Lūka un dzīvības uguns

8 Skriešanas ar Laiku

Debesis gāzās zemē. Viņi laidās pa caurumu debesīs, un debesu gabali krita nost un gāzās virsū Burvestības Viducim. Lūka (jau atkal ietīstīts Soraijas brīnumainajā segā sasildīties), atrodoties aizsargburbulī, ko Soraija bija izslējusi ap lidojošo paklāju, vēju nejuta, tomēr redzēja, kā tas ietekmējis pasauli zem viņiem. Koki bija izrauti ar saknēm un lidoja pa gaisu, it kā aizpūsti no milzīgas pienenes galviņas,- niknus pūķus ādas spārniem mētāja turpu šurpu kā bērnu spēļmantiņas; un Smalkais Tīklojums, Burvības Viduča vistrauslākā vieta, darināta no piecdesmit piecām mirdzošām zirnekļtīklu kārtām, bija sapluinīts driskās. "Dižās, skaidrās sfēras", Linpao Tiaņdzuņa leģendārās bibliotēkas, kas bija tūkstošiem gadu pastāvējusi Smalkajā Tīklojumā, vairs nebija. Senie sējumi bija uzrauti gaisā, to izplēstās lapas plivinājās kā spārni. "Pūš Pārmaiņu Vēji," sauca Ziloņpīlis, bet Ziloņpīle skuma: "Mūsu mazās zināšanas ir nieks salīdzinājumā ar tām zināšanām, kas tiek iznīcinātas šodien." Lūka gandrīz nevarēja sadzirdēt, ko viņi saka, jo vējā skanēja kaut kādi kliedzieni, kas šķita, nu, dzīvi. Koijots, kuram visas spalvas bija sacēlušās gaisā, paskaidroja, ka Vēja Kliedzēji ir palaisti vaļā, un, kad tie tiek pie kliegšanas, tad visa radība var izšķīst pa vīlēm. Lūka izlēma, ka nemaz negrib apvaicāties, kas tie Vēja Kliedzēji tādi varētu būt.

Lūka un Koijots, Ziloņputni, suns Lācis un lācis Suns saspringti sēdēja pie lidojošā paklāja priekšējās malas, vērodami brāzmaino pasauli šaujamies garām. Viņiem aiz muguras, paklāja vidū, stāvēja Soraija, acis aizvērusi un rokas izpletusi,

spiezdama Rešamu uzņemt līdz šim nesasniegtu ātrumu; un viņai aiz muguras, rokas viņai uz pleciem uzlicis, aizdodams viņai savu spēku, bija notupies milzīgais, vecais, kailais vīrs, kuru Lūka nekad nebija saticis. Tas ir viņš, Koijots iešņāca Lūkam ausī. Vecais Zēns. Pirmais un dižākais. Dabūja dzirdēt par tavu skrējienu un nāca palīgos. Vecais Zēns. Kur tie gadi. Tas ir labi, puis. Pagodinājums mums visiem.

Viņi izlidoja ārā no Burvestības Viduča, un Krustceles bija zem viņiem, ūdeņi mutuļoja, lēca gaisā, veidodami krītošas šķidruma sienas, tad atkal saplūda ar paliem. "Tātad šis ir Devītais Līmenis," Lūka izdzirdēja sevi sakām, un Soraija drūmi atbildēja: "Nē, šis ir Pasaules Gals."

Neizbēgamais Atvars un E1 Tiempo laika slazds virpuļoja aizvien ātrāk un ātrāk, arvien spēcigāk iesūkdami visu mutē, un Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad — viņi jau gandrīz bija iekrituši slazdā, bet tad atbrīvojās un kā no zēna kaķenes šāvās virzienā, kuru Soraija nespēja kontrolēt. Lidojošais paklājs ka monēta griezās uz riņķi vien, un pasažieri, bīdamies par savu dzīvību, cieši apkampās.

Lūka nepamanīja Lielo Staignāju apakšā, un tad jau viņi bija pie Laika Miglām. Arī Miglām negāja lāgā: agrāk šķietami necaurejamajā pelēkuma mūri bija parādījušies caurumi un plīsumi. Iekšā Miglās paklājs aizvien vēl virpuļoja, un Atmiņputni raudāja, bīdamies Aizmirstības, un Koijots gaudoja, un tas viss būtu kļuvis nepanesams, ja "Vecais Zēns" jeb titāns Prometejs nebūtu cēlies kājas un pirmo reizi ierunājies, teikdams Spēka vārdus. "Kulo!" viņš aurēja uz virpuļojošo nekādibas miglu. "Es neaizbēgu Zeva Putnam, lai ietu bojā miglā. Defa ho! Vācies! Pazūdi, pretīgais Priekškar, un laid mūs iet." Un tad uzreiz lidojošais paklājs iznāca no Miglām, un Lūka ieraudzīja, kur viņi ir.

Skats nebija priecīgs. Viņi bija aizpūsti tālu prom no Upes. Sapņu Pilsēta bija zem viņiem, un, kad Soraija centās stūrēt lidojošo paklāju pareizajā virzienā, Lūka ieraudzīja Sapņu Pilsētas torņus gāžamies kā kāršu pilis, tās mājas sabrukušas bezjumtu drupās, un tāpat arī viņš ieraudzīja pārāk daudz bez pajumtes palikušu Sapņu, kuri bija zēluši un plaukuši tikai ērtā tumsā aiz aizvilktiem aizkariem un kuri nu izstreipuļoja spožajās ielās un gaismā novīta. Murgi uz aklo auļoja pa Pilsētas ielām; un tikai nedaudzi iemītnieki šķita tā neskarti; bet pat tie izklaidīgi klīda riņķī, nepievēršot uzmanību apkārtējam haosam, it kā viņi dzīvotu paši savās pasaulēs. "Tie laikam ir tie, kas Sapņo Vaļējām Acīm," Lūka minēja.

Burvju Pasaules sabrukums viņu biedēja, jo tas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašīda Halīfas dzīve šļūc lejup pa tās pēdējo nogāzi, un tā, kamēr Lūka šausmās noskatījās, kā sairst Zudušās Bērnības Zemes lauki un fermas, kamēr redzēja meža ugunsgrēku dūmus kāpjam gaisā no Zilajiem Atmiņā Palikušajiem Kalniem, būdams Cerību Pilsētas sabrukuma liecinieks, viņa vienīgā doma bija: "Dabū mani atpakaļ laikā; lūdzu, nepieļauj, ka es nokavēju; lūdzu, dabū mani atpakaļ laikā."

Tad viņš ieraudzīja Bādalgaras Mākoņu Cietoksni lielā ātrumā virzāmies uz viņu pusi, masīvie nocietinājumi bija neskarti, Mākonis, uz kura tas pacēlās, vārījās un mutuļoja kā nofilmēts paātrinājumā, un, sirdij sašļūkot, viņš saprata, ka pēdējā kauja vēl priekšā. Ar kreiso roku viņš turēja kaklā pakārto Ūdru Podu, un tā siltums deva viņam mazliet spēka. Viņš aizrāpoja pa lidojošo paklāju līdz Soraijai — pa šo viļņojošos, paātrinājumā vēja mētāto paklāju paiet nevarēja — un pavaicāja, atbildes jau zinādams: "Kurš ir galvenais tajā Cietoksnī? Vai viņi vēl mums ļaunu?"

