Lūka un dzīvības uguns

5 Ceļš uz Trim Ugunīgajiem Virtuļiem

Ja vēl nekad neesi lidojis uz burvju paklāja, tad, iespējams, nezināsi neko par jūras slimību. Lidojošais rīks, laizdamies pa gaisu, kustas lēni, veļoties kā vilnis — ne gluži tā, it kā lidotu uz gaisa viļņiem, bet drīzāk tā, it ka pats paklājs būtu kļuvis par tādu kā zižainu gaisu, kas paceļ tevi gaisā un aizved, kur vien tu gribi nonākt. Skumji, bet tā ir tiesa: var gadīties, ka tavs kuņģis — vismaz kādu bridi — ar šādu ceļošanas veidu nebūs apmierināts. Un, ja nekad neesi laidies uz lidojošā paklāja kopā ar nervozu runājošo lāci un pat vēl nervozāku runājošo suni, un ar Ziloņpīlēm, kas lido pirmo reizi savā bczlidojumu dzīvē, nemaz nerunājot par pārdabisku būtni, kas izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā tavs tēvs, un tad vēl antīku Karalieni, kura izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā septiņpadsmit gadu veca meitene, un turklāt vēl milzīgu, amfī-bisku tanku Argn, tad vari vien iedomāties, kāds sajukums valdīja uz zaļzeltainā Rešama klāja, kad tas uzsāka ceļojumu uz Laika Miglas pusi. Lidojošais paklājs bija ievērojami palielinājies, lai uzņemtu pasažierus un kravu, un tas lidojuma viļņošanos pastiprināja.

Aina, jāteic, bija haotiska un trokšņaina. Vaidēšana un gaudošana, stenēšana un rūkšana, un tā taurēšana, ko ziloņi fun piles) laiž vaļa briesmu bridi. Lacis Suns visu laiku teica, ka, ja lāči būtu radīti lidošanai, tad tiem būtu izauguši spārni, un tāpat arī viņš minēja to, ka lāčiem, apsēžoties uz tepiķa, uzreiz ienākot prātā lāčādu paklāji, bet tomēr vislielāko problēmu sagādājot tieši pati lidošana; un suns Lācis satraucies

vāvuļoja bez apstājas, valstīdamies pa paklāju, un viņa monologs noritēja apmēram tā: Es nokritīšu nost, vai nel Nokritīšu, neļaujiet man nokrist, vai es nokritīšu. Nokritīšu gan, es zinu, nokritīšu, kuru katru brīdi, es nokritīšu; kaut gan paklājs ikreiz, kad kāds no ceļotājiem sasvērās pārāk tuvu malai, sarullējās uz augšu un nogādāja tos atpakaļ drošībā vidū vai tuvu vidum.

Savukārt Ziloņputni, tie bez mitas viens otram vaicāja, kāpēc tie vispār tur esot. Respektorāta atstāšanas satraukumā arī viņus kaut kā uzrāva uz klāja kopā ar Argo, taču viņi nespēja atcerēties, ka būtu kāds apvaicājies, vai viņi maz grib braukt. "Un, ja mēs neatceramies, tad tas nenotika," Ziloņpīlis sacīja. Viņi jutās tā, it kā būtu nozagti, pirātu nolaupīti, aizrauti līdzi piedzīvojumā, par kuru viņiem nebija nekādas daļas un kurš, jādomā, ir ārkārtīgi bīstams, un, jā, ari viņi domājot, ka tikai nenokristu no paklāja.

Sunītsultāne Soraija, protams, visus viņus pamatīgi sunīja, kā tas bija viņas dabā, saukādama viņus par bēbīšiem un skuķiem, un sullām, par zosīm-ne-pīlēm; viņa tiem teica, ka šiem esot no bailēm lielas acis kā zaķpastalām un ka tie esot jēra dvēseles un lupatas, un gļēvuļi, un pienapuikas, un ņerk-stētāji un ņuņņas (šo terminu Lūka nezināja, bet nodomāja, ka laikam nozīmi varēs uzminēt). Viņa apkladzināja viņus kā vista, lai pateiktu, ka viņi ir gļēvuļi, un, pats ļaunākais, nicīgi pīkstēja uz viņiem, kas nozīmēja, ka viņa tos apsaukā par pelēm.

Netētuks, saprotams, ar pirmo lidojumu uz paklāja tika galā bez mazākās piepūles, vēsi un pašpārliecināti nostājies līdzās Sunītsultānei, un tāpēc Lūka nolēma tikt pie "paklāja kājām" pēc iespējas agrāk. Pēc kāda laika tas izdevās, un viņš vairs negāzās; vēl pēc kāda laika arī visi četri dzīvnieki tika uz savām divpadsmit kājām, un tad pēdīgi vaidēšana un stenēšana beidzās, un viss norimās, un īstenībā neviens ar' nebija izvēmies.

Kad Lūka beidzot spēja piecelties un noturēt līdzsvaru uz lidojošā paklāja, viņš pamanīja, ka kļūst ārkārtīgi auksts. Paklājs cēlās arvien augstāk un lidoja arvien ātrāk, un viņam sāka klabēt zobi. Izskatījās, ka Sunītsultāni Soraiju aukstums neskar, kaut gan viņai mugurā bija gaisīgs tērps, šķiet, veidots no zirnekļu tīkliem un taureņu spārniem, un neskāra arī Netētuku, kurš, ģērbies Rašīda Halīfas cinobra sarkanajā platkreklā, stāvēja viņai līdzās, itin kā nekas nebūtu bijis. Izskatījās, ka lācim Sunim viņa kažokā iet labi un Ziloņputnus sildīja to dūnas un spalvas, turpretī suns Lācis izskatījās drebelīgs, un Lūkam metās pavisam auksti. "Kas to būtu domājis," Lūka sprieda, "ka šī lidināšanās pa gaisu radīs tik daudz praktisku problēmu?"

Neizbēgami, kad Sunītsultāne ieraudzīja, ka zēns ir līdz nāvei pārsalis, tā viņu apsaukāja visādiem jauniem vārdiem. "Es pieņemu," viņa sacīja, "tu biji iedomājies, ka šim lidojošajam paklājam būs centrālapkure un kas tik vēl ne. Bet šis te, dārgais, nav nekāds moderno mīkstmiešu priekšpilsētas pūkainais tepiķis. Ja gribi zināt, šis ir antīks priekšmets."

Pabeigusi ķircināt Lūku, Soraija tomēr sasita plaukstas, un veca ozolkoka lāde — kuru Lūka pirms tam nebija pamanījis, bet kura acīmredzot visu laiku bija bijusi uz lidojošā paklāja — atsprāga vaļā, un no tās izlaidās divas gaisīgas šalles. Viena šalle ielidoja Lūkam rokās, bet otra aptinās ap Lāci. Apmetis šalli ap pleciem, Lūka uzreiz jutās tā, it kā būtu pārcelts kaut kur tropos — gandrīz pārāk silti, gandrīz tā, it kā gribētos, kaut būtu mazliet vēsāks. "Dažiem nekad nav labi," Sunītsultāne noteica, lasīdama viņa domas, un tad aizgriezās, slēpdama sirsnīgu smaidu.

