Lūka un dzīvības uguns

7 Dzīvības Uguns

Visā Burvju Pasaulē bija izsludināta Augstākā Līmeņa Trauksme. Ēģiptiešu dievības šakāļu galvām, nikni skorpionvīri un jaguārcilvēki, milzīgi vienacaini cilvēkēdāji ciklopi, flautas spēlējoši kentauri, kuru stabules spēja ievilināt svešiniekus klinšu spraugās, kur viņi paliks sagūstīti uz mūžīgiem laikiem, asīriešu vērtīgās nimfas, darinātas no zelta un dārgakmeņiem, kuru dārgie ķermeņi spēja ievilināt zagļus to saindētajos pātagauklu tīklos, lidojoši grifi ar nāvīgām ķetnām, piezemēti baziliski, kas dusmīgi lūrēja uz visām pusēm savām nāvīgajām acīm, valkīras mākoņu zirgos, mīnotauri buļļa galvām, slīdošas čūsksievietes un milzīgas klintis — lielākas par to, kas aiznesa jūrnieku Sinbadu — mežonīgi lidinājās pāri zemei un cauri gaisam, atsaukdamies uz Uguns Trauksmi, medīdami, medīdami. Kad noskanēja Trauksmes signāls, tad Apaļajā Jūrā nāras iznira no ūdens, dziedādamas savas sirēnu dziesmas, lai ievilinātu negantos iebrucējus postā. Milzīgas, salas lieluma radības — krakeni, zaratāni un briesmīgās rajas — nekustīgi dreifēja uz Juras virsmas; ja iebrucējs piemestos kādam nezvēram uz muguras atpūsties, tas tad nirtu un to noslīcinātu vai apsviestos riņķī, atsegdams savu milzu muti un asos trīsstūrveida zobus, un norītu iebrucēju pa kumosam vien. Un visbriesmīgākais no visiem bija milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, kurš akls un aurēdams izcēlās no Jūras parasti klusajām dzīlēm, noskaities apņēmies aprīt tos neliešus, kuru dēļ ieslēgusies Uguns Trauksme un iztraucējusi viņa divtūkstoš gadu garo miegu.

Šīs Pasaules haosam pa vidu Kara Dievi cēlās visā savā majestātiskumā aizsargāt Dardedzi — Vienīgo Tiltu uz Viduča Viduci, varavīksnes loku, kas šķērsoja Jūru un ļāva pāris izredzētajiem iekļūt Alimu zemē. Amaterasu, japāņu saules dieve, ar maģisko zobenu Kusangi rokā iznāca no alas, kur divas tūkstošgades bija īgusi pēc ķīviņa ar brāli vētras dievu, un saules stari atmirdzēja viņai no galvas kā šķēpi. Līdzās viņai bija liesmojošais bērns Kagucuči, kura liesmojošā piedzimšana bija nogalinājusi viņa māti, Dievišķo Idzanami. Un Surtrs ar ugunīgo zobenu,- elkoni viņam ieķērusies sievišķā sabiedrotā Sinmara, arī ar nāvīgu ugunīgu zobenu rokā. Un īru Belis. Un polinēziešu Mahuika degošiem nagiem. Un klibais Hēfaists, Olimpa kalējs, ar bālo romiešu atbalsi Vulkānu pie sāniem. Un inku Inti, Saule ar Cilvēka Seju, un acteku Tonatiu, bijušais Piektās Pasaules Valdnieks, kuram agrāk ik gadu upurēja divdesmit tūkstošus cilvēku. Un virs viņiem visiem kā milzīgs pīlārs debesīs slējās Ēģiptes Ra piekūna galva, viņa caururbjoši asās putna acis meklēja nākamos zagļus, un Bennu putns sēdēja viņam uz pleca, pelēkais gārnis, kas bija ēģiptiešu fēnikss, un viņa varenie ieroči, Нога acs un saules diski, bija gatavibā. Šie varenie kolosi sargāja tiltu un gaidīja — ar mākoņiem pie pieres un slepkavniecisku skatienu acis.

Burvības Viduča iemitnieki brīvi traucās pāri Tiltam abos virzienos medīdami, medīdami; taču medītajiem iebrucējiem, Lūka nodomāja, šķiet, nebija iespēju tikt garām Ra piekūna acīm. Lūkam, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem slēpās aiz rododendru krūmiem, šķita, ka biežņa saraujas, sarūk un kļūst par aizvien nepiemērotāku paslēptuvi. Sirds viņam sitās pārāk strauji. Pavisam noteikti kļuva bailīgi.

"Viena laba lieta ar tiem izbijušajiem dieviem ir tā," Soraija mierinoši sacīja, "ka viņi visi ir iestrēguši savos vecajos stāstos. Es esmu pārliecināta, ka Ugunsvabulis Alimiem noziņoja precīzi — zēns, suns, lācis, tā viņš noteikti sacīja, taču, tiklīdz atskan Uguns Trauksme, tā visi neizbēgami sāk medīt Parasti Aizdomās Turētos."

“Kuri ir Parasti Aizdomās Turētie?" Lūka gribēja zināt. Viņš aptvēra, ka čukst un ka vēlas, kaut ari Soraija runātu klusāk.

"A, nu tie, kas bija Uguns Zagļi tajos laikos un vietās, kur šie dievi bija dievi," Soraija noteica, gaisīgi pamājusi ar roku, "Tu zini. Vai," viņa piebilda, atgriezusies pie vecajiem Sunītsultānes ieradumiem, "varbūt esi pārāk neizglītots. Varbūt tēvs tev nav iemācījis tik daudz, cik vajadzēja iemācīt. Varbūt viņš pat nezināja." Tad, ieraudzījusi Lūkas sejas izteiksmi, viņa nedaudz pieklusa un atmaiga. "Alonkinu indiāņiem Trusis nozaga Uguni priekš viņiem," viņa sacīja, "un par Koijotu tu jau zini. Bebrs un Nanabožo, Mainīgais, izdarīja to pašu citām ciltīm. Oposums mēģināja, bet viņam neizdevās, taču tad Zirnekļu Vecmāte nozaga Uguni čeroki māla traukā, un te es atceros," Soraija uz brīdi apklusa, "ka tev vajadzēs šo te."

Viņa turēja rokā mazu māla podiņu. Lūka ieskatījās iekšā. Zaru ligzdiņā salikta maza grupiņa, kā izskatījās, pusducis melnu kartupeļu. "Šis," Soraija teica, "ir viens no slavenajiem Ūdru Podiem, un tajā iekšā ir pāris no slavenajiem Ūdru Tupeņiem. Kad Dzīvības Uguns tiem pieskarsies, tie spoži iedegsies, un tos nebūs tik viegli nodzēst." Viņa pakāra Lūkam podu kaklā ādas sloksnē. "Kur es paliku?" Viņa minūti apdomājās, tad turpināja. "A, jā. Maui — tev viņu vajadzētu saukt par Maui-tikitiki-a-Taranga — nozaga Uguni no uguns dieves Mahuikas nagiem un atdeva to polinēziešiem. Viņa noteikti meklēs viņu. Un tā tālāk."

Tu neiekļāvi Pirmo Zagli, Koijots iestarpināja. Vecāko un varenāko. Kalna karali. Visu mūsu iedvesmotāju. Nozaga to priekš visas cilvēces.

