Mortona piramīda

8

Kad atguvu samaņu, man šķita, ka vēl joprojām atro­dos tēva mājās un man pāri noliecies dakteris Paiks. Bet tas bija tumšādains iedzimtais pretgaisa aizsardzības smilškrāsas formas tērpā.

Dakteris Paiks bija vienīgais cilvēks, ar kuru slimnīcā sarunājos. Ne ar Mefistofeli, ne ar Laionelu pēc Toras nāves nevēlējos satikties. Paiks bija ne tikai dieva dots ārsts. Diez vai kāds cits spētu tik smalki diagnoscēt manu vienlaikus fizisko un psihisko slimību. Viņš palīdzēja man labāk iepazīt izmaiņas, kas notikušas manos brīvprātīgās vientulības trimdas gados. Telemortons bija vienīgi aiz­steidzies garām rītdienas tendencēm. Civilizācija vairs nepastāvēja, vismaz pie mums. No cilvēku sazināšanās līdzekļa tā bija pārvērtusies tukšā tradīcijā, kas bija līdzīga koka āmuram, ar kura palīdzību Mefistofelis at­klāja savus haizivju slaktiņus.

Kad izveseļojos (šaubos, vai tas atbilda patiesībai, taču dakteris Paiks apgalvoja, ka ilgāka uzturēšanās slimnīcā tikai kaitēs man), braucu uz Deli. Hindustanas un Islama republikas karš kopš pašas pirmās dienas bija kļuvis Te­lemortona programmas nagla. Mefistofelis labprāt pie­krita, varbūt pirmo reizi mūžā ačgārni iztulkojis manu

rīcību. Riebums pret dzīvi, sakapinajies līdz īstai psiho­zei, dzina mani pretī aviācijas uzlidojumiem.

Atģidos bumbu patvertnē. Pretgaisa aizsardzības ser­žants paskaidroja, ka mani kontuzējis gaisa vilnis. Izsauca manu vāģi (pateicoties mūsu pārraidēm, gandrīz katrs Deli iedzīvotājs pazina mani pēc skata), un pēc pusstun­das jau sēdēju savā ērtajā viesnīcas numurā.

«Lielais moguls» šai ziņā ne ar ko neatšķīrās no ameri­kāņu vai eiropiešu hoteļiem. Istabā trūka logu, nerau­goties uz to, reti kāds būtu uzminējis, ka tā atrodas dziļā pazemē. Rāma mākslīgā gaisma krita uz paklājiem, glez­nām, dārgām mēbelēm — tas viss atbilda augstākās šķiras viesnīcas starptautiskajam standartam. Mūsu pazemes štābs tika uzbūvēts pēc Telemortona pasūtījuma, bet ad­ministrācija, saņemdama īres maksu, uzskatīja to par viesnīcas sastāvdaļu un attiecīgi iekārtoja. Tā nu iznāca, ka no frontes atgriēžies pilots netīrā virsvalkā metās ar vissmalkāko Kašmiras zīdu pārsegtā gulta, bet operatori montēja savas asinīm piesūkušās videolentas starp mūs­dienu gleznotāju audekliem un senlaicīgām vāzēm.

Izgreznošana neskāra vienīgi lazareti — sterili baltas telpas, kur centos ieskatīties pēc iespējas retāk. Taču, ejot pa garo gaiteni uz liftu, ik dienas dzirdēju vaidus. Lai cik tas savādi, pašam varbūt arī gribējās nomirt, tomēr svešas miršanas smaka izsauca vemšanu.

Mana istaba atradās tālu prom no lazaretes. Liegi šal­koja elektriskie vēdekļi, mirguļoja tikko ieslēgtais ekrāns, kas aizņēma visu sienu. Pie durvīm klauvēja.

Ar bārdu apaugušais Nevils Laruks atgādināja sikhu. Piedzimis un mūža lielāko daļu nodzīvojis Arkanzasā, viņš ātri vien aklimatizējās un teicami tika galā ar savu uz­devumu. Man viņš gandrīz pilnīgi lika mieru. Informācijas dienests bija priekšzīmīgi noorganizēts. Par jebkuru sva­rīgu militāru operāciju, par jebkuru bumbošanu Laruks uzzināja labu laiciņu ie_priekš. Viņam atlika vienīgi izrīkot helikopteru un bruņu mašīnu komandas, kuru skaits pie­auga ar katru mēnesi.

— Kas noticis? — vaicāju, izspiezdams citronu glāzē ar ledu. Nebiju vēl gluži atguvies no kontūzijas. Ausīs jo­projām plosījās bumbas grandoņa, ievainoto brēcieni, redzēju pajmtekļainu bruģi izšķaidītas asinis un tumšsārti

nokrāsojušās žāvētas melones šķēles, kas bija nobirušas nogalinātajam ielu tirgotājam.

— Heivuds miris! — Laruks ziņoja. Heivuds tika ievainots Austrumu frontē, medicīnas personāls mums bija tikai Deli. Taču Telemortons, par spīti šī kara zvērīgajam raksturam, baudīja absolūtu eksteritorialitāti. Pārgādāt Heivudu pār frontes līniju bija tīrais nieks, tomēr ķirur­ģiskā iejaukšanās izrādījās nosebojusies.

