Sestā nodaļa NEHUMANOĪDI UN JAUTAJUM1

Mēs strādājām visu nakti. Kopkajītē lika iekārtots improvizēts diagnosters ar emociju indikatoru. To mēs ar Vanderhūzi samontējām, burtiski, no nekā. Ierīce iznāca mazjaudīga, ar vāju jutīgumu, taču dažus fizioloģiskus parametrus ar to varēja izmērīt daudzmaz apmierinoši; indikators gan fiksēja tikai trīs pamatpozīcijas: spilgti izteiktas negatīvas emocijas (sarkanā spuldzīte uz paneļa), spilgti izteiktas pozitīvas emocijas (zaļā spuldzīte) un visu pārējo emociju gamma (baltā spuldzīte). Bet ko mēs varējām darīt? Medpunktā atradās lielisks stacionārs diagnosters, taču mēs zinājām, ka Mazais nebūs ar mieru ne no šā, ne no tā iegulties matēti baltajā sarkofāgā ar masīvo, hermētiski noslēgto vāku. Ap pulksten deviņiem kaut kā bijām tikuši ar visu galā, un tad mums atkal vajadzēja izlemt, kas dežurēs aktīvo aizsardzības līdzek|u vadības postenī.

Vanderhūze kā kuģa kapteinis, kas atbild par drošibu, neaizskaramību un tā tālāk, kategoriski atsacījās šīs dežūras atcelt. Maija, kas bija nosēdējusi postenī nakts otro pusi, gluži dabiski, loloja cerības katrā ziņā piedalīties oficiālajā vizītē. Tomēr meitene rūgti maldījās. Noskaidrojās, ka ar diagnosteru labi strādāt var tikai Vanderhūze, bet uzturēt darba kārtībā tādu diagnosteru, kam jebkurā mirklī varēja būt nepieciešama regulēšana, varu tikai es. Turklāt Komovs pēc kaut kādiem saviem augstākas ksenopsiholoģijas apsvērumiem uzskatīja par nevēlamu, ka pirmajās pārrunās ar Mazo Cilvēkbērnu piedalās sieviete. Vārdu sakot, aiz dusmām nobālējusi, Maija atkal devās uz posteni, turklāt Vanderhūze, nezaudēdams aukstasinību, nepalaida garām izdevību pārbaudīt diagnostera darbību, un visi, kas vēlējas, varēja pārliecināties, ka emociju indikators darbojas: sarkanā spuldzīte dega līdz tam brīdim, kamēr Maija nozuda gaitenī. Jāpiebilst, ka, izmantojot pastiprinātāju, pa iekšējo sakaru sistēmu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī varēja dzirdēt, kas tiek runāts kopkajītē.

Deviņos un piecpadsmit minūtēs pēc borta laika Komovs nostājās kopkajītes vidū un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Mēs bijām gatavi sagaidīt viesi. Diagnosters noregulēts un ieslēgts, uz galda trauki ar saldumiem, kajītē atbilstošs apgaismojums, kas atgādināja šīs planētas dienas gaismu. Komovs īsumā atkārtoja instrukciju, kā jāizturas, kontaktējoties ar citas planētas apdzīvotājiem, ieslēdza reģistrētājaparatūru un uzaicināja visus savās vietās.

Mazais ieradās deviņos un četrdesmit minūtēs pēc borta laika.

Viņš apstājās durvīs, ar kreiso roku ieķēries stenderē un pievilcis labo kāju. Tā viņš stāvēja droši vien veselu minūti, pēc kārtas mūs visus aplūkodams caur «izgriezumiem» savā nedzīvajā maskā. Telpā valdīja tāds klusums, ka es dzirdēju viņu elpojam — ritmiski, spēcīgi, brīvi, it kā darbotos labi noregulēts mehānisms. Tuvumā un spilgtā apgaismojumā viņš izskatījās vēl dīvaināks. Viss viņā bija savāds: gan poza, kas mums, cilvēkiem, šķita gluži nedabiska un reizē arī nepiespiesta, gan spīdoša, it kā nolakotā zaļganzilā āda, gan muskuļu un cīpslu nepatīkamā disproporcija un novietojums, gan neparasti spēcīgie ceļu mezgli, gan apbrīnojami šaurās un garās kāju pēdas. Izrādījās, ka viņš nav nemaz tik mazs — Maijas augumā. Un arī tas bija savādi, ka viņa kreisās rokas pirkstiem trūka nagu, bet labajā dūrē viņš turēja saspiestu svaigu lapu šķipsnu.

Mūsu ciemiņa skatiens beidzot apstājās pie Vanderhūzes. Viņš lūkojās uz kapteini tik ilgi un tik vērīgi, ka man gribot negribot bija jādomā: vai tikai Mazais nenojauš, kāpēc šeit novietots diagnosters, bet mūsu brašais kapteinis, galu galā mazliet sanervozējies, ar saliektu pirkstu sabužināja vaigubārdu un, par spīti instrukcijai, viegli palocījās.

— Fenomenāli! — Mazais skaļi un skaidri noteica Vanderhūzes balsī. Indikatorā iekvēlojās zaļā spuldzīte.

Kapteinis atkal nervozi bužināja vaigubārdu un iztapīgi pasmaidīja. Mazā Cilvēkbērna seja acumirklī atdzīvojās. Vanderhūze tika apveltīts ar veselu sēriju šausminošu grimašu, kas zibenigi nomainīja cita citu. Kapteinim uz pieres parādījās auksti sviedri. Nezinu, ka tas viss beigtos, bet Mazais beidzot palaida vaļā stenderi, aizslīdēja gar sienu un apstājās pie videofona ekrāna.

— Kas tas? — viņš jautāja.

— Videofons, — Komovs atbildēja.

— Jā, — Mazais teica. — Viss kustas, un nekā nav. Attēli.

— Varbūt tu gribi ēst? Te ir ēdiens, — Komovs piedāvāja.

— Ēdiens — atsevišķi? — Mazais vaicāja un tuvojās galdam. — Tas ir ēdiens? Nav līdzīgs. Šarāde.

— Kam nav līdzīgs?

— Nav līdzīgs ēdienam.

—Tomēr pamēģini, — Komovs ieteica, piebīdīdams viņain tuvāk trauku ar merengiem.

Pēkšņi Mazais nokrita uz ceļiem, izstiepa rokas un atvēra muti. Mēs apmulsuši klusējām. Mazais nekustējās. Viņa acis bija aizvērtas. Tas ilga dažas sekundes, tad viņš negaidot viegli apvēlās uz muguras, apsēdās un straujām kustībām izsvaidīja sev priekšā uz grīdas saņurcītās lapas. Pār viņa seju atkal pārskrēja ritmiska ņirboņa. Ātriem un ļoti precīziem pirkstu pieskārieniem viņš sāka lapiņas pārvietot, laiku pa laikam piepalīdzot ar kāju. Mēs ar Komovu, piecēlušies un kaklu uz priekšu pastiepuši, vērojām viņu. Lapas gluži kā pašas no sevis sakārtojās dīvainā rakstā, neapšaubāmi pareizā, bet gluži bezpersoniskā, kas neizraisīja absolūti nekādas asociācijas. Uz mirkli Mazais palika nekustīgā pozā — un pēkšņi ar vienu strauju kustību sarausa lapas čupa. Viņa seja sastinga.

