Mortona piramīda

7

— Policija? Te Telemortons! Slepkavība!

īsa pauze.

— Ātrā palīdzība? Te Telemortons! Tikko sašāvuši Toru Valesko! Dažiem mūsu skatītājiem nervu lēkmes! Vēl viens! Nē, zaudē samaņu!

Esmu it kā pāršķelts uz pusēm. Līdzās man Laionels ar telefona klaususi rokā, un arī kontroles ekrānā, daļēji aizsegdams mani, kas ceļos notupies, pārliecas Torai, — viņš, Laionels. Un tūdaļ ekrānā — jau citā rakursā — tikai Tora vien, un tūdaļ skatītāju zāle, un ļaudis baltos virsvalkos ar uzrakstu «Telemortons Sanitārais dienests». Pa ekrānu aizpeld nestuves ar pavecu sievieti, viņa histē­riski raustās, no plati atvāztās mutes mēģina un nevar izlēkt šausmu kliedziens. Bet kontroles ekrānā jau vie­šama apakšzemes, tuneļa izeja, pa kuru izsteidzas Toras slepkava.

Tas šķita pārdabiski, tas pārsniedza cilvēciska saprāta robežas. Skatītāju zālei pāršalca šņācošs izelpo jums, vienbalsīgs «Ak!», līdzīgs ar milzīgu spiedienu izgrūsta tvaika svilpšanai. Sākot ar šo sekundi, ekrāns mitējās būt vienkārša optiska ierīce. Tas pārvērtās magnētiskā laukā ar neiedomājamu pievilkšanas jaudu, sātanā, kurš bez atlikuma sagrābis miljonu dvēseles.

Es nebiju izņēmums. Rada burvim, kas, paļaudamies uz

maģiskās formulas spēku, izsaucis garu un, pašam negri­bot, nokļuvis tā pilnīgā varā, pārstāju uztvert realitāti. Mirusī, bet varbūt vēl dzīvā Tora, skatuve ar simts gro­zāmu krēslu, kuros simts slavenību sēdēja, pievērsuši seju nevis, kā parasti, publikai, bet ekrānam, — tas viss kļuva izplūdis, neīstens, iluzorisks. Vienīgā reālība visā plašajā pasaulē bija ekrāns — ar slepkavu, kurš skrēja pa ielu, ar policistiem, kas ielēca automašīnās, ar ātrās palīdzības mašīnu griezīgām sirēnām.

Pats skrūvīti aiz skrūvītes samontēju Telemortona nā­vīgo aparātu, tiesa, gan ne šai ainai. Bet nekad nebiju iedomājies, ka tas spēj iedarboties kā visstiprākā narko­tika. Vēlāk mani nebūt neizbrīnīja, ka tie miljoni, kas bija paguvuši nopirkt mūsu televizorus, neaizdarīja šai naktī acis.

Slepkava joprojām drāzās pa ielu, bet teātra skatuvi jau pieblīvēja sanitāri, policisti, ārsti.

Kāds atvilka mani prom no Toras, sadzirdēju policijas inspektora balsi:

— Uzgaidiet! — Tas attiecās uz dakteriem. — Vispirms man pašam jāapskatās.

Viņš noliecās pār Toru, patiesību sakot, gribēja noliek­ties, bet ekrāns jau bija pasteidzies sagrābt to savās mag­nētiskajās ķetnās.

— Skat, tur viņš skrien! Slepkava! Turiet viņu! — at­skanēja sauciens. Kāds no pārraides dalībniekiem pat iz­stiepa rokas, kā raudzīdams notvert slepkavu. Tas, skrie­dams klāt savai mašīnai, bažīgi atskatījās. Pirmo reizi pa īstam ieraudzījām viņa seju. Mazliet apjukušu, parastu seju. Ja nebūtu redzējuši to teātra galerijā, dažus soļus no pamestās snaipera šautenes, nekad nebūtu noticējuši, ka tas bija viņš.

Bet tagad visa skatītāju zāle iebļāvās urdošā kārē pēc asinīm:

— Viņš aizbēgs! Policija! Kurp skatās policija!

Policija jau skatījās, kur vajag, — ekrānā. Un ne jau

policija vien. Ārsti, aizmirsuši blakām mirstošo cilvēku, vēroja slepkavu, kas, ātri ielēcis mašīnā, iedarbināja mo­toru un, izspiezdams no- tā vislielāko ātrumu, attālinājās.

Un te nu helikoptera pilots nodemonstrēja, ka ne jau velti Mefistofelis tā rūpējies par bezmaksas vietām Ap­vienotā Panteona gleznainajās kapsētās. Rādījās, projām

traucošais automobilis nosvēries uz sāniem — tādā zibens ātrumā tam pietuvojās teleobjektīvs. Un tuvplānā, pāri visam ekrānam, saskatījām plāksni ar auto numuru.

Mašīnas attēlu nomainīja galva lidotāja cepurē. To pavadīja balss:

— Jūs nule redzējāt Bobu Taunberiju, kurš pilotē heli­kopteru «Telemortons Savienotās Valstis 978». Pārraidi vadu es, Alvins Kārters! Mēs viņam sekojam!

Pārslēgšana. Kadrā — skatuve ar telefonu un policijas inspektoru, kas dod pa tālruni norādījumu aizturēt ma­šīnu.

Pēc tam …. Liekas, uz dažām minūtēm biju zaudējis samaņu.

— Nu, vai jūties labāk, Trīd? — saklausīju Laionela balsi.

Atvēru acis. Manas galvas līmenī kāda roka baltā piedurknē noslēpa mirdzošu šļirci. Rokas kustība bija ne­apzināta — ārsts, kas tikko taisījis man iešļircinājumu, skatījās nevis instrumentā, nevis manī, bet šīs nereālās pa­saules vienīgajā reālībā.

— Kur Tora? — aizsmacis jautāju.