— Miris? -— pārvaicāju, truli vērodams ekrānu. Tajā parādījās kā allaž omulīgais resnelis Čirijs un viņa kā vienmēr sabozusies mamma. Šis apbrīnojamais pārītis sek­mēja mūsu pārraižu milzīgo popularitāti ne mazāk par Telemortona cigaretēm. Skatītāji, divdesmit četras stun-

.das no vietas nosēdējuši televīzijas teātrī, brīnīt brīnījās par fantastisko ģimeni, kas iztika bez atpūtas un miega. Tikai daži zināja, kā Čirija kungu (viņa īstais vārds — Knuts Stefans) ik pēc divpadsmit stundām nomainīja dvīņu brālis. Kas attiecās uz viņa tā saucamo māti, tad Laionelam palaimējies izrakņāt dvīņu māsas kādā no Mor- tona veciem ļaudīm ierādītajām paradīzēm. Neviens kār­dinājums nebūtu aizvilinājis vecmeitas pat neparastā pil­sētā ar trokšņainiem automobiļiem, tranzistoru kaucie­niem, slikti audzināto bērnu klaigām, kur nu vēl uz šausmu teātra skatuves. Bet Laionels prata atrast jebkurā cilvēkā vājo stīgu. Māsas Diksnejas dievināja dzīvniekus. Kristīgā padevībā viņas uzņēmās telemocekļu lomu — ar noteikumu, ka par pasakaino honorāru uzcels patver­smi paklīdušiem kaķiem.

Nesen saņēmu no Mefistofela gada pārskatu. Ar vienu ausi ieklausīdamies Čirija pļāpāšanā, atcerējos dažas vietas tajā. Katrā desmit tūkstošajā cigarešu kārbā ielik­tās biļetes kļuvušas neierobežotas spekulācijas objekts. Pirmajā Telemortona pastāvēšanas nedēļā tās pārdeva par piecdesmit dolāriem, tagad vidutāji vien rēizumis nopel­nīja vairāk. Nav vēl bijis gadījuma, kad skatītāju zālē iekļuvušie laimes lutekļi būtu to atstājuši pirms viņiem atvēlētā laika. Lai atbrīvotu zāli, bieži vajadzēja aicināt talkā policiju.

— Cik vīru esam jau zaudējuši? — saburzīju atskaiti un ielingoju to glazētas terakotas senindiešu templī, kas kalpoja par atkritumu grozu.

— Ja nemaldos, tas ir astotais, — saskaitījis prātā, La-

ruks teica. — Kopā ar Heivudu. Pieci operatori, divi lido­tāji, viens radists… Toties esam satricinājuši pasauli!

Visi Telemortona līdzstrādnieki sadalījās pilnīgos fanā­tiķos un pilnīgos ciniķos. Laruks piederēja pie pirmajiem. Heivuds bija tam krass pretstats. Neilgi pirms viņa izli­došanas uz kara darbības joslu sastapāmies kādā padi­beņu krogā. Gluži pilnā, pudeļu un eksotisku sieviešu ielenkts, viņš tikai ar pūlēm pazina mani.

— Ko tad gribat? — vaicāja Heivuds, diezgan rupji at­brīvodamies no jauniņas singalēzietes, kas sēdēja viņam klēpī. — Vai tad patīkamāk uzņemt par grašiem epizodes trešās šķiras filmām, no dienas dienā gaidot, kad tevi atlaidīs no darba? Te var nosist, bet līdz nāvei varēšu pa­pilnam izbaudīt dzīvi. Un, pats galvenais, Telemortons nozīmē karjeru, slavu. Kad man apniks šī asiņainā jezga, Holivudā nebūšu vairs izsūtāmais puika, bet cilvēks.

Pēc tam Heivuds, galīgi apdzēries, ņēmās atcerēties kri­tušos biedrus. Upuru skaits bija samērā pieticīgs, taču mūsu ļaudis Telemortona vārdā gāja bojā visā pasaulē, un tas arī brangi noderēja reklāmai.

— Mums nepieciešams papildinājums, — Laruks ner­vozi izvilka no kabatas sarkanmelno cigarešu paciņu.

Nu, saprotams, tāda nieka dēļ kā Heivuda nāve viņš nebūtu traucējis mani. Bet rūpes par dzīvā sastāva un teh­nikas komplektēšanu ietilpa manos tiešajos pienākumos. Formāli taču es, nevis viņš skaitījos vadītājs. Pasūtījis sarunu ar Ņujorku, izdzēru savu augļu kokteili un, ar mēli ripinādams skābo ledus gabaliņu, truli raudzījos Laruka cigaretes dūmos. Viņš dziļi un kāri ievilka tos, no nāsīm izplūda biezas pelēkas strūkliņas.

— Velti! Vēlāk būs grūti atradināties, — pateicu kā pārmetot, kā nožēlojot.

Mūsu divdesmit centu cigaretes saturēja marihuanu (tiesa, mazākā koncentrācijā nekā Plejboj-Huana vai Kent-Huana, kas maksāja vienu dolāru), bez tam īpašu pretmiega narkotiku. Nesen Amerikāņu ārstu asociācija maksas sludinājumā pastāstīja par Telemortona cigarešu lietošanas izsaukto masveidīgo hronisko bezmiegu, taču tas nebūt nemazināja vispārējo aizraušanos ar tām. Tajā pašā Mefistofeļa atsūtītajā pārskatā varēja atrast skaitli —- četri miljardi. Tieši tik daudz mūsu cigarešu tika izsmē­ķēts pa vienu nakti Savienotajās Valstīs.

