Mazais cilvēkbērns

Pirmā nodaļa TUKŠUMS UN KLUSUMS

— Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.

— Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?

Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.

— Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.

— Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Vanderhūzern. — Uz ezeru?

Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.

— Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?

— Domāju, ka būs jāpaciešas.

Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.

— Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?

Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrūmusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.

Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:

— Gatavi?

— Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?

— Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrāts. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.

— Skaidrs, — teicu bez entuziasma, jo man nepatika piebilde par iespējamo aizkavēšanos.

Maija klusēdama piegāja pie glaidera. Komovs, beidzot ticis galā ar kažoka aizdari, pārvilka ar plaukstu pār krūtīm un sekoja viņai. Vanderhūze paspieda man plecu.

— Mazāk blenz uz visām šīm peizāžām, — viņš deva padomu. — Pēc iespējas vairāk sēdi mājās un lasi. Saudzē nervus.

Vanderhūze bez steigas ierausās glaideri, iesēdās vadītāja krēslā un pameta man ar roku. Maija beidzot atļāvās pasmaidīt un arī pamāja. Komovs neskatīdamies pa

meta ar galvu, mašīnas lūka aizvērās, un es viņus vairs neredzēju. Glaideris nedzirdami izkustējās no vietas, strauji uzņēma gaitu, slīdēdams uz priekšu un uz augšu, pēc tam, ātri attālinādamies, pārvērtās par mazu, melnu punktu, kas drīz vien izgaisa. Es paliku viens.

Kādu laiku stāvēju, rokas dziļi kažoka kabatās sabāzis, un skatījos, kā darbojas mani palīgi — kiberi. Pa vienu nakti tie bija krietni pastrādājuši, iztērējušies un tagad, maksimāli atvēruši saules encrgosavācējus, kāri rija bālo buljoniņu, ar ko viņus baroja vārgais violetais spīdeklis. Nekas cits tiem nerūpēja. Un nekas vairāk nebija vajadzigs, pat es ne — vismaz līdz tam laikam, kamēr nav izpildīta paredzētā programma. Tiesa gan, tiklīdz nokļuvu neveiklā Toma vizieru redzeslaukā, viņš iededza rubīnsarkanos priekšējos signālus, un to varēja uzskatīt gan par sveicienu, gan izklaidīgi pieklājīgu goddevību, taču es zināju, ka tas gluži vienkārši nozīmē: «Man un pārējiem viss kārtībā. Pildām savu uzdevumu. Vai jaunu norādījumu nav? Man nebija jaunu norādījumu. Jutos ļoti, ļoti vientuļš, un visapkārt valdīja liels, ārkārtīgi liels klusums.

Tas nebija akustikas laboratorijas klusums, kad ausis ir kā ar vati aizbāztas, ne arī tas brīnišķais vakara lauku klusums, kas atspirdzina un nomierina nervus, liek aizmirst steigu un apņem kā mīksta, glāstoša sega. Šejienes klusums bija sevišķs — griezīgs, caurredzams, kā vakuums, kas uzbudina, — milzīgas, absolūti tukšas pasaules klusums.

Es tramīgi paskatījos uz visām pusēm. Vispār laikam jau nevar tā runāt pats par sevi, laikam vajadzētu teikt vienkārši: «Es paskatījos apkārt.» Tomēr patiesībā es palūkojos nevis vienkārši, bet tieši tramīgi. Bez trokšņa rosijās kiberi. Bez skaņas žilbināja violetā saule. Man pašam vajadzēja saņemties un tikt ar sevi galā.

Varētu, teiksim, saņemties un beidzot aiziet uz leduskalnu. Līdz tam bija kilometri pieci, bet standartinstrukcija kategoriski aizliedz dežurantam aiziet no kuģa tālāk par simt metriem. Citos apstākļos droši vien sasodīti vilinoši būtu riskēt un pārkāpt noteikumus, bet ne šeit. Šeit es varēju aiziet no kuģa ne tikai piecus, bet simt divdesmit piecus kilometrus, un nekas nenotiktu ne ar mani pašu, ne ar manu kuģi, ne ar desmitiem citu kuģu, kas tagad nosēdināti visās planētas klimatiskajās joslās uz dienvidiem no manis. No šiem kroplajiem brikšņiem neizlīdīs esi pārpūlējies un tevi vajadzēs iztīrīt. — Ieskatījos Toma darba dienasgrāmatā. Profilaktiskā apskate viņam bija paredzēta šovakar. — Labi, līdz vakaram mēs kā nekā novilksim, vai ne?

