Lūka un dzīvības uguns

6 Burvestības Viducī

"Vai arī šī ir ilūzija?" Lūka droši noprasīja Kapteinim Āgam. "Jūsu kārtējais draņķa burvju triks?"

Kapteinis Āgs laikam bija nodomājis pasmieties, bet viņam iznāca kaut kas ņurdienam līdzīgs. "Drošība," viņš sacīja, "nav Ilūzija. Drošība ir jebkuras Pasaules Pamats. Ak vai! Mūs, kas nopūlamies Drošības jomā, bieži pārprot, regulāri zākā un nereti ignorē tie, kuru drošību un vērtības mēs aizsargājam, taču mēs turpinām cīņu. Drošības Uzturēšana, puis, ir Nepateicīgs Uzdevums, to es tev teikšu; un tomēr Drošība ir Jāuztur. Nē, Drošība nav Maldināšana. Tā ir Nasta, kas man uzkritusi. Par laimi, es nestrādāju viens pats; un uzticamais Ugunsvabulis," — te Lūka pamanīja mazo, zīmīgo liesmiņu plivināmies Again virs pleca — "kurš, pārvarot visus šķēršļus un traucēkļus, nes man ziņu, ka tuvojas zagļi, tāds varonīgs Ugunsvabulis, kāds mums te ir, tāds Vabulis nu nav vis nekāds triks, nedz arī roku veiklības auglis. Tāds Vabulis ir Tikuma Bērns. Nedz arī slepkavnieciskā un briesmīgā Pūķe vārdā Cigoriņa ir kāda žonglē-tāja trika radīta — kā drīz sapratīsit."

Āgs bija traki matains un dusmīgs vīrs, cirtas hennas tonī slējās viņam no galvas kā naidīgas, oranžas čūskas, un arī zods viņam bija varens un matains, rūsganā bārda pletās uz visām pusēm kā nokaitinātas saules stari; un arī uzacis viņam bija vareni, ķildīgi sarkani krūmāji, kas cirtojās augšup un sāniski virs spoži melnu acu pāra_; un arī ausis viņam bija matainas — gari, stīvi, spilgti sarkani matiņi kā korķu viļķi līda ārā no gaļīgajiem dzirdes orgāniem. Asins sarkani mati spraucās

garām Aga krekla apkaklei un gar pirāta šineļa manšetēm, un Lūka iedomājās visu kapteiņa augumu tikpat biezi apaugušu, it kā tas būtu ferma un mati — tā vienigā labība. Soraija, arī būdama ugunīgu matu īpašniece, iečukstēja Lūkam labajā ausī, ka Lielmeistara matu pārmērīgās audzelības dēļ varētu ciest visu rudmašu reputācija.

Mati bija Āga dusmu uzskatāmākais paudējs. Lūka to saprata pēc tā, kā tic viļņojās un kratījās uz visām pusēm, it kā būtu dūre. Par ko viņš tik dikti dusmojās? Nu, vispirms bija jāmin tas sīkums, ka Lūkas lāsts iznīcināja cirku — tik daudz bija skaidrs; taču tagad atklājās, ka cirks bijis tikai atkāpe, tikai tāda Burvestības Viduča Vartsarga spēlīte Reālajā Pasaulē un, tā kā viņa mati bija auguši ļoti, ļoti ilgi, tātad, saprotams, Kapteinis Āgs bijis nikns visu savu mūžu, vai, ja nu tā gadījies, ka viņš ir nemirstīgs, tad viņš dusmojas jau no Laiku sākumiem.

"Viņa īstais vārds bija Menoitijs," Netētuks iečukstēja Lūkam kreisajā ausī, "un viņš reiz bija Dusmu Titāns, kas līdz ar savu kauslīgumu izveda Dievu Ķēniņu no pacietības, un tas viņu nogalināja ar zibens šautru un iemeta pazemes pasaulē. Beigu beigās viņam atļāva atgriezties pie vienkārša darba — tagad viņš ir tikai šveicars —, un te viņš, protams, ir daudz ellīgākā noskaņojumā nekā jebkad, tā diemžēl ir."

Septiņas maitu lijas bija izkārtojušās gaisā virs Āga un pūķa kā banketa viesi dzīru gaidās. Taču Āgs uz brīdi bija rotaļīgā noskaņojumā. "Citviet, piemēram, Reālajā Pasaulē," sēdēdams pūķim mugurā, viņš sacīja — gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, raudzīdamies tālumā un domīgu izteiksmi sejā, "gadās satikties ar tik šausmīgiem radījumiem, piemēram, Sniega cilvēku, Neciešami Negantu Bērnu, tos es saucu par briesmoņiem telpā. Tur viņi ir, bet tas arī viss, viņi ir nemainīgi, tāpēc vienmēr vieni un tie paši. Taču šeit, kur jums nav nekāda iemesla atrasties un kur jūs jau pavisam drīz

j

vairs nebūsit, mūsu briesmoņi var būt ari briesmoņi laikā; proti, viņi var būt viens briesmonis pēc cita. Piemēram, lūk, Cigoriņa patiesībā ir Džaldibadala, un viņa ir Maģiskā Hame-leone: vecā Džaldi, ja tik grib, pieprot ātro pārvērtību mākslu, bet lielāko tiesu viņa ir slinka, nekam nederīga radība. Parādi viņiem, Cigoriņ; vai varēsi? Nav jau nekāda steiga izcepināt viņus pūķa liesmās. Lai maitu lijas pagaida pusdienas."

Pūķe Cigoriņa — vai īstajā vārdā Džaldibadala Mainigā — izgrūda kaut ko nogurušas čūskas nopūtai līdzīgu, un tad pārvērtās — izskatījās, ka tas notika briesmīgā negribībā — vispirms par milzīgu, metālisku sivēnmāti un pēc tam citu pakaļ citam par milzīgu, noplukušu sievieti briesmoni ar skorpiona asti, par Briesmonīgo Karbunkulu (spoguļspožu radību, kam galvā mirdzēja dimants), un par milzīgu bruņurupuču mātīti, līdz, visbeidzot, kā šķita, īgnā rezignācijā atkal par pūķi. "Apsveicu, Cigoriņ," Kapteinis Ags sarkastiski noteica, un viņa melnās acis dusmās spīdēja, un kuplā bārda pletās viņam ap seju kā ļauni pieskaņota sērkociņa liesma. "Lieliska izrāde. Un tagad tu, slinkā radība, ķeries klāt un izcepini tos zagļus, pirms zaudēju pacietību."

"Ja māsas manas līdzās būtu, tik sprauna tava mēle nekļūtu," Cigoriņa lika pretī īsti saldā balsī un negaidītā ritmā, "lai kāda vara tev piemistu, uz Elli atpakaļ tu kristu."

"Kas ir viņas māsas? Kur viņas ir?" Lūka uzšņāca Ne-tētukam; bet tad Cigoriņa saspridzināja Argo, un visa pasaule bija vienās liesmās. "Dīvaina lieta tā dzīvības zaudēšana," Lūka nodomāja. "Kaut ko vajadzētu just, bet nekā." Tad viņš pamanīja, ka skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī nokrītas par piecdesmit dzīvībām. "Jādomā ātri," viņš saprata, "jo citādi šeit visas manas iespējas beigsies." Viņš bija atkal izveidojies tai pašā vietā, un Lācis un Suns tāpat. Burvju Pasaules iemītnieki bija neskarti, bet Soraija skaļi iebilda. "Ja es gribētu dabūt saules apdegumu," viņa sacīja, "tad es ietu un sēdētu saulē. Lūdzu, notēmē to liesmu metēju uz kādu citu pusi."