— Atradināties? — Laruks nedroši paslēpa jau izvilkto jauno cigareti. — Tādu darbu strādājot? Kamēr turpinās karš, gulēt iznāk visai reti. Bet šis te palīdz, — mazliet pamīņājies, viņš atkal aizsmēķēja.

— Melojiet, kam gribat, tikai ne man. Un hipnomiega aparāti? Varbūt jūs atdevāt savējo viesnīcas šveicaram? Tāpēc laikam viņš krāc pat dienas laikā.

Šo Mortona patentēto aparātu iedarbību biju pats iz­jutis. Stundām ilgi grozījos gultā, brīžu brīžiem gandrīz vai automātiski tverdams pēc flakona ar miega zālēm, taču iekaisušajās smadzenēs bez rimas turpinājās dzīvē un ekrānā redzēto nāves skatu riņķa dancis. Pēcāk Mefisto­felis atsūtīja pirmo aparātu — dāvanu manā dzimšanas dienā. Ieslēdzu to, apburošas sievietes balss pa pusei dzie­dāja, pa pusei čukstēja pusvārdus, pussimbolus, pēc da­žām stundām atmodos no kārtējā uzlidojuma ar brīnišķīgu bezgalīgi ilga miega sajūtu.

— Tipiskais Telemortons! — Laruks padrūmi sacīja. — Bezmiegs skatītājiem, ciešs miegs atbildīgajiem darbi­niekiem. Bet esmu tāds pats cilvēks kā visi, man arī gribas redzēt. Lūk, kādēļ pīpēju šo draņķi, lūk, kādēļ neguļu naktīs. Baidos palaist garām kādu vienreizēju pārraidi. Frontē, es tur esmu katru dienu, visa šī jezga izskatās ne visai pievilcīgi. Brīžiem pat garlaicīgi kļūst — tik neizda- rīgi un neizskatīgi ļaudis slepkavo cits citu. Bet no ekrāna stundām ilgi nevaru atrauties. Pat dzeršanu esmu atmetis, lai alkohols nesamazinātu baudu. Atzīšos jums godīgi,' ja nebūtu Telomortona, vienkārši pakārtos aiz gara laika.

Beidzot savienoja ar Ņujorku. Klausīdamies Laionelu, pašķielēju uz ekrānu. Dega kāda ēka, ugunsdzēsēji ķēra izplestā brezentā no logiem izlēkušos pusapģērbtos cilvē­kus, ātrās palīdzības mašīnās iestūma nestuves ar apde­gušajiem. Attēla asums un krāsa bija uzslavas cienīgi — pilnīgi aizmirsās, ka atrodies tūkstošiem jūdžu tālu. Pār­raidi translēja nesen palaistais amerikāņu sakaru pava­donis. Mīklainā kārtā satelīts (es personiski gan zināju izskaidrojumu) neattaisnoja cerības — visu pārējo staciju programmas uztvēra ar milzīgiem traucējumiem un iz­kropļojumiem. Ugunsgrēku nomainīja buljona kubiku reklāma, to savukārt pārtrauca pusvārdā, lai dotu vietu plūdiem Holandē. Telemortons neatzina standarto ameri­kāņu paņēmienu — iestarpināt spraigu čempionāta sa­cīkšu vidū atgādinājumu, ka sportisti lietojuši organismu stiprinošu vitaminizētu krēmu «Spēks». Bet mūsu pasūtī­tāji nesūdzējās. Pārtrauktu reklāmu atkārtojām pilnībā, pie tam pēc sensacionāliem kadriem, un tāpēc tā ilgstoši iegūlās atmiņā.

Pie durvīm klauvēja.

— Tas droši vien viņš! Jūsu ciemiņš! Heivuda nāves dēļ galīgi aizmirsu… — Laruks devās uz izeju.

— Paziņa? Pasakiet, ka esmu gājis bojā uzlidojumā! — man bija tāda pati vēlēšanās tērzēt ar pazīstamo, kā šķem­bas nosistā ielas tirgotāja atraitnei pateikties valdībai par vīram dāvāto iespēju mirt varoņu nāvē.

— Viņš studējis kopā ar jums Harvardā!

— Tādā gadījumā lai ienāk! — paziņoju ļaunā priekā. Biju pārliecināts, ka tas būs Sitvels (viņa firma daļēji rea­lizēja amerikāņu piegādes Hindustanai), un jau iepriekš saliecu kāju, iedomās izbaudīdams tam sagatavoto spē­rienu dibenā. Sitvels ierindojās tajā ļaužu sugā, kuri jā­nogalina mātes miesās. Bet, tā kā mūslaiku civilizācija nav tādai humānai procedūrai pielāgota, viņu vietā no­nāvē ielas tirgotājus un citus gadījuma garāmgājējus, kas negūst no kara nekāda labuma, izņemot spēju dezer­tēt — aizsaulē.

Bet tas bija Džeks. Džeks, kurš pirms desmit gadiem bija pazudis no Ņujorkas, līdzi paķerot ne jau mazu avansu par Mortonu dinastijas slepeno mehānismu atklā­šanu. Viņš valkāja hindustaniešu formas tērpu ar majora zvaigznītēm.

\— Var apsveikt.ar karjeru? — sausi vaicāju.

