Kapsētas grāmata

1. NODAĻA Kā Neviens nonāca kapsētā

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā.

Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.

Nazim bija pulēts, melns kaula spals un asmens, smalkāks un asāks par žileti. Ja tāds pāršķeļ miesu, cilvēks pat neapjauš, kas noticis.

Nazis bija gandrīz pabeidzis savu darbu šajā mājā, un gan asmens, gan spals mirka asinīs.

Parādes durvis joprojām bija nedaudz pavērtas tieši tik plaši, lai nazis un vīrs, kas to turēja, varētu ielavīties mājā, un naksnīgās miglas vērpetes ieza­gās viņam pa pēdām.

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā. Ar kreiso roku viņš izvilka no melnā mēteļa kabatas lielu, baltu kabatlakatu un noslaucīja nazi un cimdoto labo roku, kas nazi turēja, tad atkal mutautu paslēpa. Medības bija gandrīz beigušās. Sieviete bija palikusi guļam gultā, vīrietis uz guļamistabas grīdas, un vecākais bērns savā spilgti krāsotajā guļamistabā, pilnā ar rotaļlietām un krāsainiem automašīnu modeļiem. Bija atlicis tikai mazākais, gandrīz vēl zīdainis. Vēl viens, un darbs būs pabeigts.

Viņš ciešāk satvēra naža spalu. Vīrs Džeks bija augstākās raudzes profesionālis vismaz viņš pats tā uzskatīja un nekad nerimās, līdz darbs nebija kārtīgi paveikts.

Viņam bija tumši mati un tumšas acis, un viņš valkāja melnus ādas cimdus no smalkākās jērādas.

Mazuļa istaba bija mājas augšstāvā. Vīrs Džeks kāpa augšup pa kāpnēm, klusi liekot soļus uz paklāja. Viņš atvēra bēniņu durvis un iegāja istabā. Vīram Džekam kājās bija melnas ādas kurpes tik spoži nospodrinā­tas, ka mirdzēja kā tumši spoguļi, un tajās atspīdēja sīciņš pusmēness.

īstais mēness iespīdēja pa bēniņu logu. Mēnesgaismu apslēpa migla, bet vīram Džekam nebija vaja­dzīga gaisma. Viņam noderēs arī bālie mēness stari. Ar tiem pietiks.

Viņš varēja saskatīt bērna apveidu gultiņā galvu, rokas, kājas un rumpīti.

Gultiņai bija augstas redeļu malas, lai bērns neva­rētu izkāpt. Vīrs Džeks pārliecās pār gultu, pacēla labo roku to, kurā turēja nazi, un mērķēja bērnam tieši krūtīs…

…te pēkšņi viņš nolaida roku. Gultiņā bērna vietā gulēja rotaļu lācis. Mazuļa tur nebija.

Vīra Džeka acis bija radušas pie nespodras mēnesgaismas, tāpēc viņš neieslēdza elektrību. Un gaisma nemaz nebija svarīga. Viņam bija citas maņas.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš ignorēja smaržas, kas bija ieplūdušas istabā kopā ar viņu, nošķīra aro­mātus, kuri neattiecās uz lietu, un paļāvās tikai uz to smaržu, kuras dēļ bija ieradies. Vīrs Džeks spēja saost bērnu: viņš smaržoja pēc piena, mazliet pēc šokolādes skaidiņu cepumiem un nedaudz pēc slapjām autiņbik­sītēm, kuras vajadzētu nomainīt. Viņš varēja saost, kā bērna mati smaržo pēc mazuļu šampūna, un vēl kaut ko mazu un gumijotu laikam rotaļlieta, viņš nosprieda, nē, drīzāk kaut kas, ko bērns zīž, kas bija kopā ar bērnu.

Bērns bija te gulējis. Tagad viņa šeit vairs nebija. Vīrs Džeks ļāva ožai sevi vadīt lejup pa kāpnēm un cauri visai augstajai, šaurajai mājai. Viņš pārbaudīja vannas istabu, virtuvi, pieliekamo un beigās arī priekšnamu, kur stāvēja ģimenes divriteņi, mētājās tukšu iepirkumu somu kaudze, zemē bija nokritušas autiņbiksītes un lodāja noklīduši miglas taustekļi, kas bija ielavījušies mājā pa atvērtajām durvīm.

Vīrs Džeks ieņurdējās šī skaņa vienlaikus pauda gan dusmas, gan atvieglojumu. Viņš ielika nazi makstī un noslēpa to garā mēteļa kabatā, un pēc tam izgāja uz ielas. Spīdēja mēness un laternas, bet visu pārklāja migla, aptumšojot gaismu un slāpējot skaņas, liekot šai naktij izskatīties ēnainai un nodevīgai. Vīrs Džeks palūkojās uz vienu ielas pusi un slēgto veikalu rindu, tad uz otru ielas pusi, kur pēdējā augstā māja tupēja kalnā pusceļā uz tumšo, veco kapsētu.

Vīrs Džeks paostīja gaisu un bez steigas sāka kāpt kalnā.

Kopš mazulis bija iemācījies staigāt, viņš bija tēva un mātes acuraugs un pastāvīgu raižu iemesls, jo nekad negribēja stāvēt mierā, viņam patika klīst apkārt, kāpt augšup un līst iekšā un ārā visur, kur vien tas bija iespējams. Tonakt zēnu pamodināja kritiena troksnis stāvu zemāk. Pamodies bērns drīz vien sāka garlai­koties un raudzīties, kā varētu izrāpties no gultiņas. Tai bija augstas redeles, tāpat kā viņa rotaļu sētiņai lejasstāvā, bet mazais bija pārliecināts, ka varēs tās pārvarēt. Viņam bija vajadzīgs tikai pakāpiens…

Mazulis iestūma lielo, zeltaino rotaļu lāci gultiņas stūrī un tad, ar mazajām rociņām turoties pie rede­lēm, uzlika kāju uz lāča vēdera, piecēlās stāvus un pa pusei pārrāpās, pa pusei pārvēlās pāri redelēm, un tika ārā no gultiņas.

