Mazais cilvēkbērns

Ceturtā nodaļa RĒGI UN CILVĒKI

Pamodos vēlu, ar smagu galvu, cieši apņēmies tūlīt pēc brokastīm sameklēt Vanderhūzi, paaicināt viņu kaut kur sāņus un izstāstīt visu. Šķiet, nekad mūžā nebiju juties tik nelaimīgs. Viss bija cauri, tāpēc neizdarīju pat parastos rīta vingrojumus, bet iegāju pastiprinātu jonu dušā un vilkos uz kopkajīti. Jau stāvēdams uz sliekšņa, apjēdzu, ka vakarvakarā savu nepatikšanu dēj esmu pilnīgi aizmirsis dot pavāram rīkojumu atttiecībā uz brokastīm, un tas mani nobeidza pavisam. Sveiciena vietā nomurminādams kaut ko nesaprotamu, pats juzdams, ka no nepatīkamās sajūtas un kauna esmu sarkans kā vārīts vēzis, apsēdos savā vietā un grūtsirdīgi aplūkoju galdu, cenzdamies, lai manas acis nesastaptu neviena klātesošā skatienu. Maltīte patiešām bija pieticīga kā klosterī. Visi ēda rupju maizi un piedzēra pienu. Vanderhūze savu riecienu apkaisīja ar sāli, bet Maija savējo apzieda ar sviestu. Komovs gremoja sausu maizi, pienam pal nepieskardamies.

Apetītes man nebija nekādas, pat doma par ēšanu šķita briesmīga. Paņēmu glāzi piena un iedzēru malku. Pa šķielējis sāņus, redzēju, ka Maija skatās uz mani un viņai ir ļoti liela vēlēšanās pajautāt, kas ar mani vispār notiek. Tomēr viņa neko nevaicāja, bet Vanderhūze sāka gari un plaši spriedelēt, cik vērtīga no medicīnas viedokļa ir tāda atslodzes diena un cik labi, ka šodien mēs ēdam tieši tādas, nevis citādas brokastis. Viņš mums sīki izskaidroja, kas ir gavēnis un ko nozīmē — lielais gavēnis, un ar zināmu godbijību atsaucās par agrīnajiem kristie šiem, kuri to stingri ievēroja. Viņš mums pastāstīja arī, kas ir vastlāvis, taču drīz vien pats juta, ka ir pārāk aiz rāvics, stāstot par pankūkām ar ikriem, baliku, stori un citām garšīgām piedevām, apklusa un ņēmās kārtot vaigubārdu. Sarunas nevedās. Es uztraucos par sevi, Maija uztraucās par mani, bet, runājot par Komovu, jāteic, ka viņš atkal, tāpat kā vakar, bija nelāgā omā. Acis viņam bija apsarkušas, lielākoties vērstas uz galdu, bet laiku pa laikam viņš atmeta galvu un paskatījās uz visām pu sēm, it kā dzirdētu sevi saucam. Viņš bija sadrupinājis briesmīgi daudz maizes un darīja to joprojām, tā ka man radās vēlēšanās sadot viņam pa pirkstiem kā mazam bērnam. Tā mēs, bēdīgu cilvēku grupa, sēdējām, bet nabaga Vanderhūze līda vai no ādas laukā, lai mūs izklaidētu.

Pašreiz viņš nopūlējās, stāstīdams kādu briesmīgi garu, bēdīgu notikumu, kuru uz vietas izdomāja, bet nekādi nemācēja to nobeigt, kad pēkšņi Komovs izgrūda dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā sausas maizes gabals viņam būtu iespriedies rīklē. Pāri galdam paskatījos uz viņu un pārbijos. Komovs sēdēja, izsļējies taisns kā svece, ar abām rokām ieķēries galda malā, viņa sarkanās, asinīm pieplūdušās acis spiedās ārā no dobumiem, viņš stingi blenza kaut kur man garām un kļuva arvien bālāks. Es pagriezos un sastingu: pie sienas starp filmotēku un šaha galdiņu stāvēja mans nesenais rēgs.

Tagad redzēju to pavisam skaidri. Tas bija cilvēks, katrā ziņā humanoīds, maziņš, izkāmējis, pilnīgi kails. Viņa āda bija tumša, gandrīz melna un spīdēja, it kā ieziesta ar eļļu. Seju nesaskatīju vai arī nepaturēju prātā, bet tūlīt ievēroju, tāpat kā bija noticis nakts murgos, ka šis cilvēciņš ir tāds kā greizi sašķiebies, kā ūdeņu izgrauzts. Un viņa acis! Lielas, tumšas, pilnīgi nekustīgas, aklas kā statujai.

— Redz, kur viņš ir! Redz, kur! — Komovs gārdza.

Viņš rādīja ar pirkstu pavisam citā virzienā, un tur

manu acu priekšā tieši gaisā izauga cita figūra. Tāds pats nekustīgs, lāsmojošs rēgs, bet šoreiz parādība bija sastingusi it kā straujā, trauksmes pilnā izrāvienā, skrējienā, kā fotoattēlā sprinteris uz starta. Tajā pašā mirklī Maija metās rēgam pie kājām. Krēsls grabēdams aizlidoja sāņus, meitene ar kareivīgu kliedzienu izslīdēja parādībai cauri un ietriecās videofona ekrānā, es vēl paspēju ievērot, ka vīzija sašūpojās un sāka gaist, bet Komovs jau kliedza:

— Durvis! Durvis!

Redzēju, ka kaut kas mazs, nespodri balts, gluži kā salona siena, saliecies uz priekšu nedzirdamā skrējienā, ieslīdēja durvīs un nozuda gaitenī. Tad es traucos tam paka].

Tagad kauns atcerēties, bet tajā mirklī man bija vienalga, kas tā par būtni, no kurienes radusies un kāpēc atrodas šeit, — jutos bezgalīgi atvieglots, jo sapratu, ka no šī brīža beigušies visi mani murgi un šausmas, un mani pārņēma dedzīga vēlēšanās rēgu panākt, sagrābt, sasiet un atstiept šurp.

Durvīs uzgrūdos Komovam, notriecu v-iņu no kājām, pats, aiz viņa aizķerdamies, paklupu, pa gaiteni aizskrēju uz visām četrām, gaitenis jau bija tukšs, vienīgi gaisā sajutu pazīstamo aso ožamā spirta smaku, aiz muguras Komovs kaut ko kliedza, klaudzēja papēži, es pielēcu kājās, izdrāzos cauri kesonam, ieniru lūkā un, nepaguvis «saaugt» ar membrānu, izlidoju ārā, violetajā saules gaismā.

Rēgu ieraudzīju tūlīt. Viņš skrēja uz būvlaukumu, joņoja viegli, ar basajām kājām tikko skardams sasalušās smiltis, bija sagriezies tikpat šķībi kā iepriekš un skrienot savādi kustināja atpakaļ atstieptos elkoņus, bet tagad rēgs vairs nebija ne tumšs, ne matēts, viņš bija gaiši violets, un saule atstaroja viņa vājajos plecos un sānos. Savādais radījums skrēja taisni pie maniem kiberiem, un es palēnināju gaitu, gaidīdams, ka viņš nobīsies un pagriezīsies pa labi vai pa kreisi, taču viņš nenobijās un desmit soļu attālumā paslīdēja garām Tomam, un man bija grūti ticēt savām acīm, kad šis grandiozais muļķis laipni signalizēja rēgam ar parasto «gaidu pavēles».

