Lūka un dzīvības uguns

4 Ūdrijas Sunītsultane

Kad Algo brauca garām savādai, skumjai zemei Upes labajā krastā, Laika Migla sāka izklīst. No Upes ceļotājiem tās teritoriju norobežoja augsti dzeloņstiepļu žogi, un, kad Lūka beidzot ieraudzīja biedējošu robežstabu ar starmešiem uz augstiem balstiem un augstos novērošanas torņus ar dežūrējošiem sargiem, kuriem bija saulesbrilles ar spoguļstikliem un jaudīgi armijas binokļi, un automātiskie ieroči, viņu pārsteidza liela izkārtne, kas vēstīja, ka jūs atrodaties pie "Respektablas Uzvedības Respektorāta" robežas. "Kas tā par vietu?" viņš vaicāja Nctētukam. "Man tā īpaši pievilcīga neizskatās."

Netētuka sejā iegūla pazīstamā uzjautrināti nievīgā izteiksme. "Man diemžēl jāteic, ka Burvju Pasaule nav imūna pret invāzijām," viņš sacīja. "Un šo daļu pēdējā laikā ir pārņēmušas Žurkas."

"Žurkas?" Lūka satraukts iesaucās, un nu viņš saprata, kas tieši ar šiem sargposteņiem un robežsargiem nav kārtībā. Tie nemaz nebija cilvēki, bet gan milzīgi grauzēji! Lācis Suns dusmīgi noņurdēja, bet suns Lācis, kas bija maiga dvēsele, izskatījās apbēdināts. "Dodamies tālāk," viņš klusītēm ieminējās, bet Lūka papurināja galvu.

"Es nezinu, kā ar jums pārējiem, bet es mirstu badā," zēns sacīja. "Žurkas vai nežurkas, mums jāizkāpj krastā, jo mums vajag kaut ko ēdamu. Nu, mums visiem, izņemot jūs," viņš piebilda Netētukam. Netētuks paraustīja plecus Rašīda Halifas ierastajā viedā un pasmaidīja Rašīda Halifas ierasto smaidu, un sacīja: "Ļoti labi. Ko vajag, to vajag. Kādu laiku neesmu

ticis cauri O-žogam." Viņš manīja, ka Lūka sarauc pieri un paskaidroja. "Šī dzeloņstiepļu uzparikte. O-žogs ieskauj visu Respelctorātu, piešķir šajā vietā, kā to sauc, Identitāti, un, kā jau izkārtne tevi brīdina, daudzi tās pašreizējie iemītnieki mēdz uz Apvainojumiem reaģēt tik tiešām ļoti asi."

"Mēs neplānojam rupji izturēties," Lūka sacīja. "Mēs gribam tikai papusdienot."

Četri ceļinieki devās iekšā robežposteni, atstājuši Argo Ziloņ-pīļa un Ziloņpīles gādībā, kas tikmēr vadīja laiku, nirdami pēc Mutuļzivēm un citām uzkodiņām. Robežpostenī pie letes aiz aizslēgtām metāla restēm stāvēja liels, pelēks, uniformēts Žurks: Robežžurks. "Papīrus", tas sacīja pīkstošā, žurcīgā balsī. — "Mums nav nekādu papīru," Lūka godīgi atbildēja. Robežžurkam uznāca bļaušanas un kliegšanas lēkme. "Absurds!" tas beidzot nokliedza. "Katram ir kaut kādi papīri. Izgriezt kabatas uz āru!" Un tā Lūka iztukšoja kabatas un pa starpām parasto stikla lodīšu, maināmo kartīšu, gumiju un spēļu čipu juceklim atrada tajās trīs konfektes joprojām papīrīšos un divas mazas, salocītas papīra lid-mašīnītes. "Tādas rupjības es vēl nebiju dzirdējis," Robežžurks bļāva. "Vispirms viņš paziņo, ka viņam neesot papīru. Tad izrādās, ka viņam ir gan papīri. Tev ir paveicies, ka es esmu no saprotošajiem tipiem. Dod šurp savus papīrus un esi pateicīgs, ka man ir tik labs noskaņojums." Netētuks piebikstīja Lūkam, kurš ar nožēlu atdeva maināmās kartītes, lidmašīnas un bombonkas ar apelsīnu garšu caurspīdīgajos ietinamajos papīrīšos. "Vai ar to pietiks?" viņš vaicāja. — "Tikai tāpēc, ka esmu no piedodošajiem tipiem," Robežžurks atbildēja, rūpīgi bāzdams mantas savā kabatā. Viņš atslēdza restes im ļāva ceļiniekiem ieiet otrā pusē. "Es jūs brīdinu," viņš sacīja. "Te, Respektorātā, mēs no apmeklētājiem sagaidām labas manieres. Mums ir ļoti plāna āda. Ja mūs aizķer, mums tek asinis, un tad mēs jums iztecinām divtik; vai skaidrs?"

"Absolūti skaidrs," Lūka pieklājīgi atbildēja.

"Absolūti skaidrs kas?" Robežžurks ķērca.

"Absolūti skaidrs, kungs," Netētuks atbildēja. "Neraizējieties, kungs. Mēs katrā ziņā piedomāsim pie savām manierēm

un uzvedības un raudzīsimies, lai visi punkti uz i būtu salikti. Kungs."

"Bet kā būs ar pārējiem divdesmit četriem alfabēta burtiem?" Robežžurks noprasīja. "Ar tiem arī var nodarīt lielu skādi, un nekādā gadījumā neaizmirstiet punktus uz i.”

"Mēs piedomāsim arī pie pārējiem burtiem," Lūka apsolija, steigšus piebilzdams: "kungs."

"Vai jūsu vidū ir sievietes?" Robežžurks strupi noprasīja. "Suns — vai viņa ir kuce? Tas lācis — vai viņa ir... lāciene? Lācene? Lāciete?"

"Lāciete, nē, patiešām," lācis Suns sacīja. "Tagad es esmu apvainojies."

"Un es," suns Lācis pievienojās. "Un man nekas nav pret kucēm."

"To bezkaunību!" Robežžurks nopīkstēja. "Jūsu teikšana, ka esat apvainojušies, ir man nāvīgs apvainojums. Un, nāvīgi apvainodami vienu Žurku, jūs smagi apvainojat visas Žurkas. Un smags apvainojums visām Žurkām ir apbērējams noziegums, noziegums, par kuru soda ar —"

"Mes atvainojamies, kungs," Netētuks steigšus iekrita starpā. "Vai tagad drīkstam iet?"