Bērns piezemējās uz pūkainu, mīkstu rotaļlietu kaudzes, kas bija sakrauta pie gultiņas, dažas no tām bija dāvinātas viena gada jubilejā tikai pirms sešiem mēnešiem, bet citas mantotas no vecākās māsas. Viņš pārsteigts novēlās uz grīdas, bet neraudāja. Zēns zināja: ja viņš sāks raudāt, pieaugušie atnāks un atkal ieliks viņu gultiņā.

Mazulis izrāpoja ārā no istabas.

Kāpnes, kas veda augšup, bija sarežģīts izgudro­jums, un viņš to vēl nebija kārtīgi apguvis. Tomēr leju­pejošās kāpnes, kā viņš jau bija atklājis, bija diezgan vienkāršas. Mazulis apsēdās uz augšējā pakāpiena un šļūca lejā uz sava labi nopolsterētā dibena.

Bērnam mutē bija pupucis gumijas knupītis; māte gan bija sākusi apgalvot, ka drīz vien viņš būs par lielu, lai tādu zīstu.

Autiņbiksītes ceļojumā uz pirmo stāvu bija nošļu­kušas, un, kad mazulis nošļūca no pēdējā pakāpiena un nostājās uz pirmā stāva grīdas, tās nokrita zemē. Viņš atstāja autiņbiksītes turpat, paliekot tikai naktskrekliņā. Kāpnes aiz muguras veda augšup uz viņa istabu un vecāku guļamistabu, bet durvis uz ielu bija aicinoši pavērtas…

Bērns, mazliet vilcinoties, izgāja no mājas. Migla viņu apskāva kā sen pazaudētu draugu. Un tad, sā­kumā nedroši, bet vēlāk arvien ātrāk un pārliecino­šāk, zēns sāka steberēt kalnā.

Migla kalna galā bija plānāka. Spīdēja pusmēness protams, ne jau tik spoži kā saule, bet bija pietiekami gaišs, lai redzētu kapsētu.

Ieskatieties!

Jūs redzētu pamesto kapliču, kuras dzelzs durvis ir noslēgtas ar piekaramo atslēgu, efejas, kas vijas ap torni, un mazu kociņu, kurš aug notekcaurulē uz jumta.

Jūs redzētu kapus, kapakmeņus, krustus un pie­miņas plāksnes. Jūs pat pamanītu trusi, žurku vai zebieksti izsprūkam no krūmāja un pārskrienam pāri taciņai.

Ja jūs tonakt būtu kapsētā, mēnesgaisma jums to visu laipni izgaismotu.

Tomēr, visticamāk, jūs neredzētu bālu, tuklu sie­vieti, kas nāca pa celiņu netālu no galvenajiem vārtiem, bet, ja viņu tomēr būtu pamanījuši, tad, ieskatoties tuvāk, saprastu, ka viņa ir tikai mēnesgaisma, migla un ēna. Tomēr tuklā, bālā sieviete šeit bija. Viņa nāca pa taciņu garām vairākiem pussabrukušiem kapakme­ņiem tieši uz galvenajiem kapsētas vārtiem.

Vārti bija slēgti. Tos vienmēr aizslēdza četros pēc­pusdienā ziemā un astoņos vakarā vasarā. Daļu kap­sētas apjoza dzelzs sēta ar asiem pīķiem, bet pārējo no pasaules norobežoja bieza mūra siena. Metāla stieņi vārtos stāvēja cieši cits pie cita, tie nelaistu cauri ne pieaugušu vīrieti, ne desmitgadīgu puišeli…

- Ouven! izsaucās bālā sieviete. Viņas balss izskanēja kā lapu čaboņa vējā. Ouven! Nāc šurp un paskaties!

Viņa noliecās, lai aplūkotu kaut ko uz zemes, un mēnesgaismā izlīda gara ēna, kas pamazām pārtapa sirmā pusmūža vīrā. Viņš palūkojās uz sievu un uz viņas neparasto atradumu un pakasīja pakausi.

- Ouvena kundze, viņš uzrunāja savu laulāto draudzeni tieši tā, kā viņa laikā bija pieņemts, vai tas tiešām ir tas, ko es domāju?

Tobrīd radījums, kuru Ouvenu pāris aplūkoja, bei­dzot bija pamanījis Ouvena kundzi. Viņš pavēra muti, ļaujot knupītim nokrist zemē, un pastiepa mazu, tuklu roķeli, it kā vēlētos satvert Ouvena kundzes pirkstu.

- Lai sasper mani jods, teica Ouvena kungs, ja tas nav mazulis!

- Protams, tas ir bērns, viņa sieva attrauca. Jautājums: ko ar viņu lai dara?

- Jā, tas ir nopietns jautājums, Ouvena kundze, sacīja viņas vīrs, tomēr tas nav mūsu jautājums. Jo šis mazulis ir nepārprotami dzīvs, un kā tādam viņam nav vietas mūsu vidū, viņš nepieder pie mūsu pasaules.

- Paskaties, kā viņš smaida! priecājās Ouvena kundze. Viņam ir pats jaukākais smaids pasaulē! Un sieviete ar vienu caurspīdīgo roku noglāstīja mazuļa plānos, gaišos matus. Bērns sajūsmā ieķiķinājās.

Pāri kapsētai pārlaidās vēsa brāzma, aizdzenot miglu uz kalna pakāji (jo kapsēta atradās pašā kalna galā un taciņas rāpās kalnā augšup un līda lejup no visām pusēm). Atskanēja skaļš troksnis kāds raus­tīja, purināja un kratīja kapsētas galvenās ieejas vecos vārtus, žvadzinot smago piekaramo atslēgu un ķēdi, kas vārtus noslēdza.