— Uz purvu! — aiz muguras aizelsusies sauca Maija. — Spied viņu uz purvu!

Mazais aborigēns jau pats skrēja uz purva pusi. Jāatzīst, ka skriet viņš prata, un atstatums starp mums samazinājās ļoti lēni. Vējš man svilpa gar ausīm, no tālienes Komovs kaut ko sauca, taču Maija viņu pārkliedza.

— Vairāk pa kreisi, turies vairāk pa kreisi! — ar azartu viņa bļāva.

Pagriezos vairāk pa kreisi, izskrēju uz nosēšanās joslas — jau gatavā posmā ar stingru, grubuļainu virsmu, un šeit man veicās labāk — attālums starp mums saruka. «Nekur neaizbēgsi,» es atkārtoju pie sevis, «nē, brālīt, tagad tu nekur neaizbēgsi. Tu atbildēsi man par visu…» Acis nenovērsdams, skatījos uz viņa ātri zibošajām kailajām kājām, kustīgajām lāpstiņām, uz tvaika mutulīti, kas izplūda virs viņa pleca. Tuvojos viņam arvien ātrāk un iekšēji jau gavilēju. Nosēšanās josla beidzās, bet līdz pelēkajam miglas autam virs purva atlika vairs tikai soļu simt, un es kāpināju tempu.

Aizskrējis pie muklāja malas, līdz drūmajai sīko meldru audzei, rēgs apstājās. Brītiņu stāvēja, kā nespēdams izšķirties, tad pār plecu paskatījās uz mani, un es atkal ieraudzīju viņa lielās, tumšās acis — nevis sastingušas, bet, gluži pretēji, ļoti dzīvas un it kā smejošas, un pēkšņi viņš pietupās, ar rokām apņēma ceļgalus un sāka velties. Acumirklī pat neapjēdzu, kas noticis. Tikko te stāvēja cilvēks, dīvains cilvēks, iespējams, tas nemaz nebija cilvēks, bet būtne cilvēka izskatā, un pēkšņi tās vairs nav, bet pa slīkšņu, pāri necaurejamam staignājam, izšļakstīdams dubļus un duļķainu ūdeni, veļas kāds ērmots pelēks kamols. Un kā vēl ripo! Nebiju ticis līdz purva malai, bet viņš jau nozuda aiz miglas vāliem, un no turienes, no pelēko autu puses, dzirdēju šļakstus, smalku, griezīgu svilpšanu un čaboņu, kas pamazām pieklusa, attālinājās.

Pieskrēja Maija un, smagi elpodama, apstājās man līdzās.

— Aizbēga, — viņa pikti konstatēja.

— Prom ir, — es piekritu.

Brīdi mēs stāvējām, lūkodamies blāvajos miglas plīvuros. Pēc tam Maija noslaucīja sviedrus no pieres un nodeklamēja:

— Es aizbēgu no vecmāmas un vecātēva arī…

— Bet no tevis, kvartīrmeistar, vēl jo vairāk aizbēgšu, — es viņu papildināju un atskatījos atpakaļ.

Nu protams. Muļķi bija skrējuši, bet gudrie, kā paši saprotat, stāvējuši un skatījušies. Mēs ar Maiju bijām te divi. Tālumā blakus kuģim vīdēja Komova un Vanderhūzcs sīkie augumi.

— Skrējiens bija uz goda, — Maija noteica, arī skatīdamās uz kuģa pusi. — Būs kilometri trīs, ne mazāk, kā jums šķiet, kapteini?

— Piekrītu jums, kapteini, — es atsaucos.

— Paklau, — meitene domīgi sacīja. — Varbūt tas mums tikai rādījās?

Satvēru viņu aiz pleciem. Manī ar jaunu spēku uzliesmoja brīvības izjūta, sajūsma, grandiozu, mirdzošu perspektīvu apziņa.

— Ko tu no visa tā saproti, muļķītel — es iebrēcos, no laimes būdams tuvu asarām, un sapurināju meiteni no visa spēka. — I<o iu saproti no halucinācijām! Un tev nekas nav arī jāsaprot! Dzīvo laimīgi un ne par ko tamlīdzīgu nedomā!

Maija apjukusi blisināja acis, mēģināja izrauties, bet es viņu vēlreiz pamatīgi sapurināju, apņēmu ap pleciem un vilku uz kuģi.

— Pagaidi! — Maija pārsteigta vāji pretojās. — Patiešām, ko tu iedomājies … Laid taču mani vaļā, kas tās par idiotiskām maiguma izpausmēm!

— Ejam, ejam, — es atkārtoju. — Ejam! Tūlīt doktora Mboga mīlulis mums iegriezīs — mana sirds jauš, ka velti esam skrējuši, nevajadzēja mums to darīt…

Maija strauji izrāvās, brīdi pastāvēja, pēc tam pietupās, nolieca galvu un, ar rokām apņēmusi ceļgalus, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

— Nē, — viņa teica, atkal pieceldamās. — To nu es nesaprotu.

— Un nevajag arī. Komovs mums visu paskaidros. Sākumā nosvētīs, jo galu galā mēs viņam izjaucām kontak-. tus, bet pēc tam tomēr visu paskaidros …

— Paklau, man ir aukstil — Maija teica, lēkādama uz vietas. — Skriesim!

Rikšojām atpakaļ uz kuģi. Pirmā sajūsma bija noplakusi, un es sāku aptvert, kas patiesībā noticis. Iznāca, ka planēta patiešām ir apdzīvotai Un kā vēl apdzīvota — prāvi cilvēkveidīgi radījumi, varbūt pat saprātīgas būtnes, iespējams, civilizētas …

— Stas, varbūt tie ir pantieši? — Maija skriedama jautāja.

— No kurienes tie būtu te uzradušies? — es brīnījos.

— Nu, visādi var gadīties… Mēs taču nezinām visas projekta detaļas. Varbūt pantiešu pārvietošana uz šejieni jau sākusies.

— Nē, tas nevar būt, — es iebildu. — Sis nemaz neizskatījās pēc pantieša. Pantas iedzīvotāji ir liela auguma, sarkanādaini… Turklāt, velns parāvis, viņi ir apģērbušies, bet šis bija pavisam pliks!

Pie lūkas apstājāmies, un es palaidu Maiju pa priekšu.

— Brr-r! — viņa nodrebinājās, berzēdama plecus. — Nu, vai iesim saņemt svētību?

— Labi lielu, — es piekritu.

— Un labi stipru, — Maija papildināja.

Klusu iezagāmies kajītē, taču mums neizdevās palikt nemanītiem. Mēs jau tikām gaidīti. Komovs staigāja pa kajīti uz priekšu un atpakaļ, rokas salicis aiz muguras, bet Vanderhūze, zodu izslējis, raudzīdamies gaisā, tina ap pirkstiem vaigubārdu: labajā pusē uz labās rokas, bet kreisajā — uz kreisās rokas pirksta. Ieraudzījis mūs, Komovs apstājās, bet Maija neļāva viņam runāt.

