Mazais cilvēkbērns

Otrā nodaļa TUKŠUMS UN BALSIS

Nākamās divas stundas biju ļoti aizņemts, tik aizņemts, ka nemanīju ne tukšumu, ne klusumu ap sevi. Vispirms apspriedos ar Hansu un Vadiku. Hansu es biju pamodinājis, un samiegojies viņš tikai ņurdēja un murkšķēja tīrās muļķības par zemu spiedienu un lietu. No viņa nebija nekāda labuma. Vadiku man ilgi vajadzēja pārliecināt, ka es nejokoju un nemaz nedomāju viņu āzēt. Vēl jo grūtāk tas bija izdarāms tāpēc, ka pūlējos apspiest nervozus smieklus, kas mani smacēja. Beigu beigās tomēr pārliecināju Vadiku, ka joki man nav ne prātā, bet smiekliem ir pavisam cits iemesls. Pēc tam arī viņš kļuva nopietns un pastāstīja, ka viņam pašam vecākais kibers laiku pa laikam spontāni apstājas, taču tur nav nekā savāda, jo iemeslu ir pietiekami daudz: karstums, darbs notiek uz tehnisko normu maksimālās robežas un sistēma vēl nav paspējusi pielāgoties. Varbūt visa vaina tā, ka šeit, pie mums, ir tik auksts? Var jau būt, ka tas bija īstais iemesls, taču es to vēl nezināju. Patiesību sakot, cerēju visu noskaidrot, pajautājot Vadikam. Viņš izsauca gudrinieci Ninonu no ER-8, trijatā mēs apspriedām šo gadījumu, bet neko nespējām izdomāt, un Ninona ieteica man sazināties ar bāzes galveno kiberinženieri, kuram ir ķēriens tieši uz šīm sistēmām un kurš ir gandrīz vai šo sistēmu izgudrotājs. Nu, to jau es pats zināju, tomēr man nemaz negribējās lūgt konsultāciju no galvenā jau trešajā patstāvīgā darba dienā, turklāt ja pašam nebija neviena, burtiski, neviena saprātīga apsvēruma.

Apsēdos pie savas pults, atvēru programmu un ņēmos to izpētit — komandu pēc komandas, grupu pēc grupas, lauku pēc lauka. Tomēr nekādu defektu neatradu. Par tās programmas daļas pareizību, kuru biju sastādījis es pats, arī agrāk varēju droši likt galvu ķīlā, bet tagad biju gatavs atbildēt vēl arī ar savu labo vārdu. Ar standartlaukiem situācija bija bēdīgāka. Par daudziem es maz ko zināju un, ja sāktu no jauna ikvienu tādu lauku kontrolēt, katrā ziņā neizpildītu darbu grafiku. Tāpēc izšķīros par kompromisu. Uz laiku izslēdzu no programmas visus laukus, kuri pagaidām nebija vajadzīgi, pārveidoju programmu cik vien iespējams vienkārši, ielaidu to vadības sistēmā un jau uzliku pirkstu uz taustiņa, kad pēkšņi kā zibens spēriens mani skāra atziņa: jau labu laiku kaut ko atkal saklausu, tagad pavisam ko savādu — skaņu, kas šeit šķiet gluži nereāla, bet reizē ir man ārkārtīgi pazīstama.

