Mazais cilvēkbērns

Trešā nodaļa BALSIS UN RĒGI

Lai cik dīvaini tas arī būtu, naktī gulēju kā nosists. No rīta, kā parasti, piecēlos pusstundu agrāk par citiem, aizskrēju uz virtuvi paskatīties, kā ar brokastīm, iesteidzos kajītē pārbaudīt, ko dara mani roboti, pēc tam metos ārā no kuģa, lai izdarītu rītarosmi. Sauli vēl neredzēja virs kalniem, taču bija jau pavisam gaišs un ļoti auksts. Ieelpojot nāsis durstīja ledus adatiņas, skropstas apsarmoja, es no visa spēka vicināju rokas, pietupos un vispār steidzos pēc iespējas ātrāk beigt un atgriezties uz kuģa. Uri tad ieraudzīju Koinovu. Šodien, ka redzams, viņš piecēlies pirms manis, kaut kur aizgājis un tagad atgriežas no būvlaukuma puses. Pretēji paradumam viņš šoreiz gāja lēni, it kā domās iegrimis, un ar kādu rīkstīti izklaidīgi sita sev pa kāju. Biju jau beidzis savus rīta vingrojumus, kad viņš pienāca man pavisam tuvu un padeva labrītu. Es, protams, sveicienu atņēmu un grasījos nozust lūkā, bet viņš mani atturēja, vaicādams:

— Sakiet, Popov, — vai jūs atstājat kuģi, kad esat palicis šeit viens?

— Tas ir — kā? — Es biju izbrīnīts ne tik daudz par viņa jautājumu, cik par to, ka Genadijs Koinovs visžēlīgi sācis interesēties, kā es pavadu laiku. Mana attieksme pret Komovu ir sarežģīta. Es viņu ne visai labi ieredzu.

— Tas ir — vai jūs kaut kur ejat? Piemēram, uz purvu vai uz sopkām …

Man riebj, ja, runājot ar kādu, skatās velns zina kur, tikai ne uz sarunas biedru. Turklāt ja runātājs ir ģērbies kažokā ar kapuci, bet sarunas biedrs — vienīgi sporta tērpā, kas uzvilkts uz kailas miesas. Bet galu galā Genadijs Komovs ir Genadijs Komovs, tāpēc es, apņēmis ar rokām plecus, lēkādams uz vietas, atbildēju:

— Nē. Man jau tā trūkst laika. Pastaigas nav ne prātā.

Beidzot viņam labpatika pamanīt, ka es salstu, un viņš laipni norādīja man ar rīkstīti uz lūku, teikdams: — Lūdzu. Te ir auksti. — Taču kesonā viņš mani atkal uzrunāja.

— Bet roboti — vai tie atstāj būvlaukumu?

— Roboti? — Es nekādi netiku skaidrībā, kur viņš tēmē. — Nē. Kāpēc lai tie aizietu no laukuma?

— Nu, es nezinu… Teiksim, pēc būvmateriāliem.

Viņš kārtīgi pieslēja savu rīkstīti pie sienas un sāka

pogāt vajā kažoku. Manī auga dusmas. Ja viņš kaut kādā veidā ir uzodis par trūkumiem manā celtniecības sistēmā, tad, pirmkārt, tā nav viņa darīšana un, otrkārt, viņš varētu runāt par to tieši. Galu galā — kas tā par pratināšanu …

— Sī tipa kibcrsistēmu būvmateriāls, — es sacīju cik iespējams sausi un oficiāli, — ir tas materiāls, kas atrodams kibersistēmai zem kājām. Sinī gadījumā tās ir smiltis.

— Un akmeņi, — pakārdams kažoku uz āķa, Komovs nevērīgi piebilda.

Ar savu piezīmi viņš mani satracināja. Par to nu viņam nebija nekāda da|a, un es izaicinoši atcirtu:

— Jā gan! Ja pagadās akmeņi, tad arī tie.

Tagad viņš vērīgi paskatījās man acīs.

— Baidos, ka jūs esat mani nepareizi sapratis, Popov, — ar negaidītu mīlīgumu balsī viņš ierunājās. — Es netaisos bāzt degunu jūsu darbā. Man gluži vienkārši radušās šādas tādas neskaidrības, tāpēc es jautāju jums, jo jūs esat vienīgais, kas var palīdzēt tikt ar tām skaidrībā.

Nu, ja jau pret mani izturas cilvēciski, tad arī es varu būt labs.

— Vispār, protams, akmeņi kiberiem nav piemēroti, — es teicu. — Vakar mana sistēma mazliet niķojās un mašīnas izsvaidīja šos akmeņus pa visu būvlaukumu. Kas zina, kāpēc kiberiem tas bija vajadzīgs. Pēc tam tie, protams, visu savāca.

Komovs pamāja.

— Jā, to es ievēroju. Kāda veida traucējumi tie bija?

Pāris vārdos pastāstīju viņam par vakardienas notikumiem, noklusējot, protams, intīmos sīkumus. Viņš klausījās, māja ar galvu, bet pēc tam, paņēmis savu rīkstīti, pateicās par paskaidrojumu un aizgāja. Tikai vēlāk, kopkajītē ēdot griķu biezputru ar aukstu pienu, atskārtu, ka tā arī esmu palicis neziņā, kādas neskaidrības radušās doktora Mboga mīlulim un cik lielā mērā man izdevies tās noskaidrot. Un vai vispār izdevies. Pārtraucu ēšanu un vērīgi palūkojos uz Komovu. Nē, acīmredzot man nav izdevies.

Genadijs Komovs parasti izskatās kā cilvēks no citas pasaules. Mūžīgi viņa skatiens ir vērsts tālumā, it kā viņš ielūkotos aiz apvāršņa, un viņa domas šķiet velnišķi augstas un cildenas. Uz zemes viņš nolaižas likai tad, ja kaut kas nejauši vai ar nodomu traucē viņa cēlo izsmalcinātību. Tad viņš ar stingru roku, nereti pat nežēlīgi likvidē šķērš|us un atkal paceļas savā Olimpā. Tā vismaz stāsta par viņu, un vispār jau tur nav nekā sevišķa. Ja cilvēks risina citu planētu psiholoģijas problēmas un dara to sekmīgi, spēkus nežēlodams, cīnās priekšējās pozīcijās, turklāt ir viens no izcilākajiem planētas «futurologiem», tad viņam daudz kas ir piedodams un pret viņa manierēm jāizturas ar zināmu iecietibu. Galu galā visi jau nevar būt tik simpātiski kā Gorbovskis vai doktors Mbogs.

