Kapsētas grāmata

5. NODAĻA Danse Macabre

Norisinājās kaut kas neparasts, Nevs bija par to cieši pārliecināts. Tas bija jaušams vēsajā ziemas gaisā, zvaigznēs, vējā, tumsā. Tas bija sajūtams ilgo nakšu un bēgošo dienu ritmā.

Ouvena kundze izstūma viņu no kapa. Ej paspē­lējies, viņa teica. Man te ir daudz darīšanu.

Nevs pārmetoši palūkojās uz māti. Bet ārā ir auksts, viņš sacīja.

Domāju gan, Ouvena kundze attrauca. Ir taču ziema. Un ziemā ir jābūt aukstumam. Tātad, viņa

teica vairāk sev nekā Nevam, kurpes. Sai kleitai jāatšuj apakšmala. Un zirnekļu tīkli te visur ir zir­nekļu tīkli, Dieva dēļ! Tu labāk ej laukā, Ouvena kundze uzsauca Nevam, man ir tik daudz darāmā, un es negribu, lai tu maisītos pa kājām.

Un tad Ouvena kundze sāka dungot kādu dzies­miņu, kuru Nevs nekad nebija dzirdējis:

Bagāts, nabags visi te

Dejos deju Macabre.

- Kas tā tāda? Nevs gribēja zināt, bet Ouvena kundze kļuva nikna kā negaisa mākonis, un zēns metās ārā no kapa, kamēr vēl viņa savu neapmieri­nātību izrādīja vārdos, nevis darbos.

Kapsētā bija auksts un tumšs, un zvaigznes jau mirdzēja pie debesīm. Nevs uzdūrās Sloteru mātei, kas lūkojās uz efejām Ēģiptiešu gatvē.

- Tev ir jaunākas acis, jaunskungs, viņa teica. Vai redzi kādu ziedu?

- Ziedus? Ziemā?

- Neskaties uz mani ar tādu sejas izteiksmi, jau­nekli, Sloteru māte atcirta. Viss uzzied, kad pienāk īstais laiks. Aizmetas pumpuri, tie atveras, uzplaukst un nozied. Viss notiek savā laikā. Vina satinās ciešāk apmetnī, sakārtoja aubi un sacīja: Laiks ir strādāt, laiks ir smiet, Macabre ir laiks mums diet.

- Kas ir Macabre? Es nesaprotu, Nevs teica. Bet Sloteru māte jau bija pazudusi efeju biezoknī

un vairs nebija redzama.

- Dīvaini, Nevs novilka. Viņš devās uz Bārtiebiju mauzoleju, lai meklētu tur sabiedrību un siltumu, bet Bārtlebiju ģimenei visām septiņām paaudzēm šonakt nebija laika. Viņi tīrīja un kārtoja savu māj­vietu no vecākā (miris 1831) līdz jaunākajam (miris 1690) ģimenes loceklim.

Fortinbrass Bārtlebijs, miris desmit gadu vecumā (no diloņa, kā viņš bija paskaidrojis Nevam, jo Nevs vairākus gadus bija maldīgi domājis, ka Fortinbrass ir kritis par upuri plēsīgam lauvam vai lācim, un bija ļoti vīlies, uzzinot, ka draugs miris no vienkāršas sli­mības), atvainojās Nevam.

- Mēs tagad nevaram spēlēties, Neva jaunskungs, jo pavisam drīz pienāks rītnakts. Cik gan bieži tas notiek, vai ne?

- Tas notiek katru nakti, Nevs saīdzis atteica. Ikreiz pienāk nākamā nakts.

- Ne jau šāda nakts, Fortinbrass iebilda. Šāds notikums ir ļoti rets.

- Bet rīt nebūs ne Gaja Foksa, ne Helovīnu nakts, ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads, Nevs sacīja.

Fortinbrass plati pasmaidīja, un viņa apaļā, vasarraibumiem nosētā seja iemirdzējās sajūsmā.

- Nē, nevieni no tiem svētkiem, viņš teica. Sī būs īpaša nakts.

- Kā to sauc? Kas rīt īsti notiks? Nevs gribēja uzzināt.

- Rīt norisināsies kaut kas īpašs, sacīja Fortin­brass, un Nevs bija pārliecināts, ka viņš būtu kaut ko pateicis, bet Fortinbrasa vecmāmiņa Luīze Bārtlebija (kura bija nomirusi divdesmit gadu vecumā) pasauca zēnu pie sevis un kaut ko dusmīgi pačukstēja.