Netētuks pētīja savu panamu, kas izskatījās mazliet apsvilusi. "Tā nav lāgā," viņš kurnēja. "Man šī cepure patīk." TRRRATARATA! Atkal pūķuguns blieziens, atkal piecdesmit dzīvību zaudēts.

"Nē, nu, patiešām," Soraija kliedza. "Vai tu nezini, ka lidojošie paklāji darināti no trausla materiāla?"

Arī Ziloņputni bija ārkārtigi satraukti. "Atmiņa ir trausla puķe," Ziloņpīlis žēlojās. "Tai karstums īpaši netīk."

Viss strauji virzījās uz kritisko punktu. "Cigoriņas māsas," Netētuks nočukstēja, "Alimi iesprostoja ledus bluķos tur, uz to pusi, Šņaukhaimā, Ledus Zemē, lai Cigoriņa pildītu Āga pavēles."

TRRRATARATA!

"Simts un piecdesmit dzīvību vējā vienā mirklī, palikušas vairs tikai četri simti un sešdesmit piecas," Lūka nodomāja, atkal salipinoties kopā; un, kad viņš šoreiz aplaida skatienu apkārt, Soraija un lidojošais paklājs bija pazuduši pavisam. "Viņa mūs pametusi," viņš nodomāja. "Un tas nozīmē, ka ar mums ir cauri."

Tieši tajā brīdī lācis Suns uzdeva Džaldibadalai jautājumu. "Vai tu esi laimīga?" viņš noprasīja, un briesmone izskatījās pārsteigta.

"Kas tas par jautājumu?" Cigoriņa atbildēja ar pretjautājumu, savā apjukumā aizmirsusi par rīmēm. "Es te nodarbojos ar to, lai nodedzinātu jūs līdz nāvei, un tu man prasi kaut ko tādu. Kas tev par daļu! Pieņemsim, ka es esmu laimīga; vai tu par to priecātos? Un, ja es nebūtu laimīga, vai tu justu man līdzi?"

"Piemēram," lācis Suns neatkāpās, "vai tu dabū pietiekami daudz ēst? Jo es redzu, ka tev ribas izspiedušās cauri zvīņām."

"Tās nav manas ribas," Cigoriņa atbildēja, izskatīdamās viltīga. "Tic varētu būt manis pēdējo aprīto ļautiņu skeleti."

"Es zināju," lācis Suns sacīja. "Viņš tevi mērdē badā, tieši tāpat kā viņš kārtīgi nebaroja cirka zvērus. Kaulains pūķis izskatās vēl žēlīgāk par kārnu ziloni."

"Kāpēc tu šķied laiku?" Kapteinis Ags norēcās Cigoriņai aiz muguras. "Nu, ņem un piebeidz viņus!"

"Mēs Reālajā Pasaulē pret viņu sacēlāmies," suns Lācis sacīja, "un viņš tur neko nevarēja padarīt, tur tad ar viņu bija cauri."

"Izcep viņus!" Kapteinis Āgs kliedza. "Uzgrilē, uzšmorē, apsvilini, apgrauzdē! Lāča desas vakariņās! Suņa karbonāde! Puikas vaidziņi! Uzcep viņus, un ķeramies klāt!"

"Manas māsas," Cigoriņa sērīgi teica sunim Lācim. "Kamēr viņas ir ieslodzītas, man nav izvēles, man jāpilda viņa pavēles."

"Izvēle ir vienmēr," lācis Suns sacīja.

"Un varbūt," debesīs atskanēja kāda balss, "šīs ir tevis meklētās māsas?"

Visi uz Algo klāja paskatījās augšup; un tur, augstu virs viņiem, bija Ūdrijas Karaliene Soraija uz Ķēniņa Zālamana burvju paklāja Rešama, kas bija izaudzis gana liels, lai pārvadātu trīs lielas, drebošas briesmones, tikko kā atbrīvotas no ledus cietuma — vēl pārāk nosalušas, lai lidotu, pārāk vājas, lai pārvērstos, bet dzīvas un brīvas.

"Bahut-Sara! Badlo-Badlo! Gjara-Džinna!" Cigoriņa priecīgi sauca. Trīs izglābtās Mainīgās par atbildi vāri, bet laimīgi novaidējās. Kapteinis Āgs Cigoriņai aiz muguras sāka izskatīties nepārprotami pārbijies. "T-tagad saglabāsim mieru," viņš sacīja, nedaudz stostīdamies. "Lūdzu, atcerēsimies, ka es tikai pildīju pavēles; Ālimi, Uguns Sargātāji, iebāza šīs trīs lieliskās dāmas ledū un pavēlēja man strādāt ar tevi, Cigoriņ, sargāt Vārtus uz Viduci. Un tāpat arī ir jāsaprot, ka Drošība ir bargs uzraugs, kas reizēm pieprasa skarbus lēmums, kā rezultātā var gadīties tā, ka dažiem nevainīgi jācieš lielāka labuma dēļ, Cigoriņ, tu taču spēj to saprast, vai ne?"

"Tikai mani draugi sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa atteica un, veikli pašķobījusies, nometa Kapteini Āgu nost no muguras. Viņš būkšķēdams piezemējās tieši viņai zem kūpošā deguna. "Un tu man neesi nekāds draugs," Cigoriņa piebilda, "tāpēc sauc mani par Džaldibadalu. Un man tev jāteic, ka es diemžēl nesaprotu."

Kapteinis Āgs piecēlās kājās, lai stātos savam liktenim pretī. Viņš, nudien, izskatījās pēc ļoti nožēlojama pirāta — mati vien, uguns ne cik. "Vai būs kāds pēdējais vārds?" Džal-dibadala mīlīgi apvaicājās. Kapteinis Āgs pakratīja pret viņu dūri. "Es atgriezīšos!" viņš aurēja.

Džaldibadala papurināja zvīņoto galvu. "Nē," viņa sacīja. "Baidos, ka neatgriezīsies." Un tad deva vaļu milzīgai liesmai, kas apvijās ap Kapteini Āgu, un, kad liesma izdzisa, Kapteiņa vairs nebija, bija tikai maza čupiņa dusmīga paskata pelnu.

"Patiesībā, protams," viņa piebilda pēc tam, kad Āgs bija, tā teikt, izdzēsts un viņa maitu liju trupa aizlaidusies kādās tālākās debesīs un vairs nekad netika manīta, "Viducī ir Spēki, kas varētu atgriezt viņu atpakaļ dzīvē, ja tā vēlētos. Bet šeit viņam nav daudz draugu, un es domāju, ka šī bija viņa pēdējā iespēja." Viņa stipri uzpūta mazajai pelnu čupiņai sev zem deguna, un tie izklīda pa visiem četriem vējiem. "Tā, jaunais ser," viņa sacīja, skatoties tieši uz Lūku, "un, man vajadzētu teikt, ser Suni un ser Lāci — kā varu jums palīdzēt?"

Viņas māsas uz lidojošā paklāja izmēģinot saplivinaja spārnus un, sev par lielu prieku, secināja, ka atkal var lidot. "Arī mēs jums palīdzēsim," sacīja Mainīgā Badlo-Badlo, un Bahut-Sara un Gjara-Džinna piekrītoši pamāja. Sunītsultāne Soraija sajūsmā sasita plaukstas. "Nu, tas jau ir labāk," viņa līksmoja. "Tagad mums ir armija."

Visā šajā satraukumā neviens nepamanīja mazu, ugunīgu knisli steidzamies prom no viņiem, cik vien ātri tas spēja palidot, tieši uz Burvestibas Viduci; tas laidās tik ātri kā meža ugunsgrēks pa priekšu izpalīdzīgam vējam.