No otras puses, pēdējās dienās es arvien biežāk un biežāk ar izbrīnu un rūgtumu atceros jūsmīgos Tatjanas stāstus; Tatjana nostrādājusi kopā ar Komovu veselu gadu, man šķiet, bija viņā iemīlējusies un uzskatīja viņu par ārkārtīgi sabiedrisku, asprātīgu cilvēku un tā tālāk. Viņa pat nosauca Komovu par sabiedrības dvēseli. Nevarēju gan iedomāties, kas tā par sabiedrību, kurai tāda dvēsele.

Jā, man Genadijs Komovs vienmēr licies kā cilvēks no citas pasaules. Taču šodien pie brokastu galda viņš pārspēja pats sevi. Ēdienu šķīvī viņš bagātīgi apkaisīja ar sāli. Apkaisa, pagaršo un izklaidīgi izsviež to ar visu trauku atkritumu vadā. Sinepes samainīja ar sviestu. Uzziež uz salda grauzdiņa, pagaršo un izklaidīgi aizmet turpat, kur šķīvi. Jakovam Vanderhūzem uz jautājumiem neatbildēja, toties kā dēle piesūcās Maijai, lūkodams izzināt, vai topogrāfiskajā uzņemšanā viņi ar Vanderhūzi vienmēr iet divatā vai dažkārt arī pa vienam. Laiku pa laikam viņš nervozi skatījās apkārt, bet reiz pat pielēca kājās, izskrēja gaitenī, palika tur vairākas minūtes un atgriezās, it kā nekas nebūtu noticis, — atkal triepa sinepes uz grauzdiņiem, kamēr mēs viņam tās atņēmām.

Arī Maija nervozēja. Atbildēja aprauti, blenza šķīvī un pa visu brokastošanas laiku ne reizi nepasmaidīja. Es gan sapratu, kas ar viņu notiek. Viņas vietā ari es nervozētu pirms tāda pasākuma. Galu galā mēs ar Maiju esam vienos gados, lai gan viņas pieredze darbā ir daudz lielāka, taču šodien viņai būs vajadzīga pavisam cita pieredze.

Vārdu sakot, Komovs acīm redzami nervozēja, Maija nervozēja, Vanderhūze, skatīdamies uz viņiem, ari sāka izrādīt pirmās nemiera pazīmes, un es sapratu, ka tagad būtu pavisam nevietā runāt par manu līdzdalību gaidāmajā ekspertīzē. Bija skaidrs, ka šodien mani atkal gaida gara darbadiena, klusuma un tukšuma diena, un ari es sāku nervozēt tāpat kā visi pārējie. Atmosfēra pie galda kļuva gaužām saspringta. Tad Vanderhūze, kā jau kuģa komandieris un ārsts, nolēma izlādēt nervozo gaisotni. Viņš atmeta galvu, pastiepa zodu uz priekšu un pāri degunam pētoši paskatijas uz mums. Viņa lūša vaigubārda bija saslējusies gaisā. Sākumā viņš pastāstīja dažas anekdotes no starpzvaigžņu lidotāju dzīves. Tās bija vecas, daudzkārt dzirdētas, pieklājības pēc es pasmaidīju, Maija uz dzirdēto nereaģēja, bet Komova izturēšanās bija pavisam dīvaina. Viņš klausījās uzmanīgi, nopietni un stāsta kulminācijas vietā pamāja ar galvu, pēc tam domīgi noskatīja Vanderhūzi un svarīgi noteica:

— Vai zināt, Jakov, pie jūsu vaigubārdas ļoti labi piestāvētu pušķītis ausīs.

Tas bija labi teikts, un citos apstākļos es par asprātīgajiem vārdiem būtu nopriecājies, taču šoreiz man tie šķita gaužām netaktiski. Jāsaka gan, ka pats Vanderhūze acīmredzot bija citādās domās, jo viņš apmierināti pavīpsnāja, ar saliektu pirkstu uzbužināja vaigubārdu vispirms kreisajā, tad labajā pusē un pastāstīja mums vēl vienu notikumu no starpzvaigžņu lidotāju dzīves.

Uz kādas civilizētas planētas ierodas viens Zemes cilvēks, nodibina sakarus ar aborigēniem un piedāvā tiem savus pakalpojumus — kā lielākais Zemes speciālists pirmās paaudzes mūžīgo dzinēju konstruēšanas un ekspluatācijas jautājumos. Aborigēni, gluži dabiski, blenž Šim supersaprāta sūtnim mutē un pēc viņa norādījumiem nekavējoties ķeras pie darba. Uztaisa mūžīgo dzinēju. Tas nedarbojas. Zemes sūtnis groza riteņus, ložņā starp stieņiem un dažādiem zobratiem un lamājas, ka nav izdarīts, kā vajag. «Jums ir novecojusi tehnoloģija,» viņš saka, «šie mezgli pilnīgi jāpārtaisa, bet tie tur vispār jānomaina, kā jūs domājat?» Aborigēniem nav kur sprukt.

Viņi ķeras klāt, pārtaisa un radikāli nomaina visu, kā pavēlēts. Tikko viņi darbu pabeiguši, kad pēkšņi no Zemes ierodas ātrās palīdzības raķete, sanitāri sagrābj izgudrotāju, šis saņem attiecīgās injekcijas, ārsts atvainojas aborigēniem, un raķete aizlido. Iedzimtie apjukuši un skumīgi, kaunēdamies cits citam acīs skatīties, sāk izklīst un pēkšņi pamana, ka dzinējs sācis darboties. Jā, mani draugi, dzinējs sāka darboties un darbojas joprojām jau pusotra simta gadu.

