Kapsētas grāmata

6. NODAĻA Neviena Ouvena skolas gaitas

Kapsētā lija, un pasaule pagaisa miglainos ūdens atspulgos. Nevs sēdēja, paslēpies no dzīvajiem un mirušajiem, kuri varētu viņu meklēt, zem arkas, kas atdalīja Ēģiptiešu gatvi un ziemeļrietumu biežņu no pārējās kapsētas, un lasīja grāmatu.

Sasodīts! no taciņas atskanēja balss. Pie velna tevi, sīkais zaglēn! Kad tevi noķeršu kad tevi atra­dīšu -, es likšu tev nožēlot dienu, kad piedzimi!

Nevs nopūtās un nolaida grāmatu klēpī. Viņš nolie­cās un ieraudzīja Takeriju Porindžeru (1720-1734, dēls no augšienes) klumburojam lejup pa slideno taku. Takerijs bija liels zēns nomiris četrpadsmit gadu vecumā neilgi pēc tam, kad bija kļuvis par krāsotāja mācekli. Viņam bija iedoti astoņi vara peniji un pie­teikts atgriezties ar pusgalonu sarkanbaltas krāsas, ar ko nokrāsot stabus pie bārddziņa veikala. Takerijs bija pavadījis piecas stundas, klīstot pa pilsētu jan­vāra slapjdraņķī. Viņš bija iegriezies visos veikalos un ar izsmieklu no tiem padzīts, tomēr gājis tālāk. Kad Takerijs beidzot saprata, ka ir piemuļķots, viņu ķēra smadzeņu trieka, un zēns nedēļas laikā nomira. Visu slimības laiku viņš nikni blenza uz citiem mācekļiem un pat uz krāsotāju meistaru Horobina kungu, kurš bija piedzīvojis daudz sliktāku apiešanos toreiz, kad pats bija māceklis, tāpēc nesaprata, par ko Takerijs ceļ tādu brēku.

Tātad Takerijs Porindžers bija nomiris lielās dus­mās, sagrābis rokās grāmatu Robinsons Krūzo kopā ar sudraba sešpensu monētu un drēbēm, kas viņam bija mugurā, tā bija zēna vienīgā mantība -, tāpēc pēc mātes lūguma zēnu apglabāja ar visu grāmatu. Nāve nebija labojusi Takerija Porindžera nelāgo raks­turu, un tagad viņš bļāva: Es zinu, ka tu kaut kur te esi! Nāc ārā un saņem sodu, zagli!

Nevs aizvēra grāmatu. Es neesmu nekāds zaglis, Takerij! Es vienkārši aizņēmos tavu grāmatu. Apsolu, ka atdošu to atpakaļ, līdzko būšu izlasījis.

Takerijs palūkojās augšup un ieraudzīja Nevu sēžam aiz Ozirisa statujas. Es teicu, lai tu neaiz­tiec grāmatu!

Nevs nopūtās. Bet kapsētā ir tik maz grāmatu! Un esmu ticis līdz interesantākajai vietai. Robin­sons ir atradis smiltīs pēdas, un tās nav viņējās. Tas nozīmē, ka uz salas ir vēl kāds!

Tā ir mana grāmata, Takerijs Porindžers stūr­galvīgi teica. Dod šurp!

Nevs bija gatavs parunāties vai pat pastrīdēties, bet tad ievēroja, cik sāpināts izskatās Takerijs, tāpēc kļuva pielaidīgs. Viņš norāpās no arkas, pēdējos met­rus nolecot, un pastiepa Takerijam grāmatu. Ņem. Lielais zēns paķēra savu īpašumu, paldies nepateicis, un nikni lūrēja.

- Es tev varētu palasīt priekšā, Nevs piedāvāja. Nudien!

- Tu labāk varētu iet un izvārīt savu stulbo pauri, sacīja Takerijs un atvēzējies ieblieza Nevam pa ausi. Nevs sarāvās, jo auss sāpēja, bet, spriežot pēc Takerija sejas izteiksmes, arī viņam noteikti smeldza roka.

Lielais puika aizslāja prom pa taku, un Nevs no­skatījās, kā viņš aiziet. Nevam sāpēja auss un acīs sariesās asaras. Zēns devās prom pa nodevīgo efeju aizvītu taciņu. Viņš paklupa un saplēsa džinsus, sa­skrāpējot celi.

Netālu no kapličas mūra Nevs paskrēja garām vecam vītolam, gandrīz notriecot no kājām Eifēmiju Horsfolas jaunkundzi un Tomu Sendsu, kuri pēc ilgiem laikiem bija iznākuši kopīgā pastaigā. Toms bija apbedīts tik sen, ka viņa atdusas vietu iezīmēja vairs tikai vēju ārdēts akmens, jo viņš bija dzīvojis un miris Simtsgadu kara laikā pret Franciju, bet Eifēmijas jaunkundze (1861-1883, Viņa gul mierā, ak jā, viņa dus kopā ar eņģeļiem) bija apbedīta Vik­torijas laikos, neilgi pēc tam, kad kapsēta bija izpletu­šies un piecdesmit gadu laikā kļuvusi par veiksmīgu komerciālu projektu. Viņai bija liels kaps aiz Vītolu gatves. Izskatījās, ka šim pārim nepatīk pārmaiņas, kas pēdējo gadu laikā skārušas kapsētu.

- Neskrien tik dikti, jauno Nev, uzsauca Toms,

- citādi vēl savainosies!

- Tu jau esi sasities, teica Eifēmijas jaunkundze.

- Ak vai, Nev! Domāju, ka tava māte nebūs priecīga. Tās bikses nebūs viegli sašūt.

- Ai, piedodiet, Nevs novilka.

- Turklāt tevi meklēja aizbildnis, Toms piebilda. Nevs palūkojās debesīs. Bet ir taču vēl diena! viņš sacīja.

- Viņš jau pirmāk ir augšā, paskaidroja Toms. Nevs zināja, ka šis vārds nozīmē agri. Teica, ka vēloties ar tevi parunāt. Lai mēs nododot šo ziņu, ja tevi redzot.

Nevs pamāja.

- Un lazdā aiz Litldžona kapa ir nogatavojušies rieksti, ar smaidu piebilda Toms, it kā lai mīksti­nātu triecienu.

- Paldies, Nevs sacīja un metās prom, ko kājas nes, cauri lietum, lejup pa taku uz kapsētas zemāko daļu, līdz sasniedza veco kapliču.

Kapličas durvis bija atvērtas, un Sailass, kuram ne­patika ne lietus, ne dienasgaisma, stāvēja iekšā, ēnās.

- Man teica, ka tu mani meklējot, Nevs sacīja.

- Jā, Sailass teica. Izskatās, ka esi saplēsis bikses.

- Es skrēju, Nevs paskaidroja. Un, nu… vēl es saplēsos ar Takeriju Porindžeru. Es tikai gribēju izlasīt Robinsonu Krūzo tā ir grāmata par kādu vīru, kurš ar kuģi tas ir kaut kas, kas peld pa ūdeni, iebrauc jūrā nu, milzīgā ūdens peļķē -, un tad kuģis aiziet bojā un Robinsons nonāk uz salas tā ir tāda vieta jūrā, kur var dzīvot, un tad…

Sailass sacīja: Ir pagājuši vienpadsmit gadi, Nev. Vienpadsmit gadi, kopš tu dzīvo pie mums.

- Ja reiz tu tā saki, Nevs attrauca.

Sailass uzmanīgi palūkojās uz savu aizbilstamo. Zēns bija slaids, viņa peļu pelēkie mati bija kļuvuši nedaudz tumšāki.

Vecā kapliča bija ēnu pilna.

- Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastāstīt, no kurienes tu ieradies, Sailass sacīja.

Nevs ievilka elpu un teica: Tev nav jāstāsta tagad, ja negribi. Viņš to pateica tik viegli, cik varēja, lai gan sirds viņam sitās straujāk.

Klusums. Skanēja tikai lietus lāšu bungošana uz jumta un ūdens šalkšana notekcaurulēs. Klusums, kuru Nevs tik tikko spēja izturēt.

Sailass sacīja: Tu zini, ka esi atšķirīgs. Tu esi dzīvs. Tu zini, ka mēs tevi pieņēmām viņi tevi pie­ņēma un ka apsolīju būt tavs aizbildnis.

Nevs neko neteica.

