Kapsētas grāmata

3. NODAĻA Dieva suni

Ikkatrā kapsētā viens kaps pieder gūliem. Ja pietie­kami ilgi staigāsiet pa kapsētu, jūs to atradīsiet tas ir lietus noplicināts un uzblīdis, ar saplaisājušu vai salūzušu kapakmeni, to klāj liesa zāle, vai ap to kuplo nezāles, un pie šī kapa pārņem pamestības izjūta. Iespē­jams, šis kapakmens ir aukstāks par pārējiem akme­ņiem, un bieži vien nav iespējams izlasīt uzrakstu uz tā. Ja pie kapa atrodas statuja, tā ir bez galvas vai apau­gusi ar sūnām un ķērpjiem, un pati izskatās pēc milzu ķērpja. Ja kapsētā ir kaps, kuru šķietami apskādējuši huligāni, tie ir gūlu vārti. Ja kaps liek jums justies neomulīgi un mudina doties prom, tie ir gūlu vārti.

Arī Neva kapsētā bija tāds kaps.

Katrā kapsētā tāds ir.

Sailass devās prom.

Kad Nevs par to uzzināja, viņš jutās ļoti apbēdināts. Tagad zēns vairs nebija bēdīgs. Viņš bija nikns.

- Kāpēc? viņš gribēja zināt.

- Es jau teicu. Man kaut kas jānoskaidro. Lai to izdarītu, man nāksies ceļot. Lai ceļotu, man jādodas prom. Mēs jau to visu izrunājām.

- Kas var būt tik svarīgs? Nevs savā sešus gadus vecajā prātā mēģināja izdomāt, kāpēc Sailass grib viņu pamest, bet nekas nenāca prātā. Tas nav godīgi!

Sailass palika mierīgs. Tas nav ne godīgi, ne nego­dīgi, Nevien Ouven. Tas vienkārši ir.

Nevu šī atziņa neiespaidoja. Bet tev ir jārūpējas par mani! Tu pats tā teici!

- Kā tavam aizbildnim man pret tevi ir pienākumi, tas tiesa. Par laimi, es neesmu vienīgais, kas šajā pasaulē vēlas par tevi parūpēties.

- Kurp tu dosies?

-Ārā. Prom. Ir kaut kas tāds, kas man jānoskaidro, un es to nevaru izdarīt šeit.

Nevs nošņācās un devās prom, sperot pa iedomā­tiem akmeņiem. Kapsētas ziemeļrietumu daļa bija ļoti aizaugusi un nekopta, saimnieks un Kapsētas Draugu biedrība nespēja to visu sakārtot. Nevs te ieradās, lai pamodinātu kādas Viktorijas laiku ģimenes bērnus, kuri visi bija miruši līdz desmit gadu vecumam, un viņi uzsāka spēlēt paslēpes mēnesnīcas apspīdētajos efeju džungļos. Nevs mēģināja izlikties, ka Sailass nemaz nedodas prom un ka nekas nemainīsies, bet, kad viņi bija beiguši rotaļu un Nevs gāja atpakaļ uz veco kapliču, viņš redzēja kaut ko tādu, kas mainīja vina domas.

Pirmo viņš pamanīja somu. No pirmā acu uzme­tiena Nevs zināja, ka tā ir Sailasa soma. Tā bija vis­maz simt piecdesmit gadus veca skaista ādas soma ar misiņa aizdarēm un melnu rokturi, tāda soma, kas varēja piederēt Viktorijas laiku ārstam vai apbedīša­nas biroja īpašniekam, tajā varēja salikt visus nepie­ciešamos darba instrumentus. Nevs nekad iepriekš nebija redzējis Sailasa somu, viņš pat nebija zinājis, ka Sailasam ir soma, bet tā bija tāda soma, kas varēja piederēt tikai un vienīgi Sailasam. Nevs mēģināja ieskatīties somā, bet tā bija noslēgta ar lielu misiņa slēdzeni. Soma bija tik smaga, ka Nevs to nemaz nespēja pacelt.

Tas bija viens.

Otrs sēdēja uz soliņa pie kapličas.

- Nev, Sailass sacīja. Lūdzu, iepazīsties ar Lupesku jaunkundzi.

Lupesku jaunkundze nebija skaista, viņas vaib­sti bija sašķobīti un nepatikā saviebti. Sievietei bija sirmi mati, lai gan seja izskatījās gana jauna. Viņas priekšzobi bija nedaudz izvirzīti uz āru. Mugurā viņai bija plats lietusmētelis un ap kaklu aplikta vīriešu kaklasaite.

- Sveicināta, Lupesku jaunkundz, Nevs pieklājīgi teica.

Jaunkundze neatbildēja, tikai nošņaukājās. Tad viņa palūkojās uz Sailasu un sacīja: Tad šis ir tas zēns. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie Neva, nāsis iepletusi, it kā gribētu zēnu apostīt. Kad jaunkundze bija apgājusi Nevam apkārt, viņa sacīja: Tu man atrādīsies divas reizes dienā kad pamodīsies un pirms gulētiešanas. Esmu noīrējusi istabu tajā mājā. Sieviete norādīja uz jumtu, kas bija redzams no kap­ličas. Tomēr galvenokārt uzturēšos kapsētā. Es šeit esmu apmetusies kā vēsturniece, kas pēta senus kapus. Vai tu mani saprati, zēn? Ja?

- Nevs, Nevs teica. Mani sauc Nevs.

- Saīsinājums no Neviens, sieviete noteica. Muļ­ķīgs vārds. Nevs patiesībā ir iesauka, un es neatbal­stu iesaukas. Es tevi saukšu par zēnu. Un tu mani uzrunāsi par Lupesku jaunkundzi.

Nevs lūdzoši palūkojās uz Sailasu, bet aizbildņa sejā nebija ne kripatas žēlastības. Viņš paņēma somu un sacīja: Tu būsi labās rokās, Nev. Esmu pārliecināts, ka jūs ar Lupesku jaunkundzi labi sapratīsieties.

- Nesapratīsimies vis! Nevs izsaucās. Viņa ir briesmīga!

- Tas nu gan bija ļoti rupji, Sailass sacīja. Manu­prāt, tev vajadzētu atvainoties.

Nevam tā nelikās, tomēr Sailass skatījās uz viņu, Sailasam rokās bija lielā soma, un viņš gatavojās doties prom uz nezin cik ilgu laiku, tāpēc zēns sacīja: Es atvainojos, Lupesku jaunkundz.

Sākumā viņa neko neteica, tikai pavīpsnāja, bet pēc tam piebilda: Es esmu ieradusies no tālienes, lai tevi pieskatītu, zēn. Ceru, ka tu esi tā vērts.

Nevs nespēja iedomāties, ka varētu apskaut Sai­lasu, tāpēc pastiepa roku, un aizbildnis noliecās un paspieda to. Neva mazā, netīrā plauksta pazuda Sai­lasa lielajā, ziloņkaula bālajā rokā. Tad, uzmetis ple­cos lielo, melno somu, it kā tā būtu pavisam viegla, aizbildnis pa ceļu devās prom no kapsētas.

Nevs par notikušo pastāstīja vecākiem.

- Sailass ir prom, viņš sūdzējās.

- Viņš atgriezīsies, Ouvena kungs pārliecinoši sacīja. Neraizējies, Nev! Nekur viņš nepaliks.

Ouvena kundze piebilda: Kad tu ieradies pie mums, Sailass apsolīja: ja viņam reiz būs jāaiziet, viņš atradīs kādu citu, kas nesīs tev ēdienu un pieskatīs tevi. Viņš tur savu vārdu. Sailass ir patiešām uzticams.