Džeks klusēja. Abi neveikli blenzām ekrānā, sekodami Telemortona kārtējam trikam. Čirija kungs nule bija ieslēdzis uz galdiņa stāvošo parasto televizoru, lai parik- šotu pa citām televīzijas stacijām. Viņa izteiksmīgā žāvāšanās un jo vairāk Čirija kundzes piktie aicinājumi ātrāk izslēgt šo bleķi noderēja par ironisku ievadu diktora dim­došajai balsij:

— Un tagad atkal rāda Telemortons!

Un tūdaļ sprādziens, gāžas mūris, vaimanā zem dru­pām apraktie cilvēki. Pārslēgums. Krītošas bumbas uz­ņemtas no islamiešu lidmašīnas, kas piedalās uzlidojumā. Atkal sprādzienu dūmos tīta Deli iela. Parasts Telemor- tona koncentrāts, kur darbību pavada vienīgi īss ziņejums par nogalināto un ievainoto skaitu.

— Ar karjeru? — tikai tagad Džeks atbildēja uz manu zobgalīgo jautājumu. — Strādāju pretizlūkošanā, un šķiet, no tā citiem tiek kāds labums.

— Bet monētas, ar kurām Mefistofelis aizbāza tev muti? Nožūpotas vai guļ uz droša konta Šveices bankā?

Savādi, vēl pirms minūtes neturēju uz Džeku ļaunu prātu. Ne jau tāpēc, ka būtu piedevis viņam nodevību. Nebija nemaz ko piedot. Tā būtu rīkojies ikviens šajā pa­saulē, kur tā saucamā morāle dod acumirklīgu ķīmisku reakciju ar čeku grāmatiņu, neatstādama pie tam nekādus nogulšņus. Bet vārds «pretizlūkošana» simbolizēja manās acīs otrādi apgrieztu valsti, valsti, kas, maskēdamās ar pil­soņu aizsardzību, pretīgi rakņājās to visintīmākajos noslē­pumos.

— Skaties! Tas taču esi tu! — Džeks satraukti pievērsa manu uzmanību ekrānam.

Bungādiņās ielauzās apdullinoša svelpoņa, un, šim rie­bīgajam pavadījumam skanot, ieraudzīju sevi. Kopš uzli­dojuma bija pagājis ne vairāk par stundu. Neskatoties uz kontūziju, visi iespaidi bija vēl mokoši dzīvi. Tūdaļ at­cerējos plosošo nesaskaņu starp vēlēšanos izrauties no riebīgā krātiņa, kurā mani noķērusi dzīve, un dzīvniecis­kām bailēm no neatvairāmi tuvāk nākošās šausmīgās svelpoņas. Tieši šo divdabību izjutu momentā, ko attē­loja videolenta. Pēc tam mani kontuzēja gaisa vilnis — tā vismaz nopratu no pretgaisa aizsardzības dežuranta vārdiem.

Uz ekrāna ieraudzīju gluži ko citu. Sprādziens, palieku kā paralizēts stāvam, kād§ indietis ar visu spēku pagrūž mani, cits indietis apsedz mani ar savu ķermeni, bet vietā, kurā tik tikko biju stāvējis, guļ mans glābējs ar šķembas sadragātu galvaskausu.

— Jūs tikko redzējāt Trīdentu Mortonu, kas atrodas pašā kara peklē, lai personiski vadītu uzņemšanu! — dik­tors paziņoja.

Jā, Mefistofelis prata savienot lietderīgo ar patīkamo — viņa noalgotie miesassargi, maksājot par to ar pašu dzī­vību, pārvērta manus pašnāvnieciskos mēģinājumus iespaidīgā reklāmā.

— Tu sagaidi no manis bikti? — Džeks tikai tagad piesēdās. — Nauda vien nebūtu novedusi no īstā ceļa, bet Erkvuda kungs pārliecināja mani, ka tev labāk nezināt patiesību. Pat šis karš nav prasījis tik daudz upuru, cik tavas bagātības mierīgā uzkrāšana. Pašnāvības, morāli kropļi, uz mūžu psihiatriskās slimnīcās ieslodzītie — ne­lielas valstiņas iedzīvotāji, ja tu visus saskaitītu.

Ko līdzīgu nojautu jau sen. Var apšaubīt dieva esa­mību, tomēr brīdis, kad galīgi pazaudē ticību, skaidri sa­redzi visugudrā taisnīgā principa vietā haotisku samudži- nājumu, allaž ir īsts satricinājums.

— Lekcijas pār morāli? Tu esi novators, Džek. Parasti tās vispirms nolasa un tikai pēc tam piesavinās svešu naudu. Otrādi, protams, daudz efektīgāk …

— Naudu patiešām paņēmu — gan no tevis, gan no Erkvuda. Bet tikai tādēļ, ka viņam bija taisnība. Toreiz tevi vēl apgrūtināja nekam nevajadzīga nasta — sirds­apziņa. Erkvuds nešaubījās, ka tu, uzzinājis patiesību, padarīsi sev galu.

— Ļoti iespējams. Es vēl tagad neesmu apdrošināts pret tādu pašdarbīgu izrādi.

— tu? Telemortona vadītājs? — Džeks ar strauju knik- šķi izsita cigareti no Laruka piemirstās paciņas.

— Tava pastāvīgā marka? — es uzminēju.