— Aizbēga, — viņa lietišķi ziņoja. — Aizlaidās tieši pār muklāju un pavisam neparastā veidā…

— Cietiet klusu! — Komovs viņu pārtrauca.

«Tūlīt ies vaļā,» es nodomāju, jau iepriekš sagatavojies aizstāvēties un lamāties pretī. Taču biju kļūdījies. Komovs pavēlēja mums apsēsties, arī pats atkrita uz krēsla un uzrunāja tieši mani:

— Es klausos jūs, Popov. Izstāstiet sīki visu.

Interesanti — manī tas neizraisīja pat izbrīnu. Šķita gluži dabiski, ka notikumi gūst šādu pavērsienu. Un es stāstīju visu — par čaboņu un smakām, par bērna raudām un sievietes kliedzieniem, par savādo dialogu vakarvakar un par melno rēgu šajā naktī. Maija klausījās pavērtu muti, Vanderhūze rauca pieri un pārmetoši kratīja galvu, bet Komovs, acu nenovērsis, skatījās manī — viņa piemiegtās acis bija atkal vērīgas un aukstas, seja noslēgta, viņš kodīja apakšlūpu un laiku pa laikam sakrampēja rokas, knakšķinādams pirkstu locītavas. Kad savu stāstījumu biju beidzis, iestājās klusums. Tad Komovs jautāja:

— Vai esat pārliecināts, ka tas bija bērns, kas raudāja?

— Jā-a … Vismaz izklausījās loti līdzīgi…

Vanderhūze skaļi ievilka elpu un ar plaukstu pabun-

goja pa krēslu.

— Un tu visu to izturēji! — Maija pārbijusies iesaucās. — Nabaga Stasiks!

— Man jāsaka tev, Stas… — Vanderhūze iespaidīgi iesāka, taču Komovs to pārtrauca.

— Bet akmeņi? — viņš jautāja.

— Kas par akmeņiem? — es nesapratu.

— Kur radušies akmeņi?

— Tie, kas būvlaukumā? Droši vien kiberi savākuši. Kādā sakarībā jūs runājat par akmeņiem?

— Kur kiberi varēja dabūt akmeņus?

— Nu-u… — es iesāku un apklusu. Jā, tiešām, kur tie varēja rasties?

— Visapkārt ir smilšaina pludmale, — Komovs turpināja.— Neviena akmentiņa. Kiberi no laukuma nav aizgājuši. Kā joslā varēja rasties laukakmeņi, kā tur varēja gadīties zari? — Viņš pārlaida mums skatienu un pasmīnēja. — Tie, protams, visi ir retoriski jautājumi. Gribu piebilst, ka mūsu kuģa pakaļgalā, tieši zem bākas, ir vesels akmeņu lauks. Ļoti interesants lauks. Varu vēl papildināt… Piedodiet, vai jūs beidzāt, Stas? Pateicos. Bet tagad paklausieties, kas notika ar mani.

Kā izrādījās, arī Komovam nebija gājis viegli. Tiesa gan, viņš bija piedzīvojis mazliet citāda veida pārbaudījumus. Intelekta pārbaudi. Otrā dienā pēc mūsu ierašanās, ielaižot ezerā pantiešu zivis, viņš ievērojis soļus divdesmit no sevis ūdenī neparastu, spilgti sarkanu plankumu, kas izplūdis un pagaisis, pirms viņš nolēmis tam tuvoties. Nākamajā dienā 12. augstienes pašā virsotnē viņš atradis nosprāgušu zivi, acīm redzami vienu no tām, kas vakar tika ielaistas ezerā. Ceturtās dienas rītā viņš pamodies ar skaidru un nepārprotamu sajūtu, ka viņa kajītē atrodas kāda sveša būtne. Nevienu dzīvu radību Komovs nav redzējis, taču dzirdējis noknakšķam lūkas membrānu, tai aizveroties. Viņš iznācis no kuģa un pamanījis, pirmkārt, izbārstītos akmeņus pie bākas un, otrkārt, akmeņus un zaru klēpi būvlaukumā. Pēc sarunas ar mani Komovs bijis pilnīgi pārliecināts, ka kuģa apkārtnē notiek kas nelabs. Viņš jau bijis gandrīz drošs, ka izlūkošanas grupas palaidušas garām nepamanītu kādu ārkārtīgi nozīmīgu faktoru, kas darbojas uz planētas, un vienīgi dziļā pārliecība, ka saprātīgas būtnes būtu neiespējami nepamanīt, atturējusi viņu no enerģiskas rīcības. Viņš vienīgi darījis visu, lai mūsu grupas darbības zona nekļūtu par «ziņkārīgo dīkdieņu un slaistu» uzbrukuma objektu. Tieši tāpēc viņš pūlējies cik spēdams, lai ekspertīzes slēdziena formulējums neizraisītu ne mazāko šaubu. Starp citu, mans nomākti uzbudinātais noskaņojums ļoti labi apstiprinājis viņa aizdomas, ka nezināmas būtnes spēj iekļūt kuģī. Viņš sācis gaidīt, kad tās parādīsies, un šorīt sagaidījis.

— Kā — beidzat? — es izbijies iesaucos. — Bet manas balsis? Tātad tās bija halucinācijas?

Komovs pasmīnēja.

— Nomierinieties, Stas, — viņš teica. — Ar jums viss kārtībā. Jūsu «balsis» ir viegli izskaidrojamas, ja pieņemam, ka viņu balss aparāts ir līdzīgs mūsējam. Līdzīga balss aparāta uzbūve plus attīstīta imitācijas spēja, plus hipertrofēta fonētiskā atmiņa …

— Pagaidiet, — Maija iesaucās. — Es saprotu, viņi varēja noklausīties mūsu sarunas, bet kur gadījās tā raudošā sievietes balss, ko Stass dzirdēja?

Komovs pameta ar galvu.

— Jā, vajadzēs pieņemt varbūtību, ka viņi bijuši klāt agonijā.

Maija iesvilpās.

— Pārāk nedabiski, — viņa šaubīdamās nomurmināja.

— Dodiet citu izskaidrojumu, — Komovs vēsi atcirta. — Jā, starp citu, drīz vien mēs, iespējams, uzzināsim mirušo vārdus. Ja pilota vārds bijis Aleksandrs…

— Nu labi, — es viņu pārtraucu. — Bet bērns, vai tas raudāja? …

— Jūs esat pārliecināts, ka tur raudāja bērns?

— Ar ko gan citu es to varētu sajaukt?

Komovs ar acīm ieurbās manī, ar pirkstu cieši piespieda virslūpu un negaidot apslāpēti ierējās. Tieši ierējās — tas man šķiet pats piemērotākais vārds.

— Kas tas bija? — viņš jautāja. — Suns?

— Ļoti līdzīgi, — es atzinīgi konstatēju.

— Redziet nu, es nupat izteicu frāzi vienā no Leonīdas dialektiem.

