalinājuši.

- Nu? Skārleta sacīja.

Nevs pieklauvēja. Sākumā bija klusums, tad atksanēja soļu troksnis kāpnēs un durvis atvērās, atklājot priekšnamu. Durvju ailā stāvēja briļļains vīrs, kura sirmie mati pakausī kļuva plānāki. Mājas saimnieks pastiepa Nevam roku, nervozi pasmaidīja un sacīja: Jūs laikam esat Pērkinsa jaunkundzes draugs. Prie­cājos iepazīties.

- Šis ir Nevs, Skārleta sacīja.

- Nets?

- Nevs, ar "V", meitene teica. Nev, šis ir Frosta kungs.

Nevs paspieda Frosta kungam roku. Es jau uzliku tējkannu, viņš sacīja. Ko teiksiet, ja mēs parunā­sim pie tējas krūzes?

Bērni sekoja Frosta kungam augšup pa kāpnēm uz virtuvi, kur viņš ielēja tēju trīs krūzēs, un tad visi apsēdās mazā dzīvojamā istabā. Māja tiecas augšup debesīs, Frosta kungs paskaidroja. Nāka­majā stāvā ir tualete un mana darbistaba, augstāk atrodas guļamistabas. Visa tā kāpšana pa kāpnēm nudien uztur cilvēku labā formā.

Viņi sēdēja uz liela, spilgti violeta dīvāna ("Tas jau te bija, pirms es ievācos.") un dzēra tēju.

Skārleta bija raizējusies, ka Frosta kungs uzdos Nevam daudz jautājumu, bet viņš neko neprašņāja. Vēsturnieks likās patīkami satraukts, it kā būtu atklā­jis sen zudušu slavenības kapakmeni un tagad nevar vien sagaidīt iespēju par to pastāstīt. Viņš nepacietīgi grozījās krēslā, it kā viņam būtu kaut kas izcils sakāms un viņš tikai ar lielām pūlēm varētu noturēt mēli aiz zobiem.

Skārleta jautāja: Ko īsti jūs uzzinājāt?

Frosta kungs sacīja: Tev bija taisnība. Tas ir, šī patiešām ir māja, kur nogalināti tie cilvēki. Manu­prāt, noziegums tika… ne jau nu gluži noslēpts, bet aizmirsts… policija to ignorēja.

- Nesaprotu, Skārleta novilka, parasti slepka­vības lietas netiek pamestas novārtā.

- Sī tika, sacīja Frosta kungs. Viņš iztukšoja tējas tasīti. To paveikuši ietekmīgi cilvēki, tas ir vienīgais izskaidrojums. Un par jaunāko bērnu…

- Kas tad ar viņu notika? Nevs ierunājās.

- Viņš izdzīvoja, paskaidroja Frosta kungs. Par to esmu drošs. Bet viņu neviens nemeklēja. Parastos apstākļos pazudis mazulis būtu valsts nozīmes ziņa. Bet vini… Ēm, vini laikam kaut kā to visu nokļūsināja.

- Kādi viņi? Nevs jautāja.

- Tie cilvēki, kas nogalināja zēna ģimeni.

- Vai jūs par šo notikumu kaut ko zināt?

- Jā, mazliet… Frosta kungs pēkšņi aprāvās. Paklau, man nudien žēl. Ņemot vērā to, ko esmu atradis. Tas šķiet neticami.

Skārleta jutās satriekta. Ko tad jūs atradāt?

Frosta kungs izskatījās nokaunējies. Tev tais­nība, piedod. Laikam nebūtu prātīgi to vēl ilgāk turēt noslēpumā. Vēsturnieki neaprok faktus. Mēs tos ceļam gaismā. Parādām cilvēkiem. Tieši tā. Viņš apklusa, saminstinājās, bet tad braši turpināja: Es atradu vēstuli augšstāva istabā. Tā bija paslēpta zem vaļīga grīdas dēļa. Frosta kungs pagriezās pret Nevu.

- Jauno cilvēk, vai es pareizi pieņemu, ka tev ir tīri personiska interese par šo briesmīgo, asiņaino noti­kumu?

Nevs pamāja.

- Es vairāk neko nevaicāšu, Frosta kungs teica un piecēlās kājās. Nāc man līdzi, viņš aicināja Nevu.

- Bet tev būs jāpagaida tepat, Skārlet! Es sākumā parādīšu vēstuli viņam. Un, ja viņš atļaus, tad arī tu varēsi to izlasīt. Sarunāts?

- Sarunāts, Skārleta atteica.

- Mēs nebūsim ilgi, Frosta kungs apsolīja. Iesim, puis!

Nevs piecēlās un uzmeta raižpilnu skatienu Skār­letai. Viss kārtībā, viņa teica un uzsmaidīja tik pārliecinoši, cik vien varēja. Es tevi te gaidīšu.

Meitene vēroja Neva un Frosta kunga ēnas, abiem izejot no istabas un kāpjot augšā pa kāpnēm. Viņa jutās satraukta, bet tas bija patīkams satraukums. Meitene prātoja, ko gan Nevs uzzinās, un priecājās, ka tieši viņš to atklās pirmais. Galu galā tas bija viņa dzīvesstāsts. Vina tiesības.

Frosta kungs veda Nevu augšup pa kāpnēm.

Nevs lūkojās apkārt, viņiem kāpjot uz augšstāva istabām, bet nekas nešķita pazīstams. Te viss bija tik svešs.

- Mums jākāpj līdz pašai augšai, Frosta kungs teica. Viņi pieveica vēl vienu kāpņu posmu, un tad vēsturnieks sacīja: Es nezinu… Ēm, vari neatbildēt, ja nevēlies, bet tu taču esi tas zēns, vai ne?

Nevs neko neteica.

- Klāt esam, Frosta kungs sacīja. Viņš atslēdza augšstāva istabas durvis, atvēra tās, un viņi iegāja iekšā.

Tā bija maza bēniņu telpa ar slīpiem griestiem. Pirms trīspadsmit gadiem te bija bērnistaba ar bērna gultiņu. Tagad šeit tik tikko pietika vietas vīrietim un pusaugu zēnam.

- Man paveicās, Frosta kungs teica. Kā saka mani vadīja intuīcija. Viņš noliecās un pavilka malā nodriskāto paklāju.

- Tātad jūs zināt, kāpēc mana ģimene tika noga­lināta? Nevs jautāja.

Frosta kungs sacīja: Visas atbildes ir šeit. Viņš atrada vaļīgo grīdas dēli un pacēla to. Sī bija mazuļa istaba, Frosta kungs sacīja. Es parādīšu tev… Ēm, tu jau zini, ka mēs nezinām, kas to izdarīja. Par šo cilvēku nekas nav zināms. Mums nav ne jausmas.

- Mēs zinām, ka viņam ir tumši mati, Nevs teica, lūkodamies apkārt uz savu veco guļamistabu. Un vēl mēs zinām, ka viņu sauc Džeks.

Frosta kungs iebāza roku caurumā, ko pirms brīža bija sedzis vaļīgais grīdas dēlis. Pagājuši gandrīz trīspadsmit gadi, viņš teica. Mati izkrīt un nosir­mo. Bet par vārdu tev taisnība. Viņu sauc Džeks.

Tad viņš iztaisnojās. No cauruma grīdā viņš bija izvilcis garu, asu nazi.

- Tad nu tā, puis, sacīja vīrs Džeks. Laiks to visu pabeigt.

Nevs palūkojās uz viņu. Izskatījās, it kā Frosta kungs būtu bijis tikai cepure vai mētelis, ko šis vīrs valkājis, bet tagad gluži viegli nometis nost. Maldi­nošais ārējais tēls bija zudis.

Vīrieša brillēs un uz naža asmens atmirdzēja gaisma.

No lejasstāva atskanēja Skārletas balss: Frosta kungs! Pie ārdurvīm kāds klauvē. Vai man atvērt?

Vīrs Džeks novērsās tikai uz īsu brīdi, bet Nevs zināja, ka tas ir viss, kas viņam dots, un Izgaisa tik pilnīgi un strauji, cik vien spēja. Vīrs Džeks atkal pievērsās vietai, kur bija stāvējis Nevs, tad pārlaida skatienu istabai, apjukumam un dusmām atspoguļo­joties katrā sejas vaibstā. Viņš spēra pāris soļu prom no durvīm, grozot galvu no vienas puses uz otru kā vecs tīģeris, kas saodis medījumu.

- Tu kaut kur tepat slēpies, rūca vīrs Džeks. Es tevi saožu!

Aiz viņa aizcirtās mazās bēniņu durtiņas, un, kad viņš apcirtās riņķī, durvīs noskrapstēja atslēga.

Vīrs Džeks pārskaities iekliedzās. Tu esi ieguvis pāris mirkļu, puika, bet tas mani neapturēs! viņš sauca un tad noteica: Mums ar tevi ir kāds nepa­beigts darbiņš.

Nevs metās lejup pa kāpnēm pie Skārletas, atsito­ties pret sienām un gandrīz nogāžoties lejup ar galvu pa priekšu.

- Skārlet! viņš izsaucās, ieraugot meiteni. Tas ir viņš! Nāc!

- Kāds viņš? Par ko tu runā?

- Viņš! Frosts! Viņš ir Džeks. Viņš mēģināja mani nogalināt!