Nu, gan sasildījies, gan nolīdzsvarojies, Lūka spēja aptvert brīnišķīgo skatu, kas pavērās acu priekšā. Lidojošais paklājs lidojumā sekoja Laika Upei. Abpus Upes krastiem pletās Burvju Pasaule, un Lūka, stāstnieka dēls, sāka atpazīt visas tās vietas, ko tik labi pazina no tēva stāstiem. Ainavu izraibināja pilsētas, un Lūka, satraukumam pieņemoties spēkā un sirdij sitoties stiprāk, pazina tās visas — Hābu, Sapņu pilsētu,-Umīdnagaru, Cerību pilsētu; Zamuradu, Smaragda pilsētu,- un Bādalgaru, uz Mākoņa uzbūvēto Cietokšņa Pilsētu. Tālu uz aus-trumiem pie apvāršņa slējās Zaudētās Bērnības Zemes zilgie kalni, un uz rietumiem bija Neatklātā Zeme, bet tur — tur tālāk — bija Vieta, Kur Neviens Nedzīvo. Lūka sapriecājās, atpazinis Spēļu Nama un Spoguļu Zāles ārprātīgo arhitektūru, un līdzās tiem Paradīzes, Gulistānas un Bostānas dārzus un, visaizraujošāko no visiem, Iedomātu Būtņu Zemi, Peristanu, kurā perisas jeb laumiņas nebeidzami cīnījās ar ļauniem cilvēkēdājiem, ko dēvēja par deviem vai bhūtiem. "Kaut man nebūtu tik ļoti jāsteidzas," Lūka nodomāja, jo viņš aizvien bija uzskatījis, ka šī pasaule — pasaule, ko viņš visu mūžu bija zīmējis un gleznojis — ir pat labāka par viņa paša.

Tagad, būdams gaisā un skatīdams to visu kopumā, viņš ieraudzīja, cik Burvju Pasaule liela, cik Laika Upe vareni gara; un viņš saprata, ka nekad nespētu tikt tur, kur viņam jātiek, paļaujoties tikai uz Ziloņputnu atmiņu kā degvielu un viņu vilkšanas spēju kā ātrumu. Taču nu Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs lielā ātrumā nesa viņu tuvāk mērķim, un, kaut arī viņš zināja, ka priekšā gaida briesmas, viņš tomēr ārkārtīgi sapriecājās, jo, pateicoties Ūdrijas Sunītsultānei, neiespējamais bija kļuvis mazdrusciņ iespējamāks. Un tad viņš ieraudzīja Laika Miglas.

Sākumā tās nebija nekas vairāk par baltu, mākoņainu masu pie apvāršņa, taču to, cik tās īstenībā milzīgas, varēja aptvert tikai tad, kad paklājs metās tām virsū. Tās stiepās no apvāršņa līdz apvārsnim kā mīksts mūris pār pasauli, šķērsojot Upes plūsmu un aprijot to, apēdot apburto ainavu un notiesājot debesis. Kuru katru brīdi tās aizpildīs visu Lūkas redzes lauku, un tad Burvju Pasaules vairs nebūs, paliks tik vien kā lipīgās miglas. Optimisms un satraukums Lūku pameta, atstājot vēderā aukstu, sliktu sajūtu. Viņš samanīja Soraijas roku uz pleca, bet tā viņu neiedrošināja.

"Esam sasnieguši Atmiņas robežas," Netētuks paziņoja. "Tiktāl tavi hibrīddraugi — upes gaļas veltes — būtu varējuši tevi atvest."

Ziloņputni bija ārkārtīgi neapmierināti. "Mēs neesam raduši," Ziloņpīle ārkārtīgi cienīgi paziņoja, "ka par mums runā kā par kādu ēdienkartes piedāvājumu." (Lūka saprata, ka to bija pateicis īstais Netetuks — radījums, kurš viņam nepatika, jo patiešām nebija nekāda iemesla, lai tas viņam patiktu. Viņa paša tēvs nekad neko tamlīdzīgu neteiktu.) "Tāpatās," Ziloņpīlis sacīja, "vai drīkstam atgādināt seno pamācošo teicienu par to, kas notiek, kad esat sasnieguši pat ziloniskas Atmiņas robežas?"

"Kas tad notiek?" Lūka pavaicāja.

"Tad viss ir kā pīlei ūdens," Ziloņpīle atbildēja.

Tiklīdz viņa to bija pasacījusi, no Laika Miglām nobira raķešu apšaude, un paklājam bija veikli jāizvairās, jānolaižas un jāpaceļas, un jāsagriežas te pa labi, te pa kreisi. (Dzīvnieki un Lūka atkal zaudēja līdzsvaru, un atkal sākās liela valstīšanās un trokšņaini lāciski, suniski un pīļziloniski iebildumi.) Šķita, ka raķetes taisītas no tādas pašas vielas kā pašas Miglas: no turienes nāca baltas Miglbumbas pamatīgu lielgabalu ložu izmērā. "Vai tās tiešām var mūs savainot, ja ir taisītas no miglas?" Lūka vaicāja. "Kas notiek, ja kāda no tām trāpa?"

Netētuks pašūpoja galvu. "Nenovērtē par zemu Laika ieročus," viņš sacīja. "Ja Miglbumba tev trāpīs, tad visu tavu atmiņu uzreiz izdzēsīs. Tu neatcerēsies ne savu dzīvi, ne savu valodu, ne kas tu tāds esi. Kļūsi par tukšu čaulu, būsi nekam nederīgs, beigts."

Tas apklusināja Lūku. Ja Miglbumba var izdarīt kaut ko tādu, viņš domāja, kas notiks, kad viņi iemetīsies pašās Laika Miglās? Viņi var ne uz ko necerēt. Viņš laikam bijis traks, iedomādamies, ka caursitīs visas Burvju Pasaules aizsardzības un ietieksies pašā Laika Viducī. Viņš bija tikai zēns un devis sev tādu uzdevumu, kas bija par grūtu paša spējām. Ja viņš ies tālāk, ta būs ne tikai viņa paša iznīcība, bet arī posts viņa draugiem. Viņš nespēja to izdarīt; bet, no otras puses, nespēja apstāties, jo apstāties nozīmētu atteikties no cerības par tēvu, lai cik trausla ari šī cerība būtu.

"Neraizējies tik daudz," Ūdrijas Soraija sacīja, pārtraukdama viņa mokošās pārdomas. "Tu te neesi neaizsargāts. Kaut drusku taču tici dižajam Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošajam Paklājam!"

Lūka drusku sasparojās, bet tikai drusku. "Vai kāds zina, ka mēs tuvojamies?" viņš iedomājās. "Varbūt tāpēc mūs apšauda?"