Sailass bija nesis Nevam ēdienu un katru nakti atstājis to pie kapa, bet, pēc Neva domām, tas bija mazākais, ko aizbildnis viņa labā bija darījis. Sailass deva zēnam padomus saprātīgus, mierīgus un vien­mēr pareizus, viņš zināja daudz vairāk nekā kapsētas iemītnieki, jo katru nakti devās ārpasaulē un tāpēc varēja pastāstīt, kāda ir dzīve mūsdienās, nevis kāda tā bija pirms vairākiem gadsimtiem. Sailass vienmēr palika nesatricināmi mierīgs, un uz viņu allaž varēja paļauties; viņš bija pavadījis kopā ar Nevu katru viņa mūža nakti, un doma par mazo kapliču bez tās pastā­vīgā iemītnieka Nevam bija neizturama. Un vissvarī­gākais Sailass zēnam dāvāja drošības izjūtu.

Arī Lupesku jaunkundze uzskatīja, ka viņas darbs ir kas vairāk nekā tikai sagādāt Nevam ēdienu. Lai gan arī to viņa darīja.

- Kas tas ir? Nevs iztrūcies jautāja.

- Kārtīgs ēdiens, Lupesku jaunkundze atcirta. Viņi bija kapličā. Sieviete bija nolikusi uz galda divus plastmasas traukus un noņēmusi tiem vāku. Jaun­kundze norādīja uz pirmo: Šī ir biešu un miezāju biezzupa. Un, rādot uz otro, sacīja: Sie ir salāti. Tagad apēd to visu! Es pati gatavoju.

Nevs apjucis lūkojās uz jaunkundzi, prātojot, vai tikai tas nav joks. Sailasa nestais ēdiens parasti bija iesaiņojumā, tas bija pirkts kādā diennakts veikalā, kura pārdevēji neuzdeva liekus jautājumus. Neviens nekad nebija nesis viņam ēdienu plastmasas traukā.

- Ož briesmīgi, zēns novilka.

- Ja tu neapēdīsi zupu tūlīt, jaunkundze sacīja,

- tā būs vēl briesmīgāka. Tā būs auksta. Ēd!

Nevs bija izsalcis. Viņš paņēma plastmasas karoti, iemērca to sarkanajā šķidrumā un sāka ēst. Ēdiens bija glums un svešs, bet ieēst to varēja.

- Un tagad salātus! Lupesku jaunkundze norī­koja, rādot uz otru plastmasas trauku. Tajā bija lielos gabalos sagriezti sīpoli, bietes un tomāti, bagātīgi pār­lieti ar etiķa mērci. Nevs ielika mutē gabalu bietes un sāka košļāt. Zēns juta, kā mutē sariešas siekalas, un saprata: ja viņš norīs šo kumosu, viņam būs jāvemj.

- Es nevaru šo ieēst, viņš teica.

- Tas tev nāks par labu.

- Man būs slikti!

Viņi lūkojās viens uz otru mazais zēns ar mīksta­jiem, peļu pelēkajiem matiem un sieviete ar bālo, saviebto seju un kārtīgā frizūrā saņemtām sirmām cirtām. Lupesku jaunkundze sacīja: Apēd vēl vienu gabalu.

- Es nevaru!

- Tūlīt apēd vēl vienu gabalu, vai arī paliksi te, līdz apēdīsi visu!

Nevs izvēlējās tomāta šķēli, sakošļāja un norija to. Lupesku jaunkundze uzlika traukiem vāku un tos ievietoja plastmasas maisiņā. Tagad mācīsimies, - vina teica.

Bija pats vasaras vidus, un tumsa iestājās tikai pēc pusnakts. Vasarā Nevam nekad nebija jāmācās laiks, ko viņš pavadīja nomodā, bija atvēlēts rotaļām, izpētei un kāpelēšanai.

- Mācīsimies? zēns brīnījās.

- Tavs aizbildnis sacīja, ka man jāiemāca tev pāris lietu.

- Man jau ir skolotāji! Letīcija Borouza māca man rakstīšanu, Penivorta kungs pasniedz Pilnīgu Jauno Džentlmeņu Izglītošanas Kursu ar Papildstundām par Mirušajiem. Man ir jāmācās ģeogrāfija un vēl daudz kas cits. Man nevajag vēl vairāk mācību stundu!

- Tātad tu visu zini, puika? Tev ir tikai seši gadi, un tu jau visu zini!

- Tā es neteicu.

Lupesku jaunkundze sakrustoja rokas uz krūtīm. Pastāsti man par gūliem, viņa teica.

Nevs mēģināja atcerēties, ko Sailass īsti bija mācījis par gūliem pirms dažiem gadiem. Jāturas no viņiem pa gabalu, zēns sacīja.

- Un tas ir viss, ko tu zini? Ja? Un kāpēc jāturas no viņiem pa gabalu? Kurp viņi dodas? Kāpēc nedrīkst stāvēt pie gūlu vārtiem? Kāpēc, puika?

Nevs paraustīja plecus.

- Atbildi: kā iedala cilvēkus? Lupesku jaunkun­dze prasīja.

Nevs brīdi padomāja. Dzīvajos, viņš teica. Un… ē… mirušajos. Viņš vēl brīdi padomāja. Un kaķos? viņš minēja, īsti nebūdams drošs.

- Tu esi dumjš, puika, sacīja Lupesku jaunkun­dze. Tas ir slikti. Un tu gribi palikt dumjš, kas ir vēl sliktāk. Atkārto: ir dzīvie un mirušie, dienas cilvēki un nakts cilvēki, ir gūli un miglas gājēji, ir augstie mednieki un Dieva suņi. Un ir arī vientuļnieki.

- Un kas esat jūs? Nevs ieinteresēts jautāja.

- Es esmu Lupesku jaunkundze, viņa stingri sacīja.

- Un kas ir Sailass?

Sieviete brīdi vilcinājās un tad teica: Viņš ir vien­tuļnieks.

Nevs pārcieta šo stundu. Kad Sailass viņam kaut ko mācīja, tas bija interesanti. Daudzkārt Nevs pat nenojauta, ka viņu māca. Lupesku jaunkundze lika iekalt no galvas daudzus sarakstus, un Nevs tam neredzēja nekādu jēgu. Viņš sēdēja kapličā, ilgojoties doties ārā vasaras krēslā zem blāvā mēness.

Kad mācības bija galā, Nevs metās prom, būdams pavisam sliktā omā. Zēns mēģināja sameklēt rotaļbiedrus, bet nevienu neatrada. Viņš redzēja tikai lielu, pelēku vilku suni, kas klīda gar kapakmeņiem un vien­mēr turējās no zēna pa gabalu, slēpjoties ēnās.

Šī nedēļa ar katru dienu kļuva ļaunāka.

Lupesku jaunkundze turpināja barot Nevu ar pašas gatavotiem ēdieniem viņam bija jānogaršo klimpas cūku taukos, sarkana zupa ar skābo krējumu, auksti vārīti kartupeļi, desa ar ķiplokiem, cieti vārītas olas kaut kādā pelēkā mērcē. Zēns ēda tik maz, cik vien varēja. Mācības turpinājās. Turpmākās divas die­nas jaunkundze mācīja, kā saukt palīgā visās iespēja­mās valodās, un, ja viņš kaut ko sajauca vai aizmirsa, sita viņam pa pirkstiem ar pildspalvu. Trešajā dienā Nevam vajadzēja zināt visu no galvas.

- Franciski?

- Au secours.

- Morzes signāls?

- S-O-S. Trīs īsi sitieni, trīs gari, trīs īsi.

- Nakts gontu mēlē?

- Tas ir muļķīgi! Es pat neatceros, kas ir nakts gonti.

- Viņiem ir ādas spārni, viņi lido zemu un ātri. Viņi neapmeklē šo pasauli, bet lido sarkanajās debesīs virs ceļa uz Gūlheimu.

- Man tas nekad nenoderēs!

Lupesku jaunkundze tikai saknieba lūpas un atkār­toja: Nakts gontu mēlē?