Raudāja bērns. Kaut kur tālu — kuģa otrā galā aiz daudzām durvīm aizvilkdamies izmisigi raudāja kāds bērniņš. Maziņš, pavisam mazītiņš. Varbūt gadu vecs. Es lēni pacēlu rokas un aizspiedu ausis ar plaukstām. Raudāšana apklusa. Tāpat aizklātām ausīm piecēlos. Pareizāk sakot, secināju, ka, aizklājis ausis ar rokām, jau labu laiku stāvu kājās, ka krekls man pielipis pie muguras un žoklis atkāries. Aizvēru muti un uzmanīgi atņēmu rokas no ausīm. Raudas nebija dzirdamas. Valdīja parastais nolādētais klusums, vienīgi kaut kur, sapinusies zirnekļa tīklā, sīca muša. Izvilku no kabatas mutautu, lēni, bez steigas to atlocīju un rūpīgi noslaucīju pieri, vaigus un kaklu. Pēc tam, tikpat lēni nēzdogu atkal salocīdams, pults priekšā pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Galva man bija tukša kā izslaucīta, tajā nebija nevienas domas. Ar pirkstu kauliņiem pabungoju pa skaitļotāja apvalku un noklepojos. Ar ausīm viss bija kārtībā: es dzirdēju. Gāju atpakaļ pie krēsla, un pēkšņi bērns atkal ieraudājās.

Pats nezinu, cik ilgi tā stāvēju, sastindzis kā sālsstabs, un klausījos. Visbriesmīgākais bija tas, ka raudas dzirdēju pavisam skaidri. Es pat sapratu, ka tā nav jaunpiedzimušā nesaprātīgā vēkšķēšana vai četrus piecus gadus veca knauķa aizvainota brēkšana — te skaļā balsi aizvilkdamies raudāja mazulis, kas neprata vēl staigāt un runāt, bet vairs nebija zīdainis. Man ir tāds radabērns — mazliet vairāk nekā gadu vecs.

Apdullinoši skaļi notinkšķēja radioizsaukuma signāls, un man no pārbīļa aizrāvās elpa. Turēdamies pie pults, aizstreipuļoju pie rācijas un ieslēdzu uztvērēju. Bērniņš visu laiku raudāja.

— Nu, kas jauns pie tevis? — Vadiks apvaicājās.

— Nekas, — es atteicu.

— Neko neesi izdomājis?

— Neko, — atzinos. Pamanīju, ka esmu piesedzis mikrofonu ar roku.

— Nez kāpēc tevi tik slikti dzirdu, — Vadiks nesaprata. — Ko tu domā darit?

— Gan jau kaut kā, — es noburkšķēju, pats lāgā neapjēgdams, ko runāju. Bērns vēl joprojām raudāja. Tagad raudas bija klusākas, taču dzirdamas tikpat skaidri.

— Kas tev noticis, Stas? — Vadiks noraizējies jautāja. — Vai es tevi uzcēlu no tniega, vai?

Man ārkārtīgi gribējās viņam teikt: «Paklau, Vadik, te, pie manis, visu laiku raud kāds bērns. Ko lai es daru?» Tomēr man bija tik daudz prāta, lai apjēgtu, kā sacītais tiks uztverts. Tāpēc es noklepojos un teicu:

— Zini, es tevi izsaukšu pēc kādas stundiņas. Man te pašlaik kaut kas sāk noskaidroties, bet es vēl neesmu drošs …

— La-a-bi, — Vadiks apmulsis novilka un atslēdzās.

Es brītiņu pastāvēju pie rācijas, tad atgriezos pie savas pults. Bērns vēl pāris reižu iešņukstējās un apklusa. Bet Toms atkal bija apstājies. Atkal šī bojātā kaste stāvēja. Džeks un Rekss, protams, tāpat. No visa spēka spiedu ar pirkstu kontrolizsaukuma taustiņu. Nekāda rezultāta. Man pašam nāca raudiens, bet tad apķēros, ka sistēma izslēgta. Es taču to izslēdzu pirms divām stundām, kad ķēros pie programmas pētīšanas. Ir nu gan iznācis strādnieciņš no manis! Varbūt ziņot bāzei un palūgt, lai sagatavo man maiņu? Aizvainojoši, velns parāvis!… Atklāju, ka, ārkārtīgi sasprindzis, gaidu, kad viss atkal sāksies no jauna. Man bija skaidrs: ja palikšu šeit, kajītē, to vien darīšu kā ieklausīšos klusumā, nevarēšu neko citu darīt, tikai klausīšos un, protams, arī sadzirdēšu, es šeit saklausīšu kaut ko pavisam briesmīgu! …

