Kapsētas grāmata

4. NODAĻA Raganas kapakmens

Visi zināja, ka kapsētas malā ir apbedīta ragana. Cik vien Nevs atcerējās, Ouvena kundze bija brīdinā­jusi viņu turēties tālāk no tā kapsētas stūra.

- Kāpēc? viņš jautāja.

- Tā vieta nav veselīga dzīvam zēnam, Ouvena kundze teica. Tur ir slapjš, gandrīz īsts purvs. Tur tu saķersi kādu nāvīgu slimību.

Ouvena kungs savukārt bija daudz izvairīgāks un ne tik izdomas bagāts. Tā nav laba vieta, viņš tikai noteica.

Kapsēta beidzās kalna rietumu pakājē zem vecas ābeles, to noslēdza sarūsējusi metāla sēta ar asiem pīķiem augšdaļā, un aiz tās bija tukšaine, kur auga nātres un nezāles, ērkšķu krūmi un slējās pērno lapu kalni. Nevs, kurš parasti bija paklausīgs zēns, nekad nelīda caur žoga spraišļiem, lai gan bieži vien devās turp un lūkojās uz pamesto lauku. Zēns saprata, ka viņam nestāsta visu, un tas viņu kaitināja.

Nevs devās uz mazo kapliču pie kapsētas vārtiem un gaidīja, līdz satumsīs. Kad krēsla no pelēcīgas vēr­tās purpura krāsā, smailē atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu purināts smags samta audums, un Sailass pameta savu atpūtas vietu zvanu tornī un nokāpa lejā.

- Kas atrodas kapsētas tālākajā galā? jautāja Nevs. Aiz Harisona Vestvuda, Parīzes maiznieka, un viņa sievām Marionas un Džoannas?

- Kāpēc tu vaicā? jautāja aizbildnis, ar bālajiem pirkstiem notraušot putekļus no melnā apģērba.

- Tas ir interesanti, Nevs atteica.

- Tā ir nesvētītā zeme, Sailass paskaidroja. Vai zini, ko tas nozīmē?

- Nē, Nevs atzinās.

Sailass devās pie Neva pa taciņu zem viņa soļiem neiečaukstējās ne lapa un apsēdās uz soliņa blakus zēnam. Ir tādi, kas uzskata, ka visa zeme ir svēta, viņš iesāka savā glāsmainajā balsī. Tā ir svēta jau pirms tam, kad ierodamies uz tās, un arī pēc tam tāda paliek. Bet tavā zemē cilvēki svētīja baznīcas un atsevišķus zemes gabalus, kur bija ļauts apglabāt cilvēkus. Nesvētītā zeme palika aiz kapsētas robežām podnieka laukā, kur apglabāja noziedzniekus, pašnāv­niekus un tos, kas nebija ticīgi.

- Tātad tie, kas apglabāti aiz kapsētas žoga, ir slikti cilvēki?

Sailass pacēla vienu skaisti izliekto uzaci. Ko? Nē, nepavisam. Padomāsim… ir pagājis krietni ilgs laiks, kopš es tur biju. Tomēr neatceros, ka tur būtu kāds, kurš ir īpaši ļauns. Atceries, ka reiz cilvēku varēja pakārt par to vien, ka viņš nozaga vienu šiliņu. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem dzīve likusies tik neizturama, ka viņi izvēlējušies paši pasteidzināt savu aiziešanu uz citu eksistences veidu.

- Tu gribi teikt, ka viņi paši sevi nogalināja? Nevs jautāja. Viņš bija astoņus gadus vecs, platām acīm un zinātkāru prātu, un muļķis viņš nebija.

- Tieši tā.

- Un vai tas palīdz? Vai miruši viņi ir laimīgāki?

- Dažreiz. Pārsvarā ne. Tāpat kā cilvēki, kas cer uz laimīgāku dzīvi citur, bet tad saprot, ka laimi neie­gūs. Lai arī kur tu dotos, no sevis jau neaizmuksi… Ja saproti, ko es ar to gribu teikt…

- Laikam jau, Nevs novilka.

Sailass pastiepa roku un sabužināja zēna matus.

Nevs turpināja izjautāšanu: Un kā ar raganām?

- Jā, tieši tā, Sailass teica. Pašnāvnieki, noziedz­nieki un raganas. Tie, kuri miruši, neizsūdzējuši grē­kus. Aizbildnis piecēlās, izskatīdamies pēc pusnakts ēnas mijkrēslī. Mēs tikai runājam un runājam, bet es vēl neesmu paēdis brokastis, viņš sacīja. Un tu kavē stundas. Kapsētas krēsla savijās ap Sailasu, noplandīja melns samts, un viņš bija prom.

Kad Nevs nonāca līdz Penivorta kunga mauzolejam, mēness jau bija gandrīz uzlēcis, un Tomass Penivorts (Viņš gul šeit, gaidot slavas pilnu augšāmcelšanos) jau gaidīja, turklāt nebija labā omā.

- Tu kavējies, viņš sacīja.

- Piedodiet, Penivorta kungs.

Penivorta kungs kaut ko nopurpināja. Iepriekšējā nedēļā skolotājs bija mācījis Nevam par Elementiem un Šķidrumiem, un zēns nekādi nevarēja tos atšķirt. Viņš bija domājis, ka šodien būs kontroldarbs, bet Penivorta kungs sacīja: Manuprāt, vajadzētu maz­liet patrenēties ar praktiskiem uzdevumiem. Galu galā laiks rit.

- Vai tiešām? Nevs pārjautāja.

- Diemžēl, Ouvena jaunskungs. Kā tev veicas ar Izgaišanu?

Nevs bija cerējis, ka tieši to viņam nejautās.

- Nekādas vainas, viņš nomurmināja. Nu, jūs jau zināt…

- Nē, Ouvena jaunskungs, nezinu vis. Varbūt tu man parādītu?

Nevs nopūtās. Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja izpildīt prasīto, aizmiedzot acis un cenšoties pagaist skatienam.

Penivorta kungs nebija apmierināts.

- Pē! Ne tuvu tam, kas vajadzīgs! Aizslīdēšana un Izgaišana mirušajiem ir ļoti svarīga. Aizslīdi ēnās. Izgaisti no apziņas. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja.

- Tu esi tik caurspīdīgs kā tavs deguns, Penivorta kungs rājās, un tavs deguns, jāatzīst, ir gana labi saredzams. Tāpat kā visa tava seja, jauno cilvēk, un tu pats. Dieva dēļ, iztukšo taču savu prātu! Tūlīt pat!

Tu esi tukša iela. Tu esi atvērtas durvis. Tu neesi nekas. Acs tevi neredz. Prāts nevar tev pieķerties. Tu neesi nekas, tu neesi nekur.

Nevs mēģināja vēlreiz. Viņš aizvēra acis un iztēlo­jās, kā pagaist un izkūp mauzoleja sienā, kļūstot par nakts ēnu un neko vairāk. Tad viņš nošķaudījās.

- Briesmīgi, sacīja Penivorta kungs, smagi nopū­šoties. Patiešām briesmīgi. Laikam būšu spiests sūdzēties par tevi aizbildnim. Viņš pašūpoja galvu. Tātad. Nosauc man visus šķidrumus.

- Nu, ēē… Asinis. Žults. Gļotas. Un vēl tas viens… Melanholija, man šķiet.

Un tā tas turpinājās, līdz pienāca laiks mācīties gra­matiku un kompozīciju pie Letīcijas Borouzas jaunkun­dzes, slavenās draudzes vecmeitas (Visas savas dzīves laikā viņa nevienam nenodarīja pāri. Lasītāj, vai tu arī?). Nevam patika Borouzas jaunkundze un viņas mājīgais kaps, un tas, ka viņas uzmanību varēja ļoti viegli novērst.

- Runā, ka nesavēt… nesvētītajā zemē guļot kāda ragana, viņš ierunājās.

- Jā, mīļais. Bet tev nevajadzētu turp iet.

- Kāpēc ne?

Borouzas jaunkundze pasmaidīja mirušajiem rak­sturīgo vaļsirdīgo smaidu. Viņi nav tādi kā mēs, viņa atbildēja.

- Bet tā taču ir kapsētas zeme, vai ne? Es gribu teikt man taču ir atļauts tur atrasties?

- Tas nu gan nebūtu prātīgi, skolotāja norādīja.

Nevs bija paklausīgs, bet ziņkārīgs zēns, tāpēc, kad tonakt mācības beidzās, viņš pagāja garām maiznieka Harisona Vestvuda ģimenes kapiem, ko sargāja eņģe­lis ar nolauztām rokām, bet nekāpa lejup no kalna uz podnieka lauku. Tā vietā viņš devās uz to kalna malu, kur kāds atpūtnieks pirms trīsdesmit gadiem bija izmetis ābola serdi un no sēkliņas bija izaugusi ražena ābele.

