Mazais cilvēkbērns

Astotā nodaļa ŠAUBAS UN ATRISINĀJUMS

Mazais devās prom no kuģa uz rietumiem — pa krastmalu tieši pāri kāpām un cauri brikšņiem. Sākumā «trešā acs» viņu interesēja. Viņš apstājās, noņēma slīpu no galvas, grozīja to rokās, un tad mūsu uztvērējekrānā pavīdēja gan bālganās debesis, gan zilganzaļā sastingusi seja, gan apsarmojusī smilts. Pēc tam viņš stīpu lika mierā. Nezinu, vai Mazais gāja citādi nekā parasti var arī nebija pareizi uzlicis «trešo aci», taču man radās iespaids, ka objektīvs ir pavērsts nevis iešanas virzienā, bet gan nedaudz sagriezies uz labo pusi. Ekrānā raustīdamās slīdēja vientuļo kāpu rindas, sastingušie krūmi, reizēm parādījās zilpelēkās kalnu virsotnes vai negaidot iznira melnais okeāns ar vizošajiem lcduskalniem pie apvāršņa.

Man šķita, ka Mazais klīst bez mērķa, iet, kur acis rāda, lai tikai būtu tālāk no mums. Pāris reižu viņš uzkāpa pašā kāpas galā un skatījās uz mūsu pusi. Uztvērējekrānā parādījās mūsu ER-2 žilbinoši baltais konuss, nolaišanās joslas sudrabainā lente un oranžais Toms, vientulīgi sašķiebies pret nepabeigto meteostaciju. Panorāmas ekrānā mēs Mazo Cilvēkbērnu tomēr neredzējām.

Apmēram pēc stundas Mazais negaidot strauji pagriezās uz kalnu pusi. Tagad saule tieši spīdēja viņa «acs» objektīvā un mūsu ekrānā viss bija redzams daudz sliktāk. Kāpas drīz beidzās; Mazais slāja pa skraju mežu, kāpdams pāri satrunējušiem zariem un spraukdamies slarp greiziem sakārņiem ar plankumainu, atlupušu mizu, viņa basās kājas skāra brūnu, saltu, pievilgušu zemi. Reiz viņš uzrāpās uz kāda vientuļa granīta bluķa, brīdi pastāvēja, lūkodamies uz visām pusēm, pēc tam nolēca zemē, pacēla divus melnus, noglumējušus zarus un, dauzīdams tos vienu pret otru, devās tālāk. Sākumā dauzīšana bija nesakarīga, vēlāk tajā varēja jaust zināmu ritmu, tad ritmam pievienojās tada ka sīkšana, kā dūkoņa. Sī nepatīkamā, nepārtrauktā skaņa arvien vairāk pieauga. Droši vien to radīja pats Mazais — vai nu dziedaja, vai sarunājās pats ar sevi.

Tā sīkdams un dūkdams viņš gāja tālāk un tālāk, starp kokiem arvien biežāk bija redzami akmens lauki, lieli, nosūnojuši akmeņi, milzīgi klints bluķi. Pēkšņi ekrānā parādījās ezers. Mazais neapstādamies gāja tajā iekšā, vienu mirkli mēs redzējām ūdens putas, tad attēls kļuva neskaidrāks un beidzot izzuda pavisam — Mazais bija ieniris ezerā.

Zem ūdens viņš atradās diezgan ilgi, es jau nodomāju, ka viņš ir noslīcinājis raidītāju un mēs neko vairs neredzēsim, bet pēc minūtēm desmit ekrānā atkal parādījās attēls — neskaidrs, izplūdis, ar svītrām. Pirmajā brīdī gandrīz neko nespējām saskatīt, bet tad ekrāna labajā pusē parādījās plauksta, kurā lēkāja un locījās ķēmīga panticšu zivtiņa …

Kad objektīva «acs» bija kļuvusi atkal pavisam skaidra, mēs redzējām, ka Mazais skrien. Koku stumbri ātri traucas uz mūsu pusi un pēdējā mirklī strauji aizslīdēja pa labi un pa kreisi. Cilvēkbērns skrēja ļoti ātri, taču mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne arī viņa straujo elpu, vienīgi vējš šalca un kailo zaru jūklī zibēja saule. Pēkšņi notika kas nesaprotams: Mazais kā iemiets apstājās pie liela, pelēka akmens un iebāza tajā rokas līdz elkoņiem. Nezinu, varbūt tur atradās neredzams, inūsu acīm slēpts caurums. Šķiet gan, ka cauruma nebija. Kad pēc brīža Mazais rokas atkal izvilka, tās izskatījās melnas un mirdzošas, un šis melnais un mirdzošais tecēja pa pirkstiem uz leju, pilēja zemē, atsizdamies pret to ar smagu, skaidri saklausāmu, slapju plakšķi. Pēc tam rokas nozuda no mūsu redzeslauka un Mazais atkal skrēja tālāk.

Viņš apstājās pie dīvainas celtnes, kas atgādināja sašķiebušos torni, un pirmajā mirklī es neaptvēru, ka tas ir avarējušais kosmosa kuģis «Pelikāns». Tagad pats savām acīm redzēju, cik briesmīgi tas cietis, triecoties pret zemi, un kas no tā palicis pāri pēc tik gariem gadiem uz svešās planētas. Tas bija nepatīkams skats. Mazais Cilvēkbērns lēni tuvojās kuģa vrakam, ieskatījās lūkas caurumā — vienu mirkli ekrāns iegrima pilnīgā tumsā—, pēc tam tikpat lēni apgāja nelaimīgajam kuģim apkārt. Vēlreiz apstājies pie lūkas, viņš pacēla roku un piespieda melno plaukstu un izplestos pirkstus pie erozijas saēstā borta. Tā viņš stāvēja labu laiku, un mēs atkal izdzirdējām viņa dūkšanu. Man šķita, ka no pirkstu galiem ceļas zilganu dūmu strūkliņas.'Beidzot viņš atņēma rokas no kuģa nost un soli atkapās. Uz nomelnējušā apšuvuma palika skaidri saskatāms, reljefs nospiedums — plauksta ar izplestiem pirkstiem.

— Ak tu manu circenīt aizkrāsnē, — ierunājās sulīgs baritons.

— Zvārgulīti… — maiga sievietes balss atsaucās.

— Mazulīti — baritons klusu, gandrīz čukstus izdvesa. — Manu mazulīt…

Ieraudājās zīdainis.

Plaukstas nospiedums strauji paslīdēja sāņus un nozuda. Tagad ekrānā bija redzama kalnu nogāze, plaisu izvagots granīts, veci nogruvumi, asu akmeņu šķembas ar mirdzošām šķautnēm, nīkulīgas, cietas zāles kumšķi, dziļas, melnas aizas. Mazais kāpa augšup pa nogāzi, mēs redzējām viņa rokas, kuras turējās aiz izciļņiem, pa ekrānu noripoja lejup graudains akmens, varēja dzirdēt skaļu, vienmērīgu elpu, tad kustības kļuva vijīgas, ātrākas, man acīs sāka ņirbēt, nogāze pēkšņi attālinājās, aizslīdēja kaut kur sāņus un lejup, un mēs izdzirdējām Mazā Cilvēkbērna asos, aizsmakušos smieklus, kas tūlīt aprāvās. Viņš lidoja — par to nebija vairs nekādu šaubu.