Es biju apstulbis. Maija tāpat. Kādu laiku mēs klusējām. Viss noteikti bija tā, kā viņš teica. Viss noskaidrojās un iznāca ļoti eleganti, bet… Protams, bija ļoti patīkami apzināties, ka visas bailes nu ir aiz muguras un ka tieši mūsu grupai laimējies atklāt vēl vienu humanoīdu rasi. Tomēr reizē tas nozīmēja visradikālāko pārmaiņu mūsu dzīvē. Un ne tikai mūsējā vien. Pirmkārt, pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka projektam «Šķirsts» pienācis gals. Šī planēta ir aizņemta, pantiešu vajadzībām būs jāmeklē cita. Otrkārt, ja tiks precīzi noskaidrots, ka aborigēni ir saprātīgas būtnes, mūs droši vien nekavējoties aizvāks no šejienes, bet mūsu vietā te ieradīsies Kontaktu komisija. Visi šie apsvērumi, protams, bija ļoti skaidri ne tikai man, bet arī pārējiem. Vanderhūze satraukts plūkāja vaigubārdu un teica:

— Kāpēc tieši saprātīgi? Manuprāt, pagaidām trūkst pierādījumu, ka viņi būtu saprātīgi, kā jums šķiet, Genadij?

— Neapgalvoju, ka viņi noteikti ir saprātīgi, — Komovs iebilda. — Es tikai teicu: ir pamats domāt, ka tā ir.

— Kāds tad ir tas pamats? — Vanderhūze vēl joprojām nevarēja nomierināties. Viņam ļoti negribējās atstāt iesildīto vietiņu. Tā bija viņa vājība — viņam patika iesildīta vieta. — Kas tas ir par pamatu? Ja nu vienīgi ārējais izskats…

— Runa ir ne tikai par anatomiju, — Komovs paskaidroja. — Akmeņi pie bākas nepārprotami ir salikti zināmā kārtībā, tām noteikti jābūt kādām zīmēm. Akmeņi un zari nosēšanās joslā … Neko kategoriski apgalvot negribu, bet ļoti izskatās pēc tā, ka humanoīdi, kam ir pirmatnēja kultūra, mēģina nodibināt sakarus. Slepena izlūkošana un reizē arī kā dāvanas, kā brīdinājums…

— Jā, tā izskatās, — Vanderhūze nomurmināja un ļāvās prostrācijai.

Atkal iestājās klusums, pēc tam Maija čukstus vaicāja:

— Bet kas liecina, ka viņu fizioloģija un nervu sistēma ir sevišķi tuva mūsējai?

Komovs apmierināts pameta ar galvu.

— Arī šajā ziņā mums ir tikai apsvērumi, netieši pierādījumi. Tomēr tie ir pietiekami svarīgi. Pirmkārt, aborigēni spēj iekļūt kuģī. Kuģis tos ielaiž. Lai būtu ar ko salīdzināt, atgādināšu, ka ne Tagoras iedzīvotājam, pat ne pantietiin, par spīti viņu ļoti lielajai līdzībai ar cilvēku, neizdodas tikt cauri lūkas membrānai. Viņu priekšā lūka gluži vienkārši neatveras …

Es iebelzu sev pa pieri.

— Velns parāvis! Tātad visi mani kiberi bijuši pilnīgā kārtībā! Aborigēni droši vien skraidījuši gar Tomu, un viņš apstājies, jo baidījies uzbraukt virsū cilvēkam… Bet pēc tam viņi laikam uzskatījuši Tomu par dzīvu būtni, sākuši vicināt rokas un nevilšus devuši viņam signālu: «Bīstami! Nekavējoties uz kuģi!» Tas taču ir ļoti vienkāršs signāls… — Es parādīju. — Nu, un mani palīgi skriešus devās uz kravas telpu… Protams, tā būs noticis… Jā, arī pirmīt pats savām acīm redzēju: Toms reaģēja uz aborigēnu kā uz cilvēku.

— Tas ir — kā? — Komovs ātri jautāja.

— Kad aborigēns parādījās viņa vizieru laukā, Toins signalizēja: «Gaidu pavēli.»

— Ļoti vērtīgs novērojums, — Komovs atzinīgi teica.

Vanderhūze smagi nopūtās.

— Jā, «Šķirstam» nu ir gals. Zēl, — Maija secināja.

— Kas tagad būs? — es jautāju.

Atbildi nesagaidīju. Komovs pacēla lapas ar saviem pierakstiem, zem tiem atradās diktofona kastīte.

— Lūdzu, atvainojiet, — viņš teica, apburoši pasmai dīdāms. — Lai velti nezaudētu laiku, es pierakstīju mūsu diskusiju. Pateicos par precīzi formulētajiem jautājumiem. Stas, es jūs palūgšu: nokopējiet to visu un ar steidzamo impulsu noraidiet tieši uz Centru, bet kopiju uz bāzi.

— Nabaga Sidorovs, — Vanderhūze paklusu noteica. Komovs uzmeta viņam ātru skatienu un atkal nolaid* acis uz papīriem.

Maija atvirzīja krēslu.

— Nu, vismaz mani kvartīrmeistara pienākumi šeit ii galā, — viņa noteica. — Eju sakravāt mantas.

— Lūdzu, mirkli pagaidiet, — Komovs viņu aizturēja — Šeit tika jautāts, kas tagad būs. Atbildu. Būdams Kcn taktu komisijas pilnvarots loceklis, es uzņemos vadību. Pasludinu visu mūsu rajonu par varbūtējā kontakta zonu. Jakov, lūdzu, sagatavojiet atbilstošu radiogrammu. Visi darbi, kas paredzēti pēc projekta «Šķirsts», tiek pārtraukti. Roboti tiek demobilizēti un pārvesti uz kravas telpu. Atstāt kuģi drīkst tikai ar manu atļauju. Šīrīta medības ar dzinējsuņiem droši vien būs radījušas zināmas grūtības kontaktu nodibināšanā. Jauni pārpratumi būtu ārkārtīgi nevēlami. Tātad, Maija, es lūdzu jūs iebraukt glaideri angārā. Jūs, Stas, lūdzu, nodarbojieties ar savu kibersistēmu … — Viņš pacēla pirkstu. — Bet vispirms nosūtiet diskusijas pierakstu… — Viņš pasmaidīja un gribēja piebilst vēl ko, bet šajā mirklī ielarkšķējās rācijas dešifrators.

Vanderhūze pastiepa garo roku, izņēma no uztvērēja «kabatas» radiogrammu un pārskrēja tai ar acīm. Viņa uzacis saraucās.

— Hm, — viņš novilka. — Pārtver gaisā. Genadij, vai jūs neesat induktors?

Vanderhūze pasniedza kartīti Komovam. Arī tas pārskrēja telegrammai ar acīm un tāpat savilka uzacis.

— To nu gan es nesaprotu, — Komovs nomurmināja, nometa kartīti uz galda un, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ.

Es paņēmu kartīti. Maija satraukti elpoja man pie pašas auss. Radiogramma patiešām bija negaidīta.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija. Gorbovskis — Bāzes «Šķirsts» priekšniekam Sidorovarn Nekavējoties pārtraukt visus projekta darbus. Sagatavot komandas un iekārtas iespējamo evakuāciju. Papildinājums — Kontaktu komisijas pilnvarotajam pārstāvim Komovam. Izsludinu rajonu ER-2 par iespējamo kontaktu zonu. Jūs liekat iecelts par atbildīgo. Gorbovskis.

— Tas tik ir jauki! — Maija sajūsmināta iesaucās.