"Titāns Prometejs," Soraija sacīja, "bija, gana savādi, tava drauga, nelaiķa, neapraudātā Kapteiņa Āga, brālis. Viņi gan nekad nesatika. Patiesībā, necieta viens otru. Lai tur kā: pirms trīs miljoniem četrsimt tūkstošiem gadu Vecais Zēns patiesi bija pirmais no Uguns Zagļiem. Taču pēc tā, kas ar viņu tolaik notika, meklētāji, jādomā, nemeklēs Vecā Zēna nākamo Uguns Skrējienu."

"Viņš zaudēja savaldīšanos," Lūka atcerējās.

Man neklājas to minēt, Koijots sacīja. Nav labi darīt kaunu varenajiem. Bet, kopš Herkuls nošāva ērgli, Vecais Zēns dzīvo gana klusi.

"Vai maitu liju," Lūka sacīja.

Vai maitu liju. Mēs tolaik neviens tur nebij, lai pārbaudītu, un Vecais Zēns vairs nav tik runātīgs.

"Un vēl viena laba lieta visā šajā skraidelēšanā ir tā," Soraija nomurmināja Lūkam pie auss, "ka tā tev ļaus pietuvoties Tiltam, ja jūs arī tur skraidelēsit un izskatīsities tā, it kā meklētu paši sevi."

Viņi meklēs mani un manus sabiedrotos, Koijots iebilda. Labāk, lai mūsu ceļi šķiras. Manā tuvumā ies pavisam karsti, tas skaidrs. Bet tu sagaidi, kad es aizskrienu, un tad tu ar’ rādi, ko māki, un dieb, cik spēdams. Viņš aizlēca prom, ne vārda vairs nepiebildis.

Lūka pēkšņi saprata, ka Netētuks pazudis. Vienu brīdi viņš bija tepat, klausījās, knibinājās ap savu panamas cepuri, un tad pat ne pū, viņu vairs nekur nemanīja. "Man gan ļoti gribētos zināt, kas viņam aiz ādas," Lūka nodomāja. "Man nemaz nepatīk, ka viņš tā ņem un pazūd."

Soraija uzlika roku viņam uz pleca. "Bez viņa tev būs labāk," viņa sacīja. Tad Cigoriņai, sarkanajam pūķim, kaut kas ienāca prātā, un Lūka izmeta Netētuku no prāta.

"Reiz sensenos laikos mūsu māsa Gjara-Džinna palīdzēja Zirgu Ķēniņam izbēgt no Šņaukhaimas," sarkanā pūķe stāstīja, pamādama uz savas zelta māsas pusi. "Jā! vareno Ciguli, milzīgo, balto, astoņkājaino rumaku — pa divām kājām katrā stūrī, tā sacīt, — Alimi bija patvaļīgi, netaisnīgi tur ieslodzījuši, tāpat kā manas māsas, līdz Soraija ar savām spēcīgajām burvestībām viņas atbrīvoja. Treji Džo bija nolēmuši, ka visā Laikā nekur nav vietas astoņkājainam brmumzirgam. Vienkārši ņēma un nolēma, bez jebkādām diskusijām, kā tādi tirāni; pat nedomājot par citu jūtām, tai skaitā — par Ciguļa jūtām. Ja viņi tā grib, tad var būt nežēlīgi un neķītri, un ietiepīgi, kaut arī paši sevi lielīgi dēvē par Trim Neizbēgamām Patiesībām! Lai tur kā, mūsu Džinna atbrīvoja Ciguli ar savu pūķa elpu — viņas elpa ir daudz karstāka nekā man vai Badlo, vai Sarai, tā izrādījās tik karsta, ka izkausēja Mūžīgo Ledu, ko mūsējās nespēja. Par atlīdzību Zirgu Ķēniņš iedeva viņai brīnišķīgu spēju: spēju Pārvērsties — bet tikai vienu reizi, kad pēc tā būtu ļoti liela vajadzība — par precīzu paša Ciguļa kopiju. Neviens dievs neuzdrīkstēsies pārmeklēt Ciguli, Zirgu Ķēniņu, kad tas dosies pāri Dardedzei. Mēs jūs visus — tevi, Lūka, un tavu suni un lāci — iesiesim starp kāju pāri; tas nozīmē, ka viens kāju pāris paliek jums, Karaliene Soraija, ja jūs gribētu..."

"Nē," Soraija skumji atteica. "Pat ja Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs ir salocīts, es baidos, ka Ūdrijas Sunītsul-tānes klātbūtne tev, Lūka, nepalīdzēs. Es pārāk daudz esmu sunījusi tos aukstos, stīvos, ļaunatminīgos, nepierunājamos, iznīcīgos vecos Džo, un viņiem priekš manis nebūs Laika. Ja būšu tev līdzās, tev ies vēl sliktāk. Patiesību sakot, es vairs nekad neiešu iekšā Viduča Viducī. Es negribu nonākt Šņauk-haimā un tikt ieslodzīta Ledus Autā. Bet es tevi sagaidīšu un aizraušu tevi drošībā, ja, tas ir, kad tu atgriezīsies ar kvēlojošiem Ūdru Tupeņiem Ūdru Podiņā."

"Vai tu to izdarīsi manis dēļ?" Lūka vaicāja zelta pūķei. "Izmantosi šo vienīgo Pārvērtību, lai tikai palīdzētu man tikt cauri. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

"Mums par visu jāpateicas Karalienei Soraijai," Gjara-Džinna atbildēja. "Tev jāpateicas viņai." "Kas to būtu iedomājies," Lūka skumji sev teica, "ka es, Lūka Halīfa, tikai divpadsmit gadu vecs, šķērsošu vareno Darde-dzes tiltu, visskaistāko tiltu visā Burvju Pasaulē, tiltu, kas būvēts tikai un vienīgi no varavīksnēm un kas rieteņa, vismaigākā no visiem vējiem, skarts, nākdams no paša Zefira dieva lūpām; bet vienīgais, ko es redzu vai jūtu ir milzu zirga cisku iekšpuses asos sarus. Kas to būtu domājis, ka tur ārā ir dažas no lielākajām Neredzamās Pasaules slavenībām, kādreiz pielūgtās, kādreiz visvarenās Dievības, ar kurām es uzaugu, par kurām es katru nakti uzzināju no tēva nebeidzamajiem vakara pasaciņu krājumiem: zobens Kusanagi, izbijušie dievi Tonatiu, Vulkāns, Surtrs un Belis_; un Bcnnu putns, un Visvarenais Ra_; un tomēr es viņus neredzu pat ne ar acs kaktiņu, un nevaru pieļaut, ka tie kaut ar acs kaktiņu manītu mani. Kurš tam noticētu, ka es, Lūka, došos iekšā Perfekto Parfīmu Dārzā, kas ieskauj Gudrības Ezeru un ir vissaldāk smaržojošā vieta visā Esībā, bet pats saodīšu tikai zirgu."

Viņš varēja sadzirdēt vēl nekad nedzirdētus trokšņus: pie-kūna ķērcienu, čūskas šņācienu, lauvas rēcienu, saules svili-nāšanu, visus viņpus iztēles un viņpus izturības palielinātos dievu kara saucienus. Mainīgā Gjara-Džinna Zirgu Ķēniņa veidolā grudzināja, zviedza, spēra pie zemes viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) astoņas kājas par atbildi, un starp viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) kājām paslēptie iebrucēji drebēja un bailēs sarāvās. Lūkam netikās iedomāties, kā jūtas Lācis un Suns. Zirga apakšā, iespiesti tam starp kājām — tādā vietā gan ne sunim, ne lācim neklājās būt. Tas noteikti aizskāra viņu lepnumu, un viņš pārdzīvoja, ka viņa dēļ tiem jāpārdzīvo tāds kauns. Tāpat arī viņš veda tos lielās briesmās, to viņš zināja, taču nedrīkstēja laist šo domu sev prātā, ja kaut cerēja izdarīt to, kas bija izdarāms. "Es izmantoju viņu mīlestību un uzticību," viņš pie sevis domāja. "Šķiet, ka nav nemaz tāda pilnīgi laba darba, pilnīgi pareizas rīcības. Pat šis uzdevums, kuru es uzņēmos, viskrietnāko apsvērumu vadīts, ir saistīts ar tādām izvēlēm, kuras nemaz nav tik "labas", izvēlēm, kuras pat varētu būt "sliktas"."