Sailass turpināja stāstīt, viņa balss skanēja kā samts: Tev bija māte un tēvs, un vecākā māsa. Viņus visus nogalināja. Esmu pārliecināts, ka arī tevi bija paredzēts nogalināt. Tev izdevās izglābties tikai veik­smīgas sakritības un Ouvenu izlēmīgās rīcības dēļ.

- Un tevis dēļ, Nevs piebilda, jo viņam šo gadu laikā daudzi kapsētas iemītnieki bija stāstījuši, kas notika tajā naktī, pat tie, kas paši toreiz nebija klāt. Kapsētā tā bija nozīmīga nakts.

Sailass sacīja: Vīrs, kas nogalināja tavu ģimeni, tur, ārā, joprojām meklē tevi, lai nonāvētu.

Nevs paraustīja plecus. Nu un? viņš teica. Tā ir tikai nāve. Es gribēju teikt visi mani labākie draugi taču ir miruši.

- Jā. Sailass vilcinājās. Viņi ir miruši. Un viņiem vairs nav nekādu saistību ar ārpasauli. Bet ar tevi ir citādi. Tu esi dzīvs, Nev! Tas nozīmē, ka tev ir neskaitāmas iespējas. Tu vari darīt visu, ko vēlies, radīt visu, ko vēlies, un sapņot, par ko vien vēlies. Ja gribi, tu vari mainīt pasauli. Tevī ir liels poten­ciāls. Līdzko tu nomirsi, potenciāla vairs nebūs. Nekā nebūs. Tad tu varēsi tikai atcerēties, ko esi darījis, sapņojis vai kā sevi iemūžinājis. Varbūt tevi apglabās tepat, tu varēsi te staigāt un runāt. Tomēr tev vairs nebūs citu iespēju.

Nevs aizdomājās. Šķita, ka Sailass runā loģiski, to­mēr zēns nespēja nedomāt par dažiem izņēmumiem piemēram, vecāki taču izvēlējās viņu adoptēt. Bet mirušie un dzīvie atšķiras, to Nevs zināja, pat ja viņam labāk patika mirušie.

- Un kā ir ar tevi? zēns jautāja Sailasam.

- Kas ir ar mani?

- Tu neesi dzīvs. Bet tu staigā, kur gribi, un vari daudz ko paveikt.

- Es esmu tas, kas esmu, sacīja Sailass, un nekas vairāk. Kā jau tu pareizi teici, es neesmu dzīvs. Bet, ja beigšu eksistēt, es izgaisīšu no šīs pasaules. Mēs vai nu esam, vai neesam. Ja tu saproti, ko es ar to domāju.

- Ne gluži.

Sailass nopūtās. Lietus bija mitējies, un blāvā pēc­pusdienas saule atkāpās, lai dotu vietu krēslai. Nev, viņš sacīja. Ir ļoti daudz svarīgu iemeslu, lai tu būtu drošībā.

Nevs atteica: Tas cilvēks, kurš nogalināja manu ģimeni. Tas, kurš grib nogalināt mani. Vai tu skaidri zini, ka viņš joprojām ir šeit? Zēns par šo jautā­jumu pēdējā laikā bija bieži domājis, un viņš zināja, ko vēlas.

- Jā. Viņš joprojām ir tepat.

- Tādā gadījumā, Nevs teica, dziļi ievelkot elpu, es gribu iet skolā.

Sailasu nekas nevarēja satraukt. Sī pasaule varēja aiziet bojā, un viņš pat aci nepamirkšķinātu. Bet tagad viņam atkārās žoklis. Aizbildnis sarauca pieri un spēja izdvest tikai:

- Ko?

- Kapsētā es esmu daudz ko iemācījies, Nevs sacīja. Es protu Izgaist un Spokoties. Es protu atvērt gūlu vārtus un pazīstu zvaigznājus. Bet tur, ārā, ir pasaule jūra, salas, avarējuši kuģi un cūkas. Es gribu teikt tā ir pilna ar lietām, kuras es nepazīstu. Šejie­nes skolotāji man ir iemācījuši daudz, bet es gribu zināt vairāk. Ja gribu kaut vienu dienu izdzīvot tajā pasaulē.

Sailasu tas nepārliecināja. Par to nevar būt ne runas! Te mēs varam tevi pasargāt. Kā lai tevi nosar­gājam ārpus kapsētas? Tur var notikt jebkas.

- Jā, Nevs piekrita. Tieši tās jau ir iespējas, par kurām tu iepriekš runāji. Viņš brīdi klusēja un tad teica: Kāds nogalināja manu māti, tēvu un māsu.

-Jā.

- Kāds vīrietis? -Jā.

- Tādā gadījumā tu domā pavisam aplam, Nevs sacīja.

Sailass uzrauca vienu uzaci. Kā tā?

- Ja es došos ārpus kapsētas, Nevs sacīja, tev nav jāraizējas, kā mani pasargāt no viņa.

- Vai tiešām?

- Jā. Tev jādomā, kas gan viņu pasargās no manis.

Koku zari skrāpējās pie logu rūtīm, it kā vēlētos

tikt ielaisti kapličā. Sailass ar aso nagu notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tad viņš teica: Mums būs jāatrod tev piemērota skola.

Neviens zēnu nepamanīja, vismaz sākumā ne. Neviens pat nepievērsa uzmanību tam, ka viņš līdz šim nebija pamanīts. Viņš sēdēja klases aizmugurē. Viņš parasti daudz nerunāja un atbildēja tikai tad, kad viņam kaut ko jautāja, un pat tad šī zēna atbildes bija īsas un viegli aizmirstamas. Viņš prata izgaist no prāta un atmiņas.

- Kā tu domā, vai viņa ģimene ir reliģioza? sko­lotāju istabā jautāja Kērbija kungs. Viņš laboja sace­rējumus.

- Kura ģimene? Makinona kundze pārjautāja.

- Ouvena no astotās b.

- Tas ir tas garais, pumpainais džeks?

- Nē. Manuprāt, viņš ir vidēja auguma.

Makinona kundze paraustīja plecus. Kas tad viņam vainas?

- Vienmēr iesniedz darbus rokrakstā, sacīja Kēr­bija kungs. Turklāt ļoti skaistā rokrakstā. Kādreiz tādu dēvēja par kaligrāfisku.

- Un tu domā, ka viņš ir reliģiozs, jo…?

- Viņš teica, ka viņiem nav datora.

- Un?

- Viņam nav telefona.

- Nesaprotu, kāpēc tu nospriedi, ka puika ir reli­ģiozs, sacīja Makinona kundze, kas bija iesākusi tamborēt, kopš skolā bija aizliegts smēķēt. Tagad sko­lotāja tamborēja bērnu sedziņu, lai gan viņai padomā nebija neviena, kam to dāvināt.

Kērbija kungs pašūpoja galvu. Ouvens ir gudrs puika, viņš teica, tikai daudz ko nezina. Vēsturē viņš atbild izcili stāsta par tādiem jautājumiem, kas nav minēti grāmatās…

- Kādiem jautājumiem?

Kērbija kungs bija pabeidzis labot Neva darbu un nolicis to kaudzē pie pārējiem. Tiklīdz papīrs bija nolikts malā, iepriekš teiktais šķita tāls un nesvarīgs. Kaut kādiem, skolotājs atteica un par to aizmirsa. Tāpat kā bija aizmirsis ierakstīt Neva atzīmi sarakstā un piereģistrēt pašu Nevu skolas datu bāzē.

Zēns bija gluži parasts skolnieks, kuru varēja viegli neievērot un aizmirst. Daudz brīvā laika viņš pava­dīja angļu valodas klasē, lasot vecus preses izdevu­mus, vai skolas bibliotēkā lielā telpā, kas bija pilna ar grāmatām un veciem atpūtas krēsliem, kur Nevs lasīja stāstus ar tikpat lielu aizrautību, ar kādu pārē­jie bērni ēda.

Pat skolēni viņu aizmirsa. Ne jau tad, kad viņš bija acu priekšā, tad viņi Nevu atcerējās. Bet, kad Ouvens pagaisa no skatiena, viņš pagaisa arī no bērnu prātiem. Viņi par puiku nedomāja. Tas nebija vaja­dzīgs. Ja kāds astotās b klases skolēniem liktu aizvērt acis un nosaukt visus divdesmit piecus klasesbiedrus, zēnus un meitenes, Ouvenu neviens nepieskaitītu. Viņa klātbūtne bija teju vai spokaina.

Kad zēns bija klāt, protams, viss mainījās.