"Nu, labi, labi," Robežžurks sacīja noplakdams. "Bet piedomājiet pie manierēm. Man negribētos aicināt Respektožur-kas." Lūkam nepatika, kā tas izklausījās.

Viņi izgāja cauri robežpostenim un nonāca pelēkā ielā: mājas, aizkari pie logiem, drānas Žurkām un cilvēkiem (jā, tur bija cilvēki, Lūka, to pamanījis, jutās atvieglots) mugurā, viss bija pelēks. Arī Žurkas bija pelēkas, un arī cilvēki bija iedzīvojušies pelēcīgā bālumā. Virs galvas pelēki mākoņi ļāva izspiesties cauri neitrālai saules gaismai. "Te viņiem pirms kāda laika sākās Krāsu Problēma," Netētuks teica. "Notika sadursme starp Žurkām, kurām riebās dzeltenā krāsa tās, nu, sieriskuma dēļ, ar Žurkām, kurām riebās sarkanā krāsa tās asiņainības dēļ. Beigu beigās visas krāsas, jo tās viens vai otrs uzskatīja par aizskarošām, aizliedza Žurkpalāta — tas ir parlaments, ko, starp citu, neviens nevēl, tas ievel pats sevi un lielāko tiesu dara to, ko liek Virsžurks."

"Un kurš izvēlas Virsžurku?" Lūka pavaicāja.

"Viņš pats sevi izvēl," Netētuks teica. "Patiesībā viņš pat sevi izvēl atkal un atkal, un atkal, viņš to dara tikpat kā katru dienu, jo viņam tik ļoti patīk to darīt. To mēdz dēvēt par Izvēlību."

"Izvēlība izklausās pieņemami," lācis Suns noteica nosprauslādamies, un vairākas garāmejošas Žurkas asi viņā paskatījās.

"Piesargieties," Netētuks brīdināja. "Te visi kuļas uz nepatikšanu pusi."

Tieši tajā brīdī Lūka pamanīja milzīgu reklāmas plakātu ar milzīgu melnbaltu portretu, kas nevarēja būt neviens cits kā pats Virsžurks personiski. "Ak tu dieniņ," viņš noteica, jo prātā iešāvās doma: ja Virsžurks jebkad pārvērstos par cilvēku — vai ja Virsžurka reinkarnācija būtu pretīgs divpadsmit gadu vecs skolas zeņķis no Kahani, runājot precīzāk, — tad viņš izskatītos tieši kā... jā, patiešām, tieši tā kā...

"Žurksūds," Lūka nočukstēja. "Bet tas nevar būt."

Suns Lācis arī blenza uz plakātu. "Es zinu, ko tu domā," viņš teica. "Cerēsim, ka viņš arī Burvju Pasaulē nebūs mūsu ienaidnieks."

Re, ēstuve! Izkārtne virs durvīm vēstīja ALISES RESPEK-TORĀNS, kas diemžēl nebija pārrakstīšanās. Lūka ieskatījās pa logu, un viņu iedrošināja tas, ka visi pavāri un darbinieki bija cilvēki, taču daudzi no apmeklētājiem bija Žurkas. Tomēr viņš raizējās. Kā viņš un viņa draugi samaksās par ēdienu. "Nekreņķējies par to," Netētuks sacīja. "Burvju Pasaulē naudas nav."

Lūka jutās atvieglots. "Bet tādā gadījumā ka tad kāds, nu, kaut ko nopērk? Kā te viss notiek? Ļoti savādi."

Netētuks atkal rašīdhalīfiski paraustīja plecus. "Tas ir," viņš atbildēja pa savai, noslēpumainajai modei, ""NSP"."

Lūkam pārskrēja satraukuma vilnis. "Es zinu, kas tas ir," viņš sacīja. "Brālis man izskaidroja. Tic bija arī viņa piedzīvojumā."

"Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi," Netētuks, iedams visiem pa priekšu Respektorānā, sacīja mazlietiņ par nopietnu, "ir Dzīvības Noslēpuma viduci. Tie ir visur, gan Reālajā Pasaulē, gan Burvju Pasaulē. Bez tiem nekas nekur nenotiku. Nesatraucies tik ļoti, profesor. Tu izskaties tā, it kā tikko būtu atklājis elektrību vai Ķīnu, vai Pitagora teorēmu."

"Reizēm," Lūka atbildēja, "jūs nepārprotami neesat mans tēvs."

Ēdiens bija pārsteidzoši gards, un gan Lūka, gan Suns, gan Lācis paēda dūšīgi un daudz par ātru. Taču viņi visi apzinājās, ka visas Žurkas viņus tur cieši vēro, īpaši naidīgi blenzdamas uz suni Lāci un lāci Suni, un sajūta nebija patīkama. Pie citiem galdiem gāja vaļā liela murmināšana, kā Lūka domāja, žurciski, un tad beidzot viens īpašs Žurks, aizdomīga izskata radība šaurām ačtelēm, pelēku žandarma cepuri galvā, piecēlās uz pakaļkājām un pienāca pie viņiem. Bija skaidrs, ka draugi bija viņu izraudzījušies par jaunpienācēju nopratinātāju. "Šššitā te, sssvešinieki," Žurks izmeklētājs sacīja bez kāda ievada, "vai drīkssstu jums vaicāt, ko domājat par mūsu Respcktorātu?"

"Aivaiman, aivaiman, aivaimanuman," visas Žurkas Respektorānā dziedāja.

"Mēs mīlam savu zemi," Žurks izmeklētājs vēsi sacīja. "Un jūs? Vai jūs arī mīlat mūsu zemi?"

"Tā ir ļoti jauka," Lūka piesardzīgi sacīja, "un ēdiens ir lielisks."

Izmeklētājs pakasīja zodu. "Kāpēc mani tas pilnībā nepārliecina?" viņš pavaicāja, it kā sarunādamies pats ar sevi. "Kāpēc man ir aizdomas, ka aiz jūsu virspusējās burvības slapstās kaut kas apvainojošs?"