Iztēlē viņš atkal skatīja Karalienes Soraijas un Atmiņputnu sejas, kā tās izskatījās, viņam atvadoties. Tiem acis bija valgas no asarām, un viņš zināja — tāpēc ka tie baidījās, ka nekad vairs viņu neredzēs. Arī šo domu nedrīkstēja laist prātā. Viņš pierādīs, ka viņiem visiem nebija taisnība. Ja kaut kas vēl nekad agrāk nebija izdarīts, tas nozīmēja tikai to, ka tā lieta vēl gaidīja to, kas varētu to nostrādāt. "Paskat, cik šaurs es esmu kļuvis," viņš nodomāja. "Esmu pārvērtis sevi par kaut ko vienu, nenovēršamu. Esmu bulta, kas traucas uz mērķi. Nekas nedrīkst novirzīt mani no izvēlētā ceļa."

Kaut kur debesīs virs viņa savās pūķu inkarnācijās bija Cigoriņa, Badlo un Sara, lidodamas kaujas ierindā. Nu vairs atpakaļceļa nebija. Visi septiņi viņi bija iekļuvuši Ālimu iekšējā svētnīcā ar noziegumu sirdī. Zeme zem viņiem bija brīnumu pilna, bet nebija laika apskatei. Visu savu mūžu, kopš tā brīža, kad Rašīds Halīfa sāka stāstīt stātus, Lūka bija domājis par Vārdu Plūdiem, kas krīt uz Zemes no Stāstu ļūras, kas atradās augstu virs pasaules uz sava neredzamā, otrā mēness. Nez kā tas izskatās, kad tas ūdenskritums gāžas no kosmosa? Tam vajadzētu būt brīnišķīgam skatam. Tas noteikti šļakstītos kā sprādziens Gudrības Ezerā? Taču Rašīds aizvien sacīja, ka Gudrības Ezers esot rāms un mierīgs, jo Gudrība spējot uzņemt pat vislielākos Vārdu Plūdus, neliekoties ne traucēta. Tur, pie Ezera, aizvien ir Ausma. Pirmās Gaismiņas garie, bālie pirksti klusi skar ūdens virsmu, sidrabainā saule met skatienu pār apvārsni, bet neuzaust. Alimi, kas kontrolē Laiku, bija izvēlējušies mūžīgi dzīvot tā Sākotnē. Lūka spēja aizvērt acis un to visu iedomāties, joprojām spēja saklausīt un sadzirdēt tēva balsi, aprakstot šo ainu, bet tagad, kad viņš patiešām bija te nonācis, bija tik kaitinoši, ka nevarēja tai pat ne skatienu uzmest.

Un kur ir Netētuks? "Joprojām Nekur nav redzams," Lūka nodomāja, ar katru aizejošo minūti juzdamies pārliecinātāks par to, ka pagaisušajam rēgam, lai kur viņš ar' būtu, nekas labs padomā nebija. "Pirms pašām beigām man būs jāstājas viņam preti," viņš nodomāja, "un viegli tas nebūs, bet, ja viņš ir iedomājies, ka es viņam atdošu tēti bez cīņas, tad viņu gaida liels pārsteigums."

Bet tad viņu kā spēcīgas dūres sitiens ķēra visļaunākā doma pasaulē. "Vai Netētuks pazudis tāpēc, ka arī Rašīds Halīfa ir jau... jau... beigu beigās... pirms Lūka paspēja viņu izglābt...

pazudis? Vai rēgs, kurš uzsūca tēvu, pagaisis tāpēc, ka sasniedzis savu mērķi? Vai viss šis ir veltīgi?" To iedomājies, Lūka sāka drebēt, un acis kļuva slapjas un kniesošas, un bēdas skrēja viņam pāri lieliem, drebinošiem viļņiem.

Taču tad kaut kas notika. Lūka pamanīja sevi pārmaiņas. Viņš jutās tā, it kā kaut kas spēcīgāks par viņa paša dabu būtu pārņēmis viņu savā varā, kāda griba, stiprāka par viņējo, atteicās pieņemt ļaunāko. Nē, Rašīda dzīve nebija galā. Tā nevarēja būt, un tāpēc tā nebija. Griba, stiprāka-par-Lūkas-paša-gribu, noraidīja šo iespēju. Tāpat arī neļāva Lūkam padoties, izvairīties no briesmām vai sarauties, sastopoties ar šausmām. Šis viņu pārņēmušais jaunais spēks deva viņam drosmi, ko viņam vajadzēja, lai viņš izdarītu to, ko vajadzēja izdarīt. Šķita, ka šis kaut kas nebija no viņa, tas bija kaut kas no ārpuses, un tomēr viņš arī zināja, ka tas nāca no viņa, ka tas bija viņa paša spēks, viņa paša apņēmība, viņa paša sakāves noliegums, viņa paša stiprā griba. Arī tam viņu bija sagatavojuši Rašīda Halīfas stāsti, Melšašāha daudzās pasakas par jauniem varoņiem, kuri, atrodoties aci pret aci ar briesmīgu nelaimi, atklāj sevī papildu spēkus. "Mēs nezinām atbildes uz lielajiem jautājumiem, kas mēs esam un uz ko esam spējīgi," Rašīdam patika teikt, "iekams šie jautājumi nav uzdoti. Tad un tikai tad mēs zinām, vai varam uz tiem atbildēt vai ne."

Un virs un viņpus Rašīda stāstiem bija Lūka brāļa Hārūna piemērs, kurš reiz sensenos laikos, izmests Stāstu Jūrā, bija atradis šādu atbildi sevī. "Kaut mans brālis būtu šeit un varētu man palīdzēt," Lūka nodomāja, "bet viņa te nav, kaut arī lācis Suns runā viņa balsī un visu laiku cenšas parūpēties par mani. Tāpēc es rīkošos tā, kā viņš būtu rīkojies. Es nepalikšu zaudētajos." “Alimi ir iesīkstējuši savos paradumos, un viņiem nepatīk cilvēki, kas mēģina šūpot laivu," Rašīds Halīfa kādu vakaru stāstīja miegainajam Lūkam. " Viņu skatījums uz Laiku ir stingrs un nelokāms: vakardiena, tad šodiena, tad rītdiena, tik, tak, tik, tak. Viņi ir kā roboti, kas maršē izzūdošu sekunžu ritmā. Kas Bijis, Džo Hūa, dzīvo Pagātnē; Kas Ir, Džo Hē, vienkārši šobrīd ir_; un Kas Nāks, Džo Aiga, pieder vietai, kurp mēs nevaram doties. Viņu Laiks ir cietums, viņi ir cietumsargi, un sekundes un minūtes ir tā mūri.