— Es saprotu, — viņš pavēstīja, — tas ir jūsu ēdiens. Es tā neēdu.

— Paskaties, kā to dara, — Komovs teica.

Viņš pastiepa roku, paņēma merengu, lēni pacēla to pie inutes, uzmanīgi nokoda un demonstratīvi ņēmās košļāt. Pa Mazā Cilvēkbērna sastingušo seju pārskrēja konvulsīvas trīsas.

— Nedrīkst! — viņš gandrīz kliedza. — Neko nedrīkst bāzt ar rokām mutē! Būs slikti!

— Tomēr pamēģini, — Komovs atkal ieteica, bet, paskatījies uz diagnostera pusi, aprāvās. — Tev taisnība. Nevajag. Ko darīsim?

Mazais pietupās uz kreisā papēža un sulīgā baritonā sacīja:

— Circenītis aizkrāsnē. Blēņas. Paskaidro man atkal: kad jūs iesiet prom no šejiene^?

— Tagad to grūti pateikt, — Komovs rāmi atbildēja. — Mums ļoti, ļoti nepieciešams uzzināt visu par tevi. Tu taču par sevi vēl neko neesi stāstījis. Kad uzzināsim par tevi visu, mēs aiziesim, ja tu gribēsi.

— Tu zini visu par mani, — Mazais pavēstīja Komova balsī. — Tu zini, kā esinu cēlies. Tu zini, kā es nokļuvu šeit. Tu zini, kāpēc es atnācu pie tevis. Tu zini visu par mani.

No brīnumiem man acis sprāga vai no pieres ārā, bet Komovs it kā pat nebija pārsteigts.

— Kāpēc tu domā, ka es to visu zinu? — viņš jautāja.

— Es apdomāju. Es sapratu.

— Tas ir fenomenāli, — Komovs mierīgi teica, — tomēr nav gluži pareizi. Es neko nezinu, kā tu šeit dzīvoji pirms manas atnākšanas.

— Vai jūs aiziesiet tūlīt, tikko uzzināsiet par mani visu?

— Jā, ja tu to gribēsi.

— Tad prasi, — Mazais teica. — Jautā ātri, tāpēc ka es arī gribu tev prasīt.

Paskatījos uz indikatoru. Tāpat vien pavēros uz to pusi, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Tikko tur bija degusi neitrālā baltā gaisma, bet tagad dega košā rubīnsarkanā negatīvo emociju signālspuldze. Pavirši uzmetot acis Vanderhūzem, pamanīju, ka viņa seja pauž satraukumu.

— Vispirms pastāsti man, — Komovs iesāka, — kāpēc tu tik ilgi slēpies?

— Kurvispat, — Mazais skaidri izrunāja nesaprotamu vārdu un pārsēdās uz labās kājas papēža. — Es sen zināju, ka uz šejieni atnāks cilvēki. Es gaidīju, man bija slikti. Pēc tam es redzēju — cilvēki ir klāt. Es sāku pārdomāt un sapratu — ja cilvēkiem pateiks, viņi aizies, un tad būs labi. Noteikti aizies, bet es nezināju — kad. Cilvēki bija četri. Ļoti daudz. Pat viens ir ļoti daudz. Bet labāk nekā četri. Es piegāju pie viena un runāju naktī. Šarāde. Tad es nodomāju: viens cilvēks nevar runāt. Es aizgāju pie četriem. Bija ļoti jautri, mēs spēlējāmies ar attēliem, mēs skrējām kā vilnis. Atkal šarāde. Vakarā es ieraudzīju: viens sēž atsevišķi. Tu. Es padomāju un sapratu: tu gaidi mani. Es piegāju klāt. Cešīras kaķis! Tā tas bija.

Mazais runāja Komova balsī spalgi un saraustīti un tikai nesakarīgos vārdus izteica nepazīstamā baritonā. Viņa rokas un pirksti ne mirkli nestāvēja mierā, viņš pats visu laiku kustējās, un kustības bija trauksmes pilnas un neizsakāmi vijīgas, viņš no vienas pozas it kā pārplūda cilā. Tas bija fantastisks skats: kopkajītes pierastās sienas, kūkas uz galda smaržo pēc vaniļas, viss tik ikdienišķi, mājīgi, izņemot vienīgi dīvaino violeto gaismu, un šajā gaismā uz grīdas lokās mazs, vingrs, vijīgs un trauksmains, satraucošs, neredzēts radījums. Un uz paneļa kvēlo satraucoša rubīnkrāsas uguntiņa.

— Kā tu zināji, ka cilvēki atnāks atkal? — Komovs jautāja.

— Es padomāju un sapratu.

— Bet varbūt tev kāds pastāstīja?

— Kas? Akmeņi? Saule? Krūmi? Esmu viens. Es un mani attēli. Bet viņi klusē. Ar viņiem var tikai spēlēties. Nē. Cilvēki atnāca un aizgāja. — Straujām kustībām viņš pārbīdīja dažas lapiņas uz grīdas. — Es padomāju un sapratu: viņi atkal atnāks.

— Kāpēc tev bija slikti?

— Tāpēc, ka atnākuši ļaudis.

— Ļaudis nekad nevienam nedara sliktu. Ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

— Es zinu. Es taču jau teicu: ļaudis aizies un būs labi.

— No kādiem ļaužu darbiem tev kļūst slikti?

— No visiem. Viņi ir te vai viņi var atnākt — tas ir slikti. Viņi aiziet uz visiem laikiem — tas ir labi.

Sarkanā uguntiņa uz paneļa nedeva man mieru. Es nenovaldljos un zem galda viegli ar kāju piegrūdu Komovam.

— Kā tu zināji, ka ļaudis aizies, ja viņiem to pateiks? — Komovs jautāja, nepievērsdams man uzmanību.

— Es zināju: ļaudis grib, lai visiem būtu labi.

— Bet kā tu to uzzināji? Tu taču nekad neesi ar ļaudīm sastapies.

— Es daudz domāju. Ilgi nesapratu. Pēc tam sapratu.

— Kad saprati? Vai sen?

— Nē, nesen. Kad tu aizgāji no ezera, es noķēru zivi. Ļoti brīnījos. Viņa nez kāpēc nomira. Sāku domāt un sapratu, ka jūs noteikti aiziesiet, ja jums pateiks.

Komovs kodīja apakšlūpu.