— Iedzer! — Laionels pastiepa man pilnu brendija glāzi. — Tora? Lūk, kur viņa!

Brīnīdamies, kādēļ viņš rāda nevis uz leju, uz grīdu, bet kaut kur augšup, atbalstījos uz elkoņa un pamanīju Toru. Ātrās palīdzības mašīna. Aizdarītas acis, pierē — asiņojoša brūce, ķermeni nosedz balta sega. No segas apakšas bezspēcīgi nokarājas roka, ātrās palīdzības ārsts tausta pulsu, blakus sveša mugura baltā virsvalkā ar uz­rakstu «Telemortons Sanitārais dienests». Sirēnas kauk­šana, pauzēs balss:

— Tora Valesko joprojām bez samaņas! Vedam viņu uz Svētā Patrika hospitāli! Viss sagatavots operācijai! Operēs steidzami no gultas pieceltais profesors Merkins!

Cita sirēna. Policijas mašīna iedrāžas satiksmes bie­zoknī, kā ar grieznēm pašķir mašīnu sablīvējumu. Polici­jas radiooperatora balss:

— 86. sektors! Viņš tikko nogriezies 106. ielā! Visiem doties uz 106. ielu! Noslēgt kustību!

Iela putnu lidojuma perspektīvā. Visā tās garumā. Tā­lumā parādās policijas mašīna. No sānielām iztraucas ci­tas mašīnas. Tuvplānā — slepkava. Pa aizsargstiklu iz­

bāzta galva, baiļu izķēmota seja. Viņš pamanījis vajā­tājus.

Atrā palīdzība piebrauc pie hospitāļa. Sanitāri atgrūž durtiņas. Pavīd uz muguras guļošais teleoperators. Kāp­dami tam pāri, sanitāri izstiepj nestuves ar nekustīgo

ķermeni.

Ekrānā redzami dūmi. Kas tas tāds? Sprādziens? Nē, tie ir dreboši pirksti, kas tur dīvainu cigareti — sarkanu, ar garu, melnu iemuti. Smēķētājs ir viens no televīzijas te­ātra skatītājiem. Pārraides vadītāja balss:

— Telemortona cigaretes — drošākais līdzeklis pret miegu! Palieciet pie televizoriem! Mēs parādīsim jums Toras Valesko slepkavas sagūstīšanu un viņa pirmo no­pratināšanu!

Pārslēgums. Roka ar pistoli. Šāviens. Vēl viens. Lodes apsvelpj trakā ātrumā joņojošo automašīnu. Putnu lido­juma perspektīvā — visa pakaļdzīšanās aina. Vajāšanā piedalās jau trīs policistu mašīnas. Šāvienu dūmi. Un no jauna tuvplānā — pirksts, kas nikni nospiež sprūdu, šā­vēja neganti zvērojošā seja. Policisti šauj bez pārstājas. Vēl un vēl. Sirēnu ausis plosošais pavadījums. Sienām piespiedušies garāmgājēji, vaļā atrauti logi pirmajā stāvā, desmitajā, piecdesmitajā, logos drudžaini zvīlošas acis … Kāds logs tuvplānā. Bērns, pacēlies uz pirkstgaliem, vēro ielu, bet tumšas istabas dibenā visa pārējā ģimene, pie- važota televizora ekrānam. Un sīciņajā ekrānā — pakaļ­dzīšanās, šāvienu uzliesmojumi, neprātīgā ātrumā brau­cošās mašīnas.

Pārslēgums. Teātra skatuve. Holivudas slavenība ar ek­rānam pievērstām nedabiski platām maniaka acīm. Ner­vozi pirksti uzplēš kārbu, satausta sarkanmelnu cigareti.

Slepkava, nesamazinot tempu, iebrauc tumšā pagalmā, izlec, automobilis ar apdullinošu krakšķi ietriecas namā. Stiklu šķindoņa, kliedzieni. Slepkava rāpjas pāri ķieģeļu mūrim, nolaižas blakussētā, krīt, uzraušas kājās, skrien tālāk.

Tora guļ uz operāciju galda. Seju noslēpj anestēzijas aparāts. Cilvēki baltās maskās, spalvainas rokas caurspī­dīgos cimdos, ķirurģiski instrumenti.

Pagalma vārtos cita aiz citas iebrauc policijas mašīnas, no tām izbirst apbruņoti ļaudis.

Gabals atkailinātas miesas. Pienaini baltā, tik labi man

pazīstamā āda. Roka ar krāsainu zīmuli novelk noapaļotu līniju. Cita, ar skalpeli atkārtodama šīs līnijas izliekumus, sagriež ādu. Asinis. Tamponi. Vāji pulsējošs jēlas gaļas gabals. Vai tā tiešām sirds? Toras sirds?

Pārslēgums. Ekrānā — mana seja. Lūkojos uz sevi kā uz svešinieku. Kāpēc neesmu pie Toras? Kāpēc tupu šeit? Kāpēc spēju domāt par gluži citām lietām? Piemēram, par uzņemšanu infrasarkanā apgaismojumā, kuras attīstību veicinājis melnais smogs. Pateicoties tai, izrādījās iespē­jams publicēt vakara avīzē mūsu skandalozo foto. Mēs ar Toru bijām pārliecināti, ka smogs pasargā no ziņkārīgiem skatieniem — mīlētāji taču prāto par mīlu, nevis par teh­nikas progresu. Un tie paši infrasarkanie stari tagad vajā slepkavu pa tumšiem pilsētas nostūriem. Viņu saredz mil­joniem skatītāju, vienīgi policisti pilnīgā neziņā un ap­jukumā iekāpj atpakaļ mašīnā.

— Cik žēl, ka policijas iecirkņi nav iegādājušies mūsu televizorus! — atskan pārraides vadītāja ironiskā balss. — Viņiem nenāktos meklēt uz labu laimi… Lai jau iet, Telemortons gatavs palīdzēt! … Alvin, kāds jums tur skats no augšas? Vai neesat viņu pazaudējuši?