Netētuks uzvedās dīvaini, Lūka nodomāja. Viņš dīdījās un visu laiku kasīja panamas apsvilušo malu. Viņš šķita viegli aizkaitināms, staigāja šurpu turpu un berzēja rokas, un runāja, ja vispār runāja, vienzilbīgos vārdos. Reizēm viņš šķita gandrīz caurspīdīgs, bet citreiz atkal gandrīz blīvs, tātad bija skaidrs, ka Rašīds Halifa mājās Kahani cīnījās par savu dzīvību un veselību, un varbūt šis cīniņš bojāja Netētukam omu. Bet Lūkam sāka rasties aizdomas par kaut ko citu. Varbūt Netētuks tikai viņam izpatika, spēlējās ar viņu, pats šķērmi uzjautrinādamies. Kas zina, kāda tādai radībai varētu būt greiza humora izjūta? Varbūt viņš nemaz nebija domājis, ka Lūka tiks tik tālu, un patiesībā viņam nepatika doma, ka viņi tagad lido uz pašu Dzīvības Uguni. Varbūt viņš nebija bijis godīgs un negribēja, ka viņi sasniedz meklēto. Viņš ir rūpīgi jāpieskata, Lūka nolēma, ja nu nolēmis pēdējā brīdī visu izgāzt. Viņš izskatās, iet un runā kā Melšašāhs, bet tāpēc jau viņš nav Lūkas tēvs. Varbūt Lācim un Sunim ir taisnība: Netētukam nedrīkst uzticēties i ne drusku. Vai varbūt viņā ceļas kāds strids, varbūt viņa uzsūktais rašīdiskums karo ar šo nāvei nolemto radību uzsūcēju. Varbūt miršana arvien ir tāda: ķilda starp dzīvību un nāvi.

"Gan kāda cita diena rādīs, kas šajā strīdā uzvarēs," Lūka nodomāja. "Tagad man jāpārstāj uztvert viņu kā manu tēti."

Soraijas lidojošais paklājs atkal bija pacēlies gaisā pēc īsas nosēšanās, lai uzņemtu visus ceļotājus un, protams, Argo uz klāja. Džaldi, Sara, Badlo un Džinna, četras Mainīgās pūķu apveidā, lidoja stingrā kaujas ierindā ap Rešamu, pa vienai pie katras no četrām paklāja malām, sargājot to pret jebkuru iespējamu uzbrukumu. Lūka paraudzījās lejup un ieraudzīja Laika Upi tur plūstam, tekot no tālā un neredzamā Gudrības Ezera Burvestību Viduča Viduci (kas vēl bija pārāk tālu, lai būtu saskatāms) — un ietekam, tad iztekam no milzīgā Apaļās Jūras Apļa, kuras dibenā, viņš zināja, gulēja milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, izliecis visu augumu ap Apli tā, lai viņa galva varētu grauzt paša asti. Ārpus šā Apļa, tobrīd tieši zem lidojošā paklāja, bija Neuzvcdīgo Dievu teritorijas — dievu, kuru esamībai neviens vairs neticēja, izņemot kā stāstu personāžiem, kurus cilvēkiem reiz paticis stāstīt.

"Viņiem Reālajā Pasaulē vairs nav nekādas varas," Rašīds Halīfa mēdza teikt, sēdēdams savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, kamēr Lūka bija ieritinājies viņam klēpī, "tāpēc viņi visi ir Burvju Pasaulē, senie ziemeļu dievi, Grieķijas un Romas dievi, un Dienvidamerikas dievi, un sensenie šumeru un Ēģiptes dievi. Tur viņi vada savu laiku, savu bezgalīgo, bezlaicīgo laiku, izlikdamies, ka aizvien vel ir dievišķi, spēlēdami vecās spēles, izcīnīdami savus senos karus atkal un atkal no jauna, un cenzdamies aizmirst, ka patiesībā mūsdienās viņi nevienam vairs nerūp un pat viņu vārdu neviens vairs neatceras."

"Diezgan skumji," Lūka sacīja tēvam. "Atklāti sakot, Burvestības Viducis izklausās kā sakautu supervaroņu veco ļaužu pansionāts."

"Tikai nesaki tā, viņiem dzirdot," Rašīds Halīfa atbildēja, "jo viņi visi izskatās lieliski un jauneklīgi, un mirdzoši, un, nu, nevainojami. Būt dievišķam vai pat būt bijušam dievišķam ir savi bonusi. Un Burvju Pasaulē viņi vēl aizvien var izmantot savas superspējas. Viņu zibens šautras un burvju vārdi vairs neiedarbojas tikai Reālajā Pasaulē."

"Viņi noteikti jūtas briesmīgi," Lūka noteica, "tik ilgi bijuši pielūgti un dievināti un tad tā izmesti kā pagājušā gada no modes izgājušās drēbes."

"It īpaši acteku dievības no Meksikas," Rašīds teica bailīgajā balsi. "Jo tās bija pieradušas pie cilvēku upuriem; dzīviem cilvēkiem pārgrieza rīkli, un viņu dzīvības asinis satecēja dievu akmens biķeros. Tagad šiem nelietotajiem dieviem vairs nav asiņu, ko dzert. Vai esi dzirdējis par vampīriem? Vairākums no viņiem ir asinis izslāpuši, garzobaini acteku dievu zombiji. Uicilopočtli! Teskatlipoka! Tlauiskalpantekutli! Makuilcoz-kakuauhtli! Itztlakoliukvi-lkskimili —"

"Beidz, beidz," Lūka lūdzās. "Kāds tur brīnums, ka cilvēki pārstāja viņus pielūgt. Neviens nespēja izrunāt viņu vārdus."

"Vai tāpēc, ka viņi visi tik neganti uzvedās," Rašīds minēja.

Tas piesaistīja Lūkas uzmanību. Doma par negantas uzvedības dieviem bija savāda. Vai tad dieviem nebija jārāda piemērs tām tautām, kuru dievi tie bija. "Vecajos Labajos

Laikos tā vis nebija," Rašīds sacīja. "Tic Vecajie dievi, tagad dievi Bezdarbnieki, uzvedās tikpat slikti kā cilvēki vai, patiesībā, daudz sliktāk, jo, būdami dievi, varēja atļauties lielāka mēroga sliktu uzvedību. Viņi bija savtīgi, rupji, kašķīgi, uzpū-tigi, izlaidīgi, vardarbīgi, ļauni, kārīgi, rijīgi, alkatīgi, slinki, negodīgi, viltīgi un stulbi, un visas šīs īpašības bija maksimāli pārspīlētas tiem piemītošo superspēju dēļ. Viņi bija tik alkatīgi, ka spēja norīt pilsētu, un sadusmojušies varēja noslīcināt pasauli. Kad iejaucās cilvēku dzīvē, tad salauza sirdi, nolaupīja sievietes un uzsāka karus. Kad apslinka, tad nogulēja tūkstoš gadu, un, kad izspēlēja sīkas viltības, citi cilvēki cieta un mira. Reizēm pat dievs nogalināja citu dievu, jo zināja tā vājo vietu un tēmēja uz to, tāpat kā vilks ķeras savam medījumam pie rīkles."

"Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tie pagaisa," Lūka prātoja. "Bet tad jau Burvības Viducis ir savāda vieta."

"Savādāku neatrast," Rašīds atbildēja.

"Un kā ar tiem dieviem, kuriem cilvēki vēl tic?" Lūka vaicāja. "Vai arī tie ir Burvestības Viducī?"

"Ak vai, nē," Rašīds Halīfa atteica. "Tie aizvien vēl ir tepat pie mums."