- Redzi nu, Ouvena kungs sacīja, lūk, arī šī mazuļa radinieks, kas nāk viņu atgriezt mīlošās ģime­nes klēpī. Lai mazais iet pie savējiem, viņš piebilda, jo Ouvena kundze joprojām bija apvijusi savas caur­spīdīgās rokas ap bērnu, glāstot un apmīļojot to.

Ouvena kundze iebilda: Viņš nu gan neizskatās pēc ģimenes locekļa. Melnā mētelī tērptais vīrie­tis bija novērsies no galvenajiem vārtiem un tagad mēģināja iekļūt pa sānu vārtiem. Arī tie bija kārtīgi aizslēgti. Pagājušajā gadā kapsētā bija uzdarbojušies vandaļi, un pilsētas dome kopš tā laika bija Pieņēmusi Stingrākus Noteikumus.

- Iesim nu, Ouvena kundze. Lai paliek. Bet paskat tik… Ouvena kungs negaidīti satrūkās, jo viņa redzeslokā pēkšņi parādījās spoks. Viņam atkārās žoklis, un viņš vairs nespēja pateikt neko sakarīgu.

Jūs varētu domāt un jums būtu taisnība -, ka Ouvena kungam nevajadzētu tā satraukties spoka dēļ, ņemot vērā, ka Ouvena kungs ar kundzi paši bija miruši jau vairākus simtus gadu un veselu mūžību pavadījuši mirušo sabiedrībā. Tomēr pastāvēja liela atšķirība starp kapsētas iemītniekiem un šo: tas bija svaigs, ņirbošs, pārbiedēts pelēks veidols, gluži kā statiska elektrība, panikas un atkailinātu emociju vilnis, kas pārplūdināja Ouvenus. Tās bija trīs figū­ras divas lielākas, viena mazāka -, bet tikai vienai no tām ap mirgojošo dūmaku bija izteiktāka kontūra. Šī būtne kliedza: Mans mazais! Viņš grib nodarīt pāri manam mazulim!

Atskanēja klaboņa. Vīrs vilka tukšu metāla atkri­tumu tvertni uz augstā mūra pusi, kas apjoza vienu kapsētas daļu.

- Aizsargā manu dēlu! spoks lūdza. Ouvena kun­dze saprata, ka tā ir sieviete, protams, mazuļa māte.

- Ko viņš jums nodarīja? Ouvena kundze jau­tāja, nebūdama droša, ka spoks viņu dzird. Mirusi pavisam nesen, nabadzīte, viņa nodomāja. Patīkamāk ir nomirt viegli un mierīgi un tad noteiktajā laikā atmosties kapsētā, lai pamazām samierinātos ar savu nāvi un iepazītos ar pārējiem kapsētas iemītniekiem. Šī būtne bija pilna trauksmes un baiļu par savu bērnu, un viņas panika, kas Ouveniem izklausījās pēc spalgas spiegšanas, piesaistīja arī pārējo spoku uzmanību bāli silueti nāca šurp no visām kapsētas pusēm.

- Kas tu esi? jautāja Gajs Pompejs. Viņa kapak­mens tagad bija tikai vēju ārdēts akmeņu krāvums, bet pirms diviem tūkstošiem gadu Gajs Pompejs bija vēlējies, lai viņu apglabā šajā kalnā blakus marmora svētnīcai, nevis nosūta atpakaļ uz Romu. Viņš bija viens no vecākajiem šīs kapsētas iemītniekiem un savu atbil­dību uztvēra ļoti nopietni. Vai tu esi šeit apglabāta?

- Protams, ne! Viņa ir mirusi pavisam nesen! iejaucās Ouvena kundze, uzrunājot satraukto sievieti pavisam klusi, mierīgi un saprātīgi.

Te no augstā mūra puses pie alejas atskanēja skaļš blīkšķis. Metāla atkritumu tvertne bija apgāzusies. Uz mūra uzrāpās vīrietis melns siluets miglā tīto laternu gaismas fonā. Viņš mirkli tur pastāvēja, tad nokļuva otrā pusē sākumā turējās pie mūra malas, pēc tam atlaida rokas, nolēca pēdējās pāris pēdas un piezemējās kapsētā.

- Bet, mīļā, Ouvena kundze sacīja veidolam, kurš vienīgais no visiem trim veidoliem bija te pali­cis, padomā pati! Viņš ir dzīvs, taču mēs ne! Kā tu iedomājies…

Mazulis lūkojās uz viņām pavisam apjucis. Viņš mēģi­nāja pieskarties vispirms vienai, tad otrai, bet satvēra tikai tukšu gaisu. Sievietes veidols strauji izgaisa.

- Protams, Ouvena kundze atbildēja uz kādu jautājumu, kuru dzirdēja tikai viņa. Mēs to izdarī­sim, ja varēsim. Tad viņa pagriezās pret savu vīru, kas stāvēja blakus. Un tu, Ouvena kungs? Vai būsi šī mazā zēna tēvs?

- Ko, lūdzu? Ouvens vaicāja, pieri saraucis.

- Mums tā arī nebija bērnu, sieva pārmetoši iesāka, un šī māte vēlas, lai mēs ņemtu audzinā­šanā viņas dēlu. Vai tu piekritīsi?

Vīrs melnajā mētelī bija paklupis pār pussabrukuša kapakmens un efeju mudžekli. Tagad viņš piecēlās kājās un devās tālāk daudz piesardzīgāk, izbiedējot pūci, kura klusi pacēlās spārnos. Viņš bija ieraudzījis bērnu, un viņa acīs mirdzēja uzvaras prieks.

Ouvens pazina šo sievas toni pārāk labi. Ne velti viņi bija kopā dzīvē un nāvē jau divsimt piecdesmit gadus. Vai esi droša? viņš jautāja sievai. Vai esi pārliecināta?