- Neko, Fortinbrass novilka. Tad viņš sacīja Nevam: Atvaino, man jāiet strādāt. Un ņēmās ar lupatu spodrināt putekļainu zārku. La, la, la, umpapā, zēns dziedāja, la, la, la, umpapā. Un ar katru umpapā viņš plaši atvēzēja putekļu lupatu.

- Kāpēc tu nedziedi to dziesmu?

- Kuru dziesmu?

- To, kuru dzied visi pārējie.

- Vēl nav pienācis laiks, Fortinbrass atteica. Viss taču notiks rītvakar.

- Vēl nav īstais laiks, sacīja Luīze, kas bija mirusi dzemdībās, dodot dzīvību dvīņiem. Bet tagad ej savās darīšanās!

Un jaukā, skaidrā balsī viņa nodziedāja: Visi sadzirdēs un sveiks, Macabre tie dejot steigs.

Nevs devās uz mazo, veco kapliču. Viņš izslīdēja cauri sienai, apsēdās un gaidīja atgriežamies Sailasu. Zēns bija diezgan nosalis, bet tas viņu neuztrauca. Viņš taču dzīvoja kapsētā, un mirušie nekad neuz­traucas par aukstumu.

Aizbildnis ieradās līdz ar pirmajiem rīta saules sta­riem, un viņam līdzi bija liels plastmasas maiss.

- Kas tur ir?

- Drēbes. Tev. Pielaiko tās. Sailass izvilka no maisa pelēku džemperi pelēkā līķauta krāsā, džinsus, apakšveļu un gaišpelēkas sporta kurpes.

- Kam tas viss?

- Ja neņem vērā prātīgo domu uzvilkt tās mugurā? Nu pirmām kārtām, man šķiet, ka tu esi pietiekami liels cik tev ir gadu, desmit? un pienācis laiks ģērbties drēbēs, kādas valkā dzīvie. Reiz tev tik un tā būs tādas jāvalkā. Kāpēc nesākt jau tūlīt? Turklāt tā būs laba kamuflāža.

- Kas ir kamuflāža?

- Kad kaut kas izskatās pēc kaut kā cita tik ļoti, ka cilvēki uz to skatās un nesaprot, uz ko viņi īsti skatās.

- Ā. Nu skaidrs. Gandrīz skaidrs. Nevs uzvilka drēbes. Zēnam sanāca neliela aizķeršanās ar kurpju auklām, un Sailass viņu pamācīja, kā tās sasiet. Nevam visa šī padarīšana šķita ļoti sarežģīta, un viņam vaja­dzēja siet un pārsiet kurpju auklas vairākas reizes, līdz Sailass bija apmierināts ar rezultātu. Tikai tad Nevs uzdrošinājās uzdot savu jautājumu.

- Sailas, kas ir Macabre?

Sailass sarauca uzacis un piešķieba galvu. Kur tu par to dzirdēji?

- Visa kapsēta par to runā! Manuprāt, tas notiks rītnakt. Kas ir Macabre?

- Tā ir deja, Sailass sacīja.

- Visi dejos Macabre, Nevs novilka, atceroties Ouvena kundzes dziesmiņu. Vai tu esi to dejojis? Kas tā par deju?

Aizbildnis lūkojās uz Nevu ar savām tumšajām acīm un sacīja: Nezinu. Es zinu daudz, Nev, jo es jau ilgus gadus katru nakti minu šīs zemes takas, bet nezinu, ko nozīmē dejot Macabre. Tev jābūt vai nu dzīvam, vai mirušam, lai to dejotu, bet es neesmu ne viens, ne otrs.

Nevs nodrebinājās. Zēns vēlējās apskaut savu aiz­bildni un teikt, ka nekad viņu nepametīs, bet tāda rīcība bija neiedomājama. Viņš nevarēja apskaut

Sailasu, tāpat kā nevarēja notvert mēnesstaru ne jau tāpēc, ka Sailass būtu netverams, bet tāpēc, ka tas nebūtu pareizi. Bija ļaudis, kurus drīkstēja apskaut, un bija Sailass.

Viņš domīgi nopētīja zēnu jaunajās drēbēs. Izska­tās labi, viņš teica. It kā tu visu dzīvi būtu pava­dījis ārpus kapsētas.

Nevs lepni pasmaidīja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns un jautāja: Tu taču vienmēr te būsi, vai ne, Sailas? Un man nekad nevajadzēs doties prom, ja es negribēšu, vai ne?