— Ak, šis Gorbovskis!

Komovs apstājās un caur pieri palūkojās uz mums.

— Lūdzu, visi izpildiet manus rīkojumus! Jakov, sameklējiet mūsu ekspertīzes slēdziena kopiju.

Viņi abi ar Vanderhūzi sāka pētīt kopiju, Maija atstāja kuģi, lai iebrauktu glaideri angārā, bet es ieņēmu vietu pie rācijas un sāku kodēt mūsu diskusiju. Taču nepagāja ilgs laiks, un dešifrators atkal iečirkstējās. Komovs pagrūda nost Vanderhūzi un metās pie rācijas. Pārliecies man pār plecu, viņš kāri lasīja rindiņas, kas pa rādījās uz kartītes.

Steidzama. Nulle — sakari. Centrs, Kontaktu komisija, Bāders — F.R-2 kapteinim Vanderhūzem. Nekavējoties apstipriniet, ka atklāti divi. atkārtoju: divi liki uz kuģa, kā ari par bortžurnāla stāvokli, kāds aprakstīts jūsu ekspertīzes slēdzienā. Bāders.

Komovs pasvieda kartīti Vanderhūzem.

— Tad redz, kur tas suns aprakts, — viņš noteica.

— Tā, tā … — Viņš pagriezās pret mani. — Stas, ko jūs pašlaik darāt?

— Kodēju, — īgni atbildēju. Es neko nesapratu.

— Padodiet diktofonu man! — Komovs pavēlēja

— Pagaidām atturēsimies no tā. — Viņš noslēpa dikto fonu krūšu kabatā un rūpīgi aiztaisīja atloku. — Tātad darīsim tā. Jakov, apstipriniet, ko viņi jums lūdz. Stas, noraidiet apstiprinājumu. Pēc tam es jūs palūgšu, Jakov … Jūs šajā jautājumā orientējaties labāk par mani. Esiet tik laipns, parocieties mūsu filmotēkā un izskatiet visu oficiālo dokumentāciju par bortžurnāliem.

— Es jau tāpat zinu visu, kas attiecas uz bortžurnāliem, — Vanderhūze neapmierināts iebilda. — Labāk pasakiet, kas jūs interesē.

— Pats lāgā nezinu, kas man tieši vajadzīgs. Mani interesē, vai ieraksti bortžurnāla ir izdzēsti nejauši vai ar nodomu. Ja tišuprāt, tad — kāpēc. Kā redzat, tas interesē arī Bāderu … Papūlieties nu, Jakov. Ir taču kādi noteikumi, kuros paredzēta bortžurnāla iznicināšana.

— Tādu noteikumu nav, — Vanderhūze noņurdēja zem deguna, tomēr devās izpildīt Komova lūgumu.

Komovs pats apsēdās un sāka rakstīt Bādera pieprasīto apstiprinājumu, bet es mocījos, prātodams, kas te īsti notiek, kāpēc sacelta tāda panika un kā Centrā varēja rasties šaubas par absolūti skaidrajiem ekspertīzes slēdziena formulējumiem. Viņi taču nevarēja nodomāt, ka mēs esam sajaukuši Zemes iedzīvotāja mirstīgās atliekas ar kaut kāda aborigēna līķi un pielikuši lieku līķi… Un tomēr kā, velns parāvis, Gorbovskis uzzinājis, kas te pie mums notiek? No manas prātošanas nekāda labuma nebija, un es rezignēti lūkojos uz darba ekrāniem, kur viss bija skaidrs un saprotams; sarūgtināts nodomāju, ka ap robežots cilvēks diemžēl atgādina kiberu. Kā patlaban es, piemēram, — sēžu un truli izpildu pavēles: lika kodēt — kodēju, lika pārtraukt — pārtraucu, bet, kas te notiek, kāpēc notiek un ar ko tas beigsies, — par to man nav ne jausmas. Gluži kā mans Toms: strādā, nabadziņš, vaiga sviedros, cenšas pēc iespējas labāk izpildīt manus rīkojumus, un tam nav ne jausmas, ka pēc desmit minūtēm es aiziešu pie tiem, iedzīšu tos visus kravas telpā, un ne vienam vairs nebūs vajadzīgs ne pats Toms, ne arī viņa darbs …

Komovs pasniedza man ekspertīzes akta apstiprinājumu, es kodēju tekstu, noraidīju to un gribēju jau pārsēsties pie savas pults, bet pēkšņi atskanēja bāzes izsaukums.

— ER 2? — mierīga balss vaicāja. — Runā Sidorovs.

— ER-2 klausās! — nekavējoties atsaucos. — Runā kibertehniķis Popovs. Kuru paaicināt, Mihail Albertovič?

— Lūdzu, Komovu.

Komovs jau sēdēja blakus krēslā.

— Es klausos, Atos, — viņš teica.

— Kas pie jums notiek? — Sidorovs jautāja.

— Parādījušies aborigēni, — mirkli vilcinājies, Komovs atbildēja.

— Pastāsti sīkāk, ja iespējams.

— Pirmkārt — ņem vērā, Atos, ka es nezinu un nesaprotu, kā Gorbovskis uzzinājis par aborigēniem. Mēs paši tikai pirms divām stundām apjēdzām, kas te notiek. Es sagatavoju tev infortnāciju, sāku jau kodēt, bet te radās tāds juceklis, ka esmu spiests lūgt tevi pagaidīt vēl kādu laiku. Vecais Bāders mani uzvedināja uz tādām domām … Vārdu sakot, pacieties, lūdzu.

— Skaidrs, — Sidorovs noteica. — Bet vai pats fakts par aborigēnu eksistenci ir neapšaubāms?

— Absolūti, — Komovs apgalvoja.

Bija dzirdams, ka Sidorovs nopūšas.

— Labi, — viņš teica. — Neko nevar darīt. Sāksim visu no gala.

— Man ļoti žēl, ka tā sanācis, — Komovs sacīja. — Goda vārds, žēl.

— Nekas, — Sidorovs viņu mierināja. — Izturēsim arī to. — Sidorovs brītiņu klusēja, tad jautāja:

— Kā esi nolēmis rīkoties turpmāk? Vai gaidīsi komisiju?

— Nē. Sākšu jau šodien. Un ļoti lūdzu tevi: atstāj ER-2 ar apkalpi manā rīcībā.

— Protams, — Sidorovs piekrita. — Nu labi, es tevi vairs netraucēšu. Ja kas būs vajadzīgs …

— Pateicos, Atos. Un nebēdājies, gan viss nokārtosies.

— Cerēsim.

Viņi atvadījās. Komovs apkoda lielā pirksta nagu, ar neizprotamu niknumu paskatījās uz mani un atkal sāka staigāt pa kajīti uz priekšu un atpakaļ. Es nojautu viņa satraukuma cēloni. Komovs un Sidorovs bija seni draugi, kopā mācījušies, kopā kaut kur strādājuši, Komovam vienmēr un visur veicās, bet Sidorovu aiz muguras visi saukāja par Atosu neveiksminieku. Es nezinu, kāpēc tā bija noticis. Tagad Komovam vajadzētu justies ļoti neveikli. Un vēl Gorbovska telegramma … Iznāca tā, ka Komovs, Sidorovam nezinot, informējis Centru…

Klusītiņām pārvācos pie savas pults un apstādināju kiberus. Komovs jau sēdēja pie galda, grauza nagus un blenza uz izsvaidītajiem papīriem. Es lūdzu atļauju iziet ārā.

