Lūka un dzīvības uguns

2 Netētuks

Kopā ar Suni un Lāci skrienot ārā pa parādes durvīm, Lūka jutās visnotaļ savādi: it kā viņi būtu šķērsojuši neredzamu robežu,- it kā būtu atslēgts slepens līmenis un viņi būtu izgājuši cauri vārtiem, kas ļautu viņiem to izpētīt. Viņš viegli nodrebinājās, un arī lācis un suns nodrebinājās, kaut gan ausma nebija auksta. Pasaules krāsas bija savādas, debesis pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja mēļāka un zaļāka nekā parasti... un viņa tēvs nebija viņa tēvs, ja vien Rašīdam Halīfam nebija izdevies kaut kādā veidā kļūt daļēji caurspīdīgam. Šis Rašīds Halīfa izskatījās tieši tāpat kā slavenais Melšašāhs; viņam bija panama galvā un cinobra sarkanais platkrckls mugurā, un, viņam staigājot un runājot, kļuva skaidrs, ka viņa balss bija Rašīda balss, un arī viņa kustības precīzi kopēja oriģinālu; bet šim Rašīdam Halīfam varēja redzēt cauri — ne skaidri, bet duļķaini, it kā viņš būtu pa pusei īsts un pa pusei... gaismas triks. Pirmajai ausmai kaut ko augstu debesīs čukstam, stāva caurskatāmība kļuva vēl redzamāka. Lūkam sareiba galva. Vai ar tēvu kaut kas noticis? Vai šis caurspīdīgais tēvs ir kaut kāds... kaut kāds... “Vai tu esi kaut kāds spoks?" viņš klusi pajautāja. "Tu noteikti esi kaut kas īpašs un pārsteidzošs, un tas ir maigi teikts."

"Vai man ir balts palags mugurā? Vai es žvadzinu ķēdes? Vai es tev izskatos kā vampīrs?" rēgs nicīgi noprasīja. "Vai tev no manis bail? Okei, uz to vari neatbildēt. Lieta tāda — nav ne spoku, ne rēgu, un tāpēc es neesmu tāds. Un, atļaušos norādīt, ka šobrīd esmu tikpat pārsteigts kā tu."

Lācim spalvas bija sacēlušās gaisā, bet Suns apjucis purināja galvu, it kā tik tikko būtu sācis kaut ko atcerēties. "Kāpēc tu esi pārsteigts?" Lūka pavaicāja, cenzdamies izklausīties pašpārliecināti. "Ne jau tu redzi man cauri, galu galā." Caurspīdīgais Rašīds Halīfa panācās tuvāk, un Lūkam bija jāpiespiež sevi nemukt prom. "Es te neesmu tevis dēļ," viņš teica. "Tāpēc, hmm, ir neparasti, ka tu esi pārnācis pāri, būdams pie pilnas veselības. Un tavs suns un lācis arī, starp citu. Tas viss ir ārkārtīgi neierasti. Tiek uzskatīts, ka Robeža nav tik viegli ignorējama."

"Ko tu gribi teikt?" Lūka noprasīja. "Kāda Robeža? Kāpēc tu esi te ?"

Uzdodams otro jautājumu, viņš jau zināja atbildi, un tā padzina pirmo jautājumu prom no prāta.

"Ā," zēns sacīja. "Ā. Tad mans tēvs ir...?"

"Vēl ne," caurspīdīgais Rašīds atbildēja. "Bet es pēc dabas esmu pacietīgs."

"Ejiet prom," Lūka teica. "Jūs tc neviens negrib, Mister... un vispār, kā jūs sauc?"

Caurspīdīgais Rašīds pasmaidīja draudzīgu smaidu, kas kaut kādā veidā nebija gluži draudzīgs. "Es," viņš sāka skaidrot laipnā balsī, kas nezin kāpēc nelikās pilnīgi laipna. "Es esmu tava tēva nā—"

"Nesaki to vārdu!" Lūka iekliedzās.

"Es cenšos pateikt, ja vien man ļautu turpināt," rēgs uzstāja, "katram nā—"

“Nesaki to!" Lūka nokliedza.

"— ir citāda," rēgs sacīja. "Divu vienādu nav. Katra dzīva būtne ir individualitāte, kas nelīdzinās nevienam citam; viņu dzīvēm ir vienreizēji un personiski sākumi, personisks un vienreizējs vidus, un, no tā izrietoši, beigās, katram ir sava vienreizēja un personiska nā—"

"Nevajag!" Lūka sauca.

"— un es esmu tava tēva vai pavisam drīz par tādu kļūšu, un tad tu vairs nevarēsi redzēt man cauri, jo tad es būšu tas īstais, bet viņa — piedod, ka man tas jāsaka — vispār vairs nebūs."

"Neviens manu tēvu nepaņems," Lūka kliedza. "Pat ne jūs, mister — kā jūs tur sauc — briesmustāst!"