Soraijas seja un augums saspringa. "Mums nevajadzēja tā aizsteigties priekšā Ūdru Gaisa Spēkiem," viņa it kā pati sev sacīja. "Bet tik un tā — pret šo ienaidnieku liela labuma no tiem nebūtu." Tad viņa skumīgi pagriezās pret Lūku un atbildēja viņam. "Sirds dziļumos es zināju, ka tā notiks," viņa sacīja. "Es nezināju, kur un kā, un kad, bet es zināju, ka viņi nepiekāpsies. Tie ir Ālimi, Lūka, — Uguns Sargi, Laika Pavēlnieki. Džo Hūa, Džo Hē, Džo Aiga. Skarbāku Trīsvienību neatrast. Un kopā ar viņiem, par to jau man bija aizdomas, ir nodevējs un pārbēdzējs. Paskaties tur, pie cietokšņa mūra izrobojuma. Tas cinobra sarkanais platkrekls. Tā nonēsātā panama. Lūk, nelietis; nostājies mūsu nāvīgāko ienaidnieku ierindā."

Jā, tas bija Netētuks — ne vairs caurspīdīgs rēgs, bet blīvs kā kurš katrs cilvēks. Lūkas sirdī cīnījās niknums un izmisums, bet viņš atsita tos abus. Šajā situācijā vajadzēja rāmu prātu. Viņiem uzbruka Bādalgaras Cietokšņa Pilsēta, un tā tuvodamās auga lielāka. Mākonis, uz kura tā pacēlās, izpletās ap Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju, un, kad tas viņus bija ieskāvis, arī Cietokšņa mūri, kas stiepās gar Mākoņa malu, bija tos ieslēguši sevī. Viņi bija debesu cietumā, Lūka saprata, un, kaut arī gaiss virs viņiem bija brīvs, Lūka bija pārliecināts, ka, ja viņi mēģinātu bēgt, tad ceļā nostātos kāds neredzams šķērslis. Viņi bija Laika gūstekņi, un lidojošais paklājs apstājās tieši zem tā cietokšņa mūra roba, kurā stāvēja radība, ko Lūka bija pazinis kā Netētuku, un nicīgi viņos noraudzījās.

"Paskaties uz mani," viņš sacīja. "Kā tu redzi, ir jau par vēlu."

Lūkam bija jāpacīnās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, bet viņam tas izdevās, un viņš kliedza pretī: "Tā nevar būt patiesība, jo citādi tevis šeit vairs nebūtu, vai ne? Ja tu man stāstīji patiesību par to, kas notiek, kad tavs darbs ir padarīts, tad tu būtu izdarījis Blīkšķim-pretējo-lietu, tu — kā tu to nosauci — ne-kļūtu, un, lai gan tu man stāstīji, ka negribot to darīt —"

"Ne-būtu," Netētuks viņu izlaboja. "Pa šo laiku jau būtu varējis terminoloģiju apgūt. A, un kad es teicu, ka negribu to darīt — es meloju. Kurš radījums negribētu darīt to, kam viņš ir radīts? Ja esi dzimis, lai dejotu, tu dejo. Ja esi dzimis, lai dziedātu, tad tu nesēdi, turēdams muti ciet. Un, ja esi nācis esībā, lai apēstu cilvēka dzīvību, tad padari to darbu un nc-Būšana, kas tam seko, ir augstākais sasniegums, absolūti baudpilna kulminācija. Jā! Ekstāze."

"Izklausās, ka esi iemīlējies nāvē, atklāti sakot," Lūka teica un tad saprata savu vārdu nozīmi.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Beidzot tev pielec. Jāatzīstas, ka man piemīt zināma patmīlas deva. Un tā nav nekāda cēlā īpašība, esmu gatavs to atzīt. Taču, es atkārtoju: ekstāze. Un it īpaši šādā gadījumā. Tavs tēvs ir no visa spēka cīnījies pret mani, tas man tev jāpasaka. Izsaku viņam komplimentus. Ir skaidrs, ka viņam šķiet, ka viņam ir vareni iemesli, kāpēc jāpaliek dzīvam, un iespējams, ka tu esi viens no šiem iemesliem. Bet tagad mana roka ir viņam pie rikles. Un tev ir taisnība: kad es teicu, ka tu esi nokavējis, es atkal meloju. Paskaties."

Viņš pacēla labo roku, un Lūka redzēja, ka tai trūkst puse no vidējā pirksta. "Tik daudz dzīvības viņam palicis," Netētuks sacīja. "Un kamēr mēs te runājam, viņš tukšojas, bet es piepildos. Kas zina — varbūt paspēsi, lai kļūtu par dižā notikuma liecinieku. Tu katrā ziņā vari aizmirst par to, ka tiksi mājās laikā, lai viņu izglābtu, pat ja tev tajā kaklā iekārtajā Ūdru Podā ir Dzīvības Uguns. Starp citu, apsveicu, ka tiki tik tālu. Astotais Līmenis! Tiešām sasniegums. Taču tagad neaizmirsīsim, ka Laiks ir manā pusē."

"Izrādījās, ka esat gan viens draņķis, patiešām," Lūka sacīja. "Un kāds es biju stulbenis, ļaudams piemuļķoties."

Netētuks nosmējās aukstus smieklus. "Ā, bet, ja tu nebūtu nācis man līdzi, tad visas šīs izpriecas izpaliktu," viņš sacīja. "Pateicoties tev, gaidīšana bija daudz patīkamāka. Man tiešām tev par to jāpateicas."

"Jums tas viss bija tikai spēlīte," Lūka kliedza, bet Netētuks papurināja puspirkstu uz viņa pusi.

"Nē, nē," viņš pārmetoši teica. "Nekad tā nebija tikai spēlīte. Tas ir dzīvības un nāves jautājums."

Lācis Suns saslējās uz pakaļkājām un norūca. "Es to tipu vairs nevaru izturēt. Sūti mani viņam virsū." Bet Netētuks tur, augšā uz cietokšņa vaļņa, bija Sunim neaizsniedzams, un izskatījās, ka tur, augšā, nekādi nevar tikt. Tad dobjā, dobjā balsī ierunājās Titāns, pats rētainais Vecais Zēns. "Atstāj viņu manā ziņā," viņš sacīja un slējās kājās; un cēlās; un cēlās; un cēlās. Kad Titāns izaug pilnā augumā, Visums nodreb. (Un tāpat arī Visums novēršas, jo tik stipri palielināts kailums ir daudz, daudz lielāks nekā parasta izmēra kailums, un ir grūtāk izlikties to nemanām.) Sensenos laikos Vecā Zēna tēvocis bija šādi piecēlies un iznīcinājis pašas debesis. Pēc tam grieķu dievu kauja pret Divpadsmit Titāniem — šo kolosu cīnīšanās un krišana — satricināja zemi. Vecais Zēns, tā kara veterāns un varonis, kas nicināja drānas, kā grieķu varoņi un senajie aizvien darījuši, cēlās un izauga tik liels, ka Soraijai vajadzēja steigšus palielināt lidojošo paklāju līdz maksimālajam izmēram, iekams Vecā Zēna palielinātās kājas būtu nogrūdušas viņus visus nost. Lūku iepriecēja baiļu izteiksme Netētuka sejā, kad Titāns pastiepa milzīgu kreiso roku, saķēra viņu un stipri saspieda. "Laid mani vaļā," Netētuks spiedza — viņa balss tagad neizklausījās cilvēciska, Lūka nodomāja, tā bija gobli-niska, dēmoniska un tieši šajā brīdī arī sabiedēti spiedzīga.

"Atlaid mani," Netētuks ķērca. "Tā darīt nav labi!"