Nevs izgrūda tādu dīvainu rīkles skaņu, kādu viņa bija mācījusi, kā ērgļa ķērcienu. Jaunkundze pavīps­nāja. Diezgan labi, viņa atzina.

Nevs nespēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies Sailass.

Zēns jautāja: Kas tas par lielu, pelēku suni, kas skraida kapsētā? Tas ieradās reizē ar jums. Vai tas ir jūsu suns?

Lupesku jaunkundze sakārtoja savu kaklasaiti. Nē, viņa atteica.

- Vai esam beiguši?

- Šodien jā. Izlasi sarakstu, ko es tev iedevu, un līdz rītdienai iemācies no galvas.

Lupesku jaunkundzes uzdevumi vienmēr bija raks­tīti ar bāli violetu tinti uz balta papīra, un tie dīvaini oda. Nevs paņēma sarakstu līdzi uz kalna otru pusi un mēģināja lasīt, bet viņam bija grūti koncentrēties. Beidzot zēns to salocīja un pabāza zem akmens.

Tonakt neviens negribēja ar viņu rotaļāties. Neviens negribēja pļāpāt, skraidīt vai kāpelēt spožajā mēnesgaismā.

Viņš devās uz Ouvenu kapu, lai pasūdzētos vecā­kiem, bet Ouvena kundze negribēja dzirdēt neviena slikta vārda par Lupesku jaunkundzi un par, pēc Neva domām, milzīgo netaisnību, ka Sailass bija izvēlējies tādu aizbildni. Ouvena kungs tikai paraustīja plecus un sāka stāstīt Nevam par savu bērnību, kad viņš bija nodots par galdnieka mācekli, un to, cik ļoti viņš būtu vēlējies apgūt visu to, ko tagad mācās Nevs, bet Nevam šī saruna tikai krita uz nerviem.

- Vai tev tagad nav jāmācās? jautāja Ouvena kun­dze, bet Nevs tikai savilka rokas dūrītēs un neteica ne vārda.

Viņš izgāja ārā, jūtoties nemīlēts un nenovērtēts.

Nevs prātoja par to, ka pasaule ir netaisna, un klaiņoja pa kapsētu, spārdīdams akmeņus. Viņš pama­nīja tumšpelēko suni, mēģināja to pasaukt un pieru­nāt paspēlēties, bet dzīvnieks turējās pa gabalu, un Nevs izmisumā meta sunim ar dubļu piku, kas izšķīda pret tuvāko kapakmeni. Lielais suns pārmetoši paska­tījās uz Nevu un pazuda ēnās.

Zēns devās uz kalna dienvidrietumu malu, izvai­roties tuvoties vecajai kapličai viņš nevēlējās redzēt šo vietu, kurā nebija Sailasa. Nevs apstājās pie kāda kapa, kas izskatījās tieši tā, kā viņš jutās, apbe­dījums atradās zem zibens pāršķelta ozola, tagad tikai melna stumbra, kas pacēlās no kalna gluži kā ass nags. Pats kaps bija lietus ārdēts un saplaisājis, un virs tā bija piemiņas akmens ar bezgalvainu eņģeli, kura drānas klāja lielas, neglītas piepes.

Nevs stāvēja zāles laukumiņā pie kapa, un viņam bija sevis tik ļoti žēl, viņš tik ļoti visus ienīda… pat Sailasu, kurš bija aizgājis un atstājis viņu vienu. Tad zēns aizvēra acis, saritinājās zemē pie kapa un aiz­miga bezsapņu miegā.

Pa galveno ielu kalna virzienā traucās Vestminsteras hercogs, Godājamais Ārčibalds Ficugs un Bātas un Velsas bīskaps, jožot un līkumojot no ēnas uz ēnu. Visi izskatījās kalsni un izdēdējuši, it kā sastāvētu tikai no cīpslām un skrimšļiem, tiem mugurā bija noplīsušas drēbes, un viņi lēkšoja, joņoja un lēca kā vardes pāri atkritumu tvertnēm, turoties dzīvžogu ēnas pusē.

Viņi bija maza auguma kā pieaugušie, kuri saru­kuši saulē. Viņi sarunājās pusbalsī, apmēram tā: Ja Jūsu Gaišībai būtu kāda spožāka ideja par to, kur tie atrodas, es būtu pateicīgs, ja viņš to pateiktu. Citādi es ieteiktu turēt savu lielo muti. Vai: Es tikai saku, cienīgtēv, ka zinu: tepat netālu atrodas kapsēta, es to saožu. Un: Ja jūs to varat saost, tad arī man to vajadzētu saost, jo man ir daudz labāka oža nekā Jūsu Gaišībai.

Tā viņi runāja, slapstoties cauri piepilsētas maz­dārziņiem. Viņi izvairījās no kāda dārza (Kuš! nošņācās Godājamais Ārčibalds Ficungs. Suņi! -) un pārskrēja pāri mūrim kā žurkas cilvēkbērnu lielumā. Lejup pa lielo ielu, augšup pa ceļu kalnā. Un tad jau viņi bija pie kapsētas mūra, kā vāveres uzšāvās pa to augšā un ošņāja gaisu.

- Sargieties no suņa, sacīja Vestminsteras her­cogs.

- Kur tas ir? Nezinu. Kaut kur tepat. Bet neož kā parasts suns, sacīja Bātas un Velsas bīskaps.

- Viens no mums nevarēja saost arī šo kapsētu, kaitinoši novilka Ārčibalds Ficugs. Vai atceraties? Šis ir tikai suns.

Visi trīs nolēca no mūra zemē un joza cauri kap­sētai, liekot lietā gan rokas, gan kājas, līdz pat gūlu vārtiem blakus zibens sašķeltajam kokam.

Pie pašiem vārtiem mēnesgaismā viņi apstājās.

- Kas tad tas pie mūsmājām? jautāja Bātas un Velsas bīskaps.

- Pasarg die's! iespiedzās Vestminsteras hercogs.

Nevs atvēra acis.

Trīs ģīmji, kas uz viņu blenza, varēja būt mumificēti cilvēki, bez miesas un pavisam sažuvuši, bet kopskats bija dzīvīgs un interesants mutes, kas smīnot atklāja asus, pleķainus zobus, spožas, pēr­lēm līdzīgas acis, saliekti pirksti, kas klaudzināja pa kapu.

- Kas jūs esat? Nevs jautāja.

- Mēs, sacīja viens no radījumiem, kurš bija tikai nedaudz lielāks par Nevu, esam ļoti svarīgi ļaudis, tie mēs esam. Šis ir Vestminsteras hercogs.

Lielākais radījums paklanījās, sakot: Man ir tas gods.

- …un šis ir Bātas un Velsas bīskaps.

Radījums, kas smaidā atņirdza asos zobus un

izbāza šaudīgu, neticami garu mēli, pēc Neva domām, nemaz nelīdzinājās bīskapam. Raibā āda un liels plan­kums pāri acij radījumu vērsa līdzīgu pirātam. Un man ir tas gods būt Ārčibaldam Ficugam. Esmu jūsu rīcībā.

Visi trīs radījumi paklanījās. Bātas un Velsas bīs­kaps teica: Manu zēn, kāds ir tavs stāsts? Un nemels blēņas, atceries, ka tu runā ar bīskapu!

- Tieši tā, Jūsu Augstība, pārējie divi piebilda.

Tā nu Nevs visu izstāstīja. Ka viņš nevienam nepa­tīk, neviens nevēlas ar viņu spēlēties, neviens viņu nenovērtē un nevienam viņš nerūp, un pat aizbildnis ir viņu pametis.

- Padomā tik, sacīja Vestminsteras hercogs, paka­sot degunu (pavisam sažuvušu sprunguli, kurā rēgo­jās nāsis). Tev vajadzētu doties uz tādu vietu, kur tevi novērtētu.