Visam savs laiks, Sailass noteica, un todien viņi vairs nerunāja.

Nākamajā rītā Nevs pamodās agri, saule spīdēja pie ziemas debesīm kā spoža monēta. Būtu pavisam vien­kārši nogulēt visu dienasgaismu, ziemas laikā iznākt ārā tikai tumsā un nekad neredzēt sauli, bet Nevs bija apņēmies, ka ik dienu celsies augšā un pametīs Ouvenu mājīgo kapu.

Gaisā bija jūtama savāda smarža, spēcīga ziedu smarža. Nevs devās smaržai pa pēdām kalnā līdz pat Ēģiptiešu gatvei, kur mūžzaļā efeja sedza ēģiptiešu stilā celtās sienas, statujas un hieroglifus.

Te smarža bija vēl izteiktāka, un Nevs prātoja, vai tikai nav uzsnidzis, jo uz zaļumiem bija manāmi ziemīgi balti plankumi. Pienācis tuvāk, zēns nopētīja baltos laukumus, un izrādījās, ka tie ir mazi pieclapu ziedu čemuri. Kad Nevs pieliecās, lai tos pasmaržotu, viņš sadzirdēja kādu kāpjam augšup pa taku.

Nevs Izgaisa, pazuzdams efejās, un vēroja, kas notiks. Tur nāca četri cilvēki trīs vīrieši un viena sieviete. Viņi visi bija dzīvi un nepārprotami tuvo­jās Ēģiptiešu gatvei. Sievietei ap kaklu bija grezna ķēde.

- Vai šī ir īstā? viņa jautāja.

- Jā, Karaveja kundze, sacīja viens no vīriešiem apaļš sirmgalvis, kas bija gluži bez elpas. Visi vīri nesa lielus klūdziņu grozus.

Sieviete šķita apmulsusi. Nu, ja jūs tā sakāt, viņa teica. Bet es nudien nespēju to saprast. Viņa palūkojās uz ziediem. Un kas man tagad jādara?

Mazākais no vīriešiem izvilka no klūgu groza apsū­bējušas sudraba šķēres. Lūdzu, šķēres, mēra kun­dze, viņš teica.

Sieviete paņēma šķēres un sāka griezt ziedus, un visi trīs vīrieši lika tos grozos.

- Tas ir tik muļķīgi, pēc maza brīža sacīja Karaveja kundze, mēra kundze.

- Tā ir tradīcija, aizrādīja resnais vīrs.

- Pavisam muļķīgi, spītējās Karaveja kundze, tomēr viņa turpināja griezt baltos ziedus un mest tos klūgu grozos. Kad pirmais grozs bija pilns, sieviete jautāja: Vai nebūs gana?

- Mums jāpiepilda visi četri grozi, sacīja mazā­kais no pavadoņiem, un tad jāizdala ziedi visiem Vecpilsētā.

- Kas tā vispār ir par tradīciju? Karaveja kundze jautāja. Es jautāju iepriekšējam mēram, un viņš tei­ca, ka nekad par tādu nav dzirdējis. Pēc tam viņa piebilda: Vai jums nav tāda sajūta, ka mūs kāds vēro?

- Ko? ierunājās trešais vīrs, kurš līdz šim bija klusējis. Viņam bija bārda un galvā turbāns, un rokās divi klūgu grozi. Jūs domājat: spoki? Es neticu spo­kiem.

- Nē, ne jau spoki, Karaveja kundze atteica, vienkārši man ir tāda sajūta, ka mūs kāds novēro.

Nevs atvairīja vēlmi paslēpties dziļāk efejās.

- Nav nekāds brīnums, ka iepriekšējais mērs nezi­nāja par šo tradīciju, sacīja apaļais vīrs, kura grozs jau bija teju pilns. Šī ir pirmā reize, kad pēdējo astoņdesmit gadu laikā uzplaukuši ziemas ziedpumpuri.

Bārdainais vīrietis ar turbānu, kurš neticēja spo­kiem, nervozi palūkojās apkārt.

- Ikvienam Vecpilsētā jāsaņem zieds, mazākais no vīriešiem sacīja. Vīriešiem, sievietēm un bērniem. Tad viņš ierunājās lēnāk, it kā mēģinātu atcerēties kaut ko, kas viņam sen bijis iemācīts: Viens lai paliek, viens lai iet, visi Macabre grib diet.