Helikoptera kabīne. Tuvplānā — teleoperators. Jaka at­rauta vaļā, lielas lāses tek pa sasprindzināto seju, pa kaklu ar sarkani pietvīkušām dzīslām, virskrekls tumšs no sviedriem.

■— Rau, kur viņš iet! — teleoperators rāda ar pirkstu lejup.

Pavīd maza figūriņa,.kura aši, gandrīz vai skiešus kajo pa tukšu, patumšu ielu. Slepkava reizumis tramīgi at­skatās. Bet viņš skatās vienīgi atpakaļ, nevis uz augšu. Visa Ņujorkas debess piestūķēta privātiem helikopte­riem, tie saista uzmanību tikai tajās reizēs, kad uzkrīt kādam uz galvas.

— Turieties tai pašā augstumā, Alvin! — brīdina pār­raides vadītājs. — Citādi vēl izbiedēsiet! Kas tā par ielu? Tūdaļ sazināšos ar policiju.

— Tas ir kaut kur netālu no krastmalas parka! — sauc kāds no skatītājiem.

— 125. austrumu iela! — pareizina cits.

— Paldies, Alvin, man tā bilde jaū skaidra!

Šī saruna gulstas uz kadriem ar padrūmu ielu, pa kuru steidzas slepkava.

Pārslēgums. Vadītājs uzgriež telefona numuru.

— Policija? — viņš kliedz. — Policija? — viņš izlamā­jas. — Kaut kas lēcies ar telefonu! — viņš satver citu klausuli. — Kāpēc nav sakaru ar policiju? … Ko? … Visa mūsu tālruņu sistēma izgājusi no ierindas? Nolādēts! — ar gurdu žestu viņš noliek klausuli. — Redziet nu, vēl viens negaidīts pārsteigums! Tagad vienīgā cerība ir mūsu helikopters.

Vēroju skatītāju satrauktos vaibstus. Nevar būt, ka ne­viens nav atminējis lēto triku! Pat ja visi telefona vadi būtu pārrauti, katram idiotam taču jābūt skaidrībā, ka sa­karus ar policijas mašīnām var uzņemt ar mūsu helikopte­riem, kuri tās nemitīgi pavada. Bet nevienam nenāk ne prātā par to ieminēties. Neviens no tiem, kas sēž mājās pie televizora, nepadodas pirmai dziņai — pašam pazi- r ņot policijai. Viņi jūtas neredzēta notikuma monopol- īpašnieki, viņi vēlētos noildzināt to līdz bezgalībai, vairāk nekā no savas nāves viņiem bail no mirkļa, kad slepkava tiks noķerts.

It kā no jautis skatītāju noskaņu, slepkava palēnina soli, apstājas, noslauka kabatas lakatā seju, no bailēm lipīgās rokas. Tad turpina ceļu parastā, mazliet paātrinātā neva­ļīga cilvēka gaitā.

īsi, gandrīz vai saplūstoši kadri: policijas patruļas pār­meklē pilsētu, Svētā Patrika hospitāļa operāciju zāle, viens no teātra skatītājiem dziļi ievelk Telemortona ciga­retes dūmu, apspriede policijas priekšnieka kabinetā, at­kal operāciju zāle, vēl viens satraukts smēķētājs.

Bet televīzijas teātra zālē darba pilnas rokas sanitāriem. Tā vairs nav briesmīgā sasprindzinājuma radītā histērija vai nemaņa. Tas ir nespēks, ko izsauc nervu sistēmas no- vājējums, dzīves un kinematogrāfa jebkad radītu drama­tisku iespaidu gandrīz vai nebaudāms koncentrāts.

— Cik noprotu, jūsu spēki draud izsīkt, — atsmaida no ekrāna pārraides vadītājs. — Nav izslēgts, ka mūsu teātra apmeklētājiem nāksies pavadīt šeit augu nakti. Telemor­tons parūpēsies par ērtībām.

Redzu ekrānā viņa pirkstu — milzu pirkstu nospiežam milzu pogu. Vienlaicīgi dzirdu aiz muguras kosmisku skaņu. Apsviežos apkārt. Pieci tūkstoši krēslu plūstoši ieņem gandrīz līmenisku stāvokli. Tad, rau, tāpēc tiem tik dīvaina forma! Un, gluži kā lidmašīnā, no atzveltnēm

izlien ozonizatoru caurules. To klusās sīkšanas pavadītas, Telemortona meitenes minisvārciņos izdala publikai ceļo-, fāna maisiņus ar sviestmaizēm un melnu kafiju plastmasas pudelēs ar automātisku uzsildīšanas ierīci.

Visu to parāda uz ekrāna, vadītāja komentāram skanot:

— Katru dienu mūsu skatītāji saņems bezmaksas cie­nastu! Bezmaksas biļetes, kas dod tiesības pavadīt tele­vīzijas teātrī divdesmit četras stundas, ir prēmija mūsu līdzjutējiem! Ik desmittūkstošajā Telemortona cigarešu paciņā ielikta viena biļete .. . Starp citu, varu jūs infor­mēt — visu šo laiku saņemam vadošu firmu lūgumus ieda­līt tām kaut pa pusminūtei reklāmai. Mums piedāvā fan­tastiskas summas. Bet skatītāju intereses mums svarīgākas par komerciju.

Ekrānā — tuvplānā uzņemta šautene ar snaipera tē­mēkli. Ieroču eksperts, demonstrēdams patronu aptveri, paskaidro policijas priekšniekam, ka izdarīti trīs šāvieni.

Slepkava iet jau pa citu ielu, tuvojas autobusu piestāt­nei, bet, ieraudzījis policijas mašīnu, kas apdzen autobusu, pazūd šķērsielā.