— Vai tad tev rādās, ka dzīvoju ārpus laika un telpas? Ja tas tā turpināsies, cilvēks pēc desmit gadiem viegli at­teiksies no visnepieciešamākā — barības, draugiem, pār­liecības. To visu aizvietos mākslīgi stimulatori. Katras trīsdesmit minūtes pa tabletei — un nekāda pasaules ka­tastrofa neliekas vairs briesmīga.

— Tu esi izmainījies, — es pateicu. — Uz labo pusi. Neatpaliec no laika, strādā pretizlūkošanā, smēķē mari­huānu, nenodrebi ienesīgas nelietības priekšā. Apsveicu!

Džeks iesmējās. Smiekli skanēja ne visai jautri.

— Negaidīju tādas runas no telemortona vadītāja! — viņš izslaucīja ar mutautu acis. — Tu ari esi pārmainījies. Ciniķis pārvērties liekulī. Lai jau! Tas gan modernāk, gan izdevīgāk.

— Par ko tu runā? — mani tramdīja gandrīz neap­valdāma vēlēšanās sagrābt viņu aiz apkakles un izmest pa logu. Bet logu istabā nebija, bez tam man tomēr gri­bējās izprast viņu.

— Par ko? — Džeks pasmīkņāja. — Par šo karu. Vēl dīvaināku par 1940. gada «savādo karu», kad franči un angļi bezdarbīgi nīkuļoja Mažino līnijas vienā pusē, bet vācieši — otrā.

Kara darbības neizprotamais raksturs mulsināja arī mani. Lielas kaujas, tankiem un kājniekiem piedaloties, notika tikai pašās pirmajās dienās, pēc tam tos pilnīgi aiz­stāja gaisa uzlidojumi un sīkas sadursmes. Nelielo kara­vīru skaitu kompensēja vienīgi to ārkārtīgā nežēlība. Islamiešu republikas kareivji ieņēma Hindustanas ciemu, dedzināja mājas, šāva, kāra. Nākamajā dienā hindu rota uz mata tāpat plosījās kādā pretinieka sādžā. Līdztekus uzliesmoja reliģijas un kastu naida epidēmijas. Brahma- nisti nonāvēja musulmaņus, musulmaņi — brahmanistus un budistus, budisti, kuriem svēts katrs dieva radījums, izdeldēdami gan vienus, gan otrus, nenonicināja pat kris­tīgos (ja vien tie neietilpa Telemortona personālā). Neaiz­skaramo kastas piederīgie, it kā pēkšņi prātā jukuši, iz­grieza kājas un rokas kaimiņiem, ar kuriem līdz šim bija mierīgi sadzīvojuši. Vienlaicīgi simtu jūdžu attālumā me­žonīgs, ar nūjām apbruņots pūlis linčoja neaizskaramos. Līdz šim indiešiem manā iztēlē piederēja vismiermīlīgākās tautas goda vieta. «Savādais karš» lieku reizi pierādīja, ka ticība dieva žēlastībai un cilvēka saprātam apgādājusi mūsu izsenos ilkņus ar izskatīgām plastmasas plombēm, it nemaz nenotrulinādama to asumu. Drīzāk otrādi.

— Jocīgi, vai ne? — Džeks nikni nopurināja pelnus uz galda. — Un nekādas izejas. Tu pīpē marihuanu, lai nekļūtu ārprātīgs, un, ja kļūsti pastāvīgs brūķētājs, šā vai tā nokļūsti tai pašā slimnieku palātā … Nu, un ko tu sacīsi par miera sarunām Katmandu? Vēl viena mīkla. Tās sākušās jau ceturtajā dienā — abas karojošās puses saprot, ka ilgstošs karš tās pazudinās. Bet, tikko nonāk pie kādas vienošanās, kaut kur it kā pilnīgi stihiski sākas jauns slaktiņš.

— Islama republiku uzkūda… — es paraustīju plecus.

— Bet Hindustana? Kas kavē šo zemi slēgt mieru?

— Savienotās Valstis. Kādam taču jāgūst labums, kad gaiļi kaujas! — es tikai atkārtoju plaši izplatītos uzskatus, kurus atbalstīja vairums politisko komentatoru Rietumos.

— Vai tiešām? — Džeks pavīpsnāja. — Tādā gadījumā papriecājies!

Paskatījos ez ekrānu un momentā izslēdzos. No nak­snīgām debesīm krita izpletņu baltie jumoli.

— Uz skatītāju vēlēšanos rādām trīsdesmit ceturto reizi videolentā ierakstīto kauju Adžantas pazemes tem­plī! — svinīgi pavēstīja diktors.

Sapratu viņus, šos ļaudis, kuri kāroja aizvien no jauna notiesāt neatkārtojamo skatu. Arī man pašam ikreizējā šo kadru noskatīšanās nozīmēja emocionālu pārslodzi, kad gandrīz izzuda-robeža starp bezgalīgu jūsmu un neizmēro­jamām šaušalām.

Pasaules mākslas pazinēji nepārstāj apbrīnot budistu mūkus, kas gadu desmitiem ar fanātisku iecirtību iegrau- zušies kalna iežos. Iznākumā radās kaut kas vēl nebijis — gigantisks pazemes templis ar satriecoša spēka skulptū­rām un freskām. Un tas viss, gan kolosālās telpas, gan neskaitāmie akmens tēli, izveidots no monolīta.