"Neviens," caurspīdigais Rašids sacīja. "Jā, vari saukt man tā. Tas es esmu. Tas Neviens, kas tavu tēvu paņems: tieši tā, es esmu tas Neviens, par ko te ir runa. Es esmu, teiksim tā, tavs Netētuks."

"Nieki," Lūka attrauca.

"Nē, nē," caurspīdīgais Rašīds viņu izlaboja. "Baidos, ka Nieki te nav iejaukti. Tu sapratīsi, ka es neesmu nekāds Nieka vīrs."

Lūka apsēdās uz mājas ieejas kāpnēm un saķēra rokās galvu. Netētuks. Viņš saprata, ko caurspidigais Rašīds viņam teica. Tēvam izbalojot, Rašīda rēgs pieņemsies spēkā, un beigu beigās būs tikai šis te Netētuks, un tēva nebūs nemaz. Tomēr vienu viņš zināja droši: viņš nebija gatavs iztikt bez tēva. Viņš nekad nebūs tam gatavs. Pārliecība par šo zināšanu auga viņā un deva viņam spēku. Tur tikai viena lieta līdzēs, viņš teica pats sev. Šis, šis Netētuks ir jāaptur, un viņam jāizdomā, kā to izdarīt.

"Taisnību sakot," Netētuks ierunājās, "pilnīgas atklātības garā, man jāatkārto, ka tu jau esi sasniedzis kaut ko neparastu — šķērsojot līniju, es domāju —, tāpēc iespējams, ka esi spējīgs uz vēl kaut ko neparastu. Varbūt tu vari īstenot pat to, par ko sapņo,- varbūt — ha! ha! — tev pat izdosies panākt manu iznīcību! Pretinieks! Cik tīkami! Cik nenoliedzami... mīļi\ Kāds satraukums!"

Lūka pacēla skatienu. "Ko tieši jūs ar to domājat, "šķērsojis līniju"?" viņš pavaicāja.

"Šeit, kur tu esi, nav tur, kur tu biji," Netētuks izpalīdzīgi paskaidroja. "Šis te, viss šis, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzēji pirmīt. Šī ieliņa nav tā ieliņa, šī māja nav tā māja, un šis tētuks, kā jau es paskaidroju, nav tas. Ja visa tava pasaule paspertu pussolīti pa labi, tad tā saskrietos ar šo pasauli. Ja tā paspertu pussolīti pa kreisi... nu, tagad par to nerunāsim. Vai redzi, cik šeit visas krāsas spilgtākas nekā mājās? Ši te, redzi... man, patiesibā, nemaz nevajadzētu tev to stāstīt... ir Burvju Pasaule."

Lūka atcerējās paklupienu durvju ailē un īso, bet spēcīgo reibuma sajūtu. Vai tas bija robežas šķērsošanas brīdis? Un vai viņš paklupa pa labi vai pa kreisi? Laikam taču pa labi, vai ne? Tātad te viņš ir aizgājis pa Labi? Bet vai tā būtu viņam vislabākā Taka? Vai tad viņam kā kreilim nebūtu pienācies pakrist pa kreisi?... Viņš aptvēra, ka pats nesaprot, ko ar to domā. Kāpēc lai viņš vispār būtu uz kaut kādas Takas, nevis vienkārši ieliņā pie savas mājas? Kur tāda Taka varētu aizvest, un vai viņam maz vajadzētu domāt par iešanu pa to? Vai viņam nevajadzētu domāt tikai par to, kā tikt prom no šā biedējošā Netētuka un tikt atpakaļ paša guļamistabas drošībā? Visu šo Burvestību viņam bija par daudz.

Lūka, protams, zināja par Burvju Pasauli. Viņš bija uzaudzis, katru dienu klausīdamies tēva stāstos par to, un bija tai ticējis, bija pat zīmējis tās kartes un attēlojis to gleznās — kur Vārdu Plūdi krita Gudrības Ezerā, un Zinību Kalnu un Dzīvības Uguni, visas tās lietas,- tomēr viņš neticēja tai gluži tāpat, kā ticēja ēdamgaldiem vai ielām, vai vēdergraizēm. Tas nebija pa īstam, tā kā mīlestība ir pa īstam vai nelaime, vai bailes. Tā bija pa īstam tāpat, ka stāsti ir pa īstam, kamēr tu tos lasi, vai karstuma izsauktās mirāžas, iekams nepieej tām par tuvu, vai sapņi, kamēr tu sapņo.

"Tad šis ir sapnis, ja?" Lūka nodomāja, un caurspīdīgais Rašīds, kurš dēvēja sevi par Netētuku, lēni, domigi pamāja. "Tas noteikti būtu izskaidrojums šai situācijai," viņš patīkami atbildēja. "Kāpēc to nepārbaudīt? Ja šis patiesi ir sapnis, tad varbūt tavs suns un tavs lācis vairs nebūtu mēmi dzīvnieki. Redzi, es zinu tavu slepeno fantāziju. Tu gribētu, lai viņi runā, vai ne? — lai runā tavā valodā un stāsta tev stāstus. Es nešaubos, ka viņiem būtu ārkārtīgi interesanti stāsti stāstāmi."

