Lūka un dzīvības uguns

3 Laika Upes kreisais krasts

Silsilas upe, Lūkasprāt, nebija skaista. Varbūt jaunībā tā bijusi gana glīta — kaut kur augšā, kalnos, kā mirdzoša, lēkājoša straume, kas steidzās pāri gludenajiem akmeņiem, bet te, lejā, piekrastes līdzenumos, tā bija kļuvusi resna, slinka un netīra. Šļakstinājās no vienas puses uz otru platos, čūskainos lokos un bija gandrīz gaišbrūnā krāsā, izņemot tās vietas, kur tā izskatījās zaļa un gluma, un tad vēl šur tur virspusē peldēja lillā naftas pleķi, un laiku pa laikam beigtas govis skumīgi peldēja uz jūru. Tāpat arī upe bija bīstama, jo tecēja dažādos ātrumos,- tā varēja bez brīdinājuma kļūt straujāka un aizraut laivu prom vai ievilkt tevi lēni virpuļojošā atvarā, un tad tu paliktu tur iestrēdzis stundām, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Tajā bija nodevīgi sēkļi, kas varēja uzsēdināt tevi uz sēres vai nogremdēt lielāku kuģi, prāmi vai baržu, ja tā uzskrēja zemūdens klintij. Tajā bija duļķainas dzīles, kurās, Lūka iedomājās, varēja dzīvot jebkas neglīts, netīrs un rijīgs, un nekur, tas bija skaidrs, visā tās netīrajā plūdumā nebija nekā ēdama, ko vērts noķert. Ja kāds iekrita Silsilā, tad vajadzēja doties uz slimnīcu attīrīties, kur tad arī dabūja potes pret trakumsērgu.

Vienīgais labums no šīs upes bija tāds, ka tūkstošiem gadu laikā tā abās pusēs bija sastūmusi augstu zemes krastu, ko sauca par Dambi, tāpēc tā bija neredzama, ja vien neuzkāpi kādā no šiem Dambjiem un neparaudzījies lejup uz šķidro čūsku tur plūstam un nepaostīji tās briesmīgo smaku. Un, pateicoties Dambim, upe nekad nepārplūda, pat ne lietus

sezonā, kad tās līmenis cēlās, tāpēc pilsētai bija aiztaupits murgs, kad brūni, zaļi un violeti ūdeņi, glumu briesmoņu un beigtu lopu pilni, gāžas pa tās ielām.

Silsila bija strādājoša upe; tā pārvadāja graudus un kokvilnu, un kokus, un degvielu no laukiem cauri pilsētai uz jūru,- bet baržu vīri, kas rīkojās ar kravu uz garajiem, plakanajiem lih-teriem bija pazīstami savas nejaukās dabas dēļ; viņi runāja rupji; viņi ar pleciem nostūma tevi nost no ietves, un Rašī-dam Hallfam tikās teikt, ka Upes Vecis esot viņus nolādējis un pataisījis tikpat bīstamus un sliktus kā pašu upi. Kahani iedzīvotāji, cik spēdami, centās nelikties par upi ne zinis, bet nu Lūka attapās stāvam tieši pie tās kreisā, proti, dienvidu Dambja, brīnīdamies, kā gan viņš, nepakustinādams ne muskuli, te nokļuvis. Lācis Suns un suns Lācis bija viņam līdzās, no skata tikpat apjukuši kā viņš, un, protams, arī Nctētuks bija turpat, smaidīdams savu noslēpumaino smaidu, kas izskatījās gluži kā Rašīda Halīfas smaids, bet nebija.

"Ko mēs te darām?" Lūka noprasīja.

"Tavas vēlmes bija man pavēle," Netētuks atteica, sakrustodams rokas uz krūtīm. ""Nu tad aiziet," tu teici, un aiziet. Hokus-pokus!"

"Varētu padomāt, ka viņš ir nezin kāds džins, izlīdis nezin no kādas lampas," lācis Suns nosprauslājās Hārūna skaļajā balsī. "It kā mēs nezinātu, ka īstā Brīnumlampa pieder princim Aladinam un viņa princesei Badr al-Budūrai un tāpēc šeit tās nebūs."

"Mh," sacīja suns Lācis, kurš no dabas bija klusāks un praktiskāks, "cik vēlēšanos viņš īsti piedāvā? Un vai visi var vēlēties?"

"Viņš nav nekāds džins," lācis Suns lāciski noteica, "Neviens neko nerīvēja."

Lūka joprojām bija apjucis. "Kāda jēga nākt šurp, pie Smirdeļupes?" viņš vaicāja. "Tā vienkārši tek uz jūru, tāpēc, godīgi sakot, tā mums nekādi nenoderētu, pat ja tā nebūtu Smirdele, bet ir gan."

"Vai tu par to esi pārliecināts?" Netētuks vaicāja. "Vai negribi uzrāpties augšā uz Dambja un paskatīties?"

Tā nu Lūka kāpa, un Suns un Lācis kāpa līdz ar viņu, un, kad viņi tur nokļuva, Netētuks kaut kādā veidā jau sagaidīja viņus tur, augšā, — vēss kā kokakola uz klints. Bet tieši tobrīd Lūku neinteresēja tas, kā Netētuks ticis Dambja augšā, jo redzēja kaut ko tādu, kas burtiski nebija no šīs pasaules. Tur, kur vajadzēja būt smirdīgai Silsilai, plūda pavisam cita upe.

Jaunā upe spīdēja sidrabainā saules gaismā, spīdēja kā nauda, kā miljons pret debesīm pavērsti spoguļi, kā jauna cerība. Un, kamēr Lūka skatījās ūdenī un redzēja tur tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienu dažādu šķidruma pavedienu saplūstam kopā, apvijoties un savijoties, izplūstot citam no cita un pārvēršoties citā tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienā ūdens pavedienā, viņš pēkšņi saprata, ko redz. To pašu apburto ūdeni, ko pirms astoņpadsmit gadiem bija redzējis viņa brālis Hārūns Straumju Okeānā; tas bija kritis Vārdu Plūdos un no Stāstu Jūras caur Gudrības Ezeru tecējis viņam pretī. Tātad šī bija — tai vajadzēja būt — tai, ko Rašīds Halīfa bija nosaucis par pašu Laika Upi, un pilnīgi visa vēsture plūda viņa acu priekšā, pārvērsta mirdzošā, sajauktā daudzkrāsu stāstu straumē. Viņš, nejauši klupdams, bija paspēris soli pa labi un ienācis Pasaulē, kas nebija viņa paša, un šajā Pasaulē nebija Smirdeļupes, bet tās vietā bija šis brīnumainais ūdens.