- Tādas vietas nav, Nevs norūca. Un man nav atļauts iziet no kapsētas.

- Tev ir vajadzīga pilna pasaule ar draugiem un spēļu biedriem, sacīja Bātas un Velsas bīskaps, izlokot garo mēli. Prieka, joku un maģijas pilsēta, kurā tevi novērtēs, nevis ignorēs.

Nevs turpināja žēloties: Tā dāma, kas mani pie­skata, gatavo briesmīgu ēdienu. Cieti vārītu olu zupu un tamlīdzīgi.

- Ēdiens! izsaucās Godājamais Ārčibalds Ficugs. Visur, kur mēs uzturamies, ir pats labākais ēdiens pasaulē! Man vēders priecīgi rūc un mutē saplūst sie­kalas, domājot par šo ēdienu!

- Vai es varu doties kopā ar jums? Nevs cerīgi vaicāja.

- Nākt kopā ar mums? pārjautāja Vestminsteras hercogs, izklausoties šokēts.

- Neesiet tāds, Jūsu Augstība, sacīja Bātas un Velsas hercogs. Atrodiet žēlastību savā sirdī! Palū­kojieties uz šo punduri! Nav ēdis kārtīgu maltīti sazin kur tas laiks!

- Es balsoju par to, lai mēs ņemtu viņu līdzi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Mums ēdmaņas netrūkst. Viņš papliķēja pa vēderu, lai parādītu, cik labs ir pieminētais ēdiens.

- Tātad. Vai tev ir dūša mesties piedzīvojumos? jautāja Vestminsteras hercogs, kuram jau bija iepati­kusies jaunā ideja. Vai varbūt gribi visu dzīvi pava­dīt šeit? Un viņš ar kaulainu pirkstu norādīja uz naksnīgo kapsētu.

Nevs iedomājās par Lupesku jaunkundzi, par viņas briesmīgo ēdienu, garajiem sarakstiem un sakniebto muti.

- Es piedalos, viņš sacīja.

Neva jaunie draugi varbūt bija viņa garumā, bet šie radījumi bija daudz stiprāki par jebkuru bērnu, un Nevs pēkšņi apjauta, ka Bātas un Velsas bīskaps ir pacēlis viņu rokās augstu virs galvas, un Vestminsteras her­cogs, satvēris kušķi netīras zāles, nokliedzās: Skagk! Thegh! Khavagh! un parāva to. Akmens plāksne, kas sedza kapu, atvērās gluži kā lūka, atklājot tumsu.

- Tagad pasteigsimies, sacīja hercogs, un Bātas un Velsas bīskaps iesvieda Nevu tumšajā caurumā un pats ielēca pakaļ. Viņam sekoja Godājamais Ārčibalds Ficugs un arī Vestminsteras hercogs, kurš, žigli ieme­ties lūkā, uzsauca: Vegh Khārados! lai noslēgtu gūlu vārtus, un akmens plāksne virs viņiem aizvērās.

Nevs krita cauri tumsai kā marmora gabals pārāk pārsteigts, lai būtu nobijies, domādams, cik gan dziļa varētu būt bedre zem kapa, kad divas stipras rokas viņu satvēra zem padusēm un viņš palika karājamies piķa melnā tumsā.

Nevs nebija izbaudījis tik dziļu tumsu daudzus gadus. Kapsētā viņš redzēja tikpat labi kā mirušie, un nevienas kapenes, kaps vai šķirsts viņam nebija pavi­sam melns. Bet tagad zēns bija nokļuvis īstā tumsā un juta, ka viņu rauj uz priekšu īsiem grūdieniem un rāvieniem, ka vējš plivina matus. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus arī satraucoši.

Tad parādījās gaisma un viss mainījās.

Debesis bija sarkanas, bet nejau siltā saulrieta tonī.

Sī bija nikni sarkana krāsa, gluži kā inficēta brūce. Saule bija pavisam maza, tā šķita sena un tāla. Gaiss likās auksts, viņiem traucoties lejup. Kapakmeņi un statujas karājās augšpēdus, it kā milzu kapsēta būtu apvērsta kājām gaisā. Vestminsteras hercogs, Bātas un Velsas bīskaps un Godājamais Ārčibalds Ficugs šūpojās no statujas uz kapakmeni un tālāk, atgādinot milzu šimpanzes melnos kankaros. Viņi rāva Nevu sev līdzi, pasvieda zēnu cits citam un ne reizi nenometa zemē, vienmēr notverot viņu pat bez skatīšanās.

Nevs mēģināja paraudzīties atpakaļ, lai saskatītu kapu, caur kuru viņi bija ieradušies šajā dīvainajā pasaulē, bet viss, ko viņš redzēja, bija vien kapakmeņi.

Viņš prātoja, vai katrs kaps, kam viņi aiztraucās garām, bija kā durvis tādiem ļaudīm kā šie.

Kurp mēs dodamies? zēns jautāja, bet balsi aiznesa vējš.

Viņi traucās uz priekšu arvien straujāk. Nevs ievē­roja, kā augšā kāda statuja pavirzās malā un šajā asinssarkanajā pasaulē ielido vēl divi radījumi, tieši tādi paši kā tie, kas nesa Nevu. Vienam mugurā bija noplīsušas, sudrabotas drānas, kas izskatījās tā, it kā reiz būtu bijušas baltas, bet otrs bija tērpies notrai­pītā, pelēkā uzvalkā, kas radījumam bija daudz par lielu, tāpēc viņš bija uzlocījis noskrandušās piedurk­nes. Radījumi pamanīja Nevu un viņa trīs jaunos draugus un viegli nolaidās pie viņiem no divdesmit pēdu augstuma.

Vestminsteras bīskaps izdvesa spiedzienu, izlieko­ties, ka tie divi ir viņu pārbiedējuši, un Nevs kopā ar trijotni devās tālāk pa kapakmeņu sienu, abiem jaunpienācējiem sekojot. Nešķita, ka viņi jebkad nogurtu vai aizelstos. Sī bija dīvaina pasaule, kur no sarkanām debesīm gluži kā miroņa acs viņos noraudzījās izdegusī saule. Beidzot viņi nonāca pie lielas statujas kāda radījuma tēla, kura seja bija no vienas vietas noaugusi ar piepēm. Te Nevu iepazīstināja ar Amerikas Savie­noto Valstu 33. prezidentu un Ķīnas imperatoru.

- Šis ir Neva jaunskungs, sacīja Bātas un Velsas bīskaps. Viņš vēlas kļūt par vienu no mums.

- Viņš vēlas kārtīgi paēst, piebilda Godājamais Ārčibalds Ficugs.

- Kad tu kļūsi par vienu no mums, tev būs garantēta laba maltīte, jauno cilvēk, solīja Ķīnas imperators.

- Tieši tā, sacīja ASV 33. prezidents.

Nevs neizpratnē jautāja: Man jākļūst par vienu no jums? Es pārvērtīšos par tādu kā jūs?

- Gudrs kā skudra, prāts ass kā nazis, neko no šī jaunā cilvēka nevar noslēpt, notrallināja Bātas un Velsas bīskaps. Tieši tā. Viens no mums. Tikpat stiprs, tikpat ātrs, tikpat neuzveicams.

- Zobi tik stipri, ka var sagrauzt jebkuru kaulu, mēle tik asa un gara, ka ļauj izlaizīt visas kaulu sma­dzenes un nodīrāt miesu no cilvēka sejas, priecīgi piebilda Ķīnas imperators.

- Spējīgs slīdēt no ēnas uz ēnu, neredzams un nenotverams. Brīvs kā gaiss, ātrs kā doma, auksts kā salna, ciets kā nags, bīstams kā… kā mēs, garo tirādi noslēdza Vestminsteras hercogs.

Nevs pārsteigts lūkojās uz radījumiem. Bet ja es nevēlos būt viens no jums? viņš jautāja.