— Okeāna krastā es aizmigu, — viņš pēkšņi teica. — Kad pamodos, ieraudzīju sev līdzās mitrajās smiltīs cilvēka pēdu nospiedumus. Es padomāju un sapratu: kamēr gulēju, man garām pagājis cilvēks. Kā es to uzzināju? Es taču neredzēju pašu cilvēku, pamanīju tikai viņa pēdas. Es padomāju: agrāk pēdu nebija, tagad tās ir, tātad pēdas parādījušās tajā laikā, kamēr gulēju. Tās ir cilvēka pēdas, nevis viļņu pēdas vai nospiedums, ko atstājis akmens, kas noripojis lejā no kalna. Tātad man garām pagājis cilvēks. Kamēr es gulēju, man garām pagājis cilvēks. Tā domājam mēs — cilvēki. Bet kā domā tu? Piemēram, ir atlidojuši cilvēki. Tu par viņiem neko nezini. Taču tu padomāji un uzzināji, ka viņi noteikti aizlidos uz visiem laikiem, ja tu ar viņiem parunāsi. Kā tu domāji?

Mazais klusēja ilgi — minūtes trīs. Viņa sejā un uz krūtīm atkal sākās muskuļu deja. Naskie pirksti stumdīja un pārcilāja lapas. Pēc tam viņš atgrūda tās ar kāju un skaļā, sulīgā baritonā sacīja:

— Tas ir jautājums. Bim-bom pa bramburām!

Vanderhūze savā stūrī tramīgi ieklepojās, un Mazais

tūlīt paskatījās uz viņu.

— Fenomenāli! — viņš iesaucās tajā pašā baritonā. — Es vienmēr gribēju zināt: kāpēc uz vaigiem ir gari mati?

Iestājās klusums. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka rubīna spuldzīte nodzisusi, bet iedegas smaragdzaļā.

— Atbildiet viņam, Jakov, — Komovs mierīgi teica.

— Hm… — Vanderhūze pietvīcis norūca. — Kā lai tev pasaka, manu zēn… — Viņš mehāniski bužināja vaigubārdu. — Tas ir skaisti, man patīk … Kā tev šķiet, vai tas ir saprotams paskaidrojums?

— Skaisti … patīk … — Mazais atkārtoja un pēkšņi maigā balsī izrunāja: — Zvārgulītis! Nē, tu nepaskaidroji. Bet tā mēdz būt. Kāpēc tikai uz vaigiem? Kāpēc nav uz deguna?

— Uz deguna nav skaisti, — Vanderhūze pamācoši teica. — Un ēdot var iekļūt mutē …

— Pareizi, — Mazais piekrita. — Bet, ja ir uz vaigiem, tad aizķeras, kad iet caur krūmiem. Man vienmēr krūmos mati aizķeras, kaut arī tie ir augšā, uz galvas.

— Hm… — Vanderhūze atkal novilka. — Vai zini, es reti eju caur krūmiem.

— Neej caur krūmiem, — Mazais ieteica. — Tev sāpēs. Circenītis aizkrāsnē!

Vanderhūze neattapa, ko atbildēt, taču, pēc visa spriežot, viņš bija apmierināts. Indikatorā dega smaragdzaļā uguntiņa. Mazais, kā redzams, bija aizmirsis savas rūpes, un mūsu brašais kapteinis, kas ļoti mīlēja bērnus, tagad noteikti jutās aizkustināts. Turķlāt viņam acīmredzot glaimoja, ka vaigubārdai, ko līdz šim citi uzskatīja vienīgi par vairāk vai mazāk banālu asprātību objektu, bija tik svarīga nozīme sakaru nodibināšanā ar citu planētu iedzīvotājiem.

Un tad bija pienākusi mana kārta. Mazais negaidot paskatījās man acīs un izgrūda:

— Bet tu?

— Ko — es? — apjucis jautāju, tāpēc vaicājums izskanēja agresīvi.

Komovs nekavējoties un ar acīm redzamu patiku iespēra man pa potīti.

— Man ir jautājums tev, — Mazais pavēstīja. — Vienmēr gribēju to darīt. Bet tu baidījies. Vienreiz man gandrīz padarīji galu — iešņācies, iekaucies, iesiti man ar gaisu. Es aizskrēju līdz pašām sopkām. Tas lielais, siltais ar uguntiņām, kas nogludina zemi, — kas tas ir?

— Mašīnas, — paskaidroju un noklepojos. — Kiberi.

— Kiberi, — Mazais atkārtoja. — Dzīvi?

— Ne. Tās ir mašīnas. Mēs tās uztaisījām.

— Jūs uztaisījāt? Tik lielas? Un iet uz priekšu? Fenomenāli! Bet viņas taču ir lielas!

— Ir vēl lielākas.

— Vēl lielākas?

— Stipri lielākas, — Komovs pievienojas mūsu sarunai. — Lielākas par leduskalnu.

— Un viņas arī iet uz priekšu?

— Nē, bet viņas domā, — Komovs paskaidroja un sāka stāstīt, kas ir kibernētiskās mašīnas. Man bija grūti spriest, kas notiek mūsu mazā viesa dvēselē, taču, pieņemot, ka dvēseles stāvoklis vairāk vai mazāk izpaužas arēji, kustībās, nebija šaubu, ka Mazais Cilvēkbērns ir pagalam satriekts. Viņš svaidījās pa kopkajīti gluži kā Toma Soijera runcis, kas ieēdis sāpju remdēšanas līdzekļus. Kad Komovs viņam paskaidroja, kāpēc manus kiberus nevar uzskatīt ne par dzīviem, ne nedzīviem radījumiem, viņš uzrāpās pie griestiem un palika tur nevarīgi karājoties, pielipis pie seguma plāksnēm ar plaukstām un kāju pēdām. Ziņa par mašīnām, gigantiskām mašīnām, kuras domā ātrāk par cilvēku, rēķina žiglāk par cilvēku, uz jautājumiem atbild miljons reižu veiklāk par cilvēku, — šī ziņa saritināja mazo viesi kamolā, atkal iztaisnoja, izsvieda gaitenī un pēc brīža nometa pie mūsu kājām; viņš smagi elpoja, viņa acis bija satumsušas, lielas, seja sašķobīta šausmīgā grimasē. Man nekad — nedz pirms tam, nedz arī vēlāk — nebija gadījies sastapt, tik pateicīgu klausītāju. Smaragdzaļā spuldze uz indikatora pults spīdēja kā kaķa acs, bet Komovs runāja un runāja, izteikdams skaidras, precīzas un maksimāli vienkāršas frāzes vienmērīgā, mierīgā balsī, laiku pa laikam piebilzdams intriģējošu teicienu: «sīkāk par to mēs parunāsim pēc tam» vai «patiesībā tas ir daudz sarežģītāk un interesantāk, bet tu taču vēl nezini, kas ir hemostatika».

Tikko Komovs bija beidzis, Mazais uzlēca uz krēsla, aptvēra pats sevi ar garajām, cīpslainajām rokām un jautāja:

— Vai var izdarīt tā, ka es runāju, bet kiberi man klausa?