Viņš paraudzījās uz to pusi, kurp plūda Upe, taču pie apvāršņa cēlās migla un aizsedza viņam skatienu.

"Es neredzu nākotni, un šķiet, ka tā tam jābūt," Lūka nodomāja un pagriezās, lai paskatītos uz otru pusi, kur redzamība kādu gabalu bija laba, gandrīz pat tik tālu, cik viņa skatiens sniedzās, bet arī tur aizmugurē bija migla, to viņš zināja; daļu savas pagātnes viņš bija aizmirsis, un par Visuma pagātni pārāk daudz nezināja. Te viņa priekšā plūda Tagadne — spoža, valdzinoša, un viņš bija tik ļoti aizņemts ar tās apskatīšanu, ka nepamanīja Upes Veci, iekams vīrs ar garo bārdu nepienāca pavisam viņam klāt. Rokās tam bija Terminators — milzīgs zinātniskās fantastikas bliezējs —, un viņš iešāva Lūkam tieši sejā.

TRRRATRATATĀ!

"Interesanti," Lūka nodomāja, sasprāgdams miljoniem spīdīgos gabaliņos, "ka es vēl spēju domāt." Viņš nebija domājis, ka, būdams tikko izārdīts ar milzīgu bliezēju kā no zinātniskās fantastikas, spēsi vēl padomāt. Un nu miljons spīdīgie gabaliņi bija kā nebūt savākušies kopā mazā čupiņā, un suns Lācis un lācis Suns tai blakus no ciešanām raudāja, un tagad miljons gabaliņu atkal savienojās, ar klusām, spīdīgām piesūkšanās skaņām, un nu — paukš! — te nu viņš bija, atkal vienā gabalā, atkal viņš pats, stāvēja uz Dambja lidzās Nctētukam, kurš šķita uzjautrināts, un Upes Veci nekur nemanīja.

"Tev paveicās," Netētuks domīgi noteica, "ka es tev sākumā iedāvināju pāris rezerves dzīvību. Tev derētu savākt vēl kādas, pirms viņš atgriežas, un arī izdomāt, ko ar viņu iesākt. Viņš ir negants večuks, bet kaut kā ar viņu var tikt galā. Tu jau zini, kā tās lietas notiek."

Un Lūka saprata, ka zina gan. Viņš paskatījās apkārt. Lācis Suns un suns Lācis jau bija ķērušies pie darba. Lācis izrakņāja visu apkārtni, un, kā tad, visur atradās kauli — sīki, kraukšķoši kauliņi, vienas dzīvības vērti, ko Lācis spēja samalt un norīt vienā acumirkli, un bija arī lielāki kauli, kurus bija jāvelk ārā no zemes un kārtīgi jāgrauž, un tie katrs bija starp desmit un simts dzīvību vērti. Pa to laiku lācis Suns bija pazudis kokos, kas auga Dambja krastos, meklēdams zaros paslēptos simts dzīvību vērtos bišu stropus, un pa ceļam nosita un aprija nezin cik viendzīvības zelta bišu. Dzīvības bija visur un visā — nomaskētas par akmeņiem, dārzeņiem, krūmiem, kukaiņiem, puķēm vai par pamestiem saldajiem batoniņiem, vai burbuļūdens pudelēm,- trusis, kas traucas tev pa priekšu, varēja būt dzīvība, vai arī spalviņa, ko vēsmiņa atpūtusi tev pie paša deguna. Ātri atrastas, ātri ievāktas, dzīvības bija šis pasaules sīknauda, un, ja pāris pazaudēji, tas nekas; vienmēr varēja dabūt vēl.

Lūka sāka medīt. Viņš ķērās pie saviem iecienītākajiem paņēmieniem. Aizvien ir vērts iespert pa celmiem un izčamdīt kādu krūmu. Palecoties gaisā un smagi piezemējoties abām kājām, varēja nokratīt dzīvības no kokiem un pat likt tām krist kā lietum no tukša gaisa. Vislabāk, Lūka atklāja, bija sist savādajiem, ķegļiem līdzīgajiem radījumiem ar apaļiem dupšiem, kas laiski lēkāja pa Promenādi — eleganto, kokiem apaugušo celiņu gar Dambi. Kad tiem iespēra, radījumi nevis apgāzās, bet traki valstījās no vieniem sāniem uz otriem, ķiķināja un baudā kliedza, saukdami kā ekstāzē: "Vēl! Vēl!", bet Lūkas meklētās dzīvības tikmēr muka no tiem ārā kā spīdīgas vaboles. (Kad Spārdāmdupšiem beidzās dzīvības vaboles, tie bēdīgi teica: "Vairs ne, vairs ne," nodūra galviņu un nokaunējušies aizlēkāja prom.)

Kad Lūkas atrastās dzīvības nokrita uz Dambja, tās uzreiz ieguva mazu zelta ritenīšu apveidu un tūlīt pat laidās prom, un Lūkam vajadzēja tās panākt, piesargoties, lai pats nenokristu no Dambja Laika ūdeņos. Viņš sagrāba pilnas riekšavas dzīvību un sabāza tās kabatās, kur tās, klusītēm nodžinkstot, izšķīda un kļuva par daļu no viņa; un tajā brīdī viņš pamanīja, ka viņam mainās redze. Redzes lauka kreisajā augšējā stūrī kaut kādā veidā bija iekārtojies trīsciparu skaitītājs; tas tur bija vienā un tajā pašā vietā, lai kur viņš skatītos un lai cik stipri berzētu acis; un, kad viņš rija vai uzsūca savas daudzās dzīvības, skaitlis palielinājās, turklāt visu laiku klusi dūca. Viņš saprata, ka itin viegli spēj pieņemt šo jauno parādību. Viņam vajadzēs zināt rezultātu, jo, ja dzīvības izbeigsies, tad arī spēle būs galā un varbūt arī tā otra veida dzīve, īstā, ko viņam vajadzēs, ja un kad viņš atgriezīsies īstajā Pasaulē, kurā viņa īstais tēvs, kuram izmisīgi vajag viņa palīdzību, guļ Miegā.