"Kā jūs to zināt?" Lūka noprasīja satriekts, un jau atkal atbilde viņam ienāca prātā, tiklīdz jautājums bija izteikts. "Ā. Jūs zināt, jo mans tēvs to zina. Es vienreiz ar tēvu par to runāju, un viņš teica, ka izdomās stāstu par runājošu suni un lāci."

"Tieši tā," Netētuks mierīgi atbildēja. "Viss, kas tavs tēvs ir bijis, viss, ko viņš ir zinājis un teicis, un darījis, pamazām pārnāk pie manis. Bet nav pieklājīgi, ka es nelaižu citus pie vārda," viņš turpināja. "Esmu pārliecināts, ka tavi draugi cenšas pievērst sev tavu uzmanību."

Lūka pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka suns Lācis bija pieslējies uz pakaļkājām un kāsēja kā tenors operā. Tad viņš sāka dziedāt — šoreiz ne rējieniem, kaucieniem vai suniskiem smilkstiem, bet skaidriem, saprotamiem vārdiem. Viņš dziedāja ar vieglu, ārzemniecisku akcentu, kā ciemiņš no citas valsts, bet vārdi bija gana skaidri, un to stāstītais stāsts — mulsinošs.

“O, esmu Baraks no It-Barakiem,

Sendienu suņcilvēkiem, ne mirstīgiem,

Burvju vanaga olas dzemdinātiem,

Dziedāt un kauties mēs pratām,

Mīlēt un tērgāt mēs pasaulē nācām,

Nokaut nevienam mūs nebija varas.

Jā, esmu Baraks no It-Barakiem,

Tūkstošiem gadu vecāks un vēl,

Melnās pērles ēdis, meitas precējis,

Savā pasaulē valdījis kā sprogains grāfs,

Un dziedājis viegli kā eņģel’s.

Šī ir tā It-Baraku dziesma,

Tūkstošiem gadu veca, tas tiesa,

Bet pār mums nāca ķīniešu lāsts,

Un mēs nu pūdeļi, mopši un kranči,

Mūsu valstībā plūstošās smiltis un purvi,

Vairs nedziedam, nu tikai riet vairs spējam,

Nu ejam uz četrām kājām, ne divām."

Tad bija lāča Suņa kārta. Ari viņš saslējās uz pakaļkājām un sakrustoja ķepas uz krūtīm kā skolas puika daiļrunāšanas konkursā. Tad viņš ierunājās skaidrā cilvēku valodā, un viņa balss skanēja pārsteidzoši līdzīgi Lūkas brāļa Hārūna balsij, un Lūka, to izdzirdējis, gandrīz apgāzās. Netētuks viņu izglāba, sargājoši pastiepis roku, itin kā būtu īstais Rašīds Halīfa.

"O, varenais īkstītis — atbrīvotājs," lācis iesāka cēli, bet, Lūkam šķita, arī mazliet nedroši. "O, bērns, kas lāstos nepārspējams, tad zini, ka ne vienmēr esmu bijis tāds, kādu tu mani tagad skati, bet biju, ē, valdnieks ziemeļzemē, kur meži vareni, kur sniegs spīguļo un kas slēpjas aiz icapaļas kalnu grēdas. Tolaik mani nesauca par "Suni", bet, ē... par Arta-Šas-tru, Kafas Princi. Tajā aukstajā, skaistajā vietā mēs dancojām, lai sasildītos, un par mūsu dejām sāka stāstīt teiksmas, jo, kad mēs sitām kājas un lēcām, mūsu lieliskā virpuļošana sagrieza gaisu ap mums sidraba un zelta pavedienos, un tas kļuva par mūsu dārgumu un mūsu slavu! Jā! Griešanās un virpuļošana bija mūsu bauda, un, griežoties un virpuļojot, mēs griezāmies uz labu vien, un mūsu zelta zeme bija brīnumaina vieta, un mūsu drānas mirdzēja kā saule."

Viņa balss kļuva stingrāka, it kā viņš kļūtu pārliecinātāks par paša stāstīto stāstu. "Tā mēs uzplaukām," viņš turpināja, "bet arī modinājām kaimiņu skaudību, un vienam no viņiem, milzīgajam pasaku princim ar putna galvu, vārdā —" un te nu lācis Suns atkal saminstinājās, "ē... ā... o... jā, Bulbulde-vam, Austrumu Karalim Cilvēkēdājam, kurš dziedāja kā lakstīgala, bet deja kā lempis, šķauda visvairāk par visiem. Viņš uzbruka mums ar savu milžu leģionu... ar... ar... Trīsdesmit putniem, briesmoņiem, kam bija putnu knābji un lāsumoti augumi, un mēs, dejošie zelta ļaudis, bijām pārāk nevainīgi un laipni, lai spētu pretoties. Taču mēs bijām arī spītīgi ļaudis un neatklājām dejas noslēpumus. Jā, jā!" viņš satraukts iesaucās un steidzās pabeigt stāstu. "Kad Putni Cilvēkēdāji saprata, ka mēs nemācīsim viņiem, kā savērpt no gaisa zeltu, ka aizstāvēsim šo dižo noslēpumu ar savu dzīvību, viņi sāka