Ekrānā bija redzamas pelēki violetas debesis, bet sāņus plivinājās kaut kādi duļķaini, daļēji caurspīdīgi kušķīši, it kā saplosīta muslīna lēveri. Šķērsām pār ekrānu lēni pārslīdēja žilbinoši violeta saule, tad visu aizklāja putekļu muslīns, kas tūlīt izgaisa. Tālu lejā ieraudzījām plakankalni, kas tinās zilganā dūmakā, briesmīgas dziļu plaisu rētas, mūžīgo sniegu klātās neticami asās kalnu smailes — tā bija skumja, ledū kalta pasaule, kas stiepās vēl aiz apvāršņa — nedzīva, saplaisājusi un neviesmīlīga. Mēs ieraudzījām Mazā Cilvēkbērna spēcīgo celi, kas spīdēja kā lakots un nokārās virs bezdibeņa, un viņa melno roku, kas, stingri ieķērusies, turējās pie kaut kā mums neredzama, pie nekā.

Atklāti sakot, šajā brīdī es vairs nespēju ticēt savām acīm un novērsos, lai pārbaudītu, vai ierakstu aparatūra darbojas. Tā bija kārtībā. Arī Vanderhūze izskatījās norūpējies, bet Maija neticīgi mirkšķināja acis un grozīja kaklu, it kā apkakle būtu par šauru. Vienīgi Komovs bija nesatricināmi mierīgs; viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret paneli un atspiedis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem.

Bet AAazais jau krita. Akmeņainais tuksnesis, viegli griezdamies ap neredzamu asi, strauji tuvojās; bija acīm redzams, ka ass gāja caur melno plaisu, kas sašķēla ar klintsbluķiem pieblīvēto brūno lauku. Plaisa tuvojoties palielinājās, kļuva platāka, saules apspīdētā mala šķita gluda un pavisam stāva, bet dziļāk valdīja pilnīga tumsa, tāpēc plaisas dibens nebija saskatāms. Mazais strauji iekrita šajā tumsā, attēls izzuda, un Maija, pastiepusi roku, ieslēdza pastiprinātāju, bet arī tagad nekas nebija redzams, ekrānā viļņoja vienīgi nenoteiktas pelēkas svītras. Pēc brīža atskanēja griezīgs kliedziens un kustība ekrānā norima. «Mazais nositās!» es ar šausmām nodomāju. Maija no visa spēka ieķērās man rokā.

Ekrānā vīdēja miglaini, nekustīgi plankumi pelēkā un melnā krāsā un atskanēja dīvaini trokšņi — kā guldzieni, kā klusas dzērvju klaigas, kā šņācieni. Parādījās pazīstamā melnā roka ar izplestajiem pirkstiem un atkal nozuda. Neskaidrie plankumi cits aiz cita peldēja ekrānā, klaigas un guldzieni te pastiprinājās, te pieklusa, iedegās un nodzisa oranža uguntiņa, pēc tam vēl viena un vēl… Kaut kas īsi iekaucās, un šī skaņa daudzkārt atbalsojās.

— Iedarbiniet infrapastiprinātāju! — Komovs izgrūda caur zobiem. Maija satvēra pastiprinātāja smalkregulatoru un pagrieza to līdz galam. Ekrāns acumirklī kļuva gaišāks, taču es, tāpat kā iepriekš, neko nesapratu.

Visu telpu piepildīja fosforescējoša migla. Tiesa gan, tā nebija parasta migla, tajā varēja jaust noteiktu struktūru — it kā dzīvnieku audu šķērsgriezumu nepareizi fokusētā mikroskopā —, un šajā struktūrmiglā vietām vīdēja gaišāku punktu sablīvējumi un tumšu, pulsējošu graudiņu kopojumi. Tas viss it kā karājās gaisā, reizēm negaidot nozuda pavisam un atkal parādījās, bet Mazais Cilvēkbērns gāja caur šo miglu, it kā tur patiešām nekā nebūtu; viņš gāja, izstiepis uz priekšu spīdošās rokas ar izplestajiem pirkstiem, bet visapkārt kaut kas guldzēja, sēca, burbuļoja, skaņi tikšķēja.

Tā viņš gāja ilgi, un mēs pat nepamanījām, ka migla kļūst bālāka, izplūst, līdz beidzot ekrānā bija redzama vienīgi pienaina gaisma un tikko saskatāmas Mazā Cilvēkbērna izplesto pirkstu kontūras. Tad viņš apstājās. Mēs to sapratām no tā, ka skaņas, kas līdz šim bija gan pastiprinājušās, gan pieklusušas, tagad vairs nemainījās, plūda vienmērīgi. Tās pašas skaņas. Vesela skaņu lavīna, kaskāde. Sēcoša dunoņa, murmināšana rupja balsī, apspiesti pīksti… kaut kas skanīgi plīsa un skaļām šļakatām izšķīda uz visām pusēm … čirksti, gurkstēšana, metāliski triecieni… Pēc tam neskaidrajā vienmērīgajā gaismas starojumā radās tumši plankumi, desmitiem tumšu plankumu, lielu un mazu; sākumā tie bija neskaidri, izplūduši, bet pamazām, iegūdami arvien noteiktākus apveidus, kļuva apbrīnojami līdzīgi kaut kam ārkārtīgi pazīstamam, un pēkšņi es atskārtu, ko tas nozīmē. Absurds, tas bija kaut kas neiespējams, un tomēr šī doma vairs nelaida mani vaļā. Tie bija cilvēki. Desmitiem, simtiem cilvēku, vesels ļaužu pūlis, kas sastājušies noteiktā kārtībā un redzami it kā mazliet no augšas… Un tad kaut kas notika. Kādu sekundes daļu attēls kļuva ļoti skaidrs, bet tas bija pārāk īss mirklis, lai pagūtu kaut ko noteiktu saskatīt. Pēc tam atskanēja izmisīgs kliedziens, attēls sagriezās un nozuda. Un tūlīt atskanēja Komova satracinātā balss:

— Kāpēc jūs to darījāt?

Ekrāns bija nedzīvs. Komovs stāvēja, nedabiski izslējies, dūrēs sažņaugtās rokas atspiedis pret pulti. Viņš skatījās uz Maiju. Meitene bija nobālusi, tomēr mierīga. Viņa arī piecēlās un, neteikdama ne vārda, nostājās pretī Komovam.

— Kas nolicis? — Vanderhūze piesardzīgi vaicāja. Acīmredzot arī viņš neko nesaprata.

— Jūs esat vai nu huligāns, vai… — Komovs aprāvās, tomēr nevaldīja pār sevi: — Izslēdzu jūs no mūsu grupas! Aizliedzu atstāt kuģi, ieiet kopkajītē un aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī! Atstājiet šo telpu!

Maija, vēl arvien neteikdama ne vārda, pagriezās un izgāja. Ne mirkli nedomādams, es viņai sekoju.

— Popov! — Komovs asi uzsauca.

Es apstājos.

— Lūdzu nekavējoties pārraidīt šo ierakstu uz Centrul Steidzīgi!

Viņš skatījās man tieši acīs, un mani pārņēma nelaba sajūta. Tādu es Koinovu vēl nekad nebiju redzējis. Tāds Komovs bez šaubīšanās varēja pavēlēt, uzlikt mājas arestu un vispār apspiest jebkuru dumpi pašā iedīglī. Jutu, ka tūlīt sadalīšos divās dajās. «Kas notika ar Mazo?» man galvā pavīdēja doma.

Vanderhūze noklepojies ierunājās:

— E-ē, Genadij, varbūt tomēr nevajadzētu uz Centru? Gorbovskis taču ir jau bāzē. Varbūt labāk pārraidīt uz bāzi, kā jūs domājat?