"Mums jāiet," Lūka steigšus sacīja, celdamies kājās. "Bija patīkami iepazīties —"

Bet izmeklētājs pastiepa roku ar gariem nagiem galā un sagrāba Lūku aiz pleca. "Pasaki man, lūk, ko," viņš rupji pieprasīja. "Vai tu tici, ka divi plus divi ir pieci?" Lūka vilcinājās, nezinādams, kā uz to atbildēt, bet tad, viņam par milzīgu pārsteigumu, izmeklētājs uzlēca uz ēdamgalda, izmētādams šķīvjus un glāzes uz visām pusēm, un laida vaļā skaļu, šņācošu, neskanīgu dziesmu:

"Vai tici, ka divi un divi ir piecii Vai piekrīti, ka pasaule plakana iri Vai zini, ka mūsu Bosss ir sieru siersi Vai tev ir ressspekts pret Žurku?

O, vai tev ir ressspekts pret Žurku, fa teikššu, ka augšpēdus ir pareizi,

Ja uzssstāšššu, ka melns ir balts,

Ja teikšššu, ka pīkssstiens ir sssaldākā ssskaņa,

Vai ressspektēsi Tiesības manasi Vai tu ressspektē manas tiesības?

Vai piekrīti, ka par mani labāka nāvi

Vai patīk tev cepure manai

Vai beigsssi reiz taujāt kas, kā un kāpēci

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui

Tev ir, vai ne, tev nav, vai nei

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui"

Un nu visas Žurkas Respektorānā uzlēca uz pakaļkājām, piespieda ķepas pie krūtīm un dziedāja korī:

"Aivaimanu vai,

Aivaivaivai,

Mums visiem jāteic Aivaimanuvai,

Ko strīdēties te,

Ko apsūdzēt te,

Tas lieki ir viss,

Ja tev ir ressspekts pret Žurku, Aivaimanuvai."

"Galīgas muļķības!" vārdi paspruka, pirms Lūka paspēja tos apturēt. Žurkas sastinga dažādās pozās, un tad lēni, lēni, visas galvas pagriezās paskatīties uz Lūku, un visiem acis spīdēja, un visiem zobi bija atņirgti. "Nu nav labi," Lūka nodomāja, un Lācis un Suns piespiedās viņam tuvāk, gatavi aizstāvēt savu dzīvību. Pat Netētuks izskatījās apmulsis. Žurkas pagriezās pret Lūku un lēni sīkiem žurku solīšiem sastājās ciešā lokā ap viņu.

"Tu saki — muļķības," Žurks izmeklētājs sacīja. "Bet tā ir sagadījies, ka tā ir arī mūsu Nācijas Dziesssma. Vai jūs, mani grauzējbiedri, teiktu, ka šis jaunais palaidnis ir Piedomājis pie Pieklājības? Vai ari viņš pelnījis — hmm — Melno Zīmi?"

"Melno Zīmi!" Žurkas kliedza vienā balsī un izlaida briesmīgos nagus. Un varbūt stāsts par to, kā Lūka Halīfa meklēja Dzīvības Uguni būtu beidzies tad un tur, Alises Respektorānā, un varbūt arī lācis Suns un suns Lācis būtu zaudēti, jo noteikti būtu krituši kaujā, aizraujot sev līdzi ne vienu vien Žurku,- un tad Netētuks būtu atgriezies Kahani sagaidīt, līdz Rašīda Halīfas dzīve piepildītu viņu līdz malām... un cik tas viss būtu bijis skumji! Tā vietā pēkšņi ārā, uz ielas, atskanēja kliedziens, un pulka sarkanu pļeku un kaut kas, kas izskatījās pēc olas dzeltenuma lielā daudzumā, kam sekoja puvušu dārzeņu krusa, sāka krist no debesīm, un visas Žurkas pavisam aizmirsa par Lūku un viņa izsaucienu "Muļķības" un metās ielā, kliegdami: "Ūdri!", vai vienkāršāk: "Atkal viņa!", jo Respektorātam uzbruka no gaisa, un, vadot savas lidojošās vienības, kas laidās augstu un metās zemu, te pa kreisi, te pa labi, uz sava lidojošā paklāja, saukta par Rēšamu, kas nozīmē, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Zaļa Zīda Tepiķis, taisni un bezbailīgi stāvēja godinātā, godkārā un gudrā Ūdrijas Sunītsultāne, kas tobrīd jaudīgā megafonā kliedza asins stindzinošo kaujas saucienu: “Mēs represēsim Respek-torātu!"

"Kas te notiek?" Lūka prasīja Netētukam, cenzdamies pārkliegt augošo troksni, kad četri ceļotāji laidās prom no Respektorāna, gadījumā ja nu tomēr apvainojušās Žurkas atgrieztos viņus piebeigt. Ārā, uz ielas, valdīja kņada un apjukums, un no debesīm lija sarkanās pļekas un olas, un dārzeņi. Viņi patvērās zem beķerejas markīzes tālāk ielā, tās skatlogus pildīja sakaltusi maize un no skata neapetītlīgas bulciņas ar pelēku glazūru. "Tur, uz to pusi, viņpus to kalnu virsotnēm," Netētuks atkliedza, rādīdams uz sniegiem klātu kalnu grēdu pie ziemeļu apvāršņa, "atrodas neparastā Ūdrija, kuru ieskauj dziļi ūdeņi un kuras iemītnieki, Ūdri, nododas visādām pārmērībām. Viņi runā par daudz, ēd par daudz, dzer par daudz, guļ par daudz, peld par daudz, košļā par daudz beteļapalmu riekstus un ir, par to nav ne mazāko šaubu, visrupjākās radības uz pasaules. Taču viņi savā nepieklājībā nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas; Ūdri sunī viens otru bez mazākās diskriminācijas, kā rezultātā viņi visi ir uzaudzējuši tik biezu ādu, ka neviens neliekas ne zinis par to, ko kāds cits saka. Jocīga vieta, kur visi visu laiku smejas, cits citu apsaukādami negantākajiem vārdiem pasaulē. Tā kundze tur augšā ir Sultāne, viņu Karaliene, bet, tā kā viņa visus sunī visspožāk un visasāk no viņiem visiem, ikviens viņu sauc par "Sunītsultāni". Tieši viņa izdomāja iet kaujā pret Respek-torātu, jo viņa nerespektē nevienu un neko. Ūdriju pat varētu dēvēt par "Nerespektorātu", un ķengāšanās, bez šaubām, tiem padodas vislabāk — paskaties uz viņu!" viņš aprāvās, lai apbrīnotu karalieni. "Vai viņa nav lieliska, kad dusmojas?"