Šeit Nevs bija iemācījies kādu gudrību. Pirms pāris gadiem viņš bija saēdies šīs ābeles skābos, negatavos ābolus ar baltajām sēkliņām un vairākas dienas bija to nožēlojis, jo vēders briesmīgi sāpēja, un Ouvena kundze tikmēr lasīja viņam lekciju par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Tagad viņš vienmēr nogaidīja, līdz āboli nogatavojas, un tikai tad ķērās pie ēšanas, un nekad neēda vairāk par trim āboliem vienā vakarā. Pagājušajā nedēļā Nevs bija notiesājis pēdējo ābolu, bet viņam patika sēdēt ābelē un domāt.

Viņš uzrāpās augšup pa stumbru un apsēdās savā iecienītajā vietā starp diviem zariem, un lūkojās uz podnieka lauku, kas pletās zemāk, pilns ar dzeloņai­niem krūmiem un nepazīstamiem augiem. Viņš prā­toja, vai ragana bijusi veca vecene ar dzelzs zobiem, kura dzīvojusi mājā uz vistas kājas, vai varbūt viņa bijusi tieva gardegune, kas lidojusi uz slotas.

Vēders ierūcās, un Nevs saprata, ka ir izsalcis. Zēns vēlējās, kaut nebūtu jau apēdis visus ābolus. Kaut viņš būtu atstājis vismaz vienu…

Nevs palūkojās augšup un kaut ko ieraudzīja. Viņš paskatījās vienreiz un tad vēlreiz. Tur tas bija gatavs, sarkans ābols.

Nevs lepojās ar savu lielisko kokos kāpšanas prasmi. Viņš metās augšup, zaru pēc zara, un iztēlojās, ka ir Sailass, kas spēj rāpties pa ķieģeļu sienu. Ābols, kas tumsā izskatījās gandrīz melns, vēl joprojām nebija sasniedzams. Nevs lēni virzījās uz priekšu pa zaru, līdz bija tieši zem augļa. Viņš pastiepās un ar pirkst­galiem pieskārās gatavajam ābolam.

Tomēr viņš to nenogaršoja.

Atskanēja troksnis, tāds kā šāviens no mednieka bises, un zars Nevam zem kājām salūza.

Viņu atmodināja sāpes, asas kā ledus, tās samilza kā negaiss pamalē, kamēr viņš pats tajā vasaras naktī gulēja nezālēs.

Zeme šķita neticami mīksta un savādi silta. Pataustot to ar roku, Nevam likās, ka viņš guļ uz mīksta, pūkaina kažoka. Izrādījās, ka zēns ir iekritis kom­posta kaudzē, kur kapsētas sētnieks izgāza sapļauto zāli, un tā bija mīkstinājusi viņa kritienu. Tomēr ribas smeldza un kāja sāpēja, it kā viņš to būtu nelāgi pagriezis.

Nevs ievaidējās.

- Kuš, kuš, puisīt, viņam aiz muguras čukstēja kāda balss. No kurienes tu uzradies? Nokriti kā akmens no debesīm. Kas tad tā dara?

- Es biju uzkāpis ābelē, Nevs teica.

- Ak tā… ļauj man apskatīt tavu kāju. Laikam salauzta tāpat kā koka zars. Vēsi pirksti iztaus­tīja viņa kreiso kāju. Nē, tomēr nav lauzta. Tikai sastiepta, varbūt izmežģīta. Tu nu gan esi dzimis lai­mes krekliņā, puika! Iekriti tieši komposta kaudzē. Nebūs nekādas vainas…

- Labi gan, Nevs izdvesa. Tomēr sāp…

Viņš pagrieza galvu, lai redzētu, ar ko sarunājas. Meitene bija vecāka par viņu, bet vēl nebija pieau­gusi, viņa neizskatījās ne draudzīga, ne naidīga. Drī­zāk jau piesardzīga. Viņai bija gudra, bet ne īpaši skaista seja.

- Es esmu Nevs, zēns teica.

- Dzīvais zēns? viņa pārjautāja.

Nevs pamāja.

- Man jau tā likās, meitene sacīja. Pat šeit, podnieka laukā, esam par tevi dzirdējuši. Kā tevi sauc pilnā vārdā?

- Neviens Ouvens, Nevs sacīja. īsāk: Nevs.

- Priecājos iepazīties, Neva jaunskungs.

Nevs nopētīja jauno paziņu no galvas līdz kājām. Viņai mugurā bija balts krekls līdz potītēm. Mati bija gari un pelēki, un seja nedaudz atgādināja goblina vaibstus meitenei bija šķībs smaids, kas nekad nepagaisa, lai arī kādas emocijas viņa paustu.

- Vai tu esi pašnāvniece? zēns gribēja uzzināt. Vai varbūt tu nozagi šiliņu?

- Nekad mūžā neko neesmu nozagusi, mei­tene atteica, pat kabatlakatiņu ne. Pašnāvnieki ir apglabāti tur, pie vilkābelēm, un abi karātavu putni guļ zem kazenēm. Viens bija naudas viltotājs, otrs apgalvo, ka bijis lielceļa laupītājs, lai gan, ja tu prasītu man, es teiktu, ka šis bijis parasts zaglēns.

- Ak tā, Nevs noteica un tad aizdomīgi turpināja: Runā, ka te esot apglabāta ragana.

Viņa pamāja. Noslīcināta, sadedzināta un apgla­bāta pat bez mazākā kapakmens.

- Tevi noslīcināja un sadedzināja?

Meitene apsēdās uz nezāļu kaudzes Nevam blakus un turēja viņa savainoto kāju savās ledaini aukstajās rokās. Viņi ieradās manā mājiņā līdz ar saullēktu, vēl pirms es biju kārtīgi pamodusies, un aizvilka mani uz pļavu. "Tu esi ragana!" viņi kliedza, tie resnie, tīri noberztie ar rozā vaigiem, kā sivēni, ko nomazgā pirms tirgus dienas. Viņi cits pēc cita zem debesīm cēlās kājās un brēca, ka vienam govis pienu norāvušas, citam zirgs kļuvis klibs, un beidzot piecēlās Džemimas jaun­kundze, pati resnākā, vistīrāk noberztā un ar spilgti rozā vaigiem, un paziņoja, ka Solomons Porits vairs neskatās uz viņas pusi un visu laiku spindz gar veļas māju kā lapsene ap medus podu un tās ir tikai manas burvestības, tāpēc jaunais cilvēks jāatbrīvo no lāsta varas. Viņi mani piesēja pie kauna sola un pagrūda zem ūdens pīļu dīķī, sakot: ja es esot ragana, tad neno­slīkšot, bet, ja neesot, tad gan manīšot. Un Džemimas jaunkundzes tēvs iedeva katram soģim vienu sudraba grasi, lai viņi turētu solu pēc iespējas ilgāk zem netīrā, zaļā ūdens un sagaidītu, kad es noslīkstu.

- Un tu noslīki?

- Ak jā. Manas plaušas bija pilnas ar ūdeni. Tas mani piebeidza.

- Ai, Nevs līdzjūtīgi novilka, tad jau tu nemaz nebiji ragana.

Meitene palūkojās uz viņu ar savām pērļainajām spoka acīm un pasmaidīja. Viņa joprojām izskatījās mazliet pēc goblina, bet pēc skaista goblina, un Nevs nodomāja, ka viņai nu gan nebija vajadzīgs likt lietā burvestības, lai piesaistītu Solomona Porita uzmanību, ja viņa šim tā uzsmaidīja. Muļķības! Protams, es biju ragana. Viņi to uzzināja, kad atsēja mani no kauna sola un aizstiepa atpakaļ uz galveno laukumu. Es biju gan­drīz pagalam, klāta ar dūņām un smirdošiem dubļiem. Es pārgriezu acis un nolādēju viņus visus, es nolādēju visus ciema iedzīvotājus, kas torīt bija atnākuši uz raganu prāvu, lai viņi nekad neatrastu mieru pēc nāves. Biju pārsteigta, cik tas bija vienkārši, tā nolādēšana. Gluži kā dejošana, kad tavas kājas sper soļus, skanot mūzikai, kuru tavas ausis nekad nav dzirdējušas, un tu dejo līdz rītausmai. Meitene pielēca kājās, grie­zās un lēkāja, un viņas baltās kājas mirdzēja mēnesgaismā. Tā es viņus nolādēju ar pēdējo elpas vilcienu, kas bija palicis manās ūdens pilnajās plaušās. Tad es nomiru. Viņi sadedzināja manu ķermeni pļavā, līdz no manis bija palikusi tikai ogļu kaudzīte, un pelnus iebēra podnieka laukā izraktā bedrē. Pat neuzlika akmeni ar manu vārdu. To pateikusi, viņa apklusa un skumji pasmaidīja.

- Vai kāds no tiem ļaudīm ir apbedīts šajā kapsētā? Nevs jautāja.

- Neviens, meitene attrauca, piemiedzot ar aci. Sestdienā pēc tam, kad viņi bija mani noslīcinājuši un izcepuši, Poringera kungam no Londonas tika pie­gādāts ļoti skaists paklājs. Bet vēlāk izrādījās, ka tā nav tikai stipras vilnas grīdsega ar skaistu rakstu tās vijumā slēpās mēra baciļi, un jau pirmdienas rītā pieci no maniem apsūdzētājiem klepoja asinis un viņu āda bija tikpat melna kā manējā, kad mani sāka laizīt ugunsmēles. Pēc nedēļas mēris bija pārņēmis lielāko daļu ciemata, un visu mirušo ķermeņus sameta mēra bedrē ārpus pilsētas, pēc tam to aizbēra ar zemi.