Komovs vēl arvien lūkojās uz mani. Viņa piemiegto acu skatiens bija salts kā ledus.

— Jā, protams! — tagad Komova balss bija jau mierīga. — Kopiju uz bāzi Gorbovskim! Pateicos, Jakov. Popov, pie darba!

Man nekas cits neatlika kā sēsties pie rācijas, taou es biju neapmierināts. Ja mēs, kā agrāk, nēsātu naģenes, es tagad pagrieztu to otrādi — ar nagu pakausī. Bet naģenes man nebija, tāpēc, izvilcis kaseti no rekordera, aprobežojos ar to, ka izaicinoši jautāju:

— Kas tad īsti ir noticis? Ko viņa tik sliktu izdarīja?

Komovs brīdi klusēja. Viņš atkal bija apsēdies uz

sava krēsla un, lūpas kodīdams, ar pirkstiem bungoja pa tā elkoņu balstiem. Ari Vanderhūze, vaigubārdu izslējis, nogaidoši skatījās uz viņu.

— Viņa ieslēdza prožektoru, — beidzot Komovs teica

Es momentā nesapratu.

— Kādu prožektoru?

Komovs, neteikdams ne vārda, ar pirkstu norādīja uz nospiesto taustiņu.

— A-ā, — Vanderhūze ar nožēlu novilka.

Es klusēju. Paņēmu kaseti un gāju pie rācijas. Atklāti runājot, man nebija ko teikt. Pat par mazākiem pārkāpumiem cilvēki bez žēlastības un ar kaunu tika padzīti no dienesta kosmosā. Maija bija ieslēgusi avārijas zibspuldzi, kas iemontēta «trešās acs» stīpā. Tāpēc viegli varēja iedomāties, kā jutās alu iemītnieki, kad mūžīgajā tumsā uz mirkli bija uzliesmojusi mazā saule. Izlūku, ja tas zaudējis samaņu, pēc šī uzliesmojuma no orbītas var atrast pat apgaismotajā planētas pusē… pat ja viņš atrodas zem nogruvuma… Tāda prožektora izslarojums ir diapazonā no ultravioletajiem līdz ultraīsajiem viļņiem. Vēl nav bijis gadījuma, ka izlūkam ar šādu prožektoru nebūtu izdevies aizbaidīt visbriesmīgāko, visasinskārāko zvēru. Pat tahorgi, kuri vispār nebaidās ne no kā, šāda prožektora gaismu Ieraudzījuši, bremzē ar pakaļkājām un partrauc savu trako skrējienu … «Viņa ir sajukusi,» bezcerīgi nodomāju. «Pavisam traka kļuvusi…» Bet, sēzdamies pie rācijas, teicu:

— Ak kungs, cilvēks kļūdījās un nospieda nepareizo taustiņu …

— Jā, patiešām, — Vanderhūze piebalsoja. — Droši vien tā arī bija. Viņa acīmredzot gribēja ieslēgt infrasarkano prožektoru… Taustiņi atrodas blakus… Kā jūs domājat, Genadij?

Komovs klusēja. Viņš pie pults kaut ko darīja. Negribēju uz viņu skatities. Ieslēdzu automātu un demonstratīvi lūkojos uz otru pusi.

— Nepatīkami, protams, — Vanderhūze murmināja. — Ai-ai-ai… Tas patiešām var ietekmēt… Aktīva iedarbība … Nez vai patīkama .. . Hm … Pēdējā laikā mēs visi esam mazliet uzbudināti, Genadij. Nav brīnums, ka meitene kļūdījās… Man pašam, vai zināt, gribējās kaut ko darīt… kā nekā pastiprināt attēlu… Nabaga Mazais… Man šķiet, tas bija viņš, kas iekliedzās…

— Skatieties un priecājieties, — Komovs teica. — Trīsarpus kadri.

Bija dzirdams, ka Vanderhūze norūpējies iesēcas. Nenoturējos un atskatījos. Ekrānā neko nevarēju saredzēt, jo viņi bija sabāzuši galvas kopā un aizsedza man redzeslauku, tāpēc piecēlos un piegāju klāt. Ekrānā atkal pavīdēja tā pati aina, ko biju redzējis pēdējā mirklī, bet kas nepaguva aiziet līdz manai apziņai. Attēls bija skaidrs, tomēr es nesapratu, kas īsti tur ir. Daudz cilvēku, ļoti daudz melnu absolūti vienādu tēlu, kas izkārtojušies kā figūras uz šaha galdiņa. Viņi stāvēja it kā klajā, labi apgaismotā laukā. Priekšējās figūras bija lielākas, bet uz aizmuguri tās atbilstoši perspektīvas likumiem samazinājās. Rindas izskatījās bezgalīgas un tālumā saplūda vienā nepārtrauktā melnā svītrā.

— Tas ir Mazais, — Komovs teica. — Vai pazīstat?

Beidzot pār mani nāca apskaidrība: tas patiešām bija

mūsu Cilvēkbērns, viņa attēls, kas neskaitāmi daudz reižu atspoguļojās bezgaldaudzos spoguļos.

— Izskatās pēc daudzkārtēja spoguļattēla, — Vanderhūze nomurmināja.

— Spoguļattēls… — Komovs atkārtoja. — Bet kur tad ir lampas atspulgs? Un kur ir Mazā ēna?

— Nezinu, — Vanderhūze godīgi atzinās. — Patiešām, ēnai ir jābūt.

— Un ko domājat jūs, Stas? — Komovs nepagriezies vaicāja.

— Neko, — īsi atteicu un gāju atpakaļ savā vietā. Patiesībā es, protams, domāju gan, manas smadzenes bija ārkārtīgi nodarbinātas, taču neko nespēju izdomāt. Redzētais man visvairāk atgādināja formālistu spalvas zīmējumu.

— Jā, neko daudz mēs neesam panākuši, — Komovs konstatēja. — Pat saru kušķis neko nelīdzēja…

— Oho-ho-ho… — Vanderhūze noteica, smagi piecēlās un izgāja.

Arī man bija vēlēšanās aizskriet un paskatīties, ko Maija dara un kā viņa jūtas. Palūkojies uz hronometru, tomēr paliku sēžam, jo līdz pārraides beigām vēl atlika minūtes desmit. Komovs man aiz muguras kaut ko čaukstināja. Pēc tam viņa roka pastiepās pār manu plecu un uz pults nolaidās gaišzilā radiogrammas veidlapa.

— Tas ir paskaidrojuma raksts. Nosūtiet tūlīt, līdzko būsiet beidzis ieraksta pārraidi.

Es izlasīju radiogrammu.

«ER-2, Komovs — Bāze, Gorbovskim. Kopija: Centrs, Bāderam. Nosūtām jums TA tipa raidītāja ierakstu. Raidītāja nesējs — Mazais. Ieraksts notika no 13.46 līdz 17.02 pēc borta laika. Pārtraukts sakarā ar nejaušu zibspuldzes ieslēgšanos, kas nolikusi manas neuzmanības dēļ. Pašlaik situācija ir nenoteikta.»