Lūka paskatījās augšup caur pleķu, olu un dārzeņu kaskādi. Ūdru karaliene nebija dzīvnieks, bet gan zaļace meitene, ģērbusies zaļi zeltainā apmetnī, un viņas ugunīgi sarkanie mati plīvoja vējā; diezin vai viņai bija vairāk par sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem. "Cik viņa jauna!" Lūka pārsteigts noteica.

Netētuks pasmaidīja Rašida Halifas smaidu. "Jauniešiem ir lielāks krampis un labāks ķēriens nekā vecajiem," viņš sacīja. "Jaunie spēj piedot un aizmirst. Mana vecuma cilvēki... nu, reizēm tur ļaunu prātu."

Lūka saviebās. "Jūsu vecuma?" viņš sacīja. "Bet es domāju..."

Netētuks izskatījās satraucies. "Tava tēva vecuma, es gribēju teikt. Viņa vecumā, pats par sevi saprotams. Pārteicos." Lūku tas pamatīgi sabiedēja. Viņš pamanīja, ka Netētuks jau gandrīz vairs nebija caurspīdīgs. Laika krājumā bija mazāk, nekā viņš bija cerējis.

"Mēs represēsim Respektorātu!" Sunītsultāne nokliedzās vēlreiz, un no viņas kliedziena sarkanās lietusgāzes pieņēmās spēkā. Apmēram piecdesmit citi lidojošie paklāji bija izkārtojušies kaujai ap Sunītsultāni virs Respektorāta ielām — tie visi vējā liegi līgojās, un uz katra no tiem stāvēja garš, slaids, beteļ-palmas riekstu gremojošs Ūdrs, kas raidīja garas, spilgti sarkanas beteļsulas šaltis uz Respektorātu, noklājot pelēkās mājas, pelēkās ielas un pelēko masu ar spilgti sarkaniem nicinājuma šļakstiem. Ūdri meta arī lielus daudzumus vanckaru, un sēra dioksīda smārds pildīja gaisu. Puvušajām olām sekoja trūdoši dārzeņi. Tas tik bija uzbrukums, taču visvairāk ievainoja "Ai-vaiman Nacionālās Dziesmas" variants, kas nolija pār Respektorātu caur Sunītsultānes megafonu. Sunītsultāne dziedāja spalgā, skaidrā balsī, un šī balss Lūkam šķita savādi pazīstama, kaut gan tobrid viņš nesaprata — kāpēc.

"Divi un divi ii četri, ne pieci.

Pasaule apaļa, ne plakana ir.

/ūsu Boss ir knēveļu knēvelis.

Mums nav respekta pret Žurku!

O, mēs nerespektējam Žurku!

Tpū! Bāc! Būkš!"

Sakās šausmīgs juceklis. Apšaudītās Žurkas ielās lēca gaisa un bezjēdzīgi mētāja ķepas virs galvas, bet Sunītsultāne ar savām

kohortām bija augstu virs viņiem, neaizsniedzama.

"Augšpēdu nav pareizi, un melns ir melns, ne balts,

Un pīkstiens ir viena pretīga skaņa,

Nē, mēs nerespektētam jūsu tiesības,

Mēs nerespektējam jūsu tiesības."

"Mums jātiek prom!" Lūka iesaucās un izskrēja ielā. Taču Robežpostenis, aiz kura bija noenkurots Argo, bija kādu gabaliņu tālāk, un Lūka nebija ticis ne desmit jardu uz priekšu, kad bija jau notašķīts ar beteļsulu un puvušām olām un dabūjis ar puvušu tomātu pa galvu. Viņš arī pamanīja, ka pēc katra uzbrukuma no gaisa mazais skaitītājs viņa redzes lauka augšējā kreisajā stūrī rāda par vienu ciparu mazāk. Viņš jau bija nolēmis tik un tā mēģināt skriet, kad Netētuks sagrāba viņu aiz apkakles un aizvilka atpakaļ zem nojumes. "Muļķa puika," viņš sacīja ne nelaipni. "Drosmīgs, bet dumjš. Tā tu nekur netiksi. Turklāt, ja reiz esi izvēlējies visgrūtāko ceļu, vai negribi saglabāt sasniegto Līmeni?"

"Kur es varu to saglabāt?" Lūka vaicāja, slaucīdams draņķības no acīm un mēģinot izdabūt tomātu no matiem. Netētuks pastiepa pirkstu. "Tur," viņš sacīja. Lūka paskatījās virzienā, kur bija pavērsts Netētuka pirksts, un ieraudzīja, sarodamies, ko kājas nes, neredzēti lielu un niknu grauzēju falangu, kas bija bruņoti līdz zobiem un dusmīgi šāva no Žurku katapultām debesīs. Tās, protams, bija Res-pektožurkas, Respektorāta armijas vienibas, kas iedvesa vislielāko bijību, bet to noslēgumā — "vadīdams no pakaļpuses, kas skaidri parāda, kas viņš par Žurku," Lūka nodomāja — pats Virsžurks, kurš izskatījās uz mata tā kā... "nu, lai nu paliek," Lūka sev teica. Un zināmā attālumā aiz uzbrūkošās armijas slējās pelēkā Žurkpalāta, un tās pelēkā kupola pašā virsotnē, mirdzēdams saulē, bija vienīgais zelta priekšmets šajā pelēkajā pasaulē — maza Lodīte.

"Tas tur?" Lūka iesaucās. "Tur, pašā augšā? Kā lai es tieku lidz turienei?" — "Es neteicu, ka būs viegli," Netētuks atbildēja. "Bet tev vēl palikušas deviņi simti un deviņas dzīvības."

Augstu debesīs Ūdri uz saviem lidojošajiem paklājiem nicīgā vieglumā izvairījās no Respektožurku šāviņiem, un, laizdamies pa kreisi un pa labi, uz augšu un uz leju, un šūpodamies šurpu turpu, tie visi kopā dziedāja:

“Ai-ai, ai-ai,

Vaidām mēs visi ai-ai,

Jūs muļķi, jūs kaušļi,

Jūs sēnalu pauri.