- Vairāk nekā par jebko citu, Ouvena kundze atteica.

- Tad vari uz mani paļauties. Ja tu būsi viņa māte, es būšu tēvs.

- Vai dzirdēji, mīļā? Ouvena kundze jautāja ņir­bošajam tēlam, nu jau tik tikko saskatāmam sievietes veidolam, kas atgādināja rūsu pie vasaras debesīm. Tēls viņai kaut ko pateica, neviens cits to nesadzir­dēja, un izzuda pavisam.

- Viņa šeit vairs neatgriezīsies, teica Ouvena kun­dze. Nākamreiz viņa pamodīsies jau savā kapsētā… vai arī kurp nu būs devusies.

Kundze noliecās pie mazuļa un izstiepa pret viņu rokas. Nāc nu, mazais, nāc pie mammas, viņa silti sacīja.

Vīram Džekam, kurš steidzās šurp pa celiņu, rokā satvēris nazi, šķita, ka ap bērnu savijas migla un viņš pagaist skatienam. Te bija vairs tikai mikla dūmaka un mēnesgaisma, un zāle, kas šūpojās vējā.

Vīrs samirkšķināja acis un paostīja gaisu. Bija noti­cis kaut kas tāds, ko viņš nespēja saprast. Viņš nikni ierūcās gluži kā sadusmots un apjucis plēsējs.

- Eu? iesaucās vīrs Džeks, prātojot, vai bērns varētu būt paslēpies kaut kur līdzās. Viņa balss bija tumša un raupja, un tajā skanēja savāds tonis kā pār­steigums vai neizpratne par savas balss skanējumu.

Kapsēta glabāja savus noslēpumus.

- Eu? vīrs Džeks vēlreiz iesaucās. Viņš cerēja sadzirdēt mazuļa raudas, klusu pusvārdu vai kustību. Viņš nemaz negaidīja citu balsi laipnu un glāsmainu, kas vaicāja:

- Kā es varu jums palīdzēt?

Vīrs Džeks bija garš. Šis vīrietis bija vēl garāks.

Vīrs Džeks valkāja tumšas drēbes. Sī vīrieša apģērbs bija vēl tumšāks. Cilvēki, kas pamanīja vīru Džeku, kad viņš devās kārtot darīšanas, un viņam nemaz nepatika tikt pamanītam -, jutās satraukti un norū­pējušies, un bez iemesla izbijušies. Bet, kad vīrs Džeks palūkojās uz svešinieku, viņš pats izjuta bailes.

- Es tikai kādu meklēju, sacīja vīrs Džeks, ieslidinot labo roku atpakaļ mēteļa kabatā, lai nazis būtu paslēpts, bet viegli pieejams, ja pēc tā rastos vajadzība.

- Naktī, slēgtā kapsētā? svešinieks pārsteigts jautāja.

- Runa ir par bērnu, vīrs Džeks taisnojās. Es gāju garām un sadzirdēju bērna raudas, palūkojos pa vārtiem un ieraudzīju mazuli. Ko gan citu man vaja­dzēja darīt?

- Jūsu cēlsirdība ir apsveicama, sacīja svešinieks,

- bet, ja cerējāt te atrast bērnu, kā gan jūs būtu ticis prom? Jūs taču nevarētu pārrāpties pāri mūrim, turot rokās mazuli!

- Es būtu saucis, līdz kāds atnāktu mani izlaist ārā, vīrs Džeks paskaidroja.

Smaga atslēgu žvadzoņa. Nu tad jūs būtu sasau­cis mani, teica svešais. Man būtu jāizlaiž jūs ārā. Viņš izvēlējās lielu atslēgu no sava saišķa un sacīja:

- Sekojiet man!

Vīrs Džeks soļoja aiz svešinieka. Viņš izņēma no kabatas nazi. Tad jūs esat uzraugs? viņš jautāja.

- Uzraugs? Ja tā labi padomā, tad jā, svešinieks atteica. Viņi soļoja uz vārtiem un, vīrs Džeks bija pārliecināts, attālinājās no bērna. Bet uzraugam bija atslēgas. Nazis tumsā un viss, un tad viņš varēs meklēt bērnu visu nakti, ja tas būs nepieciešams.

Vīrs Džeks pacēla nazi.

- Ja arī jūs dzirdējāt bērna raudas, svešinieks pēkšņi ierunājās, pat neatskatījies, kapsētā viņa no­teikti nebija. Jūs, visticamāk, kļūdījāties. Maz ticams, ka te būtu iemaldījies mazulis. Droši vien jūs dzirdējāt kādu pūci vai ūpi un manījāt pa kapsētas celiņiem kustamies kaķi vai lapsu. Jūs jau zināt, ka pirms trīs­desmit gadiem šo vietu pasludināja par dabas rezer­vātu kopš tā laika neviens te vairs nav apbedīts. Tagad padomājiet kārtīgi un pasakiet, vai tiešām esat pārliecināts, ka redzējāt te bērnu.

Vīrs Džeks padomāja.

Svešinieks atslēdza sānu vārtus. Lapsa, viņš sacīja, bieži vien izdod tādas skaņas, kas izklausās pēc raudām. Jūsu apmeklējums kapsētā bija kļūda, ser. Bērns, kuru meklējat, noteikti kaut kur jūs gaida, bet ne jau šeit. Viņš ļāva, lai vīrs Džeks aprod ar šo domu, pirms atvēra vārtus. Priecājos iepazīties, kapsētas uzraugs teica. Esmu pārliecināts, ka ārpus kapsētas mūriem atradīsiet visu, kas jums vajadzīgs.

Vīrs Džeks apmulsis izgāja pa vārtiem un apstā­jās. Uzraugs palika iekšpusē; viņš aizslēdza vārtus un atslēgu ievēra saišķī.

- Kurp jūs dosieties? vīrs Džeks jautāja.