- Nevēlies? Protams, vēlies\ Kas gan var būt labāk? Man šķiet, ka Visumā nav nevienas dzīvas būtnes, kas nevēlētos būt tieši tāda kā mēs.

- Mums ir pati labākā pilsēta…

- Gūlheima, precizēja ASV 33. prezidents.

- Vislabākā dzīve, vislabākais ēdiens…

- Vai tu spēj iedomāties, iejaucās Bātas un Velsas bīskaps, cik jauki ir dzert melno aikoru [2] , kas satecējis zārkā? Cik lieliski ir justies nozīmīgākam par karaļiem un karalienēm, prezidentiem un premjermi­nistriem, un varoņiem un būt pārliecinātam par to, ka esi pārāks tāpat kā cilvēki ir pārāki par Briseles kāpostiem?

- Kas jūs tādi esat? Nevs jautāja.

- Gūli, atteica Bātas un Velsas bīskaps. Vai die­niņ, tu laikam uzmanīgi neklausies? Mēs esam gūli.

Paskat!

Zem viņiem bija redzams bars mazu radījumu, kas lēkāja un skrēja, un lidoja, steidzoties pa ceļu uz priekšu, un, pirms Nevs spēja bilst kaut vārdu, viņu jau satvēra kaulainas rokas un viņš lidoja pa gaisu, gūlām lecot un šūpojoties, un visi radījumi devās lejup, lai satiktu savējos.

Kapakmeņu siena beidzās, un parādījās ceļš. Tur tas bija daudzu kāju iemīts ceļš pāri tukšam laukam, kur gulēja pamesti akmeņi un kauli, un tas vijās pretī pilsētai, kas atradās uz sarkanu klinšu kalna vairākas jūdzes tālu.

Nevs lūkojās uz pilsētu un izjuta šausmas viņu pārņēma riebums un bailes, un pretīgums, un viņš trīcēja no šoka.

Gūli nenodarbojas ar celtniecību. Viņi ir parazīti un maitēdāji. Pilsētu, sauktu par Gūlheimu, viņi atrada pirms daudziem gadiem, bet paši to nebija cēluši. Neviens nezina (vismaz neviens no cilvēkiem), kas šo pilsētu reiz ir uzbūvējis, izracis klintī tuneļus un uzcēlis torņus, bet ir skaidrs, ka neviens, izņemot gūlus, nevēlētos te dzīvot vai pat tuvoties šai vietai.

Pat no ceļa, kas veda uz Gūlheimu, daudzas jūdzes pirms pilsētas, Nevs varēja saskatīt, ka visi leņķi šajā pilsētā ir nepareizi, namu sienas bija šķības un grei­zas… Izskatījās, ka šī ir briesmīgāko murgu pilsēta, gluži kā liela, pavērta mute ar ļodzīgiem zobiem. Tā bija pilsēta, kas celta tikai tāpēc, lai drīz pēc tam taptu pamesta, un te ik akmenī bija iecirstas šīs vietas radītāju bailes, neprāts un šausmas. Gūli šo vietu bija atraduši, viņiem te bija iepaticies, un kopš tā laika viņi to sauca par mājām.

Gūli ir ātri. Viņi traucās pa ceļu cauri tuksnesim ātrāk, nekā lido maitu lijas, un rāva Nevu līdzi, nesot viņu augstu virs galvām. Zēns tika pasviests no viena gūla rokām citās, līdz viņam kļuva nelabi, viņš jutās pārbijies, apjucis un muļķīgs.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņ­ķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.

- Uzmanīgi, sacīja Vestminsteras hercogs. Aiz­vāciet viņu! Es negribu, lai nakts gonti viņu nozog. Pretīgie zagļi!

- Jā! Mēs ienīstam zagļus! bļāva Ķīnas impera­tors.

Nakts gonti lido sarkanajās debesīs virs Gūlheimas… Nevs dziļi ievilka elpu un iekliedzās tieši tā, kā Lupesku jaunkundze bija mācījusi. Šis kliedziens nāca dziļi no viņa rīkles un izklausījās kā ērgļa ķērciens.

Viens no spārnotajiem radījumiem nolaidās zemāk, sāka rinkot virs viņiem, un Nevs vēlreiz iekliedzās, līdz viņu apklusināja spēcīga roka, kas aizspieda zēnam muti. Tā nu gan bija laba ideja saukt šos lejā, burkšķēja Godājamais Ārčibalds Ficugs, bet, tici man, viņi nav ēdami un smird pēc puvuma, un vienmēr ar šiem ir nepatikšanas. Mēs nekad neesam cits citu mīlējuši, vai saproti?

Nakts gonts atkal pacēlās sausajās tuksneša debe­sīs, lai pievienotos saviem draugiem, un Nevs juta, ka visas cerības pagaist.

Gūli steidzās uz klinšaino pilsētu, un Nevs, tagad nevērīgi pārmests pār Vestminsteras hercoga plecu, tika rauts līdzi.

Mirusī saule norietēja, un uzausa liels, balts un izrobots mēness, kas šķietami aizņēma visu horizontu, bet sarāvās, kad parādījās otrs, mazāks mēness, zili zaļš kā vēnas vai pūdētais siers, un tieši šī mēness parādīšanās gūliem bija svarīgs notikums. Viņi pār­trauca skrējienu un apmetās nometnē ceļa malā.

Viens no jaunākajiem bandas dalībniekiem Nevs miglaini atcerējās, ka viņš tika stādīts priekšā kā "slavenais rakstnieks Viktors Igo", sadabūja maisu, kurā bija daudz malkas. Dažās pagalēs gan vēl bija palikušas naglas vai eņģes. Viņš atrada arī šķiltavas un iekūra ugunskuru, ap kuru sapulcējās visi gūli, lai atpūstos. Radījumi lūkojās uz zilganzaļo mēnesi un grūstījās, lai tiktu labākajā vietā pie ugunskura, lamājoties, dažkārt skrāpējot un kožot.

- Tagad mēs dosimies pie miera un rītdien sasnieg­sim Gūlheimu, sacīja Vestminsteras hercogs. Tā ir kādu deviņu vai desmit stundu skrējiena attālumā. Mums tur jānokļūst līdz nākamajam mēness lēktam, un tur būs īsta ballīte. Mēs svinēsim to, ka tu tiksi pārvērsts par vienu no mums!

- Tas nav sāpīgi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Vismaz ne pārāk. Un padomā, cik laimīgs tu pēc tam būsi!

Viņi sāka stāstīt, cik lieliski un neatkārtojami ir būt gūlām, pieminēja visu to, ko viņi var saplēst un nograuzt ar asajiem zobiem. Viņiem nekaitējot nekā­das slimības. Ir pilnīgi vienalga, kā upuris nomiris, viņi tik un tā varot to nograuzt. Gūli stāstīja par vietām, kur bijuši pārsvarā tās bija katakombas un mēra apsēstas pilsētas. (Tur, kur plosās mēris, ir pati labākā pusdienošana, sacīja viens no gūliem, un pārējie piebalsoja.) Viņi pastāstīja Nevam, kā iegu­vuši savus vārdus un ka viņš, kad būs kļuvis par gūlu, saņems savējo.

- Bet es negribu kļūt par vienu no jums, Nevs iebilda.

- Tā vai citādi, jautri sacīja Bātas un Velsas bīs­kaps, tu kļūsi par vienu no mums. Vienkārši tas otrs veids ir daudz nepatīkamāks, tajā iekļauta sagremo­šana, un diez vai tev tas pārāk patiktu.

- Bet par to mēs tagad nerunāsim, iejaucās Ķīnas imperators. Vislabākais ir būt gūlām. Mēs ne no kā nebaidāmies!

Visi gūli, kas sēdēja ap ugunskuru (tas bija iekurts no zārka), sajūsmā iekaucās un ierūcās, un tad dzie­dāja un klaigāja par to, cik viņi ir gudri un vareni un cik lieliski ir tad, ja ne no kā nav jābaidās.