Man patika šis vienkāršais stāsts. Tūlīt manāms, ka to sadomājis Vanderhūze pats un droši vien nupat uz vietas. Man par lielu izbrīnu, arī Kornovam stāstītais notikums patika. Kad Vanderhūze bija nonācis vēstījumā līdz pusei, Komova acis vairs nešaudījās pa galdu, meklējot sinepes, bet ieurbās runātājā. Viņš tās nenolaida līdz pat beigām un pēc tam izteicās apmēram tā: teorētiski viņam šķietot interesanta ideja par to, ka viens no kontaktu partneriem varētu būt nepieskaitāms. Vismaz līdz šim vispārīgajā kontaktu teorijā šāda iespēja nav minēta, lai gan jau divdesmit pirmā gadsimta sākumā kāds Strauhs izvirzījis hipotēzi par šizoīdo tipu ieslēgšanu kosmisko kuģu apkalpju sastāvā. Jau toreiz bija zināms, ka šizoidajiem tipiem ir spilgti izteikta netradicionāla uztveres spēja. Kur normāls cilvēks neredzētu lielu un parādību haosā gribot negribot mēģina saskatīt ko zināmu, agrāk redzētu, stereotipu — šizoīds, gluži pretēji, ne tikai redz visu tā, kā patiesībā ir, bet var pat izveidot jaunus stereotipus, kas izriet no apslēptās redzamā haosa dabas. Starp citu, pamazām iededzies, Komovs turpināja, šī īpašība, kā izrādās, ir kopīga visdažādāko tipu šizoīdā prāta pārstāvjiem. Bet, tā kā teorētiski nepavisam nav izslēgta iespēja, ka kontakta objekts var būt tieši šizoīdais tips, un, laikus neatklāta, šī īpašība kontakta gaitā var radīt smagas sekas, Jakov, jūsu skartā problēma ir zinātnes uzmanības vērta.

Pavīpsnājis Vanderhūze teica: viņš dāvinot Komovam šo ideju, — un atgādināja, ka laiks braukt. Izdzirdusi šos vārdus, Maija, kas pavērtu muti ar interesi bija klausījusies Komovā, uzreiz apdzisa. Ar mani bija tāpat: visas sarunas par šizoīdiem izraisīja manī nepatīkamas pārdomas. Un tad kaut kas notika.

Vanderhūze un Maija jau bija izgājuši no kopkajītes, bet Komovs vēl kavējās durvīs. Pēkšņi viņš pagriezās, stingri satvēra mani aiz elkoņa un, ar salti pelēkajām acīm it kā baisi iztaustot manu seju, klusu, bet ātri nočukstēja:

— Nu ko jūs esat tāds nospiests, Stas? Vai kas noticis?

Es apstulbu. Mani satrieca šizoidu speciālista patiešām pārdabiskais vērīgums. Tomēr man izdevās acumirklī saņemties. Pārāk daudz kas izšķīrās šajā brīdī. Es atvirzījos un jautāju ar ārkārtīgu izbrīnu:

— Par ko jūs runājat, Genadij Jurjevič?

Viņa acis joprojām pētīja manu seju, un viņš jautāja vēl klusāk un vēl steidzīgāk:

— Vai jūs baidāties palikt viens?

Bet nu jau es biju zirgā.

— Baidos? Nu, tas ir pārāk stipri teikts, Genadij Jurjevič. Es vairs neesmu nekāds mazais bērns …

Viņš atlaida manu elkoni.

— Varbūt lidosiet kopā ar mums?

Paraustīju plecus.

— Ļoti labprāt, taču vakar manas kibersistēmas darbā bija traucējumi. Tāpēc labāk būs, ja palikšu.

— Nu, nu! — viņš noteica neizteiksmīgā balsī, strauji pagriezās un izgāja.

Vēl brīdi pastāvēju kopkajītē, mēģinādams sakārtot domas. Man galvā bija pilnīgs juceklis, taču es jutos kā pēc labi nokārtota eksāmena.

Aizbraucot viņi man pamāja, un glaideris aiztraucās, bet es nepavadīju viņus pat ar skatienu. Tūlīt atgriezos uz kuģa, izraudzījos stereopārus kristalofonus, apbruņoju abas ausis un atgāžos krēslā savas pults priekšā. Vēroju savu robotu darbu, lasīju, pieņēmu radiogrammas, sarunājos ar Vadiku un Ninonu (mani pārņēma prieks, kad izdzirdu, ka arī pie Vadika skaļi skan mūzika), tad sadomāju uzkopt telpas, sastādīju lepnu ēdienkarti ar tādu aprēķinu, ka būs nepieciešams stiprināt dvēseles spēkus, — un tas viss nolika rīboņā, dārdoņā, flautu gaudoņā un nekofonu ņaudos. Vārdu sakot, es centīgi, nesaudzīgi nositu laiku, gūdams labumu sev un citiem. Un gandrīz visu dienu mani nepārtraukti tirdīja doma: kā Komovs uzzinājis par maniem vājuma brīžiem, un ko viņš sakarā ar to nodomājis darīt. Komovs bija iedzinis mani strupceļā. Viņa neizpratne, kas bija radusies pēc gājiena uz būvlaukumu, viņa sarunas par šizoīdiem, dīvainā interlūdija kopkajītes durvīs… Velns parāvis, viņš taču uzaicināja mani lidot kopā ar viņiem, skaidri redzams, ka baidījās atstāt mani vienu! Vai tiešām mans apjukums un bailes citiem tik labi manāmas? Bet Vanderhūze nebija ievērojis neko …

Apmēram tādas apslēptas domas mani mocīja lielāko dienas daļu. Pulksten piecpadsmitos glaideris atgriezās; tas notika daudz agrāk, nekā biju gaidījis. Tik tikko paguvu noraut no ausīm un noslēpt kristalofonus, un visa mūsu grupa klupšus ieklupa pa lūku kuģī. Sagaidīju viņus kesonā ar rūpīgi pārdomātu, atturīgu laipnību, neuzdevu nekādus butiskus jautājumus, apvaicājos vienīgi, vai kāds nevēlas iestiprināties. Tiesa gan, pats baidījos, vai pēc spalgās šķindoņas, dārdiem un kaucieniem, kas sešas stundas nepārtraukti bija skanējuši man ausīs, nerunāju mazliet par skaļu, jo Maija, kura, kā ar prieku konstatēju, izskatījās pavisam normāli, palūkojās manī nedaudz izbrīnīti, bet Komovs nopētīja no galvas līdz kajarn un, neteicis ne vārda, nozuda savā kajītē.

— Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?

Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:

— Nu kas tad tur bija ar kuģi?

Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:

— Zini, Stas, tā nav nejaušība.

Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.

— Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.

— Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'oliski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…

Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.

— Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…

Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja:

— Protams, no otras puses, planētas parametri ir |oti labi, ārkārtīgi atbilstoši. Bioloģiskā aktivitāte gandrīz uz nulles, atmosfēra, hidrosfēra, klimats, termiskais līdzsvars — tas viss ir kā uz projekta «Šķirsts» pasūtījumu. Taču varu likt galvu ķīlā, ka neviens no šī projekta autoriem un organizētājiem te nav bijis un, ja arī kāds te ir atbraucis, tad jušanas spējas, nojausmas par dzīvību viņam nav bijis nemaz … Nu protams, visiem vecajiem vilkiem, kuri daudz pieredzējuši, izgājuši cauri visādām peklēm… viņiem ir ļoti labi attīstīta nojauta par reāli eksistējošiem draudiem! Bet par to… — Viņa noknakšķināja pirkstus un pat saviebās, nabadzīte, nespēdama atrast pareizo vārdu. — Jā, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī nojauta ko nelabu, bet kā to izskaidrot tam, kurš te nav bijis? Vai tu mani kaut mazliet saproti?

Maija skatījās tieši manī savām zaļajām acīm, bet es vēl nebiju izšķīries, vai atzīties viņai, tāpēc šaubīdamies sameloju:

— Ne gluži.Tas ir,kaut kāda taisnība tev,protams,ir…

— Redzi nu, — Maija teica, — pat tu nesaproti. Nu labi, pietiks par to runāt. — Viņa apsēdās man pretī uz galda un pēkšņi, piegrūdusi ar pirkstu man pie vaiga, iesmējās. — Parunājos, un kļuva it kā vieglāk. Ar Komovu, kā pats zini, izrunāties nevar, bet pie Vandera ar tādām lietām labāk nerādīties — sapūdēs medpunktā…

Sasprindzinājums, kas viņu un art mani bija saistījis, uzreiz zuda, un turpmākā saruna pārvērtās vieglā pjapāšanā. Es sūdzējos viņai par vakardienas nepatikšan;;iu ar robotiem, pastāstiju, kā Vadiks viens pats peldējies okeānā, un jautāju par viņas tiešo darbu. Maija atbildēja, ka viņi izraudzījušies četras vietas apmetnēm, rajoni vispār labi un, ja ari pārējie apstākļi būtu līdzini kā uz Pantas, tad ikviens pantietis labprāt pavadītu št t visu savu mūžu, bet, tā kā šis pasākums, vienalga, jau iepriekš lemts neveiksmei, tad par to nav daudz ko runāt. Atgādināju Maijai, ka viņa vienmēr bijusi skeptiski noskaņota, tas viņai ir dabiski un šis skepticisms ļoti bieži nav attaisnojies. Aleitene iebilda, ka tagad ir runa nevis vairs par dabisku skepticismu, bet par pašas dabas skepticismu un ka es vispār esmu zaļknābis, zīdainis un patiesībā man vajadzētu viņas, pieredzējušās AAaijas, priekšā nostāties miera stājā. Atteicu, ka patiešām pieredzējis cilvēks nemūžam nesāks strīdu ar kibertehniķi, jo kibertehniķis uz kuģa ir tā ass, ap kuru, patiesību sakot, griežas visa dzīve. Maija atgādināja, ka griešanās ass pa lielākajai daļai būtībā ir abstrakts jēdziens… Pēc tam sākām strīdēties, vai ir starpība starp jēdzieniem «griešanās ass» un «cirkulācijas ass», vispār mēs pļāpājām, un no malas droši vien tas izskatījās diezgan jauki, es gan nezinu, ko tobrīd domāja Maija, pats nepārtraukti gudroju, vai man tūlīt nesākt visu drošības sistēmu profilaktisko apskati. Tiesa gan, šīs sistēmas bija paredzētas pret bioloģiskajiem draudiem un nebija nekādas iespējas noteikt, vai tās derēs aizsardzībai pret nekrotiskajām briesmām, tomēr, lai būtu kā būdams, kas pats sargās, to arī dievs sargā, no miega māte raušus necep, vārdu sakot, lēnāk brauksi — tālāk tiksi.

Kad AAaija saka žāvāties un sūdzējās, ka nav izgulējusies, ieteicu viņai pirms pusdienām brītiņu nosnausties, bet pats pirmām kārtām devos uz bibliotēku, sameklēju skaidrojošo vārdnīcu un izlasīju, ko nozīmē vārds «nekrotisks». Skaidrojums atstāja uz mani smagu iespaidu, un es nolēmu nekavējoties sākt profilaksi. Vispirms gan ieskrēju kajītē, lai palūkotos, kā darbojas mani kiberi, un saslapu tur Vanderhūzi tieši tajā mirklī, kad viņš kārtīgā kaudzītē salika savus ekspertīzes slēdzienus.

— Tūlīt aiznesīšu tos Komovam, — viņš paskaidroja, mani ieraudzījis, — tad došu izskatīt Alaijai, un pēc tam apspriedīsim, kā tu domā? Vai tevi arī uzaicināt?

Teicu, ka gribu piedalīties šajā apspriešanā un līdz tam būšu drošības sistēmu noda|ā. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani, taču nekā neteica un izgāja.

Viņi pasauca mani pēc stundām divām. Pa iekšējo sakaru tīklu Vanderhūze paziņoja, ka slēdzienu ir lasījuši visi komisijas locekļi, un jautāja, vai arī es negribu ar to iepazīties. Es, protams, būtu gribējis, taču man te darbi pašlaik gāja pilnā sparā, sargizlūks daļēji izjaukts, biju iesācis tvaicēšanu, tāpēc atbildēju, ka lasīt jau nu nelasīšu, bet uz materiālu apspriešanu noteikti ieradīšos, tiklīdz tikšu galā ar darbiem.