Karaveja kundze novaikstījās. Pilnīgas muļķības, viņa teica, tomēr turpināja griezt ziedus.

Pēcpusdienā ātri iestājās krēsla, un puspiecos jau valdīja īsta nakts. Nevs klīda pa kapsētas taciņām, meklējot kādu, ar kuru parunāt, bet nevienu nesastapa.

Viņš nokāpa līdz podnieka laukam, lai palūkotos, vai tur nav Lizas Hempstokas, bet arī tur neviena nebija. Atgriezies Ouvenu kapā, zēns atklāja, ka arī mājās neviena nav ne tēvs, ne māte nekur nebija sasto­pami.

Nevs sāka justies neomulīgi. Sī bija pirmā reize desmit gadu laikā, kopš zēns bija juties pamests un viens vietā, kuru viņš sauca par mājām. Nevs metās lejup pa kalnu uz veco kapliču, kur apsēdās, lai gai­dītu Sailasu.

Sailass tā arī neparādījās.

Laikam viņš jau aizgājis, Nevs nodomāja, pats tam īsti neticēdams. Viņš devās uz kalna virsotni un palū­kojās apkārt. Aukstajā ziemas gaisā spoži mirdzēja zvaigznes, un pilsētas gaismas laistījās viņam pie kājām tur dega laternas, un automašīnu starmešu gaismas plūda baltās un sarkanās straumēs. Nevs lēni kāpa lejup no kalna, līdz nonāca pie galvenajiem vār­tiem, un tur apstājās.

Viņš sadzirdēja mūziku.

Nevs bija dzirdējis dažādas melodijas bērnišķīgi jautrās saldējuma pārdevēja dziesmiņas, mūziku, kas skanēja no strādnieku radioaparātiem, dziesmas, ko Klaterijs Džeiks spēlēja mirušajiem uz savas apputēju­šās vijoles, bet kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija dzir­dējis šīs mūzikas skaņas izklausījās kā priekšspēle kaut kam grandiozam, gluži kā operas uvertīra.

Zēns izslīdēja cauri aizslēgtajiem vārtiem un devās lejup no kalna uz Vecpilsētu.

Nevs pagāja garām mēra kundzei, kas stāvēja uz stūra, un viņa tieši tobrīd piesprauda mazu, baltu ziediņu pie garāmejoša uzņēmēja žaketes atloka.

- Es neatbalstu personiskus ziedojumus, sacīja vīrietis. Ar to nodarbojas mans uzņēmums…

- Tā nav nekāda labdarības akcija, paskaidroja mēra kundze, bet gan pilsētas tradīcija.

- Ak tā, viņš noteica un, izriezis krūtis, devās tālāk lepns kā pāvs.

Nākamā garām gāja jauna sieviete ar bērnu rati­ņiem. >

- Kas tas tāds? viņa aizdomīgi jautāja, kad mēra kundze viņai tuvojās.

- Viens ziediņš jums, viens mazajam, sacīja mēra kundze.

Viņa piesprauda ziedu pie jaunās sievietes mēteļa, bet mazulim to nolika uz spilvena ratiņos.

- Kam tas domāts? jaunā sieviete neatlaidās.

- Tā ir Vecpilsētas paraža, mēra kundze attrauca. Sena tradīcija.

Nevs devās tālāk. Visur, kur vien viņš gāja, zēns redzēja cilvēkus ar baltajiem ziediem. Citu ielu stūros viņš pamanīja vīriešus, kuri šodien bija kapsētā kopā ar mēra kundzi, un katram no viņiem līdzi bija klūgu grozs ar ziediem. Daži nevēlējās pieņemt ziedu, bet vairums gan neiebilda.

Mūzika joprojām spēlēja tagad tā šķita svinīga un savāda. Nevs grozīja galvu uz visām pusēm, mēģinot noteikt, no kurienes tā skan, bet viņam neizdevās.

Mūzika bija gaisā. Tā dūca plandošajos karogos un audekla nojumēs, tā rībēja attālajā satiksmes troksnī, tā skanēja soļos uz ielām…

Un bija vēl kas savāds, Nevs domāja, novērodams cilvēkus. Viņi visi soļoja vienā ritmā ar mūziku.

Bārdainais vīrs ar turbānu galvā bija izsniedzis gandrīz visus ziedus. Nevs piegāja pie viņa.

- Atvainojiet, viņš ierunājās.

Vīrs satrūkās. Es tevi nepamanīju, viņš pār­metoši sacīja.