- Kapsētai ir vairāki vārti, svešais atteica. Mana automašīna ir otrā kalna pusē. Neraizējieties par mani! Nav vērts pat atcerēties šo sarunu.

- Protams, vīrs Džeks paklausīgi teica, es to nemaz neatminēšos. Viņš atcerējās, kā uzkāpis kalnā, domādams, ka dzird bērna raudas, kaut gan patiesībā tā izrādījās lapsa, un laipnais uzraugs bija palīdzējis viņam izkļūt no kapsētas. Viņš ielika nazi makstī. Nu tad uz redzēšanos! vīrs Džeks teica.

- Arlabunakti! sacīja svešinieks, kuru vīrs Džeks bija noturējis par uzraugu.

Vīrs Džeks devās lejup pa kalnu, lai sameklētu bērnu.

Ēnu aizsegā svešinieks nolūkojās, kā vīrs Džeks aiziet, līdz pagaist skatienam. Tad viņš devās tālāk tumsā, kāpjot augšup gandrīz līdz kalna galam, kur atradās obelisks un akmens, uzstādīts par piemiņu Džozijam Vortingtonam, vietējam aldarim un politi­ķim, kurš bija saņēmis baroneta titulu. Vortingtons pirms vairāk nekā trīssimt gadiem bija nopircis veco kapsētu un tai blakus esošo zemi un nodevis to pil­sētas īpašumā. Viņš bija rezervējis sev labāko vietu visā kalnā te bija izveidojies dabisks amfiteātris, no kura pavērās skats uz pilsētu un apvārsni, un bija noteicis, ka šai vietai uz mūžu mūžiem jābūt kapsētai. Kapsētas iemītnieki par to bija viņam pateicīgi lai gan ne tik pateicīgi, cik baronets Vortingtons vēlētos.

Kapsētā mājoja ap desmit tūkstoši dvēseļu, bet vairums no tām cieši gulēja un nelikās ne zinis par nakts notikumiem mēness apspīdētajā amfiteātrī bija sapulcējušās mazāk par trīssimt.

Svešinieks devās pie kapsētas iemītniekiem klusi kā migla un ēnu aizsegā vēroja, kā notikumi atrisināsies.

Pirmais runāja Džozijs Vortingtons. Viņš teica: Mīļā kundze, jūsu stūrgalvība ir gluži… vai tiešām neredzat, cik smieklīgi uzvedaties?

Nē, neredzu vis, Ouvena kundze atteica.

Viņa sēdēja uz zemes, kājas sakrustojusi lotosa pozā, un bērns gulēja viņai klēpī. Sieviete šūpoja mazuli bālajās rokās.

- Atvainojiet, Jūsu Augstība, bet Ouvena kundze tikai vēlas pateikt, ka viņa šos notikumus redz citādi, sacīja Ouvena kungs, nostājoties sievai blakus. Viņa uzskata, ka pilda savu pienākumu.

Ouvena kungs bija pazinis Džoziju Vortingtonu dzī­ves laikā; viņš bija izgatavojis mēbeles Vortingtonu muižai Ingleshemā un joprojām izturējās pret baronetu ar godbijību.

- Pienākumu? Džozijs Vortingtons pašūpoja galvu, it kā mēģinot nokratīt zirnekļa tīklus. Jūsu pienākums, kundze, ir pret kapsētu un tiem, kas veido šo iedzīvotāju kopienu, pret godājamiem gariem un dižciltīgiem mirušajiem, un visiem pārējiem. Jūsu pie­nākums ir atgriezt šo radījumu cik ātri vien iespē­jams viņa īstajās mājās, un tās nav šeit!

- Viņa māte uzticēja bērnu man, sacīja Ouvena kundze, it kā tas būtu svarīgākais arguments.

- Mana mīļā sieviete…

- Es neesmu jūsu mīļā sieviete, sacīja Ouvena kundze, pieceļoties kājās. Godīgi sakot, es pat nesa­protu, kāpēc joprojām esmu šeit un runāju ar jums, iedomīgajiem, vecajiem pamuļķiem, ja zēns drīz vien pamodīsies un būs izsalcis. Kur es viņam kapsētā atradīšu ēdienu, ja drīkst jautāt?

- Tieši par to mēs runājam, stīvi noteica Gajs Pompejs. Ar ko jūs viņu pabarosiet? Kā jūs par viņu rūpēsieties?

Ouvena kundzes skatiens kaismē dega. Es varu zēnu pieskatīt tikpat labi kā viņa māte, viņa paziņoja.

- Viņa man uzticēja savu dēlu. Paskatieties es turu viņu klēpī! Es varu viņam pieskarties!

- Padomā taču, Betsij, sacīja Sloteru māte, sīciņa, veca sieviete, tērpusies garā apmetnī un lielā aubē, kuru bija valkājusi dzīves laikā un kurā bija apbedīta.

- Kur gan viņš dzīvos?

- Te! Ouvena kundze visu bija izdomājusi. Mēs varam viņam piešķirt Kapsētas Privilēģijas.

Sloteru mātes mute kļuva par sīciņu "o". Bet… viņa beidzot ierunājās.

- Bet kāpēc ne? Nebūs jau pirmā reize, kad esam piešķīruši Kapsētas Privilēģijas nepiederošai personai.

- Tiesa, sacīja Gajs Pompejs. Bet viņš nav dzīvs! Tobrīd svešinieks saprata, ka viņš grib to vai ne -

ir iesaistīts sarunā, tāpēc negribīgi iznāca no ēnām, atdaloties no tām kā gabals tumsas. Neesmu gan, viņš piekrita, bet es saprotu Ouvena kundzes teikto.

- Vai tiešām, Sailas? jautāja Džozijs Vortingtons.

- Jā. Uz labu vai uz ļaunu un es cieši ticu, ka uz labu, Ouvena kundze un viņas vīrs ir ņēmuši bērnu savā gādībā. Bet vajadzēs vairāk par pāris labām dvē­selēm, lai uzaudzinātu šo bērnu. Būs vajadzīga kap­sēta, Sailass sacīja.

