Kapsētas grāmata

2. NODAĻA Jaunais draugs

Nevs bija kluss bērns ar gudrām, pelēkām acīm un mīkstiem, peļu pelēkiem matiem. Lielākoties viņš bija paklausīgs. Viņš ātri iemācījās runāt un, līdzko bija apguvis šo māku, nelika mierā kapsētas iedzīvotājus ar dažādiem jautājumiem. Kāpēc man nav ļauts iet ārā no kapsētas? viņš jautāja. Vai arī: Kā es varu izdarīt to, ko tikko paveica viņš? Un: Kurš te dzīvo? Pieaugušie centās, cik spēja, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, bet viņu atbildes ļoti bieži bija neskaidras, mulsinošas vai pretrunīgas, un tad Nevs devās uz veco kapliču parunāt ar Sailasu.

Zēns tur parasti sēdēja, gaidot saulrietu, kad Sai­lass pamodās.

Vienmēr varēja paļauties, ka aizbildnis visu izskaid­ros tik vienkārši un loģiski, lai Nevs saprastu.

Tev nav ļauts iziet no kapsētas patiesībā mūs­dienās saka nevis nav ļauts, bet nedrīkst -, jo tikai šeit mēs varam tevi pasargāt. Te tu dzīvo, un te dzīvo visi, kas tevi mīl. Ārpasaule tev nav droša. Pagaidām vēl ne.

- Bet tu ej ārā! Tu katru nakti ej prom no kapsē­tas!

- Es esmu daudz, daudz vecāks nekā tu. Un es visur esmu drošībā.

- Arī es visur esmu drošībā!

- Kaut nu tā būtu taisnība! Tomēr varu tev droši apgalvot: kamēr tu paliec šeit, tu esi pasargāts.

Vai:

- Kā tu vari tā izdarīt? Dažas prasmes var apgūt mācoties, dažas trenējoties, bet citas iegūstam tikai ar laiku. Tu daudz ko pratīsi, ja centīgi mācīsies. Drīz vien apgūsi Izgaišanu, Aizslīdēšanu un Pastaigu Sap­ņos. Bet ir prasmes, kas dzīvajiem ir teju neiespē­jamas, un, lai iemācītos tās, tev būs jāgaida ilgāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka ar laiku tev izdosies.

- Galu galā tev ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, Sailass reiz teica. Tāpēc Kapsēta par tevi rūpējas. Kamēr tu dzīvo šeit, tu vari redzēt tumsā un staigāt tur, kur dzīvajiem nav ļauts. Dzīvie tevi neredz. Arī man reiz tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, bet tās man nedod nekādas citas priekšrocības kā vien iespēju te mitināties.

- Es gribētu būt tāds kā tu, Nevs sacīja, uzmetot lūpu.

- Nē, negribētu vis, Sailass stingri teica.

Vai arī:

- Kas tur guļ? Zini, Nev, lielākoties to var izlasīt uz kapakmeņiem. Vai tu jau proti lasīt? Vai zini alfa­bētu?

- Ko?

Sailass pašūpoja galvu, bet neko neteica. Ouvena kungs un kundze savas dzīves laikā nebija aizrāvušies ar lasīšanu, un kapsētā nebija ābeču.

Nākamajā naktī Sailass ieradās pie Ouvenu mājī­gās kapavietas ar trim biezām grāmatām divas no tām bija krāsainas ābeces (A ir aita, B ir bumbieris) un trešā bija bērnu grāmata "Kaķis cepurē". Viņam līdzi bija arī papīrs un vaska krītiņi. Tad aizbildnis aizveda Nevu pie jaunāko un tīrāko kapakmeņu plāk­snēm un parādīja, kā uz tām var saskatīt alfabēta burtus, sākot ar lielā A aso smaili.

Sailass deva Nevam uzdevumu atrast visus alfa­bēta burtus kapsētā -, un zēns drīz vien ar lepnumu to bija izpildījis, atklājumus noslēdzot ar Ecekiēla Ulmzlija kapakmeni, kas bija iebūvēts vecās kapličas sienā. Aizbildnis ar viņa veikumu bija ļoti apmierināts.

Katru dienu, dodoties pastaigā pa kapsētu, Nevs ņēma papīru un krītiņus līdzi un, cik labi vien prata, norakstīja no kapakmeņiem vārdus, uzvārdus un gadskaitļus. Katru vakaru, pirms Sailass devās ārā pasaulē, zēns lūdza aizbildnim izlasīt norakstīto un iztulkot latīņu teicienus, kurus Ouveni visbiežāk nesaprata.

Bija saulaina diena; kamenes bija devušās izpētīt savvaļas puķes, kas auga kapsētas malā, un, mierīgi zumēdamas, vāca medu no irbulenēm un zilajiem zva­niņiem, bet Nevs zvilnēja pavasara saulē, vērojot, kā bronzas krāsas vabole rāpo pa Geo. Rīdera, viņa sie­vas Dorkas un dēla Sebastiāna (Fidelis ad Mortem) kapakmeni. Nevs bija norakstījis uzrakstu no viņu pieminekļa un tagad domāja tikai par vaboli, līdz viņu iztraucēja skanīga balss:

- Puika, ko tu te dari?

Nevs palūkojās augšup. Pie irbuleņu krūma kāds stāvēja un viņu vēroja.

- Neko, zēns atteica un izbāza mēli.