— To jau tu izdarīji, — es teicu.

Viņš klusu kā ēna nokrita uz galda manā priekšā.

— Kad?

— Tu lēkāji kiberu priekšā, un pats lielākais — viņu sauc par Tomu — apstājās un vaicāja tev, kādas pavēles tu dosi.

— Kāpēc es nedzirdēju jautājumu?

— Tu redzēji jautājumu. Atceries, tur mirgoja sarkana uguntiņa. Tas bija jautājums. Toms uzdeva to īpatnēji, viņam raksturīgā veidā.

Mazais noslīdēja uz grīdas.

— Fenomenāli! — viņš manā balsī klusi, klusi sacija.

— Tā ir spēle. Fenomenāla spēle. Riekstkodis!

— Ko nozīmē «riekstkodis»? — Komovs pēkšņi jautāja.

— Nezinu, — Mazais nepacietīgi attrauca. — Vienkārši tāds vārds. Patīkami izrunājams. C-češīras kaķis. R-riekstkodis.

— Kā tu zini šos vārdus?

— Atceros. Divi milīgi lieli cilvēki. Daudz lielāki par jums… Bim-bom pa bramburām. Riekstkodis. Circenitis aizkrāsnē. Mar-rī, Mar-rī! Circenitis izsal-cis!

Atklāti sakot, man pār muguru pārskrēja šermuļi, bet Vanderhūze nobālēja, un vaigubārdas šķipsnas nokārās uz leju. Mazais Cilvēkbērns izteica šos vārdus sulīgā baritonā: ja aizvērtu acis, iztēlē mūsu priekšā nostātos liels, stiprs, pilnasinīgs, dzīvespriecīgs, bezbailīgs vīrietis… Pēc tam balss intonācija mainījās un mēs dzirdējām viņu klusi, ar neizsakāmu maigumu nodūdojam:

— Manu kaķīt, dūjiņa mana… — Un pēkšņi mīlīgā sievietes balsī: — Mans zvārgulītis!… Atkal slapji autiņi…

Viņš apklusa un pabungāja ar pirkstu sev pa degunu.

— Un tu to visu atceries? — Komovs jautāja nedaudz pārvērstā balsī.

— Protams, — Mazais atbildēja, atdarinot Komovu.

— Vai tad tu neatceries visu?

— Nē.

— Tas tāpēc, ka tu domā citādi nekā es, — Mazais pārliecinoši sacīja. — Es atceros visu. Visu, kas bijis ap mani, es vairs neaizmirsīšu. Kad aizmirstu, vajag tikai labi padomāt — un visu atceros. Ja tu interesējies par mani, vēlāk varu tev pastāstīt. Bet tagad atbildi man: kas ir augšā? Vakar tu teici: zvaigznes. Kas tas ir — zvaigznes? No augšas krīt ūdens. Dažreiz es negribu, bet tas krīt. Kur rodas ūdens? No kurienes radušies kuģi?

Man ir ļoti daudz jautājumu, es ļoti daudz domāju. Tik daudzas atbildes, ka neko nesaprotu. Nē, nevis tā. Daudz dažādas atbildes, un visas tās sajaukušās cita ar citu kā lapas… — Viņš sarausa lapas vienā čupā. — Cita citu aizsedz, traucē cita citai. Vai tu atbildēsi?

Komovs sāka stāstīt, un Mazais atkal svaidījās, satraukumā drebēdams. To redzot, man acu priekšā viss sāka ņirbēt, es' aizvēru plakstus un prātoju, kāpēc gan aborigēni nav pastāstījuši Mazajam par tik vienkāršam lietām un kā viņiem izdevies zēnu apmu|ķot, ka tam pat nav ne jausmas par aborigēnu eksistenci, un kā iespējams, ka Mazais tik skaidri atceras visu, ko viņš dzirdējis zīdaiņa vecumā, un cik tas patiesībā dīvaini, ka viņš neko nesaprot no tā, kas iesēdies viņa atmiņā.

Pēkšņi Komovs apklusa, man degunā iecirtās ožamā spirta asā smaka, un es atvēru acis. Mazā Cilvēkbērna kopkajītē vairs nebija, tikai viegla, gandrīz caurspīdīga ena, vīzija, ātri izgaisa virs izsvaidīto lapu čupiņas. Bija dzirdams, ka nošvīkst lūkas membrāna. Maijas balss pa iekšējo sakaru tīklu nobažījusies vaicāja:

— Kur tad viņš tā aiznesās? Vai kas noticis?

Es skatījos uz Komovu. Viņš švīkstoši berzēja plaukstas un domīgi smaidīja.

— Jā ā, — Komovs novilka. — Interesanti… Maija! Vai tās ūsas ir redzamas?

— Veselas astoņas, — Maija vēstīja. — Tikai nupat nozuda, bet visu laiku rēgojās gar kalnu grēdu … turklāt krāsainas — dzeltenas, za]as… Es dažas nofotografēju.

— Prātīgi darīts, — Komovs uzslavēja. — Tagad, Maija, lieciet aiz auss, ka nākamajā tikšanās reizē noteikti jāpiedalās jums . . . Jakov, savāciet reģistrogrammas, iesim manā kajītē. Bet jūs, Stas… — Viņš piecēlās un devās uz kaktu, kur bija uzstādīts videofonogrāfu bloks. — Te jums, Stas, kasete, steidzīgi nosūtiet visu pa impulsiem tieši uz Centru. Es paņemu kopiju — vajadzēs paanalizēt. Kaut kur te bija projektors. Ā, redz, kur tas ir. Šķiet, mūsu rīcībā ir vēl trīs četras stundas, pēc tam viņš atkal būs klāt… Jā, Stas, pie viena apskatiet arī radiogrammas. Ja ir kas ievērības cienīgs… Tikai no Centra, no bāzes vai personiski no Gorbovska vai no Mboga.

— Jūs man sacījāt, ka jums vēl jāparunā ar Mihailu Alberloviču, — es teicu pieceldamies.

— Jā, pareizi! — Komova sejas izteiksme pārvērtās, kļuva tāda kā vainīga. — Zināt, Stas, tas nav gluži likumīgi … Esiet tik laipns — nosūtiet ierakstu uzreiz pa diviem kanāliem — ne tikai uz Centru, bet arī uz bāzi, personiski un konfidenciāli Sidorovam. Uz manu atbildību.

— Varu arī uz savu atbildību, — es noburkšķēju jau aiz durvīm.

