Mortona piramīda

6

Pie ieejas televīzijas teātrī mums ar Toru pasniedza pa cigarešu paciņai. Pa pusei melnā, pa pusei sarkanā kārba, burtiski, atdarināja ēku, kurā atradāmies. Ne no­saukuma, ne firmas vārda, ne cenas. Bet biju pārlieci­nāts — rīt katrs zīdainis zinās, ka Telemortona cigaretes maksā divdesmit centu. -

— Tikai pa vienam! — stingri aizrādīja mums meitene jau atkal modē nākušos minisvārciņos. Pie koķeti no­šķiebtās laiviņas vizēja helikopters ar uzrakstu «Tele­mortons». Viņas pirksts, jau gatavs ar pogas nospiedienu iekustināt kvadrātos sadalītu metāla celiņu, atkal no­laidās.

— Man šodien uzstāšanās, — ciešāk piekļaudamās man, paziņoja Tora.

— Mums vienādi noteikumi publikai un aktieriem.

— Laist iekšā, zoss! — iebļāvās man pār galvu metā­liska balss. — Tas ir Trīdents Mortons, Telemortona va­dītājs!

Fotoacs nodzisa, bet ripojošā gaiteņa metāla siena vib­rēja vēl pussekundi.

Atvainojiet, Mortona kungs, — meitene piesarka.

— Kontrolējošos robotus konstruējis pats Laionels Mars, viņam tas liekas esam tīrs anglosakšu humors.

— Viņš ir čigāns, — es paskaidroju.

— Tad saprotami, — viņa norādīja uz lielu plakātu.

— Tas arī viņš! ,

— Dāmas un kungi! Pie mums nodod garderobē ne tikai cepures, bet arī šaujamos. Par šaušanu parūpēsies Telemortons, — skaļi izlasīja Tora.

— Iebraucināt jūs zālē ar lielo vai mazo ātrumu? — meitene apvaicājās.

— Ar mazo, — es pasmaidīju. — Uz skatuves skūpstī­ties vairs nevarēs.

Meitene nez kādēļ atkal pietvīka. Aizbraucot redzēju, kā viņa kāri uzklupa pirmīt zem letes noslēptajai avīzei.

— Kāzu ceļojums miniatūrā, — Tora smējās, aplikdama man rokas ap pleciem. Pēkšņi mani kāds briesmīgs spēks pielīmēja pie metāla sienas — ar to vietu, kur kabatā atradās revolveris. Biju iepriekš informēts par šiem mag­nētiskajiem slazdiem, bet gribēju mazliet pabaidīt Toru.

Viņa tiešām nobijās, kad gaitenis ar traku ātrumu izmeta mūs atpakaļ pie meitenes minisvārciņos.

Tā no jauna paslēpa laikrakstu, bez smaida iemeta manu ieroci plauktiņā, izsniedza man numuriņu, un mēs jau atkal braucām.

Aptuveni pēc divdesmit pēdām mūsu kvadrāts strupi apstājās, no griestiem bez trokšņa nolaidās īpaša lējuma starpsienas.

— Nebīsties, tā ir detonācijas kamera, — aši brīdināju Toru. — Ja kāds skatītājs paķēris bumbu, viņš tūdaļ uzsprāgs līdz ar to, bet pārējie pat sprādzienu nedzirdēs.

— Cerams, tev nav līdzi bumbas? ,

— Ja neskaita tevi, — es pajokoju. — Gan tu sadosi viņiem šodien sutu!

Mēs pat nemanījām, kā starpsienas atkal pazuda gries­tos. Vēl dažas minūtes — un ripojošais gaitenis apstājās, iebraucinājis mūs tieši televīzijas teātra zālē.

Nekad līdz šim nebiju to redzējis, organizatorisku pa­sākumu virsuzraudzība ar Toru piedevām aizņēma visu brīvo laiku. Tagad atplētu muti aiz brīnumiem. Biju iz­tēlojies ko supermodernu — daudzpakāpju kosmisku ra­ķeti. Taču Mefistofelis arī šeit izpaudis savu noslieci uz senlaicīgām formām. Zāle bija pagājušā gadsimta beigās Parīzē celtās Grandoperas kopija — apzeltījums, spoguļi, milzīgas bronzas lustras ar kristāla karuļiem, krēslu ķiršu- krāsas samts un pat benuāra ložas, par kurām zināju tikai no filmām.

Bet, tuvāk apskatoties, samts izrādījās sintētisks, krēs­liem piemita dīvaina konstrukcija, no ložu barjerām, no griestiem un grīdas, pat no krēslu atzveltnēm rēgojās tele- objektīvu mirdzošie stobri.

Tādi paši kontrasti sagaidīja mūs uz skatuves. Mūzu skulpturālā māla figūras sānos, kulises vietā — metāla siena.