Seja otrpus irbuleņu krūmam saviebās gluži kā garguja ar izbāztu mēli un izvalbītām acīm, un tad atkal tā bija meitenes sejiņa.

- Tas bija lieliski, Nevs izdvesa.

- Es protu parādīt visādus baigos ģīmjus, meitene lepni teica. Skaties! Viņa ar vienu pirkstu pacēla degungalu, savilka muti muļķīgā smaidā, samiedza acis un piepūta vaigus. Vai zini, kas tas bija?

- Nē.

- Tas bija sivēns, muļķīt!

- Ak tā… Nevs padomāja. Sivēns kā pie burta "S"?

- Nu protams. Pagaidi!

Meitene izlīda no irbuleņu krūma un nostājās bla­kus Nevam, kas bija piecēlies kājās. Viņa bija mazliet vecāka par zēnu, mazliet garāka, un viņai mugurā bija drēbes spilgtās krāsās dzeltenā, rozā un oranžā. Nevs savā pelēkajā līķautā jutās nevīžīgs un noplucis.

- Cik tev ir gadu? meitene vaicāja. Ko tu te dari? Vai tu te dzīvo? Kā tevi sauc?

- Es nezinu, nomurmināja Nevs.

- Tu nezini, kā tevi sauc? pārjautāja meitene. Protams, tu zini, kā tevi sauc! Visi zina savu vārdu. Murmulis!

- Es zinu, kā mani sauc, aizstāvējās Nevs. Un es zinu, ko šeit daru. Bet es nezinu atbildi uz to pirmo jautājumu.

- Tu nezini, cik tev ir gadu?

Zēns pamāja.

- Kad tev pēdējo reizi bija dzimšanas diena? jau­tāja meitene.

- Man tādas nekad nav bijis, Nevs novilka.

- Ikvienam ir dzimšanas diena! Tu gribi teikt, ka tev nekad nav bijis tortes un svecīšu, nekā tāda?

Nevs pašūpoja galvu. Meitene uz viņu žēli nolū­kojās. Nabadziņš. Man ir pieci gadi. Varu derēt, ka tev arī ir pieci!

Nevs priecīgs pamāja. Viņš negribēja strīdēties ar jauno draudzeni. Meitene viņu darīja laimīgu.

Meitenes vārds bija Skārleta Embera Pērkinsa, vismaz tā viņa teica Nevam, un viņas mājas bija dzī­voklis, pie kura nebija dārza. Meitenes māte šobrīd sēdēja uz soliņa pie kapličas kalna pakājē un lasīja žurnālu, un Skārletai bija pieteikts būt atpakaļ pēc pusstundas, labi izskraidīties, neiekulties nepatikša­nās un nerunāt ar svešiniekiem.

- Es esmu svešinieks, Nevs aizrādīja.

- Neesi gan, Skārleta nopietni atteica. Tu esi mazs puika. Pēc tam viņa pārliecināta piebilda:

- Turklāt tu esi mans draugs, tāpēc nevari būt sve­šinieks.

Nevs smaidīja reti, bet šoreiz viņa smaids pletās pāri visai sejai. Jā, es esmu tavs draugs, viņš sacīja.

- Kā tevi sauc?

- Nevs. Pilnā vārdā Neviens.

Meitene iesmējās. Dīvains vārds, viņa teica.

- Ko tu šeit dari?

- Mācos alfabētu, Nevs atteica. No kapakme­ņiem. Man jānoraksta vārdi.

- Vai es arī varu?

Sākumā Nevs negribēja to pieļaut galu galā tie bija viņa kapakmeņi, vai ne? -, bet tad saprata, ka tā uzvesties ir muļķīgi un ka ir taču patīkami saulainā dienā kaut ko interesantu darīt kopā ar draugu. Nevs atbildēja: Jā.

Viņi norakstīja vārdus no kapakmeņiem, Skār­leta palīdzēja Nevam nolasīt nezināmos vārdus un uzvārdus, un Nevs pārtulkoja Skārletai jau pazīsta­mos latīņu teicienus. Likās, ka balss, kas no kalna pakājes sauca: Skārlet! atskanējusi pārāk agri.

Meitene atdeva papīru un krītiņus Nevam. Man tagad jāiet, viņa nopūtās.

- Tiksimies nākamreiz, vai ne? Nevs teica.

- Kur tu dzīvo? Skārleta gribēja zināt.

- Šeit, viņš atteica un noskatījās, kā meitene skrien lejup no kalna.

Pa ceļam uz mājām Skārleta pastāstīja mātei par zēnu, ar kuru bija spēlējusies, viņu saucot Neviens un viņš dzīvojot kapsētā. Tovakar Skārletas māte par to ieminējās savam vīram, kurš savukārt atbildēja, ka iedomu draugi ir bieži sastopams fenomens kon­krēta vecumposma bērniem un ka par to nav jāuz­traucas, bet gan jāpriecājas, jo viņiem ir tā laime dzī­vot tik tuvu dabas rezervātam.

Pēc šīs tikšanās Skārleta nekad neieraudzīja Nevu pirmā. Saulainās dienās vecāki mēdza vest meitu uz kapsētu. Kamēr māte un tēvs sēdēja uz soliņa un lasīja, Skārleta klīda pa kapsētas celiņiem, ģērbusies spilgti zaļās, oranžās vai rozā drēbēs, un pētīja apkārtni. Drīz vien viņa pamanīja mazu, nopietnu sejiņu ar pelēkām acīm un mīkstiem, pelēkiem matiem lūkoja­mies uz viņu, un tas bija Nevs. Bērni spēlēja paslēpes vai "augstāk par zemi", vai arī klusi sēdēja un vēroja trušus, kas mitinājās aiz vecās kapličas.