- Vai visi ciematnieki nomira?

Meitene paraustīja plecus. Visi, kas noskatījās, kā mani noslīcina un sadedzina. Kā tava kāja?

- Labāk, zēns atteica. Paldies tev!

Viņš lēni piecēlās un kliboja prom no nezāļu kau­dzes. Nonācis pie dzelzs sētas, viņš apstājās. Vai tu vienmēr esi bijusi ragana? Nevs jautāja. Es domāju: pirms tu viņus visus nolādēji?

- It kā būtu vajadzīga burvestība, lai Solomons Porits slaistītos gar manu māju, viņa pavīpsnāja.

Nevs nodomāja, ka tā nu gan nav atbilde uz jau­tājumu, tomēr paklusēja.

- Kā tevi sauc? viņš tā vietā pajautāja.

- Man nav kapakmens, meitene atteica, un viņas lūpu kaktiņi noslīga lejup. Es taču varētu būt jeb­kas, vai ne?

- Bet tev taču ir vārds?

- Liza Hempstoka, viņa atcirta un pēc tam pie­bilda: Tas taču nav daudz prasīts, vai ne? Akmens, kas iezīmētu manu kapu. Es guļu tepat, vai redzi? Tur, kur kuplo tās nātres. Un viņa izskatījās tik skumja, ka Nevam sagribējās jauno raganu apskaut. Bet, kad viņš izspraucās cauri kapsētas restēm, zēnam ienāca prātā laba doma. Viņš sagādās Lizai Hempstokai kap­akmeni ar viņas vārdu. Tad gan viņa pasmaidīs.

Pirms kāpt kalnā, Nevs pagriezās, lai pamātu ardievas, bet meitene jau bija pazudusi.

Kapsētā bija salauztu kapa pieminekļu un statuju atliekas, bet Nevs zināja, ka ne jau to podnieka lauka ragana ar pelēkajām acīm vēlas. Bija vajadzīgs kas vairāk. Zēns nolēma neatklāt nevienam savus plānus, jo viņam bija gluži pamatotas aizdomas, ka ne vecāki, ne aizbildnis neļautu kaut ko tādu darīt.

Pāris nākamo dienu laikā Neva prātu piepildīja arvien sarežģītāki un ekstravagantāki plāni, kā sadabūt kapakmeni. Penivorta kungs bija galīgā izmisumā.

- Manuprāt, viņš sacīja, plūkājot putekļainās ūsas, tu nevis uzlabo savu sniegumu, bet gan pasliktini to! Tu esi tik acīmredzams! Tevi nav iespējams nepama­nīt! Ja tu ierastos pilsētā kopā ar violetu lauvu, zaļu ziloni un spilgti sarkanu vienradzi, kuram mugurā sēdētu Anglijas karalis savā parādes tērpā, arī tad cilvēki skatītos tikai uz tevi un pamanītu galvenokārt tevi, pieļaujot, ka pārējie viņiem tikai rēgojas.

Nevs mierīgi lūkojās uz skolotāju un neko neteica. Viņš tikai prātoja, vai dzīvajiem ir tādi kapakmeņu veikali un, ja ir, vai viņš varētu tādu atrast, un Izgai­šana viņam šķita mazākā no problēmām.

Nevs izmantoja Borouzas jaunkundzes tieksmi novirzīties no temata par gramatiku un kompozīciju un pļāpāt par jebkuru citu jautājumu un pavaicāja skolotājai par naudu tieši kā cilvēki izmanto naudu, lai dabūtu sev vajadzīgās lietas. Nevam bija diezgan daudz monētu, kuras viņš laika gaitā bija atradis (zēns bija atklājis, ka vislabāk tās var atrast vietās, kur iemīlējušies pārīši maigojas, bučojas un vārtās kapsētas zālē. Viņš bieži vien atrada metāla monētas zālē, kur tie bija kavējuši laiku), un zēnam ienāca prātā, ka beidzot viņš tās varētu likt lietā.

- Cik maksātu kapakmens? viņš jautāja Borouzas jaunkundzei.

- Manā laikā tas maksāja piecpadsmit ginejas, jaunkundze teica. Es nezinu, cik tas maksā tagad. Manuprāt, vairāk. Daudz vairāk.

Nevam bija divas mārciņas un piecdesmit trīs pensi. Viņš bija pārliecināts, ka ar to nepietiks.

Bija pagājuši četri gadi gandrīz puse viņa dzīves -, kopš Nevs bija apmeklējis Purpura Vīra kapu, bet viņš joprojām atcerējās ceļu uz to. Zēns uzkāpa kalna galā, līdz atradās virs pilsētas un pat virs ābeles, augs­tāk par mazās kapličas torni, vietā, kur Frobišera mauzolejs slējās pret debesīm kā sapuvis zobs. Viņš ielīda mauzolejā, paslīdēja garām zārkam un devās lejup pa mazajām akmens kāpnēm, kas bija iecirstas kalnā, līdz pat akmens kambarim. Kapā bija tumšs, bet Nevs spēja redzēt tā, kā redz mirušie, un istaba atklāja viņam savus noslēpumus.

Slīrs bija saritinājies pie sienas. Nevs to varēja sajust. Viņš atcerējās to kā neredzamu būtni, kā dūmakainus naida un alkatības pavedienus. Taču šoreiz viņam nebija bail.

BAIDIES NO MUMS, čukstēja Slīrs. MĒS SAR­GĀJAM LIETAS, KAS IR PĀRĀK VĒRTĪGAS, LAI JEBKAD ZUSTU.

- Man nav bail no tevis, atceries? Nevs atgādi­nāja. Man tikai kaut kas jāpaņem.

NEKAS NO ŠEJIENES NEAIZIET, atbildēja tumsā tītais dūmu ritulis. NAZIS, SAKTA, BIĶERIS. SLĪRS TOS SARGĀ TUMSĀ. MĒS GAIDĀM.

- Atvaino par jautājumu, bet vai šis ir tavs kaps? Nevs jautāja.

PAVĒLNIEKS NOLICIS MŪS ŠAJĀ LĪDZENUMĀ, LAI MĒS GAIDĪTU. VIŅŠ APGLABĀJA MŪSU GAL­VASKAUSUS ZEM Šī AKMENS, ATSTĀJA MŪS ŠEIT. MĒS ZINĀM, KAS MUMS JĀDARA. MĒS SAR­GĀJAM DĀRGUMUS, LĪDZ PAVĒLNIEKS ATGRIE­ZĪSIES.

- Manuprāt, viņš par tevi ir aizmirsis, Nevs teica. Manuprāt, viņš pats jau sen ir miris.

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM.

Nevs prātoja, cik gan sen Slīrs šeit jau atradās, ja tika apbedīts klajumā, bet tagad kaps bija dziļi kalnā.

Zēns nosprieda, ka tas laikam noticis ļoti sen. Viņš juta, ka Slīrs sūta viņam baiļu viļņus, tie tiecās tuvāk kā liela, indīga auga taustekļi. Nevs juta aukstumu un gurdumu, it kā viņam sirdi būtu caururbuši ziemeļu odzes zobi, raidot savu auksto indi pa visām dzīslām.

Viņš pagāja uz priekšu, tieši pie akmens plāksnes, un pastiepās, lai paņemtu auksto saktu.

PROM! čukstēja Slīrs. MĒS SARGĀJAM TO PAVĒLNIEKAM.

Gan jau viņš neiebildīs, sacīja Nevs. Viņš pakā­pās atpakaļ un devās uz akmens kāpnēm, izvairoties no cilvēku un dzīvnieku līķiem.

Slīrs nikni šaudījās pa kambari gluži kā spokaina migla. Tad tas apstājās. TAS ATGRIEŽAS, viņš daudz­balsīgi teica. VIENMĒR ATGRIEŽAS.

Nevs skrēja augšup pa akmens kāpnēm, cik ātri vien varēja. Vienu brīdi zēnam likās, ka kaut kas dze­nas pakaļ, bet, kad viņš iznāca Frobišera mauzolejā un ieelpoja vēso rīta gaisu, saprata, ka neviens nav sekojis.

Nevs apsēdās kalna galā svaigā gaisā, rokās turot saktu. Sākumā zēnam šķita, ka tā ir pilnīgi melna, bet austošās saules staros viņš varēja saskatīt, ka melnā metāla centrā ir mutuļojoši sarkans akmens, tik liels kā sarkanrīklītes ola, un Nevs prātoja, vai akmenim ir dvēsele un ko tā redz un jūt savā sarkanajā pasaulē. Ja zēns būtu mazāks, viņš gribētu iebāzt to mutē.