Apņēmīgi ieslēdzu profilaksi, izvilku no plaukta futrāli ar instrumentiem un gandrīz skriešus metos ārā no kajītes. Centos pārvarēt satraukumu un šajā reizē ar kažoku tiku galā diezgan ātri. Ledainais gaiss, kas apsvilināja seju, lika man steigties vēl vairāk. Ar papēžiem čirkstinādams smiltis, atpakaļ neskatīdamies, soļoju uz būvlaukumu tieši pie Toma. Mans skatiens bija vērsts tikai uz priekšu. Leduskalni, migla, okeāns — tas viss mani tagad neinteresēja. Es saudzēju nervus, kas bija vajadzīgi maniem tiešajiem pienākumiem. Jau tā mana nervu sistēma nebija vairs agrākā, bet pienākumu palicis tikpat daudz, varbūt radušies pat vairāk.

Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.

— Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.

Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.

— Būsi kā jauns, — es atkārtoju pie sevis. — Tagad tu man vairs nebēgsi no darba. Es tevi, večukiņ, izārstēšu, nostādīšu uz kājām, izvedīšu cilvēkos. Tu taču gribi iziet ļaudis? Un kā vēl! Ļaudīs ir labi, tur tevi mīlēs, kops un lolos. Bet vai zini, ko es tev teikšu? Kā tu vari iziet cilvēkos ar tādu aksiomātikas bloku? Tevi neņems pat cirkā, par ļaudīm nemaz nerunājot. Ja tev būs tāds bloks, tu par visu sāksi šaubīties un domāt, iemācīsies dziļdomīgi urbināt degunu. Prātosi, vai ir vērts. Kam tas viss vajadz'gs? Ko dos visas šīs nolaišanās joslas un fundamenti? Bet tagad es tevi, draudziņ …

— Šura … — kaut kur pavisam tuvu ievaidējās vārga sievietes balss. — Kur tu esi, Šura … Sāp ..,

Es sastingu. Gulēju Toma vēderā, no visām pusēm iespiests starp viņa varenajiem darba muskuļu kalniem, vienīgi kājas rēgojās ārā, un pēkšņi mani sagrāba ārkārtīgas bailes, jutos kā šaušalīgā sapnī. Pats nesaprotu, kā savaldījos, nesāku kliegt un raustīties. Varbūt kādu brīdi biju pat zaudējis samaņu, tāpēc ka ilgi neko nedzirdēju un neko neapjēdzu, vienīgi blenzu uz Toma atkailinātajiem nerviem, kas atradās man acu priekšā un ko apspīdēja zaļgana gaisma.

— Kas noticis? Kur tu esi? Es neko neredzu, Sura …— gārdza sieviete, šķiet, locīdamās neciešamās sāpēs. — Te kāds ir… Atsaucies taču, Sura! Cik briesmīgi sāpi Palīdzi man, es neko neredzu …

Viņa gārdza un raudāja, un atkārtoja vienu un to pašu, un man jau šķita, ka redzu viņas sāpju pārvērsto, nāves sviedriem pārplūdušo seju, un viņas gārdzienos skanēja ne tikai lūgšanās un sāpes, tajos bija jūtams niknums, prasība, pavēle. Gandrīz fiziski sajutu, kā ledaini, izmisīgi pirksti stiepjas uz manām smadzenēm, lai tajās ieķertos, saspiestu un izdzēstu dzīvības dzirksti. Būdams daļēji jau bez samaņas, krampjaini sakodis zobus, ar kreiso roku sataustīju pneimatisko vārstu un no visa spēka nospiedu to uz leju. Ar mežonīgu kaucienu saspiestais argons lauzās uz āru, bet es tik spiedu un spiedu vārstu, tā apklusinot, iznīcinot vārgo balsi savās smadzenēs, jutu, ka topu kurls, un šī sajūta sagādāja man neizsakāmu atvieglinājumu…