Viņš bija savācis 315 dzīvību (tā kā skaitlis viņa personiskā ekrāna augšējā kreisajā stūrī bija trīsciparu, viņš nojauta, ka maksimālais iespējamais savācamais daudzums laikam ir 999), kad Dambī atkal uznāca Upes Vecis, atkal ar savu Terminatoru rokā. Lūka paskatījās apkārt, pārbijies lūkodamies pēc kādas paslēptuves un vienlaikus arī izmisīgi mēģinādams atcerēties, ko tēvs bija viņam stāstījis par Veci, kurš, kā šķita, nebija tikai viens no Rašīda Halīfas izdomājumiem, vai arī — varbūt Upes Vecis atradās Burvju Pasaulē tieši tāpēc, ka Rašīds Halīfa bija viņu izdomājis. Lūka atcerējās tēvu stāstām to stāstu:

"Upes Vecim bārda gara kā upe,

Tāpēc ka izlīdis pats ir no upes,

Šaujamo rokā, uz mutes nav kritis,

Negantais vecis visus sasitis."

Un tur patiesi bija pats Vecis, garo, balto upes bārdu un milzīgo bliezēju, viņš kāpa ārā krastā, rāpās augšup pa Dambi un uz Promenādi. Lūka par visām varītēm centās atsaukt atmiņā, ko vēl Melšašāhs bija viņam stāstījis par šo ļauno Upes dēmonu. Kaut ko par jautājumu uzdošanu Vecim. Nē, mīklas, nu ja! Rašīds mīlēja mīklas; viņš dienām no vietas, naktīm no vietas, gadiem no vietas bija mocījis Lūku ar mīklām, līdz Lūka samācījās gana labi, lai varētu mocītājam atdarīt ar to pašu. Rašīds vakaros sēdēja savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, un Lūka mēdza ielēkt viņam klēpī, kaut arī Soraija viņu rāja, brīdinādama, ka krēsls viņu abu svaru neizturēšot. Lūkam bija vienalga, viņš gribēja tur sēdēt, krēsls nekad nebija salūzis vai — vēl nebija salūzis, un, beigu beigās, visa tā mīklošanās noderēs.

Jā! Upes Vecis bija mīklotājs, to Rašīds teica par viņu; viņš bija atkarīgs no mīklu minēšanas tāpat kā spēlmaņi ir atkarīgi no spēles vai dzērāji no dzēriena, un tā viņu var sakaut. Problēma bija ar to, kā tikt Vecim gana tuvu, lai varētu kaut ko pateikt, ja viņš turēja rokā Terminatoru un bija gatavs šaut bez brīdinājuma.

Lūka izdarīja veiklas māņu kustības, tomēr Vecis nāca tieši viņam virsū, un, kaut gan sākumā suns Lācis un lācis Suns mēģināja stāties viņam ceļā, pāris TRRRATARATĀ sašķaidīja viņus gabalos un lika pagaidīt, kamēr viņu ķermeņi pārgrupēsies; un pēc brīža ari Lūka bija sadragāts, un viņam atkal vajadzēja izšķīst miljons mirdzošos gabaliņos un atkal savienoties, atkal izdodot tos klusos paukšķus, izjust atvieglojumu par to, ka zaudēt dzīvību nav tas pats, kas mirt. Pēc tam jau atkal vajadzēja vākt dzīvības, taču šoreiz Lūka atcerējās to punktu uz Dambja, kurā Vecis bija pamanāms, pirms viņš uzlēca uz Promenādes,- un, ticis līdz sešsimt dzīvībām, viņš pārstāja vākt, ieņēma pozīciju un gaidīja.

Tiklīdz Vecis parādījās, tā Lūka bļāva pilnā kaklā: "Minam mīklas! Minam mīklas!", kas, kā viņš bija iemācījies, vakarējot kopā ar Rašīdu, bija laika pārbaudi izturējis veids, kā izaicināt mīklotāju uz kauju. Upes Vecis apstājās kā zemē iemiets, un plats, nejauks smaids izpletās viņam pa visu ģīmi. "Kas mani sauc?" viņš kā ķērkdams nokladzināja. "Kurš iedomājies, ka varēs pārspēt Rātselmeister, pašu Roi des Ēnigmes, Pahēlija-ka-Padišāhu, Mīklu pavēlnieku? — vai zini, ar ko tur riskē? — likmes ir augstas! augstākas nemēdz būt! — paskaties uz sevi, tu neesi nekas, tu esi bērns; nemaz nezinu, vai gribu stāties tev pretī — nē, es nestāšos tev pretī, tu neesi tā cienīgs — nu, labi, ja reiz tu uzstāj — un, ja tu, bērns, zaudēsi, tad visas tavas dzīvības būs manas — vai tu saproti? — visas tavas dzīvības būs manas. Galīgā iznīcība. Te, sākumā, tu sastapsies ar savu galu."

Un, lūk, ko Lūka būtu varējis viņam atbildēt, bet neatbildēja, izvēlēdamies klusēt: "Un tu, briesmīgais Veci, nesaproti to, ka, pirmkārt, mans tēvs ir Miklu Karalis un viņš man iemācīja visu, ko zināja. Nākamais, ko tu nesaproti, ir tas, ka mūsu mīklu cīņas turpinājās stundām un dienām, un nedēļām, un mēnešiem, un gadiem no vietas, tāpēc man ir neizsmeļams cieto riekstu krājums. Un visvairāk par visu tu nesaproti to, ka es esmu aptvēris kaut ko svarīgu, proti, ka šī pasaule, kurā atrodos, šī Burvju Pasaule, tā nav vienkārši kura katra veca Burvju Pasaule, bet mana tēva radītā. Un tāpēc, ka tā ir viņa Burvju Pasaule un neviena cita, es zinu visu noslēpumus, arī tavējo, tu baismais Veci."