- Atvainojiet, es negribēju pielavīties, Nevs bilda.

- Vai es varētu dabūt puķi?

Vīrietis ar turbānu aizdomīgi nopētīja Nevu. Vai tu dzīvo tepat tuvumā? viņš jautāja.

- O jā, zēns apstiprināja.

Vīrietis pasniedza Nevam ziedu, zēns to paņēma un izsaucās: Au! sajūtot, ka kaut kas ass ieduras īkšķī.

- Tas jāpiesprauž pie mēteļa, vīrs pamācīja.

- Uzmanies, saspraude ir asa!

No sadurtā pirksta nopilēja asins lāse, un Nevs iebāza savainoto pirkstu mutē, bet vīrietis piesprauda ziedu viņam pie džempera. Es tevi nekad neesmu šeit redzējis, viņš teica.

- Es te dzīvoju, patiešām, zēns sacīja. Kam tās puķes domātas?

- Tā ir Vecpilsētas tradīcija, vīrietis teica. Aiz­sākās vēl ilgi pirms tam, kad parādījās jaunie pilsētas rajoni. Kad kapsētā kalna galā uzzied ziemas ziedi, tos nogriež un izsniedz visiem iedzīvotājiem vīrie­šiem un sievietēm, jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem.

Tagad mūzika skanēja skaļāk. Nevs prātoja, vai viņš to dzird labāk tikai tāpēc, ka bija piespraudis ziedu, viņš varēja saklausīt tādu kā attālu bungu rīboņu un izvairīgu melodiju, kas aicināja doties ceļā un tai sekot.

Nevs nekad nebija devies apskatīt pilsētu. Bet šonakt viņš bija aizmirsis, ka nedrīkst pamest kap­sētu, aizmirsis, ka kapsētā neviens mirušais nav savā vietā. Viņš spēja domāt tikai par Vecpilsētu un stei­dzās uz pilsētas dārzu, kas atradās mērijas priekšā (mērijā tagad bija iekārtots muzejs un tūristu infor­mācijas centrs, bet pilsētas dome bija pārcēlusies uz iespaidīgāku, jaunāku un garlaicīgāku ēku citā pilsē­tas galā).

Dārzā pulcējās pilsētnieki tagad, ziemas vidū, tas izskatījās pēc parasta zāles plača ar dažiem soliņiem, krūmiem un statujām.

Nevs kā apburts klausījās mūzikā. Laukumā iera­dās arvien vairāk cilvēku pa vienam, pa diviem, veselām ģimenēm. Zēns nekad nebija redzējis tik daudz dzīvu cilvēku vienuviet. Te varēja būt vairāki simti iedzīvotāju viņi visi bija dzīvi, viņi elpoja tāpat kā viņš, un visiem bija piesprausta baltā puķe.

Vai tiešām dzīvie allaž tā uzvedas? Nevs prātoja, tomēr nojauta, ka tā nav, ka šis vakars kaut kādā ziņā ir īpašs.

Viņam blakus stāvēja jaunā sieviete, kuru Nevs pirms tam bija redzējis. Viņa turēja klēpi bērnu un šūpoja galvu mūzikas ritmā.

Cik ilgi tā mūzika skanēs? Nevs jautāja, bet sieviete neko neatbildēja, tikai šūpojās mūzikas ritmā un smaidīja. Nevam šķita, ka ikdienā viņa nemaz tik bieži nesmaida. Un, kad zēns bija pārliecināts, ka sie­viete nav viņu dzirdējusi, ka viņš ir nejauši Izgaisis vai vienkārši nav tā vērts, lai viņam atbildētu, sieviete beidzot ierunājās: Kas to būtu domājis! Ir gluži kā Ziemassvētkos. Viņa to pateica kā sapnī, it kā vērotu sevi no malas. Tajā pašā dīvainajā tonī viņa turpināja: Atgādina vecmāmiņas māsu, Klāras tanti. Mēs viņu apciemojām katros Ziemassvētkos, arī pēc tam, kad vecmāmiņa bija mirusi. Klāras tante spēlēja klavie­res un dziedāja, mēs ēdām šokolādi un riekstus… Es nespēju atcerēties, kādas dziesmas viņa dziedāja, bet šī mūzika skan kā visas tās dziesmas kopā.

Šķita, ka mazulis ir aizmidzis, nolicis galviņu mātei uz pleca, bet arī viņš viegli šūpoja rociņas melodijas ritmā.