Akmeni saturēja melna metāla sprādze, tā mazliet atgādināja zvēra nagus, un ap tiem vijās vēl kaut kāds ornaments, kaut kas čūskai līdzīgs, bet ar vai­rākām galvām. Nevs prātoja, vai tā dienas gaismā izskatītos Slīrs.

Viņš metās lejup no kalna, skrienot pa visām zinā­majām īsākajām takām, cauri efeju biezokņiem, kas sedza Bārtlebiju ģimenes kapus (bija dzirdama Bārtlebiju rosīšanās, viņi gatavojās doties pie miera), līdz pat metāla režģiem, kuri atdalīja kapus no podnieka lauka.

- Liza! Liza! Nevs sauca, lūkojoties apkārt.

- Labs rīts, Neva jaunskungs, sacīja Lizas balss. Nevs viņu neredzēja, bet zem vilkābeles stāvēja kāda ēna, un, kad zēns tuvojās, ēna rīta gaismā pārtapa par kaut ko pērļainu un vizošu. Tādu kā meitenes apveidu. Ar pelēkām acīm. Man jādodas pie miera, meitene sacīja. Ko tu man atnesi?

- Tev būs kapakmens, Nevs sacīja. Es gribēju zināt, ko tu vēlies, lai es uz tā uzrakstu.

- Manu vārdu, meitene sacīja. Uz tā ir jābūt manam vārdam. Ar lielo E no vārda Elizabete gluži kā vecajai karalienei, kuras nāves gadā es piedzimu, un lielo H no Hempstokas. Neko vairāk man nevajag, jo pārējos burtus es tā arī neapguvu.

- Un kā ar gadskaitļiem? Nevs neatlaidās.

- Viljama Iekarotāja laikmets, desmit sešdesmit seši, viņa nočukstēja, bet tas izskanēja kā vēja šal­koņa saullēkta apspīdētajos vilkābeles zaros. Lielo E, lūdzu. Un lielo H.

- Ko tu darīji? Nevs jautāja. Es domāju: kamēr nebiji ragana.

Es biju veļas mazgātāja, meitene atteica, un, kad rīta saules stari pārplūdināja lauku, Nevs bija palicis viens.

Bija deviņi no rīta, kad visa pasaule devās pie miera. Nevs bija apņēmies negulēt. Viņam taču bija jāizpilda misija! Zēnam bija astoņi gadi, un pasaulē nebija nekā biedējoša.

Drēbes. Viņam vajadzēs drēbes. Nevs zināja, ka viņa ikdienas apģērbs, pašūts no pelēka līķauta, ārpa­saulē nederēs. Šis ietērps bija vērtīgs kapsētā, tas palīdzēja saplūst ar kapakmeņiem un ēnām, bet, ja viņš iedrošinātos doties aiz kapsētas vārtiem, tur šīs drānas neiederētos.

Kapličā zem sagrautās baznīcas bija daži tērpi, bet Nevam negribējās tur iet, pat dienas laikā ne. Lai gan zēns prātoja, kā attaisnoties Ouvena kungam ar kundzi, viņš nemaz nevēlējās izskaidroties ar Sailasu. Pat doma par dusmām vai vilšanos aizbildņa tumšajās acīs viņam lika izjust dedzinošu kaunu.

Kapsētas tālākajā galā bija dārznieka mājiņa maza, zaļa ēka, kura smaržoja pēc motoreļļas un kurā rūsēja vecs, vairs neizmantots zāles pļāvējs un kaudze vecu dārzkopības rīku. Būdiņa bija pamesta līdz ar dārznieka aiziešanu pensijā tas notika vēl pirms Neva dzimšanas -, un kapsētas uzturēšanas darbi bija uzticēti domei (tā sūtīja cilvēku, kurš no aprīļa līdz septembrim reizi mēnesī pļāva zāli un slau­cīja celiņus) un vietējiem brīvprātīgajiem no Kapsētas Draugu biedrības.

Liela piekaramā atslēga pie durvīm sargāja būdiņu no zagļiem, bet Nevs jau sen bija atklājis, ka ēkas aiz­mugurē ir vaļīgs dēlis. Kad zēns vēlējās pabūt viens, viņš šad tad ielīda dārznieka mājiņā, lai mierā un klusumā pasēdētu un padomātu.

Cik vien sen Nevs gāja uz būdiņu, tajā aiz durvīm karājās dārznieka jaka, jau pirms daudziem gadiem tur aizmirsta, un zaļiem pleķiem klātas džinsa bik­ses. Bikses zēnam bija daudz par garu, bet viņš atlo­cīja staras, līdz varēja redzēt kājas, un, pagatavojis jostu no brūnas dārza auklas, apsēja to ap vidu. Vienā stūrī mētājās arī zābaki, un Nevs tos pielaikoja, bet šie apavi bija pārāk lieli, turklāt dubļaini un klāti ar cementu. Zēna pēdas tajos gandrīz pazuda, un, kad viņš spēra soli, zābaki palika uz vietas kā pie­nagloti. Tad Nevs izbīdīja jaku pa dēļu spraugu un pēcāk izlīda pats. Zēns izlēma, ka vajag tikai uzlocīt jakas piedurknes. Viņš sabāza rokas lielajās kabatās un jutās gluži kā dendijs.

Nevs devās uz galvenajiem kapsētas vārtiem un palūkojās caur režģiem. Garām aizrībināja autobuss, uz ielas bija liels troksnis, brauca automašīnas, un tālumā durvis vēra veikali. Aiz viņa pletās vēsas, zaļas ēnas, vecu koku un efeju biezoknis. Mājas.

Sirdij sitoties, Nevs devās pasaulē.

* * *

Ebenezers Boldžers savā laikā bija redzējis daudz dīvaiņu ja jums piederētu tāds veikals kā Ebenezeram, arī jūs satiktu visdažādākos ļautiņus. Tirgotava atra­dās ēku labirintā Vecpilsētā tas bija daļēji senlietu veikals, daļēji krāmu bode un augļotāja kantoris (pat Ebenezers nebija īsti drošs, kas tad viņa veikals bija). Sī vieta piesaistīja dīvaiņus un neparastus ļau­dis: dažiem vajadzēja kaut ko nopirkt, citiem pār­dot. Ebenezers Boldžers pavisam godīgi pārdeva un pieņēma preces uz veikala letes, bet vēl labāka tirgo­šanās bieži vien iznāca zem letes vai otrā istabā, ja bija jānopērk lietas, kas iegūtas ne pārāk godīgā ceļā, un jāpārdod tās tālāk. Viņa bizness bija kā aisbergs. Virspusē bija redzams tikai mazais, putekļainais vei­kaliņš, bet viss pārējais bija paslēpts, un tieši tāda lietu kārtība Ebenezeram Boldžeram patika.

Veikalniekam bija biezas brilles un tāda sejas izteiksme, it kā viņš tikko būtu iedzēris tēju ar saskā­bušu pienu un joprojām justu mutē nelāgo garšu. Šāda sejas izteiksme labi noderēja, runājot ar dažā­diem pircējiem. Nudien, viņš mēdza teikt, savilcis skābu ģīmi, šis krāms nav ne graša vērts! Tomēr es jums samaksāšu, cik varēšu, jo zinu, cik daudz skaistu atmiņu jums saistās ar šo priekšmetu. Jums paveicās, ja dabūjāt no Ebenezera Boldžera kaut daļu no priekšmeta vērtības.

Tāds bizness piesaistīja daudz dīvaiņu, bet zēns, kas torīt ienāca pa veikala durvīm, bija viens no jocī­gākajiem, kādu Ebenezers atcerējās redzējis visas savas dzīves laikā, kuru bija aizvadījis, izkrāpjot no cilvēkiem vērtīgas lietas. Puikam varēja būt apmēram septiņi gadi, un viņš bija apvilcis sava vectēva drē­bes, kas oda pēc veca šķūņa. Bērna mati bija gari un savēlušies, un viņš bija ļoti nopietns. Rokas puika bija sabāzis lielās jakas kabatās, bet, pat tās neredzot, Ebenezers manīja, ka viņš kaut ko sargājoši un stingri tur labajā plaukstā.

- Atvainojiet, zēns sacīja.

- Sveiks, dēliņ, Boldžera kungs attrauca. Bērni, viņš nodomāja. Vai nu viņi ir kaut ko nočiepuši, vai ari mēģina pārdot savas rotaļlietas. Viņš jebkurā gadījumā tiem atteica. Nopērc tikai kaut ko zagtu no bērna, un pēc desmit minūtēm būs klāt saniknots pieaugušais, kas bļaustīsies, kāpēc gan jūs esat iede­vis mazajam Džonijam vai Matildei desmit mārciņas par svešu laulības gredzenu. Ar bērniem bija vairāk problēmu nekā jēgas.

- Man kaut kas jānopērk savam draugam, zēns sacīja. Un es iedomājos, ka jūs varbūt gribētu nopirkt to, kas ir man.

- Es neko nepērku no bērniem, Ebenezers Bol­džers noskaldīja.