Niks Fārtings bija divpadsmit gadus vecs, bet viņš varēja izlikties un bieži vien to darīja par sešpads­mitgadīgu. Viņš bija liels zēns ar šķību smaidu un šauru iztēli. Niks allaž bija praktisks, labs zaglēns un kārtīgs izsitējs, kam nerūpēja, vai viņš kādam patīk vai ne, kamēr vien pārējie mazākie bērni darīja visu, ko viņš gribēja. Lai nu kā, Nikam bija draudzene. Viņas vārds bija Morīna Kvillinga, bet visi viņu dēvāja par Mo. Meitene bija tieva un bāla, ar gaišiem matiem, ūdeņaini zilām acīm un spiču, ziņ­kārīgu degunu. Nikam patika zagt veikalos, bet Mo izvēlējās, kas ir jānozog. Nikam patika sist, ievainot un sāpināt, bet Mo viņam norādīja, kurš ir jāsāpina. Viņi bija, kā meitene dažkārt mēdza Nikam teikt, perfekta komanda.

Pārītis sēdēja bibliotēkas stūrī un dalīja no citiem bērniem izspiesto naudu. Niks un Mo tā bija iebai­dījuši vairākus astoņus, deviņus un pat vienpadsmit gadus vecus bērnus, ka viņi tiem katru nedēļu atdeva savu kabatas naudu.

- Singu sīkais joprojām nav pieteicies, sacīja Mo. Tev vajadzēs ar viņu parunāt.

- Jā, Niks norūca, viņš samaksās.

- Ko viņš nozaga? Kompaktdisku?

Niks pamāja.

- Norādi viņam uz šo kļūdu, Mo sacīja, mēģinot izklausīties kā izmeklētāja no TV seriāla.

- Sīkums, Niks atteica. Mēs taču esam laba komanda.

- Kā Betmens un Robins, sacīja Mo.

- Drīzāk kā doktors Džekils un misters Haids, sacīja kāds, kas nepamanīts bija sēdējis pie loga un lasījis, bet tagad piecēlās kājās un izgāja ārā no ista­bas.

Pols Sings sēdēja uz palodzes pie ģērbtuvēm, rokas kabatās sabāzis, un domāja drūmas domas. Viņš izvilka vienu roku no kabatas, atvēra to un palūkojās uz monētām, pašūpoja galvu un atkal paslēpa naudu plaukstā.

- Vai to gaida Niks un Mo? kāds jautāja. Pols salēcās un izbārstīja monētas pa grīdu.

Zēns palīdzējam tās salasīt un iebēra viņam saujā. Viņš bija nedaudz vecāks par Polu un likās kaut kur redzēts, tikai Pols nevarēja atcerēties, kur. Viņš jau­tāja: Vai tu esi kopā ar viņiem? Ar Niku un Mo?

Zēns pakratīja galvu. Nē. Man viņi šķiet pretīgi. Tad viņš padomāja un teica: Patiesībā es gribēju dot tev padomu.

-Ja?

- Nemaksā viņiem.

- Tev jau viegli runāt.

- Jo vini mani nešantažē?

Zēns cieši lūkojās uz Polu, un puika kaunīgi novēr­sās.

- Viņi tevi piekāva vai draudēja, līdz tu piekriti viņiem nozagt kompaktdisku. Pēc tam viņi teica: ja neatdosi šiem savu kabatas naudu, vini tevi nosūdzēs.

Kā viņi varēs to pierādīt? Vai viņi filmēja tevi?

Pols pamāja.

- Vienkārši pasaki nē, zēns teica. Nedari to.

- Tad vini mani nositīs! Un vēl vini teica…

- Pasaki viņiem, ka, tavuprāt, policijai un skolas vadībai varētu vairāk interesēt pāris bērnu, kas pie­spiež jaunāko klašu skolēnus zagt un pēc tam atdot visu kabatas naudu! Gan jau viņus tas interesēs vairāk nekā viens puika, kas pret savu gribu nozadzis kom­paktdisku. Vēl pasaki šiem: ja viņi tevi aiztiks, tu ziņosi policijai. Un pabrīdini, ka esi visu pierakstījis, un, ja ar tevi kaut kas notiks piemēram, ja viņi tevi piekaus vai tamlīdzīgi, tad tavi draugi neka­vējoties nosūtīs šo ziņojumu skolas vadībai un poli­cijai.

- Bet es nevaru… Pols sacīja.

- Tad visu atlikušo laiku, ko pavadīsi šajā skolā,

tu maksāsi viņiem savu kabatas naudu. Un baidīsies no viņiem.

Pols padomāja. Varbūt man uzreiz visu izstāstīt policijai? viņš bikli ieminējās.

- Vari stāstīt, ja gribi.

- Es laikam sākumā pamēģināšu darīt tā, kā tu teici, Pols sacīja un pasmaidīja. Smaids nebija plats, tomēr tas bija pirmais smaids pēdējo triju nedēļu laikā.

Tā nu Pols Sings paskaidroja Nikam Fārtingam, kā un kāpēc viņš vairs nedomā viņam maksāt, un devās prom, bet Niks palika stāvam un neteica ne vārda, tikai vīstīja dūres. Nākamajā dienā rotaļlaukumā pie Nika Fārtinga pienāca vēl pieci vienpadsmitgadīgie un teica, ka grib atpakaļ visu naudu, ko iepriekšējo mēnešu laikā bija samaksājuši, vai arī viņi ziņos poli­cijai, un tagad Niks bija ļoti nelaimīgs jauneklis.

Mo šņāca: Tas ir viņš. Viņš to uzsāka! Ja nebūtu viņa… Sīkie paši nekad to nebūtu iedomājušies. Mums viņš jāpārmāca. Tad arī pārējie pratīs uzvesties.

- Kurš?

- Tas, kurš vienmēr lasa. Tas no bibliotēkas. Devs Ouvens. Vinš.

Niks lēni pamāja. Kurš tas ir? viņš nepārlieci­noši jautāja.

- Es tev viņu parādīšu, apsolīja Mo.

Nevs bija pieradis, ka viņu neievēro, ka viņš vien­mēr paliek ēnā. Ja skatieni parasti slīd tev pāri, tu ļoti labi sajūti uzstājīgu acu pāri, kas raugās tavā virzienā, tevi satrauc uzmanība. Un, ja esi pārliecināts, ka citi par tavu eksistenci nemaz nenojauš, tad ir pavisam savādi, ka uz tevi norāda un tev seko… tas ir pārāk pamanāmi.

Viņi sekoja Nevam pēc skolas augšup pa ceļu, ga­rām avīžu kioskam, zem dzelzceļa tilta. Nevs gāja lēnām, lai pārliecinātos, ka tie abi tiešām seko druk­nais puika un smalkā meitene ar skarbajiem sejas vaibstiem -, un tad viņš iegāja mazajā baznīcas pagalmiņā ielas galā. Tur aiz vietējās baznīcas bija neliela kapsēta, un zēns apstājās pie Roderika Pīrsona un viņa sievas Amabellas un otrās sievas Portūnijas kapa (Viņi dus, lai reiz atkal mostos).

- Tu esi tas puika, meitene sacīja. Devs Ouvens. Nu tev būs ziepes, Dev!

- Mani sauc Nevs, Nevs teica, nenolaižot acis no tiem abiem. Ar "n". Un jūs esat Džekils un Haids.

- Tas biji tu! meitene šņāca. Tu sakūdīji sep­tītos!

- Tāpēc mēs tevi pārmācīsim, sacīja Niks Fārtings un ļauni pasmaidīja.

- Man patīk mācīties, Nevs sacīja. Ja jūs vairāk pievērstos mācībām, jums arī neatliktu laika šantažēt mazākus bērnus, lai atņemtu viņiem kabatas naudu.

Niks sarauca pieri un sacīja: Tu esi pagalam, Ouven.

Nevs papurināja galvu un pamāja uz kapsētu. Pa­tiesībā neesmu vis, viņš teica. Bet viņi gan.

- Kādi viņi? Mo jautāja.

- Cilvēki, kas te guļ. Paklau, es jūs atvedu šurp, jo gribēju dot jums iespēju…

- Tu mūs neatvedi! Niks iebilda.

- Jūs taču esat šeit, Nevs teica. Es gribēju, lai jūs te nonāktu. Es nācu šurp, jo zināju, ka jūs man sekosiet. Tas pats vien sanāk.