Te pēkšņi tuksnesī atskanēja troksnis, tālumā iegaudojās suns, un gūli sāka satraukti buldurēt un sapulcējās tuvāk ugunskuram.

- Kas tas bija? jautāja Nevs.

Gūli pašūpoja galvas. Tuksnesī kaut kas ir, viņi sačukstējās. Klusu! Tas mūs sadzirdēs.

Un visi gūli mirkli klusēja, līdz aizmirsa par to, kas ir tuksnesī, un sāka dziedāt gūlu dziesmas, kurās bija daudz rupjību un pretīgu tekstu, un populārākās bija tās, kurās bija uzskaitītas visgaršīgākās sapuvuša ķer­meņa daļas un pieminēta secība, kādā tās apēdamas.

- Es gribu mājās, sacīja Nevs, kad pēdējais dzies­mas pantiņš bija nodziedāts. Es negribu te atras­ties!

- Neuztraucies tik ļoti, sacīja Vestminsteras her­cogs. Paklau, mazais, es apsolu: līdzko kļūsi par vienu no mums, tu pat neatcerēsies, ka tev reiz bija mājas.

- Es neko neatceros no tā laika, pirms kļuvu par gūlu, sacīja slavenais rakstnieks Viktors Igo.

- Es arī ne, lepni paziņoja Ķīnas imperators.

- Neko, apstiprināja ASV 33. prezidents.

- Tu būsi viens no izcilākās bandas, tu kļūsi par gudrāko, stiprāko un drosmīgāko radījumu uz zemes, plātīgi teica Bātas un Velsas bīskaps.

Nevam gan nešķita, ka gūli būtu pārāk drosmīgi vai gudri, bet viņi bija stipri, sīksti un necilvēcīgi ātri, un viņš sēdēja pašā to bara vidū. Būtu neiespējami izlauzties. Viņu notvertu, pirms zēns būtu noskrējis duci jardu.

Kaut kur naktī atkal atskanēja gaudošana, un gūli pievirzījās tuvāk ugunskuram. Nevs varēja sadzirdēt ošņāšanu un sodīšanos. Viņš aizvēra acis, jūtoties nožēlojams un ilgojoties pēc mājām; viņš nepavisam negribēja kļūt par vienu no gūliem. Zēns prātoja, kā gan viņš varēs aizmigt, ja bija tik noraizējies un bez­cerības mākts, un tad, pašam par pārsteigumu, tomēr iekrita miegā.

Viņu pamodināja kāda skaņa skaļa un ļoti tuva. Kāds šķendējās: Nu kur gan viņi ir, ko? Zēns atvēra acis un ieraudzīja, ka Bātas un Velsas bīskaps kliedz uz Ķīnas imperatoru. Šķita, ka daži no šīs gru­pas locekļiem bija pazuduši naktī, gluži vai izgaisuši, un tam nebija izskaidrojuma. Gūli bija ļoti uztraukti. Viņi ātri vāca kopā nometni, un ASV 33. prezidents paķēra Nevu un uzmeta sev plecos.

Gūli atkal uzkāpa uz akmeņainā ceļa, kad debe­sis virs viņiem iekrāsojās asinssarkanas, un devās uz Gūlheimu. Šorīt viņi vairs nešķita tik pārliecinoši. Izskatījās vismaz Nevam tā šķita -, ka viņi bēg no kāda.

Apmēram dienas vidū, kad mironīgā saule bija tieši virs galvas, gūli apstājās un sadrūzmējās barā. Augstu virs viņiem karstajā gaisā riņķoja vairāki duči nakts gontu, kas bija atlidojuši līdz ar svelmaino vēju.

Gūlu pulciņš sašķēlās bija tādi, kas uzskatīja, ka biedru pazušana ir nenozīmīga, un tādi, kas domāja: kāds iespējams, nakts gonti ir viņus nolaupījis. Viņi ne par ko nevienojās, tikai sarunāja, ka apbru­ņosies ar akmeņiem un metīs ar tiem nakts gontiem, lai šie pazustu, tāpēc piebāza pilnas kabatas ar smiltīs atrastiem oļiem.

Tuksnesī pa kreisi no viņiem kaut kas iegaudojās, un gūli satraukti saskatījās. Skaņa bija skaļāka nekā pagājušajā naktī un tuvāka. Tā varēja gaudot tikai vilks.

- Vai tu dzirdēji? jautāja Londonas mērs.

- Nē, attrauca ASV 33. prezidents.

- Es arī ne, pievienojās Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Gaudošana atskanēja vēlreiz.

- Mums jātiek mājās, sacīja Vestminsteras her­cogs, paķerot lielu akmeni.

Naktsmurgs Gūlheima atradās uz lielas klints viņiem priekšā, un radījumi metās uz pilsētas pusi.

- Nakts gonti uzbrūk! sauca Bātas un Velsas bīskaps. Sviediet viņiem ar akmeņiem!

Tobrīd Nevs uz visu lūkojās ačgārni, mētādamies uz ASV 33. prezidenta muguras, un viņam sejā lidoja ceļa smiltis. Bet zēns dzirdēja kliedzienus, kas līdzinājās ērgļa ķērcieniem, un viņš vēlreiz sauca palīgā nakts gontu valodā. Šoreiz neviens nemēģināja viņu apklusināt, bet Nevs nebija drošs, ka viņa saucienu varēja sadzirdēt nakts gontu ķērcienu troksnī un gūlu lamu straumē, tiem tverot akmeņus un metot nakts gontiem.

Nevs atkal sadzirdēja gaudošanu, šoreiz no labās puses.

- Kur vien skaties, visur salašņas, drūmi noteica Vestminsteras bīskaps.

ASV 33. prezidents pasvieda Nevu slavenajam rakstniekam Viktoram Igo, kas iegrūda zēnu maisā un pārmeta to pār plecu. Nevs priecājās, ka maisā smaržoja tikai pēc malkas.

- Viņi atkāpjas! kliedza gūli. Skat, viņi pazūd!

- Neraizējies, zēn, sacīja kāda balss, kas, šķiet, piederēja Bātas un Velsas bīskapam. Kad nokļūsim Gūlheimā, šie mūs vairs neaiztiks. Gūlheima ir neie­ņemams cietoksnis.

Nevs nezināja, vai kāds no gūliem bija nonāvēts vai ievainots cīņā ar nakts gontiem. No Bātas un Velsas bīskapa komentāriem viņš saprata, ka vairāki gūli ir aizbēguši.

- Ātrāk! uzsauca kāds, kurš izklausījās pēc Vest­minsteras hercoga, un gūli atkal sāka skriet. Nevs maisā jutās neērti, viņš visu laiku sāpīgi atsitās pret slavenā rakstnieka Viktora Igo muguru un dažkārt arī pret zemi. Lai situācija būtu vēl ļaunāka, izrādījās, ka maisā ir dažas koka šķilas, nemaz nerunājot par asām naglām un skrūvēm atlikumiem no sadauzītā zārka. Tieši zem vina rokas atradās skrūve, tā urbās zēna miesā.

Par spīti tam, ka viņu mētāja un kratīja, raustīja un šūpoja pie katra nolaupītāja soļa, Nevam izdevās labajā rokā satvert skrūvi. Viņš sataustīja tās aso galu un sajuta cerību. Tad zēns iedūra skrūvi audumā tieši blakus caurumam, kuru tā bija izdūrusi pirms tam.

Nevs dzirdēja, ka aiz muguras atkal atskan gaudo­šana, un viņam šķita, ka tas, kas var nobiedēt gūlus, noteikti ir vēl briesmīgāks par viņiem. Zēns uz brīdi pārtrauca durstīt audumu ar skrūvi ja nu viņš iz vel­sies no maisa un nokļūs kaut kāda mežonīga zvēra žok­ļos? Bet, ja arī viņš ies bojā, tad vismaz, kā viņš pats -

Nevs nodomāja, ar visām savām atmiņām, zinot, kas ir viņa vecāki, Sailass un pat Lupesku jaunkundze.