Pēc tam izrādījās, ka stāvu blakus Tomam, aukstums manī spiedās līdz kauliem, bet es pūšu silto elpu uz sastingušajiem pirkstiem un, svētlaimīgi smaidīdams, atkārtoju: — Skaņas barjera, vai saproti? Skaņas barjera …— Toms stāvēja, pamatīgi nosvēries uz labajiem sāniem, bet visa pasaule ap mani bija ietinusies milzīgā, nekustīgā sarmas un sasalušu smilšu graudiņu mākonī. Salīgi sabāzis plaukstas padusēs, es apgāju Tomam apkārt un ieraudzīju, ka argona strūkla izsitusi milzīgu bedri būvlaukuma malā. Brīdi stāvēju, pārliecies pār bedri, vēl arvien atkārtodams vārdus par skaņas barjeru, bet jau jutu, ka vajadzētu beigt tā runāt, un atskārtu, ka stāvu salā bez kažoka, atcerējos, ka biju to nometis tieši tajā vietā, kur tagad izsista bedre, un sāku minēt, vai man kabatās nebija kādas sevišķi svarīgas lietas, neko neatcerējies, bezrūpīgi atmetu ar roku un sīkā riksītī tecēju uz kuģi.

Iegājis kesonā, vispirms paņēmu jaunu kažoku, pēc tam devos uz savu kajīti, pie durvīm noklepojos, it kā gribēdams kādu brīdināt, ka tūlit iešu iekšā, iegājis atkritu guļvietā, pagriezos pret sienu un pārvilku kažoku pār galvu. Visu to darīdams, gluži labi sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, ka, nākot uz kajīti, man bija noteikts mērķis, taču šo mērķi esmu piemirsis un tagad guļu, it kā man vajadzētu kādam pierādīt: tieši tādēļ jau esmu ienācis, lai atgultos.

Laikam gan tā būs bijusi tāda kā histērijas lēkme, un, nedaudz attapies, es nopriecājos, ka tā izpaudusies tik vieglā, nekaitīgā veidā. Viens gan tagad bija skaidrs: darbs man te, uz šīs planētas, nu ir cauri. Un strādāt kosmosā droši vien man vairs nevajadzēs. Protams, tas bija aizskaroši un — nav vārdam vietas! — arī kauns par to, ka neesmu izturējis un jau pirmajā patstāvīgajā darbā izgāzies, turklāt, kā jau iesācējs, šķiet, esmu sūtīts uz visdrošāko un mierīgāko vietu. Man pašam bija nepatīkami, ka esmu nekur nederīgs grausts, ar tik vājiem nerviem, un mani pārņēma kauns, ka nesen tiku izjutis pašapmierinātu žēlumu par Kasparu Manukjanu, kurš nebija izturējis konkursu projektā «Šķirsts» it kā paaugstinātas uzbudināmības dēļ. Nākotne man tēlojās vistumšākajās krāsās — klusas un mierīgas sanatorijas, medicīniskās apskates, procedūras, psihologu uzmanīgie jautājumi, milzum daudz līdzjūtības un žēluma, satriecoša līdzjūtības un žēluma Iavina, kas gāzīsies pār inani no visām pusēm …

Strauji atgrūdu kažoku sāņus un piecēlos sēdus. Labi, es noteicu klusumā un tukšumā, pietiks činkstēt. Gorbovskis no manis nav iznācis. Kaut kā to pārdzīvosim… Tātad darīsim tā. Jau šodien pastāstīšu visu Vanderhūzem, un rīt, iespējams, atsūtīs cilvēku, kas mani nomainīs. Velns parāvis, kas notiek būvlaukumā! Toms atvienots, grafiks nav izpildīts, un tad vēl tā briesmīgā bedre pie nosēšanās joslas… Pēkšņi atcerējos, kādēļ biju nācis uz kajīti, atrāvu galda atvilktni, izņēmu kristalofonu ar irukāņu kaujas maršu ierakstiem un akurāti piekāru pie labās auss ļipiņas. Skaņas barjera, es noteicu pie sevis pēdējo reizi. Pasitis kažoku padusē, atkal izgāju kesonā, pāris reižu dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos pavisam, ieslēdzu kristālu un droši devos ārā.