Kāpēc islamiešiem ievajadzējās nomest desantu šajā no stratēģiskā viedokļa pilnīgi nesvarīgajā vietā, jopro­jām palika mīkla. Taču Laruks, kā allaž, priekšlaicīgi sa­ņēma autentiskas ziņas. Pārkāpjot ierasto neitralitāti, viņš šoreiz brīdināja Hindustanas virspavēlniecību. Pēc īsas sadursmes izpletņu lēcēju nolaišanās vietā viņus iedzina pazemē. Un te, pustumšā svētnīcā, milzīgām statujām no­skatoties, divas stundas no vietas rībēja mašīnpistoles, sprāga granātas, mežonīgi strādāja Telemortona operatori, kuriem ātrumā izsaukto helikopteru autonomās spēkstaci­jas piegādāja strāvu un gaismu. Mākslas mīļotāji aprau­dāja neaizstājamos zaudējumus, toties Telemortons jau pēc pirmās pārraides saņēma daudzu kinorežisoru apsvei­kumu telegrammas. Antonioni atzinās, ka viss viņa mūža darbs •— bērna šļupstiens salīdzinājumā ar šo dokumen­tālo izrādi.

— Nevari atrauties? — Džeks pretīgi iesmējās. — Ja Roma tika nodedzināta, lai dotu vienam vienīgam Nēro- nam iespēju apdziedāt šo notikumu, ko tad nepadarīsi daudzu miljonu skatītāju labā?

Viņa smiekli noskanēja kā nesakritīgs pavadījums tam, kas risinājās uz ekrāna. Viens no desantniekiem, glā­biņu meklēdams, ar necilvēcisku veiklību rāpās pa slīpu akmens izcilni. Tas pats kadrs tuvplānā — Būdas pārdi- mensionāls deguns, pa kuru lien sīciņa cilvēka figūriņa. Izpletņu lēcējs jau sasniedzis virsdeguni, no turienes viens lēciens līdz milzīgajai acij, kur varētu paslēpties no lodēm aiz akmens plaksta vairoga. Taču nāve pārsteidz viņu pusceļā. Telemortonam pierasts visos posmos iz­sekots kritiena efekts, bezformīgs, asiņains ķermenis uz grīdas, ko iegrebušas neskaitāmo ticīgo pieres.

— Vai tā ir tava ideja? — Džeks vaicāja.

— Ideja? — pusautomātiski atkārtoju, ar pūlēm raisī­damies vaļā no simtiem reižu skatītās epizodes burvju va­ras. Paklausot manam lūgumam, Laionels bija izgatavojis astoņu mm filmiņu, un es to virpinājū tik ilgi, kamēr lai­mīgā kārtā sabojājās projektors. Man pietika saprāta ne­pirkt jaunu, citādi laikam nekas nebūtu mani paglābis no otrreizējas ievietošanas daktera Paika slimnīcā.

— Runāju par neatkārtojamo ideju pārvērst mākslas šedevru lopu kautuvē! — Džeks kļuva ellīgs. — Un vis­pār — otru tik kinogēnisku karu nepazīst pasaules vēs­ture. Parastais karš nav visai izdevīga viela. Kad plašā frontes sektorā uzbrūk vai atkāpjas tūkstošiem cilvēku, viss izplūst, saskaldās, haotiski pajūk. Objektīvam grūti izlobīt iespaidīgu momentu, izsekot atsevišķu divkauju — no pirmā «urā!» līdz pēdējai kaklā iestrēgušajai gārdzo- ņai. Tūkstoš nāvju kopplānā — kuru tas interesē? Varbūt statistiķi, bet ne skatītāju …

Ne reizi vien tiku par to domājis. Ja militāras operāci­jas varētu piegriezt kādā ateljē saskaņā ar pasūtītāja individuālām prasībām, ir tad Telemortons diez vai būtu dabūjis ko ideālāku. Šis te karš bija tāds atradums, ka mūsu no nejaušiem «ievainojumiem nobeigušies opera­tori svētīja to vēl nāves gultā.

Durvis bez klauvējiena atvērās. Ienāca Laruks.

— Kas šoreiz? Atkal kāds miris? — nikni metu pretī. — Neesmu jums nekāds apbedīšanas biroja direktors!

" — Valdības telegramma! — apradis ar manu strupumu, Laruks jau sen vairs neņēma to ļaunā. — Pie viena at­nācu pievākt savas cigaretes.

Viņš pastiepa roku, bet Džeks ar strauju, diez vai ap­zinātu kustību satvēra to:

— Atstājiet! Dieva dēļ, atstājiet! Kaut vai dažas! Sa­vējās piemirsu mājās.

Atplēsu telegrammu. Mani ielūdza senāta apakškomi­sijas rītdienas sēdē liecības sniegšanai. Sakarā ar ko — netika paskaidrots.

— Tīšām piemirsu, — Džeks rūgti atzinās, kad Laruks bija izgājis. — Lai nesmēķētu. Bērnišķīgs stiķis! — Viņš kāri aizpīpēja Laruka atstāto cigareti. — Kā redzi, pat sevi neizdodas piemānīt. Varbūt tu esi tāda paša rakstura cilvēks? Dienā vadi Telemortonu, bet, gulēt ejot, iestāsti sev, ka viss notiek neatkarīgi no tavas gribas?