Nevs izvilka roku no kabatas un nolika saktu uz netīrās letes. Boldžers uzmeta tai skatienu un tad paraudzījās tuvāk. Viņš noņēma brilles, pacēla no letes okulāru un iemiedza to acī. Pagriezis lielāku gaismu, veikalnieks kārtīgi nopētīja saktu. Cūskakmens? viņš pie sevis nomurmināja. Tad veikalnieks izņēma no acs okulāru, uzlika brilles un nopētīja zēnu ar saskābušu un aizdomīgu skatienu.

- Kur tu to dabūji? Ebenezers Boldžers nopra­sīja.

Nevs neatbildēja, tikai jautāja: Vai jūs to gribat pirkt vai ne?

- Tu esi to nozadzis! Tu nospēri to kādā muzejā vai kaut kur citur?

Ebenezers Boldžers pēkšņi vairs neizskatījās saskā­bis. Gluži pretēji, viņš kļuva pavisam draudzīgs un plati pasmaidīja. Atvaino, viņš sacīja, bet man bieži negadās redzēt tādas mantas. Ne jau šādā vei­kalā. Kaut kas tāds parasti atrodas muzejā. Bet man tas patīk. Zini, ko? Iedzersim tēju, uzēdīsim cepumus man istabā ir cepumi ar šokolādes skaidiņām un izlemsim, cik tava sakta maksā. Sarunāts?

Nevs jutās atvieglots, ka vīrs beidzot bija kļuvis laipnāks. Man vajag tik daudz, lai nopirktu kapak­meni, viņš sacīja, kādam manam draugam. Nu, ne gluži draugam, vienkārši kādam, ko es pazīstu. Viņa palīdzēja man sadakterēt kāju.

Ebenezers Boldžers nepievērsa lielu uzmanību zēna pļāpām, bet veda viņu tālāk aiz letes, kur atvēra durvis uz noliktavu mazu istabu bez logiem. Tā bija piebāzta ar grīļīgām kastēm, kurās bija papilnam krāmu. Stūrī bija liels, vecs seifs. Te bija kāda kaste ar vairākām vijolēm, kaudze ar izbāžņiem, krēsli bez sēdekļiem, milzums grāmatu un rakstu vīstokļu.

Pie durvīm bija mazs galdiņš, un Boldžers apsē­dās pie tā, bet Nevam krēslu nepiedāvāja. Boldžera kungs parakņājās atvilktnē, kur Nevs paguva saskatīt pusizdzertu viskija pudeli, un izvilka gandrīz tukšu cepumu kārbu un piedāvāja vienu cepumu zēnam. Vei­kalnieks ieslēdza gaismu un vēlreiz nopētīja saktu un akmeni, kas zaigoja sarkanā un oranžā krāsā. Viņš izpētīja melno metālu, kas ietvēra akmeni, un, ciešāk aplūkojot čūsku ar daudzajām galvām, mazliet sarāvās. Tas ir sens, viņš sacīja. Tas ir… nenovērtējams, viņš nodo­māja, bet sacīja: Ne pārāk vērtīgs, taču nekad jau nevar zināt. Nevs sašļuka. Boldžera kungs mēģināja izska­tīties pārliecinošs. Man tikai jāzina, ka tas nav zagts, pirms es tev samaksāju kaut peniju. Vai tu paņēmi to no mammas skapīša? Nočiepi muzejā? Tu vari man pastāstīt, es tevi nenosūdzēšu. Man tikai jāzina.

Nevs pašūpoja galvu, kraukšķinādams cepumu.

- Kur tu to dabūji?

Nevs klusēja.

Ebenezers Boldžers nemaz nevēlējās laist saktu ārā no rokām, tomēr uzlika to uz galda un pastūma uz zēna pusi. Ja tu nevari man pastāstīt, viņš sacīja, tad labāk ņem to atpakaļ. Galu galā mums jāzina, ka varam viens otram uzticēties. Bija jauki aprunā­ties, žēl, ka par turpmāko nevarējām vienoties.

Nevs izskatījās noraizējies. Tad viņš sacīja: Es to atradu vecā kapā. Bet nevaru teikt, kur. Viņš apklusa, jo pamanīja, ka veikalnieka sejā laipnību nomaina klaja alkatība un sajūsma.

- Un vai tur ir vēl šādas mantiņas?

- Ja jūs negribat pirkt, es atradīšu kādu citu, kas gribēs. Paldies par cepumu, Nevs sacīja.

- Tu steidzies? veikalnieks novilka. Mamma un tētis gaida tevi mājās, ko?

Zēns pašūpoja galvu un tikai tad saprata, ka prā­tīgāk būtu bijis pamāt.

- Tātad neviens negaida. Labi. Ebenezers Bol­džers atkal paņēma saktu rokās. Tagad pasaki, kur tieši tu to atradi?

- Neatceros, Nevs sacīja.

- Par vēlu melot, Ebenezers Boldžers noskaldīja. Labāk kārtīgi padomā, kur tu dabūji saktu! Kad būsi padomājis, mēs atkal parunāsim un tu man visu izstāstīsi.

Viņš piecēlās kājās un izgāja no istabas, aizverot aiz sevis durvis un aizslēdzot tās ar lielu atslēgu.

Tad veikalnieks atkal pavēra plaukstu un, alkatīgi smaidot, palūkojās uz saktu.

Nošķindēja zvans pie veikala durvīm, ziņojot, ka kāds ir ienācis, un veikalnieks žigli pacēla acis, bet tur neviena nebija. Durvis bija nedaudz pavērtas, un Bol­džers tās aizvēra, lai pēc tam ieliktu logā zīmīti SLĒGTS. Viņš aizbultēja durvis no iekšpuses. Šodien viņam vairs nekārojās redzēt nevienu pircēju vai pārdevēju.

Saulainā rudens diena sliecās uz vakara pusi, un veikala logu sāka kapāt sīks lietutiņš.

Ebenezers Boldžers trīcošiem pirkstiem pacēla tele­fona klausuli un uzspieda numuru.

- Ir darbiņš, Tom, viņš teica. Nāc šurp, cik drīz vien vari.

Dzirdot, kā durvīs noskrapst atslēga, Nevs saprata, ka ir ieslodzīts. Viņš paraustīja durvis, bet tās bija cieši aizslēgtas. Viņš jutās muļķīgi, ka bija ļāvis sevi ievilināt iekšā, nevis uzticējies pirmajam impulsam laisties pēc iespējas tālāk no vīra ar skābo ģīmi. Zēns bija pārkāpis visus kapsētas noteikumus, un viss bija sagājis grīstē. Ko gan teiks Sailass? Un Ouveni? Nevs juta, ka pamazām viņu pārņem panika, bet mēģināja to noslāpēt, aizliedzot sev raizēties. Viss būs kārtībā. Viņš zināja, ka tā būs. Protams, vispirms viņam jātiek ārā…

Zēns izpētīja istabu, kurā bija ieslodzīts. Tā bija noliktava bez logiem un ar vienu galdu. Vienīgā iespēja, kā te iekļūt, bija caur durvīm…

Nevs atvēra atvilktni un atrada tikai pāris krāsu bundžiņu (lai uzspodrinātu senlietas) un otu. Viņš prātoja, vai varētu ieliet krāsu veikalniekam sejā un padarīt viņu aklu uz tik ilgu laiku, lai paspētu aizbēgt. Atvēris krāsas bundžu, viņš iemērca tajā pirkstu.

- Ko tu dari? pie pašas auss atskanēja balss.

- Neko, Nevs atteica, aizskrūvējot bundžu un ieliekot to vienā no milzīgajām jakas kabatām.

Lizu Hempstoku šī atbilde nepārliecināja. Kāpēc tu esi te? viņa jautāja. Un kas ir tas vecais resnis otrā istabā?

- Tas ir veikalnieks. Es viņam gribēju kaut ko pār­dot.

- Kāpēc?

- Nav tava darīšana. 128

Liza pavīpsnāja. Tev labāk doties atpakaļ uz kap­sētu, viņa teica.

- Nevaru. Viņš mani ieslēdza.

- Protams, vari! Vienkārši izslīdi cauri sienai… Nevs pašūpoja galvu. Nevaru. Es varu iet cauri

sienām tikai mājās, jo man piešķīra Kapsētas Privilē­ģijas, kamēr vēl biju mazs. Viņš palūkojās uz Lizu. Bija grūti viņu saskatīt elektriskajā apgaismojumā, bet zēns savā mūžā bija pieradis runāt ar mirušajiem.

- Labāk pastāsti, ko tu te dari! Kā tu varēji aiziet tik tālu no kapsētas? Ir taču diena! Un tu neesi tāda kā Sailass. Tev jāpaliek kapsētā.

- Tie ir likumi, kas jāievēro kapsētas iemītnie­kiem, nevis tiem, kas apglabāti aiz kapsētas mūriem. Neviens nevar man noteikt, ko darīt un kur iet. Viņa palūkojās uz durvīm. Man tas vīrs nepatīk. Paskatīšos, ko viņš dara.

Liza nozibēja viņam garām, un Nevs atkal bija viens pats. Viņš dzirdēja attālus pērkona dārdus.

Piebāztā Boldžera senlietu veikaliņa īpašnieks aiz­domīgi lūkojās apkārt. Veikalnieks bija pārliecināts, ka viņu kāds vēro, lai gan saprata, ka šī doma ir muļķīga.