Nesapratu tekstu, tāpēc pārlasīju radiogrammu vēlreiz. Pēc tam atskatījos uz Komovu. Viņš sēdēja agrākajā pozā, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, un skatījās uz panorāmas ekrānu. Nevarētu teikt, ka mani pārplūdināja karsts pateicības vilnis. Nē, tā nebija. Sis cilvēks man nebija diez cik simpātisks, bet — gods kam gods — šoreiz viņa rīcība bija augstsirdīga. Nez vai daudzi līdzīgā situācijā būtu rīkojušies tik noteikti un vienkārši. Nav svarīgi, kāpēc viņš tā darīja: vai nu žēlodams Maiju (diez vai), vai arī kaunēdamies par savu asumu (izklausās ticamāk), vai tāpēc, ka pieder pie tiem vadītājiem, kas padoto rīcību uzskata tikpat kā par savējo. Tagad vismaz draudi izlidot kā putniņam no kosmosa Maijai bija būtiski mazinājušies, bet paša Komova pozīcijas Kontaktu komisijā jūtami pasliktinājušās. Labi, Genadij Jurjevič, vajadzīgajā brīdī to atcerēsimies. Tāda rīcība visādi atbalstāma. Bet ar Maiju mēs vēl parunāsim. Patiešām — kāda velna pēc. viņa to darīja? Nav taču vairs nekāds mazais bērns, kas grib spēlēties ar lellēm?

Automāts noklakšķēja un izslēdzās, es ķēros pie radiogrammas. Ienāca Vanderhūze, stumdams sev pa priekšu galdiņu uz riteņiem. Gluži bez trokšņa un ar neparastu vieglumu, kas darītu godu viskvalificētākajam kiberam, viņš nolika paplāti ar šķīvjiem Komovam pie labās rokas. Komovs izklaidīgi pateicās. Paņēmu glāzi tomātu sulas, izdzēru un ielēju vēl.

— Bet salātus ne? — Vanderhūze apbēdināts jautāja.

Pakratīju galvu un teicu Komovam aiz muguras:

— Esmu visu izdarījis. Vai varu būt brīvs?

— Jā, — Komovs nepagriezies atbildēja. — Kuģi neatstājiet.

Gaitenī Vanderhūze inan pavēstīja:

— Maija ēd pusdienas.

— Histēriķe, — dusmīgi noteicu.

— Tieši otrādi, es teiktu, ka viņa ir pavisam rāma un apmierināta. Nav ne mazāko pazīmju, ka viņa nožēlotu.

Mēs reizē iegājām Maijas kajītē. Viņa sēdēja pie galda, ēda zupu un lasīja kādu grāmatiņu.

— Sveika, cietumniec, — teicu, ar savu glāzi apsēzdamies viņai pretī.

Maija pacēla skatienu no grāmatas, palūkojās uz mani un piemiedza aci.

— Un ko priekšnieks? — viņa apvaicājās.

— Iegrimis smagās pārdomās, — atteicu, nenolaizdains acis no viņas. — Spriež, vai uzraut tevi tūlīt fokmastā vai arī aizvest līdz Duvrai, kur tevi pakārs ķēdēs.

— Kas redzams pie horizonta?

— Bez pārmaiņām.

— Jā, tagad viņš vairs nenāks, — Maija sacīja.

Viņa to teica ar skaidri manāmu apmierinājumu un patiku. Acis bija līksmas un pārgalvīgas kā senāk. Iedzēru tomātu sulu un pašķielēju uz Vanderhūzi. Viņš ar garlaikotu izskatu notiesāja manus salātus. Pēkšņi man iešāvās prātā: mūsu kapteinis izskatās gluži apmierināts, ka viņš šajā kompānijā nav komandieris.

— Jā, izskatās gan, ka tu mums izjauci kontaktu, — es ierunājos.

— Esmu grēkojusi, — Maija īsi atbildēja un atkal iegrima grāmatā. Tomēr nelasīja. Viņa gaidīja, kas tagad sekos.

— Cerēsim, ka situācija nebūs tik slikta, — Vanderhūze teica, — varēsim uzskatīt šos notikumus par kārtējām grūtībām mūsu darbā.

— Vai jūs domājat, ka Mazais atgriezīsies? — es vaicāju.

— Domāju, jā, — Vanderhūze nopūzdamies atbildēja,

— Viņam pārāk gribas visu zināt un jautāt citiem. Un tagad ir radusies vesela kaudze jaunu jautājumu. — Vanderhūze bija iztukšojis salātu šķīvi un piecēlās. — Taisnību sakot, tas ir ļoti nejauks gadījums. Es tevi saprotu, Maija, bet nekādā ziņā neattaisnoju. Tā, vai zini, nevar rīkoties …

Maija neko neatbildēja, un Vanderhūze gāja prom, stumdams sev pa priekšu galdiņu. Tikko viņa soļi bija apklusuši, es, cenzdamies runāt laipni, bet stingri, jautāju:

— Vai tu to izdarīji tīšām vai nejauši?

— Un kā tu domā? — Maija, blenzdama grāmata, izgrūda.

— Komovs uzņēmās vainu uz sevi.

— Tas ir — kā?

— Izrādās, ka zibspuldze tikusi ieslēgta viņa neuzmanības dēļ.

— Ļoti laipni no priekšnieka puses, — Maija sacīja, nolika grāmatu un izstaipījās. — Cēls žests.

— Vai tas ir viss, ko vari teikt?

— Bet kas tev īsti vajadzīgs? Atklāta atzīšanās? Nožēla? Asaras?

Es atkal iedzēru malku sulas. Savaldījos.

— Pirmām kārtām gribētu zināt, vai tas notika nejauši vai tīšām.

— Tīšām. Nu, kas vēl tev vajadzīgs?

— Vēl tas, ka gribu zināt, kāpēc tu to darīji.

— Darīju to tāpēc, ka gribēju reiz par visām reizēm izbeigt šis nejēdzības. Kas vēl tev vajadzīgs?

— Kādas nejēdzības? Par ko tu runā?

— Par to, ka tas ir riebīgi! — Maija ar uzsvaru teica.

— Par to, ka tas bija necilvēciski. Par to, ka es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi un noskatīties, kā riebīgā komēdija pārvēršas par traģēdiju. — Viņa aizsvieda grāmatiņu. — Nav ko bolīt acis uz mani! Un nav ko mani aizstāvēti Ak, cik viņš cēls un augstsirdīgs! Doktora

Mboga mīlulis! Es, vienalga, aiziešu. Iešu uz skolu un mācīšu bērnus, lai viņi jau laikus satver pie rokas visus šos abstrakto ideju fanātiķus un muļķus, kuri tiem piebalso!

Sākumā man bija labi nodomi saglabāt laipnu un korektu toni lidz beigām, bet tagad vairs neizturēju, mans pacietības mērs bija pilns. Vispār man pacietības nav visai daudz.

— Tā ir nekaunībai — es teicu, neatrazdams citu vārdu.

— Tu izturies nekaunīgi! Ļoti nekaunīgi!

Gribēju iedzert vēl malciņu sulas, bet atklājās, ka glāze ir tukša. Pašam nemanot, biju jau visu iztempis.

— Un ko vēl tu teiksi? — Maija jautāja, nicinoši smīnēdama.

— Vairāk neko, — sacīju, drūmi skatīdamies tukšajā glāzē. Man patiešām vairs nebija, ko teikt. Biju izgāzis visu, kas uz sirds. Laikam jau nācu pie Maijas nevis tāpēc, lai noskaidrotu patiesību, bet lai gluži vienkārši viņu norātu.

— Ja tev nav vairāk, ko teikt, tad ej uz kajīti un bučojies ar savu Komovu, — Maija kā skaldīt noskaldīja.

— Un pie viena arī ar savu Tomu un visu pārējo kibernētiku. Bet mēs, ja gribi zināt, esam tikai cilvēki, un nekas cilvēcisks mums nav svešs.