Respekts? Patiesi?

Kur skriesi!

Mēs smejam par jums, ai, ai, ai, ai, vai, vai!

Mēs smejam par jums, ai, vai, vai, vai!"

"Nu labi," Lūka sacīja. "Man te apnicis. Ja tur, augšā, ir kāda poga, kas man jānospiež, tad labāk došos uz turieni tagad." Un, atbildi negaidījis, viņš metās, cik ātri spēdams, skriet cauri kara plosītajām ielām.

Kaut arī Lācis un Suns arī skrēja, lai no zēna novērstu uzmanibu, šis uzdevums izrādījās gandrīz nepaveicams. Ūdru uzbrukums bija sasniedzis sava veida kulmināciju, un Lūka zaudēja dzīvības biedējošā tempā. Arī no Respektožurkam bija grūti izvairīties, kaut gan tās par viņu patiesībā nedomāja; to bruņumašīnas ar ložmetējiem un motocikli visu laiku kavēja viņu skriet. Un tad izrādījās, ka vienīgais Žurks, kas vēroja Lūku, bija Virsžurks, it kā viņam būtu kaut kāda personiska interese par ceļinieku; un katru to reto reizi, kad Lūkam izdevās izvairīties no dzīvības rijošā lietus, kas lija no debesīm, vai no Respektožurku vienībām, Virsžurks noteikti viņu noblieza. Un katru reizi, kad viņu sabrauca bruņumašina vai kad bumba uzkrita viņam virsū no debesim, vai kad Virsžurks viņu noblicza, ko viņš nespēja uztvert citādi kā Žurka ķermeni iesprūdušu Žurksūdu no skolas, viņš zaudēja dzīvību un attapās atkal izejas punktā, tā ka nekur ātri nevarēja tikt, bet dzīvības zuda steriem, turklāt viņš bija noklāts no vienas vietas ar puvušām olām un tomātiem, un betcļsulu. Pēc krietna un ļoti kaitinoša laika viņš atpūtās zem beķerejas markīzes — elsodams, izmērcēts un smirdīgs, un ar tikai 616 atlikušām dzīvībām —, un viņš sūdzējās Netētukam: "Cik grūti! Un vispār, kāpēc tie Ūdri ir tik agresīvi? Kāpēc viņi nevar mierīgi dzīvot un ļaut citiem dzīvot?"

"Varbūt viņi varētu," Netētuks atbildēja, "ja vien Rcspek-torāts tik traki neizplēstos. Tās briesmīgās Respektožurkas klīst tālu aiz savām robežām, cenšoties piespiest visus ievērot viņu kārtību. Ja tas tā turpināsies, tad visa Burvju Pasaule būs apdraudēta, to norespektēs līdz nāvei."

"Tā tas varētu būt," Lūka noelsās, "bet tad, kad esi ticis uzbrukuma krustugunīs, tad, atklāti sakot, grūti pret to izturēties ar sapratni. Un paskaties, kādā stāvoklī ir mans suns un mans lācis. Es nedomāju, ka arī viņiem šobrīd ir īpašas simpātijas pret Ūdriem."

"Reizēm," Netētuks sprieda, gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, "risinājums ir skriet tieši virsū problēmai, nevis bēgt no tās."

"Es cenšos skriet uz —" Lūka iesāka, tad aprāvās. "A," viņš sacīja. "Es saprotu, ko tu saki. Ne jau zelta lode. Tā nav tā problēma, vai ne?"

"Šobrīd ne," Netētuks piekrita.

Lūka, acis piemiedzis, pavērās debesīs. Tur viņa bija, Sunīt-sultāne, Ūdru karaliene, laumiņa, debesu monarhe, laizdamās uz Ķēniņa Zālamana tepiķa. Viņa izskatījās sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu veca, bet patiesībā, būdama burvju radība, laikam bija tūkstošiem gadu veca, Lūka nodomāja. "Kā viņu sauc?" viņš prātoja.

Netētuks izskatījās apmierināts, gluži tāpat kā Rašīds Halifa izskatījās apmierināts, kad Lūkam labi gāja ar matemātikas rēķiniem. "Tieši tā," viņš sacīja. "Ja zini burvju radības vārdu, tad tas tev dod varu pār viņu, jā, patiesi! Ja tu zinātu viņas vārdu, tad tu varētu viņu pasaukt un tad viņai būtu jānāk. Diemžēl viņu dēvē dučiem vārdos, un varbūt neviens no tiem nav istais. Savu vārdu gan neatklāj, tāds ir mans padoms. Ja Burvju Pasaulē viņi dabūs zināt tavu vārdu, tad kas zina, ko viņi ar to izdarīs."

"Tad jūs zināt viņas vārdu," Lūka nepacietīgi noteica, "vai turpināsit tādā pašā garā, slēpjot faktu, ka nezināt?"

"Ū, sāpīgi gan," Netētuks laiski apvēdinājās ar cepuri. "Kāda asa mēlīte! No tevis iznāktu labs Ūdrs. Starp citu," viņš, pamanījis, ka Lūka atkal ver muti vaļā, steigšus turpināja, "esmu klāstu sašaurinājis. Pēc garām pārdomām un analīzes esmu ticis līdz pusducim. Seši labākie. Esmu diezgan drošs, ka viens no tiem ir īstais."

“Diezgan drošs — baigi iespaidīgi," Lūka noteica.

"Man vēl nav bijusi izdevība tos izmēģināt," Netētuks izklausījās sašutis. "Bet kāpēc tu tagad nevarētu pamēģināt, un tad mēs šo jautājumu būtu izsmēluši uz visiem laikiem?"

Tā Lūka pēc kārtas sauca Netētuka piesviestos vārdus. "Bilkisa! Makeda! Sāba! Kandaka! Nikaula!" Sieviete uz lidojošā paklāja tos visus ignorēja. Netētuks, no skata sadrūmis, piedāvāja vēl pāris vārdu. Lūka izmēģināja arī tos. "Meroe! Nana! Ē... ko jūs tur teicāt?"

"Čalčiutlikue," Netētuks šaubīdamies atkārtoja.

"Čalči..." Lūka iesāka, tad apklusa.

"...utlikue," Netētuks teica priekšā.

