Mazais cilvēkbērns

Septītā nodaļa JAUTAJUMl UN ŠAUBAS

Brokastu laikā Komovs bija ļoti runīgs. Man šķiet, naktī viņš nemaz nebija gulējis, acis viņam izskatījās apsarkušas, vaigi iekrituši, taču viņš bija labā omā un priecīgi satraukts. Viņš padzēra stipru tēju un izklāstīja mums savas domas un secinājumus.

Viņa vārdiem runājot, tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka aborigēni ir radikāli pārveidojuši zēna organismu. Atklājās, ka tic ir ārkārtīgi drosmīgi un zinoši eksperimentētāji: tie bija pārmainījuši viņa fizioloģiju un daļēji arī anatomiju, neiedomājami paplašinājuši Cilvēkbērna smadzeņu aktīvo daļu, kā arī apgādājuši viņu ar jauniem fizioloģiskiem mehānismiem, kādus, ņemot vērā pašreizējo zinātnes attīstības līmeni uz Zemes, parastā cilvēka organismā attīstīt nav iespējams. So anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu mērķis ir skaidri redzams: aborigēni nevarīgo Cilvēkbērnu gluži vienkārši centušies pielāgot šīs planētas apstākļiem, kas cilvēkam ir absolūti nepiemēroti. Nav visai skaidrs, kāpēc viņi tik nopietni icjaukušies centrālās nervu sistēmas darbībā. Var, protams, pieņemt, ka tas noticis nejauši, kā anatomisko un fizioloģisko pārmaiņu blakusparādība. Taču tikpat labi var pieņemt, ka cilvēka smadzeņu iespējas viņi izmantojuši mērķtiecīgi. Un tad rodas vesela virkne hipotēžu. Kaut vai, teiksim, tāda: viņi centušies saglabāt Mazajam Cilvēkbērnam visas viņa zīdaiņa vecuma atmiņas un iespaidus, lai atvieglotu adaptēšanos, ja viņš kādreiz atkal nokļūs cilvēku sabiedrībā. Mazais patiešām apbrīnojami viegli atrada ar mums kopēju valodu, jo mēs viņa acīs neesam ne ķēmi, ne briesmoņi. Tomēr nav arī izslēgts, ka mazā Maugļa ārkārtīgi labi attīstītā atmiņa un viņa fenomenālie skaņu reproducēšanas centri ir tikai aborigēnu pūliņu blakusrezultāts. Varbūt aborigēni vispirms centušies izveidot stabilus psihiskus sakarus starp sevi un atrastā bērna centrālo nervu sistēmu. Doma, ka tādi sakari pastāv, ir ļoti ticama. Citādi būtu grūti izskaidrojami tādi fakti kā, teiksim, Pjēra spontāno — loģiski nesaprotamo — atbilžu rašanās uz jautājumiem, visu viņa apzināto un pat neapzināto vēlmju noteiktā piepildīšanās; viņa piesaiste tieši šim planētas rajonam. Par šādu psihisku saistību starp aborigēniem un Mazo droši vien liecina arī spēcīgais uzbudinājums, psihiskā spriedze, kāda rodas Pjēram, ieraugot cilvēku. Viņš pats nespēj izskaidrot, tieši kāpēc cilvēki viņu traucē. Acīmredzot ne jau viņu mēs traucējam. Mēs traucējam aborigēnus. Un tā nu esam nonākuši pie būtiskā: kas īsti ir šie aborigēni.

Loģiski domājot, jāsecina, ka aborigēni ir vai nu mikroskopiskas, vai gigantiskas būtnes, vienalga, kādas tās