Čaukst celofāns, kāds skatītājs baltiem, veselīgiem zo­biem kož gardā sviestmaizē. Vēl dzirdama čap^tināšana, bet uz ekrāna jau parādījusies milzīga lode. Pirmais iespaids — no satelīta nofotografēta Zeme. Bet kādēļ oke­āni sarkani? Kādēļ kontinenti tā vizuļo? Bumba ātri sa­mazinās apmēros, pārvēršas lodē, no kuras noplūst asinis. Mēs esam operāciju zālē. Asiņains jūklis, kurā urbinās skalpelis.

— Pirmā lode laimīgi izoperēta! — ziņo balss. — Pro­fesors Merkins jau sataustījis otru.

Bet slepkava, acīm redzot, nospriedis, ka braukt auto­busā riskanti, nokāpj apakšzemes pārejā, izniris viņējā galā, nogriežas, nostaigā dažus kvartālus, atkal šķērso ielu. Pazūd aiz stūra. Tagad jau skaidrs — tā vairs nav stihiska bēgšana, viņš kaut kur dodas ar noteiktu mērķi.

Uzbudinājums skatītāju zālē pieaug. Aizvien vairāk ap­meklētāju ņem palīgā Telemortona cigaretes, pār telpu sabiezē dūmu padebess, ko pūlas izvēdināt kondicionieris."

Kurp viņš devies? Varbūt uz tuvāko policijas iecirkni, lai brīvprātīgi nodotu sevi tiesas rokās? Jau doma vien, ka viņam var būt šāds nodoms, satracina skatītājus. Pub­lika gatava to nolinčot. Slepkava .pieder viņiem, vienīgi viņiem.

Pārraides režisors zibenīgi uztvēris šo noskaņu. Arvien īsāki kļūst iestarpinājumi, kur parāda ložu izoperēšanu, traucējumus sirds darbībā, mākslīgās sirds pieslēgšanu, arvien mazāk uzmanības iedala policijas nesekmīgajiem meklējumiem. Objektīvs neatlaidīgi seko slepkavam. Lūk, izgājis cauri vairākiem pagalmiem, viņš iznāk ielā ar neiz­skatīgām sešu stāvu dzīvojamām kazarmām. Tumši logi, tālumā dzird kuģu svilpes. Pēc kustībām jaušams — ap­kārtne viņam labi pazīstama. Viņš apstājas kādas ēkas priekšā, pēdējo reizi atskatās, pazūd durvīs.

Vai tiešām vairs neredzēsim viņu? Mitējusies celofāna čaukstoņa, sarunas, pat smēķētāju klepošana. Televīzijas teātris pamiris. Pieci tūkstoši cilvēku ieklausās neredzamā lifta klusajā sīkšanā, un visiem prātā tikai viena doma — tur uzbrauc augšā slepkava.

Vienā no sestā stāva rūtīm iedegas gaisma. Pie loga pienāk cilvēks. Tas ir viņš! Zālei pārlaižas skaļa atvieg­lojuma nopūta. Slepkava pārliecas pāri palodzei, aplūko tumšo ielu. Patālu atskan policijas sirēnas kaukšana. Slep­kava atlec no loga, pieskrien pie ieslēdzēja, gaisma dziest. Viņš izdarījis to, ko instinktīvi dara katrs tramdīts cil­vēks, — meklējis glābiņu tumsā.

Bet infrauzņemšana neatzīst šķēršļus. Un sekundi aiz sekundes, minūti aiz minūtes mēs turpinām sekot katram viņa žestam.. Skatāmies, kā viņš šaudās pa istabu, nespēka pārņemts nokrīt uz dīvāna, atkal raušas augšā, drebošiem pirkstiem rauga kabatā cigaretes, nevar tās sataustīt, iz­griež oderi otrādi. Beidzot cigaretes atrastas! Pazīstama kārba — telecentra tornis miniatūrā. Nekā pretdabiska, ja ņem vērā — viņam, tāpat kā visiem apmeklētājiem, iz­dalītas šīs cigaretes. Un tomēr skatītājus pievārē mistiska jūtoņa. Cilvēks, kurš pastrādājis slepkavību Telemortona pārraides laikā, pīpē Telemortona cigaretes, un Telemor­tons rāda to daudziem miljoniem.

Lēnas staipīgas minūtes it kā nomērītas pa grīdu izmē­tātiem smēķu galiem. Bet mums, kuri pārvērtušies ekrāna nervu sistēmā, laiks joņo kosmiskā skubā. Vairums no klātesošajiem redzējis Lī Osvalda nogalināšanu, daži — Roberta Kenedija nāvi, pa šiem desmit gadiem, ka­mēr biju prom, televīzija droši vien nereti pielabinājusi

auditoriju ar līdzīgām scēnām, bet nekad, it nekad nav skatītājam bijusi vienreizēja izdevība — iejusties slepkavā īsu laiku pēc pastrādātā nozieguma, ar pārjutīgas acs pa­līdzību ielūkoties viņa it atkailinātajās smadzenēs.

Pārslēgums. Kāpieni, pa kuriem ar beztrokšņainām gu­mijas pazolēm uzmanīgi kājo teleoperators. Netīra kāpņu telpa ar daudzām durvīm. Blāva spuldze pie griestiem, stiepļu grozi ar atkritumiem. Teleoperators parāda kādam vienas durvis. Tuvplānā: cipars 76, zem tā vizītkarte — { Džordžs K. Vasermūts.

Un tūdaļ — policijas priekšnieka norūpējušies vaibsti, viņš apspriežas ar saviem padotajiem. Numura plāksne mašīnai, ar kuru izbēdzis slepkava, izrādījusies viltota, īsto īpašnieku nav izdevies atklāt. Aizmugurē redzams elektrisks Ņujorkas plāns ar jāņtārpiņiem, kas mudīgi pārvietojas dažādos virzienos. Tās ir patruļas. Skaļrunī dzirdamas viņu sarunas.