Tad pēkšņi mūzika apklusa un iestājās klusums, piepildīts klusums, tāds klusums kā sniega snigšanas laikā. Šķita, ka nakts un cilvēku klātbūtne ir apklu­sinājusi visas skaņas, un neviens visā laukumā pat nepakustējās; šķita, ka cilvēki tik tikko elpo.

Kaut kur netālu pulkstenis sita divpadsmit. Bija pusnakts.

Viņi nāca lejup no kalna lēnā gājienā, visi saska­ņotā solī, vienā taktī, aizpildot visu ceļu, ejot pa pie­ciem blakus. Nevs viņus pazina… Pazina vairumu. Pirmajā rindā nāca Sloteru māte un Džozijs Vor­tingtons, un vecais grāfs, kas bija ievainots krusta karos un atgriezies mājās, lai nomirtu, un doktors Trefusis. Visi izskatījās svinīgi un nozīmīgi.

Cilvēkiem laukumā aizrāvās elpa. Daži sāka raudāt, saucot: Dieva sods ir nācis pār šo pilsētu! Vairums ļaužu vienkārši blenza uz nācējiem, un viņi nešķita pārāk pārsteigti, it kā redzētais būtu vien sapnis.

Mirušie nāca un nāca, rindu pēc rindas, līdz visi bija sasnieguši laukumu.

Džozijs Vortingtons uzkāpa pa kāpnēm pie pilsētas mēra. Viņš pastiepa roku un skaļi un skaidri sacīja tā, lai visi klātesošie dzirdētu: Cienītā kundze, es aicinu jūs pievienoties man Macabre dejā.

Karaveja kundze vilcinājās. Viņa palūkojās uz vī­rieti sev blakus viņam mugurā bija pidžama, kurai pārmests apmetnis, un kājās čības. Pie apmetņa viņam bija piesprausts balts zieds. Karaveja kungs pasmaidīja un sacīja: Protams, ej!

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā.

Visi sadevās rokās dzīvie un mirušie un metās dejā. Nevs redzēja Sloteru māti griežamies ar bār­daino vīru, bet uzņēmējs dancināja Luīzi Bārtlebiju. Ouvena kundze uzsmaidīja Nevam, saņemot aiz rokas veco avīžu tirgotāju, un Ouvena kungs bez vilcinā­šanās aicināja uz deju kādu meiteni, kas piekrita ar tādu aizrautību, it kā visu mūžu būtu gaidījusi šo brīdi. Tad Nevs vairs nevarēja lūkoties apkārt, jo kāds satvēra viņu aiz rokas un deja sākās.

Viņam uzsmaidīja Liza Hempstoka. Viss kārtībā, viņa teica, uzsākot deju.

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku, un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Viņš dejoja ar Lizu Hempstoku, un pēc tam dejo­tāji sastājās garās rindās un viņam blakus smaidīja Fortinbrass Bārtlebijs, un viņi lēca garām visiem dejo­tājiem.

Nevs redzēja Ebenezeru Boldžeru dejojam ar Borou­zas jaunkundzi, viņa bijušo skolotāju. Nevs redzēja, kā dzīvie dejo ar mirušajiem. Un drīz vien ļaudis vairs nedejoja pa pāriem, bet gan visi vienojās garā rindā, dejojot vienus soļus, lecot un soļojot ideālā saskaņā La, la, la, umpapā! La, la, la, umpapā!), dejā, kas bija tik sena kā pati pilsēta.

Nevs atkal dejoja blakus Lizai Hempstokai, un viņš izmantoja izdevību pajautāt: No kurienes nāk mūzika?

Meitene paraustīja plecus.

- Kas padara to visu iespējamu?

- Tā ir noticis vienmēr, Liza atteica. Dzīvie varbūt neatceras, bet mēs vienmēr atceramies… Pēkšņi meitene priecīgā satraukumā izsaucās: Ska­ties!

Nevs līdz šim bija redzējis zirgu tikai bilžu grā­matās, bet baltais zirgs, kas soļoja lejup pa ielu uz ļaužu pusi, nemaz nelīdzinājās tiem rikšotājiem, kurus zēns bija iztēlojies. Šis bija daudz lielāks, ar izstieptu, nopietnu purnu. Zirga mugurā sēdēja sieviete garā, pelēkā kleitā, kas decembra mēnesgaismā mirdzēja kā zirnekļa tīmekļi rītausmā.