arī būfu, pēc lieluma tās nav salīdzināmas ar Cilvēkbērnu. Tieši tāpēc Mazais pašas šīs būtnes un to parādīšanos uztver kā stihiju, kā daļu no dabas, kas ir ap viņu kopš zīdaiņa vecuma. («Kad es jautāju viņam par antēnām, Mazais diezgan vienaldzīgi paziņoja: tās viņš redz pirmo reizi, bet viņš katru dienu kaut ko redz pirmo reizi. Vārdus tamlīdzīgu parādību apzīmēšanai mēs taču nevarējām atrast.») Viņš, Komovs, personiski sliecas domāt, ka aborigēni ir kādi milzīgi superorganismi, kas stāv ārkārtīgi tālu kā no humanoīdiem, tā arī no tādām nehumanoīdām struktūrām, ar kurām cilvēks sastapies agrāk. Pagaidām mēs par tiem zinām ārkārtīgi maz. Mēs esam redzējuši virs apvāršņa baismīgas ierīces (vai veidojumus?), kuru parādīšanās un nozušana acīm redzami saistīta ar Mazā apciemojumiem. Mēs esam dzirdējuši ne ar ko nesalīdzināmas skaņas, kuras atveidoja Mazais, aprakstīdams savas «mājas». Mēs esam sapratuši, ka, spriežot pēc tā, par ko aborigēni pratuši pārvērst parastu cilvēka mazuli, viņiem ir ārkārtīgi augsts teorētisko un praktisko zināšanu līmenis. Un tas arī ir viss. Pagaidām mums pat jautājumu nav daudz, kaut gan šie nedaudzie jautājumi, protams, ir būtiski. Kāpēc aborigēni izglābuši Cilvēkbērnu un gādā par viņu, kāpēc tie vispār sākuši interesēties par viņu, kāda tiem daļa par Cilvēkbērnu? Kā viņi palīst cilvēkus — vai pazīst labi, orientējas cilvēku psiholoģijas un socioloģijas pamatos? Kāpēc viņi, par spīti visam, tomēr izvairās no sakariem ar cilvēkiem? Kā apvienot nepārprotami augstu zināšanu līmeni ar pilnīgu jebkādas saprātīgas rīcības pazīmju trūkumu? Vai varbūt tagadējais nožēlojamais planētas stāvoklis ir tieši šādas nesaprātīgas rīcības sekas? Varbūt šāds stāvoklis šķiet nožēlojams vienīgi no mūsu viedokļa? Patiesību sakot, tie arī ir visi galvenie jautājumi. Viņam, Komovam, šajā sakarībā ir savi apsvērumi, taču viņš domā, ka pagaidām vēl nav pienācis laiks tos izpaust.

Skaidrs, ka mūsu atklājums ir ārkārtīgi svarīgs, tas noteikti jāizmanto, bet to var izdarīt vienīgi ar Mazā starpniecību. Drīz tiks atsūtīti mentoskopi un cita spectehnika. Izmantot to pilnībā varēsim vienīgi tad, ja Mazais mums uzticēsies, turklāt izjutīs pietiekami stipru vajadzību pēc mums.

— Esmu nolēmis šodien nestāties kontaktos ar viņu, — Komovs pavēstīja, atstumdams tukšo glāzi. — Šodien ir jūsu kārta. Stas, parādiet viņam savu Tomu. Maija, spēlējiet ar viņu bumbu un paviciniet glaideri. Draugi, nekautrējieties no viņa, esiet jautrāki, vienkāršāki! Iedomājieties, ka viņš ir jūsu jaunākais brālītis — brīnumbērns… Jakov, jums būs jāpadežurē. Galu galā jūs pals šīs dežūras noteicāt… Ja Mazais nokļūst arī pie jums, saņemieties un atļaujiet viņam paraustīt sevi aiz vaigubārdas — viņš par to ļoti interesējas. Bet es kā zirneklis noslēpšos, visu novērošu un reģistrēšu. Tāpēc lūdzu, jaunieši, apgādājieties ar «trešo aci». Ja Mazais jautās par mani, sakiet, ka es domāju. Dziediet viņam dziesmas, parādiet kino… Iepazīstiniet viņu ar skaitļotāju, Stas, paskaidrojiet, kā tas darbojas, mēģiniet ar viņu sacensties skaitļošanā. Domāju, ka te jūs gaida ne mazums pārsteigumu … Un lai viņš vairāk jautā, pēc iespējas vairāk jautā. Jo vairāk, jo labāk … Bet tagad, draugi, pie darba!

Viņš pielēca kājās un steidzīgi aizskrēja. Mēs saskatījāmies.

— Vai jautājumi ir, kibertehniķi? — Maija vaicāja. Tonis bija vēss, balsī nejuta sirsnības. Pa visu rītu tie bija viņas pirmie vārdi. Viņa šodien pat nebija sasveicinājusies ar mani.

— Nē, kvartīrmeistar, jautājumu nav. Redzu jūs, bet nedzirdu.

— Tas viss, protams, ir labi, — Vanderhūze domīgi teica. — Man nav žēl vaigubārdas. Bet!

— Patiešām, — Maija pieceldamās sacīja. — Bet.

— Es gribu teikt, ka vakarvakarā pienāca radiogramma no Gorbovska, — Vanderhūze turpināja. — Viņš ļoti delikāti, bet pilnīgi nepārprotami lūdza Komovu neforsēt kontaktus un atkal lika manīt, ka labprāt vēlētos mums piebiedroties.

— Un ko Komovs? — es gribēju zināt.