Tas bija labi.

Nevs metās virsū maisam, ar jaunu sparu grūžot

misiņa skrūvi audumā.

»

- Pasteidzieties, puiši! sauca Bātas un Velsas bīs­kaps. Augšā pa šīm kāpnēm, un mēs būsim mājās, Gūlheimā!

- Urā! Slava Jūsu Gaišībai! sauca kāds cits, iespē­jams, Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Tagad zēna sagūstītāju kustības mainījās. Viņi vairs neskrēja uz priekšu, bet lēca augšup un uz priekšu, augšup un tālāk…

Nevs paplēsa maisu vaļā, lai pa caurumu varētu kaut ko saskatīt, un palūkojās ārā. Augšā bija bries­mīgās, sarkanās debesis, bet lejā…

…viņš redzēja tuksnesi, kas bija vairākus simtus pēdu zem viņa. Aizmugurē stiepās kāpnes, bet tās bija tādas kāpnes, kas derētu tikai milzim, un pa labi bija okera siena. Gūlheima, kuru Nevs no savas vietas nevarēja ieraudzīt, laikam bija virs viņiem. Pa kreisi bija aiza. Zēns nolēma, ka jākrīt uz pakāpieniem un jācer, ka gūli to nepamanīs, jo izmisīgi centīsies nokļūt mājās, drošībā. Viņš redzēja, ka augstu sarkanajās debesīs lielos lokos lido nakts gonti.

Zēns ar prieku pamanīja, ka viņam aiz muguras nav citu gūlu: slavenais rakstnieks Viktors Igo bija palicis viens no pēdējiem, un aiz viņa neskrēja neviens, kas varētu brīdināt gūlu par caurumu maisā. Neviena, kurš redzētu, kā Nevs izkrīt ārā.

Bet bija kaut kas cits…

Nevs pasitās sānis, prom no cauruma. Viņš bija saskatījis, ka dažus pakāpienus tālāk kaut kas liels un pelēks dzenas viņiem pakaļ. Viņš dzirdēja niknu rūkšanu.

Ouvena kungam bija kāds izteiciens, kuru viņš lietoja, ja vajadzēja izvēlēties starp divām vienlīdz nepatīkamām lietām: Tas ir kā atrasties krustugu­nīs. Nevs, kas visu mūžu bija nodzīvojis kapsētā, nekad nebija atradies krustugunīs.

Es esmu starp gūliem un briesmoni, viņš nodomāja.

Līdzko Nevs bija tā nodomājis, asi suņa zobi ieķē­rās maisa drēbē, pavilka to un saplēsa audumu, kuru Nevs jau bija sadurstījis caurumos. Zēns novēlās lejup pa akmens pakāpieniem, kur rūkdams stāvēja lielais, pelēkais zvērs, ļoti līdzīgs sunim, tikai vēl milzīgāks. Zvēram bija liesmojošas acis, balti ilkņi un milzīgas ķetnas. Tas smagi elsoja un lūkojās uz Nevu.

Gūli priekšā bija apstājušies. Velns parāvis! brēca Vestminsteras hercogs. Tas elles suns ir sagrā­bis to sasodīto puišeli!

- Lai viņš šo apēd! kliedza Ķīnas imperators. Bēgam!

- Johaidī! spiedza ASV 33. prezidents.

Gūli traucās augšup pa kāpnēm. Nevs tagad bija pārliecināts, ka šos pakāpienus patiešām izkaluši milži, jo katrs no tiem bija augstāks par viņu. Gūli bēgot apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu rupjus žes­tus nezvēram un varbūt arī Nevam.

Milzīgais suns palika stāvam uz vietas.

Tagad tas mani apēdīs, Nevs rūgti nodomāja. Mala­cis, Nev! Un zēns aizdomājās par mājām, viņš vairs nespēja atcerēties, kāpēc bija tās pametis. Vienalga, vai te bija suns briesmonis vai nebija, viņam jātiek mājās. Tur viņu gaidīja.

Nevs pavēlās garām nezvēram, lēca uz pakāpiena, kas bija četras pēdas zemāk, un piezemējās uz potī­tes, kas sāpīgi sašķiebās zem viņa svara, un smagi nokrita zemē.

Viņš dzirdēja, ka nezvērs ieskrienas un nolec viņam blakus. Zēns mēģināja aizvelties prom, piecel­ties kājās, bet potīte neklausīja, tā sāpēs pukstēja, un, iekams viņš bija spējis nostāties kājās, jau atkal krita lejup no pakāpiena un no akmens sienas. Nevs krita aizā, kas bija vēl dziļāka, nekā viņš jebkad būtu spējis iedomāties…

Viņš bija drošs, ka krītot dzirdēja balsi, kas nāca tieši no lielā, pelēkā nezvēra. Tas Lupesku jaunkun­dzes balsī vaidēja: Ak, Nev!

Bija tieši kā viņa sapņos par krišanu lejup tas bija baiļu un trauksmes pilns lidojums pretī zemei. Nevs juta, ka viņa prātā var ietilpt tikai viena no lielajām domām, tāpēc doma Lielais suns patiesībā bija Lupesku jaunkundze! cīnījās ar Es tūlīt atsitīšos pret akmeņiem un kļūšu par plācenil

Kaut kas pēkšņi apvijās ap viņu, traucoties lejup tikpat ātri kā Nevs. Atskanēja spārnu vēdas, un kritiens palēninājās. Zeme vairs netuvojās tik lielā ātrumā kā iepriekš.

Spārni sāka sisties straujāk. Viņi pacēlās augstāk, un tagad Nevs domāja tikai vienu: Es lidoju! Tā arī bija. Zēns pagrieza galvu. Virs viņa bija liela, brūna, it kā nevainojami nopulēta galva ar dziļām, spožām acīm, kas izskatījās kā melna stikla šķīvji.

Nevs izgrūda spalgu ķērcienu, kas nakts gontu valodā nozīmēja "Palīgā!", un radījums pasmaidīja un dobji iebrēcās. Izklausījās, ka tas ir apmierināts ar notiekošo.

Vēlreiz savicinājis spārnus, glābējs ar dobju būkšķi nolaidās tuksneša smiltīs. Nevs mēģināja piecelties, bet potīte viņu atkal pievīla, liekot nogāzties zemē. Vējš nežēlīgi pūta, nesot Nevam sejā asās smiltis.

Nakts gonts apmetās viņam blakus, ādas spārnus sakļāvis uz muguras. Nevs bija uzaudzis kapsētā un pieradis pie spārnotu cilvēku atveidiem, taču eņģeļi, kas tupēja uz kapakmeņiem, nemaz nelīdzinājās šim spārnotajam radījumam.

Bet tagad Gūlheimas ēnā pāri tuksneša smiltīm pie viņiem steidzās lielais, pelēkais zvērs, kas izskatījās pēc milzu suņa.

Suns ierunājās Lupesku jaunkundzes balsī.

Tas teica: Sī ir jau trešā reize, kad nakts gonti izglābj tev dzīvību, Nev. Pirmā reize bija tad, kad viņi sadzirdēja tavu saucienu pēc palīdzības. Viņi man paziņoja, kur tu atrodies. Otrā reize bija vakar­nakt pie ugunskura, kad tu gulēji. Nakts gonti lidoja virs nometnes un dzirdēja dažus no gūliem spriežam, ka tu esot lieka nasta un ka vajadzētu tev izšķaidīt smadzenes un līķi kaut kur noslēpt, lai to atkal atrastu, kad būsi pienācīgi sapuvis un ēdams. Nakts gonti tika galā ar šiem neliešiem. Un tagad šis kritiens.