"Ne obligāti," Netētuks teica. "Es domāju, ka mēs, pienākdami tik tuvu Laika Miglām, esam iedarbinājuši automātisku aizsardzības sistēmu. Galu galā, jaunais Lūka, mēs grasāmies pārkāpt Vēstures Likumus. Ieejot Miglās, mēs atstājam aiz sevis Dzīvo Atmiņu un virzāmies uz Mūžību,- proti," viņš turpināja, no Lūkas sejas izteiksmes nopratis, ka jāizsakās skaidrāk, "virzāmies uz slepeno zonu, kur pulksteņi netikšķ un Laiks stāv uz vietas. Tur nevienam nav jābūt. Teiksim tā: kad tavā sistēmā ielien kaut kāds vīruss, sāk pārvietoties pa tavu organismu, un tu sāc justies slikti, tad organisms sūta Antivielas cīņā, līdz tas ir iznīcināts, un tad tev paliek labāk. Baidos, ka šajā gadījumā mēs esam tie virusi, un tāpēc mums jārēķinās ar... pretdarbību."

Sešu gadu vecumā Lūka televīzijā bija redzējis planētas Jupitera attēlus — attēlus, ko uz Zemi raidīja sīciņa, automatizēta kosmosa zonde, kas patiesībā lēni laidās tuvāk šīs milzīgās gāzes planētas virsmai. Katru dienu zonde tika tuvāk un tuvāk, un planēta izslējās aizvien lielāka un lielāka. Attēli skaidri rādīja Jupitera gāzes lēni pārvietojamies, kā tās veidoja krāsu un kustību slāņus, izkārtodamās strīpās un virpuļos un, protams, izveidodamas abus slavenos Punktus, milzīgo un mazāko. Beigu beigās planētas gravitācijas spēks norāva zondi lejā, un tā pazuda uz visiem laikiem, ar tādu kā klusu plaukšķ, kā Lūka iedomājās, to iesūca iekšā, un pēc tam televīzijā Jupitera attēlus vairs nerādīja.

Kad lidojošais paklājs Rešams tuvojās Laika Miglām, Lūka varēja saskatīt, ka arī to virsmas kustēt kustējās tāpat kā Jupiteram. Arī Miglas plūda un virpuļoja, un veidoja sarežģītus rakstus, un tur manīja arī krāsas — jo tuvāk un tuvāk Lūka tām tika, jo labāk varēja saskatīt balto sadalāmies daudzos smalkākos krāsu toņos. "Mēs esam zonde," viņš nodomāja, "zonde ar cilvēku apkalpi, ne automātiskā, bet kuru katru brīdi laikam būs plaukšķ, un viss. Pārraides beigas."

Miglas mācās viņiem virsū, visaptverošas un, un tad pilnīgi bez nekādas skaņas lidojošais paklājs bija devies baltumā iekšā, bet Laika Miglas nevienu no viņiem neaizskāra, jo ari paklājam bija aizsardzības mehānismi un tas bija ap sevi izslējis kaut kādu neredzamu vairogu, spēka lauku, kas acīm redzami bija gana stiprs, lai noturētu Miglas pa gabalu. Šā mazā burbuļa drošībā, tieši tā kā Soraija bija solījusi — tici paklājam, viņa bija teikusi —, ceļinieki uzsāka Šķērsošanu.

"Vai dieniņ!" Ziloņpīle iesaucās, "mēs aizejam Aizmirstībā. Kā var prasīt, lai Atmiņputns dara kaut ko tik briesmīgu!"

Tas bija tāpat, kā būt aklam, Lūka nodomāja, vienīgi varbūt aklums bija krāsu un apveidu, spožuma un tumsas, punktu un uzliesmojumu pilns, kā, galu galā, tā tas vienmēr izskatījās viņpus plakstiņiem, kad viņš aizvēra acis. Viņš zināja, ka kurlums var piepildīt ausis ar atmosfēras traucējumiem, dūcošām, džinkstošām skaņām, tad varbūt aklums tāpat aizpilda acis. Taču šis aklums bija citāds; tas šķita, nu, absolūts. Viņš atcerējās Netētuka jautājumu "Kas bija pirms Blīkšķa?", un saprata, ka atbilde varētu būt šis baltums, šī visa neesamība. To pat nevarēja nosaukt par vietu. Tas bija tas, kas bija, kad nebija vietas, kur būt. Tagad viņš saprata, ko cilvēki domāja, runādami par to, kas pazudis Laika Miglās. Cilvēkiem tas bija tikai tāds izteiksmes līdzeklis, bet šīs Miglas nebija tikai vārdi. Tās bija tas, kas bija pirms tam, kad vēl nekādu vārdu nebija.

Taču baltums nebija tas pats, kas tukšums; tas kustējās; tas bija darbīgs, viļņojās riņķiem vien ap paklāju, kā ne no ka taisīta vira. Neesamības Zupa. Paklājs lidoja, cik ātri spēdams, un tas bija ļoti ātri, taču šķita, ka tas stāv uz vietas. Burbulī vēja nebija, un ārpus burbuļa nebija nekā tāda, uz ko paskatoties varētu izjust kustību. Laikam gan sajūta nemainītos, Lūka nodomāja, ja paklājs apstātos kā iemiets Miglas vidū tā, ka viņi būtu tur iestrēguši uz visiem laikiem. Un, tiklidz viņš to iedomājās, uzreiz tā arī sāka justies. Viņi vispār nekustējās.

Viņi peldēja te laikā pirms Laika, aizmirsti, aizmaldījušies. Kā Ziloņpīlc šo vietu bija nosaukusi? Aizmirstība. Pilnīgas aizmiršanas, nekādības, neesības vieta. Elles priekštelpa, ticīgi ļaudis mēdza teikt. Vieta starp Debesīm un Elli.

Lūka jutās viens. Viņš nebija viens, tas bija skaidrs, visi aizvien vēl turpat vien bija, bet viņš jutās šausmīgi vientuļš. Viņš gribēja mammu, viņam pietrūka brāļa, viņš vēlējās, kaut tēvs nebūtu iekritis Miegā. Gribēja savu istabu, savu ielu, savu apkaimi, savu skolu. Gribēja, lai viņa dzīve atkal ir tāda, kāda tā aizvien bijusi. Laika Miglas izlocījās ap paklāju, un viņš sāka iztēloties pirkstus šajā baltumā, garus, stīgām līdzīgus pirkstus ķeramies viņam klāt, mēģinot viņu sagrābt un noslaucīt viņu tīru. Viens pats Laika Miglās (kaut gan īstenībā ne viens pats), viņš sāka domāt, ko, pie velna, viņš ir sadarījis. Viņš bija pārkāpis bērnības pirmo likumu — nerunāt ar svešiniekiem — un patiesībā bija ļāvis svešiniekam aizvest viņu prom no drošības visnedrošākajā vietā, ko jebkad dzīvē bija redzējis. Tātad viņš ir muļķis, un laikam būs par šo muļ-ķibu jāsamaksā. Un kas īsti tas svešinieks tāds ir? Viņš teica, ka neesot sūtīts, bet esot aicināts. It kā mirstošs cilvēks — un, jā, šeit, Laika Miglās, Lūka beidzot spēja pateikt šo vārdu, ja vien tikai pats sev, savās privātajās domās —, it kā viņa mirstošais tēvs izsauktu pats savu nāvi. Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņš tam ticēja vai ne. Cik muļķīgi bija tā pazust tālēs zilajās (baltajās) kopā ar cilvēku (ar radību), kurai tu ne pilnībā tici, ne uzticies? Lūku aizvien uzskatīja par prātīgu zēnu, bet nu viņš bija šo teoriju apgāzis, pa lielam.