Vanderhūze atmeta galvu un, glaudīdams vaigubārdu

vienā pusē, paskatījās uz mani no augšas.

— Komovs par to izteicās necienīgi. Mutiski, protams. Atbildēja, ka pateicas par padomu.

— Un tālāk? — es vaicāju. Man ļoti gribējās paskatīties uz Gorbovski. Es viņu lāgā nebiju redzējis.

— Tas ir viss, — Vanderhūze atteica pieceldamies.

Mēs ar Maiju devāmies uz arsenālu. Tur sameklējām

un piestiprinājām pie pieres platas plastikāta stīpas ar «trešo aci»; tas ir portatīvs, vienam izlūkam domāts teleraidītājs, un ar to iespējams nepārtraukti raidīt vizuālo un akustisko informāciju — visu, ko redz un dzird pats izlūks. «Trešā acs» ir vienkārša, bet asprātīga ierīce, kura pavisam nesen tika ieslēgta ER aparatūras komplektā. Vajadzēja mazliet papūlēties, kamēr pielāgojām stīpas, lai tās nespiestu deniņus un nekristu uz deguna un lai objektīvu neekranizētu kapuce. Kamēr darbojāmies arsenālā, visādi jokoju un mēģināju izprovocēt Maiju, lai viņa mani ķircinātu un pavilktu uz zoba, vispār laidu vaļā uz nebēdu, lai meiteni kaut mazliet uzpurinātu. Bet viss velti — Maija bija drūma, kā bijusi, un klusēja vai atbildēja ar «jā» vai «nē». Tā ar viņu šad tad notiek, viņai uznāk grūtsirdības lēkmes, un tādās reizēs meiteni labāk likt mierā. Taču man bija aizdomas, ka šoreiz Maija ir nevis grūtsirdīga, bet saskaitusies un dusmojas tieši uz mani; nez kāpēc jutos viņas priekšā vainīgs un nemaz nezināju, ko darīt.

Vēlāk meitene aizgāja uz savu kajīti sameklēt bumbu, bet es izlaidu Tomu no angāra un aizsūtīju uz nosēšanās joslu. Saule jau bija pacēlusies debesīs, sals mazinājies, tomēr vēl arvien bija ļoti auksts. Deguns man acumirklī sasala. No okeāna puses vilka neliels, toties stindzinošs vējš. Mazais nekur nebija manāms.

Mazliet patrenkāju Tomu pa nosēšanās joslu, lai viņš iesildītos. Tāda uzmanība Tomam glaimoja, un viņš uzticīgi lūdza jaunas pavēles. Pie mums pienāca Maija ar bumbu, un, lai nenosaltu, mēs minūtes piecas dauzījām to, atklāti sakot, spēlējām ar patiku. Cerēju, ka Maija, kā parasti, iedegsies un spēle viņu aizraus, bet velti. Tas ilgāk vairs nebija izturams, tāpēc es noprasīju tieši, kas noticis. Viņa novietoja bumbu uz apmales, pati apsēdās uz tās, savilka kažoku un savaikstīja bēdīgu seju.

— Kas tev noticis? — es atkārtoju.

Maija pavērās manī un atkal novērsās.

— Varbūt tu tomēr atbildēsi? — jautāju, paceldams balsi.

— Neliels vējiņš, — Maija teica, izklaidīgi lūkodamās

debesīs.

— Kas?! — es iesaucos. — Kāds vējiņš?

Viņa pabungoja ar pirkstu sev pa pieri līdzās «trešās acs» objektīvam un sacīja:

— Muļ-ver-ķi-ver, mū-ver-su-ver sa-ver-ru-ver-nu-ver no-ver-klau-ver-sās-vcr.

— Pa-ver-ti-ver muļ-ver-ķe-ver, — es atcirtu, — tur-ver ta-ver-ču-ver trans-ver-la-ver-tors-ver…

— Kas tiesa, tas tiesa, — Maija atsaucās. — Tāpēc jau es tev saku: re, kāds vējiņš.

— Jā, vējiņš, kā jau vējiņš.

Brītiņu pastāvēju, juzdamies velnišķīgi neveikli un pūlēdamies atrast kādu neitrālu sarunas tematu, bet neko citu, izņemot to pašu vējiņu, nevarēju sadomāt. Tad es iedomājos, ka vajadzētu mazliet pastaigāties. Vēl ne reizi nebiju klaiņojis pa apkārtni — atrodos šeit gandrīz nedēļu, bet uz šīs zemes vēl nemaz lāgā neesmu stāvējis, vienīgi ekrānā redzējis. Turklāt mums bija cerība kaut kur brikšņos sastapt mazo Maugli, it sevišķi, ja viņš pats vēlēsies satikties ar mums, un tas būtu ne tikai patīkami, bet arī derīgi — varētu iesaistīt viņu sarunā viņam ierastos apstākļos. Sos apsvērumus izklāstīju Maijai. Viņa klusēdama piecēlās un devās uz purva pusi, bet es, paslēpis degunu kažoka apkaklē un sabāzis rokas dziļāk kabatās, vilkos viņai pakaļ. Toms, paguris aiz iztapības, gribēja sekot man pa pēdām, taču es pavēlēju palikt uz vietas un gaidit tālākus norādījumus.