Atmiņas par Rašīdu izbaloja, un Lūka attapās, ka lido pāri fantasmagoriskai ainavai, ko izraibināja salauztas kolonnas un skulptūras, un starp tām staigāja, skrēja vai lidoja no fabulām un leģendām nākušas radibas. Tur — tur tālāk! — bija divas milzīgas bezķermeņa kājas, pēdējās Ozimandija, ķēniņu ķēniņa, atbalsis. Un tur, uz viņu pusi, sakumpis klunkuroja milzīgs, rupjš zvērs, Sfinksai līdzīgs, tikai tēviņš un plankumains, un arī kāds vīrs ar hiēnas augumu un pretīgiem smiekliem, kurš ikvienu namu vai templi, pakalnu vai koku, kam gāja garām, iznīcināja ar savu ekstātisko, postošo smieklu spēku vien. Un tur! — jā, tur gan! — pati Sfinksa! Jā, patiešām, tā bija viņa! Lauva ar Sievietes Galvu! Skat, kā viņa aptur svešiniekus un uzstāj, lai ar viņu sarunājas... "Pavisam čābiski," Soraija sacīja. "Viņa nemitīgi visiem uzdod vienu un

to pašu veco mīklu, un neviens vairs neapgrūtina sevi ar atbildēšanu, tā jau veselu mūžību visiem zināma. Viņai tiešām jāizdomā jauns numurs."

Apakšā zem viņiem pastaigājās milzīga ola uz garām dzeltenuma krāsas kājām. Garām palidoja spārnots vienradzis. Un savāda trīsdaļīga radība — krokodila, lauvas un nīlzirga apvienojums — šļūca uz Apaļās Jūras pusi. Lācis satraucās, ieraudzījis mazu dievu suņa izskatā. "Tas ir Solotls," Soraija brīdināja. "Turieties no viņa pa gabalu. Viņš nes neveiksmi." Suns Lācis bija tādēļ gauži vīlies. "Kāpēc Neveiksme vienmēr izrādās suns?" viņš žēlojās. "Reālajā Pasaulē uzticams suns savam saimniekam nes gana veiksmes. Nav jābrīnās, ka tie neveiksmes suņi ir norakstīti."

Lūka nevarēja nepamanīt, ka Burvestības Viducis nebija uzturēts labā kārtībā. Ēģiptiešu piramīda bija drupās, un skandināvu kvartāla milzīgais osis bija sagāzies uz sāniem, tā lielās saknes ķērās debesīs. Un vai tās pļavas tur, uz to pusi, patiešām bija Elisija lauki, kur mūžīgi mīt dižo varoņu dvēseles, kāpēc zāle tur tā nobrūnējusi? "Te gan viss ir briesmīgi nolaists," Lūka sacīja, un Soraija skumji pamāja.

"Burvestības izgaist no Visuma," viņa sacīja. "Mēs vairs neesam īpaši vajadzīgi vai vismaz tā jūs visi ar savu Augsto Izšķirtspēju un Zemajām Prasībām domājat. Bet kādu dienu jūs pamodīsities, un mūsu vairs nebūs, un tad jūs redzēsit, kāda ir dzīve, kurā nav pat sajēgas par burvestībām. Taču Laiks nestāv uz vietas, un mēs tur neko nevaram padarīt. Vai tu gribētu," viņa sacīja, mazliet atplaukdama, "noskatīties Daiļavu kauju? Man šķiet, ka esam tieši laikā."

Paklājs sāka laisties lejā uz liela paviljona pusi, kuru noslēdza septiņi sīpolveidīgi kupoli, kas visi mirdzēja rīta saulē. "Vai mums tomēr nevajadzētu turēties tālāk no šiem "dieviem" un "dievietēm"?" Lūka iebilda. "Mēs taču negribam, ka viņi mūs ierauga, uzzina, ka esam šeit. Galu galā, mēs esam zagļi."

"Viņi tevi neredz," Soraija atbildēja. "Ja tu esi no Reālās Pasaules, tad viņi ir akli pret tavu esību. Tu viņiem neeksistē,

tāpat kā viņi vairs nepastāv tev. Tu vari pieiet klāt nezin cik dieviem vai dievietēm un pateikt "bū", un iekniebt degunā, un viņi uzvedīsies tā, it kā nekas nebūtu bijis vai it kā viņiem uzmāktos muša. Kas attiecas uz personām no tuvākās apkārtnes, piemēram, mani, viņiem mēs esam vienaldzigi. Mēs neesam no viņu stāstiem, tāpēc viņi domā, ka mēs neskaitāmies. Dumji, bet tādi viņi ir."

"Tad jau tā ir tāda kā spoku pilsēta," Lūka pie sevis prātoja, "kur šie it kā visvarenie ir tādi kā mēnessērdzīgie, paši savas atbalsis. Mitoloģiskais atrakciju parks — to varētu saukt par Dievīblendu —, tikai te, ja neskaita mūs, nav apmeklētāju, un mēs esam atnākuši nočiept viņu visvērtīgāko īpašumu." Soraijai viņš sacīja: "Bet, ja viņi mus neredz, vai tad nebūs viegli nozagt Dzīvības Uguni? Un tādā gadījumā, vai mums nevajadzētu pasteigties un to izdarīt?"

"Viduča Viducī, proti, Apaļajā Jūrā, kur Gudrības Ezeru ieskauj Mūžīgā Ausma," Soraija sacīja, "viss ir daudz citādāk. Tur nav neviena no šiem mēnessērdzīgajiem, atlaistajiem dieviem. Tā ir Ālimu — Treju Džo — zeme, kuri uzrauga visu Laiku. Viņi ir Uguns Beidzamie Sargātāji, un viņiem nekas nepaliek nepamanīts.

"Treji Džo?" Lūka pārvaicāja.

"Džo Hūa, Džo Hē un Džo Aiga," Soraija atbildēja un pieklusināja balsi. "Kas Bijis, Kas Ir un Kas Nāks. Pagātne, Tagadne un Nākotne. Visu Zinību Turētāji. Alimi: Laika Trīsvienība."

Tagad zeltītie sīpolveida kupoli bija tieši zem viņiem, bet Lūka domāja tikai par Dzīvības Uguni. "Tad kā mēs tiksim garām tiem Džo?" viņš atčukstēja Soraijai, bet viņa, paraustījusi plecus un skumīgi pasmaidījusi, papleta rokas. "Tu no paša sākuma zināji," viņa sacija, "ka to neviens nekad nav izdarījis. Bet ir viens tāds, kas parasti slapstās te tuvumā un varētu mums palīdzēt. Parasti viņš turas nomaļus, bet šī ir vislabākā vieta, kur viņu meklēt. Viņam patīk noskatīties Daiļavu kaujās."

Viņa piezemēja lidojošo paklāju aiz sakuplojušiem rododendru krūmiem, kas bija gana lieli, lai paslēptu Argo. "Tikai retā burvju radība tuvojas rododendriem," viņa pastāstīja Lūkam, "jo uzskata tos par indīgiem. Ja te tuvumā būtu kādi Sniega cilvēki, tad tie tos, protams, apritu, bet šī jau nav Sniega cilvēka zeme, tāpēc kādu brīdi Argo te būs pietiekamā drošībā." Tad viņa salocīja paklāju, iebāza kabatā un soļoja uz sīpolkupolotās ēkas pusi. Četras Mainīgās pārvērtās par metāla sivēnmātēm un, pamatīgi grabēdamas, tecēja līdzi Soraijai, Netētukam, Lūkam, Atmiņputniem, sunim Lācim un lācim Sunim uz Kaujas paviljonu, no kura skanēja skaļi, dusmīgi trokšņi: dieviešu kara skaņas.