- Un kā būs ar ēdienu un visu pārējo?

- Es varu iet un nākt, kad vēlos. Es sagādāšu ēdienu, Sailass apsolīja.

- Tā jau tu saki, Sloteru māte iebilda, bet tu nāc un ej, kad vēlies. Ja pazudīsi uz nedēļu vai ilgāk, tas puika nomirs badā.

- Jūs esat gudra sieviete, Sailass teica. Tagad saprotu, kāpēc kapsētā jūs tik augstu vērtē. Viņš nespēja ietekmēt mirušo domas tā, kā dzīvo prātus, tomēr varēja izmantot savas pārliecināšanas dotības un glaimus, jo arī mirušajiem tie nebija vienaldzīgi. Tomēr arī pašam Sailasam bija jāpieņem lēmums.

- Lai notiek. Ja Ouvenu pāris apņemas būt par zēna vecākiem, es būšu viņa aizbildnis. Apmetīšos uz dzīvi kapsētā, un, ja man kādu dienu vajadzēs doties prom, es atradīšu kādu, kurš ieņems manu vietu, atnesīs bērnam ēdienu un parūpēsies par viņu. Par mājvietu mēs varam izmantot baznīcas kapliču, viņš vēl piebilda.

- Bet, iebilda Džozijs Vortingtons, tas ir bērns! Cilvēku bērns! Es tikai gribu teikt… Es domāju… Es uzskatu, ka tas nav iespējams! Sī ir kapsēta, nevis bērnistaba, sasodīts!

- Tieši tā, Sailass pamāja. Pareizi, ser Džozij! Es pats nespētu pateikt labāk! Tieši tāpēc ir svarīgi, lai bērns tiktu audzināts tā, lai minimāli ietekmētu piedodiet par izteicienu kapsētas dzīvi. To pateicis, viņš devās pie Ouvena kundzes un palūkojās uz bērnu, kas gulēja viņai rokās. Tad Sailass sarauca uzacis. Vai zēnam ir vārds, Ouvena kundze?

- Viņa māte man nepateica, Ouvena kundze paraustīja plecus.

- Vecais vārds viņam tik un tā tagad nederētu, Sailass sacīja. īpaši, ņemot vērā, ka ārpus kapsē­tas ir ļaudis, kas vēl šim mazulim ļaunu. Labāk paši izvēlēsimies viņam vārdu.

Gajs Pompejs pienāca tuvāk un palūkojās uz bērnu.

- Viņš izskatās pēc mana prokonsula Marka. Sauksim viņu par Marku.

Džozijs Vortingtons iebilda: Viņš vairāk atgādina manu dārznieku Stebinsu. Tomēr es neieteiktu viņu saukt šajā vārdā. Tas vīrs dzēra kā lops.

- Man viņš atgādina manu māsasdēlu Hariju, ierunājās Sloteru māte, un tagad jau likās, ka visi kap­sētas iedzīvotāji ir gatavi iesaistīties, stāstot, kuram sen aizmirstam radiniekam vai paziņam mazulis līdzi­nās, līdz Ouvena kundze beidzot iebilda.

- Viņš nav līdzīgs nevienam, tikai sev, viņa sacīja.

- Tāds kā viņš nav neviens.

- Nu tad viņš būs Neviens, Sailass paziņoja.

- Neviens Ouvens.

Un tieši tobrīd, it kā atsaucoties uz vārdu, bērns plaši atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt, novērtējot miru­šos, miglu un mēnesnīcu. Tad mazulis paskatījās uz Sailasu. Viņš nenovērsās. Viņa skatiens bija nopietns.

- Neviens! Kas gan tas par vārdu! kašķīgi izsau­cās Sloteru māte.

- Tas ir viņa vārds, mierīgi teica Sailass. Labs vārds. Tas viņu pasargās.

- Es tikai negribu nekādas nepatikšanas, sacīja Džozijs Vortingtons. Bērns palūkojās uz viņu un tad vai nu tāpēc, ka bija izsalcis, noguris vai sailgojies pēc mājām, saviebās un sāka raudāt.

- Ejiet, Gajs Pompejs pavēlēja Ouvena kundzei.

- Mēs turpināsim apspriedi bez jums.

Ouvena kundze gaidīja pie kapličas. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem bija izlemts, ka šī ēka, kas izskatījās pēc mazas baznīciņas ar torni, ir jāiekļauj pilsētas vēsturisko celtņu skaitā. Pēc tam pilsētas dome izlēma, ka atjaunošanas darbi būs pārāk dārgi un mazā kapliča aizaugušajā kapsētā jau ir kļuvusi nemoderna, tāpēc viņi to noslēdza ar piekaramo atslēgu un gaidīja, ka tā reiz sabruks. Ēku sedza efejas, bet tā bija labi uzcelta un negrasījās sabrukt tuvākā gadsimta laikā.

Mazulis bija aizmidzis Ouvena kundzes rokās. Viņa to maigi šūpoja, dungojot senu dziesmu, kuru viņas māte bija dziedājusi, kad Ouvena kundze pati bija maza, tas bija tajās dienās, kad vīrieši valkāja pūde­rētas parūkas. Dziesma skanēja šādi: Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi. Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…

Ouvena kundze nodziedāja tik tālu un pēkšņi sapr­ata, ka aizmirsusi dziesmas beigas. Viņai šķita, ka pēdējā rindā bija kaut kas par "sarainu bekonu", bet varēja gadīties, ka tā bija pavisam cita dziesma, tāpēc Ouvena kundze pārtrauca dziedāt šo dziesmu un uzņēma citu meldiņu par vīru no Mēness, kas reiz nolaidās uz Zemes, un tad viņa savā samtainajā lauku sievas balsī turpināja dziedāt par puiku, kas uzkāpa pa garo pupu, un pēcāk pārgāja pie balādes par jaunu puisi, kuru viņa draudzene nezināmu iemeslu dēļ bija noin­dējusi ar maltīti, kas pagatavota no zušiem, un tieši tad parādījās Sailass, kurš nāca ar kartona kasti rokās.