Viņš bija visnesaprātīgākais zēns no visiem, ko pazina.

Viņš paskatījās pāri paklājam uz savu suni un lāci. Neviens no abiem nerunāja, bet viņš to acīs saskatīja, ka arī tie abi ir dziļas vientulības varā. Šķita, ka stāsti, ko viņi stāstīja, ieguvuši runas spējas, viņu dzīvesstāsti — tie slīd viņiem prom. Varbūt viņi nekad nebija bijuši tie cilvēki, varbūt tie bija bijuši vien viņu sapņi, banāli sapņi par savu augstdzimtību; vai gan katrs nav sapņojis, ka ir princis? Šo stāstu patiesība sāka

slīdēt prom no viņiem šajā baltajā, baltajā tukšumā, un viņi atkal bija tikai dzīvnieki un devās pretim neskaidram galam.

Tad beidzot kāda pārmaiņa. Baltums izretinājās. Tas vairs nebija viss un visur, bet vairāk kā blīvi mākoņi debesīs, kad lidmašīna steidz tiem cauri, un tur priekšā kaut kas bija — jā! atvere —, un te atkal aizmirstā ātruma sajūta, sajūta, ka paklājs kā raķete šaujas uz gaismu, kas nu jau bija tuvu, vēl tuvāk, un beidzot, žžžvīīīks, viņi iznāca spožas, saulainas dienas gaismā. Visi uz Rešama klāja skaļi uzgavilēja, katrs pa savai modei, un Lūka, pieskāries vaigiem, sev par pārsteigumu saprata, ka tie ir slapji no asarām. Viņš izdzirdēja nu jau pazīstamo tinkšķ, un skaitītājs redzeslauka augšējā labajā stūrī uzkāpa līdz 3. Viņš savā satraukumā pat nebija pamanījis Saglabāšanas Punktu. Kā tā? "Tu neskatījies," Soraija teica. "Viss kārtībā. Es saglabāju tavā vietā."

Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja Lielo Staignāju. Šajā Laika Miglu pusē Upe bija izpletusies milzīgā Purvā, kas stiepās uz visām pusēm, ciktāl skatiens sniedzās. "Izskatās skaisti," viņš sacīja.

"Tas ir skaists," Soraija atbildēja, "ja tu meklē skaistumu. Tur, lejā, atradīsi retus aligatorus un milzīgus dzeņus, un smaržīgas cipreses un gaļēdājas rasenes. Bet tu ari aizmaldīsies prom no ceļa un, patiesi, arī pats no sevis, jo Lielā Staignāja dabā ir notvert visus, kas nomaldījušies, uzdzenot viņiem miegainu slinkumu, vēlmi palikt tur uz mūžiem, aizmirst savu patieso mērķi un savu veco dzīvi un vienkārši apgulties zem koka un atpūsties. Arī staignāja smaržas ir īpašas, bet tās nebūt nav nevainīgas. Ieelpo to skaistumu, un tu apmierināts smaidīsi un atgulsies zāles kušķī... un kļūsi par Staignāja gūstekni uz mūžīgiem laikiem."

"Paldies tev un tavam lidojošajam paklājam," Lūka pateicās. "Diena, kad satiku tevi, bija veiksmīgākā diena manā mūžā."

"Vai neveiksmīgākā," Ūdrijas Soraija sacīja. "Jo vienīgais, ko varu izdarīt, — vest tevi aizvien tuvāk un tuvāk lielākajām briesmām, ar kurām tu jebkad sastapsies."

Tā nu gan bija patīkama doma.

"Neļaujies, ka zelta Saglabāšanas Poga tevi piemuļķo," Sunīt-sultāne piebilda. "Tā ir tur, tieši pie Staignāja malas, bet, ja dosimies lejup to nospiest, tad ieelposim labunakts smaržu un aizmigsim, un tad ar mums būs cauri. Tik un tā bez tās var iztikt. Kad saglabāsim Krustceļu galā, tad iepriekšējie Līmeņi saglabāsies automātiski."

Doma par Saglabāšanas Punkta izlaišanu Lūku uztrauca, jo ko tad, ja kaut kāda iemesla dēļ viņš zaudēs dzīvību? Vai tad vajadzēs šķērsot Lielo Staignāju vēlreiz? "Par to neuztraucies," Soraija sacīja. "Labāk uztraucies par to tur." Viņa rādīja tieši uz priekšu. Tālumā Lūka saskatīja zema, plakana mākoņu veidojuma malu; izskatījās, ka tas lēni griezās uz riņķi vien. "Tur apakšā ir Neizbēgamais Atvars," Soraija paskaidroja. "Vai esi kādreiz dzirdējis par E1 NinoV'

Lūka sarauca pieri. "Tā siltā vieta okeānā, ja?"

Tas atstāja labu iespaidu uz Ūdrijas Sunītsultāni. "Klusais okeāns," viņa sacīja. "Tas ir milzīgs, tik lieks kā Amrīka, un tas parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem un salaiž laika apstākļus galīgā dēlī."

Lūka to zināja; vai atcerējās, kad viņa to pateica; nu, vienalga. "Kāds tam sakars ar mums?" viņš pavaicāja. "Mēs neesam Klusajam okeānam ne tuvu."

Soraija vēlreiz parādīja uz to pusi. "Tas," viņa sacīja, "ir El Tiempo. Arī tas ir tikpat liels kā Amrīka un arī parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem, tieši virs Atvara, un, kad parādās, tad sadara briesmu lietas ar Laiku. Ja iekrīti Atvarā, kur Laiks griežas uz riņķi, paliec iestrēdzis tur uz mūžiem, bet, ja patrāpīsies El Tiempo pa ceļam, tad jau iet pavisam traki."

"Bet mēs esam pārāk augstu, lai mūs noķertu, vai ne?" Lūka norūpējies pavaicāja.