Ienācis kajītē, ieliku kaseti automātā, ieslēdzu pārraidi un izskatīju radiogrammas. Šoreiz to nebija daudz —■ tikai trīs; kā redzams, Centrs pieņēmis kādu lēmumu. Viena radiogramma bija no Informācijas dienesta un sastāvēja no skaitļiem, grieķu burtiem un zīmēm, kuras biju redzējis, vienīgi regulēdams iespiedaparatūru. Otra radiogramma nāca no Centra: Bāders joprojām uzstājīgi pieprasīja, lai mēs izteiktu savas domas par citām iespējamām aborigēnu apdzīvotām zonām, par gaidāmo kontaktu paredzamajiem variantiem pēc Bilova klasifikācijas un tamlīdzīgi. Trešo radiogrammu bija atsūtījis Sidorovs no bāzes: viņš oficiāli pieprasīja, lai Komovs paziņo, kādā kārtībā pasūtitās ierīces jānogādā kontakta zonā. Es pagudroju, palauzīju galvu un nospriedu, ka pirmā radiogramma Komovam var ievajadzēties; trešo nevar nenodot, citādi būs kauns no Mihaila Albertoviča, bet Bādera pieprasījums pagaidām lai paguļ. Kādas nu te vēl var but mūsu domas!

Pēc pusstundas atskanēja translējošā automāta signāls, ka pārraide beigusies. Izņēmu kaseti, paķēru divas kartītes ar radiogrammām un devos pie Komova. Kad iegāju, Komovs un Vanderhūze sēdēja pie projektora. Ekrānā uz priekšu un atpakaļ zibenīgi šaudījās Mazais Cilvēkbērns, bija redzama Komova un manējā saspringtā fizionomija. Vanderhūze sēdēja, saliecies uz ekrāna pusi, atbalstījis elkoņus uz galda un saņēmis vaigubārdu saujās.

— …strauji paaugstinās temperatūra, — viņš bubināja. — Sakāpj līdz četrdesmit trim grādiem.,. Tagad pievērsiet uzmanību encefalogrammai, Genadij… Redz, kur atkal parādās Petersa vilnis …

Viņu priekšā uz galda bija izklāti mūsu diagnostera reģistrogrammu ruļļi, daudz šo papīru mētājās uz grīdas un guļvietā.

— Ahā.., — Komovs domīgi noteica, vilkdams ar pirkstu pa reģistrogrammu. — Ahā … Acumirkli, bet kas mums šeit bija? — Viņš apstādināja projektoru, pagriezās, lai paņemtu kadu no ruļļiem, un pamanīja mani. — Jā, kas ir? — Jautājums tika izteikts neapmierinātā balsī.

Noliku viņa priekšā radiogrammas.

— Kas tas ir? — viņš nepacietīgi prasīja. — Ā-ā … — Parlaidis skatienu Informācijas dienesta radiogrammai, viņš nosmīnēja un pameta to sāņus. — Tas nav tas. Jā, bet kā lai viņi to zina … — Pēc tam izlasīja Sidorova radiogrammu un pacēla acis uz mani. — Jūs viņam aizsūtījāt? …

— Jā.

— Labi, paldies. Sastadiet mana varda radiogrammu, ka ierīces pagaidām nav vajadzīgas. Līdz jaunam pieprasījumam.

— Labi, — es atbildēju un izgāju no kajītes.

Sastādīju un nosūtīju radiogrammu uz bāzi, tad nolēmu paskatīties, kā klājas Maijai. Meitene sadrūmusi centīgi grozīja smalkregulatoru. Cik sapratu, viņa trenējās, lai notēmētu lielgabalus uz tālu izvietotiem, izkliedētiem mērķiem.

— Tas ir bezcerīgi, — Maija pavēstīja, pamanījusi mani. — Ja tie visi vienā laikā mums uzbliež, tad ir vakars. Mēs gluži vienkārši nepagūstam neko.

— Pirmkārt, jāpalielina tēmējuma leņķis, — es teicu pieiedams. — Efektivitāte, protams, līdz ar to samazinās trīs četras reizes, bet tādējādi var aptvert ceturtdaļhorizonta, attālumi šeit ir nelieli… Otrkārt, vai tu tiešām tici, ka viņi var mums uzbliezt?

— Bet tu?

— Neizskatās gan …

— Ja neizskatās, tad kāpēc es te sēžu?

Nometos uz grīdas blakus viņas krēslam.

— Atklāti sakot, nezinu. Novērojumi mums taču jāizdara tik un tā. Ja jau planēta izrādījusies bioloģiski aktīva, mums jārīkojas pēc instrukcijas. Sargizlūku aizliegts izlaist… — es teicu.

Kādu laiku valdīja klusums.

— Vai tev viņa nav žēl? — Maija pēkšņi jautāja.

— N-nezinu … Kāpēc žēl? Man liekas — tas ir drausmīgi. Bet žēlot… Kāpēc man viņš būtu jāžēlo? Viņš ir spirgts, kustīgs … nemaz nav nožēlojams.

— Es nerunāju par to. Nezinu, kā tev labāk pateikt… Klausījos, un man kļuva pretīgi, kā Komovs izturas pret viņu. Kas tad viņam … nospļauties par šo bērnu …

— Ko nozīmē — nospļauties? Komovam jānodibina kontakti. Viņam ir noteikta stratēģija… Tu taču saproti, ka bez Mazā mums šos kontaktus nav iespējams nodibināt …

— Saprotu, un laikam tāpēc man ir tik riebīga sajūta. Puisēns taču neko nezina par aborigēniem.,. Akls ierocis!

— N-nu, nezinu gan, — es novilku. — Manuprāt, tu kjūsti sentimentāla. Viņš nav nekāds cilvēks. Viņš ir aborigēns. Mēs organizējam kontaktu ar viņu. Siin nolūkam nepieciešams pārvarēt šādus tādus šķēršļus, atminēt šādas tādas mīklas… Uz to jāskatās ar skaidrām acīm, lietišķi. Jūtām te nav vietas. Atklāti runājot, arī viņš pret mums nejūt nekādu mīlestību. Un nevar just. Kas tad galu galā ir kontakts? Divu stratēģiju sadursme.

— Ak dievs! <— Maija izsaucās. — Cik briesmīgi tu runā! Sausi un neizteiksmīgi. Tu vari sastādīt vienīgi programmas. Kibertehniķis!

Es neapvainojos. Redzēju, ka Maijai nav nekā būtiska, ko iebilst, un jutu, ka viņu patiešām kaut kas moka.

— Tev jau atkal ir kādas priekšnojautas, bet patiesībā tu pati gluži labi saproti, ka Mazais ir vienīgais pavediens, kas saista mūs ar šiem neredzamajiem svešiniekiem. Ja mēs Mazajam nepatiksim, ja neiekarosim viņa simpātijas…

— Re nu, re, — Maija mani pārtrauca. — Tur jau ir tas suns aprakts. Lai arī ko Komovs runātu, lai kā rīkotos, uzreiz jūtams, ka viņu interesē tikai viens — kontakts. Viss vertikālā progresa idejas vārdāl

— Bet kā vajag? — es gribēju zināt.

Viņa paraustīja plecus.

— Nezinu. Varbūt tā kā Jakovs… Vismaz viņš vienīgais no jums runāja ar Mazo cilvēciski.