- Lūk, Ouvena kundze, viņš sacīja. Te būs daudz labu lietu, kas vajadzīgas augošam zēnam. Mēs tās varam glabāt kapenēs zem kapličas, vai ne?

Piekaramā atslēga iegūla viņa plaukstā, un dzelzs durvis atvērās. Ouvena kundze iegāja iekšā, aizdomīgi nopētot plauktus un vecos koka solus, kas bija atbalstīti pret sienām. Vienā stūrī stāvēja sapelējušas kastes ar veciem baznīcas dokumentiem, un tur bija durvis, kas pavēra skatu uz Viktorijas laiku tualeti un mazgājamo bļodu ar krānu, pa kuru tecēja auksts ūdens.

Bērns atvēra acis un lūkojās apkārt.

- Te mēs varētu turēt ēdienu, Sailass ierosināja. Te ir tik auksts, ka ēdiens ilgi saglabāsies svaigs. Viņš izvilka no kastes banānu.

- Un kas tad tas tāds? Ouvena kundze jautāja, aizdomīgi nopētot dzeltenbrūno priekšmetu.

- Tas ir banāns. Tropu auglis. Es ierosinātu nolobīt tam virskārtu, teica Sailass. Lūk, šādi.

Bērns Neviens sagrozījās Ouvena kundzes rokās, un viņa nolika puiku zemē. Viņš aši piesteberēja pie Sailasa un apķērās tam ap kāju.

Sailass pasniedza mazajam banānu.

Ouvena kundze nolūkojās, kā bērns ēd. Banāns, viņa šaubīgi novilka. Nekad par tādu neesmu dzir­dējusi. Nudien! Kā tas garšo?

- Nav ne jausmas, sacīja Sailass, kurš pārtika tikai no viena ēdiena, un tie nebija banāni. Jūs varētu šeit ierīkot zēnam guļvietu.

- To nu gan es nedarīšu! Mums ar Ouvenu ir tik jauks, mājīgs kaps tieši pie narcišu dobes… mazajam tur būs vietas gana. Turklāt, sieviete piebilda, it kā baidoties, ka Sailass varētu apvainoties par noraidīto viesmīlību, es nevēlos, lai bērns tevi traucētu.

- Viņš netraucētu.

Zēns bija apēdis banānu… jeb lielāko daļu banāna. Tas, kas nebija apēsts, bija izsmērēts pa seju. Viņš plati smaidīja nosmulējies un labi paēdis.

- Narna, mazulis laimīgi teica.

- Cik gudrs bērns! Ouvena kundze nodūdoja. Un kā nosmulējies! Nu pagaidi, mazais sušķi… Viņa izlasīja banāna gabaliņus no bērna drēbēm un matiem un tad teica: Kā tev šķiet, ko viņi nolems?

- Nezinu.

- Es nevaru no viņa atteikties! Es apsolīju viņa mātei…

- Lai gan savā laikā esmu bijis daudz kas, Sailass teica, es nekad neesmu bijis māte. Un nedomāju par tādu kļūt. Tomēr es varu pārcelties citur…

- Savukārt es nevaru, Ouvena kundze paskaid­roja. Mani kauli ir apbedīti šeit. Te dus mans vīrs. Es nevaru pārcelties.

- Laikam ir patīkami, ja tu kaut kur jūties piede­rīgs, sacīja Sailass. Ja tev ir vieta, ko saukt par mājām. Tomēr viņa balsī neskanēja ilgas. Viņa balss bija sausāka par tuksnesi, un šie vārdi tikai apliecināja vispāratzītu patiesību. Ouvena kundze neiebilda.

- Kā tu domā, vai mums būs ilgi jāgaida?

- Nē, atteica Sailass. Tomēr viņš kļūdījās.

Amfiteātrī kalna otrā pusē debates turpinājās. Tie taču bija Ouveni, kas bija iekūlušies tādā ķezā, nevis sazin kāds vējgrābslis jaunpienācējs. Ouvenus kap­sētā cienīja, un viņu viedokli uzklausīja. Arī tas, ka Sailass bija piekritis būt par zēna aizbildni, bija sva­rīgi kapsētas ļaudis uz Sailasu lūkojās godbijīgi, jo viņš pārstāvēja robežu starp mirušo un dzīvo pasauli. Tomēr, tomēr…

Kapsētās parasti nevalda demokrātija, tomēr nāve visiem iemāca dažus demokrātijas principus, tāpēc katram mirušajam tika dotas balsstiesības un uzklau­sīts ikviens viedoklis par to, vai dzīvajam bērnam te vajadzētu atļaut palikt, un tonakt katrs no klāteso­šajiem gribēja izteikties.

Bija vēls rudens, un gaisma ausa lēni. Lai gan vēl bija tumšs, varēja jau dzirdēt, kā otrpus kalnam tiek iedarbinātas mašīnas un kā dzīvie dodas uz darbu šajā miglainajā, naktsmelnajā rītā, bet kapsētas iedzīvo­tāji joprojām sprieda par bērnu, kas bija pie viņiem ieradies, un par to, ko gan turpmāk darīt. Trīssimt balsu. Trīssimt viedokļu. Nehemijs Trots, dzejnieks no kapsētas ziemeļrietumu puses, bija sācis dekla­mēt savus uzskatus, lai gan neviens tā īsti nesaprata, ko viņš vēlas pateikt, kad notika kaut kas tāds, kas apklusināja visus debašu dalībniekus, kaut kas tāds, kas līdz šim kapsētā nebija pieredzēts.