Taču skaļi viņš Istenibā pateica, lūk, ko: "Un ja tu, Veci, zaudēsi, tad tev vajadzēs terminēt pašam sevi, turklāt nevis tikai pagaidām, bet uz mūžīgiem laikiem."

Kā Vecis smējās! Viņš zirgojās līdz asarām, kas tecēja viņam ne tikai no acīm, bet arī pa degunu. Viņš turēja vēderu un lēkāja no prieka, tā ka viņa baltā, garā bārda plīkšķēja gaisā kā pātaga. "Tas bija labais," viņš beigu beigās teica, mēģinādams atvilkt elpu. "Ja es zaudēšu. Nenovērtējami. Sākam." Taču Lūka nebija tik viegli piemuļķojams. Mīklotāji ir krāpnieki, tik daudz viņš zināja, un, pirms mesties kaujā, vajadzēja darījumu iecirst akmenī, citādi viņš vēlāk no tā izgrozīsies. "Un, ja tu zaudēsi, tad darīsi, kā es likšu," zēns uzstāja. Upes Vecis savilka īgnu ģīmi. "ļā, jā, jā," viņš atbildēja. "Ja es zaudēšu, tad es paštcrminēšos. Autoterminēšos. Es pats iztcr-minēšu sevi pašu. He, he, he. Satriekšu sevi gabalos." — "Neatgriezeniski," Lūka stingri noteica. "Reizi par visām reizēm." — Vecis kļuva nopietns, un viņa seja netīkami iekrāsojas. "Nu, labi," viņš norēja. "Jā. Neatgriezeniska termi-nēšana, ja es zaudēju; vienā vārdā, NeaLgriezēšana\ Bet, kā pats drīz atklāsi, bērns, ne jau es zaudēšu visas savas dzīvības."

Lācis un Suns bija briesmīgi satraukušies, bet nu jau Lūka un Vecis meta lokus viens ap otru, skatījās viens otram acīs, cerot, ka pretinieks novērsīsies, un Vecis ierunājās pirmais, viņa alkatīgā balss nelīdzeni spiedās cauri zobiem, kas kāroja notiesāt Lūkas dzīvību.

"Kas iet kokam uz riņķi un riņķi, bet nekad neiet iekšā?"

"Koka miza," Lūka uzreiz sacīja un spēra pretī savu mīklu: "Vienkājim smaga galva."

"Kāposts," Vecis atcirta. "Ko tu vari paturēt, kaut esi devis otram?"

"Savu vārdu. — Man ir mazs namiņš, un es dzīvoju tur viens. Tam nav ne durvju, ne logu; ja gribu iziet ārā, jāizlaužas cauri sienai."

"Ola. — Kas raud bez acīm?"

"Lietus. — Laižas bez spārniem, kauc bez rīkles?"

"Viesulis. — Kas tek dienu un nakti?"

"Upe. — Kas pastāv jau miljons gadu, bet nekad nav vecāks par mēnesi?"

"Mēness. — Kad nezini, kas tas ir, tad tas ir kaut kas, bet, kad zini, kas tas ir, tad tas nav nekas."

"Tas ir viegli," Lūka sacīja, pavisam aizelsies. "Mīkla."

Viņi riņķoja viens ap otru aizvien atrak un ātrāk, un miklas nāca aizvien straujāk un straujāk. Un tas bija tikai sākums, Lūka zināja,- drīz nāks skaitļu mīklas un stāstu mīklas. Grūtās lietas vēl priekšā. Viņš nezināja, vai pēdējo gājienu izturēs, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka Vecis nosaka sacīkšu ātrumu un garu. Bija laiks izspēlēt džokeri.

Viņš pārstāja riņķot un savilka seju visdrūmākajā izteiksmē. "Kas," viņš vaicāja, "no rīta iet uz četrām, pusdienā uz divām, bet vakarā uz trim kājām?"

Arī Upes Vecis mitējās riņķot, un viņa balsī pirmo reizi varēja manīt vājumu, bet locekļos — trīsas. "Kādu spēli tu spēlē?" viņš vāri noprasīja. "Tā ir visslavenākā mīkla pasaulē."

"Jā, ir gan," Lūka teica, "bet tu velc laiku. Atbildi."

"Četras kājas, divas kājas, trīs kājas," Upes Vecis sacīja. "To visi zina. На! Tā taču vecākā mīkla uz pasaules!"

(“Briesmone, ko sauca par Sfinksu, ” Rašīds Halīfa mēdza stāstīt Lūkam, “sēdēja Tēbu pilsētas pievārtē un izaicināja katru garāmejošu ceļinieku uzminēt viņas mīklu. Kad viņiem neizdevās, viņa tos nogalināja. Tad kādu dienu tur gadījās iet vienam varonim, kurš zināja atbildi." — “Un ko tad Sfinksa iesākal" Lūka vaicāja tēvam. — “Viņa pašter-minējās,” Rašīds atbildēja.

“Un kāds bija tās mīklas atminējumsf” Lūka gribēja zināt. Bet Rašīdam Halīfam bija jāatzīst: lai cik reižu viņš būtu klausījies to nolāpīto stāstu, viņam nekādi neizdodoties atcerēties mīklas atminējumu. “Tāpēc tā vecā Sfinksa,” viņš sacīja ne pārlieku saskumis, “mani noteikti notiesātu.")

"Nu, kas ir," Lūka uzsauca Upes Vecim. "Tavs laiks beidzies."

Upes Vecis pārbijies raudzījās apkārt. "Es tik un tā varētu tevi sašķaidīt," viņš sacīja.

Lūka papurināja galvu. "Tu zini, ka nevari vis," viņš sacīja. "Tagad nē, vairs nē." Tad Lūka pieļāva mazliet sapņaināku sejas izteiksmi. "Arī mans tēvs nekad nespēja atcerēties atbildi," viņš teica. "Un šī ir mana tēva Burvju Pasaule, un tu esi viņa Mīklu Vīrs. Tāpēc tu nevari zināt to, ko viņš nespēja atminēties. Un tagad tevi piemeklēs Sfinksas liktenis."