Tagad man bija labi. Ap mani un arī manī pašā barbariski kauca taures, žļarkstēja un dārdēja bungas; oranžu putekļu klātie telemiešu leģioni brašā solī maršēja cauri senajai pilsētai Setemai; liesmoja torņi, iebruka jumti, un, ar baismo troksni nomācot ienaidnieka saprātu, briesmīgi svilpa kaujas pūķi — mūru grāvēji. So tūkstoš gadu veco trokšņu pavadījumā es atkal ielīdu Tomā un bez kavēk ļiem pabeidzu kibera profilaktisko remontu.

Džeks un Rekss jau bija aizbēruši un nolīdzinājuši bedri, bet Toma iekšās tika iesūknēti pēdējie argona litri, kad gaisā virs pludmales ieraudzīju strauji augošu melnu punktu. Tas bija mūsu glaideris, kas atgriezās pie kuģa. Pametu acis uz pulksteni — tas rādīja bez divām minūtēm astoņpadsmit pēc vietējā laika. Es biju izturējis. Tagad varēja izslēgt timpānus un bungas un vēlreiz padomāt, vai ir vērts satraukt Vanderhūzi un bāzi, stāstot par notikumiem uz kuģa un saviem nodomiem, — man nomainītāju nebūs nemaz tik viegli sameklēt, kā nekā tas tomēr ir ārkārtējs gadījums, tā dēļ darbs uz visas planētas var aizkavēties, saskries dažādas komisijas, sāksies kontrolpārbaudes un atkārtotas pārbaudes, darbs apstāsies, Vadiks staigās nikns kā pats nelabais, un ja vēl iedomājas, kā uz mani skatīsies ksenopsiholoģijas doktors, Kontaktu komisijas loceklis, speciālais projekta «Šķirsts» pilnvarotais Gcnadijs Komovs, jaunais daudzsološais spīdeklis pie zinātnes debesīm, doktora Mboga mīļākais skolnieks, paša Gorbovska jaunais līdzgaitnieks … Nē, tas viss rūpīgi jāapsver. Lūkojos uz tuvojošos glaideri un domāju: tas viss jāapsver ļoti, ļoti rūpīgi. Pirmkārt, priekšā vēl vesels vakars, un, otrkārt, man ir nojauta, ka to visu mēs pagaidām atliksim. Galu galā — mani pārdzīvojumi attiecas tikai uz mani, taču mana demisija vairs neattiecas tikai uz mani vien, bet uz mums visiem. Turklāt arī skaņas barjera sevi ir parādījusi. Tātad šo jautājumu tomēr atliksim.

Visas manas satraucošās domas acumirklī pagaisa kā nebijušas, līdzko ieraudzīju Maiju un Vanderhūzi. Komovs — tas gan izskatījās kā vienmēr un, kā parasti, lūkojās apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā te viss piederētu personiski viņam, piederētu jau ilgi un būtu sen briesmīgi apnicis. Bet Maija bija bāla, pat zilganbāla, it kā viņu mocītu nelabums. Komovs izlēca no glaidera smiltīs un strupi pajautāja, kāpēc es neesot atbildējis uz radiosignāliem (tad viņa acis pārslīdēja pār kristalofonu manā ausī, viņš nicinoši pasmīnēja un, atbildi negaidījis, gāja uz kuģi). Arī Vanderhūze nesteidzīgi izrāpās no glaidera un pienāca pie manis, nez kāpēc skumīgi mādams ar galvu; tagad viņš vairāk nekā citkārt izskatījās pēc nodzīta pusmūža kamieļa. Turpretī Maija joprojām nekustīgi sēdēja savā vietā, sadrūvējusies, paslēpusi zodu kažokādas apkaklē, viņas acis bija savādi stiklainas, bet sārtie vasarraibumi šķita melni.