"Cik idiotiski," Soraija sacīja. "Viņas cīnās par to, kura esot skaistākā, it kā tam būtu kāda nozīme. Dailes dieves ir vissliktākās. Viņām gadu tūkstošiem glaimots, viņas ir lutinātas, mirstīgie un nemirstīgie viņu dēļ upurējuši savu dzīvību, un, beigu beigās, tu nenoticēsi, ko viņas iedomājušās, kas viss viņām pienākas. Viņām der tikai vislabākais, un — kas par to, ja tas pieder kādam citam? Viņas to noteikti ir pelnījušas vairāk nekā tā īpašnieks, vienalga, vai tas būtu dārgakmens vai pils, vai vīrietis. Bet tagad, nonākušas savas varas izgāztuvē, kur viņu skaistums vairs neraida ceļā karakuģus un nedzen vīriešus nāvē mīlas dēļ, viņām nekas cits neatliek kā cīnities savā starpā par tukšu kroni, par bezjēdzīgu titulu: visskaistākā no viņām visām."

"Bet tā esi tu — tu esi visskaistākā no viņām visām," Lūka gribēja viņai teikt. "Paskaties, kā tavi rudie mati plīvo vējā, un tavām acīm, tavai sejai piemīt tāda pilnība, ka es to baudu pat tad, kad tu sunī cilvēkus, un man nepatīk, kad tu izklausies noskumusi." Diemžēl viņš bija pārāk kautrīgs, lai pateiktu tik mulsinošus vārdus skaļi, turklāt tobrīd atskanēja gaviles, kas aizvien pieņēmās spēkā, tā ka viņa tik un tā nebūtu neko sadzirdējusi.

Paviljonā bija sapulcējušās tādas fantastiskas fabulu un leģendu radības, kuras ieraugot Lūka vēl pirms pāris dienām justos pilnīgi satriekts, bet tagad viņš jau gandrīz to bija gaidījis. "O, paskat, re, kur fauni — ragaini, ar āža ausīm un āža kājām, un arī lepnie kentauri mīņājas," viņš nodomāja un nobrīnījās, cik ļoti vairs nebrīnījās par Burvju Pasauli. "Un spārnoti vīrieši — vai tie būtu eņģeļi⁷. — eņģeļi, kas noskatās sieviešu cīņās? — nešķiet īsti pareizi. Un, jādomā, visi tie pārējie cīņas fani ir dažādu dievu bandu zemāko kārtu pārstāvji, dievu kalpotāji un bērni, un mājdzīvnieki, atnākuši rīta cēlienā izklaidēties."

Un tieši tad pirmā dieviete izlidoja no cīniņa. Viņa augšpēdu krita pa gaisu, tieši Lūkam pār galvu, no dusmām kliegdama, palidoja garām un pārvērtās no bālgani pūderētas, geišai līdzīgas skaistules par pretīgu, garzobainu veceni un pēc tam — atkal par geišu. Viņa iztriecās cauri zāles virpuļ-durvīm un pazuda. "Man šķiet, ka tā bija japāņu iasecu, Kišimodžina," Netētuks sacīja, gluži kā labs dieviešu cīņu pazinējs. (Cīņas vērošana bija acīm redzami uzlabojusi viņa omu.) "Rasecu ir vairāk dēmons, nevis dieviete, kā jau tu tikko redzēji no viņas pārtapšanas. Šķiet, ka viņa īsti neiederas šajā sabiedrībā, tāpēc nav brīnums, ka viņu nokautēja pirmo."

Kamēr Kišimodžina atkāpās paviljonā, Lūka dzirdēja viņas spalgos lāstus. "Lai tev galva sašķeļas septiņos gabalos kā bazilikknima ziedam."

"Tā dēvētais ardžakas auga lāsts," Netētuks paskaidroja Lūkam. "Briesmīgs Reālajā Pasaulē, bet nožēlojami neiedarbīgs pret šīm varenajām sievietēm."

Lūka neko daudz no kaujas nevarēja saskatīt, bet negribēja lūgt nevienu no sabiedrotajiem pacelt viņu augšā. Pāri skatītāju galvām viņš redzēja kaujas arēnā mestas zibens šautras un skaļus pērkona sprādzienus. Tāpat arī viņš redzēja milzīgus taureņu un putnu barus, kas acīmredzot arī cīnījās savā starpā. "Tur notiek neliela sānu kauja starp Ninlilu, seno šumeru mēness dievi, un acteku vampīru karalieni Šočike-calu," Netētuks ziņoja. "Viņām nepatīk, ka abām ir putnu un taureņu svītas — skaistuma dieves allaž grib būt vienreizējas! —, tāpēc parasti uzreiz klūp viena otrai virsū, un viņu plandīgie draugi — tāpat. Parasti viņas viena otru nogāž un tad atbrīvo laukumu galvenajām meitenēm."

Romiešu mīlas dievi Veneru izslēdza agrīnā posmā, viņa izstreipuļoja ārā no zāles, pa ceļam stiprinādama atpakaļ norauto roku.

"Te, Burvestības Viducī, romiešus augstu nevērtē," Ne-tētuks centās pārkliegt troksni. "Pirmkārt, viņi ir bezpajumtnieki. Viņu sekotāji tā arī neizdomāja viņiem ne Olimpa kalnu, ne Valhallu, tā nu viņi te klīst, izskatīdamies, atklāti sakot, pēc klaidoņiem. Un tāpat arī visiem zināms, ka viņi ir tikai grieķu dievu pakaļdarinājums, un kurš tad gribēs skatīties otršķirīgus rīmeikus, ja var par velti skatīties oriģinālo kino?"

Lūka atkliedza, ka nezinājis par šādas dievu hierarhijas pastāvēšanu. "Kurš tad ir pašā augšā?" viņš bļāva. "Kuri šajā bijušo dievu barā ir galvenie dievi?"

"Es tev varu pateikt, kuriem no viņiem visvairāk sakāpis galvā," Netētuks atkliedza. "Ēģiptiešiem — pavisam noteikti. Un šajās cīņās bieži uzvar viņu meiča Hatora."

Tomēr šoreiz pēdējā, kas palika stāvam, bija Kipras grieķiete Afrodīte. Pēc tam, kad Babilonijas Ištara un Freija — valkīru karaliene, dubļu ringā bija viena otru piekāvušas līdz bezsamaņai, Hatora ar govs ausīm, derību favorīte, apveida mainītāja kā Džaldi un viņas māsas, tikai daudz spēcīgāka, spējīga pārvērsties par mākoņiem un akmeņiem, uz brīdi pieļāva kļūdu, pārvērsdamās par vīģes koku, kuru Afrodīte uzreiz nocirta. Tāpēc cīņas noslēgumā Afrodīte tuvojās lielajam Spogulim, kas bija Pēdējais Tiesnesis, un uzdeva slaveno jautājumu: Spogulīt, spogulīt, saki man tā, un tā tālāk; un tieši Afrodīte izpelnījās Spoguļa uzslavu: Tu esi skaistākā, saskaņā ar tradīciju. "Nu ja," Netētuks noteica, "kārtīgi iz-vingrinājās, bet rīt sāks no jauna. Te viņām nav īpaši daudz, ko darīt. Un nav jau tā, ka viņas varētu sēdēt mājās un skatīties televizoru vai iet uz sporta klubu."

Uzvarētāja Afrodīte izgāja cauri pūlim, graciozi, lai gan mazliet robotiski mādama. Vienā brīdī viņa bija pāris pēdu attālumā no Lūkas, un viņš pamanīja, ka viņai acis ir dīvaini stiklainas un pievērstas bezgalībai. "Kas tur ko brīnīties, ka viņa nevienu Reālo neredz," viņš nodomāja. "Viņa redz tikai pati sevi."