Mo nervozi palūkojās apkārt. Vai te kaut kur paslēpušies tavi draugi? viņa jautāja.

Nevs atteica: Baidos, ka tu joprojām nesaproti. Jums abiem tas ir jāizbeidz. Pārtrauciet izturēties tā, it kā citi cilvēki nebūtu svarīgi! Beidziet darīt citiem pāri!

Mo asi pasmīnēja. Pie velna, viņa teica, pie­kauj taču viņu!

- Es devu jums izvēli, Nevs sacīja. Niks atvēzējās un grasījās sist Nevam, bet zēns jau bija pazudis, un Niks ietrieca dūri kapakmenī.

- Kur viņš palika? izsaucās Mo. Niks lamājās un kratīja roku. Meitene apjukusi lūkojās apkārt. Viņš te bija. Es zinu, ka bija.

Niks vispār nespēja iztēloties, un arī domāšana nebija viņa stiprā puse. Noteikti aizbēga, viņš teica.

- Viņš nebēga prom, Mo ietiepās. Viņš te bija, un tad viņa vienkārši vairs nebija. Mo piemita iztēle. Viņa taču izdomāja visus plānus. Pār kapsētu nolaidās krēsla, un meitene juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Kaut kas nav labi, viņa, panikas pārņemta, iespiedzās. Mums jālaižas prom.

- Es to sīko atradīšu, Niks Fārtings sacīja. Es viņu piekaušu. Mo juta, ka vēderā kaut kas sagrie­žas. Likās, ka ēnas sakļaujas ap viņiem ciešāk.

- Nik, man ir bail, sacīja Mo.

Bailes ir lipīgas. Ar tām var aplipt. Dažkārt pie­tiek tikai kādam pateikt, ka viņam ir bail, lai arī visi pārējie sajustu bailes. Mo bija pārbijusies, un Niks tāpat.

Niks neko neteica. Viņš metās skriet, un Mo mina viņam uz papēžiem. Viņiem skrienot atpakaļ uz savu pasauli, iedegās laternas. Krēslu nomainīja nakts, un tumšos kaktos sāka pulcēties ēnas. Tas nesolīja neko labu.

Viņi skrēja, līdz nonāca pie Nika mājas, metās iekšā un ieslēdza visas gaismas. Mo piezvanīja mātei un raudot pieprasīja, lai atbrauc viņai pakaļ un aizved to mazo gabaliņu līdz mājām, jo naktī viņa ārā neies.

Nevs ar prieku vēroja viņus bēgam.

- Tas bija labi padarīts, mīļais, aiz viņa sacīja gara sieviete baltās drānās. Sākumā Izgaišana, un tad Bailes.

- Paldies, Nevs sacīja. Es nekad nebiju izmē­ģinājis Bailes uz dzīvajiem. Gribu teikt, ka teorētiski zināju, kā tas jādara, bet… Nūjā.

- Palīdzēja lieliski, jautri sacīja sieviete. Mani sauc Amabella Pīrsona.

- Nevs. Neviens Ouvens.

- Dzīvais zēns? No lielās kapsētas kalna galā? Pa­tiešām?

- Jā. Nevs pat nebija nojautis, ka ārpus viņa kap­sētas kāds zina par viņu. Amabella klaudzināja pie sava kapakmens. Rodij? Portūnij? Nāciet un paska­tieties, kas pie mums ieradies!

Nu jau spoki bija trīs, un Amabella viņus iepazīs­tināja ar Nevu. Zēns spieda viņiem roku un teica, ka priecājas iepazīties, jo viņš prata pieklājīgi uzrunāt visus cilvēkus gan tos, kas miruši nesen, gan tos, kas aizgājuši pirms deviņsimt gadiem.

- Ouvena jaunskungs te pārmācīja dažus nejaukus bērnus, kas tieši to bija pelnījuši, Amabella skaid­roja.

- Labi darīts, sacīja Roderiks Pīrsons. Vaino­jami sliktā uzvedībā, vai ne?

-Viņi bija huligāni, Nevs paskaidroja. Terorizēja skolēnus, lika atdot kabatas naudu… Tādā garā.

- Iebiedēšana ir ļoti labs sākums, sacīja Portūnija, apaļa dāma, daudz vecāka par Amabellu. Un ko tu esi ieplānojis, ja tas nelīdzēs?

- Es nebiju domājis… Nevs iesāka, bet Amabella viņu pārtrauca.

- Es kā pašas efektīvākās zāles ieteiktu Pastaigu Sapņos. Tu taču proti pastaigāties cilvēku sapņos, vai ne?

- Neesmu īsti drošs, Nevs teica. Penivorta kungs man reiz parādīja, kā to dara, bet es neesmu… Nu, ir daudzas lietas, ko es māku tikai teorētiski, tāpēc…

Portūnija Pīrsone sacīja: Pastaiga Sapņos ir vēr­tīga, bet es labāk ieteiktu Apciemojumu. Tā ir vienīgā valoda, ko cilvēki saprot.

- Ak Apciemojumu? Amabella izsaucās. Portū­nij, mīļā, es gan nedomāju…

- Nē, tu jau vispār nedomā. Par laimi, viena no mums to spēj…

- Man jāiet mājās, Nevs aši nobēra. Viņi sāks raizēties.

- Protams, sacīja Pīrsonu ģimene. Mums patiess prieks, ka varējām tevi iepazīt, un paldies par patī­kamo vakaru, jauno cilvēk. Amabella Pīrsone un Portūnija Pīrsone nikni blenza viena uz otru. Rode­riks Pīrsons sacīja: Ļauj man apjautāties par tavu aizbildni. Kā viņam klājas?

- Sailasam? Viss kārtībā.

- Pasveicini viņu no mums. Tādā mazā kapsētā kā šī mums laikam nekad nebūs tas gods satikt kādu no Goda Sardzes pārstāvjiem. Tomēr ir patīkami zināt, ka vini te ir.

- Arlabvakar, sacīja Nevs, kam nebija ne jausmas, par ko Roderiks runā, bet viņš izlēma to noskaidrot vēlāk. Es viņu noteikti pasveicināšu.

Zēns paņēma somu ar skolas grāmatām un devās mājās, turoties ēnu pusē.

Tas, ka Nevs gāja dzīvo skolā, nenozīmēja, ka viņš varēja izlaist mācības pie mirušajiem. Naktis bija garas, un dažkārt Nevs atvainojās un gāja gulēt pirms divpadsmitiem. Biežāk viņš palika nomodā.

Penivorta kungam par Nevu nebija jāsūdzas. Zēns mācījās labi un uzdeva daudzus jautājumus. Šovakar Nevs gribēja zināt par Spokošanos, uzdodot arvien vairāk jautājumu, kas iedzina Penivorta kungu izmi­sumā, jo skolotājs pats nekad nebija nevienam spo­kojies.

Kā var panākt, lai gaiss kļūtu auksts? Nevs prašņāja. Manuprāt, es māku uzburt Bailes, bet kā lai liek citiem izjust Šausmas? un Penivorta kungs nopūtās un burkšķēja, un mēģināja visu izskaidrot, un viņi runāja līdz četriem rītā.

Nevs nākamajā dienā bija ļoti noguris. Pirmā stunda skolā bija vēsture priekšmets, kas Nevam patika vislabāk, lai gan viņam bieži nācās apspiest vēlmi izlabot skolotāju un teikt, ka tā nu gan neno­tika, ka cilvēki, kas tolaik dzīvojuši, apliecinās gluži ko citu, bet šorīt zēna vienīgais mērķis bija noturēt acis vaļā.

Viņš darīja, ko varēja, lai koncentrētos uz skolo­tāja stāstīto, tāpēc nepievērsa uzmanību tam, kas notika klasē. Nevs domāja par karali Čārlzu Pirmo, par saviem vecākiem par Ouveniem un par to otru ģimeni, kuru nemaz neatcerējās, kad pie durvīm kāds klauvēja. Klase un Kērbija kungs skatījās uz klau­vētāju (kāds skolēns no septītās klases bija ieradies pēc vēstures grāmatas). Kad viņi novērsās no durvīm, Nevs juta, ka viņam kaut kas ieduras rokā. Viņš neie­kliedzās, tikai palūkojās atpakaļ.

Niks Fārtings smīnēja, sažņaudzis rokā noasinātu zīmuli. Es nebaidos no tevis, viņš čukstēja. Nevs paraudzījās uz savu roku. Plaukstas virspusē, kur zīmulis bija pārdūris ādu, izsprāga maza asins lāsīte.