Vecais Zēns nosmaidīja stadiona izmēra smaidu. "A, bet man ar kreiso padodas labāk," viņš sacīja, "un mēs, kreiļi, turamies kopā, vai zini." To pateicis, viņš atvēzējās, cik tālu spēja, kamēr Netētuks viņa tvērienā spārdījās un spiedza, un tad aizmeta to pretigo, nodevigo, dzivības sūcēju radību tālu, tālu un augstu, augstu debesīs; tas gaudoja visu ceļu līdz atmosfēras robežai, un tad pazuda aiz Karmana līnijas, kur pasaule beidzās un sākās kosmosa tumsa.

"Mēs joprojām esam slazdā," lācis Suns īgni norādīja, jo jutās Titāna titānisko pūliņu nedaudz aizēnots. Tad viņš piebilda, mazliet par skaļu, mazliet par izaicinošu: "Un kur vispār ir Ālimi? Lai viņi parādās, ja vien nav pārāk nobijušies stāties mums pretī."

"Uzmanies, ko vēlies," Soraija steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.

"Nav zināms," Rašids Halifa sacija, "vai Ālimiem patiešām ir fizisks veidols. Varbūt viņiem ir augums, vai varbūt viņi var vienkārši pieņemt ķermenisku apveidu, kad tas nepieciešams, bet citreiz ir bezķermeniskas vienības, kas plešas telpā — jo Laiks, galu galā, ir visur; nav tādas vietas, kurai nebūtu tās Vakardienas, kas nedzīvotu Šodienā, kas necerētu uz labu Rītdienu. Lai tur kā, Ālimi ir pazīstami ar savu ārkārtējo nevēlēšanos parādīties publiski, tie labprātāk strādā klusumā, aizkulisēs. Kad tie uz mirkli ieraudzīti, tie aizvien slēpušies apmetņos ar kapuci, kā mūki. Neviens nekad nav redzējis to seju, un visi baidās, kad tie paiet garām, — izņemot pāris ļoti īpašus bērnus..."

"Pāris ļoti īpašus bērnus," Lūka, to atcerēdamies, skaļi sacīja, "kuri spēj uzvarēt Laika varu tikai ar to, ka piedzimst un padara mūs atkal jaunus." To viņam pirmo reizi pateica māte, to vai kaut ko ļoti līdzīgu, un viņš to zināja, jo viņa to īpaši uzsvēra, bet drīz vien šī doma iemājoja Rašīda neiztukšojamajā izdomāto stāstu krātuvē. "Jā," viņš atzinās Lūkam, nekaunīgi smaidīdams, "to es nozagu mammai. Neaizmirsti: ja kļūsi par zagli, tad zodz labas lietas."

"Nu," Lūka, Dzīvības Uguns Zaglis, nodomāja, "es paklausīju tavam padomam, tēt, un, paskaties, ko es nozagu un kur es tāpēc esmu iekūlies."

Trīs stāvi kapucēs, kas stāvēja uz Bādalgaras Mākoņu Cietokšņa mūra ierobojuma, nebija ne lieli, ne iespaidīgi. Seja neredzama, rokas sakrustotas, it kā tie auklētu bērniņus. Tie neteica neko, bet nebija ari vajadzības. Soraijas sejas izteiksme un Koijota baiļu smilksts — Madre de Dios, ja es šilai brīdī nebūtu uz paklāja debesīs, tad es ņemtu kājas pār pleciem un cerētu, ka paveiksies —, un Ziloņputnu trīcēšana: "Labi, mēs varbūt nemaz negribam visu ko darīt! Mēs varbūt gribam tikai dzīvot un visu ko atcerēties, kā mums pieklājas!" — skaidri liecināja, ka jau viņu parādīšanās vien iedveš šausmas Burvju Pasaules iemītniekos. Pat sirmais Vecais Zēns, pats varenais Titāns, nervozi dīdījās. Lūka zināja, ka viņi visi nervozi domā par Šņaukhaimu, par ieslodzīšanu pamatīgā ledus bluķī. Vai ari raizējās pat putniem aknēdājiem. "Hm," zēns domāja, "izskatās, ka šajā situācijā no mūsu Burvju Draugiem īpašas jēgas nebūs. Tad nu ar to kā nebūt jātiek galā Reālās Pasaules komandai."

Tad Ālimi vienbalsīgi ierunājās — trīs zemas, pārdabiskas balsis, kuru trīskāršais aukstums šķita tēraudciets, kā trīs neuzvarami zobeni. Pat drosmīgā Soraija, tās izdzirdot, nodrebēja. "Es nekad nebiju domājusi, ka būšu spiesta klausīties Laika Balsīs," viņa iesaucās un aizspieda ar rokām ausis. "A, ā! Tas ir neciešami! Es nevaru to izturēt!" — un viņa sāpēs sabruka uz ceļiem. Arī pārējās maģiskās būtnes cieta līdzīgi un locijās uz lidojošā paklāja acīm redzamās ciešanās, izņemot Veco Zēnu, kura sāpju panesamība acīmredzot pēc Zcva aknu grauzēja putna varā pavadītās mūžības bija ļoti liela. Uz lāci Suni tas nekādu iespaidu neatstāja, un suns Lācis satracināts dusmīgi atņirdza zobus.

"Tu esi aizrāvis mūs prom no Stellēm," klusās zobenbalsis sacīja. "Mēs esam Audēji, mēs trīs, un Dienu Stellēs mēs aužam Laika Pavedienus, ieaužot visu Tapšanu Esības audeklā, visu Zināšanu Izzinātā drānā, visu Darīšanu Padarītā tērpā. Nu tu esi aizvedis mūs prom no mūsu Stellēm un ir sākusies nekārtība. Nekārtība mums netīk. Mums netīk arī Nepatika. Tāpēc mums tas divtik netīk." Un tad, pēc pauzes. "Atdod to, ko esi nozadzis, un tad varbūt mēs pažēlosim jūsu dzīvību."

"Paskatieties, kas notiek ap jums," Lūka atkliedza. "Vai jūs to neredzat? Visas šīs Pasaules postu? Vai negribat to izglābt? Es cenšos to darīt, un jums vienīgi vajadzētu novākties man no ceļa un ļaut man atgriezties mājās —"

"Mums ir vienalga, vai šī Pasaule dzīvo vai mirst," skanēja atbilde.

Lūku tas satrieca. "Jums vienalga?" viņš neticīgi vaicāja.

"Mums nav daļas gar līdzjūtību," Ālimi atteica. "Laikmeti paiet nežēlīgi, vienalga, vai cilvēki to vēlas vai ne. Visam ir jāpaiet. Tikai pats Laiks iztur. Laime, draudzība, mīlestība, ciešanas, sāpes ir gaistošas ilūzijas kā ēnas uz sienas. Sekundes iesoļo minūtēs, minūtes dienās, dienas gados — bez jūtām. Un alga par to visu ir viena. Tikai šīs zināšanas ir Gudrība. Tikai šī gudrība ir Zināšanas."