Lūka paraudzijās apkārt, meklēdams Soraiju, bet viņa bija pazudusi. "Viņai laikam sametās garlaicīgi," Netētuks noteica. "Gan jau viņa būs ārā." Dodoties ārā no Cīņas Zāles, viņš Lūkam parādīja vēl dažas ievērojamas personas skatītāju vidū. Asīrijas Humbaba bija kails, zvīņains milzis ar ragainu galvu un lauvas ķepām. Astes vietā viņam bija dzīva čūska ar mazu, šaudīgu, šķeltu mēli. "Un viņa daiktiņš ir tāds pats," Lūka sajūsmā piebilda. "Tas nu gan ir kaut kas; daiktiņčūska — to es vēl nekad nebiju redzējis." Un aiz šā vēl nekad neredzētā skata bija grupiņa Centrālāzijas skitu aitu, kas izskatījās kā jēriņi, tikai tām kājas bija taisītas no diviem dažāda garuma gaļīgiem sakneņiem, tā kā batātēm un pastinakiem. "Jēra karbonāde ar divu dārzeņu piedevu," Lūka domāja. "Mmm! No šiem radījumiem iznāktu vesela pilnvērtīga maltīte." Pūlī manīja arī vairākus trīsgalvainus troļļus, daudzas sarūgtinātas valkīras, kuras bija cerējušas, ka viņu meiča Freija uzvarēs. "Tas-ne-kas," viņas cita citai dziedoši, flegmatiski, laipni ziemeļnieciski teica, "gan-rīt-būs-jauna-diena."

Soraija gaidīja viņus pie rododendru krūmiem tik nevainīgā paskatā, kas viņai bija tik neparasts, ka Lūkam uzreiz radās aizdomas, ka viņai kaut kas padomā. "Kas te notiek?" viņš iesāka, bet tad mainīja kursu. "Lai nu paliek," viņš turpināja. "Mēs šķiežam laiku. Dodamies, ja?"

"Reiz sensenos laikos," Soraija sapņaini iesāka," bija kāda indiāņu cilts, ko sauca Karaoke. Viņiem nebija Uguns, tāpēc viņi bija klusi un nosaluši un nekad ne noti nedziedāja."

"Šis nav īstais brīdis pasakām," Lūka noteica, bet Soraija nelikās par viņu ne zinis un turpināja.

"Uguni bija radijusi labdabīga būtne Ekoaraks," viņa sacīja tajā pašā sapņainajā, melodiskajā balsī, kura, Lūkam bija jāatzīst, bija skaista balss — tieši tāda balss kā viņa mātei, tāpēc tajā bija patīkami klausīties, "bet viņš bija paslēpis to muzikālā lādītē un atdevis to paglabāt divām vecām raganām, kurām bija pavēlēts nekādā gadījumā nedot to Karaokei —"

"Es ceru, ka visā tajā ir kaut kas svarīgs," Lūka nedaudz rupji pārtrauca, bet Sunītsultāne par to tikai pasmaidīja, jo, galu galā, pie Ūdriem tā bija ierasta lieta.

"Koijots nolēma, ka viņš nozags Uguni," viņa stāstīja tālāk.

Suns Lācis sarosījās. "Vai šis ir stāsts par varonīgu prēriju suni?" viņš cerīgi iejautājās.

Soraija nelikās par viņu ne zinis. "Viņš dabūja Lauvu, Lielo Lāci, Mazo Lāci, Vilku, Vāveri un Vardi sev palīgos. Viņi izkārtojās starp raganu telti un Karaoke ciematu un gaidīja. Koijots lika vienam Karaoke indiānim apciemot raganas un uzbrukt to teltij. Kad viņš tā izdarīja, tās abas iznāca ārā ar savām slotām un metās viņam pakaļ, dzenot viņu prom. Koijots ieskrēja iekšā, ar purnu atvēra kastiti, nozaga degošo pagali un skrēja. Raganas, ieraudzījušas to skrienam ar Uguni, aizmirsa par indiāni un tā vietā metās pakaļ Koijotam. Koijots skrēja kā vējš un, kad bija noguris, nodeva degošo koku Lauvam, kurš aizskrēja līdz Lielajam Lācim, kurš aizskrēja līdz Mazajam Lācim, un tā tālāk. Beigās Varde norija Uguni un ienira upē, kur raganas nevarēja tikt tai līdzi, un tad tā izlēca ārā otrā upes krastā un izspļāva uguni Karaoke ciematā uz sausas malkas, un Uguns sprakšķēja un dega, un liesmas pacēlās augstu debesīs, un visi uzgavilēja. Drīz vien atgriezās indiānis, kurš bija iegājis raganu teltī (kamēr tās dzenāja koijotu) un nozadzis muzikālo lādīti, un pēc tam Karaoke ciematā bija silti, un visi visu laiku dziedāja, jo burvju muzikālā lādīte bez apstājas spēlēja populāru dziesmu izlasi."

"Oke-e-ei," Lūka šaubīdamies noteica. "Stāstiņš ir gana jauks, bet..."

Tad no rododendru krūmiem izsoļoja Koijots, Mežonīgs un Rietumniecisks no skata un gatavs nepatikšanām. Buenas

г

dias, puis, viņš vēsi novilka. Mana draudzen, proti, Sunīt-sultāne, minēja, ka tev noderētu palīdzība. Ja man prasītu, es teiktu: jo vairāk palīdzības, jo labāk. Viņš pašpārliecināti, vilciski nosmējās. Paklau, Uguns Zagli. Pa uguns zagšanas līniju nevienam nav tād pieredz kā man, izņemot varbūt kādu indvīdu — un tas ar bij viens liels indvīds —> bet pēc tā, kas viņu piemeklēja pēdējā reizē, viņš vairs nav pieejams. Neko nepadarīs. Laikam noraustījās.

“Kas notika?" Lūka pavaicāja, īstenībā nemaz negribēdams zināt.

Savāca viņu, Koijots sacīja tieši. Iekūlās tā, ka visu viņa lielo indvīdu piesēja pie klints. Si, senor. Izšļaukus pamests nežēlīgo žēlastībai. Ērglis ņēmās caurām dienām gremot tā aknu, un tad tā akna ņem un pa nakti savācas un ataug no jauna, pateicoties Trej-Dž maģijai, lai tam Ērglim būtu, ko gremot līdz laika beigām. Gribi vēli

"Nē, paldies," Lūka sacīja, ne pirmo reizi nodomādams, ka tas vairs galīgi nav viņam pa spēkam. Taču viņš runāja daudz drosmīgāk nekā jutās un turpināja. "Un vēl," viņš sacīja, "kaut kas nav kārtībā, atklāti sakot. Man visi visu laiku stāsta, ka šī Uguns nekad neesot nozagta visā Burvju Pasaules vēsturē. Tagad tu man stāsti, ka tu to nozagi, Koijot, un tas vecais, par ko tu runāji, tas arī to laikam nozaga. Tad kā ir istenībā? Vai visi man visu laiku melojuši un patiesībā nozagt Uguni ir vieglāk, nekā to kāds atzinis?"