Mo Kvillinga pagāja Nevam garām gaitenī, acis izvalbījusi.

- Tu esi dīvains, viņa šņāca. Tev nav draugu.

- Es nenāku uz skolu, lai draudzētos, Nevs at­teica, bet lai mācītos.

Mo nāsis raustījās. Vai tu zini, cik tas ir dīvaini? viņa jautāja. Neviens nenāk uz skolu mācīties. Mēs nākam uz skolu tāpēc, ka tas ir jādara.

Nevs paraustīja plecus.

- Man nav bail no tevis, meitene sacīja. Lai arī ko tu vakar nostrādāji. Tu mani nenobiedēji.

- Skaidrs, Nevs teica un devās tālāk.

Viņš prātoja, vai pieļāvis kļūdu, iesaistoties sko­lēnu dzīvē. Viņš bija darījis to, kas nebija atļauts. Mo un Niks bija sākuši par viņu runāt. Iespējams, viņu atcerējās arī kāds no septītās klases skolēniem. Citi bērni uz viņu skatījās, rādīja uz viņu. Nevs bija kļu­vis klātesošs, nevis neesošs, un tas lika viņam justies neērti. Sailass bija viņu brīdinājis turēties malā, daļēji izmantot Izgaišanas burvestību, bet tagad viss bija mainījies.

Tovakar viņš par atgadījumu skolā pastāstīja aiz­bildnim. Nevs godīgi izstāstīja visu, kas noticis, bet nebija gaidījis šādu Sailasa reakciju.

- Nespēju noticēt, aizbildnis rājās, ka tu esi rīkojies tik… muļķīgi! Es taču piekodināju, ka tev jāpaliek neievērojamam. Un tagad par tevi runā visa skola?

- Ko tad man vajadzēja darīt?

- Ne jau to, ko tu izdarīji, Sailass atcirta. Nav jau nekādi vecie laiki. Tagad tev var sadzīt pēdas, Nev. Viņi var tevi atrast. Sailass izskatījās kā vulkāns, kas pilns ar verdošu lavu. Nevs zināja, ka aizbildnis ir pārskaities, jo ļoti labi viņu pazina. Likās, ka Sailass cīnās ar savām dusmām.

Nevs norija siekalas.

- Ko man tagad darīt? viņš vienkārši jautāja.

- Neatgriezies skolā, Sailass teica. Tā skolā iešana jau no sākta gala bija tikai eksperiments. Atzī­sim, ka neveiksmīgs eksperiments.

Nevs brīdi klusēja un tad teica: Nav jau runa tikai par mācībām. Vai tu zini, cik jauki ir sēdēt vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem, kuri elpo?

- Nekad neesmu tādu pieredzi izbaudījis, Sailass atcirta. Tātad. Rīt tu uz skolu vairs neiesi.

- Es nebēgšul Nejau no Mo, Nika un skolas! Drī­zāk no šejienes.

- Tu darīsi, kā es tev teikšu, puika, Sailass sacīja, arvien vairāk atgādinot melnu dusmu vulkānu.

- Vai arī? Nevs kliedza, vaigiem degot. Ko tu darīsi, lai mani te noturētu? Nogalināsi? Viņš apcir­tās uz papēža un metās lejup pa kalnu uz vārtiem un tad ārā no kapsētas.

Sailass sauca zēnu atpakaļ, bet tad apklusa un palika vientuļi stāvam naktī.

Parasti aizbildņa seja bija neizdibināma. Tagad tā izskatījās kā grāmata, kas uzrakstīta sen aizmirstā valodā, nezināmā alfabētā. Sailass ietinās ēnās kā segā un nolūkojās, kā zēns pazūd tumsā, bet nese­koja viņam.

Niks Fārtings gulēja savā gultā un sapņoja par pirātu kuģi saulainā, zilā jūrā, kad pēkšņi viss mai­nījās. Sākumā viņš bija pirātu kuģa kapteinis tā bija laimīga vieta, kur visi septītās klases skolnieki bija viņa padevīgā komanda, bet visas meitenes bija pāris gadu vecākas par Niku un izskatījās ļoti skaistas savos pirātu kostīmos, taču nākamajā mirklī viņš bija viens pats uz liela, melna, kravas kuģim līdzīga burinieka klāja. Kuģim bija saplēstas, melnas buras, un tā priekšgalā rēgojās miroņgalva. Tuvojās vētra.

Tad, kā jau sapņos bieži notiek, Niks stāvēja uz cita melna kuģa klāja, bet te bija vēl kāds, kas uz viņu nolūkojās.

- Tev no manis ir bail, sacīja svešinieks.

Niks palūkojās augšup. Viņam bija bail, šajā sapnī bail no vīra ar spokaino seju un pirāta tērpā, kurš stāvēja uz kapteiņtiltiņa un turēja rokā mačeti.

- Tu domā, ka esi pirāts, Nik? svešais jautāja, un pēkšņi Niks viņu pazina.

- Tu esi tas puika, viņš sacīja. Devs Ouvens.

- Es, sacīja viņa sagūstītājs, esmu Neviens. Un tev ir jāmainās. Pāršķir jaunu lappusi savā dzīvē! Sper nepieciešamos soļus. Vai arī ar tevi notiks kaut kas slikts.

- Slikts?

- Ar tavu prātu, sacīja Pirātu Karalis, kas tagad bija pārvērties par zēnu no viņa klases, jo viņi jau arī bija skolā, nevis uz pirātu kuģa; vētra tomēr nebija rimusies, un skolas zāles grīda šūpojās kā kuģa klājs.

- Tas ir tikai sapnis, Niks teica.

- Protams, sapnis, otrs zēns sacīja. Es taču neesmu nekāds nezvērs, lai kaut ko tādu tev nodarītu pa īstam.

- Ko gan tu vari man izdarīt sapnī? Niks smīnot jautāja. Es no tevis nebaidos. Tev joprojām rokā iedurts mans zīmulis. Viņš norādīja uz melnu grafīta punktu Neva ādā.

- Es cerēju, ka mēs līdz tam nenonāksim, zēns sacīja. Viņš piešķieba galvu, it kā ieklausoties. Viņi ir izsalkuši, viņš teica.

- Kas? Niks nesaprata.

- Tie, kas mīt pagrabā. Zem dēļiem. Atkarībā no tā, vai mēs esam skolā vai uz kuģa…

Niks juta, ka piezogas panika. Tie taču nav… zirnekļi… Vai ne? viņš jautāja.

- Varbūt, otrs zēns sacīja. To tu tūlīt uzzināsi.

Niks papurināja galvu.

- Nē! Lūdzu, nē!

- Viss atkarīgs no tevis, otrs zēns sacīja. Pārtrauc uzvesties kā riebeklis, vai arī nokļūsi pagrabā.

Atskanēja troksnis tāda kā skrāpēšanās un šņirkstēšana. Niks Fārtings nezināja, kas tur ir, tomēr bija pārliecināts: lai arī kas izlīstu no pagraba, tas būtu pats briesmīgākais, ar ko viņš jebkad dzīvē sastapies…

Viņš pamodās, skaļi kliedzot.

Nevs dzirdēja šo šausmu kliedzienu un jutās apmie­rināts ar labi paveikto darbu.

Zēns stāvēja uz ietves pie Nika Fārtinga mājas, viņa seja bija mitra no biezās nakts miglas. Viņš bija sajūsmināts un noguris izrādījās, ka Pastaiga Sap­ņos nav nemaz tik viegla, tomēr Nevs bija pārlieci­nāts, ka šajā sapnī ir tikai viņš un Niks un ka Niks baidās no viņa radītās dīvainās skaņas.

Nevs bija apmierināts. Tagad tas puika padomās, pirms mocīs mazākos.

Un tālāk?

Nevs salika rokas bikšu kabatās un sāka soļot, pats nezinot, kurp. Viņš domāja, ka laikam pametīs skolu tāpat kā bija pametis kapsētu. Dosies uz kādu vietu, kur viņu neviens nepazīst, visu dienu sēdēs bibliotēkās, lasīs grāmatas un klausīsies, kā cilvēki elpo. Zēns prātoja, vai pasaulē joprojām ir vientuļas salas līdzīgas tai, kur bija avarējis Robinsona Krūzo kuģis. Viņš varētu dzīvot uz tādas salas.