— Man te vēl stundai pietiks ko darīt, — es teicu, — tā ka pusdienojiet bez manis. — Kad ierados salonā, pusdienas jau bija paēstas un sākās apspriede. Paņēmu sev zupu, nosēdos maliņā, sāku ēst un klausīties.

— Meteorītu hipotēzi es nevaru pieņemt bez ierunām, — Vanderhūze pārmetoši teica. — «Pelikāni» ir ļoti labi aizsargāti pret meteorītu triecienu, Genadij. Trieciens gluži vienkārši tiktu novirzīts sāņus.

— Negribu strīdēties, — Komovs atbildēja, skatīdamies galdā un nicīgi viebdamies. — Taču pieņemsim, ka meteorītu uzbrukums noticis brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas …

— Jā, protams, — Vanderhūze piekrita. — Tādā gadījumā, protams. Bet varbūtība …

— Jūs mani pārsteidzat, Jakov. Kuģim pilnīgi sagrauts reisa dzinējs. Radies milzīgs caurums, ap kuru manāmas stipras termiskās iedarbības pēdas. Manuprāt, ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka tas var būt tikai meteorīts.

Vanderhūze izskatījās visai nelaimīgs.

— Nu… labi, — viņš novilka, — lai būtu, kā jūs domājat… Jūs gluži vienkārši nesaprotat, Genadij, jūs neesat zvaigžņu lidotājs… Jūs nesaprotat, cik tas ir neticami, tāda varbūtība praktiski nav iespējama. Tieši tajā brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas, milzīgi liels meteorīts ar kolosālu enerģiju … Tas skan tik neticami, ka es nemaz nezinu …

— Kādas ir jūsu domas par to?

Vanderhūze aplūkoja klātesošos, gaidīdams, ka tic atbalstīs viņa viedokli, bet nesagaidījis noteica:

— Labi, lai nu tā būtu. Tomēr es pastāvu uz to, lai formulējums būtu ar vēlējuma izteiksmes nokrāsu. Teiksim tā: «Minētie fakti liek domāt…»

— «Liek secināt,» — Komovs izlaboja.

— «Liek secināt»? — Vanderhūze saviebās. — Nē, Genadij, kāds tur var būt secinājums? Tikai minējums! «…liek domāt (minēt), ka kuģis licis bojāts, saduroties ar lielu meteorītu, un tas noticis laikā, kad kuģis iznācis no hiperpārejas.» Tieši tā. Iesaku pievienoties manam formulējumam.

Komovs brīdi domāja, kustinādams vaigu muskuļus, un pēc tam teica:

— Pievienojos. Pāreju pie nākamās korekcijas.

— Acumirkli pagaidiet, — Vanderhūze viņu pārtrauca.

— Un tu, Maija?

Meitene paraustīja plecus.

— Taisnību sakot, nejūtu nekādu starpību. Vispār piekrītu.

— Nākamā korekcija, — Komovs nepacietīgi teica.

— Mums nav jāprasa bāzei padoms, ko darīt ar astronautu mirstīgajām atliekām. Ekspertīzes slēdzienā par šo jautājumu vispār nav jārunā. Jānosūta speciāla radiogramma, ka pilotu mirstīgās atliekas ievietotas konteineros, tie aizlieti ar stiklaplastu un drīz tiks nosūtīti uz bāzi.

— Tomēr… — Vanderhūze apmulsis ierunājās.

— Es nodarbošos ar to rīt, — Komovs viņu pārtrauca.

— Es pats.

— Varbūt vajadzētu viņus apglabāt tepat? — Maija klusi teica.

— Man iebildumu nav, — Komovs tūlīt atsaucās.

— Bet parasti tādos gadījumos mirstīgās atliekas tiek nosūtītas uz Zemi… Ko? — Viņš pagriezās pret Vanderhūzi.

Tas, jau pavēris muti, lai ko teiktu, tikai pakratīja galvu un norūca:

— Neko.

— īsāk sakot, — Komovs turpināja, — es ierosinu šo jautājumu izsvītrot no ekspertīzes slēdziena. Vai piekrītat, Jakov?

— Laikam gan, — Vanderhūze atteica. — Bet tu, Maija?

Maija svārstījās, un es viņu sapratu. Viss notika pārāk lietišķi. Tiesa gan, es nezinu, kā tam ir jānotiek, bet, manuprāt, tādus jautājumus nevar izšķirt balsojot.

— Jauki, — Komovs sacīja, it kā nekas nebūtu noticis. — Tagad par pilotu nāves cēloņiem un apstākļiem.

Akts par līķu sekciju un fotomateriāli mani pilnīgi apmierina, un es ierosinu šādu formulējumu: «Līķu stāvoklis liecina, ka pilotu nāve iestājusies, kuģim atsitoties pret planētas virsmu. Vīrietis miris pirms sievietes, bet paspējis izdzēst ierakstu bortžurnālā. Izkļūt no pilota sēdekļa nav vairs bijis viņa spēkos. Turpretī sieviete, gluži pretēji, vēl kādu laiku bijusi dzīva un mēģinājusi atstāt kuģi. Nāve viņu panākusi kesona kamerā.» Nu, tālāk lai iet pēc jūsu teksta.

— Hm.., — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai tas nebūs teikts pārāk kategoriski, kā jūs domājat, Genadij? Ja jau paliekam pie līķu sekcijas akta, pret kuru jums nav iebildumu, viņa, nabadzīte, nemaz nebija spējīga aizrāpot līdz kesona kamerai.

— Tomēr viņa tur atradās, — Komovs vēsi noteica.

— Bet tieši šis apstāklis… — Vanderhūze izjusti iesāka, piespiezdams rokas pie krūtīm.

— Klausieties, Jakov, — Komovs viņu pārtrauca. — Neviens nezina, ko cilvēks spēj izdarīt kritiskā situācijā. It sevišķi sieviete. Atcerieties gadījumu ar Martu Pristliju vai notikumu ar Koļesņičenko. Un vispār atcerieties vēsturi, JakovI

Iestājās klusums. Nelaimīgu izskatu Vanderhūze sēdēja un bez žēlastības raustīja vaigubārdu.