Soraija atbildēja: "Mums vajadzēja tev to visu labāk izskaidrot. Netētukam jau pašā sākumā vajadzēja visu izdarīt pareizi, un man ari. Tu pamatoti jūties tik apbēdināts. Tātad patiesība ir tāda. Burvju Pasaule dažādos laikos un vietās ir pastāvējusi dažādos apveidos un saukta daudzos dažādos vārdos. Tā mainijusi savu atrašanās vietu, ģeogrāfiju un likumus, gluži tāpat kā Reālās Pasaules vēsture virzījusies no laikmeta uz laikmetu. Tiesa, vairākos no tiem laikiem un vietām Uguns Zagļiem izdevās veiksmīgi aizbēgt ar Dievu Uguni. Bet, kopš Burvju Pasaule pieņēmusi pašreizējo apveidu, šajā

vietā, šajā laikā, te un tagad, tas nevienam nav izdevies. Tā ir patiesība. Ālimi bijuši vienmēr — galu galā, nav iespējams izbēgt Pagātnei, Tagadnei un Nākotnei, vai ne? —, bet viņi ilgu laiku bija atstājuši vadību tā laika dievu ziņā, to pašu bijušo dievu, kurus tu te redzi — nelietpratīgas dievības, kuras ne vienmēr tika ar šo darbu galā. Tagad Ālimi pārņēmuši kontroli savās rokās. Viss tika pārkārtots. Dzīvības Uguns tiek necaursitami aizsargāta. Treji Džo zina visu. Džo Hūa zina Pagātnes vissmalkākos sīkumus, Džo Hē saredz pat vissīkāko Tagadnes notikumu, bet Džo Āiga spēj pareģot Nākotni. Kopš viņi pārņēma to savā pārziņā, nevienam nav izdevies nozagt Uguni."

"Ā," Lūka noteica, juzdamies šausmīgi sakauts, jo doma, ka Netētuks, Soraija un visi pārējie slēpuši no viņa to, ka bijušas veiksmīgas Uguns Zādzības, bija devusi viņam cerību. Ja Koijots spēja to izdarīt, viņš bija nodomājis, tad jau ari viņš spēs. Taču pēc tam, kad Soraija bija izskaidrojusi patiesību, īsais optimisma uzliesmojums noplaka un apdzisa kā kārtīgi salieta uguns. Viņš atkal pagriezās pret Koijotu un pazemīgi vaicāja. "Kāda veida palīdzību tu domāji?" viņš vaicāja.

Šī te skaistā dāma ii pret tevi labvēlīgi noskaņota, un es esmu viņai parādā par kādreiz izrādītu laipnību, Koijots, sacīja, košļādams kaut ko aiz vaiga aizbāztu. Viņa saka, varbūt es varētu izvadīt tevi caur iekšzemi, ko varbūt es varētu ar. Teic, varbūt tev vajadzēšot kādu, kas izpildītu carrera de distraccion. Tas ir māņu skrējiens. Teic, varbūt es varētu sadabūt atkal kopā veco bandu un skriet tos māņu skrējienus, kamēr tu mēģini savu trako iedomu. Grib, lai es novēršu Trej-Dž uzmanību no tevis, kamēr tu skrien uz savu slavu?

Tad Soraija pateica kaut ko tādu, kas iztukšoja Lūka ķermeni no visām cerībām. "Es nevaru vest tevi tur iekšā," viņa sacīja. "Alimu zemē. Ja viņi ieraudzīs Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju ielidojam viņu telpā vai ja pamanīs viņu," pie šā vārda viņa ar netīksmi sejā pamāja uz Netētuka pusi, "un, tici man, viņi pamanīs gan, tad ar to arī spēlīte būs galā; viņi saodīs nepatikšanas un vērsīsies pret mums ar visu savu spēku, un es neesmu gana stipra, lai ilgi no viņiem atkautos. Tieši tāpēc es gribēju atrast Koijotu. Es gribu, lai tev ir plans."

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Ari es iešu," lācis Suns sacīja raupjā lielā brāļa balsī. "Kādam tevi jāpieskata."

Atmiņputni neveikli mīņājās peldplēvjainām kājām. "Tas nav priekš mums, uguns zagšana," Ziloņpīle sacīja. "Mēs tikai atceramies, tas viss. Mēs esam tikai atcerētāji."

Pēc tam Ziloņpīlis neveikli piebilda: "Mēs vienmēr tevi atcerēsimies."

Ziloņpīle uzmeta viņam niknu skatienu. "Viņš gribēja teikt," viņa sacīja, rupji iebikstot partnerim, "ka mēs kopā ar Karalieni Soraiju gaidīsim tevi atgriežamies."

Ziloņpīlis notaurējās. "Nu, saprotams," viņš centās izlocīties. "Es pārteicos, saprotams. Mēs, saprotams, gaidīsim. Saprotams, to es gribēju pateikt."

Netētuks pietupās, lai varētu ieskatīties Lūkam acīs. "Viņai ir taisniba," viņš, pamatīgi aizkaitinādams Luku, sacīja, izmantojot Rašīda Halīfas visnopietnāko un vismīlošāko balsi. "Es nevaru doties kopā ar tevi. Tur iekšā — ne."

"Arī to jums vajadzēja man pateikt jau iepriekš," Lūka dusmīgi rājās. "Jums abiem. Kā tad lai es bez jums to izdaru?"

Mainīgā Džaldibadala stingri noteica: "Tev aizvien esam mēs."

Cigoriņas māsas bija pilnībā atlabušas no ledainā pārbaudījuma un aizrautīgi māja tā, ka to metāla cūkausis žvadzēja pret galvu. "Mēs esam Viduča radības," sacīja Badlo-Badlo — vismaz Lūka domāja, ka tā ir Radio, bet viņu Mainīšanās dēļ bija grūti atcerēties, kura no četrām māsām ir kura. "Tieši tā," sacīja laikam Bahut-Sara. "Treji Džo neturēs mūs aizdomās."

"Paldies," Lūka pateicās, "bet vai jūs nevarētu atkal pārvērsties par pūķiem? Uzbrukuma gadījumā pūķi varētu būt noderīgāki par metāla cūkām." Četrkārtīgās pārvērtības ātri vien tika nokārtotas, un Lūka priecīgs pamanīja, ka tām bija dažādas krāsas, kāpēc Mainīgās bija vieglāk atšķirt: Cigoriņa (Džaldi) bija sarkanais pūķis; Radio — zaļais,- Sara — zilais,- un Gjara-Džinna, Mainīgā, kura varēja pārtapt vienpadsmit dažādos veidos, bija lielākais pūķis no četriem un zelta krāsā.

"Izlemts," Lūka uzsauca. "Lācis, Suns, Džaldi, Sara, Badlo, Džinna un es. Mēs septiņi uz Viduča Viduci."

"Sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa sacīja. "Mēs tagad esam draugi. Un man tik un tā mans īstais vārds nekad nav paticis."

Koijots izspļāva vakariņu atliekas un noklepojās. Vai tev kaut kas nav piemirsies, ko, chico? Vai arī esi nodomājis apvainot mani, publiski noraidot manu piedāvājumu, par spīti tam, ka tas ir augstsirdīgs un izdarīts labticībāl Un par spīti tavai nezināšanai un manai pieredzei?

Lūka patiešām nezināja, ko lai atbild. Šis Koijots bija Soraijas draugs, tāpēc, Lūka pieņēma, uzticams, bet vai viņu patiešām vajadzēja? Varbūt vislabāk būtu ielavīties iekšā, nedarot neko tādu, kas varētu uz kaut kādu pusi, pat nepareizo, piesaistīt Ālimu uzmanību?"

"Pasakiet man vienu lietu," viņš sacīja, tagad mezdamies virsū Netētukam, kurš viņam aizvien vairāk un vairāk nepatika, "cik daudz Līmeņu man vēl jāiziet? Man te, augšā, ir tas viencipara skaitītājs, kas rāda Septiņi —"

"Septiņi ir lieliski," Netētuks sacīja. "Septiņi ir tiešām iespaidīgi. Bet tev neizdosies pabeigt Astoto Līmeni, ja pirms tam nenozagsi Dzīvības Uguni."

"Kas, skaidrības labad, nekad vēl nav izdarīts — vismaz ne šajā Burvju Pasaules formātā," Lūka dusmīgi pārtrauca. "Ne pie pašreizējiem Spēles Noteikumiem."