— Kāpēc? — viņš palēcās, bet tūlīt attapās. — A, kibersistēma … Lūdzu, lūdzu. Bet nekavējoties atgriezieties, tiklīdz būsiet beidzis.

Sadzinu kiberus kravas telpā, atvienoju tos, nostiprināju, ja notiktu negaidīts starts, un laiciņu pastāvēju pie lūkas, raudzīdamies uz tukšo būvlaukumu, baltajām neesošās meteostacijas sienām, uz leduskalnu, vēl arvien tikpat ideālu un vienaldzīgu. Tagad planēta man šķita pavisam citāda. Kaut kas tajā bija mainījies. Miglai, briksnājam, klinšu atradzčin, ko klāja violeti sniega plankumi, bija radusies kāda jēga. Klusums, protams, bija palicis, taču tukšuma jau vairs nebija, un tas bija labi.

Atgriezos uz kuģa, ielūkojos kopkajītē, kur Vanderhūze pikti rakās pa filmotēku, mani plosīja pretrunīgas jūtas, un es devos pie Maijas rast mierinājumu. Pa visu kajīti Maija bija izklājusi milzīgi lielu salīmētu karti un pati guļus izstiepusies uz tās ar lupu aci. Man ienākot, viņa pat nepagriezās.

— Neko nesaprotu, — meitene pikti sacīja. — Viņiem te nav kur dzīvot. Visas apdzīvošanai daudzmaz derīgās vietas mēs esam izpētījuši. Purvā šie taču nespirināsies!…

— Kāpēc lai nebūtu purvā? — es jautāju, atlaizdamies krēslā.

Maija apsēdās, sakrustojusi kājas kā turks, un paskatījās uz mani caur lupu.

— Humanoids nevar dzivot purvā, — viņa pārliecinoši pavēstīja.

— Kāpēc ne, — es iebildu. — Pie mums uz Zemes bija ciltis, kas dzīvoja pat ezeros, pāļu celtnēs…

— Ja šajos purvos būtu kaut viena celtne… — Maija nopūtās.

— Varbūt viņi dzīvo tieši zem ūdens — tādos gaisa pūšļos kā ūdenszirnekļi?

Maija brīdi domāja.

— Nē, — viņa ar nožēlu konstatēja. — Tad viņš būtu bijis dubļains un savazājis dubļus uz kuģa…

— Un ja nu viņu ādai ir aizsargslānis, kas atstumj ūdeni? Neļauj pielipt dubļiem un ūdenim? … Vai redzēji, kā viņš spīdēja? Un kur viņš aizbēga no mums? Un kādam nolūkam tāds pārvietošanās veids?

Sākās diskusija. Izteicu daudzas hipotēzes, un Maija bija spiesta atzīt: teorētiski iespējams, ka aborigēni dzīvo gaisa pūšļos, lai gan pati vairāk sliecas domāt, ka taisnība Komovam, kas aborigēnus uzskata par alu cilvēkiem.

— Ja tu būtu redzējis, kādas tur aizas, — viņa teica. — Tur mums vajadzētu tagad ielīst…

Viņa man rādija tās uz kartes. Sīs vietas pat uz kartes izskatījās nemīlīgas: vispirms sopkas, apaugušas ar sīkiem, zemiem kociņiem, aiz tām klinšaina priekškalne, ko izroboja dziļum dziļas plaisas, un, beidzot, pati kalnu grēda, mežonīga un barga, mūžīgo sniegu klāta, bet aiz kalniem bezgalīgs akmeņains līdzenums, drūms un pilnīgi bez dzīvības, to krustām šķērsām izvagoja dziļi kanjoni. Tā bija caur un cauri sastingusi, atdzisusi pasaule, aso, šķautņaino minerālu pasaule, un jau no domas, ka šeit vajadzētu dzīvot, ar basām kājām staigāt pa akmens šķembām, man pār muguru pārskrēja drebuļi.

— Nav nemaz tik briesmīgi, — Maija mani mierināja. — Varu tev parādīt šīs apkārtnes infrafotouzņēmumus: zem plato atrodas plaši apakšzemes siltuma iecirkņi, un, ja viņi dzīvo alās, viņiem vismaz nav jācieš rio aukstuma.

— Bet ko viņi tur ēd? — es tincināju meiteni.

— Ja jau eksistē alu cilvēki, varbūt ir arī alu dzīvnieki, — Maija teica. — Turklāt ir sūnas, sēnes, un var iedomāties arī augus, kam fotosintēze notiek infrasarkanajā gaismā.

Es iztēlojos šādu dzīvi; tā bija nožēlojama mūsu dzīves parodija — sīksta, bet pasīva cīņa par eksistenci, satriecoši vienveidīgi iespaidi, un man kļuva šausmīgi žēl aborigēnu. Teicu Maijai, ka rūpes par šo rasi ir pietiekami pateicīgs un cildens uzdevums, bet viņa iebilda, ka tas ir pavisam kas cits, ka pantieši ir nolemti iznīcibai, un, ja nebūtu mēs, viņi gluži vienkārši izzustu, beigtu eksistēt; kas attiecas uz šejieniešiem, tad vēl nav teikts, vai mēs esam viņiem vajadzīgi. Iespējams, ka viņi dzīvo zaļas dienas arī bez mums.

Sis ir sens strīds. Manuprāt, cilvēce zina pietiekami daudz, lai spriestu, kāda attīstība ir vēsturiski perspektīva un kāda — ne. Maija šaubās par to. Viņa apgalvo, ka mēs zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam saskārušies ar divpadsmit saprātīgām rasēm, turklāt trīs no tām ir nehumanoīdi. Kādās attiecībās mēs esam ar šiem nehumanoīdiem, to laikam nevar pateikt pats Gorbovskis: vai esam nodibinājuši ar tiem kontaktus vai ne un, ja esam, vai vienošanās bijusi abpusēja vai arī mēs esam uztiepuši tiem savu gribu, varbūt viņi vispār uzskata mūs nevis par sev līdzīgiem saprāta ziņā, bet raugās uz mums kā uz retu dabas parādību, kaut ko līdzīgu meteorītiem. Ar humanoīdiem viss ir skaidrs: no deviņām humanoīdām rasēm tikai trīs piekrita kontaktiem ar mums, turklāt leonīdieši, piemēram, labprāt dalās ar mums savā informācijā, bet mūsu — Zemes — informāciju ļoti laipni, taču noteikti noraida. Varētu likties, ka te viss ir skaidrs: kvaziorganiskie mehānismi ir daudz racionālāki un ekonomiskāki par pieradinātiem dzīvniekiem, taču leonīdieši no mehānismiem atsakās. Kāpēc? Kādu laiku mēs strīdējāmies, sapināinies pretrunās, izteicām katrs savu viedokli (to mums ar Maiju bija ik uz soļa), un beidzot Maija pavēstīja, ka tās visas ir muļķības.