"Čalčiutlikue," Lūka uzvaroši nokliedza.

"Tas nozīmē "sieviete nefrīta svārkos"," Netētuks paskaidroja.

"Man vienalga, ko tas nozīmē," Lūka atteica, "jo tas neiedarbojas, acīmredzot tas nav viņas vārds."

Lūka uz brīdi briesmīgi saskuma. Nekad viņš neizkulsies no šīs ķezas, nekad neatradīs Dzīvības Uguni un neizglābs tēvu. Netētuks, tēva dīvainā versija, tagad bija viņa vienīgais tēvs, un arī tas nebūs uz ilgu laiku. Viņš zaudēs gan tēvu, gan tēva liktenīgo kopiju,- jāsāk aprast ar šo briesmīgo faktu. Paliks tikai māte un viņas skaistā balss...

"Es zinu Sunitsultāncs vārdu," Lūka pēkšņi sacīja un, izgājis ārpus nojumes ēnas, skaļi un skaidri sauca: "Soraija!"

Laiks apstājās. Beteļsulas strūklas, puvušie tomāti, olu šāviņi sastinga lidojumā: Žurkas apstājās nekustīgas kā pašu fotogrāfijas; un debesīs Ūdri stāvēja uz paklājiem kareivīgās pozās, un lidojošie paklāji, it kā pārakmeņojušies, vairs nepli-vinājās vējiņā, pat Lācis, Suns un Netētuks bija stīvi kā vaska figūras. Tikai divi cilvēki kustējās šajā bezlaika Visumā. Viens bija Lūka; otrs, kas laidās lejup uz Ķēniņa Zālamana Paklāja Rešama un apstājās tieši viņa priekšā, bija spožā un nedaudz biedējošā Ūdrijas Sunītsultāne. Tikai Lūkam no viņas nebija bail. Šī bija viņa tēva Burvju Pasaule, un tāpēc varēja iedomāties, ka šai jaunajai Karalienei, šīs pasaules vissvarīgākajai sievietei, būs tāds pats vārds kā Lūkas mātei — vissvarīgākajai sievietei viņa un viņa tēva pasaulē. "Tu mani sauci," viņa sacīja. "Tu uzminēji manu vārdu, kas apturēja Laiku, tāpēc esmu te. Ko tev vajag?"

Ir tādi brīži dzīvē — ne gana daudz, bet gadās —, kad jauni puiši atrod tieši īstos vārdus, ko pateikt tieši īstajā brīdī; kad gluži kā dāvana īstā doma nāk tieši tad, kad tev to visvairāk vajag. Šis Lūkam bija viens no tādiem brīžiem. Viņš pieķēra sevi sakām varenajai Ūdrijas valdniecei, pats īsti nezinādams, kur savā galvā tādus vārdus uzgājis: "Es domāju, ka mēs varam viens otram palīdzēt, Sunītsultāne Soraija. Man vajag, lai jūs man steigšus palīdzat vienā lietā, un par to pretī man varētu būt viena doma par to, kā jūs varētu uzvarēt šajā karā."

Soraija paliecās uz priekšu. "Pasaki, ko tev no manis vajag," viņa pavēlēja rupji, pa Ūdru modei, un Lūka, kura parasti tekošā mēle bija paralizēta, norādīja uz Zelta Lodi Žurkpalātas kupola galā. "Jā, es redzu," Ūdrijas Soraija sacīja, "un pēc tam mans jaunais milords, bez šaubām, gribēs atgriezties Upē un turpināt ceļu." Lūka klusēdams pamāja, pat neizbrīnīts par to, cik daudz Soraijai zināms. "Tas ir sīkums," viņa sacīja un pamāja Lūkam, lai kāpj uz lidojošā paklāja, atklādama laipnāku raksturu, nekā varētu domāt, dzirdot viņas šerpos vārdus.

Tiklīdz paklājs, uzņēmis Lūku, izkustējās, tā Lūka zaudēja līdzsvaru un apgūlās uz muguras, un jau pēc brīža viņi bija pie zelta lodes, un Lūka spēja piecelties un uzsist pa to, un dzirdēja tīkamo tinkšķ skaņu, saglabājot Līmeni, un ieraudzīja, ka viencipara skaitlis redzes lauka augšējā labajā stūri palielinās uz 2. Un tad jau viņi atkal bija uz zemes, līdzās Netētukam un Sunim, un Lācim, kas visi bija sastinguši laikā, un Soraija sacīja: "Nu, tagad ir tava kārta. Vai varbūt tā bija tikai muldēšana? Tādi puišeļi kā tu —, kā mēdz teikt, brūķē muti, kamēr bikses nošļūk."

"Niezampulveris," Lūka pazemigi teica, apjēgdams, ka šī doma nemaz tik iespaidīgi neizklausās. Taču Sunītsultāne nu klausījās vērīgi, un Lūka, kautrīgi un traki sakaunējies, ņēma un izstāstīja viņai par savu militāro pieredzi un uzvaru pār Impēriskās Augstības Armiju Lielajā Rotaļlaukuma Karā. Izskatījās, ka Soraija kāri tver katru viņa vārdu, un, kad viņš bija beidzis, viņa klusi, atzinīgi nosvilpās.

"Rumbas ar niezampulveri," viņa noteica, drīzāk pati sev. "Kāpēc mums tas nekad neienāca prātā? Tas varētu iedarboties. Žurkām riebjas nieze! Tas iedarbosies. Jā! Iedarbosies gan\" Lūkam par pārsteigumu un slepenu sajūsmu, viņa pieliecās un trīsreiz viņu nobučoja — vienreiz uz kreisā vaiga, tad uz labā un tad vēlreiz uz kreisā. "Paldies," viņa sacīja. "Tu turi doto vārdu."