Sapņi ir Ālimu ienaidnieki, jo sapņos Laika Likumi pagaist. Mēs zinām — vai ne, Lūkai — ka Ālimu Likumi neatklāj patiesību par Laiku. Mūsu jūtu laiks nav pulksteņu laiks. To mēs zinām, kad esam sajūsmā par savu nodarbi. Laiks paātrinās, bet, kad garlaikojamies, tas palēninās. Mēs zinām, ka liela satraukuma vai gaidu brīžos, vai brīnišķīgos mirkļos, Laiks var apstāties.

Mūsu sapņi ir īstā patiesība — mūsu iedomas, mūsu sirds zināšanas. Mēs zinām, ka Laiks ir Upe, nevis pulkstenis, un tas var plūst pretējā virzienā, kad pasaule kļūst vairāk, ne mazāk atpakaļrāpuliska, un reizēm tas palecas sāņus, un vienā mirklī viss mainās. Mēs zinām, ka Laika Upe var mest lokus un vīties, un aizvest mūs atpakaļ vakardienā vai uz priekšu, parītdienā.

Pasaulē ir tādas vietas, kur nekad nekas nenotiek, un Laiks apstājas pavisam. Mūsu vidū ir tādi, kuriem visu mūžu ir septiņpadsmit gadu un kuri nekad nepieaug. Un ir citi, kuri ir nožēlojami, sabrukuši večuki, varbūt sešdesmit vai septiņdesmit gadu veci kopš piedzimšanas dienas.

Mēs zinām, ka tad, kad iemīlamies, Laiks vairs neeksistē, un tāpat arī zinām, ka Laiks var atkārtoties, un var gadīties uz visu mūžu iestrēgt vienā dienā.

Mēs zinām, ka Laiks ir ne tik vien Pats, bet arī Kustības un Telpas aspekts. Iedomāsimies divus zēnus, teiksim, tevi un Žurksūdu, kuri abi nēsā nevainojami sinhronizētus rokas pulksteņus, un tie abi perfekti rāda laiku. Tagad iedomāsimies, ka tas slinkais nelietis Žurksūds sēž vienā un tajā pašā vietā, teiksim, šeit, simts gadus, kamēr tu skrien bez apstājas visu ceļu uz skolu un atkal atpakaļ uz šejieni, atkal un atkal, arī simts gadus. Un tā gadsimta beigās jūsu abu pulksteņi būs perfekti rādījuši Laiku, bet tavs pulkstenis par sešām vai septiņām sekundēm atpaliks no viņējā.

Mūsu vidū ir tādi, kuri iemācās dzīvot pilnīgi šajā mirklī. Šādiem cilvēkiem Pagātne pagaist un Nākotne zaudē nozīmi. Ir tikai Tagadne, kas nozīmē, ka divi no trim Ālimiem ir lieki. Un ir arī tādi, kuri iekrituši vakardienas slazdā, atmiņās par zudušu mīlu, bērnības mājām vai briesmīgu noziegumu. Un daži cilvēki dzīvo tikai labākai rītdienai-, viņiem Pagātne vairs nepastāv.

Es visu savu mūžu esmu stāstījis cilvēkiem, ka šī ir patiesība par Laiku un ka Ālimu pulksteņi melo. Tāpēc, dabiski, Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki, un tas nekas, jo, starp citu, es savukārt esmu nāvīgs ienaidnieks viņiem."

Mainīgā Gjara-Džinna pārgāja auļos, tad soļos, līdz apstājās pavisam un sāka pārvērsties. Milzīgais astoņkājīgais zirgs sāka sarauties mazāks,- sarainā āda pazuda, to nomainīja spīdīga, gluda virsma,- zirga smaka pagaisa, un Lūkas nāsis tā vietā sāka pildīt vēl mazāk panesamās cūku aizgalda smakas. Beidzot astoņas kājas kļuva par četrām, un tā Lūka, Lācis un Suns izslīdēja no saitēm un nokrita atlikušo gabalu līdz, jāatzīst, akmeņainai zemei. Gjaras-Džinnas tikai reizi dzīvē iespējamā pārtapšana par Zirgu Ķēniņu bija galā, un viņa atkal bija skārda sivēnmāte. Taču Lūka nepievērsa ne mazāko uzmanību šīm dramatiskajām Pārmaiņām, jo viņš ieplestu muti vērās ainā, no kuras sirds gandrīz apstājās un kuras dēļ viņš bija veicis tik tālu ceļu. Viņš stāvēja milzīgā Zinību Kalna masīva pakājē, un tikai pāris pēdu attālumā Kalna pakājē viļņojās pats Gudrības Ezers — tā ūdens bija dzidrs, tīrs un caurspīdīgs bālajā, sudrabainajā Dienu Ausmas gaismā, kas nekad neizgaismojās rītā. Vēsas ēnas, kā aizvien, stiepās pār ūdeni, to glāstot un gludinot. Rēgaina aina, vienlaikus spocīga un spoku apsēsta, un bija viegli iedomāties atskanam mūziku, šķindošu, kristālisku melodiju — leģendāro sfēru mūziku, kas skanējusi, Pasaulei piedzimstot.

Melšašāha Ezera un tā iemītnieku apraksts, ko Lūka bija dzirdējis tik daudz reižu, ka zināja no galvas, izrādījās pārsteidzoši precīzs. Zem ūdens virsmas manīja mirdzošus mācekļzivju barus, un ari asprātes spožās krāsās, un nespodrākās dziļūdens pārgudreles. Zemu pār ūdens virsmu laidās medītājputni, pētnieces ar lielajiem pelikānu knābjiem, un plikgalvainie, bārdainie guru gariem knābjiem. Dziļumā varēja redzēt līgojamies Ezera dibena augu saprātības stīgas, un Lūka pazina ari Ezera mazās salu grupiņas — Teorijas, mežonīgi, neticami sazaļojušas; Filozofsalu meža biežņas un ziloņkaula torņus; un kailos Faktus. Tālumā bija tas, ko Lūka bija kārojis skatīt, — Vārdu Plūdi, brīnumu brīnums, varenais ūdenskritums, kas krita no mākoņiem un saistīja Burvības Pasauli ar Vareno Stāstu Jūras Mēnesi augšā.

Viņiem bija izdevies izbēgt medniekiem un sasniegt bēdīgi slaveno Zinību Dienvidu nogāzi nenotvertiem, taču virs Lūkas slējās šķērslis, kas bija daudz iespaidīgāks, nekā viņš to bija iedomājies, — Kalna kailā klints, raupja melna akmens siena, kurā nevienam augam nebija izdevies noturēties. "Ja augs to nespēj, kā gan es spēšu?" Lūka izbijies domāja. "Kas tas vispār ir par kalnu?"

Viņš zināja atbildi. Tas bija Burvju Kalns, un tas prata sevi pasargāt. "Zināšanas ir gan bauda un sprādzienbīstams mīnu lauks; gan brīvestība un slazds," Rašīds mēdza teikt. "Ceļš uz Zinībām pārbīdās un mainās tāpat, kā pasaule pārbīdās un mainās. Kādu dienu tas ir vaļā un visiem pieejams, bet jau nākamajā tas ir noslēgts un apsargāts. Daži palēkdamies uzskrien Kalnā, it kā tā būtu ar zāli apaugusi nogāze parkā. Citiem tas ir necaurejams Mūris." Lūka pakasīja galvvidu — tieši tā, kā viņa tēvam patika darīt. "Es laikam esmu no tiem otriem," viņš nodomāja, "jo tas neizskatās ne pēc vienas no manis redzētajām apzaļumotājām nogāzēm." Runājot pavisam skarbi, izskatījās, ka nevarēs Kalnā uzkāpt bez nopietna alpīnistu ekipējuma, par pienācīgu apmācību nemaz nerunājot, un Lūkam nebija ne viena, ne otra. Kaut kur virs viņa, šās akmens pasaules virsotnē, templī dega Dzīvības Uguns, un nebija ne mazākās iespējas uzzināt, kur šī ala varētu būt un kā to atrast. Arī Lūkas galvenie padomdevēji vairs nebija viņam līdzās. Ūdrijas Karaliene Soraija nešķērsoja Varavīksnes tiltu, un daudz mazāk uzticamais (bet iespaidīgi labi informētais) Netētuks acīmredzot bija nolēmis — kaut kāda iemesla dēļ, un, nē, ne tā iemesla! — savu atbalstu viņam liegt.