— Bet mani nemaz nepārsteidz tas, ka viņa atradās kesona, — Maija ierunājās. — Es nesaprotu ko citu. Kāpēc viņš izdzēsa bortžurnālu? Bija taču trieciens, cilvēks mirst…

— Varbūt tieši tāpēc… — Vanderhūze ne visai pārliecinoši iesāka. — Tā varētu būt. Cilvēks agonijā taustījās ar rokām pa pulti, aizķēra atslēgu …

— Jautājums par bortžurnālu ir ierakstīts ailē pie sevišķas nozīmes faktiem, — Komovs teica. — Es personiski domāju, ka šis noslēpums netiks atklāts nekad … ja vien tas ir noslēpums, nevis nejauša apstākļu sagadīšanās. Tātad turpinām, — viņš ātri pāršķirstīja savā priekšā izsvaidītās papīra lapas. — Patiesību sakot, man vairs nav nekas piebilstams. Zemes mikroflora un mikrofauna acīmredzot gājusi bojā, vismaz no tām vairs nav nekādu pēdu … Tā … Personiskie papīri. Mums tie nav jāizskata, turklāt tie ir tādā stāvokli, ka mēs varam tos tikai sabojāt. Rīt es tos iekonservēšu un atvedīšu šurp… Jā! Popov, tur ir kas tāds, kas varētu jūs interesēt. Vai

jūs orientējaties «Pelikāna» tipa kuģu kibernētiskajā iekārtā?

— Jā, protams, — es atsaucos, steigšus atstumdams no sevis šķīvi.

— Esiet tik laipns, — viņš pameta man papira lapu, — te būs visu atrasto kibernētisko mehānismu saraksts. Pārbaudiet, vai tur ir viss.

Paņēmu sarakstu. Visi nogaidoši lūkojās uz mani.

— Jā, — es teicu, — te ir visi kibernētiskie mehānismi. Pat Iniciatīvizlūki, kurus parasti nekomplektē… Bet te ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ko nozīmē — «Remonta robots, kas pārveidots par šuvējierīci»?

— Jakov, paskaidrojiet, — Komovs izrīkoja.

Vanderhūze atmeta galvu un pastiepa zodu uz priekšu.

— Saproti, Stas, — viņš domīgi iesāka. — Te grūti ko paskaidrot. Gluži vienkārši tas ir remonta kibers, kas pārveidots par šuvējierīci. Par ierīci, kas šuj, vai saproti? Vienam no viņiem, acīmredzot sievietei, bijusi mazliet neparasta aizraušanās.

— Ahā, — es pārsteigts novilku. — Bet vai tas patiešām ir remonta kibers?

— Bez šaubām, — Vanderhūze pārliecināts atbildēja.

— Tādā gadījumā šeit ir pilns komplekts, — teicu, atdodams sarakstu Komovam. — Neredzēti pilns komplekts. Viņi laikam nekad nav nosēdušies uz smagajām planētām.

— Paldies, — Komovs pateicās. — Kad akta tīrraksts būs gatavs, es palūgšu jūs parakstīt tajā nodaļu par darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkumu.

— Bet iztrūkuma taču nav, — es iebildu.

Komovs maniem vārdiem nepievērsa uzmanību, bet Vanderhūze paskaidroja:

— Tāds ir akta nodaļas nosaukums: «Darbaspējīgās kibertehnikas iztrūkums». Tu parakstīsi, ka visas mašīnas ir savā vietā.

— Tā … — Komovs noteica, savākdams izsvaidītās lapas vienā kaudzītē. — Tagad ļoti lūdzu jūs, Jakov, savediet to visu pilnīgā kārtībā, mēs parakstīsim, un jau šodien varēs nosūtīt. Bet tagad, ja nevienam papildinājumu nav, es iešu.

Papildinājumu mums nebija, un Komovs aizgāja. Smagi nopūties, Vanderhūze piecēlās, pasvārstīja rokā ekspertīzes slēdziena papīru paciņu, paskatījās uz mums, atmeta galvu un arī devās prom.

— Vanders ir acīm redzami neapmierināts, — es ieminējos, uzlikdams uz šķīvja cepeti.

— Arī es esmu neapmierināta, — Maija atteica. — Sanāca kaut kā nejauki. Neprotu paskaidrot, varbūt tas ir bērnišķīgi, naivi… vajadzēja taču… bija jābūt kādam klusuma brīdim … Bet mēs — viens un divi — sākām leijerēt kā automāti: mirstīgo atlieku stāvoklis, kibertehnikas iztrūkums, topogrāfiskie parametri… Tpfū! Kā skolā, praktisko nodarbību stundā …

Es viņai pilnīgi piekritu.

— Komovs jau neļauj nevienam pat muti atvērt! — viņa dusmīgi turpināja. — Viss viņam skaidrs, viss viņam acīm redzams, bet patiesībā viss nemaz tik saprotams nav. Nav nekādas skaidrības ar meteorītu, bet jo sevišķi tas sakams par bortžurnālu. Un es neticu, ka viņam pašam viss skaidrs! Man šķiet, viņam ir kaut kas aiz ādas, arī Vanders to saprot, tikai nezina, kā viņu pieķert, atmaskot … bet varbūt domā, ka tas nav būtiski …

— Varbūt tas tiešām nav būtiski… — nedroši nomurmināju.

— Es jau nemaz nesaku, ka būtiski! — Maija iebilda. — Man tikai nepatīk, kā Komovs izturas. Es viņu nesaprotu. Un vispār man viņš nepatīk! Man par viņu tika piedziedātas pilnas ausis, bet tagad es skaitu dienas, cik man vēl jāstrādā kopā ar viņu … Nekad mūžā vairs negribu būt ar viņu kopā!

— Nu, nemaz tik daudz vairs nav palicis, — es samierinoši noteicu. — Vēl tikai dienas divdesmit…

Tā mēs izšķīrāmies. Maija aizgāja, lai sakārtotu savus mērījumus un kvartīrmeistara uzmetumus, bet es devos uz kajīti, kur mani gaidīja neliels pārsteigums: Toms ziņoja, ka būvlaukuma pamati pabeigti, un ierosināja pieņemt darbu. Uzmetu uz pleciem kažoku un aizskrēju uz būvlaukumu.