Nevs iepazīstināja Skārletu ar saviem draugiem. Nemaz nebija svarīgi, ka viņa tos neredzēja. Vecāki jau bija viņai paskaidrojuši, ka arī Nevs ir izdomāts tēls un ka tas nav nekas slikts māte pat pāris vakaru bija uzlikusi galdā traukus tieši Nevam -, tāpēc Skār­letai nemaz nelikās dīvaini, ka arī zēnam ir iedomu draugi. Viņš vienmēr atstāstīja, ko tie ir teikuši.

- Bārtlebijs saka, ka seja tevim iraid kā saspiesta plūme, Nevs paskaidroja.

- Pašam tāda! Un kāpēc viņš tik dīvaini runā? Vai varbūt viņš domāja: kā saspiests tomāts?

- Man šķiet, ka tur, kur viņš dzīvoja, toreiz nemaz neauga tomāti, Nevs sacīja. Tolaik visi tā runāja, vai saproti?

Skārleta bija laimīga. Viņa bija gudrs, vientuļš bērns, kura māte strādāja tālmācības universitātē, pasniedzot angļu valodu cilvēkiem, kurus nekad nebija redzējusi, labojot darbus, kurus saņēma pa e-pastu, un sūtot saviem studentiem vērtējumus un iedrošinājuma vār­dus. Meitenes tēvs mācīja elementārdaļiņu fiziku, bet, kā Skārleta bija izskaidrojusi Nevam, bija pārāk daudz cilvēku, kas gribēja mācīt elementārdaļiņu fiziku, un pārāk maz tādu, kas gribētu to mācīties, tāpēc Skārle­tas ģimenei vajadzēja pārcelties no vienas universitā­tes pilsētiņas uz citu, un katrā nākamajā universitātē viņas tēvs cerēja dabūt pastāvīgu darbu, tomēr viņam nekad neveicās.

- Kas ir elementārdaļiņu fizika? jautāja Nevs.

Skārleta paraustīja plecus. Nu, viņa teica, ir

atomi, kas ir pārāk mazi, lai tos redzētu, bet mēs no tiem sastāvam. Un tad vēl ir tādas daļiņas, kas ir mazākas par atomiem, un tā tad arī ir elementārda­ļiņu fizika.

Nevs pamāja un nosprieda, ka Skārletas tētis inte­resējas par iedomātām lietām.

Nevs un Skārleta kopā klīda pa kapsētu katru nedēļas nogali, lasot vārdus uz kapakmeņiem un tos norakstot. Nevs atklāja Skārletai to, ko zināja par kapu, mauzoleju un kapeņu iedzīvotājiem, un viņa stāstīja zēnam par to, ko bija dzirdējusi vai izlasījusi, un dažkārt viņa stāstīja par ārpasauli par mašī­nām, autobusiem, televīziju un lidmašīnām (Nevs bija redzējis tās lidojam pāri kapsētai un bija domā­jis, ka tie ir lieli, sudraboti, trokšņaini putni, bet nekad nebija par tiem interesējies). Savukārt Nevs stāstīja draudzenei par laikiem, kad bija dzīvojuši kapsētas iemītnieki, kā Sebastians Rīders braucis uz Londonu un redzējis karalieni resnu sievieti zvērādas cepurē, kas nikni blenzusi uz visiem un nebija runājusi ne vārda angliski. Sebastians Rīders nespēja atcerēties, kuras valsts karaliene tā bijusi, bet viņš uzskatīja, ka viņa nevarēja būt karaliene pārāk ilgi.

- Kad tas notika? jautāja Skārleta.

- Viņš nomira 1583. gadā, tā rakstīts uz viņa kap­akmens… Tātad pirms tam.

- Kurš ir visvecākais kapsētas iemītnieks? gribēja zināt Skārleta.

Nevs sarauca pieri. Laikam Gajs Pompejs. Viņš te ieradās simts gadus pēc pirmajiem romiešiem. Viņš pats man tā teica. Viņam patika šejienes ceļi.

- Tātad viņš ir visvecākais?

- Man tā šķiet.

- Vai mēs varam ierīkot spēļu māju kādā no tām akmens kapenēm?

- Tu nevari tajās ieiet. Tās visas ir aizslēgtas.

- Vai tu vari tajās ieiet?

- Protams!

- Kāpēc tad es nevaru?

- Tāpēc, ka man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģi­jas, zēns paskaidroja. Tās ļauj man nokļūt visur, kur gribu.

- Es gribu ieiet tajā akmens mājā un ierīkot tur spēļu mājas!

- Tu nevari.

- Tu esi nejauks!

- Neesmu vis!

- Esi gan! Nejaucēns!

- Neesmu vis!

Skārleta salika rokas jakas kabatās un devās prom neatvadījusies, pārliecināta, ka Nevs vienkārši negrib ielaist viņu akmens mājās, un vienlaikus jūtot, ka ir bijusi pret zēnu netaisna, un tāpēc kļūstot vēl dus­mīgāka.

Tovakar pēc maltītes Skārleta jautāja mammai un tētim, vai šajā zemē kāds dzīvoja, pirms te ieradās romieši.

- Kur tu dzirdēji par romiešiem? tēvs brīnījās.