No augšstāva atskanēja bum! tur vīrs Džeks spēra pa durvīm.

- Bet, Skārleta mēģināja aptvert notiekošo, viņš ir jauks.

- Nē, Nevs teica, saķerot meiteni aiz rokas un raujot lejup pa kāpnēm, nav vis.

Skārleta atvēra ārdurvis.

- Labvakar, jaunā dāma, sacīja vīrietis pie durvīm, nopētot Skārletu. Mēs meklējam Frosta kungu. Man šķiet, šai vajadzētu būt viņa mītnes vietai. Runātā­jam bija balti mati, un viņš bija stipri sasmaržojies.

- Vai esat viņa draugi? Skārleta jautāja.

- Ak jā, sacīja mazākais vīrietis, kas stāvēja aiz sava kompanjona. Viņam bija šauras, melnas ūsiņas un vienīgajam no visiem galvā cepure.

- Pilnīgi noteikti, piebilda trešais, jaunākais no visiem, garš un ziemeļnieciski blonds puisis.

- Ikviens vīrs Džeks, noteica pēdējais, plecīgs un vērsim līdzīgs, ar lielu galvu un brūnu ādu.

- Viņš… Frosta kungs… viņam bija jāiziet, Skār­leta minstinājās.

- Bet viņa mašīna ir tepat, sacīja sirmais kungs, un gaišmatis piebilda: Un kas tu tāda esi?

- Frosta kungs ir manas mātes draugs, Skārleta teica.

Meitene varēja saskatīt Nevu, viņš stāvēja aiz vī­riem un izmisīgi māja, lai viņa beidz sarunu un nāk šurp.

Skārleta aši nobēra: Viņš tikai izskrēja pēc avī­zes. Tepat līdz stūra veikalam. Viņa aizvēra durvis, pagāja garām vīriešiem un steidzās prom.

- Kurp tu dodies? jautāja ūsainis.

- Man jāpaspēj uz autobusu, Skārleta attrauca. Viņa devās augšup pa kalnu, virzienā uz autobusa pieturu un kapsētu, un tīšuprāt nelūkojās atpakaļ.

Nevs soļoja viņai līdzās. Pat Skārletai likās, ka zēns ir tikai ēna, kaut kas neredzams, tikai nojaušams, kā gaismas spēle pavasara pēcpusdienā, kā garām lido­joša lapa, kas uz brīdi atgādinājusi Nevu.

- Ej ātrāk, zēns teica. Viņi tevi vēro. Tikai ne­skrien.

- Kas viņi ir? meitene klusi jautāja.

- Nezinu, Nevs atzina. Bet viņi ir dīvaini. It kā nemaz nebūtu cilvēki. Es gribu atgriezties un paklau­sīties, ko šie runā.

- Protams, tie bija cilvēki, Skārleta iebilda, kāpjot kalnā tik strauji, cik spēja, un ar pūlēm noturoties, lai nesāktu skriet. Viņa pat vairs nebija pārliecināta, vai zēns ir viņai blakus.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.

- Man tas nepatīk, sacīja lielais vīrs ar brango buļļa kaklu.

- Jums tas nepatīk, Tara kungs? pieklājīgi jautāja sirmais kungs. Tad ziniet, ka nevienam no mums tas nepatīk. Tas viss ir aplam. Viss iet grīstē.

- Krakovas misija ir izgāzusies. Neviens no viņiem neatbild. Pēc Melburnas un Vankūveras… sacīja ūsainis. Mēs zinām tikai, ka esam atlikuši mēs četri.

- Paklusējiet, Keča kungs, sacīja sirmais kungs.

- Es domāju.

- Piedodiet, ser, Keča kungs novilka un sakārtoja ūsas ar cimdotu pirkstu. Viņš lūkojās uz kalnu un nosvilpās caur zobiem.

- Man šķiet… mums vajadzētu meitenei sekot, sacīja Tara kungs ar brango kaklu.

- Savukārt man šķiet, ka jums vajadzētu klausīt mani, sacīja sirmais kungs. Es jums liku paklusēt! Un tieši tā arī domāju jums vajadzētu uzvesties klusi.

- Atvainojiet, Dendija kungs, sacīja gaišmatis.

Tad visi apklusa.

Beidzot viņi sadzirdēja būkšķus, kas skanēja no nama.

- Es došos iekšā, sacīja Dendija kungs. Tara kungs, nāciet man līdzi! Nimbl un Keč, noķeriet mei­teni un atvediet atpakaļ.

- Dzīvu vai mirušu? Keča kungs jautāja, pie sevis smīnot.

- Dzīvu, muļķi! nolamājās Dendija kungs. Es gribu viņu iztaujāt.

- Varbūt meitene ir viena no viņiem, Tara kungs minēja. Varbūt viņa ir kopā ar tiem, kas mums uzbruka Melburnā un Vankūverā…

- Ķeriet viņu ciet! Dendija kungs pavēlēja. Tūlīt! Gaišmatis un ūsainis ar cepuri galvā metās izpildīt pavēli.

Dendija kungs kopā ar Tara kungu palika stāvam mājas priekšā.

- Atveriet durvis, pavēlēja sirmais kungs.

Tara kungs atspiedās ar plecu pret durvīm un

mēģināja tās atvērt. Tās ir nostiprinātas, viņš elsa. Aizsargātas…

Dendija kungs noteica: Ja viens Džeks kaut ko izdara, tad cits Džeks to vienmēr var mainīt. Viņš novilka cimdu, uzlika roku uz durvīm un kaut ko nomurmināja senā valodā. Pamēģiniet tagad, viņš norādīja.

Tars atspiedās pret durvīm, ieņurdējās un grūda no visa spēka. Šoreiz slēdzene padevās un durvis atvē­rās.

- Labi padarīts, Dendija kungs uzslavēja.

Virs viņiem atskanēja blīkšķis, tas nāca no augš­stāva.

Pusceļā visi trīs satikās. Dendija kungs uzsmīnēja vīram Džekam. Smīns atklāja viņa perfektos, baltos zobus, bet tajā nebija ne miņas no sirsnības. Sveiks, Džek Frost, viņš teica. Man šķita, ka pie tevis būs zēns.

- Bija, vīrs Džeks atzina. Bet viņš aizbēga.

- Atkal? Džeka Dendija smīns kļuva vēl platāks, naidīgāks un perfektāks. Vienreiz tā ir kļūda. Div­reiz tā jau ir katastrofa.

- Mēs viņu notversim, vīrs Džeks pārliecināts sacīja. Šonakt tas beigsies.

- Lai nu tā būtu, sacīja Dendija kungs.

- Puika būs kapsētā, vīrs Džeks sacīja. Visi trīs vīri metās lejup pa kāpnēm.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš joprojām juta zēna smaržu nāsīs, matiņi uz skausta viņam bija saslējušies stāvus. Viņš jutās tieši tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Vīrs Džeks apstājās, uzvilka savu garo, melno mēteli, kas karājās priekšnamā blakus Frosta kunga tvīda žaketei un dzeltenbrūnajam lietusmētelim.

Parādes durvis bija vaļā, diena jau sliecās uz vakara pusi. Šoreiz vīrs Džeks skaidri zināja, kurp viņam jāiet. Viņš apņēmīgi izgāja no mājas un steidzās augšup pa kalnu uz kapsētu.

Kad Skārleta nonāca pie kapsētas vārtiem, tie bija aizslēgti. Meitene tos izmisīgi paraustīja, bet tie jau bija noslēgti ar piekaramo atslēgu kā allaž, kad tuvo­jās nakts. Tad viņai blakus uzradās Nevs. Vai tu zini, kur ir atslēga? meitene vaicāja.

- Mums nav laika, Nevs teica. Viņš pagriezās pret metāla vārtiem. Apliec rokas man ap kaklu.

-Ko?

- Apliec rokas man ap kaklu un aizver acis.

Skārleta pārsteigta lūkojās uz Nevu, neko nesa­protot, tomēr cieši viņu apskāva un aizvēra acis.

- Darīts!

Nevs atspiedās pret kapsētas vārtiem. Tie bija daļa no kapsētas, un viņš cerēja, ka Kapsētas Privilēģijas, iespējams, vismaz šoreiz varētu attiekties arī uz Skār­letu, ne tikai uz viņu. Un Nevs ar Skārletu gluži kā dūmi izslīdēja cauri kapsētas vārtu režģiem.

- Tagad vari atvērt acis, viņš teica meitenei.

Skārleta darīja, kā teikts.

- Kā tu to izdarīji?

- Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Te es varu daudz ko.

Atskanēja soļu troksnis uz ietves, un otrpus vār­tiem parādījās divi vīri. Tie raustīja vārtus un klai­gāja.

- Ei! sauca Džeks Kečs. Viņš sakārtoja ūsiņas un cauri vārtu režģiem laipni uzsmaidīja Skārletai gluži kā baltais trusis, kam ir kāds noslēpums. Ap Keča kreiso roku bija apsieta zīda aukla, kuru viņš parāva ar labo, cimdoto roku. Aukla atraisījās un iegūla vīram rokās, un viņš sāka no tās vīt tādu kā tīklu. Nāc ārā, meitenīt! Neviens nedarīs tev pāri!

- Mums tikai vajag, lai tu atbildi uz dažiem jau­tājumiem, sacīja garais gaišmatis Nimbla kungs.

