Mazais cilvēkbērns

NOSLĒGUMS

Viņš izsauc mani vienmēr, kad viņam gribas parunāt.

— Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Parunāsim? Vai gribi?

Sakaru uzturēšanai paredzētas četras stundas dienā, bet viņš nekad neievēro laiku. Viņš to neatzīst. Viņš izsauc mani, kad es guļu, kad sēžu vannā, kad rakstu atskaites, kad gatavojos kārtējai sarunai ar viņu, kad palīdzu puišiem, kuri pa skrūvītei izjauc Klejotāju sargpavadoni … Es nedusmojos.

— Sveicināts, Mazais. Protams, parunāsim.

Viņš samiedz acis kā labpatikā un priekā un izsaka savu parasto jautājumu:

— Stas, vai tu pašlaik esi īsts? Vai varbūt tas ir tavs attēls?

Apstiprinu, ka tas esmu es pats, Stass Popovs, nevis mans attēls. Jau daudzreiz esmu viņam paskaidrojis, ka

neprotu veidot attēlu, un viņš, manuprāt, sen to ir sapratis, taču jautājums vienmēr tiek atkārtots. Varbūt viņš tadā veidā joko, varbūt šis jautājums pieder pie apsveicināšanās rituāla, vai varbūt viņam gluži vienkārši patīk vārds «attēls». Viņam ir savi iemīļoti vārdi: «attēls», «fenomenāls», «bim-bam pa bramburām» …

— Kāpēc acs var redzēt? — viņš iesāk.

Paskaidroju viņam, kāpēc acs var redzēt. Viņš uzmanīgi klausās un laiku pa laikam ar garajiem, jutīgajiem pirkstiem pieskaras pie savām acīm. Mazais lieliski prot klausīties, un, lai gan ir atmetis savu manieri neprātīgi svaidīties, kad stāstījumā viņu kaut kas īpaši satrauc, es visu laiku jūtu viņā apslēptu, brāzmainu kaisli, neaprakstāmu, man diemžēl nesasniedzamu, visaptverošu uzzināšanas prieku.

— Fenomenāli! — viņš uzteic mani, kad beidzu. — Riekstkodis! Es par to padomāšu, bet pēc tam jautāšu vēlreiz.

Jāpiebilst, ka šādas pārdomas vienatnē par dzirdēto (trakā sejas muskuļu darbība, grūti saprotamie akmentiņu, žagaru un lapu salikumi) dažkārt uzvedina viņu uz ļoti dīvainiem jautājumiem. Kā, teiksim, šoreiz:

— Kā dabūja zināt, ka cilvēki domā ar galvu? — viņš vaicā.

Esmu mazliet apstulbis un sāku ķepuroties un izlocīties kā zutis uz pannas. Viņš klausās uzmanīgi tāpat kā iepriekš, un pamazām es jau sataustu stingru pamatu zem kājām, viss it kā iet gludi, mēs abi esam it kā apmierināti, bet, kad beidzu, viņš pavēsti:

— Nē. Tas ir ļoti aptuveni un personiski. Tas nav vienmēr un visur. Ja es domāju tikai ar galvu, kāpēc nemaz nevaru domājot iztikt bez rokām? …

Jūtu, ka diskutējot esam nonākuši uz slidena ceļa. Centrs man kategoriski noteicis par katru cenu izvairīties no tādām sarunām, kuras varētu uzvedināt Mazo Cilvēkbērnu uz domām par aborigēniem. Un jāatzīst, šāds aizrādījums ir vietā. No tādām sarunām pavisam izvairīties man neizdodas, un pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Alazais ļoti slimīgi pārdzīvo pat to, ja pašam iznāk pieminēt savu dzīvesveidu. Varbūt sāk ko nojaust? Kas to lai zina… Nu jau vairākas dienas gaidu, ka viņš man tieši par to jautās. Es šo jautājumu gan gaidu, gan baidos no tā …

— Kāpēc jūs varat, bet es nevaru?