— Esmu fiktīvs vadītājs … Ja nemaldos, tu apgalvo, it kā šis karš …

— Tieši tā! — Džeks piecēlās. — Tikai tādēļ atnācu pie tevis. Man, kā pretizlūkošanas darbiniekam, uzdeva noskaidrot, kas pastāvīgi torpedē miera sarunas, kas or­ganizē šīs ikdienišķās, no skatītāju viedokļa lieliskās zvē­rības … Vai tad būtu ieradies, lai pēc desmit gadu klusē­šanas atklātu Trīdentam Mortonam patiesību, uz ko vi­ņam jau sen nospļauties? Toreiz tā vēl tiešām varēja atnest kādu labumu …

— Kam?

— Kaut vai Hindustanai. Ja tu būtu īstā laikā nošā­vies, mums, iespējams, tiktu aiztaupīts kaut vai šis skats, — viņš norādīja uz ekrānu, kur demonstrēja mu­sulmaņu mošejas dedzināšanā apvainoto kašmiriešu pub­lisko pakāršanu. — Bet es, auša, noticēju horoskopam.

Šajā brīdī senāta apakškomisija satrauca mani daudz vairāk par jebkādu horoskopu. Vai tikai izsaukums nav saistīts ar Džeka izvirzīto pusfantastisko apvainojumu? Nekavējoties pasūtīju divas steidzamas sarunas. Sekretārs paskaidroja, ka Laionels atrodas svarīgā sēdē un strikti aizliedzis viņu traucēt. Mefistofelis arī kavējās nezin kur, lai gan zināju, ka šajā laikā viņš allaž sastopams.

— Vai viņš nekā nelika man pateikt? — vaicāju, instin­ktīvi nojauzdams kādu viltību.

— Mirklīti! Ieslēdzu magnetofona ierakstu! — sekre­tārs paklikšķināja slēdzi.

- — Sveiks, Trīd! — klausulē atskanēja Mefistofeļa pie- glaimīgā balss. — Ja zvani sakarā ar šo idiotisko apakš­komisiju, vari neuztraukties — rīt pat tā izputēs. Taču, pazīdams tavu ietiepību, tomēr izsūtu pretī lidmašīnu. Tā nolaidīsies Deli centrālajā lidlaukā 16.00 pēc vietējā laika.

Ne vārda vairāk. Vienpusīgi sakari. Vaicā, cik uziet, viss viens — tev nekā nepateiks. Paskatījos uz ekrānu. ^

Ik minūti tā kreisajā augšstūrī izlēca ciparnīca ar visu galveno ģeogrāfisko joslu precīzu laiku. Manā rīcībā bija gandrīz divas stundas.

— Lidoju! — es apņēmīgi paziņoju.

— Uz kurieni? — Džeks remdeni apjautājās. Tagad vi­ņam gribējās tikai vienu — pa klusam nožņaugt mani, bet, tā kā tas šķita apgrūtinoši, pievērt durvis no otras puses.

— Sākumā uz Ņujorku, pēc tam uz Vašingtonu. — Ķē­ros pie ceļam nepieciešamāko priekšmetu savākšanas.

— Cēli! — Džeks devās uz izeju. — Paliec sveika, Hin- dustana, lai šie te slepkavo viens otru bez manis!

Viņam runājot, grasījos iemest ceļa somā hipnomiega aparātu. Pārdomājis sviedu ar to Džekam. Iespējams, tie­šām biju nelietis, bet ne jau tāds, kāds tēlojos viņam. Šajā mirklī nodzisa elektrība. Aparāts trāpīja nevis Dže­kam, bet sienai. Satricinājums atbrīvoja kontakta atspe­rīti, un man tik pazīstamie melodiskie čuksti, ieniruši zem­apziņā, izdzēsa realitāti — Džeku, karu, dzīves nejēdzību. Acumirklī aizmigu — kā allaž.

— Viss kārtībā! — Laruks sakratīja mani aiz pleciem.

— Kas kārtībā? — tikko biju atgriezies no paradīzes dārza, kur turēju savos skāvienos brīnišķu mākoni ar Toras liesmainajiem matiem. Manā dārzā viss vienmēr bija kārtībā — kopš aizsākuma un mūžu mūžos —, tādēļ tik absurds likās Laruka uztraukums.

— Uzlidojums! Pavisam tuvu! Pārrauts pilsētas kabe­lis! . . . Esmu ieslēdzis autonomo spēkstaciju.

Tikai tagad sadzirdēju dobjus sitienus. Spuldzes lēnām aizdegās, vienlaicīgi atdzīvojās ekrāns. Nespodrā gaisma kļuva arvien spilgtāka, un beidzot aiz dūmu mutuļiem pa­rādījās liesmojoša pussagrauta ēka. Tūdaļ pazinu to, taču doma, ka tas ir hotelis «Lielais moguls», tikai pamazām nonāca līdz apziņai. Negribējās ticēt, ka uguns pārņemtie, šķembu sakropļotie, tomēr aizvien vēl dzīvie cilvēki, kas tik šausmīgi mira manu acu priekšā, atrodas tieši' virs manis.

Šoks mitējās. Biju jau spējīgs prātot. Divdesmit pēdu bruņas pasargāja mūsu apakšzemes štābu no jebkura ka­libra šāviņiem, bet vēl drošāk nerakstīts tabu. Ne vien viesnīca, bet arī viss apkārtējais rajons nekad nebija ticis bumbots. Telemortons skaitījās valsts valstī, kuras neaiz­skaramību svēti atzina abas karojošās puses.