Tiklīdz viņi bija nonākuši līdz laukumam, zirgs apstājās. Sieviete pelēkajā kleitā noslīdēja no zirga muguras un nostājās uz zemes, lūkojoties uz visiem klātesošajiem dzīvajiem un mirušajiem.

Viņa paklanījās.

Visi pārējie arī paklanījās, un deja sākās no jauna.

Lēdija Pelēkā nāk te

Dejot ar mums Macabre, -

nodziedāja Liza Hempstoka, pirms dejas virpu­lis aizrāva viņu prom. Viņi sita kājas mūzikas taktī, griezās un lēkāja, un arī lēdija dejoja kopā ar visiem, griezās un lēkāja ar milzu aizrautību. Pat baltais zirgs šūpoja galvu līdzi melodijai un spēra dejas soļus.

Deja kļuva arvien straujāka, un dejotāji tai līdzi. Nevs bija teju bez elpas, bet viņš nespēja iedomāties, ka deja varētu kādreiz beigties Macabre, dzīvo un mirušo deja, deja ar Nāvi. Nevs smaidīja, un visi pārē­jie smaidīja.

Viņš ik pa brīdim redzēja lēdiju pelēkajā kleitā, viņa griezās un dejoja pilsētas dārzā.

Visi, Nevs ar pārsteigumu nodomāja, visi dejo! Un, līdzko zēns bija tā nodomājis, viņš tūlīt pat saprata, ka ir maldījies. Vecās pilsētas mērijas ēnā stāvēja kāds vīrs, tērpies melnā. Viņš nedejoja. Viņš vēroja citus.

Nevs prātoja, vai tās bija ilgas, kas atspoguļojās Sailasa vaibstos, vai bēdas, vai kaut kas cits, bet aiz­bildņa sejas izteiksme bija neizprotama.

Zēns uzsauca: Sailas! cerot, ka viņš nāks šurp un pievienosies viņiem dejā, un priecāsies kopā ar visiem, bet, sadzirdējis savu vārdu, Sailass pakāpās atpakaļ un nozuda ēnās.

- Pēdējā deja! kāds izsaucās, un atkanēja lēna un noteikta noslēguma mūzika.

Visi dejotāji sastājās pa pāriem, mirušie ar dzīva­jiem. Nevs pastiepa roku un sajuta, ka pieskaras pirk­stiem, un pamanīja, ka lūkojas dzidri pelēkās acīs, tā bija lēdija zirnekļu tīmekļu kleitā.

Lēdija Pelēkā uzsmaidīja zēnam.

- Sveiks, Nev, viņa teica.

- Sveika, zēns attrauca, dejai sākoties. Es nezinu jūsu vārdu.

- Vārdi nav īsti svarīgi, sacīja sieviete.

- Man ļoti patīk jūsu zirgs! Tas ir tik liels! Es nezināju, ka zirgi var izaugt tik lieli.

- Viņš ir pietiekami maigs, lai uz savas muguras nestu pašus varenākos no jūsu vidus, un pietiekami stiprs, lai paceltu pašus mazākos.

- Vai es arī varu ar viņu jāt? Nevs jautāja.

- Kādu dienu, sieviete teica, zirnekļa tīmekļa svārkiem mirdzot, kādu dienu tu varēsi. Reiz ar to jāj visi.

- Apsolāt?

- Apsolu.

Deja beidzās. Nevs zemu paklanījās savai deju partnerei un pēkšņi sajutās ļoti noguris, it kā būtu dejojis neskaitāmas stundas no vietas. Viņš juta, ka sāp visi muskuļi. Trūka elpas.

Kaut kur pulkstenis sāka sist stundu, un Nevs skaitīja. Divpadsmit sitieni. Zēns prātoja, vai viņi būtu dejojuši divpadsmit stundas vai varbūt divdes­mit četras vai varbūt laika vispār nebija.

Nevs iztaisnoja muguru un palūkojās apkārt. Mirušie bija pagaisuši, tāpat arī Lēdija Pelēkā. Te bija palikuši tikai dzīvie, un arī viņi grasījās doties mājās. Stīvām kājām un miegaini viņi devās prom, izskatoties tā, it kā tikko būtu pamodušies no dziļas snaudas, tomēr soļoja kā pusaizmiguši.

Pilsētas laukums bija klāts ar sīkām, baltām puķī­tēm. Izskatījās, ka te bijušas kāzas.

Nevs pamodās nākamajā pēcpusdienā Ouvenu kapā. Zēnam likās, ka viņam ir zināms milzīgs noslēpums, ka viņš ir izdarījis kaut ko svarīgu, un alka ar kādu par to parunāt.