tā lidināties, plivināties, tik baisi kliegt un ķērkt, ka bija skaidrs — tiek laista lietā Melnā Maģija. Jau pēc pāris brīžiem Kafas ļaudis, Cilvēkēdāju kliedzienu satriekti, sāka sairt, sāka zaudēt cilvēciskās aprises un kļuva par mēmiem dzīvniekiem — par ēzeļiem, mērkaķīšiem, skudru lāčiem un, jā, lāčiem —, kamēr Rulbuldevs kliedza: "Pamēģiniet nu dejot savu zelta deju, muļķi! Nu mēģiniet lēkt savu sudraba džigu! Esat uz mūžīgiem laikiem zaudējuši to, ar ko negribējāt dalīties, un savu cilvēcību līdz ar to. Jūs paliksit zemas kārtas rijīgi zvēri, ja vien — ha! ha! — nenozagsit Dzīvības Uguni, kas jūs atbrīvos!" Ar ko viņš, protams, domāja, ka mēs uz mūžiem paliksim slazdā, jo Dzīvības Uguns ir tikai stāsts, turklāt stāstos nav iespējams zagt. Tā es kļuvu par lāci — par dancojošu lāci, bet zeltā es vairs nedejoju, un kā lācis es klīdu pa pasauli, līdz Kapteinis Āgs mani noķēra, un tā, jaunais saimniek, es atradu tevi."

Tieši tādu stāstu būtu stāstījis Hārūns, Lūka nodomāja, stāstu, kas nācis pa taisno no varenās Stāstu Jūras. Taču, kad tas beidzot bija galā, Lūku pārņēma spēcīga vilšanās sajūta. "Tātad jūs abi esat cilvēki?" viņš ar nožēlu vaicāja. "Jūs patiesībā neesat mans lācis un mans suns, bet apburti prinči suņa un lāča kostīmos? Vai man saukt jūs par "Suni" un "Lāci" vai par "Artākāturbija" un "Baraku?" Un te es vai prātā jūku, raizēdamies par tēti, un tagad man vajadzētu raizēties ari par to, kā panākt, lai jūs atkal pārvēršaties tādi, kā bijāt agrāk? Es ceru, jūs zināt, ka man ir tikai divpadsmit gadu."

Lācis atkal nolaidās uz visām četrām. "Viss kārtībā," viņš sacīja. "Kamēr es esmu lāča izskatā, vari turpināt saukt mani par "Suni"."

"Un, kamēr es esmu suns," sacīja suns, "vari aizvien vēl saukt mani par "Lāci". Taču, tiesa, kamēr būsim te, Burvju Pasaulē, mēs gribētu meklēt veidus, kā atcelt burvestības, kas mūs saista."

Netētuks sasita plaukstas. "O, lieliski," viņš iesaucās. "Meklējumi! Man patīk meklējumi. Un mums ir trīs vienā!

Jo tu, jaunais cilvēk, ari esi devies meklējumos? Nu, protams, esi," viņš turpināja, pirms Lūka bija kaut vārdu pateicis. "Tu gribi izglābt tēvu_; protams, gribi. Tu gribi, lai cs, tevis nicinātais Netētuks, izbaloju, bet lai tēvs atkal kļūst tāds kā vienmēr. Tu gribi mani iznicināt, vai ne, jaunais cilvēk? Tu gribi mani nogalināt, tikai nezini — kā. Izņemot, starp citu, ka zini gan — kā. Tu zini, kā sauc to lietu, kuru kāro jebkurā pasaulē, Reālajā vai Burvju. Un, pat ja esi aizmirsis, kas tas ir, to tavs draugs, runājošais lācis, tev tikko atgādināja."

"Tu domā Dzīvības Uguni?" Lūka vaicāja. "To tu domā, vai nc? Dzīvības Uguni, kas deg Gudrības Kalna galā."

"Bingo! Desmitniekā! Tiešs trāpījums!" Netētuks iesaucās. "Elles Tornis, Trešās Pakāpes Apdegums, Pašuzliesmoša-nās, Liesmu Liesma. O, jā." Viņš patiešām no prieka lēkāja, klusi pašļūkāja kājām un pamētāja panamas cepuri. Lūkam bija jāatzīst, ka tieši tā uzdejoja arī Rašīds Halifa, būdams pārāk apmierināts pats ar sevi. Taču tas šķita vēl jo dīvaināk tāpēc, ka dejotājam varēja redzēt cauri.

"Bet tas taču ir tikai stāsts," Lūka klusi noteica.

"Tikai stāsts?" Netētuks to atkārtoja patiesās šausmās. "Tikai teika? Neticu pats savām ausīm. Nevar būt, ka tu, jaunais niecība, izteici tik muļķīgu piezīmi. Galu galā, tu esi mazs Piliens no Ideju Okeāna, Melšašāha sīks melsiens. Lai nu kuram puikam, bet tev gan pieklātos zināt, ka cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks un ka stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis. Vai žurkas stāsta stāstus? Vai bruņurupučiem ir vēstījuma nolūks? Vai ziloņi zi-iztēlojas? Tu zini tikpat labi kā es. Grāmatas iekvēlo tikai cilvēku."