Nevs neparaudzījās augšup, bet, ja būtu pacēlis skatienu, būtu pamanījis, ka no pretējās mājas loga vinu vēro divas ūdenaini zilas acis.

Zēns nogriezās alejā, ēnu aizsegā juzdamies daudz ērtāk.

- Tātad tu bēdz prom? jautāja meitenes balss.

Nevs neko neatbildēja.

- Tā ir galvenā atšķirība starp dzīvajiem un miru­šajiem, vai ne? balss sacīja. Nevs zināja, ka tā ir Liza Hempstoka, lai gan pašu raganu nekur neredzēja. Mirušie nekad neliek vilties. Viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi, rīkojušies pēc saviem ieskatiem. Bet pēc nāves mēs nemaināmies. Taču dzīvie tie vienmēr tevi pie­viļ, vai ne? Tu satiec drosmīgu un cēlu zēnu, un tad viņš izaug un aizbēg.

- Tas nav taisnīgi! Nevs sacīja.

- Tas Neviens Ouvens, kuru es pazinu, nebūtu aizbēdzis no kapsētas, nepateicis ardievas cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs. Tu salauzīsi Ouvena kundzes sirdi!

Par to Nevs nebija domājis. Viņš teica: Es sastrī­dējos ar Sailasu.

- Un?

- Viņš grib, lai es atgriežos kapsētā un vairs neeju uz skolu. Sailass domā, ka iet skolā ir pārāk bīs­tami.

- Kāpēc? Tev labi padodas Izgaišana, turklāt arī mana burvestība tevi sargā… viņiem nemaz nevaja­dzētu tevi pamanīt.

- Es iesaistījos skolas dzīvē. Manā klasē ir kāds puika, kas terorizē mazākos. Es gribēju, lai viņš liekas mierā. Pievērsu sev uzmanību…

Tagad Liza kļuva redzama, bet tikai kā miglains apveids, kas slīdēja pa aleju blakus Nevam.

- Viņš te kaut kur slēpjas un vēlas tavu nāvi, ragana sacīja. Vīrs, kurš nogalināja tavu ģimeni. Mēs, kapsētas ļaudis, vēlamies, lai tu paliktu dzīvs. Mēs vēlamies, lai tu mūs pārsteidz un liec mums vil­ties, šokē un iedvesmo mūs. Nāc mājās, Nev!

- Es domāju… Es pateicu daudz ko nelāgu Saila­sam. Viņš būs nikns.

- Ja viņam būtu vienalga, kas ar tevi notiek, viņš nedusmotos, meitene sacīja.

Rudens lapas zem Neva kājām bija slapjas, un migla mēģināja nojaukt pasaules robežas. Nekas nebija tik vienkāršs un skaidrs, kā Nevam bija licies pirms pāris minūtēm.

- Es veicu Pastaigu Sapnī, zēns teica.

- Un kā tev izdevās?

- Labi, viņš atteica. Nu, diezgan labi.

- Tev tas jāpastāsta Penivorta kungam. Viņš prie­cāsies.

- Tev taisnība, Nevs piekrita. Būs gan jāpastāsta. Viņi bija nonākuši līdz alejas galam, bet zēns nepagriezās pa labi, kā bija plānojis, kad gribēja doties prom pasaulē, bet pa kreisi uz Haistrītu, kas veda atpakaļ uz Danstena ceļu un kapsētu kalna galā.

- Kas tad nu? Liza Hempstoka jautāja. Ko tu dari?

- Es atgriežos mājās, Nevs atteica. Tieši kā tu ieteici.

Veikalu skatlogi bija spoži izgaismoti. Nevs varēja saost karsto eļļu, kurā gatavoja ēdienu ātro uzkodu ēstuvē ielas stūrī. Bruģakmeņi spīdēja.

- Tas ir labi, sacīja Liza Hempstoka. No viņas atkal bija palikusi tikai balss. Te pēkšņi ragana izsau­cās: Bēdz! Vai Izgaisti! Kaut kas nav labi!

Nevs gribēja teikt, ka viss ir kārtībā un Liza vien­kārši uzvedas muļķīgi, kad uz ceļa izgriezās liela auto­mašīna ar mirgojošām gaismām un šķērsoja zēnam ceļu.

No mašīnas izkāpa divi vīri. Atvainojiet, jauno cil­vēk, sacīja viens no vīriem. Mēs esam no policijas. Vai drīkst uzzināt, ko jūs tik vēlu darāt uz ielas?

- Es nezināju, ka likums to aizliedz, Nevs godīgi paskaidroja.

Lielākais no policistiem atvēra mašīnas aizmugu­rējās durvis. Vai šis ir tas zēns, ko jūs redzējāt, jaunkundz?

No mašīnas izkāpa Mo Kvillinga, palūkojās uz Nevu un pasmīnēja. Tas ir viņš, meitene aplieci­nāja. Viņš mūsu pagalmā lauza mantas. Un pēc tam aizbēga. Mo ieskatījās Nevam acīs. Es tevi redzēju pa guļamistabas logu. Man šķiet, ka šis ir tas puika, kas mūsu rajonā sit logus.

- Kā tevi sauc, jauno cilvēk? jautāja mazākais policists ar sarkanām ūsām.

- Neviens, Nevs teica. Au… zēns aprāvās, jo sarkanmatainais policists bija cieši satvēris viņu aiz auss. Nemuļķojies, policists stingri uzsauca. Atbildi uz jautājumiem, skaidrs?

Nevs pamāja.

- Kur tu dzīvo? policists prasīja.

Nevs neatbildēja. Viņš mēģināja Izgaist bet Izgai­šanai, pat tādai, kas paveikta ar raganas palīdzību, nepieciešams, lai cilvēki uz mirkli novērstu no tevis uzmanību, un turēšana aiz auss te nemaz nepalīdzēja.

Nevs sacīja: Jūs nevarat mani arestēt par to, ka nesaku jums savu adresi.

- Nē, atteica policists. Nevaru gan. Bet es varu tevi aizvest uz iecirkni un turēt tur tik ilgi, līdz tu mums pateiksi savu vecāku vai sava aizbildņa, vai kāda cita atbildīga pieaugušā vārdu, kam mēs varētu tevi uzticēt.

Viņš lika Nevam iekāpt mašīnas aizmugurējā sē­deklī, kur jau sēdēja Mo Kvillinga, un meitenei sejā bija tāds smaids kā kaķim, kas apēdis visus kanārij­putniņus. Es tevi redzēju pa savu logu, meitene čukstēja, tāpēc izsaucu policiju.

- Es neko nedarīju, Nevs atteica. Es nebiju tavā dārzā. Un kāpēc viņi ņēma līdzi tevi, kad brauca mani meklēt?

- Klusu, jūs tur! lielākais policists uzsauca. Visi klusēja, līdz mašīna apstājās pie Mo mājas. Lielais policists atvēra durvis, un meitene izkāpa ārā.

- Mēs tev piezvanīsim rīt un pastāstīsim tavai mam­mai un tētim, ko būsim uzzinājuši, viņš teica.

- Paldies, tēvoci Tam, sacīja Mo un pasmaidīja.

- Es tikai pildīju savu pienākumu.

Viņi brauca atpakaļ cauri pilsētai pilnīgā klusumā, un Nevs ļoti centās Izgaist, tomēr viņam nepadevās. Zēns jutās noguris un nožēlojams. Vienā vakarā viņš bija pirmo reizi kārtīgi sastrīdējies ar Sailasu un mēģinājis aizbēgt no mājām; diemžēl viņam tas nebija izdevies, tāpat kā nebija izdevies atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateikt policijai nedz to, kur dzīvo, nedz arī savu vārdu. Laikam visu atlikušo dzīvi viņš pava­dīs policijas iecirknī vai bērnu cietumā. Vai vispār ir bērnu cietumi? Nevs domāja.

- Atvainojiet, vai jums ir cietums bērniem? viņš jautāja policistam.

- Sāc uztraukties, ko? jautāja Mo tēvocis Tams.

- Es tevi nevainoju. Ak jūs bērni! īsti mežoņi! Dažus no jums tiešām vajadzētu ieslodzīt un nelaist ārā.

Nevs īsti nesaprata, vai tas nozīmē jā vai nē. Viņš palūkojās ārā pa mašīnas logu. Tur lidoja kaut kas liels, tieši blakus mašīnai, nedaudz augstāk pārjumtu. Tas bija daudz tumšāks un daudz lielāks par jebkuru putnu. Kaut kas cilvēkveidīgs, kas plivinājās kā liels sikspārnis.