- Mums te ir oficiāls uzdevums. (Viņš meloja. Visu Arodu Džeki nebija oficiāla apvienība, lai gan dau­dzi no viņiem strādāja valdībā, policijā un citos ama­tos.)

- Bēdz! Nevs čukstēja Skārletai un parāva viņu aiz rokas. Meitene metās skriet.

- Vai tu redzēji? jautāja Džeks Kerčs.

- Ko?

- Viņai līdzās kāds bija. Varbūt zēns.

- Tas zēns? jautāja Džeks Nimbls.

- Kā lai es zinu? Palīdzi man tikt pāri! Lielākais vīrs salika rokas kopā, izveidojot tādu kā pakāpienu, un Džeks Kečs uzlika uz tā savu melnā kurpē auto kāju. Pacelts augšup, viņš pieķērās pie vārtu malas un nolēca lejā otrā pusē gluži kā varde. Tad Kečs piecēlās kājās un uzsauca: Atrodi citu ceļu, kā tikt iekšā! Es iešu viņu meklēt. Un viņš metās augšup pa celiņu, kas veda dziļāk kapsētā.

- Vienkārši pasaki, ko mēs darām, uzstāja Skār­leta. Nevs strauji soļoja pa krēslaino kapsētu, bet viņš neskrēja, vēl ne.

- Ko tu ar to domā?

- Man šķiet, ka tas vīrs gribēja mani nonāvēt. Redzēji, kā viņš spēlējās ar melno striķi?

- Noteikti. Bet tas vīrs Džeks tavs Frosta kungs -, viņš gribēja nogalināt mani. Viņam bija nazis.

- Viņš nav nekāds mans Frosta kungs! Nu labi, laikam jau it kā ir… Piedod. Kur mēs ejam?

- Vispirms mēs tevi paslēpsim kādā drošā vietā. Pēc tam es tikšu ar viņiem galā.

Nevam apkārt pulcējās kapsētas iemītnieki, uz­traukti un noraizējušies.

- Nev, ierunājās Gajs Pompejs. Kas notiek?

- Te klīst slikti ļaudis, zēns paskaidroja. Vai jūs varētu viņus pieskatīt? Ziņojiet man, kur viņi atrodas! Mums jāpaslēpj Skārleta. Kādas idejas?

- Varbūt kapličas kapenēs? ierosināja Takerijs Porindžers.

- Tieši tur viņi meklēs vispirms.

- Ar ko tu runā? Skārleta jautāja, lūkojoties uz Nevu tā, it kā domātu, ka viņš jūk prātā.

- Kalnā? piedāvāja Gajs Pompejs.

Nevs padomāja. Jā. Laba doma. Skārlet, vai tu atceries to vietu, kur mēs satikām Purpura Vīru?

- Daļēji… Tur bija tumšs, bet nebija nekā tāda, no kā jābaidās.

- Es tevi turp aizvedīšu.

Viņi steidzās pa mazajām taciņām. Skārleta saprata, ka Nevs pa ceļam runā ar dažādiem ļaudīm, bet dzir­dēja tikai zēna teikto. Bija tā, it kā viņa noklausītos telefona sarunu. Tas viņai atgādināja…

- Mamma paliks vai traka no dusmām, meitene novaidējās. Es esmu pagalam.

- Nē, neesi vis, Nevs atcirta. Vēl ne. Tu vēl ilgi dzīvosi. Tad viņš teica kādam citam: Ak tā, tagad viņi ir divi. Abi ir kopā? Skaidrs.

Nevs un Skārleta nonāca pie Frobišera mauzoleja. Ieeja pazemes alā ir aiz pirmā zārka apakšējā rindā, uzreiz pa kreisi, Nevs teica. Ja dzirdi kādu nākam un tas neesmu es, dodies lejup. Vai tev ir kāda lam­piņa?

- Jā. Maza diode pie atslēgu piekariņa.

- Labi.

Nevs atvēra mauzoleja durvis. Esi uzmanīga. Nepakrīti.

- Kur tu iesi? meitene gribēja zināt.

- Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Man jāiet tās aizstāvēt.

Skārleta sažņaudza rokā atslēgu piekariņu un notu­pās uz ceļiem. Sprauga aiz zārka bija šaura, bet viņa ielīda pa to un aizstūma zārku priekšā, cik labi vien spēja. Vārgajā diodes gaismiņā viņa redzēja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Meitene piecēlās kājās, ar vienu roku pieturējās pie sienas, nokāpa trīs soļus zemāk un apsēdās, cerot, ka Nevs zina, ko dara. Tagad atlika tikai gaidīt.

- Kur viņi ir tagad? Nevs jautāja.

- Viens dodas augšup pa Ēģiptiešu gatvi, meklē tevi, tēvs atteica. Viņa draugs gaida alejas galā. Vēl trīs citi rāpjas pāri alejas sienai pie lielajām atkri­tumu tvertnēm.

- Es vēlos, kaut Sailass būtu šeit! Viņš tiktu ar tiem galā vienā mirklī. Vai Lupesku jaunkundze…

- Tev viņi nav vajadzīgi, iedrošinoši sacīja Ouvena kungs.

- Kur ir māte?

- Pie alejas sienas.

- Pasaki viņai, ka es paslēpu Skārletu Frobišera mauzolejā. Palūdz, lai viņa meitenei palīdz tikt laukā, ja ar mani kaut kas notiek.

Nevs skrēja cauri tumšajai kapsētai. Vienīgais veids, kā nokļūt kapsētas ziemeļrietumu daļā, bija pa Ēģiptiešu gatvi. Un viņam būs jātiek garām mazajam vīriņam ar melno zīda šņori. Tas bija cilvēks, kas viņu meklēja, lai nogalinātu…

Es esmu Neviens Ouvens, zēns sevi iedrošināja. Es esmu dala no kapsētas. Ar mani viss būs kārtībā.

Steigdamies uz Ēģiptiešu gatves pusi, viņš gandrīz neievēroja mazo vīriņu Džeku Keču, kurš bija veik­smīgi saplūdis ar ēnām.

Nevs ievilka elpu un Izgaisa, cik labi vien prata Izgaist, un paslīdēja svešiniekam garām kā vakarvēja nesti putekļi.

Viņš aizgāja līdz zaļās Ēģiptiešu gatves otram galam, tad pavēlēja sev kļūt tik redzamam, cik vien spēja, un iespēra pa akmentiņu.

Zēns redzēja, kā ēna aizslīd prom no arkas un seko viņam. Svešais kustējās tikpat klusi kā mirušie.

Nevs metās cauri efeju mudžeklim, kas traucēja nokļūt no gatves uz kapsētas ziemeļrietumu stūri. Viņš zināja, ka tagad svarīgākais ir pareizi noteikt laiku. Ja viņš skries pārāk ātri, vīrs viņu pazaudēs, ja pārāk lēni, tad smalkā zīda šņore apvīsies viņam ap kaklu, atņems elpu un nākotni.

Zēns trokšņaini lauzās cauri efejām, iztraucējot vienu no daudzajām kapsētas lapsām, kas metās slēpnī tuvējos krūmos. Te bija īsti džungļi sabrukuši kapakmeņi un bezgalvainas statujas, krituši koki un akmeņozoli, slidenas sapuvušu lapu kaudzes. Tomēr

Nevs bija šos džungļus izpētījis jau kopš laika, kad iemācījās staigāt.

Tagad viņš uzmanīgi spēra soļus, no efeju saknēm pārlecot uz kapakmens un tad uz zemes, būdams pār­liecināts, ka šī ir viņa kapsēta. Nevs juta, kā kapsēta cenšas viņu paslēpt un pasargāt, grib palīdzēt viņam izgaist, bet zēns turējās pretī viņš gribēja palikt redzams.

Nevs pamanīja Nehemiju Trotu un apstājās.

- Hei, jaunais Nev! sauca dzejnieks. Es dzirdēju, ka šī ir neparasta nakts, un nemaz nebiju pārsteigts, redzot, ka tu kā komēta lido cauri šiem efeju džun­gļiem. Kas notiek, mīļais draugs?

- Paliec tepat, kur esi, Nevs čukstēja. Skaties turp, no kurienes es nācu, un brīdini, kad kāds tuvosies.

Nevs sasniedza efejām apaugušo Karstēra kapu un tur palika, smagi elpojot, ar muguru pret sekotāju.

Zēns gaidīja. Tās bija tikai pāris sekundes, kas šķita kā vesela mūžība.

(Viņš ir klāt, puis, sacīja Nehemijs Trots. Kādus divdesmit soļus aiz tevis.)

Džeks Kečs pamanīja sev priekšā zēnu. Viņš cieši nostiepa melno zīda auklu. Tā šo gadu laikā bija žņaugusi daudzus kaklus un vienmēr bija nesusi upuriem nāvi. Aukla bija ļoti maiga un stipra, un neredzama rentgenstaros.

Keča ūsas notrīcēja, bet viņš pats ne. Viņš bija pamanījis upuri un negribēja to nobiedēt. Kečs stei­dzās uz priekšu klusi kā ēna.

Zēns izslējās.

Džeks Kečs metās uz priekšu, viņa spodrās, mel­nās kurpes teju bez skaņas slīdēja pār lapu paklāju.

(Viņš ir klāt, draudziņ! sauca dzejnieks.)