"Bet tik un tā, Dzīvības Uguns... tā ir tikai pasaka," uzstāja lācis Suns un suns Lācis kopā.

Netētuks sašutumā iztaisnojās. "Vai es jums izskatos," viņš noprasīja, "pēc laumiņas? Vai varbūt es līdzinos elfam? Vai man pie pleciem izdīguši tīmeklim līdzīgi spārniņi? Vai redzat kaut pēdas no laumiņu pulvera? Kad es jums saku, Dzīvības Uguns ir tikpat ista kā cs, un tikai tās Nenoslāpējamā Liesma izdarīs to, ko jūs visi kārojat izdarīt. Tā pārvērtis lāci par cilvēku un suni par suņcilvēku, un tā ari būs mans gals. Lūka! Tu sīkais slcpkavnieks! To iedomājoties vien, tev acis iespīdas? Cik aizraujoši! Esmu starp slepkavām! Ko tad mēs gaidām, ko? Dodamies tagad? Aiziet! Tik, tak! Nedrīkstam zaudēt laiku!"

Tajā brīdī Lūkam kājas sāka justies tā, it kā kāds tām maigi kutinātu pēdas. Tad sidraba saule pacēlās virs apvāršņa, un tuvējā apkaimē izvērsās kaut kas nebijis, jo šī tuvējā apkaime nebija Lūkas īstā tuvējā apkaime, vai ne gluži. Pirmkārt, kāpēc saule bija sudraba krāsā? Un kāpēc viss bija tik spilgts, tik dvakojošs, tik trokšņains? Tāpat arī izskatījās, ka saldumi ielu tirgotāja ratos varētu garšot savādi. Jau tas, ka Lūka varēja saredzēt ielu tirgotāja ķerru, bija daļa no savādās situācijas, jo ķerra vienmēr bija novietota krustcelēs, no viņa mājas neredzama, un tur tā bija, tieši viņam priekšā, pilna ar tiem dīvainu krāsu, dīvainu garšu saldumiem, ar tām dīvainu krāsu, dīvaini spindzošām mušām bizenējot ap to. Kā tas bija iespējams? Lūka brīnījās. Viņš taču nebija izkustējies ne par soli, un tur tirgotājs gulēja zem ķerras, un ķerra acīmredzot arī nebija izkustējusies, un kā te bija tikušas krustceles, hm, pareizāk, kā viņš bija ticis līdz krustcelēm?

Jāpadomā. Viņš atcerējās zelta likumu, ko viņam bija iemācījis viens no skolotājiem, dabas zinību skolotājs misters Šcr-loks, vīrs ar pīpi un lupu, kas aizvien bija saģērbies klimatam nepiemēroti silti: izslēdz neiespējamo, un palikušais, lai arī neticams, ir patiesība. "Bet," Lūka domāja, "ko man iesākt, kad paliek tikai neiespējamais; kad neiespējamais ir vienīgais izskaidrojums?" Viņš atbildēja pats uz savu jautājumu saskaņā ar mistera Šcrloka zelta likumu. "Tad neiespējamais ir patiesība." Un šajā gadījumā neiespējamais izskaidrojums bija tāds: ja viņš nepārvietojas pa pasauli, tad taču pasaule pārvietojas garām viņam. Viņš paskatījās lejup uz kņudošajām kājām. Tā bija tiesa! Zeme slīdēja zem viņa basajām kājām,

noejot garām, viņu maigi kutinot. Ielu tirgotājs jau bija palicis tālu aiz muguras.

Viņš paskatījās uz Suni un Lāci, kuri sāka uzvesties tā, it kā būtu slidotavā bez slidām, šļūca un slīdēja pa kustošo ceļu un skaļi, pārsteigti iebilda. Lūka pagriezās pret Netētuku. "Jūs to darāt, vai ne?" viņš tam pārmeta, un Netētuks papleta acis, izstiepa rokas un nevainigi atbildēja: "Ko? Es atvainojos? Vai ir kādas problēmas? Es domāju, ka mēs steidzamies."

Pats sliktākais, vai varbūt — pats labākais, Netētukā bija tas, ka viņš vienmēr uzvedās tieši tā kā Rašīds Halīfa. Vaibsti kustējās tāpat, un rokas žestikulēja tāpat, un viņš smējās tāpat kā Rašīds, un viņš tieši tāpat tēloja nevainīgo, labi zinādams, ka tāds nav, gluži tāpat kā Rašīds, kad bija izdarījis kaut ko neveikli vai nepareizi vai bija iecerējis īpašu pārsteigumu. Viņam bija Rašīda balss, un viņa ļumīgais puncis bija Rašīda, un viņš pat sāka Lūku mīļi lutināt, kas bija tik rašīdiski. Lūka visu mūžu zināja, ka likumus nosaka māte un ka ar viņu jāapietas uzmanīgi, turpretim Rašīds bija, atklāti sakot, drusku pielaidīgs. Vai tas būtu iespējams, ka Rašīda raksturs ielavījies viņa nākotnes liktenī, Netētukā? Vai tāpēc šis bailīgais anti-Rašīds patiesībā mēģina Lūkam palīdzēt?