Kad Ouvena kundze pamodās, Nevs sacīja: Vakarnakts bija lieliska!

Ouvena kundze tikai pajautāja: Ak tā?

- Mēs dejojām, Nevs skaidroja. Mēs visi dejojām Vecpilsētas laukumā.

- Vai tiešām? Ouvena kundze pavīpsnāja. Dejo­jām? Tu taču zini, ka nedrīksti pamest kapsētu un iet uz pilsētu, vai ne?

Nevs zināja, ka nav jēgas runāt ar māti, kad viņa bija šādā noskaņojumā. Viņš izslīdēja no kapa un pazuda krēslā.

Zēns uzkāpa kalnā līdz melnajam obeliskam, Džozija Vortingtona kapakmenim, kur kalnā bija izveido­jies dabisks amfiteātris un no kurienes varēja skaidri saskatīt Vecpilsētas gaismas.

Džozijs Vortingtons nostājās viņam blakus.

Nevs teica: Jūs uzsākāt deju! Kopā ar pilsētas mēra kundzi! Jūs ar viņu dejojāt!

Džozijs Vortingtons lūkojās uz zēnu un neko neteica.

- Tā bijal Nevs izsaucās.

Tad Džozijs Vortingtons sacīja: Mirušie un dzī­vie nesatiekas, Nev! Mēs vairs neesam daļa no viņu pasaules, un viņi nepieder pie mūsējās. Ja arī būtu noticis tā, ka mēs būtu dejojuši danse Macabre ar viņiem, ja mēs tiešām būtu dejojuši nāves deju, tad mēs par to nerunātu ar dzīvajiem.

- Bet es esmu viens no jums!

- Vēl neesi, zēn. Ne jau uz mūžu.

Tagad Nevs aptvēra, kāpēc bija dejojis kā viens no dzīvajiem, nevis nokāpis no kalna kopā ar mirušajiem, un viņš teica: Es saprotu… laikam.

Zēns nokāpa no kalna un metās skriešus tik strauji, kā skrien tikai desmitgadīgi puikas, un gandrīz paklupa pār Digbija Pūla (1785-1860, Kas es esmu, tas tu būsi) kapu, tik tikko noturējās kājās un metās uz veco kapliču, baiļodamies, ka Sailass atkal būs devies prom, nesagaidījis viņu.

Nevs apsēdās uz soliņa pie kapličas.

Zēnam blakus kaut kas sakustējās, lai gan viņš neko nedzirdēja, un aizbildnis sacīja: Labvakar, Nev!

- Tu arī tur biji vakarnakt, Nevs sacīja. Nemaz nemēģini liegties, es zinu, ka biji!

- Biju, Sailass apliecināja.

- Es dejoju ar viņu! Ar lēdiju, kas atjāja ar balto zirgu.

- Vai tiešām?

- Tu taču redzēji! Tu mūs vēroji! Dzīvos un mirušos! Mēs dejojām! Kāpēc neviens negrib par to runāt?

- Pastāv noslēpumi un mistērijas. Ir lietas, par ko aizliegts runāt. Ir lietas, ko dzīvie neatceras.

- Bet tu taču par to runā! Mēs tagad runājam par Macabrel

- Es nekad neesmu to dejojis, Sailass atteica.

- Bet tu redzēji, kas vakar notika!

Sailass tikai atteica: Es nezinu, ko redzēju.

- Es dejoju ar lēdiju, Sailas! Nevs izsaucās. Aiz­bildnis izskatījās ļoti bēdīgs, un Nevs pēkšņi nobijās likās, ka viņš pamodinājis guļošu lauvu.

Bet Sailass tikai sacīja: Labāk beigsim šo sa­runu.

Nevs varēja kaut ko sacīt bija simts lietu, ko sacīt Sailasam, lai gan varbūt tas nebūtu gudri, kad kaut kas novirzīja zēna uzmanību: attāla šalkoņa un čaboņa, un viņa sejai pieskārās it kā aukstas, maigas pūkas.

Visas domas par dejošanu uzreiz bija prom, un viņš vairs nejuta bailes, tikai prieku un sajūsmu.

Tikai trešo reizi mūžā Nevs piedzīvoja kaut ko tādu.

- Paskaties, Sailas, snieg! zēns izsaucās, un prieks piepildīja viņa krūtis un prātu, neatstājot tur vietu nekam citam. Patiešām snieg!