Pie griestiem uzliesmoja uzraksts: «Uzmanību! Kame­ras ieslēgtas!» Kamēr sintētiskā samta aizkars vērās vaļā ar tik šausminošu lēnīgumu, kas būtu novedis pie dusmu lēkmes pat Napoleona III laika inscenētāju, vēlreiz ap­lūkoju pārraides dalībniekus. To bija tieši apaļš simts — kinoslavenības, ne mazāk slaveni politiski komentatori, komiķi, dziedātāji, dejotāji. Tora sēdēja mazliet priekš­plānā, viņas melnā tunika pagaidām palika vēl melna.

Neviens televīzijas raidījums nebija vēl devis skatītā­jiem iespēju redzēt reizē amerikāņu mākslas un politiskās gudrības ziedus. Taču es labi zināju, ka teiksmainie ho­norāri samaksāti ne jau par to, ko viņi šodien pateiks, nodziedās vai nodancos. Viņi bija tāds pats apzeltīts izrotā­jums kā mālā veidotie amoriņi pie griestiem. Visi, iz­ņemot Toru.

Aizkars atvērās līdz galam. Zāle bija gandrīz pilna, tikai daži krēsli tukši. Piegāju pie mikrofona, vienu aci noblenzis kontroles ekrānā. Virs parastā kartona ar manu vārdu izaugu es pats. Tik pieklājīgu uzvalku jau sen ne­biju valkājis. Šim gadījumam tas likās man īsti piemērots. Sakārtoju matu celiņu,'pievilku kaklasaiti un norunāju savus īsos ievadvārdus:

— Sākam Telemortona pirmo pārraidi. Pirmo reizi pa­saulē jūs redzēsiet faktus un vienīgi faktus. Nekādu māņu, nekādu mirāžu… Un tagad mūsu zvaigzne Tora Valesko iepazīstinās jūs ar pārējiem programmas dalībniekiem. Novēlu patīkami pavadīt vakaru!

Tora piecēlās. Šī kustība bija rūpīgi ievingrināta, un, tā kā repetīcijas pa lielākajai dajai bija notikušas mūsu guļamistabas spoguļa priekšā, tā man vairs nesagādāja nekādu baudu.

— Dārgie skatītāji! — viņa iesāka, stiepdama roku pie aproces. Pagrieziens — tūlīt viņa, prožektoriem lēnām dziestot, pārvērtīsies tumšsarkanā liesmā. Bet šis skats izpalika. Izliekusies nedabiskā pozā, viņa ielūkojās kon­troles ekrānā.

Es arī paskatījos. Ekrāns parādīja vienu no skatītājiem ar atšķirtu avīzi rokā.

Ieraudzīju mūsu sludinājumu pār visu lappusi, pazinu «New York Daily News Times Herald Tribune» vakara iz­laidumu. Un bez tam beidzot atģidu, kāpēc gan bruņu mašīnas šoferis, gan Telemortona meitene minisvārciņos slēpuši to no manis. Sludinājums rotājās labajā pusē, bet kreisajā ar virsrakstu «Intīmas dzīves hronika» — dažas reportāžas un viens foto. Gulta, ko tūdaļ pazinu, un tajā — es uh Tora.

Tora jau bija paguvusi savaldīties, ne velti viņa skaitī­jās profesionāla aktrise.

— Kā pirmo gribu jūs iepazīstināt ar amerikāņu sie­viešu elku, pasaulslaveno kinoaktieri…

Turpinājumu nedzirdēju, mani kā ar vētru nopūta no skatuves. Aiz kulisēm sākās cita pasaule — kolosāls panelis ar raibām spuldzītēm un sarežģītu aparatūru. Viens no dežurējošiem dispečeriem tieši lasīja laikrakstu, cits jau bija paspējis izlasīt. Pacēlu to no grīdas un pār- skrēju acīm fotogrāfijai pievienoto tekstu. Teksts mazliet atkausēja manu niknumu — vārdi, īsas biogrāfijas un treknā šriftā: «Mūsu laimes novēlējumi sakarā ar gaidā­mām laulībām!»

Varbūt tagad patiesi apsveica tādā oriģinālā veidā? Biju taču no laika atpalicis mežonis, galīgs profāns šodienas pieklājības likumos.

Ņujorkas plānā iedegās rubīna zvaigzne, vienlaicīgi iedziedājās sirēna.

— 42. austrumu ielas sektors! — dispečers nodeva man klausuli.

— Kautiņš! Grandiozs kautiņš! — aizrīdamies pavēs­tīja kāda balss. — Divas konkurējošas jaunatnes bandas! Kaujas ar nažiem! .. . Esmu dzirdējis, kas pirmais paziņos par tādiem notikumiem, saņems no Telemortona žūksni naudas. Vai tā ir taisnība? — un viņš ar skubu nodiktēja savu vārdu un adresi.