— Kas noticis? — izbijies jautāju.

Vanderhūze apstājās man pretī. Viņa galva bija pacelta, apakšžoklis izvirzīts uz priekšu. Viņš saņēma mani aiz pleciem un viegli sapurināja. Man dūša saskrēja pa pēžos, nemaz nezināju, ko domāt. Viņš vēlreiz sakratīja mani aiz pleca un teica:

— Ļoti skumjš atklājums, Stas. Mēs atradām bojā gā jušu kuģi.

Es drudžaini norīstījos un jautāju:

— Mūsējais?

— Jā. Mūsējais.

Maija izlīda no glaidera,gurdi pameta man ar roku un devās kuģa virzienā.

— Vai daudz mirušo?

— Divi, — Vanderhūze atbildēja.

— Kas? — ar piespiešanos pajautāju.

— Pagaidām nav zināms. Tas ir vecs kuģis. Avārija notikusi pirms daudziem gadiem.

Viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs abi sekojām Maijai. Sirds kļuva mazliet vieglāka. Sākumā es, gluži dabiski, nodomāju, ka nosities kāds no mūsu ekspedīcijas. Nu bet vienalga …

— Sī planēta man nekad nav palikusi, — neviļus izgrūdu.

Mēs iegājām kesonā, noģērbāmies, un Vanderhūze ķērās pie sava kažoka, lai to pamatīgi iztīrītu no dadžiem un ērkšķiem. Es negaidīju viņu un devos pie Maijas. Viņa gulēja guļvietā, pagriezusies ar seju pret sienu un pievilkusi ceļgalus pie krūtīm. Sī poza man kaut ko atgādināja, un es sev teicu: tikai mieru, bez kādas puņķošanās un jūtelības. Apsēdos pie galda, pabungoju pa to ar pirkstiem un visai lietišķā tonī apvaicājos:

— Paklau, vai tas kuģis patiešām bija vecs? Vanders domā, ka tas nogāzies pirms vairākiem gadiem. Pareizi?

— Pareizi, — Maija atbildēja tikai pēc brītiņa.

Es pašķielēju uz viņu. Mana sirds vai lūza aiz līdzjūtības, taču es turpināju tikpat lietišķi:

— Ko nozīmē — vairāki gadi? Desmit? Divdesmit?

Kādas muļķības! Planēta taču atklāta tikai pirms diviem gadiem..,

Maija neatbildēja. Es atkal pabungoju ar pirkstiem un teicu jau sirsnīgākā, bet vēl arvien lietišķā tonī:

— Lai gan, protams, tie varēja būt pirmatklājēji.,, kāda neorganizēta cilvēku grupa, kas izdarījusi pētījumus uz savu roku. Cik sapratu, viņi bijuši divi.

Te pēkšņi viņa uzšāvās augšā un apsēdās, pagriezusies pret mani un ar rokām atbalstīdamās pret guļvietas malu.

— Divi! — viņa iekliedzās. — Jā! Divi, tu bezjūtīgais sakārni! Stulbeni!

— Pag, pag, — es apjucis ierunājos. — Ko tu …

— Kāpēc esi te atnācis? — viņa turpināja gandrīz vai čukstus. — Ej pie saviem robotiem un ar tiem apspried, cik gadu pagājis, kādas muļķības tur sanākušas, kāpēc viņi bijuši divi, nevis trīs vai septiņi…

— Pagaidi taču, Maija! — es izmisis iesaucos. — Es tā nemaz negribēju teikt…

Viņa aizklāja seju ar plaukstām un tikko dzirdami nočukstēja:

— Viņiem visi kauliņi salauzti… bet viņi vēl bijuši dzīvi… pūlējušies kaut ko darīt… Paklau, — meitene lūdza, atņēmusi rokas no sejas, — lūdzu, ej prom. Es drīz iešu pie jums. Drīz.