"Cerēsim," karaliene Soraija atbildēja. Tad lūdza visu uzmanību. "Lai izvairītos no iekļūšanas El Tiempo parādības neparedzamajos laika izkropļojumos," viņa paziņoja, "mēs samazināsim paklāju līdz mazākajam izmēram, kas spēj mūs visus uzņemt, un, protams, arī Argo, lai cik liels tas būtu. Es ari pacelšu paklāju maksimālajā augstumā, un no jauna aktivizēsim vairogus, lai mums visiem būtu silti, un raudzīsimies, lai pietiek gaisa, ko elpot." Tas bija nopietni. Visi sapulcējās paklāja vidū, un malas sacēlās ap viņiem. Tad ieslēdzās spēka lauks, un Soraija piebilda: "Man jums jāpavēsta, ka šī ir pēdējā reize, kad varēšu izmantot spēka vairogu, jo citādi tam nepietiks jaudas aizvest mūs atpakaļ." Lūka gribēja pavaicāt, kāds ir paklāja enerģijas avots un kā to uzlādē, taču, spriežot pēc viņas sejas izteiksmes, šis nebija zinātkāriem jautājumiem piemērots brīdis. Viņa nenovērsa skatienu no El Tiempo, kas tuvojās, un Neizbēgamā Atvara zem tā. Un nu paklājs sāka celties augšup.

Karmana līnija, Zemes atmosfēras robeža, ir, vienkārši izsakoties, līnija, virs kuras vairs nav pietiekami daudz gaisa, lai noturētu lidojošu paklāju. Tā ir mūsu pasaules patiesā robeža, aiz kuras sākas kosmoss, un tā atrodas apmēram sešdesmit divas jūdzes jeb simts kilometrus virs jūras līmeņa. Tas bija viens no tiem nederīgajiem faktiem, kas bija palicis Lūkam atmiņā, pateicoties viņa lielajai interesei par starp-galaktiku literatūru, videospēlēm un zinātniskās fantastikas filmām, un, ak dieniņ, viņš nodomāja, izrādījās, ka tas tomēr nav nemaz tik nederīgs, jo izskatījās, ka viņi dodas tieši uz turieni. Rešams cēlās aizvien augstāk un augstāk, un debesis satumsa, un zvaigznes iemirdzējās, un, kaut arī paklāja spēka lauks viņus sargāja, tomēr visi sajuta Bezgalības dzestrumu, un kosmosa vienmuļais tukšums vairs nemaz nešķita tik vilinošs.

Tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četidesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup — un te paklājs ar rāvienu izkļuva no Laika Atvara tā, ka pat Netētuks nenoturējās kājās.

Tikai Soraija palika stāvam. "Viena problēma atrisināta," viņa noteica, bet vairs neizskatījās septiņpadsmit gadu veca,-Lūka saprata, ka viņa izskatījās varbūt simts un septiņpadsmit, tūkstoš un septiņpadsmit gadu veca, turpreti viņš pats, šķiet, ar katru minūti kļuva jaunāks, un suns Lācis bija kucēns, bet lācis Suns izskatījās ļodzīgs un drebelīgs. Pat Netētukam bija izaugusi bārda līdz ceļiem. Ja tas tā vēl ilgi turpināsies, Lūka saprata, tad viņi var aizmirst par Dzīvības Uguni, jo El Tiempo pieveiks viņus te un tagad — lai kas šajā sagandēto gadu zonā būtu tagad.

Taču Ķēniņa Zālamana Paklājs atkal pieradīja, ka spēj tikt galā ar savu uzdevumu. Tas cēlās aizvien tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, pārvarēdams laicīgo slazdu vilkmi. Un pēc gara, bažīga laika pienāca brīdis, uz kuru Lūka jau vairs neuzdrīkstējās cerēt, kad Rešams atbrīvojās no El Tiempo tumšajām, neredzamajām saitēm. "Mēs esam brīvi," Soraija iesaucās, un viņas seja atkal bija jauna un skaista, un Lācis vairs nebija kucēns, un Suns izskatījās spēcīgs un vesels. Viņi bija sava ceļojuma zenītā, tieši zem Karmana līnijas. Un Lūka, šausmu vilināts, skatījās kosmosa dziļumos, izlemdams, ka varbūt tomēr labāk stāvēt ar kājām uz zemes. Un pēc brīža paklājs sāka nolaisties, un El Tiempo un Atvars palika viņiem aiz muguras. Viņi nekādi nebūtu varējuši tikt līdz

Saglabāšanas Punktam, lai kur tas ari būtu bijis. Risku skaits pieauga. Ja kaut kāda iemesla dēļ Lūkam neizdotos nospiest zelta pogu nākamā Līmeņa beigās, tad viņam vajadzētu pievarēt to visu vēlreiz, un bez paklāja vairoga nebūtu ne mazāko cerību to izdarīt. Taču šis nebija piemērots brīdis tādām sakāvnieciskām domām. Viņus gaidīja Triljons un Viena Ceļa Krustceles.

Viņi tuvojās Laika Upes augštecei. Platā, slinkā Upes lejtece un arī nodevīgā vidusdaļa bija tālu aiz muguras. Tuvojoties Upes iztecei no Gudrības Ezera, Upes straumei vajadzēja sarukt, padarot to par šauru strautiņu. Un, bez šaubām, tā arī bija,- bet nu ap to bija neskaitāmi daudz citu urdziņu un strautiņu, kas tecēja iekšā un ārā cits no cita; no augšas raugoties, tie izskatījās kā sarežģīta, šķidra gobelēna neskaitāmi pavedieni. Kurš no tiem ir Dzīvības Upe? "Man tie visi izskatās vienādi," Lūka atzinās.

Un ari Soraijai bija pienācis bridis atzīties. "Par šo Līmeni es jūtos visnedrošāk," viņa sacīja mazliet nokaunējusies. "Bet tu neuztraucies! Es tevi līdz turienei dabūšu! Ūdra godavārds!"

Lūka bija pārbijies. "Proti, kad teici, ka vari palīdzēt man pārlēkt četriem Līmeņiem, par pašu pēdējo tu nebiji īsti pārliecināta? Un mēs pat neesam saglabājuši noietos Līmeņus, tāpēc, ja tagad noiet greizi, tad ar mums ir cauri, mums vajadzēs divus pēdējos iet vēlreiz...?" Sunītsultāne nebija radusi pie kritikas, un viņa spilgti piesarka,- un abi ar Lūku būtu turpat uz vietas sastrīdējušies, ja viņu uzmanību nenovērstu skaļa taurēšana. Tā tik tiešām bija taurēšana, un viņi dusmīgi novērsās viens no otra, lai paraudzītos, kas notiek.

"Piedodiet," Ziloņpīle taurēja, "bet vai neesat atstājuši bez ievērības kaut ko svarīgu?"

"Vai kādul" Ziloņpīlis precizēja. "Kādus divus, patiesībā?"

"Mūs," Ziloņpīle paskaidroja.

"Kas mēs esam?" Ziloņpīlis gribēja zināt. "Vai esam kaut kādi dzīvojamās istabas dekori vai varbūt slavenie Burvju Pasaules Atmiņputni?"