- Zēns ir ieslēgts istabā, viņš pie sevis nodomāja.

- Ārdurvis ir aizslēgtas. Boldžers pulēja metāla saktu, kuras centrā mirdzēja čūskakmens, tikpat uzmanīgi kā arheologs, kas izrakumos noņem kārtu pēc kārtas melnzemes, līdz zem tās atklājas sudraba vērtslietas.

Tagad Boldžers sāka nožēlot, ka zvanījis Tomam Hastingsam, lai gan Toms bija liels un labi derēja cilvēku iebiedēšanai. Viņš juta, ka nemaz tā nealkst pārdot saktu. Tā bija ļoti īpaša. Jo vairāk tā mirdzēja veikala skopajā apgaismojumā, jo vairāk veikalnieks vēlējās, lai sakta piederētu tikai viņam vienam.

Bet tur, no kurienes zēns bija to atnesis, noteikti bija vēl citi dārgumi. Puika viņam pastāstīs. Viņš aiz­vedīs viņus uz turieni…

Puika…

Boldžeram ienāca prātā kāda doma. Viņš nelabprāt nolika saktu uz letes un atvēra atvilktni, lai izņemtu metāla cepumu kārbu, kurā glabāja aploksnes, vizīt­kartes un papīra lapiņas.

Veikalnieks parakņājās pa kārbu un izņēma kādu kartīti, kas bija mazliet lielāka par vizītkarti. Kartītei bija melnas malas, uz tās nebija ne uzvārda, ne adre­ses. Tikai viens vārds, kas bija uzrakstīts pašā centrā un izbalējis līdz netīri brūnai krāsai: Džeks.

Kartītes otrā pusē Boldžera kungs savā smalkajā, kārtīgajā rokrakstā bija ar zīmuli pierakstījis in­strukcijas, lai gan tagad šķita muļķīgi, ka viņš varētu aizmirst: šī karte lietojama, lai izsauktu vīru Džeku. Nē, nejau lai izsauktu. Lai uzaicinātu. Tādus ļaudis kā vīrs Džeks neizsauca.

Pie veikala durvīm kāds klauvēja.

Boldžers nometa karti uz letes un, piegājis pie dur­vīm, palūkojās uz pelēko ielu.

Pasteidzies! uzsauca Toms Hastingss. Ārā ir pretīgs laiks! Patiešām riebīgs! Es drīz vien būšu izmircis līdz ādai.

Boldžers atvēra durvis, un Toms Hastingss iestei­dzās iekšā, lietusūdenim pilot no matiem un mēteļa.

- Kas ir tik būtisks, ka tu nevarēji to pastāstīt pa telefonu?

- Liela nauda, Ebenezers Boldžers sacīja. Lūk, kas.

Hastingss novilka lietusmēteli un pakarināja to aiz veikala durvīm. Kas tad tas ir? Kaut kas labs izkritis no ratu pakaļas?

- Bagātības, paskaidroja Boldžers, turklāt divu veidu. Viņš pieveda draugu pie letes un blāvajā apgaismojumā parādīja saktu.

- Tā ir veca, vai ne?

- No pagānu laikiem, paskaidroja Ebenezers.

- Pavisam sena. No tā laika, kad druīdi valdīja šai zemē. Pirms ieradās romieši. To sauc par čūskakmeni. Esmu tādu redzējis muzejā. Nekad nebiju skatījis tik skaistu metāla darinājumu. Laikam šis piederē­jis karalim. Puika, kas man atnesa saktu, teica, ka atradis to kapā visticamāk, tajās kapenēs ir pilns ar šādām mantiņām.

- Būtu vērts papētīt tuvāk, domīgi novilka Has­tingss. Mēs tās varētu deklarēt kā nevienam nepie­derošas bagātības. Muzejs mums samaksātu tirgus vērtību, un mēs ierosinātu, lai tās nosauc mūsu vārdā Hastingsa-Boldžera atradums.

- Boldžera-Hastingsa, Ebenezers automātiski izlaboja. Tad viņš piebilda: Es pazīstu pāris bagāt­nieku, kas maksātu vairāk nekā tirgus vērtību, lai tikai varētu turēt šo saktu rokās tā, kā tagad turi tu, Toms Hastingss bija paņēmis saktu un maigi to glāstīja gluži kā kaķēnu, un saukt par savu. Un viņi neuzdotu nekādus jautājumus. Veikalnieks pastiepa roku, un Toms negribīgi ielika viņam plaukstā saktu.

- Tu sacīji, ka ir divas bagātības, Hastingss atce­rējās. Kas ir tā otra?

Ebenezers Boldžers pacēla no letes kartīti ar melno apmali un pavicināja to draugam acu priekšā. Vai tu zini, kas tas ir? Viņš pašūpoja galvu.

Ebenezers nolika karti atpakaļ uz galda. Ir kāds cilvēks, kas ļoti vēlas atrast kādu citu cilvēku.

- Un?

- Baumo, ka tas cits ir mazs zēns.

- Mazi zēni šajā pilsētā nav retums, Toms Has­tingss atteica. Skraida visriņķī, taisa nepatikšanas. Es viņus nevaru ciest. Tātad ir kāds vīrs, kas meklē kādu mazu zēnu…

- Izskatās, ka šim puišelim ir attiecīgais vecums. Viņš ir ģērbies… Nu, tu redzēsi, pēc kā viņš izskatās.

Turklāt viņš atnesa man šo saktu. Tas varētu būt

»

vinš.

?

- Un ja tas ir īstais zēns?

Ebenezers Boldžers pacēla kartīti, turot to aiz stūra, un novicināja gaisā gar iedomātu sveces liesmu. Kad svece tavu gultasvietu izgaismos, viņš iesāka.

- Pēc asmens cirtiena tev galva noripos, Toms Hastingss domīgi noteica. Bet piesargies! Ja mēs izsauksim vīru Džeku, tad zaudēsim zēnu un dārgu­mus.

Tā nu abi vīri runāja uz priekšu un atpakaļ, izsve­rot plusus un mīnusus abām iespējām uzrādīt zēnu slepkavam vai atrast vairāk dārgumu, kas, viņuprāt, bija vesels bagātību kalns. Kamēr abi runāja, Ebene­zers no letes apakšas izvilka džina pudeli un ielēja abiem krietnu devu grādīgā dzēriena, lai "radītu svētku gaisotni".

Lizai drīz vien apnika sarunas, kas veda riņķiem vien, nenonākot ne pie kāda risinājuma, tāpēc viņa iegāja atpakaļ noliktavā, kur atrada Nevu stāvam istabas vidū. Puika bija cieši aizvēris acis, rokas sažņaudzis dūrēs un seju saviebis it kā lielās zobu sāpēs un izskatījās stipri piesarcis no ilgstošās elpas aizturēšanas.

- Ko tu dari? Liza brīnījās.

Zēns atvēra acis un nopūtās. Mēģinu Izgaist, viņš sacīja.

Liza pavīpsnāja. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja, šoreiz aizturot elpu vēl ilgāk.

- Izbeidz, vai arī tu pārsprāgsi! Liza uzsauca.

Nevs dziļi ievilka elpu un nopūtās. Man nekas

neizdodas, viņš sacīja. Varbūt es varētu viņam iesist ar akmeni un bēgt, zēns ierosināja. Te gan nebija neviena akmens, tāpēc viņš paņēma papīra presi no krāsaina stikla un pasvārstīja to rokā, prātojot, vai priekšmets ir pietiekami smags, lai tiešs trāpījums gana stipri apdullinātu Ebenezeru Boldžeru.

- Tagad viņi ir divi, Liza sacīja. Ja arī tiksi garām vienam, otrs tevi noķers. Viņi grib tevi pie­spiest parādīt, kur tu dabūji to saktu, un tad atrakt kapu un paņemt visas dārglietas. Tomēr meitene nepastāstīja Nevam par otru iespēju, ko vīri bija ap­sprieduši, un neminēja arī par kartīti ar melnajām malām. Viņa tikai pašūpoja galvu. Kā tu vispār varēji tik muļķīgi rīkoties? Tu taču zini, ka notei­kumi tev aizliedz pamest kapsētu. Tu tikai uzprasies uz nepatikšanām.

Nevs jutās nevērtīgs un dumjš. Es gribēju sagādāt tev kapakmeni, viņš klusi atzinās. Domāju, ka tas maksās vairāk, nekā man ir, tāpēc gribēju pārdot šim vīram saktu, lai varētu par to samaksāt.

Meitene klusēja.

- Vai tu dusmojies uz mani?

Liza papurināja galvu. Tas ir pats jaukākais, ko kāds manā labā ir darījis pēdējo piecsimt gadu laikā, viņa sacīja, pasmaidot savu iešķībo smaidu. Kāpēc lai es dusmotos? Un tad pajautāja: Ko tu dari, kad mēģini Izgaist?

- Tieši to, ko man teica Penivorta kungs. Es esmu tukša iela. Es esmu atvērtas durvis. Es esmu nekas. Acs mani neredz. Prāts nevar man pieķerties. Bet man nekādi neizdodas.