Uzmanīgi piecēlos un izgāju. Man gribējās viņu apskaut un teikt maigus, mierinošus vārdus, taču es to nemācēju. Gaitenī mani pēkšņi sāka kratīt drudzis. Apstājos un pagaidīju, kamēr tas pāriet. Ir nu gan dieniņa! Bet kam tu to stāstīsi? Un laikam jau arī nevajag. Samiedzu acis un ieraudzīju Vanderhūzi stāvam kajītes durvīs un skatāmies uz mani.

— Kā jūtas Maija? — viņš vaicāja klusā balsī.

No manas sejas droši vien bija redzams, kā meitene jūtas, jo Vanderhūze skumīgi pakratīja galvu un nozuda kajītē. Es slāju uz virtuvi. Tāpat vien, aiz ieraduma. Gluži vienkārši bija izveidojies tāds paradums, ka pēc glaidera atgriešanās mēs visi sēžarnies pie pusdienu galda. Taču šodien acīmredzot būs citādi. Kāda tagad var būt runa par ēšanu… Es uzkliedzu pavāram, jo man šķita, ka tas sagrozījis ēdienkarti. Patiesībā nekas nebija samainīts, pusdienas bija gatavas, kā vienmēr, pagatavoti labi ēdieni, taču šodien droši vien nebūs kā parasti. Maija laikam neēdīs neko, bet jāpanāk, lai viņa paēstu. Tāpēc es pasūtīju augļu želeju ar putukrējumu — vienīgo viņas iemīļoto ēdienu. Komovam nolēmu neko papildus nelikt pagatavot, Vanderhūzem, mirkli padomājis, — arī ne, tomēr drošības pēc ēdienkartes kopējā daļā ierakstīju dažas glāzes vīna — ja nu kādam sagribēsies stiprināt dvēseles spēkus … To paveicis, devos uz kajīti un apsēdos pie savas pults.

Mani palīgi strādāja precīzi kā pulkstenis, Maijas kajītē nebija, bet Vanderhūze ar Komovu sacerēja steidzamu radiogrammu bāzei. Abi strīdējās.

— Tā nav informācija, Jakov, — Komovs teica. — Jūs zināt vēl labāk nekā es: pastāv noteikta forma — kuģa stāvoklis, mirstīgo atlieku stāvoklis, iespējamie katastrofas cēloņi, sevišķas nozīmes atradumi… un tā tālāk.

— Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Bet jūs, Genadij, taču atzīstat, ka šim priekšrakstam ir nozīme tikai uz bioloģiski aktīvām planētām. Taču konkrētajā situācijā …

— Tad jau labāk vispār nesūtīt nekādu radiogrammu. Sēdīsimies glaiderī, lidosim atpakaļ uz turieni un šodien pat sastādīsim pilnīgu aktu, lai viss būtu, kā pienākas…

Vanderhūze pakratīja galvu.

— Nē, Genadij, es kategoriski iebilstu. Tādās komi sijās jābūt vismaz trim cilvēkiem. Turklāt ir jau tumšs, mums nebūs iespējams sīki apskatīt tuvāko apkārtni… Un vispār tas jādara no rīta, kad galva svaiga, nevis pēc garas darba dienas. Kā jūs domājat, Genadij?

Sakniebis plānās lūpas, Komovs viegli padauzīja ar dūri pa galdu.

— Ak, cik tas ir nelaikā, — sapīcis viņš noteica.

— Tādi notikumi vienmēr ir nelaikā, — Vanderhūze viņu mierināja. — Nekas, rīt no rīta mēs dosimies uz turieni trijatā …

— Varbūt tad šodien vispār neko nevajag ziņot? — Komovs viņu pārtrauca.

— To nu gan man nav tiesību darīt, — ar nožēlu es teicu Vanderhūzem. — Bet kāpēc lai mēs neziņotu?

Komovs piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, augstprātīgi paskatījās uz Vanderhūzi.