— 205. sektors! Nekā neatradām, lūdzam atļauju pār­traukt meklēšanu!

— 83. sektors! Kāda velna pēc velti patērējam ben­zīnu?!

Šajos kadros būtībā trūkst komiskuma, tomēr zāli pār­šalc smiekli. Tā smejas dievi, kas no sava pārākuma aug­stumiem noraugās skudru nožēlojamos pūliņos. Nekas tamlīdzīgs vēl pasaulē nav bijis — policija pilnīgā ne­ziņā, bet skatītāji, kuriem Telemortons ielicis plaukstā viszināšanas brīnumaino spēju, informēti ne tikai par slepkavas atrašanās vietu, bet pat par vārdu un uzvārdu.

Pārslēgums. Kāds man gluži neizprotams medicīnas aparāts ar ekrāniņu, pa kuru konvulsīvi viļņo mirgojoši zigzagi. Pēdējais krampjainais uzzibsnījums, ekrāniņš nodziest. Mēs atrodamies Svētā Patrika hospitālī. Medicī­nas māsa norauj profesoram Merkinam marles masku, cita novelk gumijas cimdus. Profesors nekustīgi raugās uz operāciju galdu, pamāj ar galvu, asistents pārsedz palagu gabalam pienaini baltas ādas ar ķirurģisko šuvju krusti­ņiem, sanitāri pārliek nekustīgu ķermeni uz ratiņiem.

— Cigareti! — piesmakušā balsī lūdz profesors, ber­zēdams ar rokas delnu sakritušo seju. Viņam pielec klāt teleoperators ar paciņu Telemortona cigarešu.

Ratiņi, kuros apguldīts palagā ievīstīts nekustīgs ķerme­nis, apstājas pie durvīm ar uzrakstu «Morgs».

Balss: — Tora Valesko mirusi! Pārraidi no Svētā Patrika hospitāļa vadīja teleoperators 972 Viltons Kresijs, man asistēja …

Droši vien uz īsu mirkli atkal biju zaudējis samaņu. Pašā sākumā vēl apzinājos, ka ķirurgi necīnās vis par kāda sveša cilvēka, bet par manas Toras dzīvību. Tās Toras, ko vēl pirms sešām stundām turēju savās skavās. Toras, kura valkāja manis dāvāto saderināšanās gredzenu. Vakarā biju vēl pārliecināts, ka mīlu viņu. Iespējams, tā tiešām bija mīlestība, taču Telemortons izrādījās par to stiprāks. Telemortons, līdzīgi vakuuma aparātam, izsūca no cilvēka dvēseles itin visas jūtas bez atlikuma, atstā­dams sterilu tukšumu, kurā kā mežonīgs ūdenskritums gāzās iekšā viena vienīga emocija — skatītāju emocija. Tas, kas risinājās operāciju zālē, pārveidojās tādā pašā izrādē kā pirmītējie šāvieni un noziedznieka izsekošana. Tikai tad, kad teleoperators, noslēgdams pārraidi, nosauca Toru vārdā, sapratu, ka esmu zaudējis tuvu cilvēku.

Bet narkotika jo dziļi sēdēja manī, iesūkusies asinīs, sajaucās ar hemoglobīnu, sapātagoja, dāvāja necilvēcisku izturību. Jau pēc pusminūtes izrāvos no nesamaņas — ne jau lai raudātu vai plēstu sev matus, bet lai turpinātu līdz pēdējai iespējai piesātinātu esamību vienīgajā no esošajām pasaulēm — ekrāna pasaulē.

Pacēlu plakstus. Pasaule pārvērtusies līdz nepazīšanai. Dūres, tumsā vizoši naži, nikni kliedzieni. Pusaudži kāvās uz dzīvību un nāvi, bet malā stāvoši skuķi mudināja tos spalgiem saucieniem. Asmeņa ieplēsts vaigs, no rētas šļācoša asins strūklaka, divi puiši zvēriski spārda kājām trešo — zemē guļošo.

Kolosāli! — tā skatītāji būtu vērtējuši šo ainu citā reizē. Bet tagad asiņainā sadursme šķita vienīgi neliela atsvai­dzinoša intermēdija. Pārraides režisors arī šoreiz node­monstrēja apbrīnojamu spēju iejusties publikas noskaņo­jumā. Tikko paguvu apjēgt — tā ir tā pati divu konku­rējošu bandu ielas kauja, kuru es, vēl neapjauzdams to­pošo sensāciju, grasījos iekļaut programmā starp Drū Pirsona vecīgo čapstināšanu un Toras Valesko dziesmiņu, kad pārraides vadītājs jau paziņoja:

— Jūs skatāties videolentā ierakstītu notikumu, par kuru mums paziņojis Ervins Jutmeikera kungs. Tūkstoš dolāru prēmija tiks viņam izsniegta rīt. Neuzskatījām par vajadzīgu pārtraukt pārraidi, jo līdzīgus notikumus varē­siet redzēt katrā mūsu programmā ik dienas… Paši esat liecinieki tam, ka mūsu helikopters ieradies ātrāk par policiju!

Dažos kadros parādīja, kā atbrauc policija, kā gumijas steki triecas pret kaušļu galvām, parādīja bēgošos pus­audžus, dzelžos saslēgtas apcietināto puišu rokas, un jau atkal atskanēja pārraides vadītāja balss:

— Ja pamanīsiet ko līdzīgu, kas pēc jūsu viedokļa Te­lemortona uzmanības cienīgs, ziņojiet vispirms mums un tikai tad policijai! Par katru minūti televīzijas pārraides saņemsiet tūkstoš dolāru! Neaizmirstiet — vispirms Tele­mortons, tikai tad policija! … Un tagad varu jūs ieprieci­nāt — telefona sakari atjaunoti. Policija brīdināta. Tūdaļ parādīsim jums Džordža Vasermūta — mūsu zvaigznes Toras Valesko slepkavas apcietināšanu!