Tomam iebildumu nebija. Kādu laiciņu vēroju, kā roboti strādā, pēc tam izslēdzu videoekrānu: leduskalns, miglas vāli virs purva, tumšās klinšu šķautnes… Labāk visu to neredzēt.

Atskaiti tomēr nosūtīju un tūlīt nodibināju sakarus ar ER-6. Vadiks atsaucās bez kavēšanās, it kā mani vien būtu gaidījis.

— Nu, kādi jums jaunumi? — es vaicāju viņam, un viņš to pašu gribēja zināt no manis.

— Pie mums nav nekā jauna, — es teicu.

— Bet mums apsprāgušas ķirzakas, — Vadiks pavēstīja.

— Ek, jūs, — es novilku. — Komovs, doktora Mboga mīļākais skolnieks, jūs taču brīdināja, ka ar rāpuļiem nevajag steigties.

— Kas tad ar tiem steidzas? — Vadiks iebilda. — Ja gribi zināt manas dornas, rāpuļi šeit vienkārši neizdzīvos. Elles karstumsl

— Vai peldaties arī? — ar skaudību jautāju.

Vadiks brītiņu klusēja.

— Laiku pa laikam pamērcējamies, — viņš beidzot atsaucās.

— Kāpēc tā?

— Briesmīgs tukšums, — Vadiks teica. — Tāda kā baigi liela vanna … Tu to nesapratīsi. Normāls cilvēks nemaz nevar iedomāties tik neticami lielu vannu. Es šeit nopeldēju kilometrus piecus, sākumā viss bija labi, tad pēkšņi iedomājos, ka esmu nevis baseinā, bet gan okeānā! Un bez manis tajā nav nevienas dzīvas dvēseles … Nē, vecīt, to tev nesaprast. Es tikko nenoslīku.

— N-jā, — es novilku. — Tātad jūs arī..,

Vēl brītiņu papļāpājām, bet tad Vadiku izsauca bāze un mēs steidzīgi atvadījāmies. Izsaucu ER-9. Hanss neatbildēja. Varētu, protams, izsaukt ER-1, ER-3, ER-4 un tā tālāk — līdz ER-12, parunāt par to, ka te ir tāds tukšums un viss bez dzīvības, bet kāds no tā būtu labums? Absolūti nekāds, ja padomā. Tāpēc izslēdzu rāciju un pārsēdos pie savas pults. Kādu brītiņu sēdēju tāpat vien — skatījos uz ekrāniem un apcerēju mūsu darbu, no kura, manuprāt, ir divkāršs labums: mēs ne tikai glābjam pantiešus no nenovēršamas un pilnīgas bojāejas, bet mēs vēl izglābsim arī šo planētu — no tukšuma, no nāves klusuma, no bezjēdzīgas eksistences. Man ienāca prātā, ka pantieši droši vien ir diezgan dīvaina rase, ja jau mūsu ksenopsihologi uzskata, ka šī planēta, uz kuras pašlaik atrodamies, viņiem vislabāk piemērota. Uz Parītas viņiem, jādomā, ir visai dīvains dzīvesveids. Viņus nogādās uz šejieni, sākumā, protams, ne visus uzreiz, bet no katras cilts pa diviem, pa trim pārstāvjiem, tie ieraudzīs sasalušo, apsarmojušo pludmali, leduskalnus, tukšo, salto okeānu, nedzīvās violetās debesis — ieraudzīs to visu un izsauksies: «Brīnišķīgi! Nu tieši kā mājās!» Grūti tam noticēt. Tiesa gan, uz viņu ierašanās laiku te vairs nebūs tāds tukšums un vientulība. Ezeros jau mitīs zivis, brikšņos — medījami putni un zvēri, bet sēkļos pie krasta — ēdamie gliemeži. Varbūt arī ķirzakas kaut kā iedzīvosies … Turklāt, jāatzīst, pantiešiem nav nekādas izvēles. Ja, teiksim, būtu zināms, ka mūsu Saule nupat, nupat eksplodēs un visa dzīvība uz Zemes iznīks, arī es nebūtu pārlieku Izvēlīgs. Droši vien nodomātu: nekas, gan jau kaut kā izdzīvosim. Jādomā gan, ka pantiešiem neviens pat neprasa. Viņi tik un tā neko nesaprot, viņiem vēl nav pat pašas primitīvākās kosmogrāfijas. Un viņi nemaz nezinās, ka pārcēlušies uz citu planētu …