Sekundes patiesi soļoja uz priekšu, un mājās, Kahani pilsētā, Rašīda Halīfas dzīvība dzisa. "Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki," viņš bija teicis, un tā ari bija. Lūkā uzvirmoja kaisliba, un viņam izlauzās dusmīgs mīlestības kliedziens. "Tad es jūs nolādu, tāpat kā es nolādēju Kapteini Āgu!" viņš kliedza uz trim Džo. "Viņš iesprostoja dzīvniekus būros, viņš pret tiem nežēlīgi izturējās, un jūs, atklāti sakot, esat tādi paši. Jūs domājat, ka esat visus iespieduši savā būri un tad varat nelikties par mums ne zinis vai mocīt mūs, vai piespiest mūs darīt to, ko vēlaties, un jums viss, izņemot jūs pašus, ir vienalga. Nu, lai jūs esat nolādēti, visi trīs! Kas jūs vispār tādi esat? Džo Hūa, Pagātne ir aizgājusi un vairs nekad neatgriezīsies, un, ja tā dzīvo tālāk, tad tikai mūsu — un, protams, Ziloņputnu — atmiņās, un tā noteikti nestāv tur, uz šā Mākoņu Cietokšņa vaļņa, stulbu kapuci galvā. Un, kas attiecas uz tevi, Džo Hē, Tagadne tikpat kā nepastāv, tas pat mana vecuma zēnam zināms. Ik reizi, kad es pamirkšķinu acis, tā pagaist Pagātnē, un nekam tik, ē, pārejošam nav varas pār mani. Un Džo Aiga! Nākotne? Liecieties mierā. Nākotne ir sapnis, un neviens nezina, kas no tā iznāks. Droši ir vienīgi tas, ka mēs — Lācis, Suns, mana ģimene, mani draugi un —, mēs to izveidosim par to, kas tā ir, laba vai slikta, laimīga vai skumja, un mums noteikti nevajag, lai jūs mums pateiktu, kāda tā ir. Laiks nav slazds, jūs krāpnieki. Tas ir ceļš, pa kuru es eju, un šobrīd es patiešām steidzos, tāpēc vācieties nost no ceļa. Te visi pārāk ilgi no jums baidījušies. Lai viņi pazaudē savas bailes un — un — pārmaiņas pēc noliek jūs uz ledus. Lieciet mani mierā. Es — es — jums uzsitu knipi.

Un tā viņš izdarīja. Viņš bija metis izaicinājumu Laika varai, tieši tā viņa māte (un vēlāk — tēvs) bija teikuši, ka viņš tā varot, un beigu beigās viss, ko viņš mācēja, bija šī nesen iegūtā spēja skaļi uzsist knipi. Nebija nezin kāds ierocis, tiešām. Bet tas gan bija interesanti, ka viņa lāsts bija apturējis Alimus turpat uz vietas, un tie bija sabāzuši galvas kopā un čukstēja un murmināja — kā Lūkam šķita — bezpalīdzīgi? Vai tas būtu iespējams? Varbūt viņi bija bezspēcīgi pret Lūkas Halīfas slaveno Lāsta Varu? Vai varbūt zināja, ka viņš ir viens no tiem īpašajiem Bērniem, kurš nekļūst par Laika upuri? Ja šī ir Rašīda Halifas Burvju Pasaule, tad jau arī Alimi bija viņa radīti un tāpēc pakļauti viņa likumiem? Ļoti apdomīgi, kā burvis, kas buras, Lūka pacēla kreiso roku augstu virs galvas un no visa spēka uzsita knipi.

Bādalgaras Mākoņu Cietoksnis, it kā to vien būtu gaidījis, sāka ļodzīties kā lētas teātra dekorācijas, un gūstekņi uz lidojošā paklāja pārsteigti noraudzījās, kā lieli gabali viņu gaisīgā cietuma izroboto mūru saplaisāja un krita. "Tam uzbrūk no ārpuses!" Lūka iekliedzās, un visi uz lidojošā paklāja uzgavilēja, kad Alimi negaidītajā uzbrukumā pagaisa skatienam.

"Kas tur ir?" Soraija vaicāja, sakopojusi spēkus, no skata ārkārtīgi sakaunējusies par savu vājuma brīdi. "Vai tie ir Ūdru Gaisa Spēki? Ja tā, tad baidos, ka tā ir pašnāvība."

Kailais Titāns papurināja galvu, un viņa lielā seja lēnām atplauka smaidā. "Tie nav Ūdri," viņš sacīja. "Dievi dumpojas."

Un tā arī bija. Atminoties šos notikumus vēlāk dzivē, Lūka nekad īsti netika skaidrībā, vai Dievu Dumpi izprovocēja viņa runa zem Šausmu Koka, kad viņš bija mēģinājis pārliecināt aizmirstās dievības, ka viņu izdzīvošana ir atkarīga no tēva izdzīvošanas; vai varbūt to uzbūra viņa Lāsts, kura mērķis bija atbrīvot abas Pasaules — Reālo un Burvju Pasauli — no

Alimu žņaugiem; vai ari nemirstīgie pensionāri bija nolēmuši, ka viņiem vienreiz pietiek, un Lūka kopā ar saviem draugiem vienkārši bija patrāpījušies īstajā vietā, lai kļūtu par šo seku lieciniekiem.

Lai kāds būtu bijis iemesls, Burvības Viduča izbijušo dievu lapseņu spiets izlaidās cauri plīsumam debesīs un dusmās metās virsū Bādalgaras Mākoņu Cietoksnim. Basta, Ēģiptes kaķu Dieve; Hadads, akādiešu Pērkondievs; Gunguns, Ķīnas Plūdu dievs, kuram galva bija tik stipra, ka varēja sašķelt Debesu Pīlārus,- Nikte, grieķu Nakts dieve; mežonīgais ziemeļu vilks Fenris; Kccalkoatls, Meksikas spalvainā čūska; visvisādi dēmoni; valkīras; rakšas; goblini; tie visi bija redzami līdzās lielajiem puišiem — Ra, Zevam, Tlalokam, Odinam, Anžu, Vulkānam un pārējiem, dedzinām Mākoņu Cietoksni, metam cunami pret tā mūriem, apšaudot ar zibeņiem, dodoties triecienuzbrukumā, un to vidū arī Afrodīte un citas Dailes dieves, skaļi žēlodamās par Laika nodarītajiem Postījumiem viņu ādai, augumam un matiem.

Ja arī Mākoņu Cietoksni sargāja kāds spēka lauks, tad Burvestības uzbrukumu' tas nespēja izturēt. Un, kamēr visu bijušo dievu apvienotie spēki ārdīja Ālimu cietoksni, atskanēja skaļa, savāda, skrapstoša, ņaudoša skaņa, un Lūka uzsauca Soraijai: "Šī ir mūsu iespēja!" — un lidojošais paklājs uzreiz pacēlās augstu debesīs un lielā ātrumā aizrāva savus pasažierus prom.

Aizšmaukt nebija viegli. Alimi vēl pretojās; viņu diena nāca uz galu, bet viņiem vēl bija daži uzticami kalpotāji, ko pasaukt. Soraija bija tikko uzlikusi kursu uz Dambi, Silsilas upes krastu, no kurienes Lūkam vajadzēs pārlēkt atpakaļ Reālajā Pasaulē, kad lidojošajam paklājam no augšas uzbruka savādu, vienkājainu putnu, slaveno Šanjanu jeb Ķīnas

* Vai, lietojot pilno nosaukumu, Burvju Pasaules Viduča Iemītnieku Sacelšanās pret Ālimiem un To Aizstāšana ar Daudz Saprātīgākām Attiecībām ar Laiku, Pieļaujot Sapņošanu, Kavēšanos, Aptuvenību, Vilcināšanos, Negri-bību, kā arī Plaši Izplatītu Nepatiku pret Novecošanu.