Zēns pagriezās. Džeks Kečs lēca viņam virsū un…

Keča kungs juta, ka lido lejup. Viņš ķērās pie pasau­les ar cimdoto roku, tomēr lidoja dziļāk vecajā kapā, krita visas divdesmit pēdas lejup un tad ar troksni nogāzās uz Karstēra kunga zārka, sadragājot tā vāku un savu potīti.

- Pirmais pieveikts, Nevs mierīgi noteica, lai gan nemaz nejutās mierīgs.

- Smalki paveikts, sacīja Nehemijs Trots. Es par to sacerēšu Odu. Vai gribi palikt un paklausīties?

- Nav laika, Nevs attrauca. Kur ir citi vīri?

Eifēmija Horsfalla sacīja: Trīs no viņiem pa dien­vidrietumu taku kāpj kalnā.

- Un ir vēl viens, Toms Sends piebilda. Viņš staigā ap kapelu. Tas, kurš pēdējā mēneša laikā bieži uzturējās kapsētā. Tomēr viņš ir mainījies.

- Lūdzu, pieskatiet to vīru pie Karstēra kunga, Nevs lūdza. Un atvainojieties Karstēra kungam manā vietā…

Nevs metās prom pa priežu audzi un steidzās augšup pa kalnu, izvēloties sev vien zināmas taciņas, lecot no akmens uz akmeni, lai ātrāk tiktu uz priekšu.

Zēns paskrēja garām vecajai ābelei. Joprojām atliek četri, sacīja augstprātīga meitenes balss.

Četri slepkavas. Nemaz neceri, ka viņi visi kā uz 274 burvja mājienu sakritīs vaļējos kapos, lai tev izpa­tiktu.

- Sveika, Liza! Man likās, ka tu uz mani dusmo­jies.

- Varbūt dusmojos, varbūt ne, balss atteica. Bet es neļaušu, ka šie tevi dabū rokā un nomaitā.

- Lūdzu, aizkavē viņus, paklupini un apmulsini, lai viņi tik ātri netiek uz priekšu. Vai varēsi?

- Kamēr tu paspēsi aizbēgt? Nevien Ouven, kāpēc tu vienkārši neizgaisti un nepaslēpies savas māmi­ņas kapā, kur viņi tevi nekad neatradīs, un tad, kad atgriezīsies Sailass, viņš tiks ar šiem galā…

- Varbūt viņš atgriezīsies, varbūt ne, sacīja Nevs. Tiekamies pie zibens sašķeltā ozola.

- Es tik un tā ar tevi nerunāju, Liza Hempstoka sacīja, lepna kā pāvs un nekaunīga kā zvirbulis.

- Runā gan! Mēs taču tagad sarunājamies.

- Tikai ārkārtas situācijās. Citādi nemaz neceri no manis izdzirdēt kaut vārdiņu.

Nevs steidzās uz zibens sašķelto ozolu, kurš pēdējo reizi bija zaļojis pirms divdesmit gadiem, bet tagad atgādināja nomelnējušu roku, kas tveras pie debesīm.

Zēnam ienāca prātā kāda doma. Viss bija atkarīgs no tā, vai viņš spēs atcerēties Lupesku jaunkundzes mācības un to, ko bija redzējis un dzirdējis bērnībā.

Atrast kapu bija grūtāk, nekā viņš bija domājis, pat ja meklēja ļoti uzmanīgi, tomēr beigās zēnam paveicās tas bija neglīts kaps, pie kura slējās dīvains, bezgalvains eņģelis, ko no vienas vietas klāja šausmīgas piepes. Tikai tad, kad Nevs pieskārās statujai un sajuta aukstumu, viņš zināja, ka atradis īsto vietu.

Nevs apsēdās uz kapa un piespieda sevi kļūt pil­nībā redzamam.

- Tu neesi Izgaisis, sacīja Liza. Tevi ikviens var atrast.

- Ļoti labi, Nevs teica. Es gribu, lai viņi mani atrod.

- Muļķim muļķa padoms, Liza nošņācās.

Uzlēca mēness, pavisam spožs un pavisam zemu

virs kapsētas. Nevs prātoja, vai viņš var atļauties mazliet uzsvilpot.

- Es vinu redzu!

Pie Neva klupdams krizdams skrēja kāds vīrietis, un viņam pakaļ metās vēl divi.

Nevs juta, kā mirušie pulcējas apkārt, vērojot notie­košo, bet izlikās tos neredzam. Zēns tikai iekārtojās ērtāk uz neglītā kapa. Viņš jutās kā ēsma lamatās, un tā nebija nekāda labā sajūta.

Pirmais pie kapa piesteidzās plecīgais tumšādai­nais vīrs, viņam sekoja sirmais kungs, kas bija visus izrīkojis, un pats pēdējais garais gaišmatis.

Nevs palika mierīgi sēžam.

Sirmais vīrs sacīja: Ak! Pazudušais Dorianu zēns, es pieņemu. Satriecoši! Mūsu Džeks Frosts medī tevi pa visu pasauli, bet tu sēdi tieši tepat, kur viņš tevi pirms trīspadsmit gadiem atstāja.

- Tas cilvēks nogalināja manu ģimeni, Nevs sacīja.

- Viņš tik tiešām to izdarīja.

- Kāpēc?

- Kāda tam nozīme? Tu tik un tā nekad nevienam to neizstāstīsi.

- Tad jau tu vari man to pateikt, vai ne?

Sirmais vīrs rupji iesmējās. Ha! Tu nu gan esi

jokains puika! Savukārt es gribu zināt, kā tev izdevās nodzīvot kapsētā trīspadsmit gadu un neviens tevi pat nepamanīja.

- Atbildi uz manu jautājumu, un es atbildēšu uz tavējo.

Plecīgais ieaurojās: Tu tā nerunāsi ar Dendija kungu, sīkais! Es tevi saraušu gabalos, es…

Sirmais vīrs spēra vēl vienu soli tuvāk kapam. Kuš, Džek Tar! Lai notiek. Es atbildēšu uz tavu jautājumu. Mēs es un mani draugi esam vienas brālības biedri. Šo brālību sauc Visu Arodu Džeki jeb Blēži un arī citos vārdos. Brālība ir ļoti sena. Mēs zinām… Mēs atceramies to, ko vairums cilvēku sen ir aizmirsuši. Senās zinības.

- Maģiju, Nevs novilka. Jūs pieprotat buršanu.

Vīrs pamāja. Ja vēlies, vari tā sacīt. Tomēr tā ir

ļoti specifiska maģija. Tā ierodas līdz ar nāvi. Kaut kas pamet šo pasauli, lai tajā ienāktu kaut kas jauns.

- Tad kāpēc jūs nogalinājāt manu ģimeni? Maģijas dēļ? Tas ir smieklīgi!

- Nē. Mēs nogalinājām tavu ģimeni, lai pasargātu sevi. Sen, sen atpakaļ viens no mūsējiem Ēģiptē, laikā, kad uzcēla piramīdas, pareģoja, ka piedzims bērns, kas šķērsos dzīvo un mirušo robežas. Ja šis bērns nodzīvos pietiekami ilgi, lai kļūtu pieaudzis, tās būs mūsu brālības beigas. Mēs uzmanījām visus jaundzimušos jau kopš tā laika, kad Londona vēl pat nebija ciems. Mēs paturējām acīs tavus priekštečus kopš laika, kad Ņujorka vēl tika dēvēta par Ņūamsterdamu. Un mēs nosūtījām, mūsuprāt, pašu bīstamāko no Džekiem, lai viņš tiek galā ar šo uzdevumu. Ja viņš to paveiktu kārtīgi, mēs varētu tikt galā ar visiem nejēdzīgajiem pareģojumiem un mierīgi valdīt pār pasauli vēl kādus piecus tūkstošus gadu. Bet viņš to neizdarīja.

Nevs lūkojās uz visiem trim vīriem.

- Kur tad viņš ir? Kāpēc es viņu te neredzu?

- Mēs par tevi parūpēsimies, gaišmatis sacīja. Bet Džekam Frostam ir laba oža. Viņš sameklēs tavu mazo draudzenīti. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka paliek liecinieki.

Nevs noliecās uz priekšu un iegrūda pirkstus nezāļu biezoknī, kas auga uz kapa.

- Nāciet un noķeriet mani, viņš teica.

Gaišmatis pasmīnēja, plecīgais vīrs sagatavojās lēcienam, un pat Dendija kungs paspēra pāris soļu uz priekšu.

Nevs iespieda pirkstus dziļāk nezālēs, pavēra muti un izteica trīs vārdus tik senā valodā, ka tajā nerunāja pat Purpura Vīra laikos.

- Skagh! Thegh! Khavagah!

Viņš atvēra gūlu vārtus.

Kaps atvērās gluži kā slepenās durvis. Dziļajā cau­rumā zem tā Nevs varēja saskatīt zvaigznes un asinssarkanas gaismas caur starotu tumsu.

Plecīgais Tara kungs, kas bija meties uz priekšu visstraujāk, nespēja apstāties, viņš paklupa un pār­steigts ielidoja tumsā.

Nimbla kungs lēca pie Neva, rokas izstiepis, un cerēja, ka tiks pāri caurumam. Nevs noskatījās, kā Džeka kājas skar gaisu, izmisīgi mēģinot kaut kur atsperties, un tad arī viņš tika ierauts gūlu vārtos un pazuda to dziļumā.