— Nu vai zini, — mazliet aizvainots atteicu, — kontakts vaigubārdas līmenī — vispār tas arī..,

Laiciņu mēs atkal klusējām, saskaitušies viens uz otru. Maija ar pārspīlētu centību grozīja smalkregulatoru, tēmēdama melno krustpunktu okulārā uz sniegoto kalnu grēdu.

— Patiešām, Maija, vai tad tu negribi, lai notiktu kontakts? — beidzot ierunājos.

— Protams, gribu, — Maija bez sajūsmas atsaucās. — Tu taču redzēji, cik ļoti nopriecājos, kad beidzot sapratām, kas te notiek… Bet, kad noklausījos jūsu sarunu … nezinu. Varbūt tas tāpēc, ka es nekad neesmu piedalījusies šādos kontaktos… Biju to iedomājusies pavisam citādi.

— Nē, — es iebildu, — runa te ir par ko citu. Es nojaušu, kas ar tevi notiek. Tu domā, ka viņš ir cilvēks…

— To jau tu teici.

— Nē, pagaidi. Tev visu laiku neiziet no prāta cilvēciskais. Bet padomā par to no citas puses. Nerunāsim par vīzijām, par mīmikriju. Kas viņā ir tāds kā mums? Daļēji arējais izskats, pārvietošanās uz divām kājām. Nu, arī balssaites .. . Kas vēl? Viņam pat muskulatūra nav mūsējā, un tas jau, varētu likties, nāk tieši no gēniem… Tevi gluži vienkārši mulsina tas, ka viņš prot runāt. Jā, patiešām, viņš runā lieliski… Bet galu galā arī viņa runa nav kā mūsējā! Neviens cilvēks četrās stundās nespēj iemācīties raiti runāt. Iedomājies: jābūt ne tikai vārdu krājumam, bet jāapgūst arī intonācija, frazeoloģija … Ja gribi zināt, viņš ir vilkatis, nevis cilvēks! Veiksmīga imitācija. Padomā vien — atcerēties, kas ar tevi noticis zīdaiņa vecumā un varbūt — kas zina! — arī mātes miesās… Vai tas ir cilvēkam raksturīgi?… Vai tu esi kādreiz redzējusi robotus-androīdus? Neesi, protams, bet es gan esmu.

— Un kas tad ir? — Maija sadrūmusi vaicāja.

— Tad ir tas, ka teorētiski ideālu robotu-androīdu var izveidot tikai no cilvēka. Tas būs supergudrs, superstiprs, superemocionāls, no visiem aspektiem tas būs «super», tātad supercilvēks, nevis cilvēks…

— Tu laikam gribi teikt, ka aborigēni pārvērtuši viņu par robotu? — Maija sacīja, greizi pasmīnēdama.

— Ta ne jau to, — es īgni attraucu. — Gribu vienīgi pārliecināt tevi, ka viss cilvēciskais viņā ir nejaušs, tās gluži vienkārši ir izejmateriāla īpašības… un ka nevajag radīt sentimentu ap viņu. Uzskati, ka tu sarunājies ar šīm krāsainajām ūsām . . .

Pēkšņi Maija sagrāba mani aiz pleca un pusbalsī iesaucās:

— Paskat, viņš atgriežas!

Mazliet pacēlies, ieskatījos ekrānā. No purva tieši uz kuģi, kājas ņirbinādams, sparīgi steidzās pazīstamais šķībais stāvs. īsā melni violetā ēna šaudījās viņam pa priekšu, netīro matu cekuls uz pakauša saulē izskatījās ruds. Mazais atgriezās. Mazais steidzās. Ar garajām rokām viņš bija aptvēris un piespiedis pie vēdera tādu kā lielu pītu grozu, līdz augšai piekrautu ar akmeņiem. Grozam vajadzēja būt ļoti smagam.

Maija ieslēdza iekšējo sakaru tīklu.

— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenis ziņo Komovam, — viņa skaļi teica. — Mazais tuvojas.

— Skaidrs, — Komovs nekavējoties atsaucās. — Jakov, ejiet savā vietā … Popov, nomainiet Glumovu aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenī. Maija, nāciet uz kopkajīti.

Meitene negribīgi piecēlās.

— Ej, ej! — es mudināju. — Paskaties uz viņu tuvumā, vārgā, sentimentālā būtne!

Viņa pikti nošņācās un uzskrēja augšā pa trapu. Ieņēmu viņas vietu. Mazais bija jau pavisam tuvu. Tagad viņš palēnināja gaitu un skatījās uz kuģi, un mani atkal pārņēma sajūta, it kā viņš vērtos tieši man acīs.

Tad ieraudzīju, ka virs kalnu grēdas pelēki violetajās debesīs atkal izauga briesmīgā tarakāna milzīgās ūsas, parādījās gluži tāpat, kā uz attīstītājā iegremdēta fotopapīra parādās attēls. Tāpat kā pirmīt, tās lēnām liecās, trīsēja, saīsinājās… Es saskaitīju sešas antenas.

— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Komovs mani pasauca. — Cik ūsu redzams pie apvāršņa?

— Sešas. Trīs baltas, divas sarkanas, viena zaļa,

— Redzat nu, Jakov, kāda stingra likumsakarība: tikko Mazais ierodas pie mums, tūlīt ūsas izlien ārā, — Komovs teica.

Vanderhūze klusinātā balsī atbildēja:

— Atzīstu jūsu vērīgo prātu, Genadij, tomēr uzskatu, ka dežūras pagaidām ir nepieciešamas.

— Kā gribat, jums ir tādas tiesības… Maija, apsēdieties šeit… — Komovs īsi izrīkoja.

Es ziņoju:

— Mazais jau nozuda nepārredzamajā joslā. Stiepj milzīgu pīteni ar akmeņiem.

— Skaidrs. Sagatavojieties, kolēģi! — Komovs pavēlēja.

Sasprindzināju dzirdi un nodrebēju, kad iekšējo sakaru

tīklā nogranda birstošu akmeņu troksnis. Uzreiz nemaz neaptvēru, ka tur Mazais izbēris savus akmeņus uz grīdas. Dzirdēju viņa vareno elpu, un negaidot pavisam bērnišķīga balss izrunāja vārdus:

— Mam-ma!… Mam-ma!…

Pēc tam atskanēja jau pazīstamā šņukstošā gadu veca bērna raudāšana. Tālās bērnības atmiņas lika man iekšēji notrīsēt, un tobrīd es sapratu, ka Mazais Cilvēkbērns ir ieraudzījis Maiju. Raudāšana ilga ne vairāk kā pusminūti, tad tā aprāvās, atkal iedārdējās akmeņi, un Komova balss lietišķi teica:

— Tads jautājums: kāpēc mani viss interesē? Viss apkārtējais. Kāpēc man visu laiku rodas jautājumi? Man no tiem ir nelabi. Tie mani kņudina. Daudz jautājumu. Desmit jautājumu dienā, divdesmit jautājumu dienā. Es mēģinu glābties — skraidu, visu dienu skraidu vai peldos — tas nepalīdz. Tad sāku domāt. Reizēm atbilde atrodas. Tad esmu apmierināts. Reizēm atrodas daudzas atbildes, nevaru izvēlēties. Tad neesmu apmierināts. Reizēm atbilde neatrodas. Tad esmu ļoti neapmierināts. Tad stipri kņudina. S-šarāde. Vispirms domāju — jautājumi man nāk no iekšas. Tad pagudroju un sapratu: viss, kas nāk no iekšas, dod man mierinājumu. Iznāk, ka jautājumi ir ārpus manis. Pareizi? Es domāju tāpat kā tu. Bet kur tad tie guļ, kur tie karājas, no kurienes tie ceļas?