Par Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju stāstīts, ka tas varējis pārvietot neskaitāmus cilvēkus, lai cik liels nesaskaitāmais skaitlis, un preces jebkurā svarā, lai cik smags tas svars ar būtu, un varējis izplesties milzīgi liels, pat sešdesmit jūdžu garumā un sešdesmit jūdžu platumā. Ja laiks bija tāds, ka vajadzējis ēnu, tad virs tā kā saulessargs sapulcējās putnu armijas, un vējš to aizpūta turp, kurp tas gribēja doties, nepaspēji ne aci pamirkšķināt. Taču tie bija tikai stāsti, bet, lūk, ko Lūka tad ieraudzīja pats savām acīm: Sunītsultānc Soraija izpleta rokas, un vējš, klausīdams viņas pavēlei, sacēlās. Tad viņa itin vienkārši pazuda un ne vairāk kā pēc pusotras minūtes atkal parādījās, bet nu viņas paklājs bija daudz lielāks un uz tā burtiski bija desmitiem tūkstošu mazu papīra lidmašīnu. Bija acīmredzams, ka Ūdrijas valdniece spēj lietas nokārtot ātri. Jau mirkli pēc viņas atkalparādīšanās papīra lid-mašīnītes bija pacēlušās gaisā un sadalījušās starp viņas personisko gaisa spēku kareivjiem, kas joprojām bija sastinguši laikā, tāpat kā visi pārējie, ciktāl Lūkas skatiens sniedzās. Visā novērojamajā pasaulē kustējās tikai viņš un Sunītsul-tāne, un papīra lidmašīnu armāda. Un ari zaļzcltainais Ķēniņa Zālamana Paklājs, kurš, kravu izdalījis, atkal savilkās paliela mājas tepiķa izmērā.

"Kā jūs to izdarījāt?" Lūka pavaicāja, bet tūliņ piebilda: "Neliecieties ne zinis," jo viņš jau zināja atbildi, pirms to bija saņēmis. "Es zinu. NSP, un niezampulvera bumbas superātrumā izgatavoja NSM. Neizskaidrojamas Sarežģītības Mašīnas."

"Varu derēt," Sunītsultāne sacīja, "ka to tu neiemācījies skolā."

Žurkām nieze piemetas no daudz kā, un nav nekā nelaimīgākā par grauzēju, kam niez. Žurkas iedzīvojas parazītos — utīs un ērcēs, un blusās —, un tie sīkie kukaiņi sadēj olas pie žurku spalvu saknītēm, un niez. Žurkas dzīvo skarbu dzīvi netīrās vietās, un tās sagriežas, un griezumos tiek infekcijas, un tie pārvēršas par čūlām, un čūlas niez. Žurkām izkrīt spalvas, un no tā sāk niezēt āda. Āda paliek sausa, un tad iemetas blaugznas, un ari tās niez. Žurkas ēd visādus mēslus, un tām ir alerģija pret visādām pārtikas vielām, un tās dabū pārāk daudz viena ēdiena, bet pārāk maz cita, un no tā visa tām niez ka traks. Žurkām ir ekzēma un cirpējēde, un kašķis, un nātrene, un tās nevar nekasīties, un no kasīšanās paliek vēl trakāk. Un viss tas, ko varētu pateikt par žurkām vispār, bija daudzkārt vairāk attiecināms uz Respektorāta milzu Žurkām, slavenajām Aivaimanu Žurkām ar plāno ādu. Un, lai kādu niezi kašķīgie Respektorāta grauzēji bija kādreiz piedzīvojuši, tādu niezi, ko Ūdru Karaliene ar saviem gaisa spēkiem tiem uzlaida, tie vēl nekad nebija piedzīvojuši.

"Pirms es visus atsaldēšu," Sunītsultāne norīkoja Lūku, "ieved savus draugus iekštelpās un gaidi, kad es teikšu, ka ir droši nākt ārā." Lūka pamanīja, ka viņas toņkārta bija pilnīgi mainījusies; ne vēsts no asuma. Patiesībā, tā tiešām bija draudzīga un pat laipna.

Lūka darīja, kā Sunītsultāne bija likusi, steigšus saveda savējos pelēkajā beķerejā un tad piespiedās pie stikla rūts; tā viņš un Suns, un Lācis, un Netētuks redzēja tikai mazu drusku no tālākās liela mēroga iznīcības. Sunītsultāne valdonīgi pamāja, un Respcktorāts atkusa. Nu Lūka noskatījās, kā Ūdri laidās un šāvās lejā pilsētas ielās, mezdami burvju papīra lidmašīnas, kuras, šķiet, bija aprīkotas ar Žurku uzmeklēšanas ierīcēm, un dzinās pakaļ Žurkām, lai kur tās ietu, iekšā un ārā, zem palagiem un uz jumtiem, un drīz vien kauja bija uzvarēta, un Žurkas muka. Beteļsula un olas, un puvuši dārzeņi bija lieti noderējuši kā apvainojumi, taču niezampulveris ne tikai aizskāra Žurku jūtas un sagandēja apģērbu, bet pataisīja tas vēl smirdīgākas, nekā tās bija. Lūka redzēja pat visnejaukākā paskata milzu Žurkas — tās ar spoguļstiklu saulesbrillēm, smagi bruņotās, supernegantās Respektožurkas — skrienam uz riņķi un kliedzam, kad papīra lidmašīnas tās vajāja un bēra niezampulveri tām uz galvas un aiz apkakles. Viņš redzēja, kā tie gariem, nikniem nagiem plēš paši sevi, rauj ārā lielus gabalus paši sev no miesas, mēģinot pārtraukt niezi. Gaisu pildīja Žurku kliedzieni, kas tapa aizvien skaļāki — tik skaļi, ka Lūkam bija jāaizspiež ausis, jo tie gandrīz vai nebija izturami.

"Ja tas pulveris patiešām ir tas, ko es domāju," Netētuks beidzot apbrīna pilnā balsī noteica, "ja tas patiesi ir izgatavots no, kā cs domāju, nāvīgā Āzijas kudžli auga, kas sajaukts kopā ar, es nešaubos, ar pašas Alifbējas pārvarīgajām sēklām, gan reto gudgudi puķi... un, ja Sunītsultāne vēl piejaukusi klāt vielas no Vāczemes šķērmkaula vai maģisko kašķa pupu, Ēģiptes dēmoniskās abraksas sporas, Peru kačukaču un Āfrikas liktenīgās Pipipi virpuļus, tad iespējams, ka esam Žurku invāzijas Burvju Pasaulē gala liecinieki. ŠI formula, kuru, kā es domāju, Sunītsultāne izmantojusi, ir interesanta ar to, ka parastie cilvēki ir imūni pret šiem okultajiem pulveriem; tie skar tikai grauzējus. Jā, viņa lūdza tev patverties, bet lai aizsargātu suni un lāci, tas bija kā piesardzības pasākums; un visvairāk par visu, cs pieņemu, — lai mūs visus pasargātu no pēdējās un nāvīgās Dusmu Lēkmes pārņemtajām Žurkām."