Lietusputnu, eskadriļas. Šanjani knābjos nesa veselas upes un izlēja tās pār Rešamu, mēģinot izdzēst Uguni, kas dega Lūkam kaklā iekārtajā Ūdru Podiņā. Paklājs sasvērās uz sāniem un, līstošo ūdens lavīnu spiests, metās lejup; bet tad, izrādīdams ievērojamas atgūšanās spējas, tas iztaisnojās un lidoja tālāk. Lietusputnu uzbrukums turpinājās; piecas, sešas, septiņas reizes plūdi gāzās no debesīm, un paklāja pasažieri krita, sadūrās cits ar citu un bīstami aizvēlās tuvu paklāja malām. Tomēr aizsardzības burbulis turējās stipri. Beidzot Šanjanu ūdens krājumi izsusēja, un tie aizkaitināti aizplivinājās prom. "Jā, ir labi, ka atvairījām šo uzbrukumu, bet ar to vēl nepatikšanas nav galā," Soraija brīdināja gavilējošo Lūku. "Ālimi izmisumā vēlreiz mēģina nepieļaut Dzīvības Uguns pāriešanu Reālajā Pasaulē. Vai tu dzirdēji to briesmīgo ņaudēšanu, kas pildīja gaisu, kad mēs pametām Mākoņu Cietoksni? Ālimi izspēlēja savu pēdējo kārti. Man diemžēl tev jāteic, ka tas troksnis bija Aicinājums, kas palaida vaļā nāvējošos Lietus Kaķus."

Lietus Kaķi — jo ir beidzot pienācis laiks parunāt arī par kaķiem! — drīz vien sāka krist no debesīm, it kā maisam gals būtu sprucis vaļā. Bija Lielie Kaķi, lietustīģeri un lietuslau-vas, lietusjaguāri un lietusgepardi, ūdenskaķveidīgi, lāsumoti un strīpoti visos iespējamos veidos. Tie bija darināti no paša lietus, Alimu apburta lietus, pārvērsta par zobenzobu Savvaļas Kaķiem. Kaķi krita kā jau kaķi — veikli, bezbailīgi; atsitušies pret lidojošā paklāja neredzamo drošības burbuli, tie iecirta tajā nagus un stipri turējās. Drīz vien jau visu burbuli sedza Lietus Kaķi, simtiem, tūkstošiem, un nagi tiem bija gari un stipri, tie burbuli saplēsa, nodarot tam lielus bojājumus. "Es baidos, ka tie pārraus vairogu," Soraija iesaucās, "un to ir pārāk daudz, lai mēs spētu ar tiem cīnīties."

"Nē, nav vis! Nāciet lejā, mincīši! Mēs jums ātri vien parādīsim, kas ir kas!" suns Lācis varonīgi uzrēja Lietus Kaķiem, kas viņam virs galvas skrāpējās un plosījās, un Vecais Zēns atkal gatavojās izaugt pilnā augumā, bet Lūka zināja, ka tas viss ir tikai tukša bravūra. Tūkstošiem noburto, mežonīgo kaķu pievārēs pat vareno Titānu, un, kaut ari Lācis un Suns (un varbūt pat Koijots) cīnīsies, cik spēdami, un, nešaubīgi, arī Soraijai vēl pulka triku krājumā, beigu beigās tik nevienlīdzīgā cīņā viņi neuzvarētu. "Katru reizi, kad man šķiet, ka esam to uzminējuši," Lūka nodomāja, "manā ceļā parādās kārtējais neiespējamais šķērslis." Viņš saņēma Soraijas roku un to saspieda. "Man palikušas vairs tikai simts un sešdesmit piecas dzīvības, un es nedomāju, ka ar tām pietiks, lai izturētu šo pēdējo pārbaudījumu," viņš sacīja. "Tāpēc, ja mēs šeit zaudēsim, es tikai gribēju tev pateikties, jo bez tavas palīdzības es ne uz pusi tik tālu nebūtu ticis."

Ūdrijas Sunītsultāne ari paspieda viņam roku, paskatījās pār plecu un atplauka smaidā. "Vēl nav pienācis bridis slīgt sentimentā, muļķa puika," viņa sacīja, "jo šajā Pasaulē tu esi ieguvis ne tikai ienaidniekus. Paskaties atpakaļ. Tu esi ticis ari pie visai ietekmīgiem draugiem."

Milzīgi mākoņu vaļņi bija sacēlušies aiz Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja; bet, kā Soraija līksmi norādīja, tie nebija vienkārši mākoņi. Tie bija visi Burvju Pasaules Vēja Dievi. "Un viņu klātbūtne šeit," viņa drošinoši teica, "liecina, ka dievi ir skaidri apņēmušies aizgādāt tevi uz mājām, lai tu vari izdarīt to, kas tev darāms."

Nu Lūka mākoņu vaļņos saskatīja Vēja Dievu sejas — mākoņu ģīmjus, kas piepūta vaigus un pūta no visa spēka. "Tur ir trīs ķiniešu Vēja Dievi," Soraija ļoti satraukta teica, "Čipo, Fenpopo un Paņgu! Un vai tu redzi to bariņu lidojošo Vēja Lauvu — Fonšije no Taivānas Dzjinmeņas salām? Ķinieši parasti atsakās runāt ar tiem vai pat atzīt to pastāvēšanu — bet, re, tie darbojas kopā! Tiešām apbrīnojami, kā visi apvienojušies tavai aizstāvībai! Ari Fudžins no Japānas ieradies, un viņš nekad nekur neiet. Paskaties tur, visi amerikāņu dievi — irokēzu Gao un siu Tatē, un, skat, čeroku niknais Vēja gars, Ūnavī Ungi, ari ir tur! Proti, siu un čeroki nekad nav bijuši sabiedrotie, un apvienoties ar Irokēzu konfederāciju — ko tu neteiksi! Un pat Čups, čumasu cilts no Kalifornijas Vēja Dievs, metis mieru sauļoties un parādījies te; viņš parasti ir pārāk atslābis_/ lai saceltu ko vairāk par vieglu vēsmiņu. Un afrikāņi ari — tā ir ļansana, jorubu Vēja Dieve! Un no Centrālamerikas un Dienvidamerikas — Ekalčots no Nikaragvas indiāņiem un maiju Pauahtuns, un zuni indiāņu Unasinte, un Gvabanceksa no Kārību jūras salām... viņi ir tik veci, ka, atklāti sakot, es domāju, ka ir jau galīgi noplakusi, bet izskatās, ka viņiem spara pietiek! Un tas tur ir resnais Faatiu no Samosas salām, un tur ir būdīgais Buluga no Andamanu salam, un tur Polinē-zijas Viesuļvētru Dievs Ara Tiotio un Pakā no Havaju salām. Un Aiss, Armēņu Vēju Dēmons, un Vila, slāvu dieviete, un spārnotais milzis Hresvelgrs, kurš saceļ vēju, tikai savēcinot spārnus, un korejiešu dieviete Junduna Halmaņi — viņa pūstu dūšīgāk, ja nebūtu sabāzusi mutē rīsa plācenīšus, badīgā radība! un Mbons no Birmas, un Enlil —"

"Beidz, lūdzu, beidz," Lūka lūdzās. "Vai nav vienalga, kā viņus sauc — un viņi dara vairāk nekā gana." Un viņi darīja, lūk, ko — viņi pūta prom Lietus Kaķus. Tie, skaļi aurēdami un kaukdami, atrāvās no lidojošā paklāja burbuļa, un varēja redzēt, ka tie aizlido nekurienē, aizpūsti augšpēdu salauzto debesu dzīlēs. Visi uz Rešama paklāja laimē uzgavilēja, un tad Vēja Dievi ķērās klāt pa īstam, un paklājs sāka lidot visnotaļ pārsteidzošā ātrumā. Pat Soraija, kas to lietu labi pieprata, ne pusi no tāda ātruma nesasniegtu. Burvju Pasaule zem viņiem un debesis augšā aizmiglojās. Lūka nevarēja saskatīt neko citu, kā vien pašu paklāju un Vēja Dievu pulkus aiz tā, kas to pūta visu mājupceļu. "Dabūjiet mani laikā mājās," viņš atkal drudžaini domāja. "Lūdzu, kaut es nenokavētu-, tikai dabūjiet mani laikā mājās."