"Vai drīkstu tev atgādināt," Cigoriņa maigi sacīja, "ka tev joprojām ir pieejama palīdzība un ka ši palīdzība ir — vai drīkstu to norādīt? — spārnota?"

Cigoriņa, Badlo un Sara aizvien vēl bija pūķu izskatā, un arī Džinna ātri vien pārpūķojās. "Ar četriem straujiem pūķiem tavā rīcībā tev vajadzētu diezgan ātri sasniegt Uguns Templi," Cigoriņa sacīja. "It īpaši jau tāpēc, ka šie četri straujie pūķi, starp citu, zina, kur tieši virsotnē Templis atrodas."

"Aptuveni zina," Badlo pieticīgi izlaboja.

"Mēs vismaz tā domājam," Sara sacīja, un tas nu gan vairs neizklausījās pārliecinoši.

"Lai tur kā," Džinna cerīgāk piebilda, "pirms dodamies, varbūt nebūtu slikta doma, ja tu nospiestu... to."

Tas bija Dienvidu nogāzes akmens sienā iestrādāts sudraba kloķis. "Izskatās pēc Saglabāšanas Punkta," Lūka sacīja, "bet kāpēc sudraba, nevis zelta?"

"Zelta poga ir Templī," Cigoriņa sacīja. "Bet tu vismaz vari saglabāt progresu līdz šejienei. Esi uzmanīgs. Turpmāk katra kļūda var tev maksāt simts dzīvību."

Tas radīja nemieru. Lūka nodomāja, nospiezdams sudraba pogu. Tad jau viņš nedrīkstēja kļūdīties nemaz. Četri simti un sešdesmit piecas dzīvības atļāva viņam, augstākais, četrus misēkļus. Turklāt Cigoriņas piedāvājums uzlidināt viņu augšā pie mērķa bija patiešām dāsns un ari praktisks, bet Lūka skaidri atcerējās tēva teikto par Zinību Kalnu: "Ja tu gribi sasniegt Kalna virsotni un atklāt Dzīvības Uguni, tad pēdējā kāpienā tev jādodas vienam pašam. Zinību Augstumus var sasniegt tikai tad, ja esi nopelnījis tiesības to darīt. Bez smaga darba neiztikt. Ar šmaukšanos pašā Augšā netikt." Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, un Lūka atcerējās, ka bija nodomājis, ka tā pēdējā dala ir patiešām svarīga, tomēr nespēja to atsaukt atmiņā. "Tur tā ķeza," viņš nodomāja, "ka visas šīs lietas tev stāsta vakarā, kad jau esi līdz nāvei noguris un pusaizmidzis."

"Liels paldies," Lūka sacīja Cigoriņai, "bet šķiet, ka man šī mīkla jāuzmin un tur jātiek vienam pašam. Lidot turp tavā mugurā... nu, tas vienkārši nebūtu īsti labi."

Kaut kāda iemesla dēļ šī doma par nebūtu labi neizgāja viņam no prāta. Vārdi skanēja atkal un atkal, it kā viņa domas būtu ieķērušās kā saskrāpēta plate vai ieķērušās kaut kādā cilpā. Nebūtu labi. Nebūtu labi. Kas ir tas, kas nav labs? Nu, jā, slikts, vairākums cilvēku tā teiktu, bet tikpat labi tas varētu būt —

"Kreisi," viņš skaļi sacīja. "Tā ir atbilde. Es devos pa labi un iekritu Burvestības Pasaulē. Ja es tagad kaut kādā veidā dotos pa kreisi, tad varbūt man izdosies atrast ceļu."

Lūka atcerējās, kā lielais brālis Hārūns mājās, Kahani, kas tieši tajā brīdī šķita esam patiesi tālu, bija daudzkārt, viņu apceļot, brīdinājis. Piesargies un neaizej pa Kreisi. Tā Hārūns bija teicis. "Bet man nepatīk, ka mani apceļ," Lūka sev atgādināja, "un varbūt tāpēc man vajadzētu rīkoties tieši pretēji viņa teiktajam. Jā! Tikai šoreiz es nepaklausīšu brāļa padomam, jo Labēji domājoši cilvēki patiesībā nespēj saprast, ko nozīmē būt pa Kreisi, un tā neredzamā Taka ir tieši tā Taka, kas aizvedīs mani turp, kur man jānokļūst."

Galu galā, viņa māte Soraija būtu viņa pusē. Varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreisais ceļš ir labais ceļš, un mēs visi pārējie domājam nevis pareizi, bet nepareizi. Tā viņa bija teikusi, un ar to viņam bija vairāk nekā gana.

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Es ari iešu," lācis Suns sacīja, ne gluži tik aizrautīgi. Un tad Lūka atcerējās to sevišķi svarīgo daļu no Rašīda Halīfas stāstītā par Kalnu: "Lai uzkāptu Zinību Kalnā, tev jāzina, kas tu esi." Lūka, miegainais, pirms gulētiešanas, tālajās mājās sen pagājušos laikos, to īsti nesaprata. "Vai tad katrs to nezina?" viņš vaicāja. "Es domāju, es esmu es, vai ne? Un tu esi tu?" Rašīds noglāstīja Lūkam matus, kas vienmēr viņu nomierināja un samiegoja. "Cilvēki domā, ka viņi ir daudz kas tāds, kas viņi nav," tēvs toreiz teica. "Viņi domā, ka ir talantīgi, kaut tādi nav_; viņi domā, ka ir vareni, kaut gan patiesībā ir tikai huligāni; viņi domā, ka ir labi, kaut gan ir slikti. Cilvēki visu laiku sevi muļķo, un paši nezina, ka ir muļķi."

"Nu, lai tur kā, es esmu es, un viss," Lūka, laižoties miegā, noteica.

"Re, kur viņš ir! Re, kur Uguns Zaglis! Re, kur skrien!”

“Tas ir Koijots! Un viņam ir degoša pagale zobos!" “Paskaties uz viņu! Skat, kā viņš izvairās un izlokās!” “Apturiet viņu! — Ai, tie viņu nekad neapturēs! — Apturiet to Koijotu! — O, viņš ir kā spalvains zibens! 'lbriet zagli! Turiet Uguns Zagli!”