Sarkanmatainais policists teica: Kad nonāksim policijas iecirknī, tev būs jāpasaka mums savs vārds un jānosauc kāds pieaugušais, kam mēs varam pie­zvanīt un likt tevi savākt no iecirkņa. Mēs pateiksim, ka tu dari blēņas un klīsti pa ielām nakts laikā, un tad šis pieaugušais varēs vest tevi mājās. Redzi? Ja tu sadarbosies, mēs vienkārši un ātri tiksim ar visu galā, nekādu lieku ziņojumu. Mēs esam tavi draugi.

- Nerunā ar viņu tik sirsnīgi, sacīja lielais poli­cists. Nakts karcerī nav nekas traks. Viņš palū­kojās atpakaļ uz Nevu un teica: Ja nu vienīgi šī izrādās nemierīga naksniņa un mums jāliek tevi kopā ar kādiem dzērājiem… Viņi mēdz būt nejauki.

Nevs nodomāja: Viņš melo! Viņi tā rīkojas speciāli: viens tēlo draudzīgo, bet otrs ļauno policistu…

Tad policijas mašīna nogriezās ap stūri un atska­nēja skaļš būkš\ Kaut kas liels uzlidoja uz mašīnas motora pārsega un pēc tam novēlās zemē. Bremzēm kaucot, mašīna apstājās, un sarkanmatainais policists nolamājās.

- Viņš izskrēja uz ceļa man priekšā! viņš sēca. Tu taču redzēji!

- Es nezinu, ko es redzēju, teica lielākais poli­cists. Bet tu kādu esi notriecis.

Viņi izkāpa no mašīnas un paspīdināja apkārt luk­turīšus. Sarkanmatainais policists sacīja: Viņš bija ģērbies melnā! Būs grūti pamanīt…

- Viņš ir te! sauca lielais policists. Abi vīrieši, turot rokās kabatas baterijas, pieskrēja pie zemē gulošā melnā stāva.

Nevs paraustīja automašīnas durvis. Tās nevarēja atvērt. Un starp priekšējo un aizmugurējo sēdekli bija metāla režģis. Pat ja zēns Izgaistu, viņš tik un tā būtu iesprostots policijas mašīnā.

Nevs noliecās uz priekšu tik tālu, cik varēja, un mēģināja saskatīt, kas notiek uz ceļa.

Sarkanmatainais policists bija noliecies pie no­triektā vīra un lūkojās uz to. Otrs policists stāvēja viņam blakus un spīdināja gaismu upurim sejā.

Nevs ielūkojās uz zemes gulošā vīrieša sejā un sāka dauzīt pa logu ar dūrēm izmisīgi un neatlaidīgi.

Lielākais vīrietis pienāca pie mašīnas.

- Kas ir? viņš aizkaitināts jautāja.

- Jūs notriecāt manu… manu tēvu! Nevs sauca.

- Beidz muļķoties!

- Viņš izskatās līdzīgs manam tēvam, zēns neat­laidās. Vai es varu palūkoties tuvāk?

Lielākais policists manāmi saguma. Ai… Saimon, puika saka, ka tas esot viņa tēvs.

- Tu joko…

- Manuprāt, viņš runā nopietni. Lielais policists atvēra durvis un ļāva Nevam izkļūt ārā.

Sailass gulēja uz muguras zemē, kur automašīna bija viņu notriekusi. Viņš bija nekustīgs kā mironis.

Nevam acīs sariesās asaras.

Viņš teica: Tēt? Un tad: Jūs viņu nogalinājāt! Zēns nodomāja, ka nemaz nemelo, Sailass patiešām nebija dzīvs.

- Es izsaucu ātro palīdzību, sacīja Saimons vīrs ar sarkanajiem matiem un ūsām.

- Tas bija nelaimes gadījums, teica otrs poli­cists.

Nevs notupās pie Sailasa un saņēma plaukstās viņa auksto roku. Ja policisti patiešām bija piezvanījuši ātrajai palīdzībai, bija pavisam maz laika. Nevs teica: Tad jau jūsu karjera policijā ir beigusies.

- Tas bija nelaimes gadījums! Tu taču redzēji…

- Viņš izlēca mums priekšā…

- Es tikai redzēju, Nevs atteica, ka jūs piekritāt izdarīt pakalpojumu savai brāļameitai iebiedēt kādu zēnu no viņas klases, ar kuru Mo nesen sastrīdējās. Jūs mani arestējāt bez jebkāda pamatota iemesla, un, kad tētis metās man pakaļ un mēģināja jūs panākt, lai noskaidrotu, kas noticis, jūs viņu speciāli notriecāt.

- Tas bija negadījums! atkārtoja Saimons.

- Jūs ar Mo skolā strīdējāties? pavisam nedroši jautāja meitenes tēvocis Tams.

- Mēs abi mācāmies astotajā b klasē Vecpilsētas skolā, Nevs teica. Un jūs nogalinājāt manu tēti.

Tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēnas.

- Saimon, sacīja lielākais policists, mums par to jāparunā.

Viņi aizgāja aiz mašīnas, atstājot Nevu ēnās kopā ar kritušo Sailasu. Nevs dzirdēja, ka abi policisti satraukti runā, viņš saklausīja vārdus: Tava sasodītā brāļameita! un: Ja tu būtu skatījies, kur brauc! un Saimons iebakstīja ar pirkstu partnerim krūtīs.

Nevs pačukstēja: Viņi neskatās. Tagad. Un zēns Izgaisa.

Tumsa sagriezās virpulī, un vīrietis, kas bija gulējis uz zemes, tagad stāvēja viņam blakus.

Sailass teica: Es aizvedīšu tevi mājās. Apliec rokas man ap kaklu.

Nevs darīja, kā vēlēts, turoties cieši pie sava aiz­bildņa, un viņi nakts tumsā traucās uz kapsētu.

- Man ļoti žēl, Nevs teica.

- Man arī, Sailass atzina.

- Vai tev ļoti sāpēja, kad automašīna tevi notrieca? Nevs gribēja zināt.

- Jā, Sailass atteica. Bet saki paldies savai drau­dzenei raganai. Viņa ieradās kapsētā, atrada mani un brīdināja, ka esi iekūlies nepatikšanās.

Viņi piezemējās kapsētā. Nevs palūkojās uz savām mājām, it kā pirmo reizi tās redzētu. Zēns teica: Tas, kas šonakt notika, bija ļoti muļķīgi, vai ne? Es gribēju teikt es uzvedos muļķīgi, tik ļoti riskējot.

- Tu patiešām riskēji ar daudz ko, Nevien Ouven, pat vairāk, nekā spēj iedomāties. Jā.

- Tev bija taisnība, Nevs teica. Es neatgriezīšos. Ne jau tajā skolā. Ne jau šādi.

Morīna Kvillinga bija piedzīvojusi smagāko nedēļu savā dzīvē. Niks Fārtings ar viņu vairs nerunāja, un tēvocis Tams bija sakliedzis uz viņu par to gadījumu ar sīko Ouvenu un pateicis, ka Mo nedrīkst nevienam par to stāstīt, un, ja viņa izpļāpāšoties, viņš negribētu būt meitenes vietā. Mo vecāki bija nikni, un meitene jutās tā, it kā visa pasaule būtu viņu nodevusi. Pat septītās klases skolēni no viņas vairs nebaidījās. Viss bija sagājis grīstē. Mo gribēja parunāt ar to Ouvenu puiku, kuru vainoja visās savās nedienās. Ja tas zeņ­ķis domāja, ka tikt arestētam ir slikti… un tad viņa izdomās atriebības shēmas, sarežģītas un ļaunas. Tikai šādas domas lika meitenei justies labāk, bet arī tas īsti nepalīdzēja.

Mo ļoti nepatika kāds skolā veicams pienākums dabaszinību kabineta tīrīšana, kuras laikā bija jāpār­liecinās, ka visas deglampas, mēģenes, trauki un filtri atrodas savās vietās. Šis darbs bija jāveic visiem asto­tās klases skolēniem pēc rotācijas principa, un Mo kārta iekrita tikai reizi divos mēnešos. Bet nebija nekāds brīnums, ka šajā sliktākajā nedēļā meitenes dzīvē viņai bija jāpārcieš arī kabineta kārtošana. It kā visi būtu pret viņu sazvērējušies…

Kabinetā vismaz bija Hokinsa kundze, dabaszi­nātņu skolotāja. Viņa kārtoja papīrus un novāca raks­tāmpiederumus no galda. Skolotājas klātbūtnē Mo jutās drošāk vismaz viņa nebija viena.