Dendija kungs stāvēja uz pašas vārtu malas, uz akmens sliekšņa, un raudzījās lejup. Tad viņš palūko­jās uz Nevu un mazliet pasmaidīja caur sakniebtām lūpām.

Es nezinu, ko tu nupat izdarīji, sacīja Dendija kungs. Bet tas nelīdzēja. Viņš izvilka no kabatas cimdoto roku, kurā turēja pistoli, un notēmēja uz Nevu. Man tas bija jāpaveic jau pirms trīspadsmit gadiem, viņš teica. Nedrīkst uzticēties citiem. Ja darāms kaut kas svarīgs, tu vari paļauties tikai uz sevi.

No gūlu vārtiem uzpūta tuksneša vējš, tas bija karsts un sauss un nesa līdzi smiltis. Nevs teica: Tur, lejā, ir tuksnesis. Ja gribēsiet ūdeni, jums būs tas jāatrod. Ja labi pameklēsiet, tur būs arī kaut kas ēdams, tikai neradiet domstarpības ar nakts gon­tiem. Netuvojieties Gūlheimai. Gūli spēj izdzēst visas jūsu atmiņas un padarīt jūs par sev līdzīgiem vai arī nomaitāt jūs, pagaidīt, līdz sapūstat, un tad apēst. Bet varbūt jums paveiksies.

Pistole Dendija kunga rokās pat nenotrīcēja. Kā­pēc tu man to visu stāsti? viņš jautāja.

Nevs norādīja uz kapsētu. Viņu dēļ, viņš atbil­dēja, un, kad Dendija kungs uz brīdi novērsa ska­tienu, Nevs Izgaisa. Dendija kunga skatiens šaudījās uz priekšu un atpakaļ, bet Nevs vairs nestāvēja pie bezgalvainās statujas. No dziļā cauruma atskanēja sauciens, kas līdzinājās naktsputna vaidam.

Dendija kungs lūkojās apkārt, pieri saraucis, ķer­meni sasprindzinājis dusmās. Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. Kur tu paliki? viņš rūca. Pie velna! Kur tu esi?

Un viņam šķita, ka balss atbild: Gūlu vārti ir radīti, lai tos atvērtu un drīz pēc tam aizvērtu. Tos nevar turēt vaļā. Tie vēlas aizvērties.

Cauruma mala nodrebēja un salīgojās. Dendija kungs reiz bija piedzīvojis zemestrīci tas bija pirms vairākiem gadiem Bangladešā -, un sajūta bija tieši tāda pati. Zeme nodrebēja, un Dendija kungs krita. Viņš būtu iekritis tumšajā caurumā, bet pēdējā mirklī viņš pieķērās pie apgāzta kapakmens, apvija ap to rokas un turējās. Vīrs nezināja, kas viņu gaida lejā, bet skaidri saprata, ka nevēlas to uzzināt.

Zeme vēlreiz nodrebēja, un Dendija kungs juta, ka akmens zem viņa tvēriena sāk grīļoties.

Viņš palūkojās augšup. Tur stāvēja zēns, ieintere­sēti uz viņu noraugoties.

Tagad es aizvēršu vārtus, viņš paziņoja. Manu­prāt, ja turpināsiet turēties pie tā akmens, tas jūs saspiedis vai arī vienkārši uzsūks sevī, un tad jūs kļūsiet par daļu no vārtiem. Es nezinu. Bet jums vis­maz ir iespēja. Tas ir vairāk, nekā jūs atvēlējāt manai ģimenei.

Kapakmenim trīcot, Dendija kungs palūkojās aug­šup un ieskatījās zēna pelēkajās acīs. Viņš nolamājās un sacīja: Tu nevari no mums mūžīgi izvairīties. Mēs esam Visu Arodu Džeki. Mēs esam visur. Nekas nav beidzies.

- Ir gan, Nevs attrauca. Ir pienācis gals jūsu brālībai un visam, par ko iestājaties. Tieši tā, kā Ēģiptē tika pareģots. Jūs mani nenogalinājāt, lai gan meklējāt pa visu pasauli. Tagad tas ir beidzies. Nevs pēkšņi pasmaidīja. Tad, re, ar ko Sailass nodarbojas, vai ne? Tad tāpēc viņš nozūd.

Dendija kunga sejas izteiksme apstiprināja ikvienu Neva domu.

Bet neviens tā arī nekad neuzzināja, ko Dendija kungs būtu atbildējis, jo viņš palaida vaļā rokas un iekrita gūlu vārtu caurumā.

- Vegh Kharados, Nevs noteica.

Un gūlu vārti atkal bija tikai parasts kaps.

Kāds paraustīja viņa piedurkni. Tur stāvēja Fortin­brass Bārtlebijs. Nev! Tas vīrs, kas bija pie kapličas, tagad kāpj kalnā.

Vīrs Džeks sekoja savai ožai. Viņš bija pametis pārē­jos, jo Džeka Dendija smaržūdens bija pārāk stiprs un neļāva saost neko citu.

Virs Džeks nevarēja atrast zēnu pēc smaržas. Nejau šeit. Te viņš oda pēc kapsētas. Bet meitene smaržoja pēc savas mātes mājas, pēc smaržu piliena, ar kuru viņa šorīt pirms skolas bija iesmaržinājusi kaklu. Vēl viņa smaržoja kā upuris tie bija baiļu sviedri, kurus saoda vīrs Džeks. Un, lai nu kur meitene būtu, agrāk vai vēlāk tur ieradīsies arī zēns.

Cieši satvēris rokā nazi, vīrs Džeks kāpa kalnā. Viņš bija gandrīz pašā kalna galā, kad pēkšņi apjauta un zināja, ka tā ir tiesa, ka Džeks Dendijs kopā ar pārējiem ir pagalam. Labi, vīrs Džeks nodomāja. Viņi vienmēr līda citiem pa priekšu. Paša vīra Džeka kāpiens pa Ordeņa karjeras kāpnēm bija aprāvies pēc tam, kad viņš nebija izpildījis uzdevumu nogalināt visu Dorianu ģimeni. It kā viņam vairs neuzticētos.

Tagad viss mainīsies.

Kalna galā vīrs Džeks pazaudēja meitenes smaržu, tomēr zināja, ka ir tuvu mērķim.

Viņš mazliet atkāpās un notvēra smaržu kādu piec­desmit pēdu attālumā blakus mazam mauzolejam ar metāla vārtiem. Vīrs Džeks atvēra vārtus un iegāja iekšā.

Tagad smarža bija stiprāka. Viņš varēja saost mei­tenes bailes. Vīrs Džeks rāva nost no plauktiem zār­kus citu pēc cita un ļāva tiem krist uz grīdas, kokam lūstot un zārku saturam izbirstot pa mauzo­leja grīdu. Nē, te viņa neslēpās…

Bet kur tad?

Vīrs Džeks nopētīja sienu. Tā bija no pamatīga akmens. Viņš notupās uz ceļiem pie pēdējā zārka un pataustīja sienu aiz tā. Tur atklājās caurums.

Skārlet, viņš sauca, mēģinot atminēties, kā bija izrunājis meitenes vārdu, kad vēl bija Frosta kungs, bet šo savas būtības daļu vairs nesajuta: tagad viņš bija vīrs Džeks, tieši tas, kas vienmēr bijis. Viņš četr­rāpus ielīda pa caurumu sienā.

Kad Skārleta sadzirdēja, ka mauzolejā notiek grau­tiņš, viņa lēni un uzmanīgi kāpa lejup, ar kreiso roku turoties pie sienas un labajā cieši žņaudzot atslēgu piekariņu ar diodi, kas izstaroja vien tik daudz gais­mas, lai meitene redzētu, kur spert nākamo soli. Viņa nokāpa līdz kāpņu beigu posmam un nonāca plašākā telpā. Sirds strauji sitās.

Meitene bija nobijusies. Viņa baidījās no jaukā Frosta kunga un viņa briesmīgajiem draugiem. Viņa baidījās no šīs telpas un atmiņām, ko tā glabāja. Un vēl mazliet viņa baidījās no Neva. Viņš vairs nebija mazs, kluss, noslēpumains puisītis no viņas bērnības. Tagad viņš bija citāds, ne īsti cilvēks.

Nez ko mamma tagad domā, Skārleta prātoja. Laikam zvana Frosta kungam, lai uzzinātu, kad es beidzot būšu mājās. Ja izklūšu no šejienes dzīva, es piespiedīšu mammu nopirkt man mobilo telefonu. Tas ir smieklīgi! Es esmu vienīgā savā klasē, kam nav mobilā telefona.

Man pietrūkst mammas.

Meitene nekad nebūtu iedomājusies, ka cilvēks tumsā var tik klusi pārvietoties, bet pēkšņi sajuta, ka cimdota roka aizspiež muti, un balss, kas tikai attāli līdzinājās Frosta kunga balsij, mierīgi saka:

- Tikai izdari kaut ko gudru kaut vai tikai pakus­ties -, un es tev pārgriezīšu rīkli. Pamāj, ja esi mani sapratusi.

Skārleta pamāja.

Nevs redzēja haosu uz grīdas Frobišera mauzo­lejā visi zārki sagāzti un to saturs izbiris pa grīdu. Daudzie Frobišeri un Frobīšēri un vairāki Petiferi bija izbiedēti un apjukuši.