"Neatgriezēšana," Upes Vecis klusītēm noteica. "Jā. Tas ir taisnīgi." Un tad bez liekas kavēšanās, bez liekas jūtinā-šanās viņš pacēla savu Terminatoru, uzgrieza kloķi uz maksimālo, pagrieza ieroci pret sevi un izšāva.

"Atbilde ir cilvēks," Lūka sacīja tukšam gaisam, kamēr sīkas, spīdīgas Upes Veča drumslas pagaisa nekurienē, "kas, bērns būdams, rāpo uz visām četrām, pieaudzis iet stāvus, bet vecumā atbalstās uz spieķa. Atbilde ir: cilvēks. To zina visi."

Vārtsarga aiziešana uzreiz atsedza Vārtus. Dambja malā brīnumaini pavērās akmens arka, režģis, ap kuru vijās buganviju ziedi, un viņpus tās Lūka saskatīja elegantu kāpņu laidienu, kas veda līdz Upes malai. Ejas kreisajā kolonnā bija iestrādāta zelta poga. "Es tavā vietā to nospiestu," Nctētuks ieminējās. — "Kāpēc?" Lūka pavaicāja. "Tas ir tāpat kā nospiest durvju zvanu, lai ieaicina iekšā?" — Netētuks papurināja galvu. "Ne," viņš pacietīgi atbildēja. "Nē, tas ir tāpat kā saglabāt savu Līmeni, lai nākamreiz, kad pazaudēsi dzīvību, tev nav vairs šeit jāatgriežas un nav vēlreiz jācīnās ar Upes Veci. Var gadīties, ka nākamreiz viņš vairs uz tavu triku neuzrausies."

Lūka, juzdamies mazliet stulbi, nospieda pogu, uz ko par atbildi īsi noskanēja mūzika, puķes ap velvēto eju izauga lielākas un kļuva krāsainākas, un Lūkas redzes laukā parādījās jauns skaitītājs, Šoreiz — augšējā labējā stūrī, viencipara skaitītājs, kas rādīja "1". Viņš prātoja, cik Līmeņus vajadzēs pārvarēt, bet pēc muļķības ar "Saglabāt" pogu Lūka nolēma, ka šis nav īstais bridis to vaicāt.

Netētuks veda zēnu, suni un lāci lejup uz Dambi, uz Laika Upes kreiso krastu. Spārdāmdupši lēkāja augšup pie ceļiniekiem, cerēdami dabūt kādu spērienu. "Vai! Vai! Vai!" viņi spiedza laimīgās priekšnojautās, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Lācis un Suns abi vienlaicīgi runāja savās skaļajās, jaunajās balsis, pa pusei satraukušies, pa pusei pārbijušies par Lūkas cīņu un uzvaru pār Upes Veci, un viņu tērgāšanā bija tik daudz kātadu un kotadu un ahu un vāju, ka Lūka nemaz netika līdz atbildēšanai. Un, lai kā arī būtu, viņš bija pārguris. "Man jāapsēžas," viņš sacīja un turpat arī saļima. Viņš ar būkšķi piezemējas upmalas putekļos, un tie pacēlās ap viņu kā zelta mākonītis, kas ātri vien pārtapa par kādu radību — dzīvai, spārnotai liesmiņai līdzīgu. "Pabaro mani, un es dzīvošu," tā svelmaini teica. "Iedod man ūdeni, un es miršu."

Atbilde bija acīmredzama. "Uguns," Lūka klusi noteica, bet Ugunsvabulis satraucās. "Tā nesaki!" tas dūca. "Ja tu pilnā balsi kliegsi uguns, tad kāds te vēl ņems un atskries ar šļūteni. Te visapkārt jau tā ir pārāk daudz ūdens manai gaumei. Man laiks laisties." — "Bet pagaidi bridi," Lūka, par spīti nogurumam, uztraucies sacīja. "Varbūt es tieši tevi meklēju. Tava gaisma ir tik skaista," viņš piebilda, iedomājies, ka nedaudz glaimu par ļaunu nenāks. "Vai tu... vai šis ir... vai tu varētu piederēt... nesējam... Dzīvības Ugunij?"

"Nepiemini to," Netētuks steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.

"Kā tu zini par Dzīvības Uguni?" Ugunsvabulis gribēja noskaidrot un sāka skaisties. Tad neapmierināti pievērsās Netētukam. "Un jums, kungs, kā es to redzu, vajadzētu būt kaut kur pavisam citur un nodarboties ar kaut ko pavisam citu."

"Kā tu redzi," Netētuks teica Lūkam, "Ugunsvabuļiem ir tāds, nu, mazliet karstasinigs raksturs. Taču tās tik un tā izpilda sīku, bet noderīgu funkciju, izplatot siltumu, lai kur tās ietu."

To dzirdot, Ugunsvabulis aizsvilis. "Gribat zināt, kas man, Vabulim, kremt?" tas sašutis vaicāja. "Neviens nav draudzīgs pret uguni. Jā, viss kārtībā, ja tā ir savā vietā, tā ļaudis teiktu — piepilda istabu ar jauku gaismu, bet neizlaidiet to no acīm gadījumam, ja tā kļūst nevaldāma, un pirms aiziešanas noteikti nodzēsiet. Lai cik arī tā būtu vajadzīga, pāris meži nodeguši ugunsgrēkos, reizumis kāds vulkāna izvirdums, un tava reputācija pagalam. Bet turpretim ūdens! — ha! — to gan liela bez sava gala. Plūdi, lieti, plīsušas caurules, un nekas. Ūdens ir visu mīlulis. Un tad, kad tie viņu sauc par Dzīvības avotu! — tfu! — tas mani tiešām kremt." Ugunsvabulis uz īsu brīdi izšķīda niknu, dūcošu dzirksteļu mākonītī, bet tad atkal savācās kopā. "Dzīvības avots, ko tu neteiksi!" tas šņāca. "Kas par domu. Dzīvība nav piliens. Dzīvība ir liesma. Kā jums šķiet, no kā sastāv saulei No lietus lāsēml Nedomāju vis. Dzīvība nav slapja, jaunekli. Dzīvība deg."