Lūka attapās no sava sapņa un ieraudzīja Koijotu iznirstam no Zinību Kalna pakājes ēnām ar degošu uguni mutē un aizjoņojam ap Kalnu uz tā tālo pusi, skrejot ātrāk, nekā Lūka būtu varējis iedomāties Koijotu skrienam. Viņš devās pāri akmeņainajai zemei uz pretējo pusi no Varavīksnes Tilta, tīšām vezdams savus vajātājus projām no Lūkas iespējamā atkāpšanās ceļa un iekšā Tukšajā Atmatā, kas pletās aiz Ezera. Tas bija pustuksneša apvidus, kura pareizākais nosaukums bija Laika Atmata — lieli sausas zemes plašumi, kuri sen bija aizauguši ar Slaistzāli. Šī nezāle, kas strauji izplatījās un agrāk Burvju Pasaulē nebija pazīstama, vispirms nomāca un iznicināja jebkurus citus dzīvos augus — izņemot pāris visizturīgākos kaktusus, bet pēc tam savādi pašiznīcinājās, it kā nespēdama izdomāt, ko īsti pasākt, bet ari īsti nevēlēdamās to noskaidrot. Tā tikai apātiski vāļājās zemē, lidz nokalta, atstādama aiz sevis šo dzelteno, ar sen mirušu radību galvaskausiem izraibināto tuksnesi. Čūskas izlīda no akmeņu apakšām, un maitu putni meta lokus virs galvas, un bija labi zināms, ka dieviem, kuri, kā jau tiem parasts, bija raduši pie greznības un pārpilnības, nepatika ieiet šajā zonā, kur, kā Rašīds Halīfa stāstīja Lūkam, gaiss kustējās lēni, vēsma pūta, virzienu lāga neapjēgdama, un vējā bija kaut kas tāds, kas uzdzina nevērību, slinkumu un miegu. Tikai pāris no sargājošajām dievībām, kas bija atsaukušās uz Uguns Trauksmi, bija gatavas sekot Koijotam Atmatā un pakaļdzīšanās bēgošajam dzīvniekam šķita lēnāka, ļodzīgāka un bezmērķīgāka nekā tai vajadzētu būt. Koijots šķita imūns pret gaisa lipīgo letarģiju. "Tukšā Atmata ir viņa dabiskā dzīvotne," Lūka nodomāja. "Viņš tiem dieviem sagādās kārtīgu izskriešanos, dabūs, ko gribējuši." Ik pa posmam Koijota izvēlētajā ceļā bija novietota Lauva, Lielais Lācis, Mazais Lācis, Vilks, Vāvere un Varde. Vai Laika Atmata viņus ietekmēs, Lūka iedomājās, vai arī Koijots atklājis pretindi? Tas nebija svarīgi. Māņu skrējiens bija sācies.

Viņam galvā atskanēja Koijota balss: Rādi, ko māki, un skrien uz savu slavu. Un ap viņu bija satraukušies pūķi un rejošs suns, un rēcošs lācis, un Cigoriņa sacīja: "Tagad vai nekad, jaunais Lūka, un, ja nevari atrast Kreiso ceļu, kā tu saki, tad labāk ļauj mums uzlidināt tevi tur, augšā, un tad riskē. Kusties! Šis ir Patiesības brīdis!"

"Kas ir tie briesmoņi, kas vajā Koijotu?" Lūkam vajadzēja noskaidrot.

"Ja nerīkosies ātri," Cigoriņa sabijusies notaurējās, "tad viņi pavisam drīz vajās tevi. Tur ir Saturns, tik mežonīgs un vardarbīgs kā kurš katrs nemirstīgais. Viņš, starp citu, ēd bērnus. Ir jau tā izdarījis ar savējiem. Un tas bārdainais, kam ap galvu aptīta čūska, ir Zarvāns, persiešu laika dievs, un tev nevajadzētu tikt tai čūskai kampiena attālumā, tici man! Un tur jau Dagda, paskaties, tas mežonīgais iru puisietis ar milzīgo vāli! Un arī Šiutlekutli, kaut gan viņš parasti klaiņo naktīs. Un

pat Linpao Tiaņdzuņs — beidzot izvilkuši viņu ārā no Tīmekļu Bibliotēkas! Rādās, ka viņi no tiesas grib apturēt Uguns Zagli, un, kad sapratīs, ka Koijotam mutē ir viltus uguns — ka tā gan ir uguns, bet ne Dzīvības Uguns —, tad viņi zinās, ka tā bijusi tikai uzmanības novēršana, un tad viņi savās dusmās dzīs pēdas īstajam Uguns Zaglim. Tāpēc, ja zini, kā uzkāpt šajā Kalnā pats saviem spēkiem, tad nebūtu slikti sākt."

Izlemt kaut ko darīt nav tas pats, kas patiešām to izdarīt, Lūka ātri vien saprata. Viņam nebija ne jausmas, kā izdarīt to izklupienu pa kreisi, kas viņu iebīdītu Ačgārnības Dimensijā, kurā visa pasaule, tostarp arī Burvju Pasaule, pārvērstos Nepareizās Puses Planētā, kreiļu mājās, Planētas Zemes kreisās rokas sitiena variantā. Viņš mēģināja krist, lēkt un velties pa kreisi; viņš mēģināja klupt pats pār savām kājām,- viņš lūdza Lācim un Sunim viņu nogāzt, un, beidzot, aizvēris acis, centās sajust Kreiso Pasauli bikstām viņa kreiso plecu, lai, pastumjot pretī, viņš izkristu cauri neredzamajai robežai un tiktu tur, kur viņam bija jābūt. Nekas nepalīdzēja. Daudzie kritieni viņu krietni apskādēja — sasita plecu un gurnu, apdauzīja un apskrāpēja kreiso kāju.

"Neko nesaprotu," viņš atzinās, būdams tuvu izmisumam.

"Lieta ar Kreisās Rokas Taku," Cigoriņa maigi teica, "ir tāda, ka tev jātic, ka tā tur bus."

Tieši tajā brīdī uzvarošs Uguns Trauksmes dārdiens pavēstīja par Uguns Zagļa sagūstīšanu, kam atkal sekoja divi mokoši dārdi, kas paziņoja, ka medības turpinās. Cigoriņa, izdzirdējusi pirmo dārdu, aizšvikstēja izpētit un atgriezusies ziņoja, ka māņu uguni Koijots esot nodevis Lauvam, un tā apceļojusi visu veco stafetes komandu, līdz sasniegusi Vardi, un brašais abinieks to norijis un ieniris Apaļajā Jūrā, kur saniknotais Tārps Pakaļgrauzis nobeidzis caneia de distraction, ar vienu badīgu kumosu aprīdams Vardi. Pēc četrām sekundēm Pakaļgrauzis izspļāvis siekalām noslienāto Vardi ārā un aurējis, cik spēdams, lai paziņotu visai Burvju Pasaulei, ka šis konkrētais Uguns Zaglis esot Prasts Krāpnieks.

"Tagad viņi visi nesas šurp," Cigoriņa elsa, "un, atklāti sakot, viņi ir ellišķīgi pārskaitušies, tāpēc, ja tu neļauj mums aizlidināt tevi prom no šejienes, tad vismaz skrien. Skrien, glāb dzīvību."

"Jā, man laikam gan jāsāk skriet," Lūka nodomāja. "Galu galā, es pirmīt skrēju, kad pirmo reizi paklupu un paspēru maģisko soli pa labi." Par Maģiskās Fizikas likumiem īstas skaidrības viņam nebija,- jau ar parasto fiziku negāja viegli. Bet ko Rašīds teica? "Laiks ii ne tikai Pats, bet ari Kustības un Telpas aspekts." Tur tā lieta, vai ne? "Tātad, ēē, āā," Lūka domāja, "ja К un T ietekmē L, tad, ā, tātad, no tā izriet — vai ne? —, ka T, kas ir Telpa, ari Telpa starp Labroču un Kreiļu Dimensiju, ir — laikam taču — L un K, tas ir, Laika un Kustības aspekts. Vai, ē, pasakot to saprotamā valodā, ir atšķirība, cik laika tavam gājienam vajag vai, citiem vārdiem sakot, cik ātri tu skrien."