Kalna galā parādījās liels, pelēks zirgs tāds, kādu zirgu pazinēji tomēr sauktu par "dūkanu". Pakavu klaboņa atdunēja, vēl pirms dūkanais kļuva ierau­gāms, un varēja dzirdēt troksni, kas atskanēja, zir­gam laužoties cauri krūmiem, kazenājiem, efejām un irbulenēm tālākajā kalna malā. Tas bija kārtīgs Anglijas centrālās grāfistes zirgs vismaz deviņpadsmit plaukstu garumā. Tāds zirgs varēja nest kaujā jāt­nieku pilnā apbruņojumā, bet viņam mugurā sēdēja tikai smalka sieviete, no galvas līdz kājām tērpusies pelēkā. Viņas garie svārki un apmetnis izskatījās kā savīti no zirnekļa tīmekļiem.

Sievietes seja bija mierīga un apgarota.

Kapsētas iemītnieki viņu pazina, jo katrs no tiem savas dzīves pēdējā stundā bija ticies ar Lēdiju Pelēkā, un viņu neviens nespēja aizmirst.

Zirgs apstājās pie obeliska. Austrumos debesīs ausa liega gaisma, pērļaini mirdzošā saullēkta vēstnese, kas lika kapsētas iedzīvotājiem justies neomulīgi un raisīja vēlmi atgriezties ērtajos mājokļos. Tomēr neviens no viņiem nepakustējās. Viņi vēroja Lēdiju Pelēkā daļēji nobijušies, daļēji sajūsmināti. Mirušie, kā likums, nav māņticīgi, bet viņi vēroja sievieti, kā romiešu auguri reiz bija vērojuši svēto vārnu lidojumu, meklējot atbil­des uz sev nozīmīgiem jautājumiem.

Lēdija Pelēkā ierunājās.

Sievietes balss skanēja kā simtiem mazu sudraba zvārgulīšu, kad viņa teica: Lai mirušie izprot žēl­sirdību! Tad viņa pasmaidīja.

Zirgs, kas bija plucis un gremojis zāli, pacēla galvu. Lēdija pieskārās dzīvnieka kaklam, un tas pagriezās uz otru kalna malu, lai spertu dažus soļus, kas skaļi atbalsojās, un tad pacēlās debesīs. Zirga pakavu dimdoņa aizskanēja pār pamali kā pērkona dārdi, un pēc mirkļa tas jau bija pagaisis skatienam.

Vismaz tā stāstīja ļaudis, kuri tonakt bija kapsētā.

Debates bija galā, viss bija izlemts pat bez balsoša­nas. Bērnam, vārdā Neviens Ouvens, tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas.

Sloteru māte un baronets Džozijs Vortingtons pava­dīja Ouvena kungu līdz vecajai kapličai, lai pavēstītu jaunās ziņas Ouvena kundzei.

Viņu šāds brīnumains notikumu pavērsiens, šķiet, nemaz nesatrauca. Protams, viņa sacīja. Dažiem no mūsējiem ir mazāk smadzeņu nekā cālim, bet viņa gan visu saprot. Protams, saprot.

Iekams tajā pērkona dārdu pamodinātajā rītā uzlēca saule, bērns jau bija cieši aizmidzis Ouvenu mazajā, jaukajā kapā (jo meistars Ouvens pirms nāves bija vietējās galdniecības ģildes galva, un galdnieki parūpējās, lai kaps darītu viņam godu).

Sailass pirms saullēkta devās savā pēdējā ceļo­jumā. Viņš apmeklēja augstu māju kalna otrā pusē un atrada tur trīs mirušos, un izpētīja naža atstātās pēdas. Uzzinājis visu, ko vēlējās, Sailass izgāja ārā rīta mijkrēslī, un viņa galvā rosījās daudz nepatī­kamu domu un secinājumu. Viņš atgriezās kapsētā, lai vecajā kapličā pārlaistu dienu un nosnaustos.

Mazajā pilsētiņā kalna pakājē vīrs Džeks kļuva arvien niknāks. Šo nakti viņš bija tik ilgi gaidījis, tā bija daudzu mēnešu pat gadu ilga darba kulminācija. Vakars bija izvērties tik daudzsološi trīs cilvēki bija pagalam, pirms tie paspēja kaut iekliegties, bet tad…

Tad viss bija izvērties pavisam slikti. Kāpēc gan viņš bija kāpis kalnā, ja bērns tik acīmredzami bija devies lejup no kalna? Kad viņš beidzot bija nonācis kalna pakājē, pēdas jau bija pagaisušas. Gan jau kāds bija bērnu atradis, paņēmis pie sevis un noslēpis. Cita izskaidrojuma nebija.

Atskanēja pērkona dārdi pēkšņi un skaļi un sāka līt. Vīrs Džeks plānoja nākamo gājienu būs jāpiezvana dažiem pilsētiņas iedzīvotājiem, kuri šeit bija viņa acis un ausis.

Viņš negrasījās atklāt Sapulcei, ka ir izgāzies.

Galu galā viņš nodomāja, paslēpjoties zem kāda veikala jumta, kamēr lietus lija pār zemi kā asaras, viņš taču nebija izgāzies! Vēl ne. Vēl bija laiks. Viņa rīcībā vēl bija daudzi gadi. Laiks, kurā viņš pabeigs šo nepabeigto darbu. Laiks, kurā pārcirst pēdējo pa­vedienu.

Tikai tad, kad atskanēja policijas sirēna un kalnā uzbrauca pirmā policijas mašīna, ātrās palīdzības auto un pēcāk arī izmeklētāju mašīna, vīrs Džeks ar nožēlu uzsita mēteļa apkakli, nolieca galvu un devās prom. Nazis bija paslēpts viņam kabatā, tas bija tīrs un droši noglabāts makstī, pasargāts no riebīgajiem

nokrišniem.

"Es esmu šīs vietas saimnieks!"