Atstūmu glāzi un piecēlos. Te vairs nebija, ko runāt. Viss skaidrs: kādreiz man bija biedrs, bet tagad vairs nav. Nu nekas, gan iztiksim.

— Labu apetīti, — es novēlēju un stīvām kājām izgāju gaitenī.

Sirds man dauzījās, lūpas riebīgi drebēja. Ieslēdzos savā kajītē, atkritu guļvietā un iebāzu degunu spilvenā. Sirdī bija rūgtums, bet galvā — briesmīgs tukšums, tur rosījās neizteiktie vārdi. Dumji. Dumji!… Nu labi, tev nepatīk šī ideja. Daudz kas var nepalikt! Galu galā tu neesi aicināta uz šejieni, tu atrodies šeit nejauši, tāpēc izturies, kā nākas! Tu taču neko nesaproti no kontaktiem, nelaimīgais kvartīrmeistar!… Noņem savus idiotiskos rasējumus un dari, ko tev liek! Ko tu sajēdz no abstraktām idejām? Un kur tu vispār tās esi redzējusi? Šodien tā var būt abstrakta, bet rīt bez tās vēstures gaita apstāsies … Labi, tev nepatīk. Nu, atsakies!… Viss taču gāja tik gludi un lieliski, nupat nodibinājām sakarus ar Mazo, tik brīnišķīgs zēns, gudrs, ar viņu varētu kalnus gāzt! Ak, tu kvartīrmeistar! Un vēl skaitās draugs…

Bet tagad nav ne Mazā, ne drauga … Komovs arī labais, dragā uz priekšu kā visurgājējs, tikai pa taisno, neapspriežas ne ar vienu, neko jēdzīgu nepaskaidro … Nē-ē, lai es vēl kādreiz piedalītos kontaktos — nemūžam. Tiklidz beigsies šī jezga, nekavējoties iesniegšu lūgumu un pāriešu uz «Sķirstu-2» — pie Vadika, Taņas, galu galā pie gudrinieces Ninonas. Strādāšu kā zvērs, nepļāpāšu, domāšu tikai par darbu. Negribu nekādus kontaktus!… Nemanot iemigu un gulēju tā, ka manis pēc te varēja šaut kaut vai ar lielgabalu, kā mēdza teikt mans vecvectēvs. Kā nekā pēdējās divas diennaktis neesmu gulējis ne četras stundas. Vanderhūze tikai ar lielām grūtībām spēja mani pamodināt. Bija laiks stāties sardzē.

— Bet Maija? — vēl lāgā nepamodies, jautāju un tūlīt attapos. Vanderhūze izlikās jautājumu nedzirdam.

Palīdu zem dušas, apģērbos un devos uz kajīti. Mani atkal pārņēma vakardienas nepatīkamā jutoņa. Negribējās ne ar kādu runāt, ne kādu redzēt. Vanderhūze nodeva sardzi un pats aizgāja gulēt, pavēstījis, ka kuģa apkārtnē nekas nenotiek un pēc sešām stundām Komovs mani nomainīs.

Pulkstenis bija tieši divdesmit divi pēc borta laika. Ekrānā virs kalnu grēdas kā krāsaini audekli plandīja kāvi, no okeāna puses pūta stiprs vējš, tas saplosīja gabalos miglas mākoni virs karsļtā muklāja, spieda pie sastingušajām smiltīm kailos krūmus, dzenāja pa pludmali sasalušo putu burbuļus. Uz nosēšanās joslas vientuļi vīdēja Toms, nedaudz sagriezies pret vēju. Visas signalspuldzes ziņoja, ka viņam ir dīkstāve, nekādu uzdevumu nav un viņš ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Ļoti skumja peizāža. Ieslēdzu ārējo akustiku, brītiņu paklausījos okeāna bangu rēkoņā, vēja svilpienos un gaudošanā, sīko ledus graudu bungošanā pa kuģa apšuvumu un atkal atslēdzos.

Mēģināju iztēloties, ko pašlaik dara Mazais, atcerējos karsto, šūnaino miglu, dīvainos gaismas recekļus, pareizāk sakot, nevis gaismas, bet siltuma recekļus, un vienmērīgo starojumu, ko pavadīja savādo skaņu jūklis, un mīklainos spoguļattēlus, kuri nebija spoguļattēli .. . Viņam tur droši vien ir silti un mājīgi, pierasti, turklāt ir par ko padomāt. Droši vien nolīdis kādā akmens kaktā un smagi pārdzīvo triecienu, ko viņam deva Maija («Mamma,» — «Jā, zvārgulīt,» — es atcerējos). Domāju gan, ka no Mazā Cilvēkbērna viedokļa šāda rīcība izskatās ārkārtīgi negodīga. Es viņa vietā vairs nekad nenāktu uz šejieni… Un Komovs tā nopriecājās, kad Maija bija uzlikusi Mazajam uz pieres savu stīpu. «Pareizi, Maija,» viņš teica, «tā ir laba iespēja, es neriskētu …» Tomēr no šīs idejas, vienalga, nekas nebūtu iznācis. TA konstruktori daudz ko nav izdomājuši līdz galam. Objektīvu, piemēram, vajadzēja stereo… lai gan, protams, TA paredzēta pavisam citam nolūkam … Tomēr šo to mums izdevās noskatīties. Kaut vai to, kā Mazais lidoja. Bet kādā veidā lidoja, kāpēc to darīja, uz kā lidoja? … Un izdarības pie sadauzītā «Pelikāna»?… Planēta, kur mīt neredzamie. Jā, droši vien mēs ieraudzītu daudz kā interesanta, ja Komovs atjautu palaist sargu-izlūku. Varbūt tagad at|aus? Un pat sargs-izlūks nav vajadzīgs. Pietiks, ja izdevīgā brīdī tāpat pārlaidis ar Iokatoru-izmēģinātāju pa apvārsni…

Ieskanējās radioizsaukuma signāls. Piegāju pie rācijas. Sveša balss ārkārtīgi pieklājīgi, pat bikli lūdza Komovu.

— Kas izsauc? — vaicāju ne sevišķi laipni.

— Te viens no Kontaktu komisijas locekļiem. Mans uzvārds ir Gorbovskis. — Es apsēdos. — Man ļoti nepieciešams parunāt ar Genadiju Jurjeviču. Bet varbūt viņš gu|?

— Tūlīt, Lconīd Andrejevič, — es nomurmināju. — So pašu brīdi, Lconīd Andrejevič… — Ļoti veikli ieslēdzu iekšējos sakarus. — Komovu uz kajīti, — es teicu.

— Steidzīgs izsaukums no bāzes.

— Nav jau nemaz tik steidzīgs, — Gorbovskis protestēja.

— Izsauc Leonīds Gorbovskisl — svinīgi piebildu iekšējo sakaru kanālā, lai Komovs pārāk ilgi netū|ātos.

— Jaunais cilvēk… — Gorbovskis uzrunāja mani.

— Sardzē ir kibertehniķis Stass Popovs, — es raportēju.

— Manas dežūras laikā nekādu notikumu nav!

Gorbovskis brīdi klusēja, kā nezinādams, ko teikt.

— Brīvi…

Atskanēja steidzīgu so|u troksnis, un kajītē ātri ienāca Komovs. Seja viņam bija sakritusies, skatiens stings, zem acīm tumši loki. Piecēlos un atdevu viņam vietu.

— Komovs klausās, — viņš atsaucās. — Tas esat jūs, Lconīd Andrejevič?