Vējš norima, paklājs nolaidās, Vēja Dievi pazuda, un Lūka bija mājās: ne Silsilas krastos, kā viņš bija paredzējis, bet pats savā ieliņā, savas paša mājas priekšā, tieši tajā vietā, kur pirmo reizi izdzirdēja Suni un Lāci runājam, kur pirmo reizi satika Netē-tuku un no kurienes devās savā lielajā piedzīvojumā. Pasaule aizvien vēl bija savādās krāsās, debesis aizvien bija pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja daudz mēļāka un zaļāka nekā parasti; un tāpat arī tas nebija normāli, ka te bija noparkojies lidojošais paklājs ar Burvju Pasaules Sultāni, Titānu, Koijotu un Ziloņputniem, kuri visi, šķiet, jutās diezgan neveikli.

"Patiesību sakot, mums te, Pierobežā, nav īstā vieta," Soraija sacīja, kad Lūka, lācis Suns un suns Lācis putekļainajā ieliņā nokāpa no Rešama. "Nu, tā kā tev jāiet, tad ej ātri, lai arī mēs varam doties prom. Ej pie tās otras Soraijas, kas dzīvo tajā namā, un, kad iemetīsi to Ūdru Tupeni tēvam mutē, neaizmirsti, ka tu to dabūji no Udrijas Sunītsultānes; pēc tam, kad izaugsi par jaunu vīrieti, reizēm iedomājies par Sunītsul-tāni, ja nebūsi galīgi aizmirsis."

"Es nekad tevi neaizmirsīšu," Lūka sacīja, "bet, lūdzu, vai drīkstu uzdot tev vēl pēdējo jautājumu: vai es varu ņemt Ūdru Tupeņus plikām rokām? Un, ja es ielikšu to tēvam mutē, vai tas viņu nesadedzinās?"

"Dzīvības Uguns neievaino tos, kuri tai pieskaras," Ūdrijas Soraija sacīja. "Tā drīzāk dziedina, ne ievaino. Un tie mirdzošie dārzeņi nebūt nav tik karsti, ka nevarēsi tos paņemt. Un tavam tēvam tie darīs tikai labu. Podiņā ir seši Ūdru Tupeņi, starp citu," viņa nobeidza, "pa vienam katram no jums, ja tu tā izlemsi."

"Nu tad paliec sveika," Lūka sacīja un tad pagriezās pret Veco Zēnu, un piebilda: "Un es gribēju pateikt, man žēl, ka ar Kapteini Agu tā notika, viņš, galu galā, bija jūsu brālis."

Vecais Zēns paraustīja plecus. "Tur nav ko žēlot," viņš sacija. "Man viņš nekad nepatika."

Tad, nekavējoties ne mirkli ilgāk, Sunītsultāne Soraija pacēla rokas, un Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs pacēlās gaisā un pazuda, atvadoties tikai klusi nošvīkstējis.

Lūka paskatījās uz sava nama ieejas durvīm un ieraudzīja pie kāpnēm lielu zelta lodi, kas mirdzēja ausmas gaismā: Devītā Līmeņa Saglabāšanas Punkts, "spēles" beigas, kas, kā Netētuks bija teicis, nebija nekāda spēle, bet gan dzīvības un nāves jautājums. "Aiziet," viņš uzsauca Sunim un Lācim, "iesim mājās." Viņš skrēja uz Saglabāšanas Punktu un tieši tajā brīdi, kad bija to sasniedzis, paklupa, un viņš jau bija zinājis, ka tā notiks,- viņam izdevās iespert pa punktu ar kreiso kāju, pašam neveikli sasveroties pa labi; viņš pēdējo reizi izdzirdēja zīmīgo tinkšķ, kas apliecināja viņa sasniegto, un ieraudzīja visus ciparus pazūdam no redzes lauka; viņam uz brīdi dīvaini sareiba galva, tad viņš atguva līdzsvaru un ieraudzīja, ka zelta lode pazudusi un pasaule atguvusi ierastās krāsas. Viņš saprata, ka ir atstājis Burvju Pasauli aiz muguras un atgriezies tur, kur viņam bija jābūt. "Un te izskatās tieši tāpat kā tad, kad es devos prom," viņš nobrīnījās. "Tātad nekas no tā visa nenotika, kaut gan, protams, notika gan." Ūdru Podiņš aizvien vēl karājās viņam kaklā, un viņš sajuta tā siltumu pie krūtīm. Viņš dziļi ieelpoja un ieskrēja iekšā un augšā pa kāpnēm, cik vien ātri spēdams, un suns Lācis un lācis Suns nāca viņam līdzi.

Māju saldās smaržas viņu maigi sagaidīja: mātes smarža, virtuves tūkstoš un viens noslēpums, tīru palagu svaigums, šeit sakrājušās smaržas no visa, kas šajās sienās bija noticis viņa dzīves laikā, un vecākas, neskaidrākas smaržas, kas vēdījušas gaisā vēl pirms viņa piedzimšanas. Un kāpņu galā savādu sejas izteiksmi stāvēja viņa brālis Hārūns. "Tu kaut kur biji, vai ne?" Hārūns jautāja. "Tev kaut kas ir aiz ādas. Es tev to sejā redzu." Lūka padrāzās viņam garām, pateicis: "Man tagad nav laika to visu skaidrot, atklāti sakot," un Hārūns pagriezās un skrēja viņam pakaļ. "Es to zināju," brālis teica. "Tev bija piedzīvojums! Nu, stāsti taču. Un, starp citu, kas tev tur karājas kaklā?" Lūka skrēja tālāk neatbildējis, un suns Lācis un lācis Suns paspraucās garām Hārūnam, kad Lūka iesteidzās tēva guļamistabā. Ari viņi bija piedalījušies piedzīvojumā un negrasijās palaist garām pēdējo ainu.

Rašīds Halīfa gulēja gultā, Miegā, vaļēju muti, gluži tāpat kā tad, kad Lūka redzēja viņu pēdējo reizi, un caurulītes aizvien vēl ieplūda viņam rokā, un monitors pie gultas rādīja, ka sirds vēl sitas, bet ļoti, ļoti vāji. Taču viņš izskatījās laimīgs, aizvien vēl izskatijās laimīgs, it kā viņam kāds stāstītu mīļu stāstu. Un pie gultas stāvēja Lūkas māte Soraija, trīcošus pirkstus pie lūpām piespiedusi, un Lūka, tikko ieskrējis istabā un viņu ieraudzījis, saprata, ka viņa grasās noskūpstīt pirkstgalus un tad pieskarties Rašīda lūpām, jo viņa atvadījās.

"Ko tu, sasodīts, dari, skriedams te iekšā kā trakais?" Soraija iesaucās, bet tad iekšā iedrāzās arī suns Lācis, lācis Suns un Hārūns. "Rimstieties, jūs visi," viņa izrīkoja. "Kas te būs?