Klusums. Pēc tam atkal ierunājās Komova balss — šoreiz tas bija īstais Komovs. Abas balsis bija ļoti līdzīgas, tikai īstais Komovs nerunāja tik aprauti un viņa balss neskanēja tik asi un griezīgi. Zinot, kas tur notiek, abas balsis tomēr bija iespējams atšķirt.

— Es varētu atbildēt uz tavu jautājumu tūlīt, — Komovs lēni teica, — bet baidos kļūdīties. Baidos atbildēt nepareizi vai neprecīzi. Kad būšu uzzinājis par tevi visu, tad varēšu atbildēt bez kļūdīšanās.

Klusums. Pa grīdu pārvietodamies, nograbēja un icšvlkstējās akmeņi.

— F-fragments, — Mazais ierunājās. — Vēl viens jautājums. No kurienes nāk atbildes? Tu mani piespiedi domāt. Es vienmēr zināju: ja nāk atbilde — esmu apmierināts, ja nav atbildes — posts un bēdas. Tu man teici, kādā veidā tu domā. Atcerējos un sapratu, ka es arī bieži tāpat domāju un bieži atbilde nāk. Ir redzams, kā atbilde nāk. Tā es iztaisīju alu daudziem akmeņiem. Tādu te. («Grozu,» Komovs pateica priekšā.) Jā, grozu. Viena klūga savijas ar otru, otra — ar trešo, trešā — ar tālāko, un iznāk — grozs. Bet daudz biežāk es domāju (atkal nograbēja akmeņi) — un iznāk gatava atbilde. Ir vesels klēpis ar klūgām, un uzreiz — gatavs grozs. Kāpēc?

— Arī uz šo jautājumu varēšu atbildēt tikai pēc tam, kad būšu uzzinājis par tevi visu, — Komovs teica.

— Nu tad uzzini! — Mazais pieprasīja. — Uzzini ātrāk! Kāpēc neuzzini? Es pats izstāstīšu. Bija kuģis, tikai lielāks par tavējo, tagad viņš sarāvies maziņš, bet bija ļoti liels. To tu pats zini. Pēc tam bija tā.

Pa iekšējo sakaru tīklu skanēja neizturama čirkstoņa un skaļi brakšķi, kam sekoja sirdi plosošas, spiedzoši izmisīgas bērna raudas. Un starp spiedzieniem, starp pamazām norimstošiem brīkšķiem, triecieniem, plīstošu stiklu šķindu saklausīju gārdzošu vīrieša balsi, kas pamazām kļuva arvien klusāka un noslāpa:

— Marī… Marī… Ma … rī…

Bērns kliedza aizvilkdamies, un kādu laiku nekas cits nebija dzirdams. Tad atskanēja tāda kā čabēšana, čaukstoņa, apslāpēts vaids. Kāds rāpoja pa grīdu, piebārstītu ar gruvešiem un sasistiem stikliem, kaut kas šķindēdams vēlās, ripoja. Šausmīgi pazīstama sievietes balss vaidēdama izdvesa:

— Sura … Kur tu esi, Sura … Kā sāp … Kas noticis? Kur tu esi? Šura, es neko neredzu … Atsaucies, Sura! Cik briesmīgi sāp! Palīdzi man, es neko neredzu …

Un starp šiem vaidiem bez mitas skanēja izmisīgas bērna raudas. Pēc brīža sieviete apklusa, un vēlāk vairs nedzirdēja arī bērna balsi. Es atguvu elpu un jutu, ka rokas man savilktas dūrēs un nagi iespiedušies dziļi plaukstās. Žokļi no sasprindzinājuma bija kļuvuši nejūtīgi.

— Tā bija ilgi, — Mazais svinīgi paziņoja. — Kliegdams es noguru. Aizmigu. Kad pamodos, bija tumšs kā agrāk. Man bija auksti. Es gribēju ēst. Tik stipri gribēju ēst un vēlējos siltumu, ka tā arī notika.

No iekšējo sakaru tīkla šļācās ārā vesela pilnīgi nepazīstamu, agrāk nedzirdētu skaņu kaskāde. Vienmērīgi pieaugoša dunoņa, bieži klakšķi, kaut kāda dūkoņa, līdzīga atbalsij; dobja dudiriāšana ārkārtīgi zemā, tomēr cilvēka ausij vēl uztveramā tonī, nesaprotama murdoņa; pīksti, čirkstoņa, čīkstoņa, metāliski triecieni, spraksti, krakšķi… šo skaņu jūklis plūda vairākas minūtes. Tad viss uzreiz apklusa un Mazais, nedaudz aizelsies, teica:

— Nē. Tā nevarēšu izstāstīt. Tā man būs jāstāsta tik ilgi, cik ilgi dzīvoju. Ko darīt?

— _Un tevi pabaroja? Un sasildīja? — Komovs vaicāja nosvērtā, mierīgā balsī.

— Bijtā, kā man gribējās. Un no tā laika vienmēr bija ta, kā man gribējās. Kamēr neatlidoja pirmais kuģis.

— Un kas bija šis te? — Komovs jautāja un, manuprāt, ļoti veiksmīgi imitēja skaņu jūkli, kuru tikko dzirdējām.

Klusums. Beidzot Mazais ierunājās:

— A-ā, saprotu. Tu nepavisam nemāki, bet es tevi sapratu. Tomēr nevaru atbildēt. Tev pašam arī nav vārdu, lai to nosauktu. Un tu tomēr zini vairāk vārdu nekā es. Dod man vārdus. Tu man devi daudz vērtīgu vārdu, bet tie nav īstie.

Klusums. Tad Komovs atkal jautājas

— Kādā krāsā tas bija?

— Nekādā. Krāsa ir, kad skatās ar acīm. Tur nedrīkst skatīties ar acīm.

— Kur tas ir — tur?

— Pie manis. Dziļi. Zemē.

— Un kā tur ir, ja aptausta?

— Brīnišķīgi. Ļoti patīkami. C-češīras kaķis! Man tur ir vislabāk. Tā bija, kamēr atnāca cilvēki.

— Tu tur guli? — Komovs jautāja.

— Es tur daru visu. Guļu, ēdu, domāju. Bet spēlējos šeit, tāpēc ka man patīk skatīties ar acīm. Tur ir šauri, nevar spēlēties. Tā kā ūdenī, tikai vēl šaurāk.