Policijas mašīnas nobremzē mums pazīstamajā ielā. Slepenpolicisti ielenc ēku, nostājas postenī pagalmā. Četri ar inspektoru priekšgalā, turēdami ieročus šaušanas gata­vībā, uziet pa kāpnēm.

Pārslēgums. Esam Vasermūta istabā. Spalgs zvans. Va- sermūts pieskrien pie loga, atlec atpakaļ, meklē, kur pa­slēpties. No jauna metas pie loga, pārsviež kāju pār palodzi. Vai viņš tiešām iedrošināsies izlēkt? Nē! Tuv­plānā — viņa seja. Izmisums, bezizeja. Durvis ar blīkšķi šaujas vaļā. Slepenpolicisti skrien pie loga. Vasermūts noslīd no palodzes un, samaņu zaudēdams, garšļaukus no­krīt uz grīdas.

Tālāk? Kas bija tālāk, lāgā neatceros. Emocionālo spēku krājums rādījās līdz galam izsmelts. Pat atvieglināti no­pūtos, policijas ārstam paziņojot, ka apcietinātā prati­nāšanu psihiskā sabrukuma dēļ nāksies atlikt līdz rītam. Mums parādīja viņu pēdējo reizi — pa cietuma kameras actiņu — guļam uz cietumnieka nāras.

Ekrāns satumsa. Atri aizvēries aizkars atdalīja zāli no skatuves. Gausums, ar kuru tas pašķīrās pirms stundām septiņām, izrādījās rūpīgi iecerēts māņu efekts.

Apdullināts, rada mēnessērdzīgam (velns viņu sazin kādu draņķi dakteris man iešļircinājis) — pat nepamanīju, kā virpuļskatuve iznesa mani kopā ar pārējiem pārraides dalībniekiem citā telpā. Tā bija piemērota ilgstošam no­modam — visur galdiņi uz riteņiem, paplātes ar bagātīgām sviestmaizēm, kafijas pudeles ar automātisku uzsildīšanas ierīci, parocīgas blašķes ar brendiju.

Kontroles ekrāns man pretī rādīja skatītāju zāli. Vieni, gurdeni staipīdamies, piecēlās no krēsliem, citi palika tai pašā pushorizontālajā stāvoklī. Bāli, drebulīgām rokām sniegdamies pēc kafijas, viņi apsprieda nebijušo noti­kumu, par kura lieciniekiem laimējies būt.

Negaidot aizkars atkal pavērās. .Skatuve bija pārvei­dota dzīvojamā istabā. Divas gultas, galds ar maltītes at­liekām, daži krēsli, galdiņš ar tālruni, radiouztvērēju un parastu televizoru. Bet aizmugurē — joprojām tas pats milzīgais Telemortona ekrāns. Sceniskajā istabā atradās divi ārkārtīgi komiski cilvēciņi. Padrukns pusmūža vīrelis ar brangu vēderiņu url gludu, pilnīgi apaļu galvu, kas likās tā vien dvašojam omulīgu jautrību, un milzeņa auguma vecene ar vecmodīgu aubi papīra rullīšiem iz­greznotajos sirmajos matos.

Skatītāji nesaprašanā saskatījās. Pēc tikko pārdzīvotās drāmas, kurā figurēja līķis, pakaļdzīšanās, slepkavas ap­cietināšana, šis skats tēlojās pārpratuma pēc iekāpis teātrī no cita izplatījuma.

— Telemortons turpina savu divdesmit četru stundu programmu pa 21. kanālu! — iedārdējās skaļruņi.

— Nekā prātīga viņi tā kā tā vairs nerādīs, — drukne- lis uzrunāja garo veceni. — Laiks likties uz auss, kā tu domā, mamma?

Vecene, kaut ko noburkšķējusi, ņēmās uzčubināt spil­venus.

— Bet varbūt papriekš tomēr paklausīsimies, kas pa šo laiku noticis pasaulē? — viņš vaicāja, ieslēdzot uztvē­rēju.

Kontroles ekrānā parādījās plāksnes: «Cirija kungs», «Čirijas kundze».

— Bleķis! — paziņoja Holivudas slavenība. — Manu­prāt, tā ir bezgaumība — sniegt pēc traģēdijas komisku ainiņu. Jāiet mājās, — slavenība piecēlās, bet vienīgi, lai piebīdītu sev galdiņu ar uzkožamiem.

— Nezinu. Iespējams, Telemortons vienkārši grib mums ļaut mazliet atelpot, — minēja pazīstams Brodveja ko­miķis.

— Es katrā ziņā palikšu! — pavēstīja cita slavenība.

— Pēc dažām stundām nopratinās Vasermūtu, bet man nav televizora.

— Ar 21. kanālu?

— Nekāda. Esmu zvērināts televīzijas pretinieks. Vis­maz biju līdz šodienai.

— Es arī labprāt būtu pakavējies, — Drū Pirsons kāri iztukšoja kafijas pudeli. — Bet nav vairs tie gadi. Iešu gulēt, — viņš mēģināja piecelties, sagrīļojās, ieķēries gro­zāmā krēsla atzveltnē, kā palīdzību meklēdams, paskatījās apkārt. Pieskrēja divi Telemortona sanitāri un atbalstī­dami izveda ārā.

Jutos savam sēdeklim pienaglots. Man trakoti gribējās gulēt, un tai pašā laikā zināju, ka aizmigt neparko neva­rēšu. Kā pa sapņiem ieklausījos pēdējās ziņās, ko stāstīja radiodiktore, un pat apjēdzu saturu. Parastā buķete: sa­spīlējums tā kā Tuvajos, tā kā Tālajos Austrumos, streiki, premjerministra vizīte, «Lielā astoņnieka» apspriede, kāds atkal draud kādam. Nekā sensacionāla, vienīgi kuģu sa­dursme Lamanšā.