Cirks? Rotallaukums? Kas?"

"Lūdzu, mammu," Lūka lūdzās, "nav laika skaidrot, lūdzu, ļauj man izdarīt to, kas man darāms."

Un, mātes atbildi negaidījis, viņš iemeta Ūdru Tupeni, kurā kvēloja Dzīvības Uguns, tēvam vaļējā mutē, kur, viņam par brīnumu, tas momentā izšķīda. Lūka, cieši vērdamies tēva lūpās, ieraudzīja mazas liesmu mēlītes ienirstam Rašīdā; un tās bija prom, un kādu brīdi nekas nenotika, un Lūkam sašļuka dūša. "Ā," māte žēlojās, "ko tu, muļķa puika, sadarīji...?" Bet tad bāršanās vārdi nomira viņai uz lūpām, jo viņa, tāpat kā visi pārējie istabā sapulcējušies, ieraudzīja krāsu atgriežamies Rašīdam sejā, un pēc tam viņam vaigos parādījās veselīgs mirdzums, it kā viņš būtu samulsumā nosarcis; un monitors pie gultas sāka bungot stingru, regulāru pulsu.

Rašīda rokas sakustējās. Labā roka bez brīdinājuma pašāvās sāņus un sāka kutināt Lūku, un Soraija, to ieraugot, noelsās, pa pusei sajūsmā par šo brīnumu, pa pusei tā kā sabijusies. "Beidz mani kutināt, tēt," Lūka priecīgi teica, un Rašīds Halīfa, acis neatvēris, teica: "Nē, Neviens tevi kutina," un tad pagriezās uz sāniem, lai uzbruktu Lūkam arī ar kreiso roku. "Nē, tu, tu mani kutini," Lūka smējās, un Rašīds Halīfa, acis atvēris un plati smaidīdams, teica: "Es? Kutinu tevi? Nē, nē. Tikai Nieki."

Rašīds piecēlās sēdus, izstaipījās, nožāvājās un savādi, jautājoši paraudzījās Lūkā. "Es redzēju visnotaļ savādu sapni par tevi," viņš sacīja. "Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties.

Tu devies meklēt piedzīvojumus Burvju Pasaulē, jā, man šķiet, ka tā, un tur viss juka un bruka. Hmm, un tad tur vēl bija Ziloņputni un Respektožurkas, un īsts, kad es tev saku, lidojošais paklājs, un tad tur bija vēl tāds sīkums — kādam vajadzēja kļūt par Uguns Zagli un nozagt Dzīvības Uguni. Mazais Lūka, vai tu gadījuma pēc neko par to sapni nezini? Vai tu, negadījuma pēc, nevarētu aizpildit tukšumus?"

"Varbūt jā un varbūt nē," Lūka bikli teica, "bet tev jau to visu vajadzētu zināt, tēt, jo, atklāti sakot, visu laiku bija tāda sajūta, it kā tu būtu līdzās, dotu man padomus un mani pamācītu, bez tevis es aizietu bojā."

"Tad jau mēs abi esam vienādi," Melšašāhs sacīja, "jo arī es tagad būtu aizgājis bojā, ja tu nebūtu devies tajā mazajā dēkā, tas nu ir skaidrs. Vai ne tik mazā dēkā. Vai, patiesībā, savā superkolosālajā dēkā. Man gan negribētos, ka tev tas sakāpj galvā. Bet Dzīvības Uguns. Tiešām. īsts varoņdarbs. Hmm, hmm. Ūdru Tupeņi, ja? Un kas tev kaklā — vai tas gadījuma pēc nav īsts Ūdru Podiņš?"

"Es nezinu, par ko jus tur abi divi runājat," Soraija Halīfa apmierināta noteica, "bet ir labi, ka šajā mājā atkal melš vecās labās muļķības."

Taču ar to vēl stāsts nebija galā. Tikko Lūka sāka atslābt, pārliecināts, ka beidzot savu darbu izdarījis, viņš izdzirdēja tēva guļamistabas kaktā nepatīkamu burbuļojošu troksni, un tur, viņam par šausmām, bija tā Radība, kuru, tā viņam bija šķitis, bija skatījis pēdējo reizi tad, kad Vecais Zēns iemeta to kosmosa dzīlēs. Tas vairs nebija ģērbies platajā cinobra sarkanajā kreklā, un arī panamas cepures tam vairs nebija; tam nebija ne krāsu, ne sejas, jo Rašīds Halīfa bija atgriezies sevī, un, kaut arī šis zemiskais nāvīgais kaut kas centās savākties kaut kādā cilvēciskā apveidā, tam izdevās izskatīties vien šķībam un pretīgam, un tādam kā lipīgam, it kā no līmes taisītam. "Tik viegli netiksi no manis vaļā," tas šņāca. "Tu zini — kāpēc. Kādam ir jāmiist. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka te ir viens slazds, un tā ir. Kad esmu izsaukts esībā, tad, iekams neesmu kādu dzīvību aprijis, es prom neeju. Nekādus iebildumus, labi? Kādam ir jāmirst."

"Pazudi," Lūka kliedza. "Tu zaudēji. Mans tēvs tagad ir vesels. Un tu burbuļo prom uz turieni, kur nu tev tur jāpaliek."

Rašlds, Soraija un Hārūns izbrīnīti taja noskatījās. "Ar ko tu sarunājies?" Hārūns vaicāja. "Tajā kakta nekā nav, tu zini." Taču suns Lācis un lācis Suns gan to Radību spēja saskatīt, un, pirms Lūka bija paspējis vēl kaut ko pateikt, Lācis viņu pārtrauca. "Kā būtu," viņš vaicāja Radībai, "ja nemirstīga būtne atteiktos no savas Nemirstības?"

"Kāpēc Lācis tā rej," Soraija apjukusi vaicāja. "Es nesaprotu, kas te notiek."

"Atceries?" Lācis steigšus vaicāja Lūkam. "“Esmu Baraks no Ii-Barakiem, tūkstošiem gadu vecs un vēl"? Ko ķiniešu lāsts pārvērta suni? Kad es tev to stāstīju, tas tev diezin kā nepatika, jo tu gribēji, lai esmu tavs suns un nekas cits. Nu, es arī neko citu negribu. Tas ir, pēc tūkstoš gadiem. Pie velna ar pagātni! Un kurš grib dzīvot vēl tūkstoš gadu? Vienreiz pietiek. Es vienkārši gribu būt tavs suns Lācis."

"Tas ir pārāk liels upuris," Lūka sacīja, suņa lojalitātes un nesavtīgās drosmes satriekts. "Es nevaru to no tevis prasīt."

"Es tev neprasu, lai tu man to prasītu," suns Lācis atteica.

"Tas suns trokšņo daudz vairāk nekā agrāk," Rašlds ierunājās. "Lūka, tu nevari viņu apklusināt?"

"Nemirstība," Radība kaktā rijīgi teica. "Mmm! Jā! Jā! Norit Nemirstību! Izsūkt to Nemirstīgajam un piepildīties ar to, atstājot Nemirstīgo mirstīgā apveidā! O, jā. Tas gan būtu ļoti saldi."

"Khm," lācis Suns pēkšņi ierunājās. "Es gribētu atzīties vienā lietā." Tobrīd, Lūka nodomāja, lācis Suns izskatījās drīzāk kā aita, ne lācis. "Vai atceries to stāstu, ko es tev stāstīju — par princi, kurš varēja no gaisa savērpt zeltu? Un Bulbuldevu, cilvēkēdāju ar putna galvu, un tā tālāk?"