— Tas nav būtiskais. Vai saproti, kas ir jebkuru kontaktu galvenais uzdevums? — viņa jautāja. — Vai saproti, kāpēc cilvēce jau divsimt gadu pūlas nodibināt sakarus un priecājas, ja tas izdodas, bet ir apbēdināta, ja nekas neiznāk?

Es, protams, to sapratu.

— Mūs interesē saprāta izpēte. Dabas augstākā veidojuma izpēte.

— Vispār tas ir pareizi, — Maija piekrita, — taču tie ir tikai vārdi, tāpēc ka patiesībā mūs interesē nevis saprāta problēma vispār, bet gan mūsu, cilvēka, saprāta problēma, citiem vārdiem, mūs interesē galvenokārt mēs paši. Jau piecdesmit tūkstošus gadu mēģinām izprast paši sevi, taču, darot to no iekšienes vien, uzdevums nav atrisināms, tāpat kā nav iespējams aiz matiem sevi pacelt. Jāskatās uz sevi no ārpuses, ar svešām, pilnīgi svešām acīm …

— Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs? — es agresīvi jautāju.

— Bet tāpēc, — Maija pārliecinoši atteica, — ka cilvēce kļūst galaktiska. Kādu tu iedomājies cilvēci pēc simt gadiem?

— Kādu iedomājos? — Es paraustīju plecus. — Tādu pašu kā tu… Bioloģiskā revolūcija beigusies, galaktiskā barjera pārvarēta, izeja uz nulles pasauli… nu, plaši izplatītas kontakta vīzijas, realizēta P abstrakcija…

— Es nejautāju, kādus tu iedomājies cilvēces sasniegumus pēc simt gadiem. Gribēju zināt, kādu tu iedomājies pašu cilvēci pēc simt gadiem.

Apjucis mirkšķināju acis. Neredzēju nekādu starpību starp abiem jautājumiem. Maija uzvaroši skatījās uz mani.

— Vai par Komova ideju esi dzirdējis? — viņa vaicāja. — Vertikālais progress un tamlīdzīgi…

— Vertikālais progress? — atcerējos, ka esmu ko tādu dzirdējis. — Pag, pag… Tas, šķiet, bija Boroviks, Mikava … vai ne?

Maija sāka rakāties pa galda atvilktni.

— Toreiz tu bārā dejoji ar savu Taņečku, bet Komovs sapulcināja puišus bibliotēkā… Se, ņeml — Viņa pastiepa man kristalofonu. — Paklausies.

Negribīgi piestiprināju kristalofonu un sāku klausīties. Tas bija kaut kas lekcijai līdzīgs, ko lasīja Komovs, un ieraksts sākās ar pusvārdu. Komovs runāja nesteidzīgi, vienkāršiem vārdiem, viegli saprotami, acīmredzot piemērojoties auditorijas līmenim. Viņš minēja daudz piemēru, bija asprātīgs. Lekcijas saturs bija apmēram šāds.

Zemes cilvēks pilnībā apguvis kosmosu un kļūst par galaktikas cilvēku. Simttūkstoš gadu cilvēce spraukusies uz priekšu pa šauru tuneli, lauzušies cauri aizgruvumiem, cauri brikšņiem, nonākusi strupceļā, daudzi gājuši bojā zem nobrukumiem, bet priekšā vienmēr bija gaisma, mērķis, un tagad mēs esam iznākuši ārā no alas, izklīduši klajumā zem zilas debess. Jā, līdzenums ir plašs, te mums ir kur izvērsties. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir līdzenums un virs tā — debesis. Jauna dimensija. Jā, līdzenumā ir labi, un atliku likām var nodarboties ar P abstrakciju. Un varētu domāt: ja jau tepat ir tik daudz, ko darīt, nekas vairs nespiedīs mūs tiekties uz augšu, jaunajā dimensijā… Bet galaktikas cilvēks nav vairs vienkārši Zemes cilvēks, kas dzīvo galaktikas plašumos pēc Zemes likumiem. Tas ir jau kas vairāk. Ar citiem eksistences likumiem, ar citiem eksistences mērķiem. Bet mēs taču nezinām na šos likumus, ne šos mērķus. Tātad būtībā ir runa par galaktikas cilvēka ideāla formulējumu. Zemes cilvēka ideāls ir veidojies gadu tūkstošiem, pamatojoties uz senču pieredzi, uz visdažādākajām mūsu planētas dzīvības formām. Galaktikas cilvēka ideāls acīmredzot jāveido uz galaktisko dzīvības formu un dažādo saprātu pieredzes vēsturi. Pagaidām mēs pat nezinām, kā pie šī uzdevuma ķerties, bet mums taču tas būs jārisina, turklāt tā, lai upuru skaits būtu minimāls un mēs kļūdītos pēc iespējas mazāk. Cilvēce nekad neķeras pie uzdevuma, kuru nav sagatavojusies atrisināt. Tas ir ļoti pareizi, bet arī mokoši …

Tāpat kā sācies, ieraksts beidzās pusvārdā.

Atklāti runājot, daudz kas no dzirdētā nenonāca līdz manai apziņai. Kādā sakarībā tiek minēts galaktiskais ideāls? Manuprāt, cilvēki kosmosā nemaz nekļūst galaktiski. Es pat teiktu, gluži otrādi, cilvēki ienes kosmosā Zemes elementus — Zemes komfortu, Zemes normas, Zemes morāli. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka: man un arī visiem maniem paziņām nākotnes ideāls ir mūsu mazā planēta, kas «izplatījusies» visā galaktikā un «iespiedusies» pat tās vistālākajās nomalēs, bet vēlāk varbūt arī aiz tās robežām. Apmēram tadā aspektā es gatavojos izklāstīt Maijai savas domas, bet pēkšņi pamanīju Vanderhūzi, kas droši vien te atradās jau labu laiku. Viņš stāvēja, atbalstījies ar muguru pret sienu, plūkāja savu lūša vaigubārdu un lūkojās uz mums ar domīgi izklaidīgu kamieļa izteiksmi sejā. Piecēlos un pastumti viņam krēslu.

— Pateicos, — Vanderhūze teica, — es labāk pastāvēšu.

— Ko jūs šajā sakarībā domājat? — kaujinieciski noskaņotā Maija viņam jautāja.

— Kādā sakarībā?

— Attiecībā uz vertikālo progresu.

Vanderhūze brītiņu klusēja, pēc tam nopūties atbildēja:

— Nav zināms, kas pirmais atklāja ūdeni, bet droši vien to nav izdarījušas zivis.

Vanderhūzes teiciens lika mums ar Maiju drudžaini, saspringti domāt. Pēc mirkļa meitene starodama pacēla pirkstu un iesaucās:

— O!

— Tas neesmu es, — Vanderhūze melanholiski iebilda.

— Sis ir ļoti vecs aforisms, kas man varen labi iepaticies, tikai līdz šim nav bijusi izdevība to pateikt. — Viņš apklusa un pēc mirkļa turpināja: — Runājot par bortžurnālu, iedomājieties, patiešām bija tāds noteikums.

— Kas par bortžurnālu? — Maija neizpratnē jautāja.

— Kādā sakarībā jūs runājat par bortžurnālu?

— Komovs palūdza sameklēt noteikumus, kuros paredzēts iznīcināt bortžurnālus, — Vanderhūze skumji paskaidroja.