Purvā iekšā mēs, protams, nelīdām, bet gājām tam apkārt, spraukdamies cauri krūmu biezoknim. Augu valsts šeit bija gaužām nožēlojama — bālgana, sausnēja, apvītušas zilganas lapiņas ar metālisku spīdumu, trausli, mezglaini zariņi, oranža, plankumaina miza. Reti kāds krūms bija manā augumā, tā ka Vanderhūze ar savu vaigubārdu diez vai riskētu šeit līst. Zem kājām elastīgi šūpojās biezs kritušo lapu slānis, sajaukts ar smiltīm. Ēnā dzirkstīja sarma, šī trūcīgā augu valsts gribot negribot izraisīja zināmu cieņu. Te nebija nemaz tik viegli: naktī temperatūra noslīdēja līdz mīnus divdesmit grādiem, dienā reti kad pacēlās virs nulles, bet zem saknēm — sāļa tīras smilts augsne. Nedomāju gan, ka no mūsu — Zemes — augiem kāds spētu piemēroties šejienes bēdīgajiem apstākļiem. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka šajā apsarmojušajā biezoknī kaut kur klaiņo kails Cilvēkbērns, staigādams basām kājām pa sasalušajām smiltīm.

Man šķita, ka biezajos brikšņos pa labi kaut kas sakustas. Apstājos un pasaucu: — Mazais! — taču atbildes nebija. Ap mums valdīja sastindzis, ledains klusums. Ne lapu šalkoņas, ne kukaiņu sīkšanas. Nedzīvā apkārtne izraisīja dīvainu izjūtu — it kā mēs maldītos starp teātra dekorācijām. Apgājām apkārt garajai miglas strēlei, kas bija izlīdusi no karstā purva, un sākām kāpt augšā pa nogāzi. Patiesību sakot, tā bija smilšu kāpa, kas apaugusi ar krūmiem. Jo augstāk rāpāmies, jo cietāka kļuva pamatne zem kājām. Uzrausušies pašā virsotnē, atvilkām elpu un aplūkojām apkārtni. Kuģi mūsu acīm slēpa miglas auti, toties nosēšanās josla bija skaidri saskatāma. Saulē līksmi dzirkstīja joslas apmale, sērdienīgi melnēja vidū atstātā bumba, un pie tās nedroši mīņājās smagnējais Toms, mēģinādams atrisināt uzdevumu, kas viņam acīm redzami nav pa spēkam: vai nu aizvākt no joslas nepiederošo priekšmetu, vai arī, ja nepieciešams, ziedot dzīvību par šo cilvēku aizmirsto priekšmetu.

Sasalušajās smiltīs es pamanīju pēdas — tumšus, mitrus plankumus, kas skaidri izcēlās sidrabaini sarmotajā līdzenumā. Te bija gājis Mazais, turklāt tas noticis nesen. Viņš bija sēdējis pakalna korē, tad piecēlies un devies lejup pa nogāzi, aiziedams tālāk no kuģa. Pēdas nozuda biežņā, kas aizņēma ieplaku starp kāpām.

— Mazais! — es pasaucu vēlreiz, un atkal sauciens palika bez atbildes. Tad sāku kāpt lejā ieplakā.

Es viņu atradu tūlīt. Viņš gulēja uz mutes, izstiepies visā garumā, piespiedies ar vaigu pie zemes un apņēmis galvu rokām. Cilvēkbērns šķita ļoti dīvains, neparasts un nekādi neiederējās šajā stindzinošajā panorāmā. Viņš bija pretrunā ar to. Pirmajā mirklī es pat nobijos, vai nav noticis kas ļauns. Visa apkārtne te izskatījās pārāk salta un nemājīga. Notupos līdzās, pasaucu viņu vārdā, bet, tā kā viņš klusēja, viegli papliķēju pa kailo, pārlieku vājo dibentiņu. Tā bija pirmā reize, kad pieskāros viņam, un no pārsteiguma tikko neiekliedzos: viņš bija karsts kā iesilis gludeklis.