- To taču visi zina, Skārleta teica, saraukusi pieri. Nu, vai pirms viņiem te kāds dzīvoja?

- Pirms tam šajā zemē dzīvoja ķelti, māte paskaid­roja. Vēl ilgi pirms romiešiem. Romieši iekaroja ķel­tus.

Uz soliņa pie vecās kapličas Nevs risināja līdzīgu sarunu.

- Visvecākais? Sailass pārjautāja. Godīgi sakot, Nev, es nezinu. Vecākais, ar kuru esmu runājis, ir Gajs Pompejs, bet, pirms šajā zemē ieradās romieši, te dzīvoja cita tauta. Liela tauta. Kā tev veicas ar alfabētu?

- Man šķiet, ka labi. Kad es mācīšos zilbes?

Sailass brīdi domāja. Es nešaubos, viņš teica,

ka te ir apbedīti daudzi talantīgi cilvēki, un gan jau viņu vidū atradīsies arī kāds skolotājs. Es pamek­lēšu.

Nevs bija sajūsmā. Viņš jau iztēlojās, ka drīz vien varēs izlasīt visu, ko vēlēsies, un tad viņam pavērsies visa stāstu pasaule.

Kad Sailass pameta kapsētu, lai dotos savās darī­šanās, Nevs devās uz kapelu vītolu paēnā un pasauca Gāju Pompeju.

Vecais romietis žāvādamies iznāca no savas mīt­nes. Ā. Nūja. Dzīvais zēns, viņš novilka. Kā tev klājas, dzīvo zēn?

- Paldies, labi, ser, Nevs pieklājīgi atteica.

- Labi, man prieks to dzirdēt. Vecā romieša mati mēnesgaismā šķita sniegbalti; viņam mugurā bija toga, kurā viņš bija apbedīts, bet zem tās bieza vilnas veste un kājās getras, jo šī bija auksta zeme pašā pasau­les malā, aukstāk bija tikai Kaledonijas ziemeļos, kur cilvēki vairāk līdzinājās dzīvniekiem un tērpās oran­žās ādās, un bija pārāk mežonīgi, lai tos iekarotu pat romieši, tāpēc tiem drīz vien bija lemts pazust mūžī­gajā ziemā.

- Vai tu esi visvecākais? Nevs vaicāja.

- Visvecākais kapsētā? Jā, tas esmu es.

- Tātad tu esi pirmais, kas te apglabāts?

Vecais romietis vilcinājās. Gandrīz pirmais, viņš atteica. Pirms ķeltiem šajā salā dzīvoja cita tauta, un viens no viņiem šeit ir apbedīts.

- Ak tā, Nevs novilka un pēc brīža jautāja: Un kur ir viņa kaps?

Gajs norādīja uz kalnu.

- Viņš dzīvo pašā kalna galā? Nevs jautāja.

Gajs pašūpoja galvu.

- Kur tad?

Vecais romietis noliecās un sabužināja Nevam matus.

Kalnā, viņš sacīja. Iekšā kalnā. Mani šeit atnesa apglabāt draugi. Viņiem sekoja vietējie varas vīri un mīmi, kuri bija uzlikuši manas sievas viņa

nomira no drudža Kamulodonā un mana tēva viņš

»

tika nogalināts sadursmē Gallijā maskas. Trīssimt gadus pēc manas nāves kāds zemnieks, meklēdams jau­nas ganības aitām, atklāja milzu akmeni, kas sargāja ieeju alā, nostūma to malā un devās lejup, cerēdams atrast dārgumus. Kad viņš iznāca ārā, viņa tumšie mati bija tikpat balti kā manējie…

- Ko viņš redzēja?

Gajs ilgi klusēja un tad sacīja: Viņš par to nevienam nestāstīja un nekad te neatgriezās. Akmeni aizstūma atpakaļ vietā, un ar laiku šo notikumu aizmirsa. Pēc divsimt gadiem, kad būvēja Frobišera mauzoleju, šo vietu atklāja vēlreiz. Jaunais vīrietis, kas to atrada, sap­ņoja par bagātībām, tāpēc viņš nevienam neko neteica, noslēpa ieeju aiz Eiframa Petifera zārka un kādu nakti devās kalnā kā pats domāja, neviena nemanīts.

- Vai viņa mati bija balti, kad viņš iznāca?

- Viņš neatgriezās.

- Hm. Ak tā. Un kurš tad tur ir apglabāts?

Gajs pašūpoja galvu. Es nezinu, jauno Ouven. Bet es

jutu viņa klātbūtni jau toreiz, kad te vēl nekā nebija. Es jau toreiz jutu, ka paugura dziļumā kaut kas gaida.

- Ko viņš gaidīja?

- Es varēju sajust tikai gaidas, Gajs Pompejs atteica.

Skārletai līdzi bija liela bilžu grāmata, un viņa sēdēja uz zaļā soliņa netālu no vārtiem blakus mātei, kura pētīja mācību grāmatas pielikumu. Meitene bau­dīja pavasara sauli un visiem spēkiem centās ignorēt mazo zēnu, kurš vispirms māja viņai no efeju apvīta pieminekļa patvēruma, bet, kad viņa bija izlēmusi turp vairs neskatīties, viņš izlēca gluži kā spēļu klauns no kastītes aiz kapakmens (Džodži Dž. Sodži. Es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt).

Beidzot meitene nolika grāmatu uz soliņa.

- Māmiņ? Es iešu pastaigāties.

- Tikai neaizklīsti no takas, mīļā.