Saule jau bija norietējusi, visapkārt sabiezējusi krēsla. Seit ir dīvains mijkrēslis — tumši violets, kā atšķaidīta tinte. Mēness te nav, toties ziemeļblāzma redzama gandrīz nepārtraukti — un vēl kāda! Kā milzīgi audekla gabali visās varavīksnes krāsās tā bez skaņas pland virs melnā okeāna, satinas un atraisās, kā vējā raustās un dreb, zaigo un laistās baltā, zaļā un sārtā krāsā un pēkšņi nodziest, atstājot acīs neskaidrus krāsainus plankumus, pēc tam parādās atkal, un tad nozūd zvaigznes, izgaist migla, visa apkārtne iekrāsojas nedabiskās, bet ļoti tīrās krāsās — migla virs purva spīd sarkani zila, Icduskalns tālumā mirdz kā dzintara bluķis, bet pa pludmali trauksmaini slīd zaļganas ēnas.

Sirdīgi berzēdams salstošos vaigus un degunu, es šajā brīnišķīgajā gaismā apskatīju gatavos pamatus. Toms, neatlaidīgi sekodams man pa pēdām, pakalpīgi paziņoja vajadzīgos skaitļus, bet, kad nodzisa blāzma, tikpat pakalpīgi ieslēdza prožektorus. Un, kā vienmēr, valdīja nāves klusums, vienīgi zem papēžiem čirkstēja sasalušās smiltis. Pēc tam izdzirdēju balsis: Maija un Vanderhūze bija iznākuši paelpot svaigu gaisu un papriecāties par krāšņo debesu izrādi. Maijai ziemeļblāzma ļoti palika, tā bija vienīgā parādība, kas viņu sajūsmināja uz šīs planētas. Atrados no kuģa diezgan tālu, metrus simt, un abus runātājus neredzēju, bet balsis dzirdēju pavisam skaidri. Sākumā klausījos nevērīgi, ar vienu ausi. Maija kaut ko runāja par aplauzītām koku galotnēm, bet Vanderhūze basā rūca par bortu kvaziorganiskā seguma eroziju — acīmredzot viņi atkal apsprieda «Pelikāna» bojāejas cēloņus un apstākļus.

Viņu sarunā bija jūtams kaut kas dīvains. Es vēlreiz atkārtoju, ka sākumā klausījos to ne visai uzmanīgi, un tikai vēlāk sapratu, kāpēc ta ir savāda. Viņi sarunājās, it kā viens otru nedzirdētu. Vanderhūze, piemēram, teica: «Viens planetārais dzinējs viņiem bija vesels, citādi viņi gluži vienkārši nebūtu spējuši atmosfērā manevrēt…» Bet Maija mala tik savu: «Nē, Jakov, ne vairāk kā desmit, piecpadsmit gadu. Paskatieties uz šiem sacietējumiem.»

Es iekāpu vienā no gatavajiem pamatiem, lai apskatītu tā dibenu, bet, kad izlīdu ārā, saruna bija kļuvusi sakarīgāka, taču mazāk saprotama. Viņi runāja tā, it kā atrastos teātrī un mēģinātu lugu.

— Kas tas tāds? — Maija jautāja.

— Es teiktu, ka rotaļlieta, — Vanderhūze atbildēja.

— Es arī tā teiktu. Bet kāpēc?

— Hobijs. Tur nav nekā savāda, visai izplatīts hobijs.

Vispār izklausījās, ka šī spēle ir līdzīga tai, ar ko mēs

bijām izklaidējušies bāzē, gaidīdami formēšanu. Vadims, piemēram, ne no šā, ne no tā rēca pa visu ēdamistabu: «Kapteini! Pieņemu lēmumu nomest astesgalu un aiziet hiperpārejā!» — uz ko kāds cits asprātis nekavējoties atkliedza: «Atbalstu jūsu lēmumu, kapteini! Neaizmirstiet galvasgalu, kapteini!» — un tā tālāk.

Tomčr šī dīvainā saruna drīz pārtrūka. Bija skaidri dzirdams, kā nošvīkstēja lūkas membrāna, un pēc tam atkal iestājās klusums. Apskatīju pēdējo pamatu, uzteicu Tomu par labu darbu un pavēlēju viņam pārslēgt Džeku uz nākamo celtniecības darbu posmu. Ziemeļblāzmā apdzisa, un dziļajā tumsā, kas tagad iestājās, nekas nebija redzams, vienigi manu kiberu borta ugunis. Juzdams, ka mans degungals nupat, nupat nosals un nokritīs, es rikšiem pieskrēju pie kuģa, sataustīju lūkas membrānu un ielēcu kesonā. Kesona kamera ir brīnišķīga. Tā ir viena no jaukākajām vietām uz kuģa. Droši vien tas tāpēc, ka kesons ir pirmā telpa, kas dāvā tikamo mājas izjūtu: no svešas saltas, draudīgas pasaules tu esi atgriezies savās īstajās mājās, kur tevi sagaida siltums un kur esi pasargāts. No tumsas — gaismā. Nometu kažoku un, pa ceļam berzēdams plaukstas un šad tad iesaukdamies, devos uz kajīti.

Tur jau sēdēja Vanderhūze, apkrāvies ar papīriem, un, sērīgi noliecis galvu, pārrakstīja kārtējo ekspertīzes slēdziena lapu. Šifrēšanas mašīna žirgti tarkšķēja zem viņa pirkstiem.

— Mani palīgi jau pabeiguši pamatus, — es palielījos.

— Ahā, — Vanderhūze atsaucās.

— Kas jums tur bija par rotaļlietām? — es vaicāju.

— Rotaļlietas… — Vanderhūze izklaidīgi atkārtoja. — Rotaļlietas? — viņš jautāja, nepārtraukdams mašīnas čirkstināšanu. — Ak rotaļlietas… — Vanders nolika pārrakstīto lapu un paņēma citu.

Brīdi pagaidīju un tad atkārtoju:

— Kas tās ir par rotaļlietām?