— Nu? — mēs abi reizē iesaucāmies.

Vanderhūze atkal apklusa, pēc tanī atmeta ar roku.

— Kauns un negodsl Izrādās, ka ir tāds noteikums. Pareizāk sakot, bija — vecajā «Instrukciju krājumā». Jaunajā nav. Kā es varēju zināt? Neesmu nekāds vēsturnieks …

Aizdomājies viņš ilgi klusēja. Maija jau sāka nepacietīgi grozīties.

— Jā, — Vanderhūze atkal ierunājās. — Ja esi piedzīvojis katastrofu uz nezināmas planētas, ko apdzīvo saprātīgas būtnes — nehurnanoīdi vai humanoīdi, kuri sasnieguši spilgti izteiktu robotu civilizācijas stadiju, — tavs pienākums ir iznīcināt visas kosmogrāfiskās kartes un bortžurnāius.

Mēs ar Maiju saskatījāmies.

— «Pelikāna» komandieris, nabadziņš, — Vanderhūze turpināja, — laikam ļoti labi zināja vecos likumus, kuriem droši vien jau būs savi divsimt gadi. Tie rakstīti tajos laikos, kad ceļojumi uz zvaigznēm tikko bija sākušies, un izdomāti, cenšoties paredzēt visu, kas var gadīties lidojuma laikā. Bet vai nu visu iespējams paredzēt? — Viņš nopūtās. — Protams, varēja jau iedomāties, kāpēc ar bortžurnālu notikuši tādi pekstiņi. Un Komovs iedomājās… Vai zināt, kā viņš reaģēja uz manu paziņojumu?

— Nē, — es atteicu. — Ko viņš darīja?

— Viņš pamāja un sāka runāt par ko citu, — Maija izteica savas domas.

Vanderhūze sajūsmināts paskatījās uz meiteni.

— Pareizi! — viņš iesaucās. — Patiešām pamāja un sāka runāt par ko citu. Es viņa vietā veselu dienu būtu priecājies, ka esmu tik apķērīgs …

— Kā tad tur īsti sanāk? — Maija gribēja zināt. — Tātad vai nu nehumanoīdi, vai humanoīdi, bet robotu civilizācijas stadijā. Neko nesaprotu. Vai tu ko saproti? — viņa prasīja man.

Mani varen uzjautrina šī Maijas maniere lepni paziņot, ka viņa neko nesaprot. Es pats diezgan bieži rīkojos tāpat.

— Viņi piebrauca pie «Pelikāna» ar velosipēdiem, — es teicu.

Meitene nepacietīgi atmeta ar roku.

— Robotu civilizācijas šeit nav, — viņa nomurmināja. — Nehumanoīdu arī nav …

Atskanēja Komova balss, kas pa iekšējo sakaru tīklu mūs aicināja:

— Vanderhūze, Glumova, Popov! Lūdzu ierasties kajītē.

— Sākas! — Maija iesaucās, pielēkdama kājās.

Visi barā mēs ieklupām kajītē. Komovs stāvēja pie galda un lika plastikāta pārvalkā portatīvo translatoru. Spriežot pēc pārslēdzēju stāvokļa, translators bija pieslēgts pie borta skaitļotāja. Komovs izskatījās ārkārtīgi norūpējies, sejas izteiksme ļoti cilvēciska, bez parastās līdz kaklam apnikušās saltās saspringtības.

— Tūlīt es iziešu, — viņš paziņoja. — Pirmais sikurss.

Jakov, jūs šeit būsiet vecākais. Jūsu galvenais uzdevums gādāt, lai nepārtraukti tiktu novērota apkārtne un borta skaitļotājs darbotos bez pārtraukuma. Tikko parādās aborigēni, nekavējoties paziņojiet man. Iesaku dežurēt pie panorāmas ekrāniem trīs maiņās. Maija, nāciet tūlīt pie ekrāniem. Stas, tur ir manas radiogrammas. Noraidiet tās cik iespējams ātri. Domāju, nav nekādas vajadzības paskaidrot, kādēļ neviens nedrīkst iziet no kuģa. Tas ir viss. Ķerieties pie darba!

Apsēdos pie rācijas un sagatavojos darbam. Man aiz muguras Komovs un Vanderhūze par kaut ko klusu sarunājās. Kabīnes otrā galā Maija noregulēja lokveida apskates ekrānus. Es šķiroju radiogrammas. Jā, kamēr mēs risinājām filozofiskās problēmas, Komovs šeit ir pamatīgi nostrādājies. Gandrīz visas viņa radiogrammas bija atbildes uz Centra jautājumiem. Tā kā speciālu norādījumu nebija, es pats noteicu secību, kādā tās noraidāmas.

«ER-2, Ķomovs — Centram, Gorbovskim. Pateicos par laipno ierosinājumu. Uzskatu, ka man nav tiesības atraut Jūs no svarīgākiem darbiem. Informēšu Jūs par visiem jaunākajiem notikumiem.»

«ER-2, Komovs — Centram, Bāderam. No projekta «Skirsts-2» galvenā ksenologa posteņa esmu spiests atteikties. Iesaku Amiredžibi.»

«ER-2, Komovs — Bāzei, Sidorovam. Lūdzu, paglāb mani no brīvprātīgajiem.»

«ER-2, Komovs — Eiropas Preses Centram, Dombini. Jūsu zinātniskā komentētāja ierašanos šeit uzskatu par pāragru. Pēc informācijas lūdzu griezties Centrā, Kontaktu komisijā.»

Un tālāk tādā pašā garā. Vismaz piecas radiogrammas bija adresētas Centrālajam informācijas dienestam. Tās es nesapratu.

Darbs ritēja pilnā sparā, kad atkal iečirkstējās dešifrators.

— No kurienes? — jautāja Komovs kajītes otrā gali. Viņš stāvēja līdzās Maijai un aplūkoja apkārtni.

— «Centrs, Vēstures nodaļa…» — es izlasīju.

— A, nu beidzot! — Komovs iesaucās un nāca pie manis.

— <r… Projekts «Šķirsts»,» — es turpināju. — «ER-2, Vanderhūzem, Komovam. Informācija. Jūsu atrastais kuģis ar tādu reģistrācijas numuru ir ekspedīcijas zvaigžņu kuģis «Piligrims». Pierakstīšanās vieta Deimosas osta, devies ceļā divsimt trīsdesmit pirmā gada otrā janvāri brīvā izlūkošanā C zonā. Pēdējo reizi atsaucies divsimt trīsdesmit ceturtā gada sestajā maijā no apgabala «Ēna». Apkalpe: Semjonova Marija-Luiza un Semjonovs Aleksandrs Pavlovičs. Kopš divsimt trīsdesmit trešā gada divdesmit pirmā aprīļa tur atrodas pasažieris! Semjonovs Pjērs Aleksandrovičs. «Piligrima» arhīvs…»

Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet pēkšņi Komovs man aiz muguras iesmējās, un es izbrīnījies pagriezos pret viņu. Komovs smējās, viņš staroja.

— Ta jau es domāju! — viņš triumfējoši sauca, kad mēs visi, mutes iepletuši, skatījāmies uz viņu. — Tā jau domāju! Tas ir cilvēks! Vai saprotat, biedri! Tas ir cilvēks!