"Mums tagad jāiet," Nctētuks iejaucās, bīdot Lūku, Lāci un Suni uz priekšu pa Upes krastu. Un Ugunsvabulim viņš pieklājīgi pateica: "Paliec sveiks, spožais gars."

"Ne tik strauji," Ugunsvabulis iesvilās. "Es te samanu kaut ko gruzdam, zem virskārtas. Te Kāds, un tas būtu tas tur indivīds," — un Vabulis pastiepa sīku liesmas pirkstiņu uz Lūkas pusi — "kaut ko teica par vienu tādu Uguni, kuras pastāvēšanai vien vajadzētu būt Noslēpumam, un Kāds cits te, proti, es pats, gribētu noskaidrot, kā tas otrs Kāds par to uzzinājis un kas tam Kādam varētu būt padomā."

Netētuks nostājās starp Lūku un Vabuli. "Tagad pietiek, Uzpūtīgais Uzliesmojum," viņš sacīja daudz stingrākā balsī. "Pazūdi! Čūkstēdams čurksti prom!" Viņš nocēla no galvas panamu un pamāja ar to uz nokaitētā kukaiņa pusi.

Ugunsvabulis apvainots iesvilās. "Nejokojies ar mani," tas sauca. "Vai tu nezini, ka spēlējies ar Uguni?" Tad tā saplīsa spožā mākonītī, drusciņ apsvilināja Lūkam uzacis un pagaisa.

"Nu, tas mums nepadarīja dzīvi vieglāku," Netētuks teica. "To tikai mums vajadzēja, lai tas draņķa Vabulis saceļ Uguns Trauksmi."

"Uguns Trauksmi?" Lūka pārvaicāja.

Netētuks papurināja galvu. "Ja viņi zina, ka tu nāc, tad skaiti, ka esi nosvilis, un viss."

"Tas nav labi," Lūka sacīja, izskatīdamies tik nomākts, ka Netētuks no tiesas apskāva viņu ap pleciem.

"Labās ziņas ir tādas, ka Ugunsvabulis ilgi neizvelk," viņš mierināja jaunieti. "Spoži liesmo, bet ātri izdeg. Un iet pa vējam. Te šurp, te turp, tāda tiem daba. Bez noturīgiem mērķiem. Tāpēc ir maz ticams, ka tas vispār tiks tik tālu, lai brīdinātu," un tad Netētuka balss apklusa.

"Brīdināt ko?" Lūka nepiekāpās.

"Spēkus, kurus nevajag brīdināt," Netētuks atbildēja. "Briesmoņus, kas spļauj uguni, un maniakālos dedzinātājus, kas gaida Upes augštecē. Tos, kuriem tev jātiek garām, vai arī tevi iznīcinās."

"Ā," Lūka rūgti noteica. "Tas viss? Es domāju, jūs gribējāt teikt, ka tur varētu būt kāda nopietna problēma."

Laika Upe, kas kopš brīža, kad Lūka to pirmo reizi ieraudzīja, bija klusi plūdusi, nu čumēja un mudžēja. Šķita, ka tajā peld visvisādas savādas radības un uznirst no dzīlēm — savādas, bet Lūkam pazīstamas no tēva stāstiem: garie, resnie, aklie, bālganie tārpi, kuri, kā Netētuks atgādināja, bija spējīgi izgrauzt Caurumus pašā Laika Audeklā, panira zem Tagadnes virsmas, lai no jauna iznirtu neiespējami tālā Pagātnes vai Nākotnes punktā — tajās miglas tītajās zonās, kurās Lūkas skatiens nesniedzās; un bālās, nāvīgās Slimzives, kuras pārtika no saslimušo dzivibas spēka.

Gar krastu skrēja balts trusis, uzvilcis vesti un norūpējies raudzīdamies pulkstenī. Abos krastos dažādos punktos parādījās un pazuda tumšzila britu policijas telefona būdiņa, no kuras laiku pa laikam iznira no skata apjucis vīrs ar skrūvgriezi rokā.

Grupiņa pundurbandītu bija manāma pazūdam caurumā debesis. "Ceļotāji laikā," Netētuks sacīja, un viņa balsī jautās maigs riebums. "Mūsdienās uz katra soļa."

Upes vidū bija visādas savādas uzpariktes — dažas ar sikspārņu spārniem, kas, kā šķita, nelidoja, citas ar milzīgiem metāla mehānismiem uz klāja, kas izskatījās pēc veca Šveices pulksteņa iekšām — tās bezmērķīgi riņķoja, par lielām dusmām vīriešiem un sievietēm tajās. "Laika mašīnas nemaz nav tik viegli uzbuvēt, kā cilvēki iedomājušies," Netētuks paskaidroja. "Kā rezultātā daudzi no tiem, kas bija iedomājušies kļūt par bezbailīgiem ceļotājiem, ir vienkārši iesprūduši Laikā. Un, ņemot vērā savādās Laika un Telpas attiecības, cilvēki, kuriem izdodas pārlēkt laikā, reizēm vienlaicīgi pārlec arī telpā un nonāk," te viņa balsī ienāca drūms nosodījums, "vietās, kur viņi vienkārši neiederas. Tur, piemēram," viņš sacīja, kad no nekurienes parādījās aizsmacis DeLorean sporta vāģis, "ir tas trakais amerikāņu profesors, kurš nevar nosēdēt vienā laikā, un, man jāteic, tie killerroboti, kas nosūtīti no Nākotnes izmainīt Pagātni, ir viena īsta sērga. Un tur, zem tā banjana koka," viņš pameta uz to pusi ar īkšķi, "guļ kāds Henks Morgans no Hārtordas, Konektikutā, kurš kādu dienu gluži nejauši tika aiztransportēts atpakaļ uz Karaļa Artūra galmu un palika tur tik ilgi, kamēr burvis Merlins aizmidzināja viņu uz tūkstoš un trīssimt gadiem. Bija domāts, ka viņš pamodīsies pats savā laikā, bet — paskaties uz to sliņķi — aizvien vēl krāc un nokavēja savu slotu. Dievs to zina, kā viņš tagad tiks mājās."