— Viņš izdomāja? — Mazais jautāja, galvu nepacēlis.

— Viņš vēl domā. Grūts jautājums.

— Kā es zināšu, ko viņš izdomājis?

— Tu atnāksi, un viņš tev tūlīt pateiks.

— Mam-ma! — pēkšņi Mazais izdvesa.

Pametu acis sāņus — man blakus stāvēja Maija.

— Jā, zvārgulit, — Maija klusu atsaucās.

Mazais apsēdās, pareizāk sakot, līganām kustībām no guļus stāvokļa pārvietojās sēdus.

— Pasaki vēlreiz! — viņš pieprasīja.

— Jā, zvārgulīt, — Maija atkārtoja. Viņa bija nobālusi, sejā spilgti izcēlās vasarraibumi.

— Fenomenāli! — Mazais teica, no apakšas skatīdamies uz Maiju. — Riekstkodis!

— Mēs tevi gaidījām, Mazais, — noklepojies es atgādināju.

Viņš sāka blenzt uz mani. Ar lielām grūtībām noturējos, lai nenovērstu acis. Cik briesmīga tomēr bija viņa seja!

— Kāpēc tu mani gaidīji?

— Tas ir kā — kāpēc… — mazliet apjuku, bet tad attapos. — Mēs skumstam pēc tevis. Jūtamies slikti, ja tevis trūkst. Nav nekāda prieka, vai saproti?

Mazais pielēca kājās, bet tūlīt atkal apsēdās. Viņš atkrita ārkārtīgi neērtā stāvoklī — es tāda nespētu izturēt ne trīs sekundes.

— Tev ir slikti bez manis?

— Jā, — es noteikti atbildēju.

— Fenomenāli! Tev ir slikti bez manis, man ir slikti bez tevis, š-šarāde!

— Nu kāpēc tu uzreiz tā? Ja mēs nevarētu būt kopā, tad gan būtu šarāde. Bet mēs esam satikušies, varam spēlēties… Es zinu, tev patīk spēlēties, bet tu vienmēr to dari viens …

— Nē, — Mazais iebilda. — Tikai sākumā spēlējos viens. Pēc tam spēlējos uz ezera un ieraudzīju savu atspulgu ūdenī. Gribēju ar to paspēlēties, bet tas saira. Tad es ļoti gribēju, lai man būtu atspulgi, daudz atspulgu, lai varētu ar tiem spēlēties. Un notika tā.

Viņš uzlēca kājās un viegliem soļiem sāka skriet pa apli, atstādams aiz muguras savus dīvainos fantomus — melnus, baltus, dzeltenus, sarkanus, pēc tam nosēdās pats vidū un lepni paskatījās apkārt. Man jāatzīst, tas patiešām bija lielisks skats: kails puišelis sēž smiltīs, bet ap viņu vismaz ducis krāsainu tēlu dažādās pozās.

— Fenomenāli, — es izsaucos un pametu acis uz Maiju, aicinādams viņu kaut nedaudz iesaistīties sarunā. Man bija neērti, ka visu laiku runāju un runāju, bet viņa cieš klusu. Taču meitene neko neteica, tikai drūmi skatījās, kā fantomi, ņirboši vibrēdami, gaisā šūpojas un lēnām izgaist, izplatīdami ožamā spirta smārdu.

— Es sen gribēju prasīt, — Mazais mums pavēstīja, — kāpēc jūs tā satinaties? Kas tas ir? — Viņš pieskrēja pie manis un paraustīja aiz kažoka stērbeles.

— Apģērbs.

— Apģērbs, — viņš atkārtoja. — Kāpēc?

Pastāstīju viņam par apģērbu. Neesmu Komovs, un savu mūžu man nav bijusi izdevība lasīt lekciju, it sevišķi par apģērbu. Tomēr bez liekas kautrēšanās varu teikt, ka manam priekšlasījumam bija panākumi.

— Vai visi cilvēki staigā apģērbti? — Mazais pārsteigts vaicāja.

— Visi, — es atteicu, lai sarunu par šo tematu izbeigtu. Man nebija īsti skaidrs, kas viņu tā pārsteidz.

— Bet cilvēku ir daudz! Cik?

— Piecpadsmit miljardi.

— Piecpadsmit miljardi, — Mazais atkārtoja un, izslējis gaisā pirkstu bez naga, ņēmās to saliekt un atkal atliekt. — Piecpadsmit miljardi! — viņš vēlreiz noteica un atskatījās uz gaistošajām fantomu paliekām. Viņam satumsa acis. — Un visi apģērbā … Kas vēl?

— Nesaprotu.

— Ko vēl viņi dara?