"Un Devītais Līmenis ir visgarākais un grūtākais," Netētuks piebilda. "Tas Līmenis, kurā tev jāveic viss ceļš atpakaļ līdz Startam un jāielec atpakaļ Reālajā Pasaulē tā, lai tevi nenoķer. Un tu būsi sacēlis kājās visu Burvju Pasauli, kas tev dzīsies pakaļ, starp citu. Tas ir Devītais Līmenis."

"Brīnišķīgi. Liels paldies," Lūka sacīja.

“Nav par ko," Netētuks aukstā balsī cieti atteica. "Es tā kā atceros, ka tā bija tava doma. Es skaidri atminos tevi sakām “Aiziet". Vai varbūt es kļūdos?" Runātājs nemaz nebija Lūkas tēvs. Tā bija tā radība, kas centās izsūkt tēva dzīvību. Lūkam vēl vairāk pastiprinājās aizdomas, ka viss šis piedzīvojums Netētukam bijis laika nosišanas veids, kamēr tiek nodarīts viņa īstais darbs. Vienkārši kaut kāds laika kavēklis.

"Nē," Lūka sacīja. "Nē, tā nav kļūda."

Tieši tad viņš izdzirdēja skaļu troksni.

Skaļu, skaļu, SKAĻU troksni.

Patiesībā, saukt šo troksni par "skaļu" būtu tas pats, kas teikt, ka cunami ir tikai liels vilnis. Lai aprakstītu šo skaļumu, Lūka nodomāja, viņam vajadzētu sacīt, piemēram, ka, ja Himalaji būtu taisīti no skaņas, nevis no akmens un ledus, tad šis troksnis būtu Everesta kalns; vai, ja ne Everests, tad noteikti viena no Astoņtūkstoš metru virsotnēm. Lūka no Rašīda Halīfas, kurš bija visnealpīniskākais no cilvēkiem, bet kuram patika kārtīgi saraksti, bija uzzinājis, ka uz Zemes esot četrpadsmit Astoņtūkstoš metru virsotņu (dilstošā secībā): Everests, K2, Khančendžunga, Lodzc, Makalu, Čooju, Dhaulā-giri, Manaslu, Nangaparbats, Annapūrna, Gašerbrums I, Brod-pīks, Gašerbrums Iī un skaistais Šišabanma. Nemaz nebija tik viegli uzskaitīt savas Četrpadsmit Skaļākas Skaņas, Lūka nodomāja, bet viņš bija pavisam drošs, ka pirmajā trijniekā šī tiktu. Tātad tā bija Khančendžunga līmenī; vismaz.

Skaņa nebeidzās un nebeidzās, un nebeidzās, un Lūka aizspieda ausis. Visapkārt Burvības Viducī bija sācies baigais ļembasts. Pūļi skrēja uz visām pusēm, lidojošas radības metās gaisā, peldošie — ūdenī, jātnieki — pie zirgiem. Vispārēja mobilizācija, Lūka nodomāja, un tad viņš vienā mirklī saprata, kas tā par skaņu. Aicinājums ķerties pie ieročiem.

Spēle tikko mainījās, muchacho, Koijots atrikšoja iebrēkt Lūkam ausi. Tagad tev vajag palīdzību pa īstam. Te simtiem gadu to troksni neviens nebija dzirdējis. Tas ir Lielais Troksnis. Uguns Trauksme.

"Ugunsvabulis noteikti bija tas, kurš sacēla Trauksmi," Lūka uzreiz saprata, un viņš pats sev riebās, ka bija aizmirsis par sīko liesmiņu, Burvju Pasaules Drošības Dienestu šikāko, bet, šķiet, visbīstamāko darbinieku. "Tas lidinājās Kapteinim Āgam virs pleca un tad pazuda. Mēs tobrīd tam nepievērsām uzmanību, un tagad samaksāsim par savu nevērību."

Beidzot Uguns Trauksmes sirēna apklusa, bet histēriskā darbošanās ap viņiem kļuva vēl neprātīgāka. Soraija aizvilka Lūku aiz rododendru krūmiem. "Kad atskan Uguns Trauksme, tas nozīme divas lietas," viņa sacīja. "Tas nozīmē, ka Ālimi zina — kāds mēģina nozagt Dzīvības Uguni. Un vēl tas nozīmē, ka visiem Burvju Pasaules iemītniekiem tiek piešķirta spēja ieraudzīt iebrucējus līdz Trauksmes Atcelšanai, kas atskan tikai tad, kad zaglis ir noķerts."

"Tu gribi teikt, ka tagad visi var mani ieraudzīt?" Lūka šausmās vaicāja. "Un arī Lāci un Suni?" To izdzirdējuši, ari suns un lācis atskrēja un paslēpās aiz rododendriem. Soraija pamāja. "Jā," viņa sacīja. "Ir tikai viena iespēja rīkoties. Tev jāatsakās no sava plāna, jākāpj uz Rešama, un es lidošu tik augstu, cik augstu varēšu pacelties, un tik ātri, cik spēšu, un mēģināšu dabūt tevi atpakaļ Sākumpunktā, pirms tie tevi noķēruši, jo tādā gadījumā viņi varētu jums visiem trim turpat uz vietas piemērot neatgriezēšanu, nemaz neprasot, lai paskaidrojat savus ierašanās iemeslus, nedz ari pamatojot savu radikālo mēru izvēli. Vai arī: tiesa vispirms, neatgrie-zēšana — pēc tam. Piedzīvojums ir galā, Lūka Halīfa. Laiks doties mājup."

Lūka brīdi klusēja. Tad vienkārši pateica: "Nē."

Soraija iesita ar plaukstu pa pieri. "Un viņš vēl runās man pretī. "Nē," viņš saka. Nu, tad izstāsti man savu vareno plānu, varoņpuika. Nē, nē! Ļauj man minēt! Tu stāsies pretī visiem Burvestības Viduča dieviem un briesmoņiem ar suni, lāci un četriem pūķiem, kas ir visi tavi bruņotie spēki; un tu nozagsi to, kas nekad nav nozagts, ko simtiem gadu neviens nav mēģinājis nozagt, un tad tu atgriezīsies mājās? Kādā veidā? Vai

man vajadzētu te gaidīt un tad tevi aizvizināt, vai tā. Nu, lai notiek. Ej un dari! Meistariski nostrādātais plāns noteikti izdosies."

"Tev ir gandrīz taisnība," Lūka atbildēja. "Taču tu aizmirsti, ka man palīdzēs ari Koijota māņu skrējiens."

Piebremzē, chico, Koijots sacīja no skata satraucies. Brītiņu pagaidi. Vai es neteicu, ka spēle tikko mainījās. Tas piedāvājums vairs nav galdā.

"Paklau," Lūka iebilda. "Ko dara zagļi, kad atskan Uguns Trauksme?"

Laižas, dzīvību glābjot. Simtiem gadu to gan neviens nav darījis, bet tā viņi dara. Brīdināt nav jēg. Pat vecais Titāns tolaik; viņu piesēja pie klints, un veca maitu lija sāka gremot —"

"Ērglis," Lūka izlaboja. "Tu teici, ka ērglis."

Atšķirīgi viedokļi par putna sugu. Ne par gremošanu.

"Tātad," Lūka apņēmīgi sacīja," skriet nav nekādas jēgas, ja vien neskrien negaidītā virzienā. Un tagad, kad atskanējusi Uguns Trauksme, kurš ir tas virziens, kurā neviens negaida mūs bēgam?"

Uz Lūkas jautājumu atbildēja Netētuks. "Uz Dzīvības Uguns pusi," viņš sacīja. "Viduča Viducī. Briesmās. Tev taisnība."

"Tad," Lūka sacīja, "turp mēs dosimies."