Lūka pamanīja, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā vēl pirms brīža, un arī to, ka viņš aizvien vairāk un vairāk izklausījās kā pārmēru runīgais Rašīds Halīfa, kuram galva vienmēr bija visādu muļķību pilna. "Laiks," viņš klusītēm dungoja, "kā mūžīga upe aizrauj visus savus dēlus līdz..." Nu gan pietika, vairāk Lūka nebija gatavs klausīties. It kā jau nebūtu gana slikti, šis radījums no Viņpasaules lēnām aizpildījās ar viņa mīļoto tēvu, kas, protams, nozīmēja to, ka

Rašīds Halīfa mājās savā gultā kļuva tukšāks un tukšāks; un tas, ka Netētuka rašīdiskums pieņēmās, apjukušo Lūku pildīja ar maigām jūtām pret viņu, pat mīlestību; bet tagad savādā vienība tēva cinobra sarkanajā platkreklā bija sākusi dziedāt Rašīda neciešamajā dziedamajā balsī — viņš bija otrs sliktākais dziedātājs, kas zināms šajā pasaulē un ko pārspēja tikai slavenie Tenkuzemes Blāblā princeses nemelodiskie meldiņi. Un vēl izvēlēties tādu dziesmu! — “Tie lido aizmirsti, kā sapnī”.

"Mēs šķiežam laiku," Lūka dusmīgi pārtrauca Netētuku. "Tā vietā, lai dziedātu to stulbo baznīcas dziesmu, varbūt iesakiet, kā mums tikt augšup Pagātnes Miglā un atrast to, ko esam nākuši te atrast... Laika Ausmu, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnus, un —"

"Kuš," suns Lācis un lācis Suns vienā balsī viņu pārtrauca. "Nesaki to skali."

/

Lūka spilgti piesarka par gandrīz pieļauto kļūdu. "Jūs zināt, ko es domāju," viņš pabeidza, nepavisam ne tik pavēloši, kā bija iecerējis.

"Hmm," Netētuks domīgi noteica. "Kāpēc mums neizmantot, piemēram, to neticami jaudīgā paskata, bezceļos un upē izmantojamo, stipro kā tanku un varbūt pat ar reaktīvo dzinēju aprīkoto astoņriteņu-slīpsvītra-plakandibena amfībisko transporta līdzekli, kas ir pietauvots tur, tajā piestātnītē?"

"Vēl pirms minūtes tā tur nebija," lācis Suns sacīja.

"Es nezinu, kā viņam tas izdevās," suns Lācis sacīja, "bet tas man nepatīk."

Lūka zināja, ka nevar atļauties pievērst uzmanību draugu bažām, un soļoja lejup uz milzīgo kuģi, kura nosaukums, trekniem burtiem uzrakstīts uz pakaļgala, bija Argo. Viņa tēvs izbaloja, kamēr Netētuks sabiezēja, tāpēc meklējumi bija vēl jo neatliekamāki. Lūkam bija pilna galva ar jautājumiem, uz kuriem viņš nezināja atbildes, grūtajiem jautājumiem par paša Laika Dabu. Ja Laiks ir Upe, mūžīgi plūstoša — un te tā bija, te bija Laika Upe! — vai tas nozīmēja, ka Pagātne vienmēr būs te un ka ari Nākotne jau pastāv? Tiesa, viņš nespēja tās saskatīt, jo tās tina dūmaka — kas varēja būt arī mākoņi vai migla, vai smogs —, bet tām taču noteikti tur jābūt, jo kā gan citādi būtu upe? Bet, no otras puses, ja Laiks plūst kā Upe, tad taču Pagātne ir jau aizplūdusi, un, ja tā, tad kā lai viņš tiek atpakaļ un atrod Dzīvības Uguni, kas deg Zinību Kalnā, kas paceļas pie Dienu Ausmas izgaismotā Gudrības Ezera? Un, ja pagātne ir jau aizplūdusi prom, kas tad ir tur, atpakaļ, Upes iztekā? Un, ja Nākotne jau pastāv, tad varbūt tam, ko Lūka vēl izdarīs, nav nekādas jēgas, jo, lai kā viņš censtos glābt tēva dzīvību, varbūt Rašīda Halīfas liktenis ir jau izlemts. Bet, ja viņa rīcība var, kaut daļēji, veidot Nākotni, vai tad Upe plūdīs citādi, atkarībā no tā, ko viņš darīs? Un kas notiks ar stāstu straumēm? Vai tās sāks stāstīt citādus stāstus? Un kas ir taisnība: (aļ cilvēki rada vēsturi, un Laika Upe Burvju Pasaulē pieraksta to sasniegumus, vai (b) Upe rada vēsturi, un cilvēki Reālajā Pasaulē ir bandinieki mūžīgajā spēlē? Kura Pasaule ir reālāka? Un kurš, beigu beigās, par to atbild? A, un vēl viens jautājums, varbūt visneatliekamākais no visiem: kā viņš vadīs Argot Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, kas nekad nebija vadījis automašīnu vai stāvējis pie motorlaivas stūres; no Suņa un Lāča nekādas jēgas nebūs, un Netētuks bija izstiepies uz klāja, uzlicis panamu sev uz sejas un aizvēris acis.

"Okei," Lūka drūmi nodomāja, "cik sarežģīti tas varētu būt?" Viņš blenza uz komandtiltiņa instrumentiem. Slēdzis, ar kuru, visticamāk, nolaiž riteņus, kad Argo ir uz zemes, un tos paceļ, kad Argo nonāk ūdenī; un šī poga, kas, būdama visai uzskatāmi zaļa, bija "aiziet", un līdzās tai cita, kas, tikpat uzskatāmi sarkana, nozīmē "stop", un tad vēl ši svira, kuru viņš laikam varētu pabīdīt uz priekšu, lai brauktu uz priekšu, un varbūt vēl vairāk uz priekšu, lai brauktu vēl ātrāk; un šis rats, kurš tad stūrēs; un vēl visādas ciparnīcas un skaitītāji, un rādītāji un mērinstrumenti, par kuriem viņš, visticamāk, var vienkārši nelikties ne zinis.

"Saturieties," viņš paziņoja. "Aiziet."