Dziļi ievilku elpu un sāku stāstīt, ko dara cilvēki. Tas, protams, ir dīvaini, bet līdz šim par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Baidos, vai Mazajam pēc mana stāstījuma nebūs radies priekšstats, ka visi cilvēki nodarbojas galvenokārt ar kibertehniku. Iesākumam nemaz nav slikti, es nospriedu. Tiesa gan, mūsu viesis tagad nesvaidījās kā Komova lekcijas laikā un nesavilkās arī čokurā, bet klausījās kā apburt?. Kad es, pavisam sapinies savos skaidrojumos un zaudējis cerību sniegt viņam priekšstatu par mākslu, beidzu runāt, viņš nekavējoties uzdeva citu jautājumu.

— Jums tik daudz darba. Kāpēc esat atnākuši uz šejieni?

— Maija, pastāsti to viņam, — aizsmacis es lūdzos. — Man deguns nosalis …

Maija, sevī ierāvusies, paskatījās uz mani stingu skatienu, tomēr negribīgi un, manuprāt, pavisam neinteresanti sāka stāstīt par nerealizēto projektu «Šķirsts». Es nenovaldījos un pārtraucu viņu, pūlēdamies atsvaidzināt stāstījumu ar izteiksmīgām detaļām, sadomāju šo un to precizēt, un beigu beigās izrādījās, ka es atka! runāju viens. Uzskatīju, ka stāstījuma beigās nepieciešama morāle.

— Tu pats redzi, — es teicu, — mēs būtu uzsākuši lielu darbu, bet, tikko sapratām, ka tava planēta ir aizņemta, tūlīt atsacījāmies no sava nodoma.

— Tātad cilvēki māk izzināt, kas notiks vēlāk? —

Mazais jautāja. — Bet tas nav pareizi. Ja viņi to mācētu, viņi sen bulu aizgājuši no šejienes.

Es neatlapu, ko atbildēt. Sis temats man šķita visai nedrošs un slidens.

— Zini, Mazais, — žirgti ieteicos, — iesim spēlēties. Tu redzēsi, cik interesanti spēlēties ar cilvēkiem.

Mazais klusēja. Bargi paskatījos uz Maiju: patiešām — vai viņa domā, lai es viens uzņemos visu kontakta smagumu?

— Ejam spēlēties, Mazais, — Maija bez sajūsmas mani atbalstīja. — Pavizināšu tevi lidojamā mašīnā, vai gribi?

— Tu lidosi pa gaisu, — es uztvēru AAaijas domu, — un zem tevis būs kalni, purvs, leduskalns..,

— Nē, lidot pa gaisu — tas ir parasts prieks. To es pats varu, — Mazais atteica.

Es salēcos.

— Kā — pats?

Pār viņa seju pārskrēja sīka ņirboņa, pleci pacēlās uz augšu un atkal nolaidās.

— Nav vārdu, — Mazais atzinās. — Kad gribu — lidoju …

— Nu tad palido! — man izspruka.

— Pašlaik negribu, — viņš nepacietīgi atteica. — Pašlaik man ir patīkami kopā ar jums. Gribu spēlēties. Kur?

— Aizskriesim līdz kuģim, — es ierosināju.

Viņš izgrūda sirdi plosošu kliedzienu, un atbalss kāpās vēl nebija apklususi, bet mēs jau drāzāmies cauri brikšņiem. Maijai es biju atmetis ar roku — lai dara, ko grib.

Mazais slīdēja starp krūmiem kā saules zaķītis. Manuprāt, viņš neaizķēra nevienu zariņu un vispār ne reizi nepieskārās zemei. Tērpies kažokā ar elektrisko apsildi, es lauzos krūmiem tieši cauri kā tanks, un zari brīkšķēja vien. Nemitīgi pūlējos Mazo panākt, un mani mulsināja fantomi, kurus viņš ik pa brīdim atstāja aiz sevis. Briksnāja malā Mazais pagaidīja mani un jautāja:

— Vai tev arī ir tā: tu pamosties un atceries, it kā nupat būtu kaut ko redzējis. Reizēm tas ir kas labi pazīstams, piemēram, kā es lidoju, bet reizēm kaut kas pavisam jauns, tāds, ko neesmu agrāk redzējis.

— Jā, tā mēdz būt, — atvilcis elpu, es teicu. — To sauc par sapni. Tu guli un redzi sapņus.

Tālāk mēs gājām lēnāk. Kaut kur aiz muguras Maija brīkšķināja krūmus.

—?

— Kur tas rodas? Kas tas ir — sapnis? — Mazais vaicāja.