- Tāpēc, ka tu esi dzīvs, Liza sacīja, nicīgi nošņaukājoties. Tie vārdi noder mums, mirušajiem, kam tāpat kārtīgi jāpacīnās, lai mūs vispār kāds pamanītu, bet tie nekad nepalīdzēs jums, dzīvajiem.

Viņa apvija rokas sev apkārt un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, it kā kaut ko dziļi pārdomātu. Tad mei­tene teica: Tu iekūlies šajā ķezā manis dēļ… Panāc šurp, Nevien Ouven!

Zēns pagāja pāris soļu viņai tuvāk, un meitene uzlika roku viņam uz pieres. Nevam bija tāda sajūta, it kā viņam pieskartos mitrs zīds.

- Varbūt es varēšu tev palīdzēt, viņa sacīja.

Meitene sāka murmināt pie sevis vārdus, kurus

Nevs nespēja saprast. Tad viņa skaļi un skaidri sacīja:

Kļūsti par gaisu, putekļiem, sapni un vēju,

Kļūsti par nakti un tumsu, par iedomu spēju,

Aizplūsti, aizslīdi, izgaisti cilvēku acīs

Saisaulē, viņsaulē, pasaulē tevi vairs nesaskatīs.

Nevs juta, ka viņam pieskaras kaut kas varens, tas apklāja viņu no galvas līdz kājām, liekot nodrebēt. Mati pakausī sacēlās stāvus, un uz rokām uzmetās zosāda. Kaut kas bija mainījies. Ko tu izdarīji? viņš jautāja.

- Tikai sniedzu tev palīdzīgu roku, meitene sacīja. Var jau būt, ka esmu mirusi, tomēr mirusi ragana, atceries to! Un mēs neaizmirstam.

- Bet…

- Kuš! Viņi nāk atpakaļ.

Atslēga slēdzenē nograbēja. Paklau, sīkais, sacīja kāda balss, ko Nevs pirms tam nebija dzirdējis. Esmu pārliecināts, ka mēs sadraudzēsimies. To pateicis, Toms Hastingss atvēra durvis. Viņš palika stāvam durvju ailā, izskatoties apmulsis. Toms bija liels vīrs ar sarkaniem matiem un vēl sarkanāku degunu. Paklau, Ebenezer, tu taču teici, ka viņš esot šeit?

- Protams, aiz viņa atskanēja Ebenezera balss.

- Tomēr es viņu neredzu.

Aiz rudā vīra parādījās Boldžers, kurš ielūkojās istabā. Laikam paslēpies, viņš teica, lūkodamies tieši uz Nevu. Nemaz neslēpies, puika! veikalnieks uzsauca. Es tevi redzu! Lien ārā!

Abi vīrieši ienāca mazajā istabiņā, un Nevs mierīgi stāvēja tiem pa vidu, domājot par visām Penivorta kunga mācību stundām. Viņš nereaģēja, nekustējās. Ļāva, lai vīriešu skatieni slīd garām, viņu nesaska­tot.

- Gan tu vēl nožēlosi, ka nenāci laukā, piedraudēja Boldžers, aizvērdams aiz sevis durvis. Pielūko, lai viņš netiek ārā tev garām, veikalnieks teica Tomam Hastingsam un pats soļoja pa istabu, skatoties aiz kas­tēm un noliecoties, lai paraudzītos zem galda. Tad viņš pagāja garām Nevam un atvēra skapi. Es tevi redzu! veikalnieks izsaucās. Lien ārā!

Liza ieķiķinājās.

- Kas tas bija? izsaucās Toms Hastingss, apcēr-

toties rinkī.

» >

- Es neko nedzirdēju, attrauca Ebenezers Bol­džers.

Liza vēlreiz ieķiķinājās. Tad viņa savilka lūpas, it kā grasītos svilpot, un istabā atskanēja vēja gaudas. Gaisma noraustījās, spuldze iedūcās un izdzisa.

- Pie velna, Boldžers nolamājās. Ejam! Tā ir lieka laika tērēšana.

Atslēga durvīs noklakšķēja, un Liza ar Nevu palika divatā.

- Viņš ir aizbēdzis, sacīja Ebenezers Boldžers. Nevs varēja dzirdēt viņus runājam otrpus durvīm. Tu taču redzēji, ka es pārmeklēju istabu! Tur neva­rēja paslēpties. Mēs viņu būtu redzējuši.

- Vīram Džekam tas nepatiks.

- Kurš tad viņam to pateiks?

Abi kādu brīdi klusēja.

- Paklau, Tom Hastings, kur ir sakta?

- Hmm… sakta? Tepat. Es to noliku drošā vietā.

- Drošā vietā? Sev kabatā?! Jocīga izvēle, man šķiet. Drīzāk izskatās, ka tu būtu mēģinājis ar to aizšmaukt it kā tu gribētu nozagt manu saktu un paturēt to sev!

- Tavu saktu, Ebenezer? Tavu saktu?! Tu gribēji teikt mūsu saktu.

- Mūsu! Kā tad. Kaut kā neatceros, ka tu būtu te bijis, kad es dabūju saktu no puikas.

- No puikas, kuru tu pat nevarēji nosargāt, līdz ieradīsies vīrs Džeks? Vai tu spēj iedomāties, ko viņš izdarīs, kad uzzinās, ka pie tevis bija zēns, kuru viņš tik ilgi meklējis, un tu viņu palaidi vaļā?

- Visticamāk, tas nemaz nebija īstais zēns. Pasaulē ir daudz puiku, un kāda gan bija iespējamība, ka tieši šis ir meklētais? Viens pret simtu vai tamlīdzīgi. Ebenezers Boldžers turpināja smalkā, pieglaimīgā balsī: Neraizējies par vīru Džeku, Tom Hastings. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šis nebija īstais puika. Es esmu vecs, varēju kaut ko sajaukt. Un mēs gandrīz esam izdzēruši visu džinu kā tev patiktu iestiprinā­ties ar skotu viskiju? Es tūlīt atnesīšu to no nolikta­vas, pagaidi mani tepat.

Durvis atkal atvērās, un Ebenezers ienāca, turot rokā spieķi un bateriju. Viņš izskatījās vēl īgnāks nekā iepriekš.

- Ja tu vēl esi tepat, viņš naidīgi sacīja, nemaz nedomā izbēgt! Esmu izsaucis policiju, lai tā tevi savāc. Veikalnieks parakņājās atvilktnē un izvilka pustukšo viskija pudeli un vēl vienu mazu, melnu pudelīti. Ebenezers iepilināja vairākus pilienus no mazās pudelītes lielajā un ielika mazo pudelīti kabatā.

- Mana sakta, tā piederēs tikai man, viņš murmināja un tad uzsauca: Es jau nāku, Tom!

Veikalnieks uzmeta skatienu istabai, nepamanot Nevu, un ar viskija pudeli rokās devās ārā no telpas. Durvis viņš atkal aizslēdza.

- Nu re, caur durvīm skanēja Boldžera balss.

- Pasniedz man savu glāzi, Tom! Krietna šļuka labākā skotu viskija tā tevi sapurinās. Priekā!

Klusums. Paklau, kāpēc tu nedzer?

- Tas draņķa džins man visas iekšas izdedzinājis. Pagaidi mirklīti… Un tad: Paklau, Tom! Ko tu esi izdarījis ar manu saktu?

- Tavu saktu? Uh… ko tu… tu kaut ko pielēji manam dzērienam, tu, vecais ķēms!

- Un ja nu pielēju? Tev uz pieres bija rakstīts, ko tu plāno, Tom! Zaglis!

Atskanēja klaigāšana, kaut kas plīsa un dārdēja, it kā tiktu apgāzta kāda smaga mēbele…

…un tad klusums.

- Ātri! Bēgam! Liza teica.

- Bet durvis ir aizslēgtas, Nevs sacīja. Vai tu vari tās atvērt?

- Es? Man nav tādu burvju spēju, kas varētu tevi izdabūt ārā no aizslēgtas istabas.

Nevs noliecās, lai palūrētu pa atslēgas caurumu, bet skatu nosprostoja atslēga. Nevs padomāja un pēkšņi pasmaidīja, zēna seja izgaismojās. No plaukta viņš izvilka vecu avīzi, atlocīja to pēc iespējas plānāku un pastūma zem durvīm, mazu stūrīti atstājot iekšpusē.

- Ko tu grasies darīt? Liza nepacietīgi taujāja.

- Man vajadzīgs zīmulis vai kaut kas tievāks… zēns sacīja. Piemēram, šis. Viņš paņēma no galda otiņu un pabakstīja ar tās galu atslēgas caurumā, pagrozīja otu un pabakstīja vēl mazliet.

Atskanēja apslāpēta džinkstoņa, atslēgai no atslē­gas cauruma nokrītot uz avīzes. Nevs ievilka avīzi atpakaļ istabā, un tagad uz tās bija atslēga.

Liza priecīgi iesmējās. Tas bija gudri, Neva jauns­kungs, viņa teica. Patiešām attapīgi!