— Tas esmu es, sveicināts, Genadij. Klausieties, vai nevar izdarīt tā, lai mēs viens otru redzētu? Tur ir tādas pogas…

KomovS tikai paskatījās uz mani, un manas rokas pašas no sevis pastiepās uz pulti un pieslēdza vizoru. Mēs, radisti, parasti turam to atslēgtu dažādu iemeslu dēļ.

— Aliā, — Gorbovskis apmierināts noteica. — Es jau sāku jūs redzēt.

Arī mūsu ekrāniņā parādījās attēls — Leonīda Andrejeviča garā un it kā mazliet uz iekšu iespiestā seja, kuru es pazinu pēc portretiem un aprakstiem. Tiesa gan, portretos viņš parasti izskatījās pēc antīka filozofa, bet pašlaik viņam bija mazliet nomākts, apbēdināts izskats, un uz platā pīles deguna izbrīnījies ieraudzīju skrambu, manuprāt, pavisam svaigu. Kad attēls bija kļuvis pavisam skaidrs, es atkāpos un klusītiņām apsēdos dežuranta vietā. Man radās lielas aizdomas, ka tūlīt tikšu izdzīts no šejienes, tāpēc sāku pārspīlēti uzmanīgi vērot viesuļvētras plosīto apkārtni.

— Vispirms gribu jums pateikties, Genadij, — Gorbovskis teica. — Izskatīju jūsu materiālus, un jāatzīst, ka tie ir kas sevišķs. Ārkārtīgi interesanti. Asprātīgi, eleganti … zibenīgi …

— Jutos glaimots, — Komovs aprauti teica. — Bet?

— Kāds «bet»? — Gorbovskis brīnījās. — «Un» — jūs gribat sacīt. Un vairākums Komisijas locekļu ir tādās pašās domās. Grūti ticēt, ka divās dienās veikts tik kolosāls darbs.

— Man tur nav nekādu nopelnu, — Komovs sausi teica. — Tikai labvēlīgi apstākļi.

— Nē, tā nerunājiet, — Gorbovskis dzīvi iebilda. — Jūs taču jau iepriekš zinājāt, ar ko jums darīšana, vai ne? Un zināt iepriekš — tas jau ir daudz kas. Bet pēc tam jūsu noteiktiba, intuīcija… enerģija…

— Jūtos glaimots, Leonīd Andrejevič, — Komovs atkārtoja, mazliet pacēlis balsi.

Brītiņu valdīja klusums, tad pēkšņi Gorbovskis ļoti klusā balsī jautāja:

— Genadij, kādu jūs iedomājieties Mazā Cilvēkbērna tālāko likteni?

Sajūta, ka mani tūlīt, nekavējoties, šajā pašā acumirklī, palūgs atstāt kajīti ar vislielāko ātrumu, — šī sajūta manī sasniedza kulmināciju. Es savilkos pēc iespējas mazāks un aizturēju elpu.

Komovs paskaidroja:

— Mazais būs starpnieks starp Zemi un aborigēniem.

— Es saprotu, — Gorbovskis atsaucās. — Tas būtu brīnišķīgi. Bet ja nu kontakta nebūs?

— Leonīd Andrejevič, — Komovs skarbi sacīja. — Runāsim tieši un atklāti. Izsacīsim to, par ko inēs abi pašlaik domājam, un to, no kā visvairāk baidāmies. Es cenšos pārvērst Mazo par Zemes ieroci. Tāpēc visiem iespējamiem līdzekļiem un pavisam nesaudzīgi, ja tā var izteikties, cenšos atjaunot viņā cilvēku. Nelaime tā, ka cilvēka psihe, Zemes cilvēku attieksme pret pasauli acīmredzot ir pilnīgi sveša aborigēniem, kuri audzinājuši Mazo. Viņi atstumj mūs, viņi mūs negrib. Un ar šādu attieksmi pret mums ir piesātināta Cilvēkbērna zemapziņa. Par laimi vai par nelaimi, aborigēni ir atstājuši viņā pietiekami daudz cilvēciska, lai mums būtu iespēja iegūt varu pār viņa apziņu. Pašreizējo situāciju var nosaukt par kritisku. Cilvēkbērna apziņa pieder mums, zemapziņa — aborigēniem. Konflikts ir ārkārtīgi smags un riskants, to es ļoti labi apzinos, taču šis konflikts ir atrisināms. Man vēl vajadzīgas, burtiski, dažas dienas, lai Mazo sagatavotu. Es atklāšu viņam patieso stāvokli, atbrīvošu viņa zemapziņu, un Mazais pilnīgi un galīgi pārvērtīsies par mūsu palīgu, līdzstrādnieku, ,1us, Leonīd Andrejevič, nevarat nesaprast, cik vērtīga un nozīmīga mums būtu tāda sadarbība … Es paredzu daudz grūtību. Piemēram, atgrūšanās no mums, kas notiks Mazā Cilvēkbērna zemapziņā pēc tam, kad būsim atklājuši viņam patieso stāvokli, var pārvērsties apzinatā tieksmē pasargāt no mums savas «mājas», savus glābējus un audzinātājus. Iespējams, ka rodas jauns bīstams saspīlējums. Taču esmu drošs: mēs spēsim Mazo pārliecināt par to, ka mūsu civilizācijas ir līdzvērtīgi partneri gan ar savām pozitīvajām īpašībām, gan saviem trūkumiem, un tad viņš — kā starpnieks starp mums — visu mūžu gūs labumu gan vienā, gan otrā pusē, nebaidoties ne par vieniem, ne otriem. Viņš varēs lepoties ar savu izcilo stāvokli, viņa dzīve būs prieka pilna … — Komovs apklusa un pēc brīža turpināja: — Mums jāriskē, tas ir mūsu pienākums. Tādas izdevības vairs nebūs nekad. Tāds ir mans viedoklis, Leonīd Andrejevič.

— Saprotu, — Gorbovskis teica. — Zinu jūsu idejas un cienu tās. Zinu, kā vārdā jūs ierosināt riskēt. Bet jums jāatzīst,ka risks nedrīkst pārsniegt noteiktas robežas. Atcerieties, jau pašā sākumā biju jūsu pusē. Zināju, ka mēs riskējam, baidījos un visu laiku domāju — ja nu patiešām izdodas? Kādas iespējas, kādas perspektīvas tad mums pavērtos!… Un bieži esmu domājis arī par to, ka mēs vienmēr pagūsim atkāpties. Man pat prātā neienāca, ka zēns būs tik komunikabls un ka šai iecerei jau pēc divām dienām būs tādi panākumi. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet, Genadij, kontakta taču nebūs. Mums laiks atkāpties.

— Kontakts būs! — Komovs iesaucās.

— Kontakta nebūs, — Gorbovskis rāmi, bet nepiekāpīgi atkārtoja. — Jūs pats, Genadij, ļoti labi saprotat, ka esam sastapušies ar civilizāciju, kas noslēgusies sevī. Ar sevi noslēgtu saprātu.

— Tā nav noslēgtība, — Komovs iebilda. — Tā ir kvazinosiēgtiba. Viņi ir sterilizējuši planētu un, kā redzams, uztur to tādā stāvoklī. Kaut kāda iemesla dēļ viņi ir izglābuši un izaudzinājuši Mazo Cilvēkbērnu. Viņi galu galā ir visai labi informēti par mūsu civilizāciju. Tā ir kvazinosiēgtiba, Leonīd Andrejevič.