Skārleta gāja pa taciņu līdz pat stūrim, kur ierau­dzīja Nevu mājam viņai no kalna. Viņa saviebās.

- Es šo to uzzināju, Skārleta paziņoja.

- Es arī, Nevs neatpalika.

- Pirms romiešiem te bija citi cilvēki, Skārleta stāstīja. Viņi te dzīvoja, un pēc nāves viņus apgla­bāja šajos kalnos kopā ar dārgumiem un visu ko citu. Tos sauca par kapukalniem.

- Ak tā, sacīja Nevs. Tas visu izskaidro. Vai tu gribētu tādu redzēt?

- Tūlīt? Skārleta izskatījās pārsteigta. Tu jau nemaz nezini, kur tāds kapukalns ir, vai ne? Un tu zini, ka es nevaru sekot tev visur, kur ej. Meitene bija redzējusi, kā Nevs var izslīdēt cauri sienai gluži kā ēna.

Par atbildi viņš pacēla gaisā lielu, sarūsējušu dzelzs atslēgu. To es atradu kapličā, viņš teica. Ar to var atslēgt lielāko daļu kapsētas vārtu. Viena atslēga der visiem, tolaik tā bija vienkāršāk.

Skārleta uzrāpās kalnā pie Neva.

- Vai tu runā patiesību?

Zēns pamāja, un viņa lūpu kaktiņos dejoja apmie­rināts smaids. Nāc! viņš sacīja.

Bija brīnišķīga pavasara diena, gaisu pildīja putnu dziesmas un bišu zumēšana. Vējā līgojās narcises, un šur tur kalna malā galvas klanīja pirmās tulpes. Zils neaizmirstulīšu paklājs un dzelteni prīmulu punktiņi rotāja zaļo kalna nogāzi, pa kuru bērni kāpa augšup uz nelielo Frobišera mauzoleju.

Tas bija vecs, vienkāršs, aizmirsts akmens nams ar metāla vārtiem. Nevs tos atslēdza ar dzelzs atslēgu, un viņi iegāja iekšā.

- Aiz kāda no zārkiem jābūt caurumam, sacīja Nevs, vai durvīm.

Viņi to atrada aiz zārka pirmajā plauktā cauru­mu sienā, pa kuru varēja ielīst. Lejā, Nevs sacīja. Mēs līdīsim lejā.

Skārletai pēkšņi nemaz tik ļoti negribējās pieda­līties šajā piedzīvojumā. Viņa teica: Mēs tur neko neredzēsim! Ir tumšs.

- Man nevajag gaismu, kamēr esmu kapsētā, Nevs pārliecinoši sacīja.

- Man gan vajag, meitene iebilda. Tur ir tik tumšs!

Nevs domāja, ko gan viņš tādu pārliecinošu varētu pateikt, piemēram, "tur lejā nekā slikta nav", bet dzirdētais par matiem, kuri nosirmoja, un par cil­vēkiem, kuri pazuda uz neatgriešanos, nozīmēja, ka viņš nevarēja to solīt ar tīru sirdsapziņu. Tāpēc zēns sacīja: Es nokāpšu lejā, bet tu gaidi te.

Skārleta sarauca pieri. Tu nedrīksti mani te pamest, viņa teica.

- Es tikai nokāpšu lejā paskatīties, kas tur ir, Nevs skaidroja, un tad kāpšu augšā, lai pastāstītu tev.

Viņš piegāja pie cauruma sienā, notupās uz ceļiem un četrrāpus ielīda iekšā. Otrā pusē bija pietiekami augsti griesti, lai varētu piecelties stāvus, un zēns ieraudzīja akmenī cirstus pakāpienus. Es tagad kāpšu lejā, viņš uzsauca.

- Vai tev būs ilgi jākāpj?

- Man šķiet, ka jā.

- Ja tu mani turētu aiz rokas un teiktu, kur jāliek kāja, es arī varētu iet kopā ar tevi, Skārleta sacīja.

- Protams, Nevs piekrita, un, pirms viņš bija beidzis runāt, Skārleta četrrāpus jau ielīda pa cau­rumu sienā.

- Vari celties kājās, Nevs sacīja un saņēma meite­nes roku. Tepat ir pakāpieni. Liec kāju uz priekšu! Redzi nu. Es iešu pirmais.

- Vai tu patiešām redzi tādā tumsā? meitene pārsteigta jautāja.

- Jā, ir diezgan tumšs, Nevs piekrita, tomēr es visu varu saskatīt.

Bērni kāpa lejup pa kāpnēm dziļāk kalnā, un Nevs stāstīja draudzenei, ko viņš pa ceļam redz. Kāpnes ved lejup, pakāpieni ir no akmens. Un arī griesti ir no akmens. Un sienas kāds ir apzīmējis.

- Kas tur ir uzzīmēts?

- Kaut kas liels un spalvains kā pie burta G, tātad govs, tikai ar lielākiem ragiem. Un tālāk kaut kāds raksts, gluži kā liels mezgls. Tas ir iegrebts sienā, nevis uzzīmēts, paskaties! Viņš pielika Skārletas pirkstus pie sienas, kur bija mezglainais raksts.

- Es to varu sataustīt! Skārleta izsaucās.

- Tagad pakāpieni kļūst platāki. Mēs iznākam kaut kādā lielā istabā, bet pakāpieni turpinās. Nekusties! Labi, tagad esmu starp tevi un istabu. Turies ar kreiso roku pie sienas.