Žurkas patiešām bija galīgi aptrakušas. Pa pelēkās beķe-rejas logu Lūka vēroja to augošo neprātu un nāves mokas. Respektorāta plānādainie kungi burtiski saskrāpēja sevi gabalos, patiešām sarāva sevi uz pusēm, līdz nekas vairs nebija palicis, tikai saķepušu spalvu kušķi un pelēkas, neglītas gaļas gabali. Žurku kliedzieni sasniedza briesmīgu kreščendo, un tad lēni gaiss norima un nolaidās klusums. Pašās beigās Lūka redzēja pašu Virsžurku skrienam pa ielu uz Laika Upes pusi, viņš skriedams sevi plosīja, un ielas galā, briesmīgi iebrēcies, ieleca Upē, un, tā kā viņš bija vienīgais Žurks Burvju Pasaulē, kas neprata peldēt, jo aizvien bijis pārāk slinks un izlaists, lai papūlētos iemācīties, tad noslīka Pārejošajā Plūsmā.

Un tā tas viss beidzās.

Lēni, lēni nežurcigie Respektorāta iemītnieki nāca ārā no savām mājām un saprata, ka viņu mocības beigušās, un tad lielā laimē metās pie žogiem, kas nošķīra Respektorātu no pārējās Burvju Pasaules, sagāza tos un aizmeta prom uz visiem laikiem sava cietuma mūru atliekas. Un, pat ja kādas Žurkas izdzīvoja Lielajā Niezambumbošanā, tās neviens vairs nekad neredzēja, jo tās salīda atpakaļ tumsā pasaules šķirbās, kur Žurkām vieta.

Ūdrijas Soraija uz sava zaļzelta paklāja piezemējās pie pelēkās beķerejas, kad Lūka un viņa sabiedrotie nāca ārā. "Lūka Halīfa," viņa sacīja, un Lūka viņai nemaz neprasīja, kā viņa zina viņa vārdu, "tu esi izdarījis Burvju Pasaulei lielu pakalpojumu. Vai tu par to man vēl kaut ko neprasīsi? Tu uzminēji manu vārdu; par to vien tev pienāktos vismaz tradicionālās trīs vēlēšanās, un tu esi izmantojis tikai vienu. Bet par to, ka tu iedomājies Niezambumbas! Kas zina, kāda būtu taisnīga atlīdzība par to! Mēģini iedomāties savu lielāko, svarīgāko vēlēšanos, kas tev nāk prātā, un tad es paskatīšos, vai varu tev kā nebūt palīdzēt!" Pirms Netētuks paspēja viņu apturēt, Lūka jau bija sācis ļoti ātri runāt, lai izstāstītu šai satriecošajai, jaunajai meitenei, kurai bija tieši tāds pats vārds kā viņa mātei, kāpēc viņš atrodas šeit, Burvju Pasaulē, un ko viņš cer izdarīt, un kāpēc. Kad īsā runa bija galā, Ūdrijas Sultanei acis bija izpletušās un roka pacēlusies mutei priekšā. "Iespējams ka es savā lepnībā runāju par ātru," viņa sacīja, un balsī manīja bijibu. "Iespējams, ka tu man lūdz kaut ko tādu, ko es nevaru dot."

Bet tad viņa pasmaidīja palaidnīgu smaidu un sasita rokas kā bērns. "Nozagt Dzīvības Uguni, kas vēl nekad Burvju Pasaules vēsturē nav izdarīts! Nu, tas tik būtu Visu Laiku Vistīka-māki Necienīgākais Gājiens! Kas nedzirdēts un brīnišķīgs! īsi sakot, tā būtu ārkārtēja Ūdru Drausmīgā Ricbeklība, tāpēc katrs īsts Ūdrs ir aicināts palīdzēt. Maniem kaujas biedriem no ŪGS — Ūdru Gaisa Spēkiem — ir jāatgriežas mājās Ūdrijā; bet, Lūka Halīfa, Uguns Zagli, es, Ūdru karaliene, izdarīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu tev izdarīt šo visbriesmīgāko un viscēlāko, un visbīstamāko, un, neapšaubāmi — visbaudāmāko Noziegumu."

"Es tā kā steidzos," Lūka drosmīgi teica, "un tev ir šis superātrais paklājs. Vai tu kaut kādā veidā nevarētu aizraut mani garām visiem citiem Līmeņiem un aizvest mani pie Uguns, kur man jātiek, un pēc tam atkal aizgādāt mani uz turieni, kur es sāku?"

"Upe ir gara un mānīga," Sunītsultāne Soraija sacīja, domīgi mādama ar galvu. "Un tev tik un tā jātiek cauri Laika Miglai, kur neko nevar redzēt, un tad ir Lielais Staignājs, kur Upe pārvēršas purvā un kur nevari pakustēties, un tad ir Neizbēgamais Atvars, kurā Laiks griežas uz riņķi vien, un tu netiec ārā, un vieta, kur Upe sazarojas Triljons un Vienā Takā, kur Upe pārvēršas labirintā, un tu noteikti apmaldīsies visos tajos ūdeņu līkločos un nekad neatradīsi vienu vienīgu straumi, kas ir Laika patiesais, nepārtrauktais Ceļš. Nu, labi," viņa sacīja, un no viņas balss Lūka noprata, ka lēmums ir pieņemts. "Es piebiedrošos tev tavos piedzīvojumos. Ir vismaz četri posmi — kā tu viņus tur sauci? — "Līmeņi"? — ir četri Līmeņi, kuriem es varu tev palīdzēt pārlēkt. Bet pēc tam tev bus jātiek galā pašam,- kā būs, tā būs."

"Kāpēc tu nevari mani aizvest līdz galam?" Lūkam paspruka, tik ļoti viņš bija vīlies.

"Tāpēc, mans mīļais Lūka," Ūdrijas Sunītsultāne atbildēja, "ka šis zīda lidojošais paklājs, kuru man tik sen dāvāja pats Ķēniņš Zālamans, var izdarīt visādas brīnumlietas, bet nevar izlidot cauri Varenajiem Liesmu Apļiem."