"Labi, apturiet pasauli," Lūka pavēlēja Netētukam. "Pirms kāds kaut kur dodas kopā ar jums, mums jātiek absolūtā skaidrībā par dažām lietām."

Viņam šķita, ka sadzird kaut kur augstu augstu un tālu tālu kādu ierīci apstājamies un attāli nokaucam, un viņam kājas vairs nekutēja, un Suns un Lācis vairs nešļūkāja. Viņi jau bija tikuši diezgan tālu prom no mājām un stāvēja, tā nu bija gadījies (vai ari nekāda sagadīšanās tā nebija), vairāk vai mazāk tieši tajā vietā, kur Lūka bija todien, kad viņš kliedza uz Kapteini Agu, kad kopā ar Rašīdu noskatījās cirka parādi jeb krātiņos ieslodzītajos zvēros. Pilsēta modās. No ēstuvēm ielu malās cēlās dūmi, tur brūvēja saldu, pienainu tēju. Pāris agri cēlušies veikalnieki taisīja vaļā slēģus un atsedza garas, šauras alas, pildītas ar audumiem, ēdieniem un tabletēm. Policists

.

tumšzilos šortos un garu nūju, garām ejot, nožāvājās. Govis vēl gulēja uz ietves, un cilvēki tāpat, bet riteņi un skūteri jau pildīja ielas. Garām braucošs autobuss, piebāzts lidz augšai, veda cilvēkus uz ražošanas zonu, kur kādreiz pacēlās skumju fabrikas. Kahani dzīve bija mainījusies, un skumjas vairs nebija pilsētas galvenā eksportprece kā tolaik, kad Lūkas brālis Hārūns bija mazs. Arī pieprasījums pēc īgņzivim bija krities, un ļaudis labprātāk ēda garšīgākus produktus no tālienes, tādus kā dienvidu smaidzušus un ziemeļu cerībbriežus, un aizvien vairāk un vairāk veģetāros ēdienus, ko varēja dabūt Ķiršudārza veikalos, kuri tika vērti vaļā, kur vien tu paskatījies. Cilvēki gribēja justies labi, pat ja nekā īpaši laba nebija, un tāpēc skumju fabrikas bija slēgtas un pārtaisītas par Aiz-mirstībām, milzīgiem tirdzniecības centriem, kurp visi devās dancot, iepirkties, izlikties un aizmirst. Taču Lūka nebija noskaņots sevi maldināt. Viņš pieprasīja atbildes.

"Nekādu mistifikāciju," viņš stingri noteica. "Tiešas atbildes uz tiešiem jautājumiem, lūdzu." Nu viņam bija jāpacīnās, lai valdītu pār savu balsi, bet viņam izdevās, un viņš apspieda šausmīgās sajūtas, kas pildīja visu viņa ķermeni. "Pirmkārt," viņš nokliedza, "kas jūs sūtīja? No kurienes jūs nākat? Kur —" un te Lūka uz brīdi apklusa, jo nākamais jautājums bija briesmīgs, "... kad jūsu... darbs... ir galā... ja tas būs galā... kāds tas nebūs... bet, ja tas būtu galā... kur jūs plānojat doties?"

"Tas ir pirmkārt, otrkārt un treškārt, ja esam precīzi," Netētuks atbildēja, noskatoties, kā, par šausmām to vērojošajam Lūkam, govs pastaigājoties izgāja viņam tieši cauri un devās tālāk savās darīšanās. "Bet neecēsimies," viņš piebilda un vienu garu, klusu brīdi dziļi domāja. "Vai tu zini, kas ir," viņš beidzot teica, "Blīkšķis?"

"Lielais Blīkšķis?" Lūka pavaicāja. "Vai kāds cits Blīkšķis, par ko es neko nezinu?"

"Blīkšķis bija tikai viens," Netētuks teica, "tāpēc īpašības vārds Lielais ir lieks un bezjēdzīgs. Blīkšķis būtu Lielais tikai

tad, ja būtu vismaz vēl viens Mazais vai Vidējais, vai pat Lielāks Blīkšķis salīdzināšanai."

Lūka negribēja šķiest laiku strīdos. "jā, esmu par to dzirdējis," viņš sacīja.

"Tad pasaki man," Netētuks teica, "kas bija pirms Blīkšķa?"

Nu, tas bija viens no tiem Varenajiem jautājumiem, uz kuriem Lūka bija bieži mēģinājis atbildēt, bet bez īpašām sekmēm. "Kam īsti tas Blīkšķis gadījās?" viņš sev vaicāja. "Un kā gan viss varēja uziet gaisā ar Blīkšķi, ja tur vispār nekā nebija?" Domājot par Blīkšķi, piemetās galvassāpes, un tāpēc, protams, viņš par to daudz nedomāja.