- Viņš jau nokāpa lejā, Eiframs sacīja.

- Paldies, Nevs noteica. Viņš izlīda pa caurumu kalnā un devās lejup.

Zēns redzēja tā, kā redz mirušie, viņš varēja saskatīt kāpnes un lejasstāva telpu. Nokāpis līdz pusei lejā, viņš redzēja, ka vīrs Džeks ir sagrābis Skārletu. Viņš bija atlauzis vienu meitenes roku aiz muguras un turēja viņai pie kakla lielu, savādu nazi. Vīrs Džeks palūkojās augšup.

- Sveiks, puika! viņš teica.

Nevs neatbildēja, tikai koncentrējās, lai vēl labāk Izgaistu, un spēra nākamo soli lejup.

- Tu domā, ka es tevi neredzu, teica vīrs Džeks,

- un tā arī ir. Es tevi neredzu, bet saožu tavas bai­les. Es dzirdu, kā tu soļo un elpo. Un, lai gan tagad es zinu tavu veiklo izgaišanas triku, es tevi sajūtu.

Pasaki kaut ko! Saki skaļi, lai es varu dzirdēt, vai arī es sākšu griezt šo jaunkundzi mazos gabaliņos. Vai tu mani saprati?

- Jā, atbildēja Nevs, vārdiem atbalsojoties paze­mes kambarī. Sapratu.

- Ļoti labi, vīrs Džeks teica. Tagad nāc šurp. Papļāpāsim.

Nevs kāpa lejup pa kāpnēm. Viņš koncentrējās uz Bailēm, mēģinot radīt telpā paniku, Šausmas padarot reālas…

- Izbeidz, teica vīrs Džeks. Lai arī ko tu darītu, pārtrauc! Tūlīt pat!

Nevs paklausīja.

- Tu domā, ka vari uz mani izspēlēt savus mazos burvju trikus? vīrs Džeks jautāja. Vai tad tu nezini, kas es esmu?

- Tu esi Džeks, Nevs sacīja. Tu nogalināji manu ģimeni. Un tev bija jānogalina mani.

Džeks pacēla vienu uzaci. Man bija jānogalina tevi?

- Ak jā. Vecais vīrs pastāstīja, ka tad, ja es pie­augšu, jūsu Ordenim būs beigas. Es esmu pieaudzis. Tu esi izgāzies. Tu esi zaudētājs.

- Mūsu Ordenis tika dibināts vēl pirms Babilonijas laikiem. Tam nekas nevar kaitēt.

- Tad jau viņi tev nepastāstīja, vai ne? Nevs stā­vēja tikai piecu soļu attālumā no vīra Džeka. Tie četri bija pēdējie Džeki. Kā tad tur īsti bija… Krakova, Vankūvera un Melburna… Visi pagalam.

- Lūdzu, Nev, saki, lai viņš mani palaiž vaļā, atskanēja Skārletas balss.

- Neuztraucies, Nevs gluži mierīgi vērsās pie Džeka. Nav nekādas vajadzības nodarīt viņai pāri. Nav pat jēgas mani nogalināt. Vai tad tu nesaproti?

Visu Arodu Džeku ordeņa vairs nav.

Džeks domīgi pamāja. Ja tā ir taisnība, viņš teica, un es esmu Vienīgais Džeks, tad tas ir lielisks iemesls jūs abus nogalināt. Nevs klusēja.

- Es lepojos, sacīja vīrs Džeks, ar savu arodu. Lepojos, ka vienmēr pabeidzu to, ko esmu iesācis. Tad viņš jautāja: Ko tu dari?

Nevs juta, ka matiņi uz skausta saceļas stāvus. Viņš juta, kā dūmiem līdzīgā apziņa piepilda istabu. Zēns sacīja: Tas neesmu es. Tas ir Slīrs. Tas sargā dārgumus.

- Nemelo.

- Viņš nemelo, Skārleta iejaucās. Tā ir patie­sība.

- Patiesība? Džeks izsmejoši atkārtoja. Aprakti dārgumi? Nesmīdiniet…

SLĪRS SARGĀ SAIMNIEKA DĀRGUMUS.

- Kas to teica? jautāja vīrs Džeks, lūkojoties apkārt.

- Tu dzirdēji? Nevs pārsteigts pārjautāja.

- Dzirdēju, Džeks apliecināja. Dzirdēju gan.

- Es gan neko nedzirdēju, Skārleta nomurmi­nāja.

Tad vīrs Džeks aizdomīgi jautāja: Kas šī ir par vietu, puika? Kur mēs esam?

Pirms Nevs paspēja atbildēt, Slīrs ierunājās, vār­diem atbalsojoties pazemes kambarī: SĪ IR DĀRGUMU GLABĀTAVA. SPĒKA VIETA. TE SLĪRS SARGĀ UN GAIDA, KAD ATGRIEZĪSIES VIŅA SAIMNIEKS.

- Džek? Nevs sacīja.

Vīrs Džeks piešķieba galvu un nosmīnēja: Cik patīkami dzirdēt tevi izrunājam manu vārdu, puika! Ja tu mani jau iepriekš būtu pieminējis, es būtu tevi ātrāk atradis.

- Džek. Kāds ir mans īstais vārds? Kā mana ģimene mani sauca?

- Kāpēc tas ir tik svarīgi?

- Slīrs teica, ka man jāuzzina savs vārds, Nevs sacīja. Kāds tas ir?

- Padomāsim, Džeks novilka. Pēteris? Varbūt Pols? Vai Roderiks tu izskaties pēc Roderika. Var­būt tu biji Stīvens… viņš turpināja vazāt zēnu aiz deguna.

- Tu taču vari man pateikt, Nevs mudināja. Tu tik un tā mani nogalināsi. Džeks paraustīja plecus un pamāja, it kā sakot nu protams.

- Laid vaļā Skārletu, Nevs sacīja. Laid viņu vaļā.

Džeks lūkojās tumsā un tad pajautāja. Tas ir altāra akmens, vai ne?

- Laikam.

- Un tur ir nazis, biķeris un sakta?

Viņš tumsā smaidīja. Nevs varēja saskatīt vīra Džeka seju tajā vīdēja savāds, atsvešināts smaids, kas šķita pavisam neiederīgs, atradēja un atklājēja smaids. Skārleta spēja saskatīt tikai tumsu, ko daž­reiz pārtrauca redzes uzplaiksnījumi, tomēr meitene dzirdēja sajūsmu Džeka balsī, kad viņš sacīja:

- Tātad brālībai ir gals. Nekad vairs mēs netiksim sasaukti uz sapulci. Bet, pat ja visi pārējie Visu Arodu Džeki ir pagalam, es taču joprojām esmu! Es varu radīt jaunu brālību, vēl varenāku nekā iepriekšējā!

VARA, atbalsoja Slīrs.

- Tas ir vienkārši lieliski, vīrs Džeks turpināja. Paskat tik! Mēs atrodamies vietā, ko manas brālības biedri bija meklējuši tūkstošiem gadu, un te ir viss, kas vajadzīgs ceremonijai. Gribas ticēt Liktenim, vai ne? Vai arī visu Džeku lūgšanām, lai brālības pagri­muma brīdī mums tiktu dota šī lieliskā iespēja.

Nevs juta, kā Slīrs ieklausās Džeka vārdos, un ma­nīja, ka kambarī mostas dīvaina necilvēciska sa­jūsma.

Vīrs Džeks sacīja: Tagad es izstiepšu roku, puika. Skārlet, es joprojām turu nazi tev pie rīkles, tāpēc nemaz nedomā bēgt, kad tevi palaidīšu vaļā. Puika, tu ieliksi biķeri, nazi un saktu man rokā.

SLĪRA DĀRGUMI, čukstēja balss. TIE VIENMĒR ATGRIEŽAS. MĒS TOS SARGĀJAM SAIMNIE­KAM.

Nevs noliecās, paņēma priekšmetus no altāra un ielika Džeka cimdotajā rokā. Vīrietis pasmīnēja.

- Skārlet, tagad es laidīšu tevi vaļā. Kad vairs neju­tīsi pie rīkles nazi, tev jānoguļas uz vēdera zemē un jāsaliek rokas aiz galvas. Ja kaut vai pakustēsies, tu mirsi briesmīgā nāvē. Vai saprati?

Meitene norīstījās. Viņas mute bija galīgi izkaltusi. Skārleta spēra vienu drebošu soli uz priekšu. Labā roka, ko vīrs Džeks visu laiku bija turējis viņai aiz muguras, bija notirpusi nejūtīga, un plecu durstīja sāpju adatiņas. Meitene apgūlās un nolika vaigu uz cietās zemes.

Mēs esam pagalam, viņa nodomāja, bet vairs nejuta nekādas emocijas. It kā viņa raudzītos no malas uz notikumiem, kas atgadās ar citiem cilvēkiem, it kā viņa piedalītos kādā sirreālā spēlē ar nosaukumu Slepkavība Tumsā. Viņa dzirdēja, kā Džeks sagrābj Nevu.

Neva balss sacīja: Ļauj viņai iet.

Vīra Džeka balss atbildēja: Ja tu darīsi visu, ko likšu, es viņu nenogalināšu. Es neko sliktu viņai neda­rīšu.

- Neticu! Viņa taču var tevi identificēt!