Viņi turpināja kāpt lejup. Pēdējais pakāpiens, un būsim uz akmens grīdas, Nevs sacīja. Tā gan ir drusku nelīdzena.

Telpa bija maza. Uz grīdas atradās akmens plāksne galda augstumā, un vienā stūrī bija zema dzega, uz kuras bija izkārtoti daži priekšmeti. Uz grīdas bija arī kauli, patiešām veci kauli, un tur, kur beidzās trepes,

Nevs saskatīja sažuvušu ķermeni garā, brūnā mētelī tas laikam bija tas jaunais vīrietis, kurš gribēja kļūt bagāts. Zēns nosprieda, ka puisis ir tumsā paslīdējis un nokritis.

Pēkšņi atskanēja troksnis, tāda kā šņākoņa, it kā čūska lodātu pa sausām lapām. Skārleta ciešāk satvēra Neva roku.

- Kas tas ir? Vai tu kaut ko redzi? -Nē.

Skārleta izdvesa skaņu, kas daļēji bija elsas, daļēji vaimanas, un Nevs kaut ko ieraudzīja un nejautājis saprata, ka arī meitene redz to pašu.

Telpas galā bija gaisma, un šajā gaismā parādījās vīrs; viņš nāca caur akmens sienu, un Nevs dzirdēja, ka Skārleta apslāpēti iekliedzas. Vīrs šķita labi sagla­bājies, tomēr bija skaidrs, ka viņš jau sen kā ir miris. Viņa ādu klāja uzkrāsoti (tā domāja Nevs) vai teto­vēti (tā domāja Skārleta) purpurkrāsas zīmējumi un raksti. Ap kaklu svešajam bija kaklarota ar asiem, gariem zobiem.

- Es esmu šīs vietas saimnieks! tēls sacīja, un šie vārdi izklausījās tik senatnīgi un ar tik pamatīgu rīkles skaņu, ka gandrīz vai šķita tie nemaz nav vārdi. Es sargāju šo vietu no visiem, kas tai varētu kaitēt!

Vīram bija milzīgi redzokļi. Nevs drīz vien saprata, ka ap acīm svešajam ir apvilkti purpura krāsas riņķi, kas darīja viņu līdzīgu pūcei.

- Kas tu esi? Nevs vaicāja, ciešāk satverot Skār­letas roku.

Purpura Vīrs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jautā­jumu. Viņš nikni blenza uz bērniem.

- Ejiet prom no šīs vietas! viņš kliedza. Nevs apjauta, ka dzird tikai rūkoņu, bet vārdu nozīme atbalsojas viņam galvā.

- Vai viņš darīs mums pāri? Skārleta vaicāja.

- Es tā nedomāju, Nevs atteica. Tad viņš vērsās pie Purpura Vīra ar vārdiem, kuri viņam bija iemā­cīti: Man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, un es varu staigāt, kur vēlos.

Purpura Vīrs neko neatbildēja, un tas Nevu paga­lam pārsteidza, jo pat visnejaukākie kapsētas iemīt­nieki atmaiga, izdzirdot šos vārdus. Nevs jautāja:

- Skārlet, vai tu vinu redzi?

- Protams, redzu! Viņš ir liels, briesmīgs, tetovēts vīrs, kas grib mūs nogalināt! Nev, dzen viņu prom!

Nevs palūkojās uz mirušo brūnajā mētelī. Tam blakus uz akmens grīdas bija saplēsta lampa. Viņš bēga, Nevs skaļi prātoja, jo bija nobijies. Viņš paslīdēja, paklupa uz kāpnēm un nokrita.

- Kurš?

- Tas vīrs uz grīdas.

Skārleta izklausījās aizkaitināta, ne tikai apjukusi un nobijusies. Kāds vīrs uz grīdas? viņa jautāja.

- Te ir pārāk tumšs! Vienīgais, kuru es redzu, ir tas lielais tetovētais.

Un tad, it kā lai pārliecinātu bērnus, ka viņš patie­šām ir šeit, Purpura Vīrs atgāza galvu un izgrūda pāris skaļu, jodelēšanai līdzīgu saucienu, kas lika

Skārletai tik cieši pieķerties pie Neva rokas, ka viņas nagi ieurbās zēna ādā.

Savukārt Nevam vairs nebija bail.

- Piedod, ka es teicu viņi visi ir izdomāti, Skār­leta nočukstēja. Tagad es ticu. Viņi ir īsti!

Purpura Vīrs pacēla kaut ko virs galvas tas izskatījās pēc asa akmens naža. Visi, kas iebruks šajā vietā, mirs! kliedza tetovētais sargs savā rīkles balsī. Nevs domāja par vīru, kura mati bija nosir­mojuši vienā mirklī, kad viņš nonāca šajā kambarī, par to, ka viņš nekad neatgriezās kapsētā un nekad nevienam nestāstīja, ko bija redzējis.

- Nē, tev bija taisnība, Nevs teica. Tieši šis ir.

- Kas viņš ir?

- Tikai iedomu tēls.

- Nemuļķojies, Skārleta nošņāca. Es viņu redzu!

- Tieši tā, Nevs palika pie sava. Un tu nevari redzēt mirušos. Viņš palūkojās apkārt. Labāk izbeidz, viņš teica Purpura Vīram. Mēs zinām, ka tas nav pa īstam.

- Es mielošos ar jūsu aknām! bļāva Purpura Vīrs.