— Bijušo iespaidu nebijušas kombinācijas, — es nobēru.

Viņš, protams, nesaprata, un man vajadzēja nolasīt vēl vienu pamatīgu lekciju par to, kas ir sapņi, kā tie rodas, kāpēc vajadzīgi un cik slikti klātos cilvēkam, ja nebūtu sapņu.

— Cešīras kaķis! Tomēr es nesaprotu, kāpēc redzu sapnī to, ko agrāk nekad neesmu redzējis.

Maija bija mūs panākusi un tagad klusēdama gāja blakus Mazajam.

— Piemēram? — es jautāju.

— Reizēm sapņoju, ka esmu liels, liels, ka domāju, ka jautājumi cits pēc cita nāk pie manis, ļoti spilgti, apbrīnojami jautājumi, un es atrodu atbildes, apbrīnojamas atbildes, un es ļoti labi zinu, kā no jautājuma izveidojat atbilde. Tad ir vislielākais prieks, kad zini, kā no jautājuma izveidojas atbilde. Bet, kad pamostos, neatceros ne jautājumus, ne atbildes. Atceros tikai prieku un patiku.

— M-jā, — izvairīgi novilku. — Interesants sapnis, bet es nevaru tev to izskaidrot. Pavaicā Komovam. Varbūt viņš pratīs to izdarīt.

— Komovam … Kas tas ir —i Komovs?

Sāku viņam stāstīt, ka ikvienam cilvēkam ir vārds un uzvārds. Pa to laiku bijām apgājuši apkārt purvam, un mūsu skatienam pavērās līdzenums ar kuģi un nosēšanās joslu. Kad biju beidzis, Mazais pēkšņi ne no šā, ne no tā sacīja:

— Savādi. Man nekad tā nav bijis.

— Kā?

— Ka es sev ko gribu un nevaru.

— Un ko tu gribi?

— Gribu sadalīties uz pusēm. Tagad esmu viens, bet gribu, lai būtu divi.

— Nu, draudziņ, — es noplātīju rokas, — tur nemaz nav ko gribēt. Tas nav iespējams.

— Bet ja būtu iespējams? Vai tas ir labi vai slikti?

— Protams, slikti. Es ne visai labi saprotu, ko tu gribi teikt… Var pārrauties uz pusēm. Tas ir pavisam slikti. Var saslimt ar kaiti, ko sauc par personības sašķelšanos. Arī tas ir slikti, bet tā vaina ir labojama.

— Vai tas ir sāpīgi? — Mazais gribēja zināt.

Mēs uzkāpām uz apmales. Toms jau lumpačoja pretī, ripinādams bumbu un priecīgi mirkšķinādams signāluguntiņas.

— Nedomā vairs par to. Tu arī tāds nesadalīts esi labs diezgan.

— Nē, neesmu vis, — Mazais iebilda, bet pa to laiku Toms jau bija atgāzelējies pie mums, un sākās priecīgas spēles.

Mazais bēra jautājumus kā krusu. Es nepaguvu uz tiem atbildēt. Toms nepaguva izpildīt manas komandas. Bumba nepaspēja pieskarties pie zemes, tikai Mazais paguva visu.

No malas tas laikam izskatījās visai jauki. Mums patiešām arī bija priecīgs noskaņojums, galu galā pat Maija atplauka. Mēs droši vien izskatījāmies pēc palaidnīgiem pusaudžiem, kuri aizbēguši no stundām un aizskrējuši okeāna krastā. Sākumā vēl bija neveiklības sajūta, apziņa, ka mēs nevis izklaidējamies, bet strādājam, ka ikviena mūsu kustība tiek novērota, ka starp mums un Mazo Alaugli ir kaut kas līdz galam nepateikts, bet vēlāk viss aizmirsās. Palika vienīgi bumba, kas lido tev tieši sejā, un prieks par veiksmīgu sitienu un dusmas par neveiklo Tomu, un džinkstoņa ausīs, ko rada pārgalvīgie uzmudinājuma saucieni, un Mazā Cilvēkbērna asie, aprautie smiekli — pirmo reizi mēs dzirdējām viņa gluži bērnišķīgos, aizrautīgos smieklus… Tā bija dīvaina spēle. Mazais izgudroja noteikumus spēles gaitā. Izrādījās, ka viņš ir ārkārtīgi izturīgs un azartisks — un nepalaida garām nevienu izdevību, nenodemonstrējis mums savas fiziskās priekšrocības. Viņš piespieda mūs sacensties, un iznāca it kā pats no sevis, ka viņš sāka spēlēt viens pret mums trim, un mēs visu laiku zaudējām. Sākumā viņš uzvarēja, tāpēc ka mēs viegli padevāmies. Pēc tam — tāpēc ka mēs nesapratām viņa spēles noteikumus. Vēlāk mēs tos sapratām, bet spēlē kažoks traucēja kā mani, tā Maiju. Tad zaudējumos sākām vainot Tomu, uzskatot, ka viņš ir pārāk neveikls, un padzinām viņu no laukuma. Maija iedegās un sāka spēlēt no sirds, arī es darīju, ko varēju, taču zaudējām punktu pēc punkta. Mēs bijām bezspēcīgi pret šo zibenīgo velnēnu, kurš pārtvēra jebkuru bumbu, viņš pats sita Joti spēcīgi un precīzi, sašutis kliedza, ja bumbu paturējām ilgāk par sekundi, un pavisam izsita mūs no sliedēm ar saviem fantomiem vai nelāgu paradumu pēkšņi nozust un tikpat acumirklīgi parādīties pavisam citā vietā. Mes, protams, nepadevāmies, svīdām un kūpējām dzestrajā gaisa, mums trūka elpas, mēs kliedzām cits uz citu, bet cīnījāmies līdz pēdējam. Un pēkšņi vienā mirklī viss beidzās.