Zeme iedrebējās. "Vai zemestrīce?" Lūka iesaucās. "Nē," Cigoriņa skumji teica. "Daudz ļaunāk. Tā skan vairāki simti dusmīgu dievu, kas pārvietojas lielā ātrumā. Lai šo baru apturētu, ar četriem pūķiem būs krietni par maz."

Lācis Suns pēkšņā apņēmībā panācās uz priekšu. "Tu ej," viņš teica Lūkam. "Tūlīt pat. Pazūdi, bhāgdžāo, — tinies, vācies, taisies, ka tiec! Ej un izdari, kas darāms. Mēs ar Lāci

viņus labu brīdi aizkavēsim."

/

"Kādā veidā?" Cigoriņa neticīgi noprasīja.

"Darot to, ko vislabāk pieprotam," lācis Suns sacīja. "Lāci, tu esi gatavs?"

"Gatavs," suns Lācis atbildēja.

Lūka zināja, ka nav laika to apspriest. Viņš pagriezās pa kreisi, sašķieba kreiso plecu drusku uz leju, pastiepa kreiso kāju uz priekšu un metās auļos, it kā viņa dzīvība būtu uz spēles. Kura, patiesību sakot, arī bija uz spēles.

Viņš skrēja, atpakaļ neskatīdamies. Aiz muguras viņš dzirdēja troksni tuvojamies, pieņemamies skaļumā un kļūstam apdullinošam, it kā tūkstoš reaktīvo dzinēju rēktu turpat pie bungādiņām,- viņš sajuta, ka zeme viņam zem kājām, kas līdz šim bija trīcējusi, nu sāk drebēt, it kā nevaldāmu baiļu pārņemta; viņš manīja debesis virs galvas satumstam, un balts zibens sāka durties cauri melnajiem mākoņiem. "Okei, tie dievi prot sarīkot izrādes," viņš sev teica, drošinādams sevi, "bet atceries, viņi vairs nekur un nevienam nav dievi. Tikai cirka zvēri vai būros ieslodzītas radības zvēru dārzā." Taču kāda ne tik pašpārliecināta balss tikmēr čukstēja viņam labajā ausī: "Tā jau varbūt ir, bet pat zvērudārzā tu nelēktu iekšā lauvu midzenī." Viņš atkratījās no šīs domas, nolieca galvu un skrēja ātrāk. Galvā bija tikai Cigoriņas padoms: Lieta ar Kreisās Rokas Taku ir tāda, ka tev jātie, ka tā tur ir. Tad šķita, ka visi trokšņi norimst, zeme vairs nedrebēja, un viņš jutās tā, it kā viņš nevis skrietu, bet lielā ātrumā lidotu, un tad viņš ieraudzīja bezdibeni.

"Otrpus Zinību Kalnam," Rašīds Halīfa mēdza sacīt, "ja tev nepaveiksies, tu uziesi Bezdibenīgu Bedri, ko dēvē arī par Laika Dzīlēm. Par to neviena vien rīme sacerēta, bet, ja tu iekritīsi tajā Bezdibenī, tad rīmēšana tev gan nebūs prātā."

Pa to laiku izbijušo dievu dārdošais bars bija sasniedzis Zinību Kalnu un sastapis tur Vareno Liesmu Apļu, nelaiķa Kapteiņa Āga cirka, divas spožākās zvaigznes, kas viņus tur mierīgi gaidīja, kā jau pieklājas pieredzējušiem artistiem, un pieklājīgiem žestiem aicināja savu brīvdabas publiku apsēsties. Lācis, dziedošais suns, un Suns, dejošais lācis, bija nostājušies izejas pozīcijās kopā ar savām fona dziedātājām Mainīgajām — milzīgu metālisku sivēnmāšu kvartetu. Aina bija gana neparasta, lai dievības apstātos uz līdzenas vietas. Visaugstākais no dieviem, Ra, pacēla roku, un bijušo dievu — ēģiptiešu, asīriešu, skandināvu, grieķu, romiešu, acteku, inku un visu pārējo — ierindas grabot neveikli sabremzējās kaucot, saduroties un lādējoties. Ciklopi nejauši iebakstīja cits citam acī, uguns dievu liesmojošie zobeni apsvilināja dārgumu nimfām matus, bazilisks uzmeta negantu skatienu grifam un to nejauši pārakmeņoja. Skaistuma dievietes — Afrodīte, Hatora govs ausīm un visas pārējās — žēlojās visskaļāk. Izrādījās, ka zemāku kārtu pārdabiskās būtnes izmantojot burzmu, lai nejauši ar nolūku iekniebtu Skaistulēm pēcpusē. Un kāpēc tieši mīnotauriem vajadzētu kāpt Daiļajām Dāmām uz kājām? Un, jā, Daiļavas nebija sajūsmā par to, ka čūskgalvainas dievības no konkurējošām mitoloģiskajām tradīcijām lūrot viņām togās. Viņas pieprasīja tikai sev pienākošos vietu un sev pienākošos cieņu. Un, kuš, starp citu, viņas nošņācās. Te ir mākslinieki, un viņi ir gatavi sākt.

"*♦© Ra sacīja, "Щ‘ 1фЩ.ПФе9

Х&Пфлщ. •25<^25^Г-1"

"Ко tas, sasodīts, nozīmēja?" lācis Suns noprasīja.

"Hierogilifiski runā," Cigoriņa paskaidroja, "un viņš teica, lūk, ko: "Nu tā, es ceru, ka izrāde būs laba.""

"Dejo," suns Lācis pačukstēja lācim Sunim. "Un dejo tā, kā vēl nekad neesi dejojis."

"Un tu dziedi," lācis Suns uzņurdēja sunim Lācim. "Dziedi tā, it kā tava dzīvība būtu uz spēles."

"Kā arī, starp citu, ir," Cigoriņa, Sara, Badlo un Džinna korī piebalsoja. "Un mūsējās arī, starp citu. Kaut gan — mēs neizdarām nekādu spiedienu. Ne asakas."

Tā nu lācis Suns sāka dejot — sākumā klusi pašļūkāja, tad jau klaudzināja ritmu sparīgāk, līdz laidās uz afrikāņu Gumijnieku Danci. Iesildījies viņš pārgāja uz Brodvejas stilu un tad uz savu īpašo numuru — karībiešu džūbu, vissparīgāko stepu no visiem. Skatītāji bija vai bez prāta. Viņš rīkojās ar tiem pēc savas patikas: kad viņa kājas sita ritmu, to pašu darīja arī izbijušo dievu kājas; kad viņš plaukšķināja ķepas, tad arī izgāztuves dievības sita plaukstas līdzi ar viņu_; un, kad viņš uzgrieza džūbas virpuli, tad visi tie senie relikti saprata, ka arī var vēl doties uz deju placi un šīberēt! Visaugstais Ra plaukšķināja kopā ar visiem pārējiem. "€>♦ 023ИФ0 SIH&6-‘4-0 ♦§€^§€Щ.И лвгнпфпф viņš aurēja, un

Gjara-Džinna tulkoja: "Viņš saka: "Tu manām biksēm uzdzen dancot kāri.""

Lācis Suns brīnīdamies nogrozīja galvu. "Bet viņam jau nemaz nav bikšu kājās," viņš norādīja.

"Tikai kaut kas mazam gurnautam līdzīgs, kas neko tā īsti nepiesedz," suns Lācis piekrita, "bet nestrīdēsimies."