"Vai esam ūdens gaļas veltes ēdienkartē," Ziloņpīle nelikās mierā, pametusi niknu skatienu uz Netētuka pusi, "vai varbūt esam visu mūžu nodzīvojuši, peldot Laika Upē, makšķerējot Mutuļus Laika Upē —"

"— dzerot Laika Upi, lasot Laika Upi —"

"— un, īsāk sakot, pazīstot Laika Upi tik tuvu, it kā tā būtu mūsu Māte — kas kaut kādā mērā tā ir, jo tā barojusi mūs visu mūžu, pazinusi mūs katrā ziņā labāk nekā Sunīt-sultāne no Ūdrijas — vietas, kas nemaz neatrodas uz Upes?"

"Proti," Ziloņpīlis uzvaroši nobeidza, "ja mēs nespēsim atšķirt īsto Laika Upi no triljons viltus upēm, tad, mīlīši, tas nevienam nebūs pa spēkam."

"Nu, redzi," Soraija teiea Lūkam, bezkaunīgi piedēvēdama šo sasniegumu sev. "Es tev teicu, ka viss nokārtosies, un nokārtosies ari."

Lūka nolēma neko uz to neatbildēt. Galu galā, viņa ir lidojošā paklāja saimniece.

Ziloņa snuķis ir neparasts orgāns. Tas saož ūdeni jūdzēm tālu. Tas pat var saost briesmas, noteikt, vai tuvojošies svešinieki ir draudzīgi vai naidīgi, un tāpat ari spēj saost bailes. Un spēj no liela attāluma sajust noteiktas smaržas: ģimenes locekļu un draugu smaržu un, protams, saldo mājas smaržu. "Ved mūs lejā," Ziloņpīlis sacīja, un lidojošais paklājs, atkal izpleties ērtākā izmērā, laidās lejā uz ūdensceļu labirinta pusi. Abi Ziloņputni stāvēja priekšpusē, snuķus augstu gaisā izslējuši, galiņus drusciņ uzliekuši. Lūka noskatījās, kā galiņi unisonā raustījās: pa kreisi, pa labi, tad atkal pa kreisi. Viņš nodomāja, ka tas izskatās kā snuķu pāra deja. Bet vai tiešām tiem izdosies saost Laika Upi, ja to ieskauj tik daudz citu, nešaubīgi, mulsinošu ūdeņainu smaržu?

Kamēr Ziloņputnu snuķi dejoja, ari viņu ausis cītīgi strādāja, stīvi izslējušās ieklausījās Upes čukstos. Ūdens kustoties

г

nekad neklusē. Urdziņas burbuļo, strauti čalo, bet lielākām, lēnākām upēm ir sarežģītākas lietas sakāmas. Dižas upes runā zemākās frekvencēs, pārāk zemās, lai cilvēka auss tās sadzirdētu, pat pārāk zemās, lai suņa auss izšķirtu vārdus; un Laika Upe stāstīja savus stāstus viszemākajās iespējamās frekvencēs, un tās dziesmas varēja saklausīt tikai ziloņu ausis. Taču Ziloņputnu acis bija aizvērtas. Ziloņiem acis ir mazas un sausas un neko daudz vis neredz. Meklējot Laika Upi, redze nemaz nenoderētu.

Laiks pagāja. Lidojošais paklājs pārlidoja Triljons un Viena Ceļa Krustcelēm, slaidi lidinoties no vienas malas uz otru. Saule iegrima rietumu debesis. Visi jutās izsalkuši un izslāpuši, līdz Soraijas ozolkoka brīnumlāde sagādāja uzkodu un dzērienu klāstu. "Mums paveicies, ka Ziloņputniem ir putnu apetīte, ne ziloņu badīgums," Lūka nodomāja, "jo ziloņi ēd bez apstājas un varētu iztukšot pat brinumlādi." Pēcpusdienas ēnas ainavā krita garākas. Ziloņputni neteica neko. Gaismai aizejot, Lūka vairs tik ļoti necerēja. Varbūt tā šis piedzīvojums beidzas, visām viņa ceribām pagaistot ūdens labirintā. Varbūt šis —

"Uz to pusi!" piepeši iesaucās Ziloņpīle, un Ziloņpīlis to apstiprināja: "Noteikti uz to pusi, apmēram trīs jūdzes no šejienes."

Lūka aizskrēja un nostājās viņiem pa vidu. Nu abi bija izstiepuši snuķus taisni sev priekšā. Paklājs nolaidās zemāk virs Krustcelēm un palielināja ātrumu. Apakšā ātri pazuda koki, krūmi un upes. Tad pavisam pēkšņi Ziloņpīle iesaucās: "Stāt!", un viņi bija klāt.

Satumsa, un Lūka nevarēja saskatīt, ar ko tieši šī upe atšķīrās, taču, cik spēdams, cerēja, kaut Ziloņputniem izrādītos taisnība. "Lejā," Ziloņpīlis sacīja. "Mums tai jāpieskaras, lai pārliecinātos." Paklājs laidās zemāk un zemāk, līdz lidinājās mazliet virs ūdens. Ziloņpīle iemērca snuķa galu upē un uzvaroši pacēla galvu. "Droši!" viņa iesaucās, un abi Ziloņputni, priekā klaigādami, metās no lidojošā paklāja iekšā jaunatklātajā Laika Upē. "Mājās!" tie aurēja. "Bez šaubām! Šī ir tā vieta!" Tie viens otru apšļakstīja ar varenām Upes ūdens šaltīm, tad savaldījās. Pret Laika Upi jāizturas saudzīgi. Nav nekāda spčļmantiņa. "Patiešām," Ziloņpīlis sacīja. "Par simts procentiem." Viņš viegli palocījās. Suns Lācis, kurš lepojās ar sava deguna spējām, bija apbrīnas pilns un varbūt mazliet nokaunējies, ka pats nebija atradis pareizo ceļu. Lācis Suns arī bija apbrīnas pilns un nokaunējies un īdzīgi piemirsa Atmiņ-putnus apsveikt. Netētuks izskatījās iegrimis domās un ari neko neteica. "Paldies jums, dāmas, zēni, dzīvnieki ar parastiem deguniem un savādās, pārdabiskās personas, kas esat, atklāti sakot, mazliet šaušalīgas," Ziloņpīlis uzsvērti sacīja. "Jums visiem liels paldies. Varat ncaplaudēt."

Nakts Burvju Pasaulē var būt daudz rosīgāka par dienu, atkarībā no precīzas atrašanās vietas. Peristānā, Iedomātu Būtņu Zemē, naktis parasti ložņā cilvēkēdāji, bhuti, mēģinot nolaupīt guļošās laumiņas. Sapņu Pilsētā Kvabā naktī visu iemītnieku sapņi piepildās un tiek izspēlēti ielās — mīlas romāni, strīdi, briesmoņi, šausmas, prieki, tie visi piepilda aptumšotās ieliņas, un reizēm tavs sapnis, naktij beidzoties, var ielēkt kāda cita galvā, bet viņu sapņi, radot sajukumu, pārlēkt tavējā. Un Ūdrijā, tā Soraija stāstīja Lūkam, laikā starp saulrietu un saullēktu visi uzvedoties vispalaidnīgāk, visneprātīgāk un visneparedzamāk. Ūdri pārēdoties, pārdzeroties, nozogot labākajiem draugiem mašīnas, apvainojot vecmāmiņas un metot akmeņus viņas senča, Ūdrijas Pirmā Karaļa, kura statuja kā jātnieks zirga mugurā stāvot pie pils vārtiem, sejā. "Mēs esam neuzvediga tauta, tā ir tiesa," viņa nopūtās, "bet sirdī esam krietni."