- Nē, vīrieša balss kļuva arvien pārliecinošāka, nevar. Tad viņš sacīja: Pagājuši desmit tūkstoši gadu, bet nazis joprojām ir ass. Viņa balsī skanēja apbrīna. Puika, nometies ceļos uz altāra akmens. Rokas aiz muguras. Ej!

PAGĀJIS TIK ILGS LAIKS, sacīja Slīrs, bet Skār­leta dzirdēja tikai šņākoņu, it kā pa telpu šļūktu milzu kamoli.

Vīrs Džeks dzirdēja visu. Vai gribi uzzināt savu vārdu, zēn, pirms es izleju tavas asinis uz šī akmens altāra? viņš jautāja.

Nevs juta pie kakla auksto nazi. Un tobrīd viņš saprata. Šķita, ka laiks rit lēnāk. Viss noskaidrojās. Es zinu savu vārdu, viņš teica. Mani sauc Neviens Ouvens. Es esmu Neviens. Uz altāra akmens to pateikt bija pavisam vienkārši.

- Slīr, zēns teica, vai tu joprojām vēlies sev saimnieku?

SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS, LĪDZ IERADĪSIES SAIMNIEKS.

- Vai tad tu beidzot neesi atradis saimnieku, kuru tik ilgi gaidīji? Nevs jautāja.

Viņš juta, kā Slīrs sakustas un izplešas pa telpu. Atskanēja tāda skaņa, it kā lūztu tūkstošiem sausu zariņu, it kā telpā sakustētos kaut kas liels un varens. Un tad, pirmo reizi dzīvē, Nevs ieraudzīja Slīru. Vēlāk viņš gan nespēja aprakstīt, ko tieši bija redzējis: jā, tas bija kaut kas milzīgs, tam bija ķermenis kā milzu čūskai, bet galva… Briesmonim bija trīs galvas, kas balstījās uz trim kakliem. Sejas bija mirušas, tās iz­skatījās kā mozaīka, kas salikta no mirušu cilvēku un zvēru gabaliņiem, un tās klāja dīvaini raksti, purpurkrāsas tetovējumi, pārvēršot tās par savādi izteiksmī­gām maskām.

Slīra galvas dedzīgi ostīja gaisu ap vīru Džeku, it kā vēlētos viņam pieskarties un noglāsīt.

- Kas te notiek? virs Džeks izsaucās. Kas tas ir? Ko tas dara?

- To sauc par Slīru, un viņš sargā šo vietu. Viņam vajadzīgs saimnieks, kas pateiks, ko viņam turpmāk darīt, Nevs paskaidroja.

Džeks pacēla rokā seno nazi. Lieliski, viņš pie sevis noteica un tad skaļi paziņoja: Nu, protams! Tas gaidīja mani! Jā. Tas ir pilnīgi skaidrs. Es esmu tavs jaunais saimnieks!

Slīrs riņķoja pa kambari. SAIMNIEK? tas sajūs­mināts čukstēja, būdams tik priecīgs kā suns, kas pārāk ilgi pacietīgi gaidījis. SAIMNIEK? tas atkār­toja, it kā izgaršotu šo vārdu. Un tas garšoja labi, tāpēc sajūsmināts un ar ilgām balsī Slīrs vēlreiz teica: SAIMNIEK…

Džeks palūkojās uz Nevu. Pirms trīspadsmit gadiem es tevi pazaudēju, bet šodien mēs no jauna esam kopā. Ordeņa beigas. Jauna ordeņa sākums. Paliec sveiks, zēn! Viņš pielika krama nazi zēnam pie rīkles, bet otrā rokā satvēra biķeri.

- Mani sauc Neviens, Nevs teica. Es neesmu kaut kāds zēns. Tad viņš ierunājās skaļāk: Slīr! Ko tu darīsi ar savu jauno saimnieku?

Slīrs nopūtās. MĒS VIŅU SARGĀSIM LĪDZ LAI­KU BEIGĀM. SLĪRS TURĒS VIŅU SAVOS VALGOS MŪŽĪGI UN NEKAD NEĻAUS VIŅAM IZBAUDĪT PASAULES BRIESMAS.

- Tad aizstāvi viņu, Nevs teica. Tagad!

Es esmu tavs saimnieks! Tu klausīsi man! Džeks sacīja.

SLĪRS TIK ILGI GAIDĪJA, trīsbalsīgi sacīja trium­fējoša balss. TIK ILGI. Tas sāka vīties lielos gredzenos apkārt vīram Džekam.

Vīrs Džeks nometa zemē biķeri. Tagad viņam katrā rokā bija pa nazim: vienā krama nazis, otrā nazis ar garo, melno kaula rokturi. Vīrs Džeks uz­sauca: Atkāpies! Turies no manis pa gabalu! Nenāc tuvāk! Viņš cirta uz visām pusēm ar nažiem, bet Slīrs neatlaidīgi tinās viņam apkārt, noslēpjot Džeku savos gredzenos.

Nevs pieskrēja pie Skārletas un palīdzēja viņai pie­celties. Es gribu redzēt, meitene teica. Es gribu redzēt, kas notiek. Viņa izvilka atslēgu piekariņa diodi un ieslēdza to…

Tas, ko redzēja Skārleta, nelīdzinājās tam, ko re­dzēja Nevs. Viņa nevarēja saskatīt Slīru, un tā bija viņas laime. Meitene redzēja tikai vīru Džeku. Viņa redzēja bailes vīrieša sejā, un tās padarīja viņu līdzīgu vecajam Frosta kungam. Pārbijies viņš atkal līdzinājās tam jaukajam vīram, kas bija vedis Skārletu mājās no kapsētas. Džeks lidoja gaisā sākumā piecu, tad desmit pēdu augstumā virs zemes, mežonīgi vicinot nažus un mēģinot iedurt kaut kam, ko meitene nevarēja sare­dzēt, tomēr acīmredzami viņam nekas neizdevās.

Frosta kungs, vīrs Džeks sauciet viņu, kā gribat, tika aizrauts prom un piespiests pie kambara sienas ar plati izplestām kājām un rokām.

Skārletai izskatījās, ka Frosta kungs tiek rauts cauri akmens sienai, it kā kalns vēlētos viņu aprīt. Tagad varēja saskatīt tikai viņa seju. Viņš mežonīgi, izmisīgi kliedza, lai Nevs kaut ko aizvāc, lūdza, lai viņu glābj… Un tad viņa seja pazuda aiz sienas un balss apklusa.

Nevs piegāja pie altāra akmens. Viņš no zemes pacēla krama nazi, biķeri un saktu un uzlika atpakaļ, kur tiem bija īstā vieta. Metāla nazi viņš atstāja zemē.

Skārleta sacīja: Man šķita, tu teici, ka Slīrs nevar nodarīt pāri. Ka viņš var mūs tikai nobiedēt.

- Jā, Nevs atbildēja. Bet viņam bija vajadzīgs saimnieks, ko sargāt. Viņš pats man atzinās.

- Tu gribi teikt, ka zināji? meitene jautāja. Tu zināji, ka tā notiks…

- Jā. Es cerēju uz to.

Nevs palīdzēja meitenei uzkāpt pa kāpnēm līdz Fro­bišera mauzolejam. Vajadzēs te visu sakārtot, Nevs ikdienišķi sacīja, lūkojoties uz grautiņa sekām. Skār­leta mēģināja neskatīties uz to, kas gulēja uz grīdas.

Viņi izgāja kapsētā. Tu zināji, ka tā notiks, Skārleta truli atkārtoja.

Šoreiz Nevs neatbildēja.

Meitene paskatījās uz viņu, it kā nesaprastu, ko tagad redz. Tātad tu zināji. Zināji, ka Slīrs viņu sagrābs. Vai tāpēc tu mani tur paslēpi? Vai tāpēc? Vai es biju tikai ēsma?

- Tā nepavisam nebija, Nevs atteica, bet tad pie­bilda: Mēs taču esam dzīvi, vai ne? Viņš nekad vairs mūs neapdraudēs.

Skārleta juta, kā viņā pamostas dusmas un nik­nums. Bailes bija prom, un viņa vēlējās tikai atbrī­voties no spriedzes, izkliegt savas emocijas. Meitene cīnījās ar šo vēlmi. Kas notika ar pārējiem? Vai arī viņus tu nogalināji?

- Es nevienu nenogalināju.

- Tad kur vini ir?

- Viens no viņiem guļ dziļā kapā ar lauztu potīti. Pārējie trīs ir… devušies tālu prom.

- Tu viņus nenogalināji?

- Protams, ne, zēns atcirta. Šīs ir manas mājas! Es taču negribu, lai viņi te paliek uz mūžīgiem lai­kiem! Viņš palūkojās uz meiteni un mierinoši sacīja:

- Klau, viss ir kārtībā. Es tiku ar viņiem galā.

Skārleta atkāpās no zēna un sacīja: Tu nemaz neesi cilvēks. Cilvēki tā neuzvedas. Tu esi tikpat slikts kā viņš. Tu esi briesmonis!

Nevs juta, kā asinis aizplūst no sejas. Pēc visa, kas šonakt bija noticis, pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis, šis bija pats smagākais trieciens. Nē, viņš iebilda.

- Tā nav…

Skārleta atkāpās vēl tālāk.