— Nu, Genadij, absolūta noslēgtība — tā ir teorētiska idealizācija. Protams, vienmēr pastāv kaut kāda funkcionāla darbība, kas izpaužas uz aru, piemēram, sanitāri higiēniskajā plāksnē. Bet attiecībā uz Mazo… Protams, tie visi ir minējumi, bet, ja civilizācija ir pietiekami veca, tās humānisms varēja pārvērsties par sociālu beznosacījuma refleksu, sociālu instinktu. Bērns tika glābts gluži vienkārši tāpēc, ka viņi izjuta vajadzību pēc tādas rīcības …

— Tas viss ir iespējams, — Komovs piekrita. — Būtiskais šoreiz nav minējumi. Svarīgi, ka tā ir kvazinoslēgtība, ka dažādas spraudziņas kontaktu nodibināšanai vienmēr paliek. Protams, tuvināšanās process būs ļoti ilgstošs. Varbūt vajadzēs pusotras vai divas reizes vairāk laika, kā nepieciešams, lai tuvinātos parastai «atvērtai», atsaucīgai civilizācijai… Nē, Leonīd Andrejevič. Esmu par to visu domājis, un jūs pats labi zināt, ka neko jaunu man nepateicāt. Vienīgi pierādījāt, ka jūsu domas ir pretējas manējām. Jūs ierosināt atkāpties, bet es gribu izmantot šo vienīgo iespēju līdz galam.

— Genadij, es neesmu vienīgais, kas domā, ka kontakta nebūs, — Gorbovskis klusu noteica.

— Kas tad vēl? — Komovs apvaicājās viegli ironiskā tonī. — Augusts Johans Marija Bāders?

— Un ne tikai Bāders. Atklāti sakot, esmu slēpis no jums kādu trumpi, Genadij… Vai jums nekad nav ienacis prātā, kāpēc Sura Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā nevis uz planētas, bet jau kosmosā; ka viņš to darīja nevis tāpēc, ka ieraudzīja ar saprātu apveltītus briesmoņus, bet gan tāpēc, ka jau kosmosā viņa kuģim kaut kas uzbrucis un tāpēc viņš nospriedis: uz planētas valda augsti attīstīta agresīva civilizācija? Mums tas ienāca prātā. Protams, ne uzreiz — sākumā mēs gluži vienkārši tikām izdarījuši pareizus secinājumus, pamatojoties uz nepareiziem priekšstatiem, tāpat kā jūs. Bet, tikko šī doma mums ienāca prātā, sākām «iztaustīt» izplatījumu ap planētu. Un pirms divām stundām saņēmām ziņojumu, ka beidzot tas ir atrasts. — Gorbovskis apklusa.

Tikai ar milzīgu piepūli man izdevās savaldīties, lai neiekliegtos: «Kas? Kas ir atrasts?» Manuprāt, Gorbovskis tādu izsaucienu gaidīja. Taču nesagaidīja. Komovs klusēja. Gorbovskis bija spiests turpināt:

— Tas ir ļoti labi nomaskēts. Tas absorbē gandrīz visus starus. Mēs to nemūžam neatrastu, ja nebūtu speciāli meklējuši, un arī tad vajadzēja izmantot kaut ko pavisam jaunu — man tika paskaidrots, ko īsti, bet es nesapratu — kaut kādu vakuuma koncentrētāju. Mēs to uztaustījām un paņēmām abordāžā. Tas ir pavadonisautomāts, kaut kas līdzīgs apbruņotam sargam. Spriežot pēc dažām konstruktīvām īpatnībām, to šeit uzstādījuši Klejotāji. Tas izdarīts ļoti sen, pirms simtiem tūkstošu gadu. Mums — projekta «Šķirsts» dalībniekiem par laimi, uz tā bija tikai divi lādiņi. Pirmais ticis izšauts sensenos laikos, tagad droši vien vairs neuzzināsim, uz ko tas bijis mērķēts. Otru lādiņu saņēma Semjonovi. Klejotāji šo planētu laikam uzskatījuši par aizliegtu zonu, citādu izskaidrojumu es nevaru atrast. Jautājums vienīgi: kāpēc? Pamatojoties uz to, kas mums zināms, atbilde var būt tikai viena: no savas pieredzes viņi saprata, ka vietējā civilizācija ir nekomunikabla, vēl vairāk — tā ir noslēgta, turklāt kontakts ar citiem šai civilizācijai var radīt nopietnus satricinājumus. Ja manā pusē būtu tikai Augusts Johans Marija Bāders… Cik atceros, Genadij, jūs vienmēr ar lielu cieņu esat izteicies par Klejotājiem. — Gorbovskis atkal apklusa. — Bet runa nav tikai par to vien. Pai neņemot vērā Klejotāju domas, mēs varētu ļoti uzmanīgi, ļoti pamazām un pakāpeniski mēģināt piekļūt šai civilizācijai, «atslēgt» šos sevī ieslēgušos aborigēnus. Sliktākajā gadījumā mūsu pieredze taptu bagātāka ar vēl vienu negatīvu rezultātu. Mēs atstātu šeit kādu zīmi un paši lasītos uz mājām. Tas tad attiektos tikai uz mūsu abu civilizācijām… Taču patiesībā starp mūsējo un šīs planētas civilizāciju kā grauds starp dzirnakmeņiem, kā tagad atklājies, ir vēl trešā, un par šo trešo, Genadij, p;ir tās vienīgo pārstāvi — Mazo Cilvēkbērnu mēs jau vairākas dienas esam pilnīgi atbildīgi.

Es dzirdēju, ka Komovs smagi nopūšas, tad iestājās ilgs klusums. Kad Komovs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja savādi, itin kā aizlauzti. Viņš pieminēja Klejotājus un nobrīnījās, ka tie, palaizdami šādu aizsargpavadoni, ir riskējuši tadā pakāpē, kas robežojas jau ar noziegumu. Pēc tam arī viņš pats atcerējās netiešus norādījumus par to, ka Klejotāji vienmēr ce|o veselām eskadrām un jebkurš zvaigžņu kuģis vieninieks, pēc viņu domām, nevar būt nekas cits kā automātiska zonde. Komovs runāja vēl par to, ka arī uz Zemes drīz beigsies pusgadsimtu ilgais barbariskais laiks, kad zvaigžņu kuģi pa vienam dodas brīvo meklējumu lidojumos, jo tas prasījis pārāk daudz upuru un labuma no šiem lidojumiem bijis ļoti maz.

— Jā, — Gorbovskis piekrita, — arī es esmu domājis par to.

Tad Komovs atcerējās gadījumus, kad dažu planētu tuvumā palaistie automātiskie izlūki bija noslēpumaini pazuduši. — Mums nekad nepietika laika, lai analizētu šādu nozušanu, bet tagad šie gadījumi jāskata jaunā gaismā.

— Pareizi, — Gorbovskis ar entuziasmu atsaucās. — Par to es nebiju padomājis, tā ir ļoti interesanta doma.

Viņi vēl parunāja par aizsargpavadorii un izteica izbrīnu, ka tam bijuši tikai divi lādiņi, mēģināja atminēt, kāds bijis Klejotāju priekšstats par Visuma apdzīvotību, un secināja, ka galu galā tas nav sevišķi atšķīries no mūsu priekšstata un pati par sevi rodas doma, ka Klejotājiem acīmredzot bijis nodoms atgriezties uz šo planētu, tomēr nez kāpēc tie nav atgriezušies. Varbūt taisnība Borovikam, kas izteicis hipotēzi, ka Klejotāji vispār aizgājuši no Galaktikas. Komovs jokodams izteicās, ka aborigēni ir tie paši Klejotāji — tikai aprimuši, piesātinājušies ar informāciju par ārpasauli, ieslēgušies sevī. Gorbovskis pārtvēra Komova ideju un tāpat jokodams sāka viņu izjautāt, kā vērtējama šāda Klejotāju evolūcija vertikālā progresa teorijas gaismā.