Taču Triljons un Viena Ceļa Krustcelēs nakts bija spocīgi klusa. Neviens sikspārnis nepārskrēja pār mēness seju, nevienas sidrabainas elfas nespīdēja krūmos, mežonīgas gorgo-nas neslapstījās, cerēdamas pārvērst nepiesardzīgu ceļinieku akmenī. Klusums, apslāpētais tukšums bija gandrīz biedējošs.

Neviena cikāde nesisināja, neviena tāla balss neatskanēja pār ūdeņiem, neviens nakts dzīvnieks nemedīja. Soraija, redzēdama, ka klusums Lūku mazliet satrauc, centās šajā ainā ienest kaut kādu ierastību. "Palīdzi man salocīt paklāju," viņa norīkoja, piebilstot, kā jau Ūdriem pieņemts, "ja vien, protams, neesi pārāk neveikls vai nepieklājīgs."

Viņi bija ielaiduši Argo Upē un uzkāpuši uz tā klāja. Atmiņputniem nevajadzēja kuģi vilkt — lidojošais paklājs Rešams itin viegli tika ar to galā. Taču pat burvju tepiķis ir pateicīgs par pāris atpūtas stundām, un Soraija uz Argo klāja nolika Rešamu uz nakts atpūtu. Lūka saņēma mīkstā, zīdainā audekla divus stūrus un izpildīja viņas pavēles, un, viņam par pārsteigumu, paklājs tik locījās un locījās, un locījās, it kā būtu darināts no izlocīta gaisa. Beigu beigās tas bija salocījies kvadrātiņā, kas nebija ne lielāks, ne smagāks par kabatlakatiņu, un visi tā brīnumainie aprīkojumi arī bija pazuduši. "Nu, tā," Soraija noteica, noglabādama paklāju kabatā. "Paldies, Lūka." Un tad attapusies piebilda: "Kaut arī lielas jēgas no tevis nebija."

Visi dzīvnieki jau gulēja. Netētuks, kurš nekad negulēja, uzvedās tā, it kā būtu pavisam cilvēciski noguris, — klusītēm atpūtās, notupies Argo priekšgalā, ar rokām aptvēris kājas un nolicis galvu uz ceļiem, panamu aizvien vēl galvā. Lūka saprata, ka tēvam izdevies izrādīt nelielu atlabšanu, jo Netētuks izskatījās mazliet caurspīdīgāks nekā pēdējā laikā. "Varbūt tāpēc viņš ir noguris," Lūka nodomāja. "Jo spēcīgāks kļūst mans tēvs, jo Netētuks — vājāks."

Lūka zināja, ka likt pārāk lielas cerības uz šādu laimīgu notikumu pagriezienu būtu kļūmīgi. Viņš bija dzirdējis, ka slimnieki reizēm piedzīvojot nelielus maldinošus "uzlabojumus", pirms nošļūcot no kalna lejā uz savu... uz savu galu. Arī viņš pats jutās ļoti noguris, bet nevarēja atļauties gulēt. "Mums jābrauc tālāk," viņš sacīja Soraijai. "Kāpēc visi uzvedas tā, it kā mums laika būtu gana?"

Zvaigznes bija debesīs, un tās atkal dejoja tāpat kā tonakt, kad Rašīds iekrita Miegā, un Lūka nezināja, vai tā ir laba zīme, bet baidījās, ka tā varētu vēstīt ļaunu. "Dosimies," viņš lūdzās. Taču Soraija pienāca pie viņa un apskāva viņu tādā veidā, kas itin nemaz nebija apvainojoši, un pēc brīža viņš jau bija aizmidzis viņas apskāvienā.

Lūka pamodās agri, krietni pirms rītausmas, bet nebija pirmais, kurš atvēra acis. Atmiņputni un pārējie dzīvnieki vēl gulēja, bet Netētuks soļoja šurpu turpu un izskatījās noraizējies (vai tā ir laba vai slikta zīme? Lūka netika skaidrībā). Soraija vērās tālajā apvārsnī, un, ja Lūka nezinātu, ka viņa ir bezbailīga, tad būtu teicis, ka viņa ir nobijusies. Lūka aizgāja un apsēdās viņai līdzās, un, viņam par pārsteigumu, Soraija saņēma viņa roku savējā un cieši to saspieda. "Kas noticis?" viņš vaicāja, bet viņa stipri papurināja galvu un uzreiz nemaz neatbildēja. Tad klusā balsi sacīja: "Man nevajadzēja vest tevi šurp. Te tev neklājas būt."

Lūka nepacietīgi atbildēja: "Viss ir kārtībā. Mēs tagad esam šeit. Mums jādodas tālāk un jāatrod Saglabāšanas Punkts."

"Un ko tālāk?" Soraija vaicāja.

"Tad," Lūka sastomījās, "tad darīsim to, kas nāks tālāk."

"Es tev teicu, ka paklājs nevar tikt cauri Varenajiem Liesmu Apļiem," Soraija sacīja. "Bet Burvestību Viducis un viss, ko tu meklē, atrodas viņpus tiem. Bezjēdzīgi. Mums paveicās, ka tikām tik tālu. Man vajadzētu vest tevi atpakaļ."

"Par tiem Liesmu Apļiem —" Lūka iesāka.

"Nevaicā," viņa zēnu pārtrauca. "Tie ir milzīgi un necaurejami, un viss. Lielmeistars raugas, lai tā būtu."

"Un, kad tu saki Lielmeistars —"

"Tas vienkārši nav iespējams," viņai paspruka, un acīs viņai sariesās īstas asaras. "Piedod. Tas nav izdarāms."

Netētuks bija kādu laiku klusējis, bet nu iejaucās. "Ja tas tā ir," viņš sacīja, "tad laikam zēnam pašam tas jāpārbauda. Turklāt viņam ir liekas sešsimt piecpadsmit dzīvības plus vēl viena, kuru viņam, saprotams, vajadzētu paturēt. Un tāpat ari viņa sunim un lācim."

Soraija pavēra muti strīdēties pretī, bet Lūka jau rosījās pa Argo. "Mostieties! Mostieties!" viņš klaigāja, un dzīvnieki negribīgi viņam paklausīja. Viņš pagriezās pret Soraiju un stingri teica: "Uz Saglabāšanas Punktu. Lūdzu."