Viņa spēra vienu soli, tad nākamo un jau gata­vojās bēgt, pagriezties un skriet prom, lai tiktu ārā no mēness apspīdētās kapsētas, kad viņu aiz rokas satvēra melnā samtā tērpies garš vīrs, kurš sacīja:

- Tu esi netaisna pret Nevu. Tomēr neapšaubāmi tu justos laimīgāka, ja neko no piedzīvotā neatcerētos. Tagad mēs abi dosimies pastaigā un pārrunāsim to, kas ar tevi noticis pēdējo dienu laikā, ko tev vaja­dzētu atcerēties, bet ko būtu labāk aizmirst.

- Sailas, Nevs ierunājās. Tu nedrīkstil Tu

nedrīksti likt viņai mani aizmirst.

- Tā būs drošāk, Sailass paskaidroja. Ja ne mums, tad viņai noteikti.

- Vai tad man te nav nekādas teikšanas? Skārleta ierunājās.

Sailass neko neteica. Nevs spēra soli tuvāk meite­nei. Paklau, tas ir beidzies, viņš teica. Es zinu, ka bija smagi. Bet mēs to paveicām! Tu un es. Mēs viņus uzveicām!

Meitene pašūpoja galvu, it kā noliedzot visu, ko bija redzējusi, visu, ko bija piedzīvojusi.

Skārleta palūkojās uz Sailasu un sacīja: Es gribu mājās. Lūdzu…

Sailass pamāja. Viņš kopā ar meiteni devās lejup pa taku, kas veda ārā no kapsētas. Nevs noskatījās, kā Skārleta aiziet, cerot, ka viņa apstāsies un palūkosies atpakaļ, pasmaidīs vai vienkārši paskatīsies uz viņu bez bailēm. Bet Skārleta neatskatījās. Viņa vienkārši devās prom.

Nevs iegāja atpakaļ mauzolejā. Zēnam bija kaut kas jādara, lai aizgainītu domas, tāpēc viņš cēla augšā nogāztos zārkus, aizslaucīja gružus un salika zārkos kaulus, bet tad ar sarūgtinājumu atklāja, ka neviens no daudzajiem Frobišeriem, Frobīšēriem vai Petiferiem nebija pagodinājis viņu ar savu klātbūtni, lai pārliecinātos, vai kauli tiek salikti pareizajos zārkos.

Vīrietis aizveda Skārletu mājās. Vēlāk meitenes māte nespēja īsti atcerēties, ko bija teicis svešinieks, viņa tikai ar nožēlu apzinājās, ka jaukais Džeks Frosts bijis spiests nekavējoties pamest pilsētu.

Svešais vīrietis sēdēja virtuvē un runāja ar māti un meitu par viņu dzīvi un sapņiem, un sarunas noslē­gumā Skārletas māte nez kāpēc izlēma, ka viņām vaja­dzētu atgriezties Glāzgovā. Skārleta bija ļoti laimīga, ka atkal būs kopā ar tēvu un satiks vecos draugus.

Sailass atstāja māti un meitu virtuvē runājam par nākotnes plāniem, par pārcelšanos atpakaļ uz Sko­tiju, turklāt Nūna apsolīja Skārletai nopirkt mobilo telefonu. Viņas bija gandrīz aizmirsušas par Sailasa apciemojumu, un tieši to viņš bija vēlējies.

Sailass atgriezās kapsētā un atrada Nevu sēžam amfiteātrī pie obeliska. Zēna seja bija neizteiks­mīga.

- Kā viņa jūtas?

- Es paņēmu viņas atmiņas, Sailass paskaidroja. Viņas atgriezīsies Glāzgovā. Meitenei tur ir draugi.

- Kā tu varēji likt viņai aizmirst mani?

- Cilvēki vēlas aizmirst neiespējamo, Sailass sacīja. Tas viņu pasauli padara drošāku.

- Man viņa patika, Nevs teica.

- Man žēl, ka viss tā beidzās.

Nevs mēģināja pasmaidīt, bet nespēja atrast sevī smaidu. Tie cilvēki… viņi runāja par nepatikšanām Krakovā, Melburnā un Vankūverā. To visu sarīkoji tu, vai ne?

- Es nebiju viens, Sailass sacīja.

- Tu biji kopā ar Lupesku jaunkundzi? Nevs jau­tāja. Tad, ievērojis aizbildņa sejas izteiksmi, viņš aši pavaicāja: Vai ar viņu viss kārtībā?

Sailass pašūpoja galvu, un viņa sejā atspoguļojās briesmīgas sāpes, kuras Nevs nespēja izturēt. Viņa varonīgi cīnījās. Viņa cīnījās par tevi, Nev.

- Slīrs savāca vīru Džeku, zēns teica. Vēl trīs no viņiem iekrita gūlu vārtos. Viens savainots, bet joprojām dzīvs guļ Karstēra kapā.

- Viņš ir pēdējais, Sailass teica. Man jāparunā ar viņu pirms saullēkta.

Pār kapsētu pūta ledaini auksts vējš, bet ne vīrie­tis, ne zēns nelikās to manām.

- Viņa baidījās no manis, Nevs beidzot teica. -Jā.

- Kāpēc? Es izglābu viņai dzīvību! Es neesmu slikts. Es esmu tāds pats kā viņa. Arī es esmu dzīvs. Tad viņš pajautāja: Kā gāja bojā Lupesku jaunkundze?

- Varonīgi, Sailass sacīja, kaujā. Viņa gāja bojā, aizstāvot citus.

Nevs aizžņaugtā balsī teica: Tu būtu varējis atvest viņu šurp. Apglabāt mūsu kapsētā. Tad es varētu ar viņu parunāt.

- Tas nebija iespējams, Sailass atbildēja.

Nevs juta, kā acīs sakāpj asaras. Viņa mani sauca par Nimeni, zēns nočukstēja. Neviens mani nekad tā vairs nesauks.

- Varbūt iesim un nopirksim tev kaut ko ēdamu? Sailass ierosināja.

- Mēs? Tu gribi, lai es eju kopā ar tevi? Ārā no kapsētas?

- Neviens vairs nevēlas tevi nogalināt. Vismaz ne šobrīd. Viņi daudz ko vairs neuzdrošināsies darīt. Tāpēc jā, tu vari nākt kopā ar mani. Ko tu gribētu vakariņās?

Nevs jau gribēja teikt, ka nav izsalcis, bet tie būtu meli. Viņš jutās kā slims. Galva griezās. Un viņš bija izsalcis. Varbūt picu? zēns ierosināja.

Viņi cauri kapsētai gāja uz vārtu pusi. Nevs redzēja kapsētas iemītniekus, bet tie ļāva zēnam un viņa aiz­bildnim paiet garām, nesakot ne vārda. Viņi tikai vēroja.

Nevs mēģināja pateikt viņiem paldies par palī­dzību, izsacīt, cik ļoti viņš ir pateicīgs, bet mirušie neatbildēja.

Picērija bija spoži izgaismota, Nevam tā šķita pārāk gaiša. Viņi ar Sailasu sēdēja pašā tālākajā galā, un aizbildnis parādīja zēnam, kā izmantot ēdienkarti un kā pasūtīt ēdienu. (Sailass pasūtīja glāzi ūdens un salātus, kurus dzenāja pa šķīvi ar dakšiņu, bet ne reizi nepielika pie lūpām.)

Nevs ar lielu sajūsmu apēda picu. Viņš neuzdeva jautājumus. Sailass vai nu sāks runāt pats, vai arī ne.

- Mēs par viņiem… par Džekiem zinājām jau ilgu laiku, Sailass beidzot sacīja. Tomēr mēs viņus pazi­nām tikai pēc viņu darbiem. Domājām, ka Džeki varētu būt apvienojušies kādā organizācijā, bet viņi pārāk labi maskējās. Tad piedzimi tu, un viņi nogalināja tavu ģimeni. Un pamazām man izdevās viņus izsekot.

- Vai "mēs" nozīmē tevi un Lupesku jaunkundzi? Nevs gribēja zināt.

- Jā. Un vēl citus.

- Citus no Goda Sardzes, Nevs secināja.

- Kā tu uzzināji par… Sailass iesāka, bet tad tur­pināja, it kā neko nebūtu dzirdējis: Lai nu tā būtu. Mazām pelēm lielas ausis, kā ļaudis mēdz sacīt. Jā. To visu es darīju kopā ar Goda Sardzi. Viņš pacēla glāzi, pielika to pie mutes, mazliet samitrināja lūpas, un atkal nolika glāzi uz galda.

Galda virsma bija gluda kā spogulis, un, ja kāds būtu palūkojies tuvāk, tad redzētu, ka garajam vīram nav spoguļattēla.

- Tātad, Nevs sacīja, tagad, kad esi ticis ar to galā… vai tu vēl paliksi tepat?

- Es devu solījumu, ka palikšu tik ilgi, līdz tu būsi pieaudzis.

- Es esmu pieaudzis, Nevs apgalvoja.

- Gandrīz pieaudzis, Sailass izlaboja, bet vēl ne gluži.

Viņš nolika uz galda desmit mārciņu banknoti.

- Tā meitene, Nevs ierunājās. Skārleta. Kāpēc viņa tā izbijās no manis, Sailas?

Sailass neatbildēja, un jautājums palika gaisā, līdz vīrs un zēns izgāja ārā no gaišās picērijas pazīstamajā tumsā. Drīz vien viņus aprija nakts.

Somā viņam bija pase, kabata nauda.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги