Lūka un dzīvības uguns

1. Baisma lieta,kas notika reiz skaistā, zvaigžņotā naktī

Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem. Tie kļuva par viņa tuvākajiem sabiedrotajiem un visuzticamākajiem sargiem, tik nikni viņu aizsargādami, ka nevienam ir sapņos nerādītos terorizēt Lūku, kad tie abi bija tuvumā; to neiedomātos pat ne pretīgais klasesbiedrs Žurksūds, kura uzvedība parasti bija nevadāma.

Lūk, kā Lūka tika pie tik neparastiem biedriem. Kādu jauku dienu, kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, pilsētā ieradās cirks — un ne jau kurš katrs cirks, bet pats VLA jeb "Varenie Liesmu Apļi", visslavenākais cirks visā Alifbējā, "piedāvājot Lielisko Iluzoro Liesmu Izrādi." Tāpēc sākumā, kad viņa tēvs, stāstnieks Rašlds Halīfa, pateica, ka viņi uz izrādi neiešot, Lūka izjuta rūgtu vilšanos. "Nelaipni pret dzīvniekiem," Rašīds paskaidroja. "Iespējams, ka reiz tas piedzīvojis slavas dienas, bet mūsdienās VLA vairs nebauda īpašu labvēlību." Lauvenei pūstot zobi, Rašīds paskaidroja Lūkam, Tīģeriene esot akla, bet Ziloņi izbadējušies, un ari pārējie cirka zvēri tikpat klaji nožēlojami. "Vareno Liesmu Apļu" manēžas inspektors esot biedējošais un milzīgais Kapteinis Ags, pazīstams arī kā Liesmu Pavēlnieks. Dzīvnieki tik ļoti baidoties no viņa pātagas švīkstiem, ka Lauvene, par spīti saviem sāpošiem zobiem, un Tīģeriene, par spīti savam aklumam, aizvien vēl lecot cauri riņķiem un izliekoties par beigtām, bet izkāmējušie Ziloņi aizvien vēl sakāpjot Plataušu Piramīdās, baidīdamies viņu aizkaitināt, jo Āgu esot viegli sadusmot, bet grūti sasmidināt. Un pat tad, kad šis iebāžot savu cigāru pīpējošo ģīmi Lauvenes izplestajā mutē, viņa esot pārāk pārbijusies, lai to nokostu nost — arī vēdera dzīlēs Agam varētu ienākt prātā nodarīt viņai ko ļaunu.

Rašīds veda Lūku mājās no skolas, ģērbies, kā aizvien, vienā no saviem spilgtajiem kokvilnas platkrekliem (šis bija cinobra sarkans), iemīļoto, nonēsāto panamu galvā, un klausījās, kā Lūkam pa dienu gājis. Lūkam bija piemirsies, kā sauc Dienvidamerikas galu, un viņš ģeogrāfijas pārbaudes darbā bija nodēvējis to par "Havaju". Taču vēstures pārbaudes darbā viņš bija atcerējies valsts pirmā prezidenta vārdu un to pareizi uzrakstījis. Sporta stundā viņam trāpīts pa galvu ar Žurksūda hokeja nūju. Bet, no otras puses, viņš iesitis divus vārtus un pieveicis ienaidnieka komandu. Un, beidzot, viņš bija iemanījies kā nākas uzsist knipi ar pirkstiem, lai atskanētu tīksms krakšķis. Tātad savi plusi un savi mīnusi. Kopumā neslikta diena; taču tai bija lemts kļūt par no tiesas svarīgu dienu, jo tieši todien viņi noskatījās, kā garām aizsoļo cirka parāde uz varenās Silsilas krastu, kur bija paredzēts uzsliet Lielo Telti. Silsila bija plata, slinka, neglita upe ar dubļu krāsas ūdeni, tā tecēja cauri pilsētai netālu no viņu mājas. Ieraugot ļenganos kakadū būros un sadrūvējušos dromedārus klumpačojam pa ielu, jaunā Lūkas dāsnā sirds iesmeldzās. Taču, viņaprāt, visskumjākais no visiem bija tas būris, no kura izmisuši noraudzījās bēdīgs suns un skumīgs lācis. Kavalkādi noslēdza Kapteinis Ags melnajām, cietajām pirāta acīm un barbara pinkaino bārdu. Pavisam negaidot Lūka sadusmojās (un viņš bija zēns, ko grūti sadusmot un viegli sasmīdināt). Kad Liesmu Pavēlnieks bija tieši viņam priekšā, Lūka pilnā kaklā nokliedzās: "Kaut tavi dzīvnieki pārstātu tevi klausīt un kaut liesmu apļi apēstu tavu stulbo telti!"

Un gadījās tā, ka tieši tas brīdis, kurā Lūka dusmās kliedza, izrādījās viens no tiem retajiem mirkļiem, kad kaut kādas neizskaidrojamas sakritības dēļ visi Visuma trokšņi vienlaikus apklust, mašīnas rimstas taurēt, skūteri pārstāj pukšķināt, putni kokos neķērc, un visas sarunas pārtrūkst, un tajā brīnumainajā klusumā Lūkas balss noskanēja skaidri kā šautenes zalve, bet viņa vārdi izpletās, līdz piepildīja debesis, un varbūt pat atrada ceļu uz neredzamajiem namiem, kuros mīt Likteņa dieves, kas, kā dažs labs zina teikt, valdot pār pasauli. Kapteinis Āgs sarāvās, it kā kāds būtu iecirtis viņam pliķi sejā, un tad ieskatījās Lūkam tieši acīs. Viņa skatienā kvēloja tāds naids, ka tas gandrīz vai nogāza zēnu no kājām. Tad pasaule atkal sacēla parasto jandāliņu, cirka parāde soļoja tālāk, bet Lūka un Rašīds devās mājās vakariņot. Taču Lūkas vārdi aizvien vēl bija tur, ārā, darīdami savas slepenās šeftes.

Tovakar TV ziņās stāstīja par kādu satriecošu notikumu pavērsienu, proti, visi zvēri VLA cirkā, visi kā viens, atteikušies uzstāties. Pārpildītā teltī, par izbrīnu klauniem darba drēbēs un skatītājiem civildrānās, tie sacēlušies pret savu kungu, izrādot vēl nepieredzētu nepakļaušanos. Liesmu

Virspavēlnieks stāvējis trīs Vareno Liesmu Apļu ringa vidū, aurēdams pavēles un plikšķinādams pātagu, bet, kad ieraudzījis, ka visi zvēri vienā solī, it kā tie būtu armija, sāk rāmi virzīties uz viņa pusi, saslēdzoties tam apkārt, līdz izveidojuši zvēru dusmu apli, tad viņam nervi uzdevuši, viņš nometies ceļos, raudājis un īdējis, un lūdzies, lai pasaudzē viņa dzīvību. Skatītāji sākuši svilpt, apmētāt viņu ar augļiem un spilveniem, kam sekojuši cietāki priekšmeti — akmeņi, par piemēru, valrieksti un tālruņa grāmatas. Āgs apcirties riņķī un mucis. Zvēru ierinda pašķīrusies, lai izlaistu viņu cauri, un viņš skrējis prom, raudādams kā bērns.

Tas bija pirmais pārsteidzošais notikums. Tonakt vēlāk sekoja nākamais. Ap pusnakti izcēlās troksnis, tāds troksnis, it kā miljardiem rudens lapu čabinātos un sprakšķētu, vai pat varbūt miljardiem miljardu,- troksnis, kas izpletās visu to gabalu no Lielās Telts Silsilas krastos līdz pat Lūkas guļamistabai un viņu pamodināja. Paskatījies pa guļamistabas logu, viņš ieraudzīja, ka Lielajā teltī izcēlies ugunsgrēks, tā spoži dega laukā upes malā. Varenie Liesmu Apļi liesmoja; un tā nebija vis nekāda ilūzija.

Lūkas lāsts bija piepildījies.

Trešais pārsteidzošais notikums sekoja nākamajā rītā. Pie Lūkas durvīm parādījās suns, kuram pie kakla siksnas bija birka ar uzrakstu "Lācis", un lācis, kuram birka pie kakla siksnas vēstīja "Suns", — vēlāk Lūka netika skaidrībā, kā gan tie atraduši ceļu šurp; lācis Suns sāka aizrautīgi virpuļot un dejot džigu, turpretim suns Lācis gaudoja pavadošo meldiņu. Lūka un viņa tēvs Rašīds Halīfa, un viņa māte Soraija, un viņa vecākais brālis Hārūns sapulcējās pie namdurvīm, kamēr kaimiņiene, Onitas jaunkundze, sauca no savas verandas: "Piesargās! Kad zvēri sāk dziedāt un dancot, tad skaidrs, ka tur raganām bijusi kāda darīšana!"

Taču Soraija Halīfa nosmējās. "Zvēri svin savu brīvību," viņa sacīja.

Tad Rašīdam sejā iegūla drūma izteiksme, un viņš pastāstīja sievai par Lūkas lāstu. "Man šķiet," viņš pauda savu viedokli, "ja te bijusi kāda darīšana raganām, tad to ir nodarījis mūsu jaunākais dēls Lūka, un šīs krietnās radibas nākušas viņam pateikties."

Pārējie cirka zvēri bija aizbēguši Savvaļā un vairs nekad netika manīti, taču bija skaidrs, ka suns un lācis ieradušies uz palikšanu. Tie bija pat paķēruši līdzi uzkodas. Lācis nesa spaini ar zivīm, bet sunim mugurā bija svārciņi, kam kabatas bija piebāztas pilnas ar kauliem. "Galu galā, kāpēc ne?" Rašīds Halīfa līksmi iesaucās. "Man pie stāstu stāstīšanas izrādēm kāda palīdzība noderētu. Kas gan vēl labāk piesaistīs skatītāju uzmanību par suņa un lāča dziesmām un dančiem?"

Tas nu bija nolemts, un todien vēlāk Lūkas brālis Hārūns pateica gala vārdu. "Es zināju, ka tam drīz jānotiek," viņš sacīja. "Esi sasniedzis to vecumu, kurā cilvēki šajā ģimenē šķērso robežu uz Maģisko Pasauli. Tava kārta piedzīvojumam — jā, tā beidzot sagaidīta! —, un nu gan izskatās, ka tu esi kaut ko pasācis. Taču uzmanies. Lāstiem piemīt bīstams spēks. Man nekad nav izdevies izdarīt kaut ko tik — nu — tumšu."

"Manis paša piedzīvojums," Lūka nobrīnījās, un viņa lielais brālis nosmaidlja, jo pavisam labi zināja par Lūkas Slepeno Greizsirdību, kas patiesībā nemaz nebija Nekāds Noslēpums. Hārūns, būdams Lūkas vecumā, bija aizceļojis uz Zemes Otro Mēnesi, vispirms sadraudzējies ar zivīm, kas runāja rīmēs, un ar dārznieku, kas bija darināts no lotosa saknēm, bet pēc tam bija palīdzējis gāzt ļauno kulta vadoni Hatam-Šudu, kurš tīkoja iznicināt pašu Stāstu Jūru. Kurpretim Lūkas lielākie piedzīvojumi tiktāl bija notikuši tikai skolas Lielajā Rotaļlau-kuma Karā, kur viņš bija vadījis savu bandu, Starpgalaktiku pingvīnu komandu, uz slaveno uzvaru pār Viņa Impēriskās Augstības Armiju, ko vadīja viņa nīstais sāncensis Adi Žurk-sūds, pazīstams arī ar segvārdu Sarkanpakaļa; uzvara tika gūta, pateicoties pārdrošiem uzlidojumiem, kuros bija iesaistītas ar niezampulvcri pielādētas papīra lidmašīnas. Skats, kad Žurk-sūds ielēca rotaļlaukuma dīķī, lai kā nebūt remdētu briesmīgo niezi, kas pārņēma visu viņa miesu, sagādāja ārkārtīgu apmierinājumu; tomēr Lūka zināja, ka salīdzinājumā ar Hārūna sasniegumiem viņējie tāds nieks vien bija. Hārūns savukārt zināja, ka Lūka ilgojas pēc īsta piedzīvojuma, vēlams tāda, kurā būtu iesaistītas neticamas radības, ceļojumi uz citām planētām (vai vismaz satelītiem) un NSP jeb Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi. Taču līdz šim viņš aizvien bija centies apslāpēt Lūkas alkas. "Uzmanies, kad kaut ko vēlies," viņš teica Lūkam, kurš uz to atbildēja: "Atklāti sakot, no visa tevis teiktā tas laikam visvairāk krīt uz nerviem."

Taču kopumā abi brāļi, Hārūns un Lūka, strīdējās reti un, patiesībā, neparasti labi sadzīvoja. Astoņpadsmit gadu lielā vecuma atšķirība bija izrādījusies īsti piemērota vieta, kurā izmest visu to, kas reizēm kļūst par problēmām brāļu attiecībās — visi tie sīkie aizkaitinājumi, kuri piespiež vecāko brāli gluži nejauši triekt sīkā galvu pret akmens mūri vai, kad mazais brālis aizmidzis, aiz pārskatīšanās uzlikt tam spilvenu uz sejas, vai iestāstīt jaunākajam brālim, ka piebāzt lielo kurpes ar saldo, lipīgo mango zapti ir pavisam laba doma, vai arī nosaukt kāda lielā puiša draudzeni citas draudzenes vārdā un tad tēlot, ka tā bijusi pagalam neveiksmīga pārteikšanās. Nekas no tā visa nenotika. Tā vietā Hārūns iemācīja jaunākajam brālim daudz ko noderīgu, piemēram, kikboksu un kriketa noteikumus, kā arī kura mūzika rullē un kura — ne; un Lūka dievināja savu vecāko brāli bez liekiem sarežģījumiem, kaut ar' viņš izskatījās kā liels lācis — patiesībā, druscītiņ tā kā lācis Suns — vai varbūt kā ērts, sarains kalns ar platu smaidu virsotnes tuvumā.

Vispirms Lūka bija visus pārsteidzis ar savu piedzimšanu, jo tad, kad viņa māte Soraija četrdesmit viena gada vecumā laida pasaulē otro veselīgo dēlu, viņa brālis Hārūns jau bija astoņpadsmit gadu vecs. Viņas vīram Rašīdam nebija, ko teikt, un tāpēc, kā allaž, viņš sarunāja pārāk daudz. Slimnīcas nodaļā pie Soraijas viņš pacēla savu jaundzimušo dēlu, maigi viņu aijāja un apbēra nesaprātīgiem jautājumiem. "Kas to būtu domājis? No kurienes tu uzradies, puikiņ? Kā tu te nonāci? Nu, ko tu tagad teiksi? Kā tevi sauc? Kas tu būsi, kad izaugsi liels? Ko tu vēlies?" Viņam bija kas jautājams ari Soraijai. "Ko nozīmē," viņš mulsa, "tāds brīnums tavā vecumā?" Kad Lūka ieradās, Rašīdam bija piecdesmit, bet tobrīd viņš izklausījās kā kurš katrs jauns zaļknābis tēvs, kuru jaunā atbildība ir visai apmulsinājusi un pat sabiedējusi.

Soraija paņēma mazuli atpakaļ un nomierināja viņa tēvu. "Viņu sauc Lūka," viņa teica, "un šis brīnums nozīmē to, ka mēs, šķiet, esam laiduši pasaulē puisi, kurš spēj pagriezt atpakaļ pašu Laiku, piespiest to plūst atpakaļ un padarīt mūs atkal jaunus."

Soraija zināja gan, ko runā. Šķita, ka, Lūkam augot lielākam, viņa vecāki kļuva jaunāki. Piemēram, kad mazais Lūka pirmo reizi kārtīgi nosēdās, viņa vecāki vairs nespēja nosēdēt mierā. Kad viņš sāka rāpot, viņi lēkāja kā satraukušies truši. Kad viņš sāka iet, viņi priekā palēcās. Un, kad viņš pirmo reizi ierunājās, nu, tad gan! varētu domāt, ka Rašīdam pār lūpām plūst visi leģendārie Vārdu Plūdi un ka viņš nekad nebeigs plātīties ar dēla vareno sasniegumu.

Vārdu Plūdi, starp citu, dārdina lejup no Stāstu Jūras iekšā Gudrības Ezerā, kura ūdeņus apgaismo Dienu Ausma, no kuras izplūst Laika Upe. Virs Gudrības Ezera, kā zināms, paceļas Zinību Kalns, kura virsotnē deg Dzīvības Uguns. Šī svarīgā informācija par Burvju Pasaules plānojumu — un, īstenībā, pat par tās pastāvēšanu — tūkstošiem gadu turēta noslēpumā, to sargājuši noslēpumaini, apmetņos ietinušies citu prieka gandētāji, kas paši sevi dēvējot par Ālimiem jeb Mācītājiem. Taču nu noslēpums nācis gaismā. Rašīds Halīfa daudzos slavenos stāstos to darījis zināmu plašai sabiedrībai. Tā nu Kahani pilsētā visiem bija skaidri zināms, ka paralēli mūsu pašu ne-burvīgajai pasaulei pastāv Burvju Pasaule un ka no tās realitātes nāk baltā maģija, melnā maģija, sapņi, murgi, stāsti, meli, pūķi, laumiņas, zilbārdaini džini, uzvelkami, domas lasoši putni, apraktas bagātības, mūzika, daiļliteratūra, cerība, bailes, mūžīgās dzīves dāvana, nāves eņģelis, mīlas eņģelis, pārtraukumi, joki, labas idejas, draņķīgas idejas, laimīgas beigas; patiesībā, it viss, kas varētu būt kaut mazākās intereses vērts. Alimi, kuru priekšstats par zināšanām bija tāds, ka tās piederot viņiem un esot pārāk dārgas, lai tajās ar kādu dalītos, visticamāk, ienīda Rašidu Halīfu par to, ka viņš nu gan bija gatavs izpļāpāt noslēpumu.

Taču vēl nav pienācis laiks runāt par — kā beigu beigās mums būs jārunā — par kaķiem. Visupirms ir jārunā par tās skaistās, zvaigžņotās nakts baiso notikumu.

Lūka izauga kreilis, un viņam bieži šķita, ka ne jau viņš, bet pārējā pasaule rīkojas nepareizi. Durvju rokturi bija pagriežami nepareizā virzienā, skrūves paģērēja, lai tās pievelk pulksteņrādītāja virzienā, ģitāru stīgas bija uzvilktas ačgārni, un vairākumā valodu rakstītais neveikli virzījās no kreisās puses uz labo, izņemot vienu valodu, ko, par brīnumu, viņam neizdevās apgūt. Podnieku ripas griezās aplami, un derviši virpuļotu labak, virpuļodami pretējā virzienā, un cik pasaule būtu labāka un prātīgāka, Lūka domāja, ja saule austu rietumos un norietētu austrumos. Sapņodams par dzīvi tajā Ačgārnības dimensijā, alternatīvajā kreiļu Nepareizības Planētā, kurā viņš būtu normāls, nevis neparasts, Lūka reizēm saskuma. Viņa brālis Hārūns bija labrocis, tāpat kā visi citi, un tāpēc viņam viss šķita vedamies vieglāk, kas likās netaisni. Soraija ieteica Lūkam par to neskumt. "Tu, bērns, esi daždažādi apdāvināts," viņa sacīja, "un varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreiliba ir pareiza, bet mēs, pārējie, maldāmies. Lai tavas rokas ved tevi, kur tās grib. Galvenais, raugies, lai tās nestāv dīkā. Griezies pa kreisi, katrā ziņā; bet neslaisties; neatpaliec."

Pēc tam, kad Lūkas lāsts pret Varenajiem Liesmu Apļiem bija tik krāšņi nostrādājis, Hārūns viņu itin bieži biedējošā balsī brīdināja, ka varbūt viņa kreiliba esot zīme, ka viņā iekšā mutuļojot tumšie spēki. "Piesargies," Hārūns sacīja, "neaizej pa Kreisi." Acīmredzot iešana pa Kreisi bija ceļš uz Melno Maģiju, taču, tā kā Lūkam nebija ne mazākās nojausmas, kā pa šo taku aiziet, tad viņš par brāļa brīdinājumiem nelikās ne zinis, gluži tāpat kā par visu, ko Hārūns reizēm teica, lai viņu apceltu, nesaprazdams, ka Lūkam tāda apcelšana nepatīk.

Varbūt tāpēc, ka viņš sapņoja par emigrēšanu uz Kreiļu dimensiju, vai varbūt tāpēc, ka viņa tēvs bija profesionāls stāstnieks, vai varbūt brāļa Hārūna varenā piedzīvojuma dēļ, vai varbūt bez jelkāda iemesla, vien tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds viņš bija, Lūka izauga ar lielu interesi par un noslieci uz citām realitātēm. Skolā viņš kļuva par tik pārliecinošu aktieri, ka tad, kad spēlēja kuprīti, imperatoru, sievieti vai dievu, ikviens, kurš skatījās viņa spēli, devās prom pārliecināts, ka tas puisis kaut kādā veidā īslaicīgi uzaudzējis kupri, kāpis tronī, mainījis dzimumu vai kļuvis dievišķs. Un, kad viņš zīmēja un gleznoja tēva stāstus par, piemēram, ziloņgalvaina-jiem Atmiņputniem, kuri atceras visu, kas jelkad noticis, vai Slimzivēm, kas peld Laika Upē, vai Zudušo Bērnības Zemi, vai Vietu, Kur Neviens Nav Dzīvojis, tie atdzīvojās — brīnumaini, fantasmagoriski, spilgti. Diemžēl matemātikā un ķīmijā viņa sasniegumi nebija tik spoži. Tas sarūgtināja viņa māti, kura, lai arī dziedāja kā eņģelis, aizvien bija bijusi no prātīgajām un praktiskajām; taču slepenībā iejūsmināja tēvu, jo Rašīdam Halīfam matemātika šķita tikpat noslēpumaina kā ķīniešu valoda un divtik neinteresanta,- turklāt zēna gados Rašīds pats bija izkritis ķīmijas eksāmenā, izliedams koncentrētu sērskābi uz laboratorijas darba lapas un iesniedzot to gauži sacaurumotu.

Lūkam bija paveicies dzīvot laikmetā, kurā bija pasākts gandrīz bezgalīgi daudz paralēlo realitāšu pārdot kā rotaļlietas. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka uzauga, iznīcinādams iebrucēju kosmosa kuģu flotiles, un bija bijis sīkais santehniķis, kas devies ceļā cauri neskaitāmiem lēkājošiem, degošiem, izlocītiem, mutuļojošiem līmeņiem, lai izglābtu klīrīgu princesi no briesmoņa pils, un pārtapis par ezi uzbrucēju un ielu cīkstoni, un rokzvaigzni, un nepiekāpies neparko, apmetnī ar kapuci, neizkustēdamies ne no vietas, kamēr velnišķīgs stāvs strupiem ragiem un sarkanmelnu ģīmi lēkāja ap viņu, vicinādams abpusgriezīgu gaismas zobenu, tēmētu uz viņa galvu. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka pievienojās iedomātām kopienām kibertelpā, elektro-klubos, kur pieņēma, teiksim, Starpgalaktiku pingvīna identitāti, kurš bija nosaukts viena Bītla vārdā, vai, vēlāk, izdomāja pilnīgi no jauna lidojošu būtni, kuras augumu, matu krāsu un pat dzimumu viņš varēja izvēlēties un mainīt pēc patikas. Tāpat kā visiem viņa paziņām, Lūkam bija plaša kabatas izmēra alternatīvo realitāšu kastīšu kolekcija, un viņš pavadīja daudz sava brīvā laika, pametot savu paša pasauli, lai dotos šo kastīšu bagātīgajos, krāsainajos, muzikālajos, izaicinošajos universos, kurā nāve bija pārejoša (līdz pieļāvi pārāk daudz kļūdu un tā kļuva pastāvīga) un dzīvība bija kaut kas laimējams, kaut kas tāds, kurai varēji sakrāt vai kuru tev brīnumainā kārtā piešķīra tāpēc, ka biji pamanījies ieskriet ar galvu pareizajā ķieģeli vai apēst pareizo sēni, vai tikt cauri īstajam burvju ūdenskritumam, un dzīvības varēja sakrāt tik daudz, cik tavas prasmes un veiksme ļāva. Lūkas istabā, līdzās mazam televizoram, stāvēja viņa visdārgākais īpašums, visbrīnumainākā no visām brīnumkastēm, kas piedāvāja visbagātākos, vissarežģītākos ceļojumus cittelpā un citlaikā, daudzdzivibu un pagaidnāves zonā: viņa jaunais Mu. Un, gluži tāpat kā Lūka skolas rotaļlaukumā bija pārvērties par vareno Ģenerāli Lūku, viņa Imperatoriskās Augstības Armijas uzvarētāju, šausminošo LGS jeb Lūkas Gaisa Spēku komandieri, kura papīra lidmašīnas meta niezampulvera bumbas, tā ari Lūka, izkāpis ārā no matemātikas un ķīmijas pasaules un iekāpis Mu zonā, jutās kā mājās; kā mājās pavisam citādi, nekā viņš jutās kā mājās savās mājās, bet tik un tā kā mājās; un viņš kļuva, vismaz savā prātā, par Super Lūku, par Spēļu Lielmeistaru.

Un atkal tieši tēvs, Rašīds Halīfa, Lūku iedrošināja un mēģināja smieklīgi neprasmīgi piebiedroties viņam šajos ceļojumos.

Soraija pavīpsnāja un neļāvās iespaidoties, un, būdama ar veselu saprātu apveltīta sieviete, kura neuzticējās tehnoloģijām, raizējās, ka dažādās brīnumkastītes varētu raidīt neredzamus starus un starojumu, kas sapūdēs dēla prātu. Rašids par visām šim raizēm tikai pajokoja, kāpēc Soraija raizējās vēl vairāk. "Nekāda starojuma! Nekādu staru!" Rašids sauca. "Bet paskaties, kā viņam attīstās roku kustību un skatiena koordinācija, un viņš ari risina uzdevumus, min miklas, pārvar šķēršļus, virzās augšup pa grūtību līmeņiem, lai iegūtu neparastas prasmes."

"Nekam nederīgas prasmes," Soraija atcirta. "Reālajā Pasaulē nekādu līmeņu nav, ir tikai grūtības. Ja viņš spēlē pieļauj neuzmanības kļūdu, viņam tiek dota vēl viena iespēja. Ja viņš pieļauj neuzmanības kļūdu ķīmijas pārbaudes darbā, tad dabū neapmierinošu atzīmi. Dzīve ir skarbāka nekā video spēles. To viņam vajadzētu zināt, un, starp citu, tev ari."

Rašids nepadevās. "Paskaties, kā viņam rokas darbojas ar vadības pults pogām," viņš teica viņai. "Tajās pasaulēs kreiliba viņu nekavē. Apbrīnojami, viņš gandriz vienlīdz veikli darbojas ar abām rokām."

Soraija aizkaitināta nosprauslājās. "Esi redzējis viņa rokrakstu?" viņa sacīja. "Vai viņa eži un santehniķi kaut ko tur līdzēs? Vai viņa "pēespē" "vēaiai" palīdzēs viņam pabeigt skolu? Kas par vārdiem? Izklausās vairāk pēc dabiskām vajadzībām!"

Rašids sāka nomierinoši smaidīt. "Tās sauc par vadības pultīm," viņš iesāka, bet Soraija apcirtās uz papēža riņķi un devās prom, ar vienu roku mādama augstu sev virs galvas. "Pat nerunā ar mani par tādām lietām," viņa izmeta pār plecu, runādama jo svarīgā balsī. "Šajās mājās va-dī-bas pults ir tikai man."

Nebija nekāds brīnums, ka Mu no Rašīda Halīfas nekādas jēgas nebija. Lielāko savas dzīves daļu viņš bija izslavēts savas veiklās mēles dēļ, bet viņa rokas, atklāti sakot, aizvien bijušas tikai traucēklis. Tās bija neveiklas, neizveicīgas, lumzacigas. Viņam bija, kā ļaudis mēdz teikt, visi īkšķi. Sešdesmit divu gadu laikā tās bija nometušas neskaitāmi daudz lietu, salauzušas vēl vairāk nesaskaitāmu lietu, salaidušas grīstē visas tās lietas, ko nebija pamanījušās nomest vai salauzt, un izķēpā-jušas visu viņa rakstīto. Citiem vārdiem sakot, tās nu bija gaužām neparocīgas. Ja Rašīds mēģināja iedzīt naglu sienā, tad pirksti, nemainīgi, patrāpījās ceļā, un viņš nekad nebija varējis paciest sāpes, tā kā tāds bērns. Tāpēc ikreiz, kad Rašīds piedāvājās Soraijai palīdzēt, viņa palūdza viņu — mazliet nelaipni — būt tik laipnam un nekur rokas nebāzt.

Tomēr Lūka atcerējās reizi, kad viņa tēva rokas patiešām atdzīvojās.

Tā bija tiesa. Kad Lūka bija tikai pāris gadus vecs, tēva rokas atdzīvojās un pat domāja savas domas. Tām arī bija vārdi: viena bija Neviens (labā roka), bet otra Nieks (kreisā), un tās lielāko tiesu bija paklausīgas un darīja to, ko Rašīds lika, piemēram, vicinājās pa gaisu, ja viņš gribēja kaut ko uzsvērt (jo viņam dikti patika runāt), vai regulāri iebāza ēdienu mutē (jo viņam dikti patika ēst). Tās pat bija gatavas mazgāt to Rašīda daļu, ko viņš sauca par savu d-i-b-u-ā, kas, jāteic, bija ļoti laipni no to puses. Taču, kā Lūka atklāja, tām arī bija pašām sava kutelīga griba, it īpaši, ja viņš bija kaut kur tuvumā. Reizēm, kad labā roka sāka kutināt un Lūka lūdzās: "Beidz, lūdzu, beidz," tēvs atbildēja: "Ne jau es. Neviens tevi kutina," un, kad piebiedrojās kreisā roka, Lūka, raudādams no smiekliem, iebilda: "Tu — tu mani kutini," tēvs atbildēja: "Zini ko? Tas ir Nieks."

Taču pēdējā laikā Rašīda rokas ir norimušas un atkal ir vairs tikai rokas. Un patiesībā arī citas Rašīda daļas sāka norimt. Viņš gāja lēnāk nekā agrāk (kaut arī viņš nekad nebija gājis ātri), ēda lēnāk (kaut ne daudz), un, kas kreņķēja visvairāk, runāja lēnāk (un viņš aizvien bija runājis ātri, ļoti ātri). Viņš vairs neuzsmaidīja tik ātri kā agrāk, un reizēm, tā Lūka iztēlojās, šķita, ka domas tēva prātā arī kļūst lēnākas. Šķita, ka pat viņa stāstītie stāsti rit lēnāk nekā agrāk, un tas kaitēja biznesam. "Ja viņš tādā tempā nometīs ātrumu," Lūka nobažījies sev teica, "tad pavisam drīz viņš nobremzēs pavisam." Iedomājies pavisam apstājušos tēvu, iestrēgušu teikuma vidū, žesta vidū, soļa vidū, uz mūžiem sastingušu uz vietas, viņš sabijās, taču šķita, ka tieši uz to pusi viss iet. Ja vien kaut ko varētu izdarīt, lai Rašīds Halīfa atkal uzņemtu ātrumu! Tā Lūka sāka domāt, kādā veidā tēvu varētu paātrināt; kurš pedālis nospiežams, lai atjaunotu viņa gaistošo uzrāvienu? Taču, pirms viņam bija izdevies problēmu atrisināt, skaistā, zvaigžņotā naktī notika viena baisa lieta.

Vienu mēnesi un vienu dienu pēc lāča Suņa un suņa Lāča ierašanās Halīfu namā debesis, kas izliecās virs Kahani pilsētas, virs Silsilas upes un jūras viņpus tās, bija tik brīnumaini zvaigžņu pilnas, ka pat īgņzivis izpeldēja no ūdens dzīlēm pabrīnīties un pret pašu gribu sāka smaidīt (un, ja kādreiz esi redzējis smaidošu, izbrīnījušos īgņzivi, tad redzēsi, ka skats nav diezin cik skaists). It kā uzburta trekna galaktiku svītra liesmoja skaidrajās nakts debesīs, atgādinot visiem, kā viss bijis senos laikos, pirms cilvēki piesārņoja gaisu un paslēpa debesis skatienam. Smoga dēļ redzēt Piena ceļu bija kaut kas tik neparasts, ka ļaudis sasaucās starp mājām, aicinādami kaimiņus iznākt ārā uz ielas un paskatīties. Visi izlija no mājām un stāvēja, zodus gaisā pastiepuši, it kā visa tuvējā apkārtne gaidīt gaidītu kutināšanu, un Lūka bridi apsvēra iespēju kļūt par galveno kutinātāju, tomēr no šīs domas atteicās.

Šķita, ka zvaigznes tur dejo, virpuļo svinīgos un sarežģītos rakstos kā sievietes kāzās, uzpostas smalkākajās drānās, sievietes, kas mirdz balti zaļi sarkanos briljantos, smaragdos un rubīnos, sievietes dejo debesīs, smalku dārgakmeņu nokaisītas. Un zvaigžņu dejas atspoguļojās pilsētas ielās,- cilvēki nāca ārā ar tamburīniem un bungām un svinēja, it kā kādam būtu dzimumdiena. Arī Lācis un Suns svinēja, kaukdami un lēkādami, un Hārūns un Lūka, un Soraija, un viņu kaimiņiene Onītas jaunkundze dancoja. Tikai Rašīds svinētājiem nepiebiedrojās. Viņš sēdēja uz lieveņa un vēroja, un neviens, pat ne Lūka, nevarēja uzdabūt viņu kājās. "Es jūtos smagi," viņš sacīja. "Man kājas šķiet kā ogļu maisi un rokas kā bluķi. Laikam manā tuvumā kaut kādā veidā palielinājies zemes pievilkšanas spēks, jo mani velk pie zemes." Uz to Soraija noteica, ka viņš esot viens slinks tupenis, un pēc brīža ari Lūka ļāva tēvam tur sēdēt un ēst banānu no ķekara, ko viņš bija nopircis no garāmejoša tirgotāja, kamēr viņš, Lūka, skraidelēja apakš zvaigžņu karnevāla.

Lielā zvaigžņu izrāde turpinājās līdz vēlai naktij, un, kamēr tā ritēja, tā izskatījās kā priekšvēstnesis kaut kam labam, kā negaidīti laba laika sākums. Taču drīz vien Lūka saprata, ka ne uz to pusi. Varbūt tās īstenībā bija sava veida atvadas, pēdējās urravas, jo tonakt Rašīds Halīfa, leģendārais Kahani stāstnieks, aizmiga ar smaidu uz lūpām un banānu rokās, un zvaigznes atspīdumu pierē, un nākamajā rītā nepamodās. Viņš gulēja tālāk, klusītēm krākdams, saldu smaidu uz lūpām. Viņš nogulēja visu rīta cēlienu, pēc tam — visu pēcpusdienu, un nakti aiz nakts.

Neviens nespēja viņu pamodināt.

Sākumā Soraija, domādama, ka viņš ir vienkārši pārguris, staigāja apkārt visus kušinādama un pieteikdama viņu netraucēt. Taču drīz vien viņa sāka raizēties un pati mēģināja Rašīdu pamodināt. Sākumā viņa ar viņu runāja maigi, čukstēdama mīļus vārdus. Tad noglāstīja viņam pieri, noskūpstīja viņu uz vaiga un nodziedāja viņam dziesmiņu. Beidzot, sākusi zaudēt pacietību, kutināja viņa pēdas, stipri sapurināja aiz pleciem un tad ķērās pie pēdējā līdzekļa — pilnā balsī kliedza viņam ausī. Viņš atzinīgi nomurmināja: "Mmm," un pasmaidīja mazliet platāk, bet nepamodās.

Soraija apsēdās uz grīdas pie viņa gultas un paslēpa seju rokās. "Ko es iesākšu?" viņa vaimanāja. "Viņš vienmēr bijis sapņotājs, un nu viņš ir prom un nolēmis, ka labprātāk izvēlas sapņus, ne mani."

Drīz vien avīzes dabūja zināt par Rašīda stāvokli, un žurnālisti nāca, ložņādami un slapstīdamies pa apkārtni, mēģinādami izdabūt stāstu.

Soraija patrieca fotogrāfus, bet stāstu tik un tā uzrakstīja. "Nedzirdēsim vairs Melšašāha melšanu," virsraksti klaigāja, mazliet nežēlīgi. Nu, kad viņš ir guļoša skaistule, viņš nav vairs tik skaists.

Kad Lūka ieraudzīja māti raudam un tēvu Lielā Miega tvērienā, viņam šķita, ka pasaule, vai liela daļa šīs pasaules, iet uz galu. Visu mūžu viņš bija mēģinājis rīta agrumā iezagties vecāku guļamistabā un pārsteigt viņus aizmigušus, bet ikreiz viņi pamodās, pirms viņš bija ticis līdz viņu gultai. Tagad Rašīds nemodās, un Soraijai, šķiet, vadības pults sāka izslīdēt no rokām, un tam, kā Lūka zināja, īstenībā nebija nekāda sakara ar spēlēm, kaut gan tieši šajā brīdī viņš gribēja, kaut viņš būtu iekšā kādā citā, izdomātā realitātē un varētu nospiest pogu Iziet, un atgriezties pats savā dzīvē. Taču Iziešanas pogas nebija. Viņš bija mājās, kaut gan mājas pēkšņi šķita ļoti savāda un biedējoša vieta — bez smiekliem un, visbriesmīgākais, bez Rašīda. It kā kaut kas neiespējams būtu kļuvis iespējams, kaut kas neiedomājams būtu kļuvis iedomājams, un Lūka negribēja šim biedējošajam kaut kam dot vārdu.

Atnāca ārsti, un Soraija veda viņus uz istabu, kur Rašids gulēja, un aizvēra durvis. Hārūnam ļāva ienākt iekšā, bet Lūkam vajadzēja palikt pie Onītas jaunkundzes, kas viņam riebās, jo kaimiņiene pārbaroja viņu ar saldumiem un piekļāva viņa seju sev klāt, tā ka viņš pazuda starp viņas krūtīm kā ceļotājs nezināmā, pēc lēta parfīma smaržojošā ielejā. Pēc kāda laika Hārūns atnāca pie viņa. "Viņi teica, ka nezinot, kas viņam kaiš," brālis sacīja Lūkam. "Viņš vienkārši guļ, un viņi nevar pateikt — kāpēc. Pielika viņam pie rokas sistēmu, jo viņš ne ēd, ne dzer, un viņam vajadzīgas barības vielas. Bet, ja viņš nepamodīsies —"

"Viņš pamodīsies," Lūka iekliedzās. "Viņš pamodīsies kuru katru brīdi!"

"Ja viņš nepamodīsies," Hārūns sacīja, un Lūka pamanīja, ka Hārūnam rokas sažņaugušās dūrēs un ka dūrains saspringums bija ari viņa balsī, "tad viņam atrofēsies muskuļi un viss ķermenis arī, un tad —"

"Tad nekas," Lūka nikni pārtrauca. "Viņš tikai atpūšas, tas viss. Viņš nometa ātrumu un jutās smagi, viņam jāatpūšas.

Viņš visu mūžu par mums rūpējies, un, godīgi sakot, viņam pienākas kāds brīdis atpūtas, vai nav tiesa, Onītas tante?"

"Jā, Lūka," Onitas jaunkundze sacīja, "tev taisnība, mīlulīt, es esmu gandrīz par to pārliecināta." Un viņai pār vaigu noritēja asara.

Tad kļuva vēl sliktāk.

Tonakt Lūka nomodā gulēja gultā pārāk satriekts un nelaimīgs, lai aizmigtu. Suns Lācis arī bija gultā, tas, noklīdis suniskā sapnī, pūta un purpināja, kurpretī lācis Suns tikmēr nekustīgi gulēja uz grīdas salmu paklāja. Bet Lūka bija nomoda. Nakts debesis ārā aiz loga vairs nebija skaidras, bet apmākušās un zemas, it kā pieri raukdamas, un tālumā pērkons ņurdēja kā dusmīga milža balsi. Tad Lūka sadzirdēja kaut kur tuvumā spārnu vēdas, viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga, izbāza galvu ārā un sagrieza kaklu, lai paskatītos augšup debesīs.

Septiņas maitu lijas laidās lejup uz viņa pusi, krokotām stīvām krāgām kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās vai cirka klauni. Tās bija neglītas, smirdīgas un ļaunas. Lielākā, neglītākā, smirdīgākā un ļaunākā no maitu lijām iekārtojās uz Lūkas palodzes, pavisam blakus, it kā viņi būtu veci draugi, bet pārējas sešas lidinājās patālāk. Pamodās suns Lācis un piesteidzās pie loga, ņurdēdams un zobus atņirdzis; pēc brīža lācis Suns pielēca kājās un izslējās Lūkam aiz muguras, it kā gribēdams saplosīt maitu liju gabalos turpat un uzreiz. "Pagaidiet," Lūka viņiem teica, jo manīja, ka te ir kaut kas izpētāms. Maitu liju bosenei pie krāgas bija piestiprināts mazs maisiņš. Lūka pastiepās to paņemt; maitu lija nepakustējās. Maisiņā iekšā bija papīra vīstoklis,- un uz papīra vīstokļa bija Kapteiņa Āga vēsts.

"Briesmīgais bērns, melnu meli," vēsts vēstīja, "pretīgais raganu bērns, vai biji iedomājies, ka es neko nepasākšu, lai atdarītu tev par to, ko tu man nodarīji? Vai tu domāji, zemiskais pesteļu sīkaļa, ka es nevarēšu tev kaitēt vēl smagak, nekā tu kaitēji man? Vai biji tik iedomīgs, tik dumjš, vārgais lādētāj, ka iedomājies, ka esi vienīgā ragana visā miestā? Izmet lāstu, par ko tev nav varas, o, nekompetentais pigmeju pesteļotājs, un tas atgriezīsies un iegāzīs tev pa ģīmi. Vai, kā šajā gadījuma un tādējādi darot atriebību vēl saldāku — tas trāpa kādam, ko mīli."

Lūka sāka trīcēt, kaut nakts bija silta. Vai tā būtu patiesība? Vai viņa svelošajam lāstam pret cirka priekšnieku atbildēts, uzkraujot tēvam miega lāstu? Tādā gadījumā, Lūka šausmās nodomāja, viņš vainojams pie Lielā Miega. Pat ne lāča Suņa un suņa Lāča ienākšana viņa dzīvē neatlīdzinās par tēva zaudējumu. Bet, no otras puses, viņš bija pamanījis tēva lēnīgumu labu laiku pirms zvaigžņu dejām, varbūt šī zīmīte ir pretīgi meli. Lai tur vai kā, viņš bija apņēmies maitu liju bosenei neizrādīt, ka jūtas satriekts, tāpēc teica skaļā, stingrā balsī, tajā, ko izmantoja skolā lugās: "Man riebjas maitu lijas, atklāti sakot, un tāpēc nebrīnos, ka esat vienīgās radības, kas palikušas uzticamas tam briesmīgajam Kapteinim Āgam. Tā tik ir doma — paņemt maitu lijas cirkā! Tas jau vien parāda, kas viņš par cilvēku. Un šī arī," Lūka piebilda un saplēsa zirnīti driskās maitu lijai ciniskā knābja galā, "ir neģēļa vēstule, kurš mēģina izlikties, ka uzsūtījis manam tēvam slimību. Ir skaidrs, ka izdziedināt viņš nevienu nevar, bet visiem no viņa sametas slikti." Tad zēns saņēma visu dūšu, nodzina lielo putnu nost no palodzes un aizvēra logu ciet.

Maitu lijas aizlidoja izplūkātā ierindā, un Lūka trīcēdams sabruka gultā. Viņa suns un lācis bakstīja viņu purniem, bet tas viņu nenomierināja. Rašids bija Miegā, un viņš, Lūka, nespēja tikt vaļā no iedomas, ka viņš pats — un tikai viņš — uzsūtījis šo lāstu savai ģimenei.

Pēc negulētas nakts Lūka piecēlās pirms rītausmas un iezagās vecāku guļamistabā, kā bija tik bieži darījis laimīgākos laikos. Tur gulēja viņa tēvs, Miega, pie rokām viņam bija pieslēgtas caurulītes, lai viņu pabarotu, un monitors radīja viņa sirdspukstus kā robainu zaļu līniju. Patiesību sakot, Rašīds neizskatījās ne nolādēts un pat ne noskumis. Viņš izskatījās... laimīgs, it kā sapņotu par zvaigznēm, dejotu ar tām, kamēr viņš gulēja, dzīvotu pie tām debesīs, un smaidīja. Bet pēc izskata vien nevar spriest, tik daudz Lūka zināja,- pasaulē ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Soraija gulēja uz grīdas, apsēdusies un atspiedusi muguru pie sienas. Neviens no vecākiem nepamodās, kā viņi aizvien bija darījuši, kad Lūka lavījās tiem klāt. Tas bija nomācoši. Lēni ejot, Lūka atgriezās savā istabā. Pa logu varēja redzēt, kā debesis pamazām top gaišākas. It kā jau ausmai vajadzētu cilvēkus iepriecināt, bet Lūka nespēja iedomāties neko tādu, par ko priecāties. Viņš piegāja pie loga un aizvilka aizkarus ciet, lai vismaz varētu kādu brīdi pagulēt tumsā un atpūsties, un tieši tad viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.

Arā, ieliņā pie Halīfu nama, stāvēja kāds vīrs, ģērbies pazīstamā cinobra sarkanā platkreklā un pazīstamu, novalkātu panamu galvā, un nepārprotami novēroja māju. Lūka jau grasījās viņam uzsaukt vai pat sūtīt Lāci un Suni aizdzīt svešinieku prom, kad vīrs atmeta galvu atpakaļ un ieskatījās viņam tieši acīs.

Tas bija Rašīds Halīfa! Viņa tēvs stāvēja tur ārā, neteica neko, bet izskatījās pavisam pamodies!

Taču, ja Rašīds bija tur, ārā, ieliņā, tad kas guļ viņa gultā? Un, ja Rašīds guļ savā gultā, tad kas varētu būt tur, ārā? Lūkam reiba galva, un smadzenēm nebija ne jausmas, ko domāt; bet viņa kājas gan metās skriešus. Lāča un suņa pavadīts, Lūka skrēja, cik ātri spēdams, uz turieni, kur tēvs viņu gaidīja. Viņš basām kājām nesās lejā pa kāpnēm, paklupa, paspēra soli pa labi, brīdi jutās savādi noreibis, tad atguva līdzsvaru un izmetās ārā pa parādes durvīm. Cik brīnišķīgi, Lūka nodomāja. Rašīds Halīfa pamodies un kā nebūt izzadzies ārā pastaigāties. Viss būs labi.