Pēkšņi es atskārtu, ka saklausu kaut kādu skaņu. Tādu kā švīkstoņu, it kā ķirzaka būtu paskrējusi garām. Sis rāpulis man acīmredzot bija palicis prātā no nesenās sarunas ar Vadiku, švīkstoņa patiesībā bija nenosakāmas izcelsmes un tikko dzirdama. Pēc tam kabīnes tālākajā kakta atskanēja tāds kā tikšķis — un tūlit kaut kur it kā nolija ūdens strūkla. Tik tikko saklausāmi sīca muša, it kā iekļuvusi zirnekļa tīklā, un satrauktas balsis cita caur citu ātri kaut ko nobubināja. Pa gaiteni atkal dzirdēju aizšvīkstam ķirzaku. Es jutu, ka no sasprindzinājuma man kakla muskuļus sarāvuši krampji, un piecēlos. To darot, nejauši aizķēru rokasgrāmatu, kura atradās uz pults malas, un tā ar briesmīgu troksni nogāzās uz grīdas. Pacēlu to un ar skaļu blīkšķi nometu atpakaļ uz pults. Sāku dungot brašu maršu un, stingri piesizdams kājas, izgāju gaitenī.

Parastais klusums. Klusums un tukšums. Vanderhūze katru vakaru mums to izskaidro ārkārtīgi saprotami. Cilvēks nav daba, viņš necieš tukšumu. Ja ap viņu radies tukšums, viņš cenšas to piepildīt. Viņš piepilda to ar rēgiem un iedomātām skaņām, ja ne ar ko reālu nespēj piepildīt. Trīs dienas es šādas iedomātas skaņas esmu izklausījies vairāk, nekā vajag. Droši vien drīz redzēšu arī parādības …

Brašā solī maršēju pa gaiteni garām tukšajām kajītēm, bibliotēkai, arsenālam, bet, nonācis lidzās medicīniskā dienesta telpām, sajutu vāju smārdu — svaigu un vienlaikus nepatīkamu, kas atgādināja ožamo spirtu. Apstājos un sāku ošņāt gaisu. Pazīstama smaka, taču netiku skaidrībā, kas īsti te smaržo. Iemetu acis ķirurģiskajā nodaļā. Kibernētiskais ķirurgs — pie griestiem piekārts milzīgs, balts astoņkājis, kas pastāvīgi bija ieslēgts, — salti pagrieza pret mani zaļganus redzokļus un mazliet pacēla manipulatorus par zīmi, ka ir sagatavojies darbam. Šeit smaka bija stiprāka. Ieslēdzu avārijas ventilatorus un soļoju tālāk. Cik briesmīgi saasinājušās visas sajūtas! Lai nu kas, bet oža man vienmēr bijusi vāja un nekur nederīga …

Mans izlūkgājiens noslēdzās virtuvē. Arī te gaiss bija smaržu pilns, taču pret šīm smaržām man nebija nekas iebilstams. Lai saka, ko grib, bet virtuvē noteikti jābūt smakām. Uz citiem kuģiem ir vienalga — virtuve vai' kajīte: smaka visur vienāda. Man tā nav un nebūs. Man ir sava kārtībā. Tīrība ir tīrība, bet virtuvē jābūt patīkamām smaržām. Garšīgām. Apetīti ierosinošām. Man šeit četras reizes dienā jāsastāda ēdienkarte un — iegaumējiet! — tas jādara, kaut pašam pilnīgi trūkst apetītes, jo ēstgriba acīmredzot nav savienojama ar šeit valdošo tukšumu un klusumu …

Ēdienkartes sastādīšanai man vajadzēja ne mazāk kā pusstundu. Tās bija grūtas trīsdesmit minūtes, taču es darīju, ko varēju. Pēc tam ieslēdzu pavāru, ieskaidroju viņam ēdienkarti, bet pats devos palūkoties, kā strādā mani palīgi.