"Tagad tava kārta," lācis Suns sacīja sunim Lācim, un suns viņam atčukstēja: "Izmēģināsim drusciņ klajas glaimošanas. Galu galā, šie ļautiņi krietnu laiku nav piedzīvojuši kārtīgu pielūgsmi." Tad viņš nokāsējās un laida vaļā gaudīgu meldiņu, izdziedādams medainu odu virkni par godu Babilonas, Ēģiptes, Asgardas, Grieķijas un Romas dieviem, improvizēdams uz ne tik dievbijīgu melodiju pamata: "Tik Ištaras tumšaces dēļ", "Ak, teici man, daiļā Freija", "Mīlas spārni pie Nīlas mani ved" un tā tālāk. Šķita, ka izrāde norit labi, un metāla sivēnmātes ūjināja un grabēja viņam aiz muguras.

"Cik dievišķi jūs," suns Lācis dziedāja, un Šķindētājas piedziedāja: "Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Devītais Līmenis jūs,” suns Lācis dziedāja. “Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

“Mani varenie dievi,

Man šodien jāslavē jūs! jo apbrīna manī kāpj!

Man šodien jāslavē jūs!

No jūsu dailes sirds vai stāj!"

"Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Mani daiļie dievi..."

“Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Ak, dievi jūs mani —"

Dusmīgs rēciens un zeltainas gaismas uzliesmojums pārtrauca Lāci. Visaugstais Ra pārtrauca mūzikas burvestību un pacēlās debesīs, nikni mirdzēdams, un kā lode aizšāvās uz Zinību Kalna virsotni. Visi pārējie dievi uzlaidās debesīs viņam lidzi, izskatīdamies kā varenākā uguņošana pasaules vēsturē. Taču suns Lācis bija bēdu pārņemts. "Es pazaudēju savus skatītājus," viņš bēdīgi teica.

Lācis Suns viņu mierināja. "Tā nebija tava vaina. Tur, augšā, kaut kas notika," viņš sacīja. "Varbūt kaut kas labs. Cerēsim, ka tā mēs ieguvām jaunajam Lūkam mazliet laika."

Milzīgs, balts, astoņkājīgs zirgs auļoja uz viņu pusi, dusmīgi sprauslādams. "Iesim paskatīsimies, vai jums izdevās vai ne," viņš sacīja. "Ar to es gribēju teikt, ka jūs abi esat arestēti." Tas bija īstais Cigulis, Zirgu Ķēniņš, kurš nebūt neizskatījās priecīgs, viņus redzot. "Kas attiecas uz tevi un tavām māsām," viņš teica Gjarai-Džinnai un pārējām Mainīgajām, "uzskatiet, ka ari jūs esat aizturētas. Mēs vēlāk izdomāsim, ko ar jums iesākt, bet es tikai atļaušos jums atgādināt, ka nodevība nav nenozīmīgs pārkāpums."

Kad Lūka savā priekšā ieraudzīja Laika Bezdibeņa Dzīles, viņš nemazināja ātrumu, jo tagad beidzot spocīgais spiediens uz kreisā pleca viņam vēstīja, ka Kreiļu Dimensija ir tepat, tepat līdzās, tāpēc viņš skrēja vēl ātrāk, un tad pie pašas Bezdibeņa malas viņš metās pa kreisi...

...un iekrita Bezdibenīgajā Bedrē un, lidodams cauri tumsai, sašķida miljoniem sīkos gabaliņos. Kad viņš atguva samaņu, dzīvību skaitītājs bija atskaitījis simts dzivību, un viņš atkal skrēja uz Bezdibeni; un atkal metās pa kreisi maigā spiediena zonā; un atkal iekrita tumsā un sadalījās.

Un trešo reizi, un tas pats notika atkal. Šoreiz, kad viņa paša spožie gabaliņi atkal salikās kopā un viņš ieraudzīja, ka šajos dažos mirkļos kopā pagaisušas trīs simti dzīvību, atstājot viņam tikai 165, viņš zaudēja savaldīšanos. "Nožēlojami,

k.

Lūka Halīfa, atklāti sakot," viņš pats sevi rāja. "Ja nevari tagad būt nopietns, kad esi ticis tik tālu, tad esi pelnījis Galīgo Neatgriezēšanu, ko tūlīt arī dabūsi."

Tieši tajā brīdī viņam priekšā pie pašas Bezdibeņa malas ceļam no labās puses uz kreiso pārskrēja vāvere un vienkārši pazuda zilā gaisā. "Ak tu dieniņ," Lūka nodomāja. "Es nemaz nezināju, ka ir tādas kreiles vāveres kreilkājes, bet, ja tādas ir, tad šī te noteikti bija viena no tām — cik viņa apbrīnojami viegli pārlēca pāri Kreiļu Takā, bez īpašas piepūles. Acīmredzot, ja tu patiešām un no tiesas tici, tad vari aizcilpot uz turieni bez jebkādām grūtībām, kad vien to vēlies." Un tad, sekojot vāveres piemēram, Lūka Halīfa vienkārši pagriezās pa kreisi un paspēra soli — pat paklupt nevajadzēja — un iekāpa iekšā Burvju Pasaules kreiliskajā versijā...

...kurā Kalns bija pavisam citāds! Patiesībā tas vairs nemaz nebija Kalns, bet gan zaļa, zema nogāze, ozolu un gobu, un platānkoku izraibināta, un papeļu audžu, un ziedošu krūmu, ap kurām dūca bites, kolibri sanēja, un cīruļi melodiski trallināja, kur pupuķi oranžiem cekuliem lepni soļoja pa zāli kā prinči; un skaista taciņa apvija to, griezdamās pa kreisi, un izskatījās, ka tā varētu uzvest Lūku pašā virsotnē.

"Es vienmēr zināju, ka Kreiļu Pasaulē man būs daudz vieglāk tikt galā nekā Labroču, ja tikai atradīšu ieeju tajā," Lūka laimīgs nodomāja. "Varu saderēt, ja te kaut kur tuvumā būtu kāds durvju rokturis, tad tas būtu jāgriež uz kreiso pusi. Un šķiet, ka arī pašas Zinības nav tāds milzīgs, biedējošs Kalns, ja pasaule, pārmaiņas pēc, ir sakārtota tā, kā mums, kreilīšiem, ērtāk."

Sarkanā vāvere viņu gaidīja uz zema celma, grauzdama zīli. "Sveicieni no Karalienes Soraijas," viņa teica, oficiāli palocījusies. "Ratatata, tā mani sauc. Ā, jā. Viņas Majestāte Sunītsultānc domāja, ka tev varētu noderēt kāds pavadonis."

"Viņai gan visur ir draugi," Lūka brīnījās.

"Mēs, rudmates, turamies kopā," Ratatata sacīja un no prieka sabozās. "Un daži no mums (es negribu lielīties, bet tā tas ir) ir jau pieredzējuši Goda Ūdri — o, jā — no augstākā mērā konfidenciālās Ūdru Listes, kurā ietilpst Sunitsultānes pagrīdes vienības biedri ārkārtas situācijām jeb, tā teikt, gulošie aģenti, kas slapstās savos slepenajos ŪDRslēpņos un ir pieejami visu diennakti, sazinoties pa viņas personisko ŪDRlīniju, ja viņai radusies nepieciešamība mūs aktivizēt. Bet, lai kā arī man patiktu pasēdēt un patriekt par šiem udriskajiem tematiem, man šķiet, ka tu tā kā steidzies. Tad nu," viņa, pamanījusi, ka Lūka pavēris muti atbildei, steigšus turpināja, tādējādi piespiezdama to atkal aizvērt, "nu tad ŪDRāpies šajā tā dēvētajā Kalnā, kamēr vēl varam."