— Garlaicīgi! — Čirijs kontroles ekrānā žāvādamies noklusināja radio. — Jāliekas vien gulēt, ko, mamma? Cita lieta, ja mēs spētu kā uz burvju mājienu pārcelties Anglijas krastos. Vai dzirdēji, mamma, esot ļoti daudz cilvēku upuru?

— Kas tad tur īstenībā noticis? — neapmierināti atsau­cās Čirija kundze.

— Pārceltuves tvaikonis, kas pārvadā vilcienu ar vi­siem pasažieriem no Duvras uz Buloņu, sadūries ar super- tankkuģi «Atlantika», divsimt tūkstošu tonnu tilpumā. Bet mums to neredzēt kā savas ausis, labākajā gadījumā pēc nedēļas hronikā. — Viņš atkal nožāvājās, pūlēdamies atbrīvoties no ietiepīgās kaklasaites.

Pēkšņi skatuve iegrima tumsā. Iedegās lielais ekrāns. Viļņi, viļņi. Bezgalīgs ūdens klajums, iepelēks austošā rīta miglājā. Un asa balss:

— Atrodos helikopterā «Telemortons Anglija 637», — kadrā viešama kabīne. — Iepazīstināšu jūs ar komandu. Pilots Harijs Stetsons! — kadrā lidotāja seja. — Radists Ogjusts Krāmers! — kadrā radists pie sava aparāta. — Un tas esmu es, Freds Neverkāsls, teleoperators! — redzams vīrietis, kurš ar visu seju pieplacis iluminatoram.

Klusums. Un jūra bez gala, bez malas. Tā ātri pārvieto­jās, tālumā jau saskatāmi kaut kādi melni punkti.

— Harij, vai redzi? — teleoperators kliedz. Lidotājs pieliek pie acīm tālskati: — Kā tad!

— Tie ir glābšanas kuģi no Duvras un Folkstonas. Viņi iet ar pilnu tvaiku, bet mēs būsim katastrofas vietā septi­ņas minūtes agrāk … Rau, un tur jau mūsu kolēgas! Kāda redzamība, Fransuā?

— Apmierinoša! — atskan cita balss. — Atrodamies jau gandrīz katastrofas rajonā … Jā, aizmirsu nosaukt sevi. Fransuā Deklāvs, helikopters «Telemortons Francija 855». Mums pa pēdām seko glābšanas kuģi no Buloņas un Nor- mandijas ostām. Taču mēs aizsteidzamies tiem priekšā par sešām minūtēm …

Ekrānā — atkal jūra, tad skatītāju zāle. Ļaudis sēž, krēslu atbalstņos ieķērušies. Sejās jaušama dīvaina izteik­sme. Saspringtība? Izbrīns? Vairāk par to. Apjukums, sa­stopoties ar burvību. Arī es nekā nesaprotu. No radiozi- ņojuma izrietēja, ka sadursme notikusi tikko, bet mums jau rāda to. Atminos starpību laikos, atminos Mefistofeļa pieminētās superjaudas lidmašīnas un nomierinos.

No jauna ūdens bezgalība. Bet, rau, to aizstājusi bieza, iebrūna, lipīga masa. Tāpat kā jūrai pirms tam, tai nav ne gala ne malas. Briesmīgā brūnā jūra trakā ātrumā aizslīd pa ekrānu, atduras pret pelēku sienu. Līdzīgi motociklu trekam šķībi noliekta siena ar milzīgu caurumu, no kura izšaujas spēcīga naftas strūklaka. Un viss tankkuģis no augšas — Metāla iela ar dūmeņiem, mastiem un virsbū­vēm, tā gandrīz apgāzusies, slīpajā klājā ap simts sīciņu cilvēciņu, kas izmisīgi mēģina pie kaut kā turēties. Viens no tiem tuvplānā. Kādas kājas, slīdot lejup, sadragā viņa ap ventilatoru apžņaugtos pirkstus, rokas atraujas no ven­tilatora, šaušalīgs kliedziens, cilvēks aizvien ātrāk un āt­rāk krīt, kūleniski iegāžas ūdenī. Bet tas nav ūdens, tā ir bieza nafta. Viņš lūko peldēt, taču nafta caurcauri aplipi­nājusi viņu, nafta aizkorķē nāsis un muti. Viņš noslāpst, pēdējā pirmsnāves agonija, galva pazūd zem naftas bie­zuma, vēlreiz uzpeld, bet tikai daļēji. Mirkli pavīd mati, ausis un stiklainas acis, tad pāri viņam aizvelkas eļļainā, rāmā, stabilā plēve.

Kontroles ekrānā atkal skatītāju zāle. Kāds bezspēcīgi noslīd no krēsla, atsitas pret mīksto sintētisko grīdu. Pie viņa skrien sanitāri.

Skatuve. Čirija kungs, kurš tikko kā apburts vērojis notikumus ekrānā, steidzas pie telefona:

— Te Telemortons! Atrā palīdzība? Vēl viens skatītājs zaudējis samaņu!

Viņu pārtrauc pārraides vadītāja balss:

— Telemortons rāda grandiozu katastrofu Lamanšā! Neesiet egoisti! Uzmodiniet savus kaimiņus!

Ekrānā cita aina. Tā ir dala pārceltuves kuģa ar da­žiem vagoniem, kurus jau nogrimušie grasās aizvilkt sev līdzi dzelmē. Uz pārceltuves nedaudzi vēl dzīvajos pali­kušie pasažieri, sablīvēti kā siļķes mucā. Kāds ar pūlēm atbrīvo vienu roku, uztraukti māj. Kam? Telemortona he­likopteram, kas karājas virs galvām. Bet Telemortons nav ieradies, lai glābtu cilvēkus. Tā uždevums — uzņemt, uz­ņemt, lai man blakus sēdošie slavenības, aizmirsuši bren­diju un uzkožamos, urbtos skatieniem ekrānā, lai teātra apmeklētāji ģībtu, lai visā valstī cilvēki, pustraki no pār­raidēm un bezmiega, rībinātu ar dūrēm kaimiņu durvis: «Ātrāk! Mostieties! Telemortons atkal pārraida.»