— Kā jūs nesaprotat, Jakov, — viņš teica, acīm redzami aizkaitināts. — Vecā tipa kuģis, svešs kuģis, ieraksts bortžurnālā nez kāpēc izdzēsts … Ja mēs nosūtīsim šāda veida ziņojumu, — viņš paķēra no galda papīra lapiņu un pavicināja to Vanderhūzem gar degunu, — Sidorovs nodomās, ka mēs vai nu negribam, vai nespējam patstāvīgi izdarīt ekspertīzi. Viņam tas nozīmētu vēl vienas rūpes, jo būtu jāorganizē komisija, jāmeklē cilvēki, jāatkaujas no ziņkārīgajiem dīkdieņiem… Mēs nostādīsim sevi muļķīgā, smieklīgā stāvoklī. Un padomājiet, Jakov, — par ko pārvērtīsies mūsu darbs, ja uz šejieni gāzīsies ziņkārīgo slaistu bari?

— Hm, — Vanderhūze novilka. — Tas ir, citiem vārdiem sakot, jūs nevēlaties, ka mūsu darba iecirknī sarodas nepiederošas personas. Vai tā ir?

— Tieši tā, — Komovs stingri noteica.

Vanderhūze paraustīja plecus.

— Ja nu tā… — Viņš mirkli padomāja, paņēma no Komova papīru un pierakstīja tur vēl dažus vārdus. — Vai tadā veidā ies cauri? «ER-2 bāze,» — ātri bērdams vārdus, viņš nolasīja. — «Steidzama. Simt otrajā kvadrātā atklāts avarējis «Pelikāna» tipa Zemes kosmosa kuģis ar reģistrācijas numuru tādu un tādu, uz kuģa divu cilvēku mirstīgās atliekas, domājams — vīrieša un sievietes, ieraksts bortžurnālā izdzēsts, sīkāku ekspertīzi…» — te Vanderhūze paaugstināja balsi un nozīmīgi pacēla pirkstu, — «sāksim rīt.» Nu, kā jums šķiet, Genadij?

Brītiņu Komovs stāvēja, domīgi šūpodamies no pirkstgaliem uz papēžiem.

— Nu labi, — viņš beidzot teica, — lai tā būtu. Vienalga, kā, lai tikai mūs netraucē. Lai tā būtu.

Viņš pēkšņi pagriezās un izgāja no kajītes. Vanderhūze uzrunāja mani:

— Noraidi to, lūdzu, Stas. Un laiks jau arī pusdienot, kā tev šķiet? — Viņš piecēlās un domīgi izteica vienu no savām mīklainajām frāzēm: — Būtu tikai alibi, gan līķi atrastos.

Es kodēju radiogrammu un nosūtīju to ar steidzamo impulsu. Mani bija pārņēmusi savāda jutoņa. Pavisam nesen, pirms īsa brītiņa, kaut kas uzbāzīgs bija ielauzies zemapziņā un traucēja kā skabarga. Es mirkli pasēdēju pie rācijas un ieklausījos. Jā, ieklausīties, zinot, ka kuģis ir ļaužu pilns, — tas bija pavisam kas cits. Dzirdams, ka pa lokveida gaiteni ātri aizsoļo Komovs. Viņam vienmēr tāda gaita, it kā viņš steigtos, bet reizē viņam būtu zināms, ka var arī nesteigties, jo bez viņa nekas nesāksies. Tad atskan Vanderhūzes balss, kas kaut ko dudina. Maija viņam atbild, un viņai ir parastā balss noskaņa — augsta un neatkarīga, acīmredzot viņa ir jau nomierinājusies vai arī savaldās. Tagad nav ne klusuma, ne tukšuma, ne mušas zirnekļa tīklā … Un pēkšņi es sapratu, kas tā par uzbāzīgu domu ielauzusies manā zemapziņā: mirstošās sievietes balss manos nesenējos murgos un bojā gājusī sieviete sadragātajā zvaigžņu kuģī… Sagadīšanās, protams… Nav ko teikt, briesmīga sagadīšanās.