- Lupesku jaunkundze?

Lielais suns nolieca galvu zemāk, tuvāk Nevam, un vienu brīdi zēnu pārņēma bailes, ka tas viņam iekodīs, tomēr suns tikai sirsnīgi nolaizīja viņam seju. Tu savainoji potīti?

- Jā. Nevaru uz tās nostāties.

- Tad kāp man mugurā, sacīja pelēkais nezvērs, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze.

Viņa ieķērcās nakts gontu mēlē, un spārnotais palīgs pielidoja tuvāk un pacēla Nevu gaisā. Zēns apvija rokas Lupesku jaunkundzei ap kaklu.

- Turies pie kažoka, viņa teica. Turies cieši! Pirms mēs dodamies, pasaki… Un viņa atkal ieķērcās.

- Ko tas nozīmē?

- Paldies! Vai: uz redzēšanos! Gan to, gan to.

Nevs ieķērcās, cik labi vien mācēja, un nakts gonts

uzjautrināts noirgojās. Tad viņš atbildēja arī ar ķēr­cienu, izpleta lielos ādas spārnus un smagnēji pacēlās tuksneša vējā, līdz tas viņu uznesa augstu gaisā gluži kā lielu pūķi.

- Tagad turies cieši, sacīja Lupesku jaunkundze un metās skriet.

- Vai mēs dodamies uz kapakmeņu sienu?

- Uz gūlu vārtiem? Nē. Tie domāti gūliem. Es esmu Dieva suns. Es eju pa saviem ceļiem, uz elli un ārā no tās. Un Nevam likās, ka viņa sāk skriet vēl ātrāk.

Uzlēca lielais mēness, uzlēca mazais, zilganza­ļais mēness, tiem sekoja asinssarkanais mēness, un pelēkais vilku suns tikai skrēja pāri kaulu pilnajam tuksnesim. Lupesku jaunkundze apstājās pie izpos­tītas māla būdas, kas izskatījās pēc liela bišu stropa. Māja bija uzcelta pie neliela avota burbuļodams tas tecēja no klints, ieplūda mazā baseinā un atkal irdzēja prom. Pelēkais vilks nolieca galvu un padzērās, un arī Nevs pasmēla ūdeni plaukstās un dzēra maziem malciņiem.

- Šī ir robeža, sacīja pelēkais vilks, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze, un Nevs palūkojās augšup. Trīs mēneši bija pazuduši. Tagad viņš varēja saskatīt Piena Ceļu mirdzam pie debesu velves tik skaidri kā nekad. Debesis bija zvaigžņu pilnas.

- Tās ir tik skaistas, Nevs sacīja.

- Kad mēs nokļūsim mājās, Lupesku jaunkun­dze solīja, es tev iemācīšu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumus.

- Tas man patiktu, Nevs atzina.

Zēns atkal uzrāpās viņas platajā, pelēkajā mugurā, paslēpa seju mīkstajā kažokā un cieši turējās, un viņam šķita, ka jau pēc pavisam īsa brīža Lupesku jaunkundze cilvēka izskatā nes viņu pa kapsētu uz Ouvenu kapu.

- Viņš savainoja potīti, Lupesku jaunkundze kādam skaidroja.

- Mazā nabaga dvēselīte, Ouvena kundze nočukstēja, paņemot zēnu un šūpojot viņu savās caurspīdīgajās rokās. Protams, es biju noraizējusies. Bet tagad viņš ir atpakaļ, un tas ir galvenais.

Nevs atkal bija mājās, ērti iekārtojies savā zemzemes gultā, galvu nolicis uz spilvena, un viņu apņēma maigā, gurdenuma pilnā tumsa.

Neva kreisā potīte bija piepampusi un violeta. Dok­tors Trefusis (1870-1936, Reiz viņš celsies ar slavu) apskatīja zēnu un paziņoja, ka potīte ir tikai sastiepta. Lupesku jaunkundze atgriezās no aptiekas ar elas­tīgo saiti, un baronets Džozijs Vortingtons, kas bija apbedīts kopā ar savu ziloņkaula spieķi, uzstāja, ka aizdos to Nevam, kurš pēc tam pavadīja daudz jautru brīžu, atspiežoties uz spieķa un izliekoties simts gadus vecs.

Nevs uzkliboja augšā kalnā un paņēma salocīto papīra gabalu, ko viņdien bija pabāzis zem akmens.

Dieva suņi, viņš lasīja. Rakstīts bija ar purpurkrāsas tinti, un tā bija pirmā rindkopa garajā tekstā.

Tie, kurus cilvēki sauc par vilkačiem vai likantropiem, paši sevi dēvē par Dieva suņiem, jo apgalvo, ka viņu pārvērtības ir Radītāja dāvana un viņi pateicas par šo dāvanu ar mērķtiecīgu ļaundaru vajāšanu līdz pat Elles vārtiem.

Nevs pamāja.

Ne tikai ļaundaru, viņš nodomāja.

Zēns izlasīja arī pārējo tekstu, mēģinot to pēc iespējas labāk atcerēties, un tad devās uz kapliču, kur Lupesku jaunkundze jau viņu gaidīja ar nelielu gaļas pīrāgu un lielu frī kartupeļu paku, ko bija nopirkusi ātrās apkalpošanas restorānā kalna pakājē, un vēl viņai līdzi bija mācību materiālu kaudze, kas rakstīti ar purpurkrāsas tinti.

Abi kopā apēda kartupeļus, un vienu vai divas rei­zes Lupesku jaunkundze pat pasmaidīja.

Sailass atgriezās mēneša beigās. Kreisajā rokā viņam bija lielā, melnā soma, bet labo viņš turēja savādi stīvi. Tomēr tas bija Sailass, un Nevs bija lai­mīgs viņu redzēt un kļuva vēl laimīgāks, kad Sailass pasniedza viņam dāvanu mazu Sanfrancisko Zelta vārtu modeli.

Bija jau gandrīz pusnakts, bet vēl nebija pavisam satumsis. Trijatā viņi sēdēja kalna galā, un pilsētas gaismas mirdzēja viņiem pie kājām.

- Esmu pārliecināts, ka manā prombūtnē viss ritēja gludi, sacīja Sailass.

- Es daudz ko iemācījos, atbildēja Nevs, cieši turot rokā savus Zelta vārtus. Viņš norādīja uz debe­sīm. Tas ir Lielais Lācis, un tas ir viņa dēls Mazais Lācis. Tas starp viņiem ir Pūķis.

- Ļoti labi, Sailass paslavēja.

- Vai tu kaut ko uzzināji? Nevs savukārt jautāja.

- Jā gan, Sailass sacīja, bet neko tuvāk nepa­skaidroja.

- Es arī šo to iemācījos, atzina Lupesku jaun­kundze.

- Labi, Sailass noteica. Ozola zaros ieūjinājās pūce. Zini, kamēr es biju prom, līdz manām ausīm atklīda baumas, viņš teica, ka jūs abi esot devu­šies tik tālā ceļojumā, kur pat es nebūtu varējis sekot. Parasti es būtu ieteicis rīkoties piesardzīgāk, bet gūliem atšķirībā no daudziem citiem ir loti īsa atmina.

- Tas nebija nekas bīstams, Nevs teica. Lupesku jaunkundze mani pieskatīja. Es ne reizi nenokļuvu īstās briesmās.

Lupesku jaunkundze palūkojās uz Nevu ar mir­dzošām acīm un tad pievērsās Sailasam.

- Ir tik daudz, ko uzzināt, viņa teica. Iespējams, es varētu atgriezties nākamvasar, lai pasniegtu zēnam dažas stundas.

Sailass palūkojās uz Lupesku jaunkundzi un izbrīnā sarauca vienu uzaci. Tad viņš pievērsās Nevam.

- Man tas patiktu, Nevs atteica.

Viņi redzēja, ka te ir apglabāta ragana.