Kaut kas notika tik spēji, ka Lūka īsti nesaprata, kā vai kas tas bija, bet jau pēc brīža amfībiskā mašīna ar reaktīvo dzinēju metās apkārt un apkārt milzīga ūdens vidū, un tad viņi visi bija ūdenī, un atvars rāva viņus iekšā, un Lūka tik tikko paspēja iedomāties, vai viņus apēdis Slimzives vai kādi citi ūdeņaini zvēri, un tad zaudēja samaņu un atguvās pēc brīža atpakaļ piestātnē, kāpdams iekšā Argo un domādams: "Cik sarežģīti tas varētu būt?" — un vienīgā zīme par to, ka bija kaut kas atgadījies, bija tā, ka mazais skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī bija nokrities par vienu dzivību: 998. Netētuks atkal snauduļoja uz Argo klāja, un Lūka iesaucās, "Nepalīdzēsit?" Bet Netētuks nepakustējās, un Lūka saprata, ka ar šo lietu vajadzēs tikt galā pašam. Varbūt tās ciparnīcas un mērinstrumenti tomēr ir svarīgāki, nekā viņš bija iedomājies.

Otrajā piegājienā viņam izdevās neapmest Argo otrādi, bet nekur tālu viņš netika, jo atkal sākās atvars, kas grieza kuģi uz riņķi vien. "Kas te notiek?" Lūka kliedza.

Netētuks pacēla cepuri un atbildēja: "Laikam būs Mutuļi." Bet kas tie Mutuļi tādi ir? Argo griezās aizvien ātrāk un ātrāk, un kuru katru bridi to atkal ieraus iekšā.

Netētuks piecēlās sēdus. "Hmm," viņš noteica. "Jā. Skaidrs, ka Mutuļi ir kaut kur tepat tuvumā." Viņš paskatījās lejup ūdenī, salika rokas ap muti un kliedza: "Nelson! Dvcina! Fišer! Beidziet spēlēties! Ejiet kaciniet kādu citu!" Bet tad Argo parāva zem ūdens, un atkal viss aptumšojās, un viņi bija atpakaļ piestātnē, un skaitītājs rādija 997. "Zivis," Netētuks īsi noteica. "Mutuļzivis. Mazi, veikli maitas. Mīļākā izklaide — sacelt virpuļus." — "Un ko lai ar tiem iesāk?" Lūka gribēja zināt. — "Tev jātiek skaidrībā," Netētuks sacīja, "kā tas ir, ka cilvēkiem izdodas nokļūt atpakaļ Pagātnē."

"Laikam... atceroties?" Lūka minēja. "To neaizmirstot?"

"Ļoti labi," Netētuks sacīja. "Un kurš nekad neaizmirst?"

"Zilonis," Lūka atbildēja, un tad viņš pamanīja smieklīgas radības ar pīles augumu un lielu ziloņu galvu, kas šūpojās

ūdeni netālu no vietas, kur bija pietauvots Argo. "Ā," viņš lēni sacīja atcerēdamies, "te, Burvju Pasaulē, arī Ziloņ-putns."

"Tiešs trāpījums," Netētuks atbildēja. "Ziloņputni visu mūžu dzer no Laika Upes_; neviens tik daudz neatceras kā viņi. Un, ja gribi ceļot augšup pa Upi, tad tev vajadzīga Atmiņu Degviela. Reaktīvais dzinējs tev neko nepalīdzēs."

"Vai tie spēs aizvest mūs līdz Dzīvības Ugunij?" Lūka vaicāja.

"Nē," Netētuks atbildēja. "Atmiņa palidzēs mums tikt tālu, bet ne tālāk."

Lūka saprata, ka būtu grūti jāt uz Ziloņputna tā, kā viņa brālis Hārūns bija reiz jājis uz lielā, telepātiskā, mehāniskā pupuķa_; un, jāteic, viņš nebija drošs, ka Lācis un Suns spētu noturēties. "Atvainojiet, Ziloņputni," viņš sauca, "vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un mums nepalīdzētu?"

"Nevainojamas manieres," lielākais no diviem Ziloņput-niem sacīja. "Tas ir kaut kas pavisam cits." Viņam bija dziļa, majestātiska balss,- acīmredzot Ziloņpīlis, Lūka sprieda.

"Mēs neprotam lidot, vai zināji," pila pavadonis dāmiski noteica. "Nelūdz, lai mēs tevi kaut kur aizlidinām. Mums galva par smagu."

"Tas laikam tāpēc, ka jūs tik daudz atceraties," Lūka sacīja, un Ziloņpile ar snuķa galu sabužināja spalviņas.

"Viņš arī glaimo," viņa sacīja. "Nu patiesi burvīgs zēns."

"Tu gribēsi, lai mēs aizvelkam tevi augšup pa Upi, bez šaubām," Ziloņpīlis prātoja.

"Nebrīnies tik stipri," Ziloņpile teica. "Mēs, vai zini, sekojam jaunumiem. Cenšamies neatpalikt."

"Tas laikam labi, ka tur, kurp jūs dodaties, nevienam nav ne mazākās intereses par Tagadni," Ziloņpīlis piebilda. "Tur, augšā, viņi interesējas tikai par Mūžību. Tas var ienest kādu noderīgu pārsteiguma elementu."

"Un, atļaušos sacīt," Ziloņpile papildināja, "jums noderēs katra palīdzība."

Pēc īsa brīža abi Ziloņputni bija iejūgti Argo un sāka to gludi vilkt pret straumi. "Bet kā tad ar Mutuļiem?" Lūka brīnījās.

"Ā," Ziloņpīlis sacīja, "neviens Mutulēns neuzdrīkstēsies niekoties ar mums. Tas būtu pret lietu dabisko kārtību. Pastāv, vai zini, lietu dabiskā kārtība."

Viņa pavadone noķiķināja. "Viņš gribēja teikt," viņa paskaidroja Lūkam, "ka mēs brokastīs ēdam Mutuļus."

"Un pusdienās un vakariņās," Ziloņpīlis sacīja. "Tāpēc tie turas no mums pa gabalu. Nu tad tā: kur jūs gribējāt doties? — Nē, nē, neatgādini man! — Ā, jā, es tagad atceros."