Gandrīz nedomādams, ko daru, nospiedu trīs pogas. Ievizmojās trīs videoni. Pirmajā parādījās istaba. Cilvēks ērtā jakā, ar uzrakstu uz krūtīm — «Telemortons Opera­tors 923» jau lēca ārā no gultas. Iepazīstināju viņu ar uzdevumu, tad pievērsos otrajam videonam. Tieši tāda istaba, tieši tāda gulta, bet cilvēks ģērbies virsvalkā ar uzrakstu — «Telemortons Pilots 923». Trešais videons, ne­nogaidījis manu izsaukumu, pats ieslēdzās tīklā.

— Helikopters Nr. 923 sagatavots izlidošanai! — ziņoja dežurējošais aviomehāniķis. Aiz viņa muguras redzēju visu telecentra jumtu visspēcīgāko prožektoru žilbinošajā blāzmā. Četrdesmit helikopteru, pie katra — aviomehā­niķis. Un katram rokā — es skaļi izlamājos — tas pats laikraksts.

— Nekā darīt, Trīd, mēs dzīvojam sensāciju gad­simtā, — man blakus stāvēja Laionels. — Ne jau pirmo reizi kļūsti par skandāla degpunktu, tā ka laiks saprast.

— Bet Tora … — teicu nedroši, juzdams, ka sašutums draud pāraugt histēriskos smieklos.

— Tavai Torai no tā nebūs ne silts, ne auksts, — viņš mazliet mīklaini pasmaidīja. — Vai kaut kas intere­sants? — viņš parādīja uz videonu, kur aizdrāzās lifts ar teleoperatoru un lidotāju.

— Kautiņš ar nažiem. Var būt smagi ievainotie.

Ekrāns satumsa, iedegās cits — platformātā, un mēs

jau no projām lidojošā helikoptera borta saskatījām ap­gaismoto telecentra jumtu, kas atgāzeniski iekrita nakts melnumā.

— Tūlīt ieslēgt programmā? — es jautāju.

— Pagūsim, — viņš atgaiņājās. — Dosim vēlāk video- lentā.

Atgriezos uz skatuves tai mirklī, kad Tora iepazīstināja publiku ar Drū Pirsonu. Pagājībā tāda kalibra politisks apskatnieks, ka prata iedvest bijību pat prezidentiem, viņš jau sen bija devies pie miera. Vienīgi mūsu karalis­kais honorārs spēja izvilināt šo nevarīgo lauvu no tā komfortablā mājas krātiņa.

— Kāds jūsu uzskats par starptautisko stāvokli? — -Tora vaicāja ar ironiju. Ironija bija ieprogrammēta, tā­pat kā itin viss mūsu pārraidē.

Taču Drū Pirsons, nekā neievērojis, svarīgi nočāpsti- nāja, ka stāvoklis joprojām ir ļoti saspīlēts, tomēr abu pušu saprāts ļauj cerēt uz izlīgumu.

— Ārkārtīgi interesanti! — ne bez izsmiekla pamāja Tora, tad pagriezās pret zāli. — Man šķiet, mūsu dārgie skatītāji mazliet paguruši, dzirdot tik daudz spīdošu vārdu. Ierosinu mazu starpbrīdi. Nodziedāšu jums jaunu īpaši Telemortonam sacerētu dziesmiņu «Helikopters aiz­lido, lai uzņemtu kadrus, bet mans mūžīgais kadrs paliec vienīgi tu».

Viņa pagrieza rokassprādzi, prožektori palēnām nomira, bet Tora Valesko ieliesmojās visā savā lieliskumā. Iedar­bojās slepens mehānisms, un viscauri sarkana, no matiem līdz ceļgaliem, viņa cēlās gaisā pāri skatuvei, pāri pārstei­gumā sastingušajai zālei.

Un tad sadzirdēju brīkšķi un, ne mazākā mērā neapjauz- dams, kas noticis, redzēju, ka viņa sagrīļojās. Sarkanā lāpa, izveidojusi gaisā parabolu, ietriecās sintētiskajā grīdā, kur joprojām turpināja kvēlot. Bet šaurais stabs, uz kura viņa tikko stāvējusi, turpināja slieties augšā kā nejē­dzīgs obelisks.

Skatītāji pielēca kājās, pārraides dalībnieki tāpat.

Neviens vēl neapjēdza notikušo, bet visos skaļruņos jau nodārdēja Laionela balss:

— Telemortons turpina savu pārraidi pa 21. kanālu!

Pārliecos Torai un tikai daļēji vīdēju, kā dzelzs siena aiz manas muguras pašķīrās, atklādama milzīgu — mūsu televizoram pēc apdares līdzīgu ekrānu. Tajā (to man pastāstīja vēlāk) skatītāji ieraudzīja televīzijas teātra tukšo galeriju un cilvēku, kas trakā skubā metās pie dur­vīm. Bet cits objektīvs jau rādīja nomesto snaipera šau­teni, un tūdaļ ieslēdzās trešais, un Toras četrdesmit pēdu garais pa grīdu noplātais ķermenis ar asins plankumiem, kas sūcās cauri tumšsarkanajai tunikai, metās skatītājiem virsū un miljoniem samazinātām kopijām iebrāzmoja 21. kanālā.