Viņa padevusies pamāja. "Lai notiek pēc tava prāta," viņa noteica un izvilka lidojošo paklāju no kabatas.

Lūka pamanija, ka visos paklāja stūros bija tērauda riņķi (bet vai tādi tur bija vakarnakt, kad Rešamu salocīja?), un nu Argo ar virvēm piestiprināja pie šiem riņķiem. Ziloņpīle un Ziloņpīlis pēc kārtas sēdās uz paklāja un vadīja to cauri māņu ūdensceļu labirintam pa īsto Laika Upi. Un, kaut arī paklājs lidoja ātri, ceļojums bija garš, un Lūka jutās atvieglots, kad beidzot ieraudzīja priekšā Saglabāšanas Punktu, kas ūdenī šūpojās un lēkāja kā maza boja. Izrādot Atmiņputniem pateicību par atvešanu, viņš lūdza, lai tie iesit pa bumbu, un Ziloņpīle ielēca Upē un ieblieza zelta lodei ar galvu. Skaitlis Lūkas redzeslauka augšējā labējā stūrī strauji pārlēca no 3 uz 4, tad 5 un, visbeidzot — 6_; bet viņš tam nepievērsa uzmanību, jo, tiklīdz Ziloņpīle uzsita pa Saglabāšanas Punktu, arī visa pasaule pārvērtās.

Viss satumsa, bet nakts vēl nebija nolaidusies. Tā bija kaut kāda mākslīga, melna, burvestīga tumsa, nākusi viņus sabiedēt. Tad viņiem tieši priekšā no tumsas izcēlās milzīga ugunslode, kas, vareni norēkusies, uzbangoja debesīs, kur izveidoja milzīgu liesmu mūri. "Tas ieskauj visu Burvestības Viduci," Soraija pačukstēja. "No šejienes tu redzi tikai tā priekšpusi. Tas ir pirmais Aplis." Tad atskanēja otrais un trešais rēciens, cits par citu skaļāki, un parādījās vēl divi milzīgi liesmu apļi, otrais lielāks par pirmo, un trešais lielāks par otru, tā ka tie varēja kustēties uz augšu un leju ap pirmo, veidojot necaurejamu trīskāršu barjeru — kā trīs milzīgus, ugunīgus virtuļus debesīs. "Karstākā uguns esībā," Soraija sacīja Lūkam. "Baltkvēle. Vai nu tu saproti, ko es mēģināju pateikt?"

Lūka saprata. Ja šie liesmojošie virtuļi ieskauj Burvestības Viduci — Vārdu Plūdus, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnu, to visu —, tad šī meklēšana bija bezcerīga. "Tā uguns," viņš sacīja, īpaši necerēdams, "uguns, no kā apļi taisīti, tā nav tā pati uguns, kas Dzīvības Ugunī, vai tomēr ir?"

Netētuks papurināja galvu. "Nē," viņš atbildēja. "Šī ir parasta uguns, kas katru, kurš tai pieskaras, pārvērš pelnos. Dzīvības Uguns ir vienigā uguns, kas rada — tā atjauno, nevis iznīcina."

Lūkam trūka vārdu. Viņš stāvēja tumsā uz Argo klāja un vērās liesmu autos. Suns Lācis un lācis Suns atnāca un klusēdami nostājās viņam pie abiem sāniem. Un tad, bez brīdinājuma, abi sāka smieties.

"На! На! На!" suns Lācis rēja, un nokrita augšpēdu un tirināja kājas gaisā. "На! На! На!"

Un lācis Suns metās diet džigu pa klāju, kādēļ Argo bīstami svārstījās no sāna uz sāna. "Но! Но!" viņš aurēja. "Es neticētu, ja nebūtu pats to redzējis. Visa tā ņemšanās... par to vien?"

Soraija bija apstulbusi, un arī Netētuks izskatījās apmulsis. "Ko jūs, muļķa lopi, sasodīts, darāt?" Ūdrijas Sunītsultāne noprasīja.

Suns Lācis uztrausās kājās, aizelsies no trakās smiešanās. "Bet paskatieties," viņš iesaucās. "Tā ir Lili, un viss. Tikai lielizmēra Lili, un par to visa tā ņemšanās?"

"Par ko tu runā?" Soraija noprasīja. "Tur neviena sievišķa nav."

"Lili," lācis Suns ķiķināja. "Lielisko Iluzoro Liesmu Izrāde." L-I-L-I! Tā mēs to cirkā saucām. Tātad aiz tā visa stāv Kapteinis Ags! Kā mēs to neiedomājāmies!"

"Jūs pazīstat Lielmeistaru?" Soraija patiešām noelsās.

"Lielmeistaru, tpū," suns Lācis atbildēja. "Viņš bija krāpnieks īstajā Pasaulē, un tāds pats krāpnieks ir arī šeit. Tās fantastiskās aizsargsistēmas, no kurām jūs tik ļoti baidāties, nav nekāda aizsardzība."

"Lili ir ilūzija,” lācis Suns paskaidroja. "Spoguļi un dūmi. Burvju triks. Tās te nemaz nav."

"Mēs jums parādīsim," suns Lācis sacīja. "Mēs zinām, kā tā darbojas. Izceliet mūs krastā, un mēs vienreiz par visām reizēm pieliksim punktu šīm muļķībām."

Netētuks brīdinot pacēla roku. "Vai esat pārliecināti," viņš vaicāja, "ka no jūsu cirka laikiem Kapteinis Āgs ir tas pats Burvju Pasaules Liesmu Lielmeistars? Kā jūs varat būt pārliecināti, ka šie Varenie Liesmu Apļi nav īsti, pat ja cirkā tā bija māņu ilūzija?"

"Paskatieties uz augšu," Lūka asi noteica. "No kurienes tās parādījās?"

Debesīs viņiem virs galvas, milzu liesmu briesmīgi izgaismotas, riņķoja septiņas maitu lijas, kruzuļainām krāgām ap kaklu, kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās un arī kā cirka klauni.

To redzot, suns Lācis un lācis Suns atkal laida vaļā. "На! На!" Lācis Suns smējās, nolēkdams no Argo klāja krastā. "Vecā Āga knābisti izgāza visu triku, izlidojot tam cauri!"

"На! На!" suns Lācis piekrita. "Skatieties, visi!"

Un tad abi skrēja tieši iekšā Varenajos Liesmu Apļos, pa-zuzdami liesmās.

Soraija iekliedzās, Lūka aizspieda roku mutei priekšā; un tad vienā mirklī Apļi pazuda, gaisma pārvērtās, Lācis un Suns atskrēja atpakaļ, un skaitītājs Lūkas redzeslauka augšējā labajā stūrī aiztinkšķēja uz 7, un parādījās Burvestības Viducis, Dienu Ausmas izgaismots.

Jā, viņu skatienam pavērās Burvestības Viducis, bet tāpat arī Kapteinis Āgs liesmas spļaujoša pūķa mugurā.