Nevs ielika atslēgu atslēgas caurumā, pagrieza to un atvēra noliktavas durvis.

Senlietu veikaliņā uz grīdas gulēja divi vīri. Te patiešām bija gāzušās mēbeles, istabā valdīja īsts haoss, visapkārt mētājās saplēsti pulksteņi un krēsli, un pašā vidū gulēja Toms Hastingss, pārkritis pār Ebenezeru Boldžeru. Neviens no viņiem nekustējās.

- Vai viņi ir pagalam? Nevs jautāja.

- Diemžēl ne, Liza atteica.

Uz grīdas blakus vīriem mētājās sudraba sakta ar sarkani oranžo akmeni, kuru turēja nagotas ķet­nas un čūskas, un izskatījās, ka čūsku galvas rotātu triumfs un apmierinātība ar paveikto.

Nevs iemeta saktu kabatā blakus smagajai papīra presei, otai un mazajai krāsas bundžiņai.

- Paņem arī to, Liza norādīja.

Nevs palūkojās uz kartīti ar melnajām malām un skaisti uzrakstīto vārdu Džeks. Sī kartīte viņam nepatika. Viņam tā šķita pazīstama, tā rosināja senas atmiņas par kaut ko bīstamu. Es negribu!

- Tu nedrīksti to atstāt pie viņiem, Liza uzstāja. Viņi gribēja to izmantot, lai darītu tev pāri.

- Es negribu šo kartīti, Nevs atkārtoja. Tā ir slikta. Sadedzini to!

- Nē! Liza izsaucās. Nedari tā. To nedrīkst de­dzināt.

- Tad es to atdošu Sailasam, Nevs izlēma. Viņš ielika kartīti aploksnē, lai vairs nevajadzētu tai pie­skarties, un iebāza aploksni vecās dārznieka jakas iekškabatā pie sirds.

Divsimt jūdzes tālāk vīrs Džeks pamodās no miega un dziļi ievilka nāsīs gaisu. Viņš nokāpa lejasstāvā.

- Kas noticis? jautāja viņa vecmāmiņa, maisot vakariņas lielā metāla katlā, kas vārījās uz uguns. Kas tev uznācis?

- Nezinu, viņš atteica. Kaut kas notiek… Kaut kas… interesants. Viņš aplaizīja lūpas. Smaržo garšīgi. Ļoti garšīgi.

Bruģēto ieliņu izgaismoja zibens.

Nevs steidzās cauri vecpilsētai, lietum līstot. Viņam bija jānokļūst līdz kapsētai kalna galā. Kamēr viņš bija kvernējis noliktavā, pelēkā diena bija pārtapusi tumšā naktī, un zēns pat nebrīnījās, kad laternu gaismā pamanīja pazīstamo ēnu. Nevs vilcinājās, redzot naktsmelnā samtā tērpušos vīrieša stāvu.

Viņa priekšā nostājās Sailass, rokas sakrustojis. Tad viņš strauji devās zēnam klāt.

- Nu, ko teiksi? aizbildnis jautāja.

- Piedod, Sailas, Nevs nomurmināja.

- Esmu tevī vīlies, Nev, Sailass sacīja, pašūpojot galvu. Es tevi meklēju kopš brīža, kad pamodos. Tu od pēc nepatikšanām. Tu taču zini, ka tev nav atļauts iziet dzīvo pasaulē.

- Es zinu. Man ļoti žēl. Pār zēna vaigiem ritēja lietus lāses, kas izskatījās kā asaras.

- Iesākumam nogādāsim tevi atpakaļ drošībā, Sailass teica, noliecās un ietina zēnu savā melnajā apmetnī, un Nevs juta, kā viņi paceļas gaisā.

- Sailas, Nevs ierunājās.

Aizbildnis neatbildēja.

- Es biju mazliet nobijies, zēns teica. Bet zināju, ka tu atnāksi man palīgā, ja notiks kaut kas pavisam slikts. Un arī Liza bija pie manis. Viņa man ļoti palī­dzēja.

- Liza? Sailasa balss bija asa.

- Ragana no podnieka lauka.

- Tu saki, viņa tev palīdzēja?

- Jā. Viņa man ļoti palīdzēja, īpaši ar Izgaišanu. Tagad es to māku.

Sailass kaut ko norūca. Pastāstīsi, kad būsim mājās. Nevs klusēja, līdz viņi nolaidās pie kapličas. Viņi iegāja tukšajā ēkā, bet ārā lietus gāza straumēm, veidojot dziļas peļķes.

Nevs izvilka no kabatas aploksni ar melno kartīti. Ēm… es domāju, ka tu to varētu paņemt, viņš teica. Patiesībā tā sacīja Liza.

Sailass palūkojās uz aploksni. Viņš to atvēra, izņēma kartīti un raudzījās uz to, tad apgrieza otrādi un izlasīja Ebenezera Boldžera kārtīgajā rokrakstā pierakstītās instrukcijas, kas smalki paskaidroja, kā šī kartīte lietojama.

- Izstāsti man visu, Sailass pavēlēja.

Nevs izstāstīja visus šīsdienas piedzīvojumus, ko spēja atcerēties. Sailass lēni un domīgi pašūpoja galvu.

- Vai man ir nepatikšanas? Nevs jautāja.

- Nevien Ouven, Sailass sacīja, tu nudien proti

iekulties ķezās! Tomēr es ļaušu taviem vecākiem

i j

izlemt, kā tevi sodīt par šo neapdomīgo rīcību. Taču man jātiek vaļā no šīs.

Kartīte ar melnajām malām nozuda melnā apmet­ņa krokās, un Sailass pagaisa sev ierastajā veidā.

Nevs uzvilka jaku pāri galvai un pa slidenajām taciņām rikšoja augšup kalnā uz Frobišera mauzoleju. Viņš pastūma malā Eiframa Petifera zārku un nokāpa lejā senajās kapenēs.

Zēns nolika saktu blakus biķerim un nazim.

Ņem ciet, viņš teica. Nospodrināta un vēl skaistāka nekā iepriekš.

TAS ATGRIEŽAS, sacīja Slīrs ar savādu ganda­rījumu savā dūmakainajā balsī. TAS VIENMĒR AT­GRIEŽAS.

Tā bija gara nakts.

Nevs lēni, teju miegaini devās garām nelielajam kapam, kur gulēja Libertija Roča Ko viņa iztērēja, tas ir zudis, ko viņa dāvāja, tas vienmēr paliks ar viņu. Esiet dāsni!), garām draudzes beķera Harisona Vestvuda un viņa divu sievu, Marionas un Džoannas, mūža mājām, tieši uz podnieka lauku. Ouvena kungs un kundze bija miruši vairākus gadsimtus pirms lie­liskā atklājuma, ka sist bērnus ir slikti, un tovakar Ouvena kungs diemžēl bija ķēries pie savas artavas bērna audzināšanā, tāpēc Neva dibens krietni sāpēja. Bet Ouvena kundzes izbiedētā seja bija sāpinājusi Nevu vairāk nekā jebkurš sitiens.

Zēns nonāca līdz dzelzs sētai, kas norobežoja kap­sētu no podnieka lauka, un izlīda starp margām.

Ei? viņš izsaucās. Nebija nekādas atbildes. Pie vilkābeles nemanīja nevienas ēnas. Cerams, tev manis dēļ nav nepatikšanu, viņš sacīja. Nekā.

Zēns bija nolicis lielās džinsa bikses atpakaļ dārz­nieka mājiņā viņam labāk patika vecais, pelēkais līķauts -, bet bija paturējis jaku. Nevam bija iepati­kušās tās kabatas.

Kad zēns bija aizgājis uz būdu, lai noliktu vietā bikses, viņš paņēma no tās nelielu izkapti un ar to nikni uzklupa nātru audzei podnieka laukā. Nevs pļāva tik cītīgi, ka nātres lidoja uz visām pusēm, un viņš tās kapāja tik ilgi, līdz uz zemes bija palikuši tikai dzeļoši stublāji.

Tad Nevs izvilka no kabatas lielo papīra presi, kas skaisti zaigoja daudzos toņos, kā arī krāsu un otu.

Viņš iemērca otu krāsā un uzmanīgi uz preses virs­mas uzrakstīja brūnus burtus:

E. H.

Un zemāk:

MĒS NEAIZMIRSTAM

Drīz bija laiks doties pie miera, un Nevs domāja, ka pagaidām nebūtu prātīgi atgriezties mājās vēlāk, nekā noteikts.

Zēns nolika papīra presi vietā, kur bija augušas nātres, cieši iespieda to zemē tur, kur varēja būt apglabāta ragana, uz mirkli apstājās, lai aplūkotu savu darbu, un tad metās atpakaļ pie žoga, izlīda caur spraišļiem un diezgan pārliecinošā gaitā kāpa atpakaļ kalnā.

Nav slikti, sacīja mundra balss no podnieka lauka viņam aiz muguras. Nepavisam nav slikti.

Bet, kad Nevs palūkojās atpakaļ, tur neviena nebija.

"Pēdējā deja!"