— Bet ūdenī jau nevar elpot, — Komovs iebilda.

— Kāpēc nevar? Var. Arī spēlēties var. Tikai šauri.

Klusums. Pēc brīža Mazais apvaicājās:

— Tagad tu uzzināji visu pat mani?

— Nē. Neko es par tevi neuzzināju. Tu pats redzi, ka mums trūkst kopēju vārdu. Varbūt tev pašam ir savi vārdi?

— Vārdi… — Mazais lēni atkārtoja. — Tas ir, kad kustas mute un pēc tam dzird ar ausīm. Nē, tā ir tikai cilvēkiem. Es zināju, ka ir vārdi, tāpēc ka atceros. Bimbom pa bramburārn. Kas tas ir? Es nezinu. Bet tagad zinu, kāpēc vajag daudz vārdu. Agrāk nezināju. Bija patīkami runāt. Spēle.

— Tagad tu zini, ko nozīmē vārds «okeāns», — Komovs teica, — bet okeānu tu esi redzējis arī agrāk. Kā tu to nosauci?

Klusums.

— Es klausos, — Komovs atgādināja.

— Ko tu klausies? Kāpēc? Es nosaucu. To nevar sadzirdēt. Tas ir iekšā.

— Varbūt tu vari to parādīt? — Komovs turpināja. — Tev ir akmeņi, klūgas …

— Akmeņi un klūgas nav tādēļ, lai parādītu, — Mazais pavēstīja, kā man šķita, dusmīgā balsī. — Akmeņi un klūgas ir tadeļ, lai domātu. Ja ir grūts jautājums, ņem akmeņus un klūgas. Ja nezini, kāds jautajums, tad ņem lapas. Tur ir daudz visādu lietu. Ūdens, ledus — tas labi kūst, tāpēc… — Mazais apklusa. — Nav vārdu, — viņš paziņoja. — Daudz visādu lietu. Mati… un daudz tāda, kam nav vārda. Bet tas ir tur — pie manis.

Atskanēja smaga, gari stiepta nopūta. Tas laikam bija Vanderhūze. Pēkšņi Maija prasīja:

— Ko nozīmē tas, ka tu kustini seju?

— Mam-ina… — Mazais atteica maigi, ņaudoši.

— Seja, rokas, augums, — viņš turpināja Maijas balsī,

— tās visas ir lietas, par kurām jādomā. Tādu lietu daudz, ilgi jārunā, visas nevar nosaukt.

Klusums. To partrauca Mazais, jautādams:

— Ko darīt? Vai izdomāji?

— izdomāju, — Komovs paziņoja. — Tu ņemsi mani līdzi pie sevis. Es apskatīšos un uzreiz daudz ko uzzināšu. Varbūt pal visu.

— Es par to domāju. Zinu, ka tu gribi pie manis. Es arī gribu, bet nevaru. Tas ir jautājums! Kad es gribu, varu visu. Bet par cilvēkiem — ne. Es negribu, ka viņi ir, tomēr viņi ir. Es gribu, ka tu atnāc pie manis, bet nevaru. Cilvēki ir nelaime.

— Saprotu, — Komovs piekrita. — Tad es ņemšu tevi pie sevis. Vai gribi?

— Kur?

— Pie sevis. Tur, no kurienes atnācu. Uz Zemi, tur dzīvo visi cilvēki. Tur es arī varu uzzināt par tevi visu, turklāt diezgan ātri.

— Bet tas ir tālu. Vai varbūt es tevi nesapratu?

— Jā, tas ir ļoti tālu, — Komovs apstiprināja. — Bet mans kuģis …

— Nē! — Mazais iesaucās. — Tu mani nesaprati. Es nevaru tālu. Es nevaru pat vienkārši talu un pavisam nevaru ļoti tālu. Vienreiz spēlējos uz ledus. Aizmigu. Pamodos no bailēm. Es pat sāku kliegt. Fragments! Ledus gabals aizpeldēja, un es redzēju tikai kalnu virsotnes. Nodomāju, ka okeāns aprijis zemi. Skaidrs, ka es atgriezos. Ļoti vēlējos atgriezties — un ledus gabals tūlīt peldēja atpakaļ uz krastu. Tagad zinu, ka es tālu nedrīkstu. Es ne tikai baidījos. Mbija slikti. Tāpat kā no bada, tikai daudz sliktāk. Nē, pie tevis es nevaru.

— Nu labi, — Komovs tcica māksloti jautrā balsi.

— Droši vien tev ir apnicis atbildēt un stāstīt. Zinu, ka tev patīk uzdot jautājumus. Jautā, es atbildēšu.

— Nē, nav vis apnicis stāstīt, — Mazais nepiekrita.

— Bet man ir daudz jautājumu tev. Kāpēc krīt akmens? Kas tas ir — karsts ūdens? Kāpēc ir desmit pirksti, bet skaitīšanai vajadzīgs tikai viens? Daudz jautājumu. Bet es tagad nejautāšu. Tagad ir slikti. Tu nevari nākt pie manis, es nevaru pie tevis, vārdu nav. Tātad visu par mani uzzināt tu nevari. S-šarāde. Tātad nevari aiziet. Es lūdzu tevif domā, ko darīt. Ja pats nevari ātrāk domāt, lai domā tavas mašīnas miljons reižu ātrāk. Es aizeju. Nevaru domāt, kad tu sarunājies ar mani. Domā ātrāk, tāpēc ka man ir sliktāk nekā vakar. Bet vakar bija sliktāk nekā aizvakar.

Dārdēdams nokrita un aizvēlās kāds akmens. Vanderhūze atkal gari un smagi nopūtās.

Nepaguvu ne acis pamirkšķināt, bet Mazais kā viesulis jau nesās pāri būvlaukumam uz sopku pusi. Redzēju, ka viņš pārslīdēja pāri nosēšanās joslai un pēkšņi izgaisa. Tajā pašā mirklī kā pēc komandas nozuda daudzkrāsainās antenu ūsas virs kalniem.

— Tā, — noteica Komovs. — Neko nevar darīt. Jakov, lūdzu, nosūtiet Sidorovam radiogrammu, lai gādā šurp aparatūru; redzu, ka bez mentoskopa neiztikšu.

— Labi, — Vanderhūze piekrita. — Tomēr gribēju vērst jūsu uzmanību, Genadij… Pa visu sarunas laiku indikatorā ne reizi neiedegās zaļā gaisma.

— Es pats redzēju.

— Tas liecina nevis par negatīvām emocijām vispār, Genadij, bet gan par spilgti izteiktām negatīvām emocijām …

Komova atbildi es nesaklausīju.

Nosēdēju postenī visu vakaru un pusi nakts. Ne vakarā, ne naktī Mazais vairs nerādījās. Arī ūsu nebija. Un Maijas arī ne.

Загрузка...