— To mēs vēl īsti nezinām, — atzīstos un uzmanīgi piebilstu: — Ir hipotēze, ka tu tomēr neesi gluži cilvēks …

— Kas tad ir — cilvēks? — nekavējoties seko otrs jautājums. — Kas ir — «gluži cilvēks»?

Man nav visai skaidrs, kā atbildēt uz šādu jautājumu, un es apsolu viņam pastāstīt par to nākamajā tikšanās reizē. Viņš ir pārvērtis mani par īstu enciklopēdistu. Reizēm es caurām dienām to vien daru kā savācu informāciju. Galvenais Informācijās dienests darbojas manām vajadzībām, lielākie dažadu zinātņu nozaru speciālisti strādā man, man ir tiesibas jebkuru mirkli sazināties ar ikvienu no viņiem un lūgt paskaidrojumus gan attiecībā par P abstrakcijas modelēšanu, par abisālo dzīvības formu vielmaiņu, par šaha etīdēm …

— Tu izskaties noguris, — Mazais lūdzjūtīgi saka. — Vai esi noguris?

— Nekas, — es atmetu ar roku. — Izturēt var.

— Cik dīvaini, ka tu nogursti, — Mazais domīgi turpina. — Es nezin kāpēc nekad nepiekustu. Un kas tas vispār ir — nogurums?

Dziļi ievelku elpu un sāku Mazajam Cilvēkbērnam skaidrot, kas ir nogurums. Manī klausoties, viņš izliek priekšā akmentiņus, kurus apstrādājis vecais, labais Toms, izveidodams tos kuba, lodes, paralēlepipeda, konusa vai citā — sarežģītākā formā. Brīdī, kad esmu beidzis, viņa priekšā ir izaudzis ļoti komplicēts veidojums, kam līdzīga nav visā pasaulē, tomēr tas ir savdabīgi harmonisks un dīvainas jēgas pilns.

— Tu stāstīji labi, — Mazais atzinīgi saka. — Vai mūsu saruna tiek ierakstīta?

— Jā, protams.

— Vai attēls ir labs, skaidrs? Attēls!

— Kā vienmēr.

— Lai tad šo figūru paskatās vectēvs. Paskaties, vecotēv: izdzīšanas mezgli ir šeit, šeit un šeit…

Mazā Cilvēkbērna vectēvs Pāvels Semjonovs strādā Parsifala abstrakciju realizācijas jomā. Viņš nav nekāds zinātnes spīdeklis, tomēr ir ļoti erudīts, un Mazais pastāvīgi uztur ar viņu radošus sakarus. Pāvels Semjonovs man teica, ka Mazais bieži vien domā naivi, taču viņa domas vienmēr ir oriģinālas un dažiem viņa veidojumiem var būt kāda nozīme Parsifala teorijas attīstībā.

— Katrā ziņā, — es piekritu. — Noteikti pateikšu. Jau šodien.

— Varbūt tie visi ir tikai sīkumi, — pēkšņi viņš saka un ar vienu kustību iznīcina savu konstrukciju. — Ko Ļova pašlaik dara? — viņš jautā.