Pārceltuve grimst arvien dziļāk. Ļaudis sabradā cits citu, rāpjoties uz vagonu jumtiem. Vienam otram tas iz­dodas, pārējie jau līdz kaklam naftā. Pūlas peldēt, nespēj. Smok nost. Desmit pirmsnāves agoniju, divdesmit, trīs­desmit. Visos sīkumos, ar visiem sirdi plosošiem brēcie­niem, ar cilvēcisku ciešanu galēju atkailinājumu.

Jau klāt glābšanas kuģi. Braucēji, stāvēdami uz pē­dējā — vēl nenogrimušā vagona jumta, kliedz, raud aiz prieka. Bet pēkšņi atskan šausmu kliedzieni, šoreiz no tankkuģa. Milzīgais tvaikonis, jau gandrīz skardams ar mastu galiem ūdens virsmu, krampjaini nodreb, tad sāk gāzties. Pussimts figūriņu komiskās pozās krīt jūrā. Viens no matrožiem krišanas brīdī parādīts tuvplānā. Baiļu iz- vaibstīta seja, rokas ar pirkstiem — āķiem, kas nejēdzīgi grasās ieķerties gaisā.

Vēl trīsdesmit minūtes, līdz pēdējai iespējai izmisuma un nāves piepildītas, pusstunda pilnīgas līdzdalības traģē­dijā, kas noritējusi viņpus Atlantijas okeāna. Nekad un nekur teleskatītājiem nav sniegts tik daudz vienreizēju pārdzīvojumu vienā vienīgā naktī.

Neatceros, kad un ar ko tas beidzās. Pašam negaidot, pamanīju, ka jūru nomainījusi skatuve un Cirija kungs. Turot vienā rokā kaklasaiti, otrā pidžamu, viņš devās pie izslēdzēja.

— Ar labu nakti, mamma!

— Ar labu nakti! — atsaucās vecene.

— Tagad parādīsim jums Telemortona filmas «Kariete piebraukta» pirmo sēriju! — paziņoja pārraides vadītājs. — Kas vēlas, var apgulties. Tikai neaizmirstiet, ka aptu­veni pēc pusotras stundas policijas iecirknī sāksies mūsu zvaigznes Toras Valesko slepkavas nopratināšana.

Filma bija lieliski izmeklēta. Mēreni vecmodīgs, mēreni jautrs farss, kura darbība notika vecajā Bostonā uz deviņ­padsmitā gadsimta dekoratīva fona. Tā nomierināja, ieai­jāja, iedarbojās līdzīgi sacukurotam baldriānam. Taču as­prātīgās situācijas, dinamiskā fabula, aktieru talantīgā spēle palīdzēja bez sevišķām grūtībām aizvadīt laiku līdz tam saviļņojošam brīdim, kad Vasermūtu izvadīs no ka­meras un Amerika beidzot uzzinās, kāpēc viņš šāvis uz Toru.

Aizmigu filmas vidū. Pamodos savā istabā. Gulēju zem segas, aiz sienas kāds staigāja, un es pa miegam saucu:

— Tora! Nāc šurp! Tūlīt pastāstīšu tev savu sapni! Tādus murgus laikam neviens freidists neizgudros!

Bet durvīs parādījās nevis Tora, bet Mefistofelis, un es visu atcerējos.

— Briesmīgi! — viņš teica. — Briesmīgi! — viņš pakra­tīja galvu. — Telemortons vienā atvēzienā sadragājis vi­sus konkurentus, bet kāda cena bija par to jāmaksā! Būtu iepriekš zinājis, neparko neatļautu viņai vakar uzstā­ties. Bet kam varēja ienākt prātā, ka tas ir viņas vīrs!

— Vīrs? — nekā nesapratu, jo atmiņās joprojām kavē­jos pie mirušās. Atkal redzēju operāciju galda balto, lakoto virsmu un uz tās sarkanas ūdenszāles un pieres šauro strēmeli zem anestēzijas aparāta metāliskās stīpas. Nez kādēļ man bija tāda sajūta, it kā būtu sēdējis blakus un turējis rokā viņas sastingušos pirkstus. Taču tas bija vienīgi Telemortona baigās burvības panāktais klātesmes efekts.

. — Tā gan. Viņi pavisam nesen šķīrušies. Vīrs bijis briesmīgi greizsirdīgs. Tieši tādēļ Tora aizgājusi. Un, kad viņš ieraudzījis vakara avīzē foto, kur jūs abi… — viņš delikāti nenobeidza teikumu.

— Bet ka viņam izdevās ienest teātrī šauteni? Ka vi­ņam vispār izdevās tajā iekļūt?

— Arī man tā ir pilnīga mīkla. Vasermūts kategoriski atteicies atbildēt uz šiem jautājumiem. Federālā Biroja direktors apsolījis visrūpīgāko izmeklēšanu … Toties pa­nākumi pārsniedz visoptimistiskākās gaidas. Veikalos mil­zīgas rindas pēc mūsu televizoriem un Kraislera jauna­jiem mini auto «21». Mašīna ne velnam neder, bet tai ir teicama priekšrocība — teleekrāns, kur var noskatīties vienīgi mūsu programmu. Varu iedomāties, kā pieņemsies skaitā satiksmes avārijas! Tabakas firmas māc panika, visi pāriet uz Telemortona cigaretēm, pat es … Kas tev, Trīd?!

Cauri miglai saskatīju Mefistofeli pieskrienam pie gul­tas, tad mani aprija tumsa.