"Protams, atceros," Lūka sacīja.

"Redzi, virs," Soraija bezpalīdzīgi noteica, "tagad lācis rūc un puika sarunājas ar lāci. Tie zvēri — un arī tavs dēls — vairs galīgi nav valdāmi."

"Tā nebija taisnība," lācis Suns atzinās, kaunā galvu nodūris. "Vienīgais, ko es savērpu no gaisa, bija tas stāsts, tas no pirksta — vai no ķepas — izzīstais stāsts, varbūt tā klātos teikt. Es tikai iedomājos, ka arī man vajadzētu pastāstīt labu stāstu. Es iedomājos, ka to no manis gaida, it ipaši pēc tam, kad šis te Lācis nodziedāja dziesmu par sevi. Es to izdomāju, lai izskatītos labāk. Man nevajadzēja tā darīt. Piedod."

"Nepārdzīvo," Lūka sacīja. "Šī ir stāstnieka māja. Tev jau tagad vajadzētu zināt. Te visi visu laiku sadomā stāstus."

"Nu, tad nokārtots," suns Lācis teica. "Tikai vienam no mums ir nemirstīga dzīvība, no kuras atteikties, un tas esmu es." Un, negaidījis tālākas diskusijas, viņš aizskrēja uz kaktu, kur tupēja Radība, un lēca; un Lūka redzēja, ka Radība atver kaut ko pretīgu, mutei līdzīgu, neiespējami plati, un viņš ieraudzīja, ka mute aprij Lāci; un tad Lāci atkal izmeta ārā, viņš izskatījās tāpat, tikai citādi, un arī Radība bija pieņēmusi Lāča apveidu: Nelācis Netētuka vietā. "Ā," Radība kliedza, "ā, ekstāze, ekstāze!" Un tad kaut kas tā kā atpakaļiski nozibsnīja, it kā gaismu iesūktu kādā punktā, nevis tā izsprāgtu no tā, un Lāč-radība iesprāga sevī, paukš, un tad tās vairs nebija.

"Vau," suns Lācis noteica, asti luncinādams.

"Ko tu ar to domāji — "vau"?" Lūka noprasīja. "Vai mēli esi norijis?"

"Rrrr," lācis Suns atteica.

"Ā," Lūka sacīja sapratis. "Burvestības patiešām ir beigušās, vai ne? Un turpmāk jūs būsit mans parastais suns un mans parastais lācis, un es būšu parastais es."

"Vau," suns Lācis teica, palēcās un nolaizīja Lūkam seju. Lūka viņu cieši apskāva. "Pēc tā, ko tu tikko izdarīji," viņš sacīja, "es nekad nevienam neļaušu domāt, ka suņi nes neveiksmi, jo tā diena, kad tu kļuvi par suni, bija veiksmīga diena mums visiem."

"Vai, lūdzu, man kāds nepastāstītu, kas te notiek," Soraija vāri noteica.

"Viss kārtībā, mammu," Lūka teica un apskāva viņu, cik cieši spēdams. "Esam atkal atgriezušies parastajā dzīvē."

"Tevi gan nav nekā parasta," māte viņam atbildēja un noskūpstīja viņam galvvidu. "Un — parasta dzīve? Šajā ģimenē mēs zinām, ka nekā tamlīdzīga nav."

Tajā dzestrajā novakarē uz Halīfu nama plakanā jumta zem zvaigznēm tika klāts vakariņu galds — jā, zvaigznes atkal bija debesīs! —, un tur ēda svētku ēdienus: gardi, lēni ceptu gaļu un ātri panna apceptus dārzeņus, un skābos sālījumus un saldos cukuraugļus, un dzēra aukstu granātābolu sulu un karstu tēju, bet arī baudīja pa kādam retākam ēdienam un dzērienam — laimes zupu, satraukumu karija mērcē un lielā atvieglojuma saldējumu. Pašā galda vidū mazajā Ūdru Podiņā bija atlikušie pieci Ūdru Tupeņi, kuros maigi kvēloja Dzīvības Uguns. "Un tā otra Soraija, kurai tu tik ļoti pieķēries," Soraija Halīfa teica Lūkam mazdrusciņ par saldu, "viņa teica, ja vesels cilvēks apēd vienu no tiem, tad tie dos ilgu mūžu, un varbūt pat ļaus viņam dzīvot mūžīgi."

Lūka papurināja galvu. "Nē, mammu," viņš sacīja, "to neteica Ūdrijas Sunītsultāne. To teica Visaugstais Ra."

Kaut arī Soraija Halīfa bija dzīvi nodzīvojusi kopā ar izslavēto Melšašāhu, viņai tādas fantāzijas nekad tā īsti nebija gājušas pie sirds, tomēr bija tās jāpiecieš — nākam gan no abiem dēliem, gan stāstnieka vīra. Šovakar gan viņa no tiesas centās. "Un tas Ra..." viņa iesāka, un Lūka nobeidza teikumu viņas vietā: "...pats personiski to man izstāstīja, runādams hiero-glifiski, ko man iztulkoja runājoša Vāvere vārdā Ratatata."

"A, lai nu paliek," Soraija noteica, padodamās. "Viss ir labs, kas labi beidzas, un, kas attiecas uz tā sauktajiem Ūdru Tupeņiem, es tos vienkārši noglabāšu pieliekamajā; gan kādu citu dienu izspriedīsim, ko ar tiem darīt."

Lūka jau bija sācis apsvērt, kā tas būtu, ja viņš, viņa brālis, viņa māte un tēvs, visi varētu dzīvot mūžīgi. Šī doma viņam šķita drīzāk biedējoša, ne iepriecinoša. Varbūt viņa sunim Lācim bija taisnība un varbūt labāk iztikt bez Nemirstības, pat bez tādas iespējamības. Jā — varbūt būtu labāk, ja Soraija kaut kur paslēptu Ūdru Tupeņus, lai visi Halīfas pamazām varētu aizmirst par to esību; un tad kādu dienu Tupeņiem savā Podā vienreiz apniktu gaidīt, kad tos beidzot apēdīs, un tie aizslīdētu atpakaļ pāri robežai Burvju Pasaulē, un Reālā Pasaule atkal būtu Reāla, un dzīve būtu vienkārši dzīve, un ar to būtu vairāk nekā gana.

Naksnīgās debesis bija zvaigžņu pilnas. "Kā mēs zinām," Rašīds Halīfa sacīja, "reizēm zvaigznes sāk dejot, un tad nezin kas var notikt. Bet ir tādas naktis, kad ir labi redzēt, ka viss paliek savās īstajās vietās, lai mēs varam atslābt."

"Atslābt — kas vēl nebūs," Soraija iebilda. "Zvaigznes varbūt nedejo, bet mēs gan dejosim."

Viņa sasita plaukstas, un lācis Suns uzreiz saslējās pakaļkājās un sāka dimdināt afrikāņu Gumijnieku Danci, un suns Lācis uzlēca kājās un sāka gaudot pirmo no top desmit melo-dijām, un tad Halīfu ģimene uzlēca kājās, metās sparīgā džigā un dziedāt sunim līdzi. Un mēs viņus tur atstāsim — izglābto tēvu, mīlošo māti, vecāko brāli un jaunāko brāli, pārnākušu mājās pēc lielā piedzīvojuma, kopā ar viņa veiksmes suni un brālīgo lāci augšā uz viņu mājas jumta dzestrā naktī zem nekustīgām, nemainīgām zvaigznēm dziedam un dejojam.