- Nemielosies vis, Skārleta atteica, atviegloti nopūšoties. Nevam taisnība. Viņa pagriezās pret zēnu. Man šķiet, tas varētu būt putnubiedēklis.

- Kas tas tāds? Nevs vaicāja.

- Nu, tāda lelle, ko zemnieki izliek laukos, lai bie­dētu putnus.

- Un kāpēc tad viņi tā dara? Nevs nesaprata. Viņam patika putni. Viņš domāja, ka tie ir ļoti jauki, turklāt putni palīdzēja uzturēt kapsētu tīru.

- Es nezinu, tieši kāpēc. Varu pajautāt māmiņai. Bet vienreiz redzēju tādu pa vilciena logu un pajau­tāju vecākiem, kas tas ir. Putni domā, ka putnubiedēklis ir īsts cilvēks. Bet patiesībā tā ir tikai lelle, kas izveidota kā cilvēks. Tā tikai aizbiedē putnus.

Nevs palūkojās apkārt. Viņš teica: Lai arī kas tu būtu, tev nekas neiznāk. Mums nav bail. Mēs zinām, ka tu neesi īsts. Vienkārši liecies mierā.

Purpura Vīrs likās mierā. Viņš šķērsoja akmens plāksni un izgaisa.

Skārletai visa telpa nu iegrima tumsā. Bet tagad mei­tene atkal varēja sadzirdēt savādo skaņu, tā kļuva arvien skaļāka un skaļāka, it kā telpā kaut kas riņķotu.

Kaut kas čukstēja: MĒS ESAM SLĪRS [1] .

Nevs juta, kā mati uz skausta saceļas stāvus. Balss izklausījās ļoti sena un sausa, gluži kā miruša koka zars, kas skrāpējas gar kapličas logu, un Nevam šķita, ka te ir vairāk nekā viens runātājs, ka te ir vairāki, kas runā unisonā.

- Vai tu dzirdēji? viņš jautāja Skārletai.

- Es dzirdu tikai dīvainu šņākoņu. Bet tā man liek justies savādi. Vēderā viss griežas. Man liekas, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs.

- Nekas briesmīgs nenotiks, Nevs pārliecinoši atteica un skaļi noprasīja tam, kurš bija istabā: Kas tu esi?

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM UN AIZ­SARGĀJAM.

- Ko jūs aizsargājat?

SAIMNIEKA ATPŪTAS VIETU. Šī IR VISSVĒ­TĀKĀ NO VIETĀM, UN TO APSARGĀ SLĪRS.

- Tu nevari mums pieskarties, Nevs sacīja. Viss, ko tu māki, ir iebiedēt.

Šņācošās balsis izklausījās apvainotas. BAILES IR SLĪRA IEROCIS.

Nevs palūkojās uz karnīzi. Vai tie ir tava saim­nieka dārgumi? Veca sakta, krūze un akmens nazītis? Neizskatās pēc dārgumiem.

SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS. SAKTU, BIĶERI UN NAZI. MĒS TOS SARGĀJAM, LĪDZ MŪSU PAVĒL­NIEKS ATGRIEZĪSIES. TAS ATGRIEZĪSIES. TAS VIENMĒR ATGRIEŽAS.

- Cik jūsu te ir?

Bet Slīrs vairs neteica ne vārda. Nevam bija tāda sajūta, it kā galva būtu pilna ar zirnekļa tīkliem, un viņš to papurināja. Tad zēns saspieda Skārletas roku. Iesim, viņš teica.

Viņi pagāja garām mirušajam brūnajā mētelī. Nevs nodomāja: nudien ja vīrs nebūtu nobijies un paklu­pis, tad smagi viltos šejienes dārgumos. Laikam tās lietas, kas skaitījās lieli dārgumi pirms desmit tūks­tošiem gadu, tagad vairs nebija neko vērtas. Nevs veda

Skārletu augšup pa kāpnēm, cauri kalnam, līdz atvē­rumam sienā Frobišera mauzolejā.

Vēlā pavasara saule spīdēja cauri plaisām mūrī un mēģināja ielauzties pa mauzoleja durvīm, un tā bija tik satriecoši spilgta, ka Skārleta samirkšķināja acis un aizklāja tās ar plaukstu, lai paslēptos no žilbino­šās gaismas. Krūmos dziedāja putni, garām aizsanēja kamene, viss bija pārsteidzoši ierasts.

Nevs atvēra mauzoleja durvis, bērni izgāja ārā, un viņš tās atkal aizslēdza.

Skārletas košās drēbes klāja netīrumi un zirnekļu tīkli, un viņas brūnā seja un rokas bija baltas no putekļiem.

Kalna pakājē kāds patiesībā vairāki cilvēki klai­gāja. Skaļi klaigāja. Satraukti klaigāja.

Kāds sauca: Skārlet? Skārleta Pērkinsa! Meitene atsaucās: Ei! Esmu šeit! Bērniem nebija iespējas pārrunāt redzēto vai apspriest Purpura Vīru, jo parā­dījās sieviete fluorescējošā dzeltenā jakā ar uzrakstu POLICIJA uz muguras. Viņa vaicāja, vai ar Skārletu viss ir kārtībā, kur meitene bijusi un vai kāds mēģinājis viņu nolaupīt, un tad jau sieviete runāja pa rāciju, lai paziņotu pārējiem, ka bērns ir atrasts.