Pēc tanī viņi vēl apmainījās domām par doktora Mboga veselību, negaidot saruna pārgāja uz kaut kādas Salu Impērijas nomierināšanu un nez kāda Kārļa Ludviga nozīmi šajā nomierināšanā — šis Kārlis Ludvigs nez kāpēc arī tika nosaukts par Klejotāju. Nemanot viņi bija nonākuši pie Galaktikas Drošības Padomes kompetences, un abi vienojās, ka šadā kompetencē ietilpst tikai humanoīdās civilizācijas… Drīz vien es vairs nesapratu, par ko viņi runa, bet galvenais — kāpēc viņu sarunas temats ir tieši tāds.

Vēlāk Gorbovskis teica:

— Piedodiet, Genadij, esmu jūs pavisam nomocījis. Ejiet atpūsties. Man bija ļoti patīkami ar jums apspriesties. Tik sen nebijām redzējušies.

— Drīz, protams, redzēsimies atkal, — Komovs ar nožēlu teica.

— Jā, domāju, pēc pāris dienām. Bāders jau atrodas ceļā, Boroviks arī. Šķiet, parit visa Kontaktu komisija būs bāzē.

— Tātad līdz parītam, — Komovs atvadījās.

— Nododiet sveicienu savam sargkareivim … šķiet, viņu sauc par Stasu. Viņš jums tāds ļoti… kareivīgs, es teiktu. Un arī Jakovam, noteikti pasveiciniet Jakovul Un visus pārējos, protams.

Viņi atvadījās.

Sēdēju kluss kā pelīte un joprojām muļķīgi blenzu panorāmas ekrānā, neko neredzēdams uri neapjēgdams. Kajītē man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums. Laiks vilkās neciešami gausi. Mani sagrāba tik nepārvarama vēlēšanās pagriezties atpakaļ un paskatīties, ka notirpa kakls un sāka durt zem lāpstiņām. Pavisam skaidri zināju, ka Komovs ir satriekts. Vismaz es biju beigts un pagalam. Meklēju atbildi Komova vietā, bet galvā visu laiku uzmācīgi turējās viena un tā pati doma: «Kas man daļas par Klejotājiem? Padomā tik, Klejotāji! Es pats savā ziņā esmu Klejotājs …»

Pēkšņi Komovs ierunājās:

— Bet kādas ir jūsu domas, Stas?

Man tikko nepaspruka: «Kas mums daļas par Klejotājiem?» — taču laikā attapos. Lai izskatītos svarīgāk, mirkli paliku iepriekšējā pozā, tad pagriezos ar visu krēslu. Komovs, atspiedis zodu pret sakrustotiem pirkstiem, skatījās uz vizora satumsušo ekrānu. Acis bija pusaizvērtas, ap muti sērīgs vaibsts.

— Laikam vajadzēs nogaidīt… — es teicu. — Ko lai dara… Un Mazais varbūt arī vairs nenāks… vismaz tik drīz nenāks …

Komovs greizi pasmīnēja.

— Mazais gan atnāks, — viņš sacīja. — Viņam ļoti patīk uzdot jautājumus. Vai varat iedomāties, cik daudz jautājumu viņam būs radies pa šo laiku?

Tas bija gandrīz vārds vārdā tas pats, ko kopkajītē tika teicis Vanderhūze.

— Tas jau varbūt… — nenoteikti nomurmināju, — varbūt patiešām labāk …

Ko es varēju viņam teikt? Ko pēc Gorbovska, pēc paša Komova varēja teikt neievērojams ierindas kibertehniķis, divdesmit gadu vecs, kam praktiskā darba stāžs sešarpus dienas, — varbūt tīri ciešams puisis, strādīgs, interesējas par visu ko un tā tālāk, bet, jāatzīst, sevišķi gudrs nav, panaivs, neaudzināts …

— Var jau būt, — Komovs gurdi teica. Viņš piecēlās un, kājas šļūkādams, devās uz durvju pusi, bet uz sliekšņa apstājās. Viņa seja pēkšņi pārvērtās, un viņš gandrīz vai kliegšus izkliedza:

— Vai tiešām jūs neviens nesaprotat, ka Mazais ir vienīgā iespēja, patiesībā absurda, bet tieši tāpēc vienīgā un pēdējā! Tāda gadījuma taču nebūs vairs nekad! Vai saprotat? Ne-kad!

Komovs izgāja, es paliku sēžam ar seju pret rāciju un muguru pret ekrānu un pūlējos tikt skaidrībā ne tik daudz par savām domām, cik jūtām. Nekādi… Protams, nekad. Kā viss mums te samežģījies! Nabaga Komovs, nelaimīgā Maija, nabaga Mazais… Kurš ir pats nelaimīgākais? Protams, tagad mēs aiziesim no šejienes. Mazajam kļūs vieglāk. Maija ies mācīties par pedagogu, tā ka pats nelaimīgākais iznāk Komovs. Bet ir jau ari notikums: pašam personiski nokļūt unikālā situācijā, beidzot gūt neatkārtojamu iespēju sagādāt savām idejām eksperimentālo bāzi, un pēkšņi — viss pagalam! Pēkšņi tas pats Mazais, kuram bija jātop par uzticamu palīgu, nenovērtējami dārgu starpnieku, par galveno triecienspēku, kas sagrauj visus šķēršļus, — pēkšņi tas pats pārvēršas par galveno šķērsli … Nevar taču tā pretstatīt šos jautājumus: Mazā Cilvēkbērna nākotne vai cilvēces vertikālais progress. Te jābūt kādai loģiskai mahinācijai, kaut kādai Zenona aporijai … Vai varbūt nav mahinācija? Vai varbūt tieši tā vajadzīgs pretstatīt? Tomēr cilvēce…

Domās iegrimis, es krēslā pagriezos ar seju pret ekrānu, izklaidīgi apskatīju apkārtni un aiz pārsteiguma iekliedzos. Lielās problēmas vienā mirklī izlidoja no galvas.

Sniegavētra bija pavisam pārstājusi. Apkārtni ietina baltais sniega un sarmas auts, Toms stāvēja pavisam tuvu pie kuģa, uz nepārredzamās joslas robežas, pie pašas ieejas lūkas, un es acumirklī aptvēru, kas tas ir Mazais, kas sēž tur sniega, nevarēdams sadūšoties un ienākt iekšā, — Cilvēkbērns sēž vientuļš, pretrunu plosīts, starp divām civilizācijām …

Pielēcu kājās un aulēkšiem skrēju pa gaiteni. Kesonā mehāniski paķēru kažoku, bet tūlit atkal nometu, ar visu ķermeni metos pret lūkas membrānu un izšāvos ārpusē. Maza Cilvēkbērna nebija. Dumjais Toms, prasīdams norādījumus, iededza spuldzīti. Visa apkārtne bija balta un mirdzēja kāvu gaisma. Pie pašas lūkas, man zem kājain. melnēja kāds apaļš priekšmets. Velns zina kādas tik neprātīgas domas man šajā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Pirmajā mirklī pat nespēju sevi piespiest un noliekties.

Sniegā gulēja mūsu bumba. Uz tās bija uzmaukta stīpa ar «trešo aci». Objektīvs bija saplēsts, un vispār izskatījās, ka riņķis būtu atradies zem akmeņu nogruvuma. Bet uz baltā sniega nevienas pēdas.