"Es zinu, kādu atbildi jūs gaidāt," viņš teica. "Jūs gaidāt atbildi "Nekas", bet, godīgi runājot, man tas īsti nepielec. Un vispār," viņš piebilda tik stingri, cik spēja, "tam nav nekāda sakara ar tematu, ko apspriežam."

Netētuks pakratīja pirkstu viņam zem deguna. "Gluži pretēji, mans topošais slcpkavniek," viņš sacīja, "tam ir gan sakars. Jo, ja reiz Visums varēja izsprāgt no Nekā un tad vienkārši Būt, vai tu nesaproti, ka arī pretējais var būt taisnība? Ka ir iespējams ie-sprāgt un ne-būt, tāpat kā iz-sprāgt un Būt? Ka visi cilvēki, Napoleons Bonaparte, piemēram, vai imperators Akbars, vai Andželīna Džolija, vai tavs tēvs, varētu vienkārši atgriezties pie Nekā, kad reiz ir... galā? Ar tādu

Mazo — Ne-Blīkški?"

"Ne-Blīkšķi?" Lūka atkārtoja, mazliet apjucis.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Nevis izplešanās, bet aizvēršanās."

"Vai jūs man stāstāt," Lūka teica, juzdams sevī kāpjam dusmas, "ka mans tēvs iesprāgs Nekamā? Vai to jūs gribat pateikt?"

Netētuks neatbildēja.

"Un kā tad ar dzīvi pēc nā—" Lūka iesāka, aprāvās, iesita sev pa galvu un pārformulēja teikumu. "Kā tad ar Paradīzi?"

Netētuks neko neteica.

"Vai jūs gribat teikt, ka tā nepastāv?" Lūka uzstāja. "Jo, ja jūs gribat to pateikt, tad es šajā pilsētā pazīstu daudz cilvēku, kas ar jums dedzīgi pastrīdētos."

Ne vārda no Netētuka.

"Jūs pēkšņi esat kļuvis ļoti kluss," Lūka dusmīgi noteica. "Varbūt jūs ar' nemaz nezināt tik daudz atbilžu, cik izliekaties. Varbūt nemaz neesat tik baigi varens, kā esat iedomājies."

"Neliecies par viņu ne zinis," lācis Suns noteica savādi līdzigi vecākajam brālim. "Tev tiešām tagad laiks iet mājās. Mamma uztrauksies," suns Lācis sacīja.

Lūka vēl nebija apradis ar dzīvnieku runas spējām. "Es gribu dabūt atbildi, pirms eju," viņš spītīgi sacīja.

Netētuks pamāja — lēni, it kā viņa saruna ar kādu neredzamo būtu tikko beigusies. "Varu pateikt tev, lūk, ko," viņš sacīja. "Kad mans darbs būs galā, kad būšu uzsūcis tava tēva... nu, lai paliek, ko es būšu uzsūcis," viņš steigšus piebilda, redzēdams izteiksmi Lūkas sejā, "tad es — jā, es pats — ie-sprāgšu. Es sabrukšu sevi, un vairs ne-Būšu."

Lūku tas satrieca. "Jūs? Tad jūs nomirsit?"

"Ne-Būšu," Netētuks viņu izlaboja. "Tas ir pareizais tehniskais termins. Un, tā kā esmu vispirms atbildējis uz tavu trešo jautājumu, tad man jāpiebilst, pirmkārt, ka neviens mani nav sūtījis, bet viens mani aicināja, un, otrkārt, es tā īsti ne no kurienes nenāku, bet es nāku no kāda, un, ja tu bridi par to padomāsi, tad sapratīsi, kas tas viens un kāds ir, it ipaši tāpēc, ka tie ir viens un tas pats, un es tiem Abiem, kurš ir tikai Viens, esmu tik līdzīgs kā izspļauts."

Sidraba saule izgaismoja austrumpusi. Suns un Lācis izskatījās satraukti. Tik tiešām Lūkam bija laiks būt mājās un posties uz skolu. Soraija no uztraukuma nezinās, kur likties. Varbūt viņa sūtījusi Hārūnu pārmeklēt tuvējās apkaimes ielas. Kad Lūka atgriezīsies mājās uz brokastīm, viņu tur gaidīs deviņpadsmit dažādu veidu nepatikšanu. Taču Lūka nedomāja ne par brokastīm, ne par skolu. Šis nebija laiks domāt ne par brokastu pārslām, ne Žurksūdu, ne ģeogrāfiju. Viņš domāja par tādām lietām, par kurām savā mūžā tikpat kā nebija domājis. Domāja par Dzīvību un Nā—, nu, Ne-Dzīvi. Viņš joprojām nespēja izturēt to otru, nepilnīgo vārdu.

"Un Dzīvības Uguns var izglābt manu tēvu," Lūka sacīja. "Ja tu spēsi to priekš viņa nozagt," Netētuks teica, "tad, jā, nešaubīgi."