mazais apstājās, ar skatienu pavadīja bumbu un apsēdas smiltīs.

— Tas bija labi, — viņš teica. — Nemaz nezināju, ka var būt tik labi.

— Kas ir, Mazais? — es aizelsies kliedzu. — Vai piekusi?

— Nē. Atcerējos. Nevaru aizmirst. Nepalīdz. Nekāds prieks un patika nepalīdz. Nekad nesauc vairs mani spēlēt. Man jau bija slikti, bet tagad ir vēl sliktāk. Pasaki viņam, lai viņš domā ātrāk. Es pārraušos uz pusēm, ja viņš ātri neizdomās. Man iekšā viss sāp. Gribu pārrauties, bet baidos. Tāpēc nevaru. Ja sāpēs ļoti stipri, es vairs nebaidīšos. Lai viņš domā ātri.

— Mazais, nu kāpēc tu tā! — es satraukts teicu. Ne visai labi sapratu, kas ar viņu notiek, taču redzēju, ka viņam tiešām ir slikti. — Met to visu ārā no galvas! Tu gluži vienkārši neesi pieradis pie cilvēkiem. Mums jāsatiekas biežāk, vairāk jāspēlē …

— Nē! — Mazais iesaucās, pielēkdams kājās. — Es vairs nenākšu.

— Bet kāpēc ne? Bija taču labi! Un būs vēl labāk! Ir arī citas spēles … Ar stīpu, ar spārniem!

Viņš pagriezās un lēni gāja prom.

— Ir šaha spēle! — es steidzīgi runāju viņam aiz muguras. — Vai tu zini, kas ir šahs? Tā ir dižākā spēle!

Mazais apstajās. Iedvesmas pārņemts, es ātri skaidroju, kas ir šahs — parastais, trīsdaļīgais, n-daļīgais šahs… Viņš stāvēja un klausījās, skatīdamies sāņus. Beidzis par šahu, es sāku par pokari. Drudžaini pieminēju visas spēles, kādas vien zināju.

— Jā, — Mazais teica. — Es atnākšu vēl.

Un pagriezies viņš devās prom uz purvu. Kādu bridi klusēdami noskatījāmies gājējam pakaļ, tad Alaija, iesaukusies: — AAazais! — metās skriet un, panākusi viņu, soļoja viņam blakus. Paņēmu abus kažokus — savējo un Maijas — un lēnām sekoju viņiem. Mani bija pārņēmusi nepatīkama jutoņa, pats nesapratu, no kurienes un kāpēc tā radusies. Viss it kā bija nokārtojies, jo Mazais apsolīja atgriezties, tātad viņš tomēr ir mums pieķēries, tātad viņam tagad vienam ir daudz sliktāk nekā kopā ar mums… «Pieradīs,» es noteicu pie sevis. «Nekas, gan pieradīs …» Redzēju, ka Maija ir apstājusies, bet Mazais iet tālāk. Meitene pagriezās un, apņēmusi ar rokām plecus, skrēja man pretī. Pasniedzu viņai kažoku, vaicādams:

— Nu, kas ir?

— Viss kārtībā, — viņa atteica, bet viņas skaidrajās acīs bija jaušams izmisums.

— Domāju, ka galu galā… — es iesāku un pēkšņi aprāvos. — Maija, tu esi pazaudējusi «trešo aci»!

— Nemaz neesmu to pazaudējusi…