Ļova ir bāzes vecākais inženieris, liels jokpēteris un anekdošu stāstītājs. Kad viņš sarunājas ar Mazo, visa telpa ap planētu ir aizrautīgu smieklu un spiedzienu pilna, bet mani pārņem it kā greizsirdība. Mazais ļoti mīl Ļovu un katrreiz noteikti pavaicā par viņu. Reizēm viņš interesējas arī par Vanderhūzi, un tad ir jūtams, ka tīksmais vaigubārdas noslēpums vēl līdz šim laikam nav atminēts, tas vēl arvien ir aktuāls. Vienu vai divas reizes viņš ir vaicājis par Komovu, un man vajadzēja paskaid rot, kas ir projekts «Sķirsts-2» un kāpēc šim projektam nepieciešams ksenopsihologs. Par Maiju gan viņš nav jautājis nevienu reizi. Kad es pats mēģināju ierunāties par meiteni un pūlējos paskaidrot, ka Maija, ja arī ir viņu piemānījusi, tad darījusi viņa paša labā, ka no mums četriem tieši Maija bija pirmā, kas saprata, cik Mazajam grūti un cik nepieciešama viņam ir palīdzība, — ka (i es to pūlējos viņam iestāstīt, viņš gluži vienkārši piecēlās un gāja prom. Tieši tāpat viņš piecēlās un aizgāja, kad es reiz ņēmos viņam ieskaidrot, kas ir meli…

— Ļova guļ, — es saku. — Pie mums tagad ir nakts, pareizāk sakot, nakts pēc borta laika.

— Tātad arī tu gulēji? Es atkal pamodināju tevi?

— Tas nav nekas briesmīgs, — es saku no sirds.

— Man interesantāk ir parunāt ar tevi nekā gulēt.

— Nē, tu ej un guli, — Mazais stingrā balsī izrīko.

— Mēs tomēr esam savādi radījumi. Mums noteikti vajadzīgs miegs.

Sis «mums» kā balzams ieplūst manā sirdī. Starp citu, pēdējā laikā Mazais bieži saka «mēs», un pamazām es jau sāku pierast.

— Ej gulēt, — Mazais atkārto, — Bet vispirms pasaki man — vai neviens neatnāks pie šī krasta, kamēr tu gulēsi?

— Neviens, — saku kā vienmēr. — Vari būt mierīgs.

— Tad ir labi. Tu guli, bet es iešu padomāt.

— Protams, ej vien,

— Uz redzēšanos! — Mazais uzsauc.

— Uz redzēšanos, — es saku un atslēdzos.

Zinu, kas notiks tālāk, un neeju gulēt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šodien atkal neizgulēšos.

Viņš sēž savā parastajā pozā, pie kuras esmu pieradis un kura man vairs neliekas samocīta. Kādu laiku viņš skatās apdzisušajā ekrānā uz vecā Toma pieres, pēc tam paceļ acis pret debesīm, it kā cerēdams ieraudzīt tur, divsimt kilometru augstumā, manu bāzi, kas savienota ar Klejotāju pavadoni, bet aiz viņa muguras plešas pazīstamā aizliegtās planētas Šķirsts panorāma — smilšu kāpas, viļņojošais miglas auts virs karstā dumbrāja, drūmā kalnu grēda tālumā, bet virs tās — tievie, garie vareno un laikam mūžīgi neatklāto ierīču pavedieni, gluži kā lokani, dreboši baismīga kukaiņa taustekļi.

Tur pie viņiem patlaban ir pavasaris, krūmiem saplaukuši lieli spilgtas krāsas ziedi, virs kāpām virmo silts gaiss. Mazais izklaidīgi skatās uz visām pusēm, pirksti pārcilā gludos akmentiņus. Pār plecu viņš paskatās uz kalnu pusi, atkal novēršas un kādu laiku sēž nekustīgi, galvu nokāris. Pēc tam apņēmīgi izstiepj roku uz manu pusi un nospiež izsaukuma taustiņu Tomam zem paša deguna.

— Esi sveicināts, Stas, — viņš saka. — Vai tu jau izgulējies?

— Jā, — es atbildu. Man ir jāsmejas, kaut gan briesmīgi nāk miegs.

— Stas, tagad būtu labi paspēlēties, vai ne?

— Jā. Tas nebūtu slikti.

— Circenītis aizkrāsnē, — viņš saka un kādu brīdi cieš klusu.

Es gaidu.

— Labi, — moži saka Mazais Cilvēkbērns. — Tagad parunāsim, vai ne?

— Protams, — es piekrītu. — Parunāsim.