- Tu labi strādā, Morīna, teica Hokinsa kundze.

Balta čūska, iestūķēta pudelē, akli blenza uz viņām.

Mo nomurmināja: Paldies.

- Vai tad jums nebija jānāk diviem? jautāja Hokinsa kundze.

- Man bija jāstrādā kopā ar Ouvenu, Mo sacīja, bet viņš pēdējā laikā nav skolā.

Skolotāja sarauca pieri. Kurš tas ir? viņa jau­tāja. Šķiet, ka manā sarakstā tāda nav.

- Devs Ouvens. Iebrūni, pagari mati. Daudz ne­runā. Viņš prata nosaukt visus kaulus kontroldarbā par skeletu. Atceraties?

- Ne pārāk, dabaszinātņu skolotāja atzina.

- Nu, jums jāatceras! Neviens viņu neatceras, pat Kērbija kungs ne!

Hokinsa kundze iesvieda somā papīrus un sacīja: Es novērtēju, ka tu strādā viena, mīļā. Neaizmirsti noslaucīt visus darba galdus, pirms ej prom. Un skolotāja aizgāja, aizverot aiz sevis durvis.

Dabaszinātņu kabinets bija vecs. Te bija gari, tumši koka galdi ar gāzes lampām un iebūvētām izlietnēm un tumši koka plaukti, kuros bija formaldehīnā iekon­servētu eksemplāru paraugi. Šīs būtnes peldēja pude­lēs, kaut gan jau sen bija mirušas. Vienā istabas kaktā bija pat dzeltenīgs cilvēka skelets. Mo nezināja, vai tas ir īsts, bet skelets viņu biedēja.

Telpā atbalsojās katra skaņa. Meitene ieslēdza visas gaismas, pat lampu pie tāfeles, lai tikai šī vieta nešķistu tik baisa. Likās, ka klasē kļuvis ļoti auksts. Meitene ilgojās, kaut varētu ieslēgt sildītāju. Viņa pie­gāja pie lielajiem metāla radiatoriem un pataustīja tos. Tie bija karsti. Tomēr viņa drebēja.

Klase bija tukša un neomulīga, un Mo juta, ka vina tomēr nav viena… Meitenei likās, ka vinu kāds vēro.

Protams, mani vēro, viņa nodomāja. Simtiem beigtu radību tajās burkās blenž uz mani, un nemaz nerunā­sim par skeletu. Viņa palūkojās uz plauktiem.

Pēkšņi mirušās radības stikla traukos sakustējās. Čūska ar pienbaltajām acīm atritinājās savā burkā. Asakains jūras briesmonis bez sejas peldēja formaldehīdā. Un kaķēns, kas bija miris pirms vairākiem desmitiem gadu, atņirdza zobus un skrāpēja stikla sienu.

Mo aizvēra acis. Tas nenotiek patiesībā, viņa mēģi­nāja sev iestāstīt. Es to tikai iztēlojos. Man nav bail, viņa skaļi paziņoja.

- Labi gan, sacīja kāds, kas stāvēja ēnās pie otrām durvīm. Būt nobiedētam nudien ir riebīgi.

Meitene atcirta: Neviens no skolotājiem tevi pat neatceras.

- Bet tu atceries, sacīja zēns, kas bija visu viņas nelaimju cēlonis.

Meitene paķēra stikla mērglāzi un meta ar to vi­ņam, bet tā tikai sašķīda pret sienu.

- Kā klājas Nikam? Nevs jautāja, it kā nekas nebūtu noticis.

- Tu taču zini, Mo nošņāca. Viņš ar mani nemaz nerunā. Klasē sēž mierīgi, tad iet mājās un mācās. Varbūt pat sācis spēlēties ar rotaļu vilcieniņiem.

- Labi, zēns teica.

- Un tu, Mo turpināja, neesi bijis skolā veselu nedēļu. Tev būs ziepes, Dev Ouven! Vakar skolā bija policija. Viņi tevi meklē.

- Paldies, ka atgādināji, Nevs teica. Kā klājas tavam tēvocim Tamam?

Mo klusēja.

- Zināmā mērā tu esi uzvarējusi, Nevs novilka. Es aizeju no skolas. Citā ziņā tu esi zaudētāja. Vai tevi jebkad ir apsēduši spoki, Morīna Kvillinga? Vai esi baidījusies ielūkoties spogulī, nezinot, vai pretī lūkosies tavas acis? Vai esi sēdējusi tukšā istabā, apzi­noties, ka neesi tajā viena? Tas nav patīkami.

- Tu man spokosies? Mo balss trīcēja.

Nevs neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni. Kaut kas klases stūrī nokrakšķēja viņas soma bija nokritusi uz grīdas un viss tās saturs izbiris ārā. Kad Mo atkal palūkojās uz zēnu, viņš bija pazudis. Vai, izsakoties precīzāk, Mo viņu nekur neredzēja.

Meitenes mājupceļš bija ļoti garš un ļoti tumšs.

Zēns un viņa aizbildnis stāvēja kalna galā un lūko­jās uz pilsētas gaismām.

- Vai tev joprojām sāp? zēns jautāja.

- Mazliet, aizbildnis atteica. Bet es ātri vese­ļojos. Drīz vien viss būs kā agrāk.

- Vai tā sadursme ar mašīnu būtu varējusi tevi nogalināt?

Aizbildnis pašūpoja galvu. Protams, tādus kā es var nogalināt, viņš teica, bet nejau ar automašīnu. Es esmu vecs un ļoti sīksts.

Nevs sacīja: Man nebija taisnība, vai ne? Man vajadzēja uzvesties tā, lai neviens mani nepamana. Bet es iesaistījos tā zēna dzīvē, un tas beidzās ar policiju un visām pārējām nepatikšanām. Jo es biju savtīgs.

Sailass sarauca vienu uzaci. Tu nebiji savtīgs. Tu vēlies būt starp savējiem. Tas ir saprotams. Bet dzīvo pasaule ir nežēlīga, un mēs ne vienmēr varam tevi pasargāt. Es gribēju, lai tu esi pilnīgā drošībā, Sailass atzina. Bet cilvēkiem ir tikai viena pilnīgi droša vieta, un tu tur nenokļūsi vēl ilgi, līdz tavi piedzīvojumi nebūs galā. Pēc tam nekam no tā visa nebūs nozīmes.

Nevs pārvilka plaukstu pār Tomasa R. Stouta kap­akmeni (1817-1851, Visi, kas viņu pazina, sēro par viņa nāvi), jūtot, kā pirkstos sadrūp sūnas.

- Viņš joprojām ir tur, sacīja Nevs. Vīrs, kurš nogalināja manu pirmo ģimeni. Man vēl daudz jāmā­cās par cilvēkiem. Vai tu vairs neļausi man iziet no kapsētas?

- Atļaušu. To aizliegt bija kļūda, no kuras mēs abi esam mācījušies.

- Un kā mēs to nokārtosim?

- Mums jādara viss iespējamais, lai tu varētu izzi­nāt pasaules noslēpumus un izlasīt par tiem. Pilsētā ir bibliotēkas. Ir arī citi veidi, kā tikt pie grāmatām. Un ir citas vietas, kur pulcējas dzīvie, piemēram, teātris un kino.

- Kas tas tāds? Kaut kas līdzīgs futbolam? Man patika skatīties, kā viņi skolā spēlē futbolu.

- Futbols. Hm. To parasti spēlē pa dienu, mazliet par agru manai gaumei… sacīja Sailass. Bet Lupe­sku jaunkundze varētu tevi aizvest uz futbola maču, kad viņa nākamreiz būs kapsētā.

- Man tas patiktu, Nevs sacīja.

Viņi sāka soļot lejup no kalna. Sailass sacīja: Pēdē­jās nedēļas laikā mēs abi esam atstājuši pasaulē pārāk daudz pēdu. Tevi joprojām meklē, tu taču zini…

To tu sacīji jau iepriekš, Nevs atteica. Kā tu zini? Kas viņi ir? Un ko viņi grib?

Sailass pašūpoja galvu, norādot, ka neko vairs nestāstīs, un pagaidām Nevam bija jāsamierinās ar šādu atbildi.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.