Jau uz kajītes sliekšņa ieraudzīju, ka noticis kas ārkārtējs. Uz manas pults visi trīs darba ekrāni rādija, ka roboti pavisam apstājušies. Pieskrēju pie pults, ieslēdzu videoekrānu un sastingu: būvlaukums bija tukšs. Tādu gadījumu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Nebiju pat dzirdējis, ka vispār kaut kas tamlīdzīgs var notikt. Pakratīju galvu un metos uz durvīm. Kiberus kāds bija aizvedis… Nomaldījies meteorīts … Kāds iezvēlis Tomam pa krustiem .., Saniķojusies programma … Nē, nē, tas nav iespējams! Es ielēcu kesonā un paķēru kažoku. Nekādi nevarēju trāpīt rokas piedurknēs, steigā netiku galā ar aizdares sistēmu un, kamēr cīnījos ar apģērbu tāpat kā barons Minhauzens ar savu nepaklausīgo kažoku, gara acīm skatīju briesmīgu ainu: kaut kas nezināms un neiespējams ved prom manu Tomu kā sunīti, un kiberi paklausīgi slīd iekšā miglā, kūpošajā dunibrājā, iegrimst brūnajā žurgā un izgaist uz mūžīgiem laikiem… Ar kāju no visa spēka uzspiedu uz membrānas un izlēcu no kuģa.

AĪan acu priekšā viss sagriezās. Kā izrādījās, kiberi bija tepat pie kuģa. Tie drūzmējās pie kravas lūkas, un, viegli cits citu atgrūzdami, ikviens it kā centās pirmais iekļūt kuģa kravas telpās. Tas bija kaut kas neiedomājams, tas bija briesmīgi. Izskatījās, it kā tie censtos pēc iespējas ātrāk patverties kuģa tilpnē, paslēpties no kaut kā nezināma, paglābties… ir gan stāstīts par gadījumiem, kad roboti sadumpojušies, taču tas notiek ļoti reti, bet par robotu-celtnieku dumpi neesmu vēl nekad dzirdējis. Mani nervi bija tik ļoti saspringti, ka es jau sagatavojos uz visļaunāko. Taču nekas nenotika. Pamanījis mani, Toms pārstāja dīdīties un ieslēdza signālu: «Gaidu norādījumus.» Es viņam parādīju ar rokām: «Atgriezties savā vietā un turpināt programmā paredzēto darbu.» Toms paklausīgi ieslēdza atpakaļgaitu, apgriezās un zvalstīdamies vēlās uz būvlaukuma pusi. Džeks un Rekss, protams, viņam sekoja. Bet es vēl arvien stāvēju pie lūkas — mute izkaltusi, kājas ceļgalos kļuvušas ļenganas, jutu, ka man jāapsēžas.

Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,

Apņēmīgi sabāzu rokas kabatās un so|oju uz būvlaukumu. Mani padotie strādāja, it kā nekas nebūtu noticis. Toms, kā parasti, uzmanīgi pieprasīja jaunus norādījumus. Džeks apstrādāja dispečeru telpas pamatus, kā noteikts viņa programmā. Rekss līkumoja pa gatavo nosēšanās joslas posmu un tīrīja celiņu. Jā, ar kiberu programmu kaut kas tomēr nav kārtībā. Nosēšanās josla piemētāta ar akmeņiem… Agrāk to tur nebija, un nav nemaz vajadzīgi, celtniecības materiālu pietiek arī bez akmeņiem. Jā, kā Toms pirmīt apstājās, kopš tā laika veselu stundu viņi te darījuši pavisam ko citu. Gatavajā joslā mētājas kaut kādi žagari… Es noliecos, pacēlu vienu zariņu un, izklaidīgi sizdams ar to pa zābaka stulmu, pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Vai drošības dēļ man nevajadzētu apstādināt kiberus tūlīt, negaidot profilakses termiņu? Velns parāvis, vai tiešām esmu kaut ko saputrojis programmā? Neaptverami… Nosviedu žagaru uz akmeņu čupas, ko Rekss bija savācis, pagriezos un devos uz kuģi.