"Un tā arī atdos Sunim un Lācim viņu īsto dzīvi?" "Atdos."

"Un kas tad notiks ar jums? Ja mums izdosies?"

Netētuks neatbildēja.

"Jums taču nevajadzēs ie-sprāgt, vai ne? Jums nevajadzēs Ne-Rūt."

"Tā ir," Netētuks teica. "Nebūs mans laiks."

"Tad jūs dosities prom."

"Jā," Netētuks atbildēja.

"Jūs dosities prom un nekad neatgriezīsities."

""Nekad" ir garš vārds," Netētuks iebilda.

"Labi... bet jums ilgu laiku nebūs jānāk atpakaļ." Netētuks piekrītoši piešķieba galvu.

"Ilgu, ilgu laiku," Lūka nepiekāpās.

Netētuks saknieba lūpas un izpleta rokas, tā kā padodamies. "Ilgu, ilgu, ilgu —"

"Neprasi par daudz," Netētuks asi noteica.

"Un tāpēc jūs mēģināt mums palīdzēt, vai ne?" Lūka secināja. "Jūs negribat ie-sprāgt. Cenšaties glābt savu ādu." "Man nav ādas," Netētuks paskaidroja.

"Es viņam neuzticos," suns Lācis teica.

"Man viņš nepatīk," lācis Suns teica.

"Es neticu nevienam viņa vārdam," suns Lācis teica. "Man nevienu brīdi nav šķitis, ka viņš tā nu ņems un aizies," lācis Suns teica.

"Tas ir triks," suns Lācis teica.

"Tās ir lamatas," lācis Suns teica.

"Tur ir kāds slazds," suns Lācis teica.

"Tur jābūt kādam slazdam," lācis Suns teica.

"Paprasi viņam," suns Lācis teica.

Netētuks nocēla panamu no galvas, pakasīja pliko pakausi, nodūra skatienu un nopūtās. "Jā," viņš teica. "Tur ir viens slazds."

Patiesībā slazdi bija divi. Pirmais slazds, kā teica Netētuks, bija tas, ka vēl nevienam ne reizi visā Burvju Pasaules rakstītajā vēsturē vēl nekad nebija izdevies nozagt Dzīvības Uguni, kurai esot noteikta tik daudzējāda aizsardzība, ka, pēc Netētuka vārdiem, nepietiktu laika, lai noklausītos ne desmito daļu no tās. Briesmas esot gandrīz bezgalīgas, riski — galvu reibinoši, un tikai pārdrošs dēkainis ko tādu mēģinātu.

"Tas nekad nav darīts?" Lūka vaicāja.

"Nekad nav izdevies," Netētuks izlaboja.

"Kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri mēģināja?" Lūka jautāja.

Netētuks izskatījās drūms. "Tev labāk nezināt," viņš atbildēja.

"Okei," Lūka teica, "tad kāds ir otrs slazds?"

Nolaidās tumsa — ne visur, tikai pār Lūku, Suni, Lāci un viņu dīvaino pavadoni. It kā Mākonis būtu aizsedzis Sauli, tikai Saule aizvien vēl bija redzama mirdzam austrumpusē pie debesīm. Šķita, ka arī Netētuks apmācas. Temperatūra nokritās. Dienas trokšņi izbaloja. Beidzot Netētuks ierunājās klusā, smagā balsī.

"Kādam jāmirst," viņš sacīja.

Lūka bija vienlaikus dusmīgs, apjucis un nobijies. "Ko jūs gribat pateikt?" viņš kliedza. "Kas tas par slazdu?"

"Ja reiz ir izsaukts tāds kā es," Netētuks teica, "tad par šo izsaukumu kādam no dzīvajiem jāsamaksā ar dzīvību. Piedod, bet tādi ir noteikumi."

"Stulbi noteikumi, atklāti sakot," Lūka noteica, cik stipri spēdams, kaut arī viņam vēderā viss sagriezās. "Kurš tos stulbos noteikumus izdomājis?"

"Kurš izdomājis Zemes pievilkšanas spēka, kustības un termodinamikas likumus?" Netētuks bilda. "Varbūt tu zini, kurš tos atklāja, bet tas nav viens un tas pats, vai ne? Kurš izgudroja Laiku vai Mīlestību, vai Mūziku? Dažas lietas vienkārši

Ir, saskaņā ar saviem Principiem, un tu tur neko nevari padarīt, un es ari — ne."

Lēnām lēnītēm tumsa, kas bija nolaidusies pār visiem četriem, izbaloja, un sudrabainā saulesgaisma pieskārās viņu sejai.

Lūka ar šausmām aptvēra, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā pirmīt: kas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašids Halīfa savā Miegā top vājāks. Ar to tad pietika. Nevarēja šķiest laiku pļāpāšanā. "Vai jūs man parādīsit ceļu uz Kalnu?" Lūka vaicāja Netētukam, kurš pasmaidīja smaidu, kas nebūt nebija priecīgs, un pamāja. "Okei," Lūka teica. "Nu, tad ejam."