— Kas tās par rotaļlietām … — Vanderhūze nozīmīgi atkārtoja un, atmetis galvu, paskatījās uz mani. — Vai tu tā formulē jautājumu? Tas ir, vai saproti… Bet, starp citu, kas to lai zina, kas tās par rotaļlietām. Tur, uz «Pelikāna»… Atvaino, Stas, es vispirms pabeigšu, kā tev šķiet?

Uz pirkstgaliem aizgāju pie savas pults, kādu laiciņu vēroju, kā strādā Džeks, kas jau bija sācis celt meteostacijas sienas, bet pēc tam tāpat uz pirkstgaliem izlavījos no kajītes un devos pie Maijas.

Meitenes istabā dega visi iespējamie gaismas avoti, viņa pati pa turku modei sakrustotām kājām sēdēja guļvietā un izskatījās ļoti aizņemta. Uz galda, guļvietas un grīdas — visur bija izklāti lieli salīmēti auduma gabali, kartes, uzmetumi, izstieptas aerofotogrāfiju ermoņikas, skices un pieraksti, un Maija tos visus pēc kārtas pētīja, kaut ko atzīmēja, reizēm paķēra lupu, reizēm pudeli ar sulu, kas stāvēja blakus uz krēsla. Kādu laiciņu pavērojis viņu, izraudzījos mirkli, kad sulas pudele atradās pie AAaijas, un pats apsēdos uz krēsla, tā ka pudele, ko meitene neskatīdamās lika atpakaļ, nokļuva tieši man rokā, kas bija pastiepta pretī.

— Paldies, — es teicu un iedzēru malku.

Maija mazliet pacēla galvu.

— A, tas esi tu? — viņa neapmierināti noteica. — Ko tev vajag?

— Ienācu tāpat vien, — laipni atbildēju. — Vai izstaigājies pietiekami?

— Pat nedomāju to darīt, — viņa iebilda, atņemdama man pudeli. — Sēžu kā nolādēta, vakarvakarā nekā nedarīju, tagad sakrājies tik daudz visādu darbu… Kāda runa var būt par pastaigu!

Viņa atdeva man pudeli, es mehāniski iedzēru, juzdams, ka mani atkal pārņem neskaidra trauksmes sajūta, un pēkšņi man kā zvīņas nokrita no acīm: Maija bija ģērbusies mājastērpā — savā iemīļotajā pūkainajā jakā un šortos, galvā uzsiets lakatiņš, zem kura redzamie mati bija mitri.

— Vai biji dušā? — es vēl stulbi prasīju.

Viņa kaut ko atbildēja, bet man jau tāpat viss bija skaidrs. Piecēlos. Kārtīgi noliku pudeli uz sēdekļa. Pats nezin ko nomurmināju. Pēc tam atrados gaitenī un tad savā kajītē, nez kāpēc nodzēsu augšējo gaismu, iededzu naktslampiņu, atlaidos guļvietā un pagriezos ar seju pret sienu. Mani atkal kratīja drudzis. Galvā jaucās saraustītas domas, tādas kā, piemēram: «Tagad nu gan viss pagalam, viss velti, tagad nu gan pilnīgi un uz visiem laikiem.» Pieķēru sevi, ka atkal esmu sācis ieklausīties. Un atkal kaut ko dzirdēju, saklausīju kaut ko nepiedienīgu. Tad strauji piecēlos, attaisīju naktsskapīti, paņēmu miegazāļu tableti un paliku zem mēles. Atkal atlaidos guļvietā. Pa sienām skraidīja ķirzakas, ēnainie griesti lēnām sagriezās slīpi, naktslampiņa te iedegās neciešami spilgti, te spīdēja tikko saredzami, kaktos izmisīgi sīca mirstošās mušas. Šķiet, bija atnākusi Maija, bažīgi skatījās uz mani, apsedza ar kaut ko un nozuda, pēc tam parādījās Vadiks, apsēdās kājgalī un sirdīgi teica: «Ko tu te vārties? Vesela komisija tevi gaida, bet tu guli.» — «Runā ska|āk,» Ninona Vadikarn teica. «Viņam kaut kas noticis ar ausim, viņš nedzird.» Savaikstiju kokainu seju un sacīju, ka tas viss ir nieki. Piecēlos, un mēs visi iegājām sadragātajā «Pelikānā», viss organiskais tajā bija sadalijies, gaisā jūtama asa ožamā spirta smaka — tāpat kā toreiz gaitenī. Bet tas nemaz nebija «Pelikāns», drīzāk gan tas varēja būt būvlaukums, mani roboti rosījās, nosēšanās josla brīnum jauki mirdzēja saulē, un es visu laiku baidījos, ka Toms uzbrauks virsū divām mūmijām, kas gulēja šķērsām pār joslu, tas ir, visi domāja, ka tās ir mūmijas, bet patiesībā tie bija Komovs un Vanderhūze, un bija nepieciešams, lai neviens to nezinātu, jo viņi sarunājās un viņus dzirdēju vienīgi es. Taču no Maijas jau neko nevar noslēpt. «Vai neredzat, ka viņam slikti?» viņa dusmīgi teica un uzklāja man uz deguna un mutes mitru drānu, kas bija samērcēta ožamajā spirtā. Es slāpu nost, sāku mētāt galvu pa spilvenu un pielēcu sēdus.

Acis man bija va|ā, un naktslampiņas gaismā tūlīt ieraudzīju cilvēku. Tas stāvēja pie pašas gultas un noliecies uzmanīgi skatījās man tieši sejā. Vājajā apgaismojumā viņš šķita tumšs, gandrīz melns — murgains sašķiebies stāvs bez sejas, ļodzīga figūra bez noteiktām kontūrām, un tāds pats šaudīgs, neskaidrs atspulgs bija viņam uz krūtīm un pleca.

Jau iepriekš skaidri zinādams, kā tas beigsies, es pastiepu roku pret viņu, un mana roka izgāja viņam cauri, kā iziet caur gaisu, bet viņš salīgojās, sāka bālēt, gaist un nozuda bez pēdām. Atkritu uz muguras un aizvēru acis. Vai jūs zināt, ka alžīriešu bejam zem paša deguna ir puns? Zem paša deguna … Es biju nosvīdis slapjš kā žurka, un man bija neizturami smacīgi. Es slāpu nost.