Nevs nemanāmi sekoja viņām abām lejup no kalna. Kapličas durvis bija atvērtas, tur gaidīja abi Skārletas vecāki. Māte mirka asarās, tēvs noraizējies runāja pa telefonu. Turpat bija vēl viena policiste. Neviens no pieaugušajiem neredzēja Nevu, kurš gaidīja kapličas stūrī.

Visi metās jautāt Skārletai, kas ar viņu notika, un meitene atbildēja pēc labākās sirdsapziņas stāstīja par zēnu, vārdā Neviens, kas ieveda viņu kalnā, kur tumsā viņiem parādījās tetovēts vīrs, patiesībā putnubiedēklis. Viņai iedeva šokolādes tāfelīti, noslaucīja seju un jautāja, vai tetovētais vīrs braucis ar motociklu, un Skārletas māte un tēvs, atviegloti, ka meita atradusies un par viņu vairs nav jābaidās, dusmojās viens uz otru un uz meiteni. Vecāki strīdējās, teica, ka tā ir tikai otra vaina, ka nedrīkst ļaut mazai meitenītei vienai pašai pastaigāties un spēlēties kapsētā, pat ja tas ir dabas rezervāts, ka pasaule mūsdienās ir ļoti bīstama vieta un, ja bērnus labi nepieskata, ar viņiem var notikt daudz un dažādas nelaimes. īpaši ar tādiem bērniem kā Skārleta.

Skārletas mamma sāka šņukstēt, un Skārleta sāka raudāt, un viena policiste sāka strīdēties ar Skārle­tas tēvu, kurš norādīja, ka viņš ar nodokļiem mak­sājot viņai algu, un policiste atcirta, ka viņa arī ir nodokļu maksātāja un, visticamāk, maksājot viņam algu. Nevs tikmēr sēdēja kapličas ēnainajā stūrī, un viņu neviens neievēroja pat Skārleta ne -, bet zēns skatījās un klausījās, kas notiek, līdz vairs nevarēja šo kņadu izturēt.

Kapsētā bija iestājusies krēsla, kad Sailass atrada Nevu sēžam netālu no amfiteātra un lūkojamies uz pilsētu. Viņš nostājās blakus zēnam, bet neko neteica kā jau parasti.

Tā nemaz nebija viņas vaina, Nevs sacīja, bet gan manējā. Tagad viņai būs nepatikšanas.

- Kurp tu viņu biji aizvedis? Sailass jautāja.

- Kalnā, lai paskatītos uz visvecāko kapu. Bet tur neviena nav! Tikai kaut kāds dīvains Slīrs, kas biedē cilvēkus.

- Satriecoši…

Viņi devās lejup no kalna kopā, noskatījās, kā tiek aizslēgta vecā kapliča un kā policija, Skārleta un viņas vecāki pazūd naktī.

- Borouzas jaunkundze iemācīs tev rakstīt, sacīja Sailass. Vai tu jau esi izlasījis "Kaķi cepurē"?

- Sen jau, Nevs attrauca. Vai tu man atnesīsi vēl kādu grāmatu?

- Domāju, ka atnesīšu, Sailass atteica.

- Kā tev šķiet, vai es vinu vēl kādreiz redzēšu?

- Meiteni? Šaubos gan.

Tomēr Sailass kļūdījās. Pēc trim nedēļām kādā pelēkā pēcpusdienā Skārleta ieradās kapsētā abu vecāku pavadībā.

Viņi uzstāja, ka Skārletai visu laiku jāpaliek viņu redzeslokā, tāpēc gāja gabaliņu aiz meitenes. Skārle­tas māte ik pa laikam izsaucās, cik lieliski viss nokār­tojies un cik labi, ka viņi drīz vien dosies prom un nekad vairs šeit neatgriezīsies.

Kad Skārletas vecāki sāka kaut ko apspriest, Nevs uzsauca meitenei: Sveika!

- Sveiks, Skārleta ļoti klusi atteica.

- Es jau necerēju, ka vēlreiz tevi redzēšu.

- Es teicu, ka nepārcelšos uz citu vietu, ja viņi mani pēdējo reizi neatvedis uz kapsētu.

- Pārcelsies? Kurp?

- Uz Skotiju. Tur ir kāda universitāte, kur tētis mācīs elementārdaļiņu fiziku.

Viņi gāja pa taciņu blakus viens otram maza meite­nīte spilgti oranžā mētelī un mazs zēns pelēkā līķautā.

- Vai Skotija ir tālu?

- Jā, viņa teica.

- Ak tā…

- Es cerēju, ka tevi šodien satikšu. Lai atvadītos.

- Es te vienmēr esmu.

- Bet tu taču neesi miris, Nevien Ouven, vai ne?

- Protams, ne.

- Bet tu taču te nevari dzīvot visu mūžu, vai ne? Kādu dienu tu būsi pieaudzis un varēsi iet un dzīvot tur, ārā.

Viņš pašūpoja galvu. Ārpasaule man nav droša.

- Kas tā saka?

- Sailass. Mana ģimene. Viņi visi.

Skārleta kādu brīdi klusēja.

Tēvs pasauca: Skārlet! Iesim, sirsniņ! Ir laiks. Mēs atvedām tevi uz kapsētu, kā tu vēlējies. Tagad laiks doties mājās.

Skārleta sacīja Nevam: Tu esi drosmīgs! Tu esi drosmīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, turklāt tu esi mans draugs. Un man vienalga, pat ja tu esi izdo­māts. Tad viņa metās prom pa taciņu, pa kuru bija atnākusi, pretī saviem vecākiem un pasaulei.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.