— Ieeja aizbērta! — pēc minūtes atkal atskrēja Laruks. — Nāksies atrakt. Neuztraucieties! Pat ja viņiem vaja­dzēs mobilizēt visus iedzīvotājus, mūsu puiši laikā dosies ceļā. To varu jums apsolīt.

— Vai redzi? — Džeks aiztaisīja aiz viņa durvis.

— Nē, neredzu! — ietiepīgi atcirtu.

— Tad tu esi akls. Esmu lasījis par psihiskām slimībām, par tā saucamo bēgšanu no īstenības. Cilvēks tik ilgi mēģina nekā neievērot, līdz patiesi zaudē redzi.

— Tukši salmi! Tu apgalvo, it kā šo «savādo karu» izraisījis Telemortons. Uzlidojums viesnīcai pierāda pre­tējo!

Patiesību sakot, biju to aptvēris mazliet atrak. Musu pārraižu iedarbība pamatojās uz pastāvīgiem pārslēgu- miem, uz bendes un upuru, bumbvedēju komandas un bojā ejošo mierīgo iedzīvotāju vienlaicīgu rādīšanu. Ja lidmašīnu sašāva, kopā ar to gāj'ā nāvē mūsu operators. Ja uzņemšanas kamera atradās pārāk tuvu vietai, kur krita bumba, līdzās citiem mira arī mūsu operators. Toties skatītāji vai zaudēja prātu, televīzijas kompānijas izzi­ņoja bankrotu; citu pēc cita slēdza kinoteātrus, cita pēc citas atvērās privātas dziednīcas ar visām ērtībām — peld­baseinu, priekšzīmīgu apkalpošanu un individuālu Tele­mortona ekrānu virs katra slimnieka gultas. Šoreiz bum­bošanu rādīja tikai no lejas — un efekts bija attiecīgi daudz bālāks. Kā sensacionāls skats, nevis kā arguments strīdā. Man kļuva gluži viegli ap sirdi. Tikai tagad atcerē­jos horoskopu, ar kura palīdzību Mefistofelis pārliecinājis Džeku par manas turpmākās eksistences vērtību.

Var ironizēt par zīlēšanu kafijas biezumos un tamlīdzī­giem mistiskiem jokiem, bet, kad tie aizskar tevi pašu, pārsvaru ņem ziņkārība.

— Kas tas par horoskopu? Vai tik tas nav Mefistofeļa izdomājums?

— Ne gluži, — Džeks saviebās. — Kad tev bija gadu piecpadsmit, Erkvuds saskatīja tevī ko neparastu. .. Vārdu sakot, viņš aizgāja pie visslavenākā astrologa, un tas sakritīgi honorāra summai pareģoja tev ne jau duci mīļu bērnu un pusduci sērojošu atraitņu, bet ne vairāk un ne mazāk par cilvēces glābēja lomu.

Mūs atraka, un Džeks aizgāja. Sekot mūsu pārraidēm man vairs negribējās. Ieslēdzu hipnoaparātu uz astoņdes­mit minūtēm miega un tūdaļ nokļuvu savā paradīzes dārzā. Tajā nekas nebija mainījies pa to laiku, kamēr sa­grāva mūsu viesnīcu. Sarkani mati — vai arī tas bija tumšsarkanu ziedlapiņu dedzinošs vējš — laidās gar manu vaigu, un, kad viss beidzās un ieraudzīju nevis Toru, bet Laruku, jutos tikpat nelādzīgi kā tai naktī. Naktī pēc Tele­mortona pirmā raidījuma.

— Lieciet mani mierā! — gandrīz vai kliedzu. — Lai kas tur noticis, lieciet mani mierā! Vairāk nevaru!

— Nomierinieties, Mortona kungs, viss kārtībā! Visi mūsu puiši izlidojuši savlaicīgi, mazliet nokavējies tikai viens helikopters, taču operators paguva uzņemt pašu sāli.— liesmojoši tanki pilnā gaitā ielaužas ļaužu pārblī­vētā tirgus laukumā… Vienkārši jūsu tālrunis zvana jau vairākas minūtes.

Miegaini pacēlu klausuli. Tas izrādījās Džeks. Viņš pa­stāstīja, ka zenītartilērija notriekusi lidmašīnu, kas bum­bojusi viesnīcu. Komandieris izlēcis ar izpletni un palicis dzīvs. Džeks tik tikko viņu pratinājis. Komandieris atzi­nies, ka pēc pavēles viņam vajadzējis kopā ar pārējo es­kadriļu uzlidot naftas tvertnēm Deli ārpilsētā. Kāds ame­rikānis piedāvājis viņam kolosālu summu par katru uz «Lielo mogulu» nomesto bumbu.

— Iznāk, šis karš ir tomēr Telemortona karš! — Džeks pabeidza sarunu. — Bet, kas cīnās pret Telemortonu, tas tev pašam jāzina.

Laikam viņam bija taisnība. 2ēl, ka no Mefistofeļa mani šķīra pusi dienas lidojums. Biju tieši piemērotā omā, lai ar viņu izskaidrotos.

— Palieciet sveiks, Larņk! — noliku ceļa somu,» lai sniegtu viņam roku. Varbūt viņš to arī nebija pelnījis, bet fanātiķiem vēl var piedot.

— Jūs braucat projām?

— Jā! Un nekad vairs neatgriezīšos.

— Un kad atiet jūsu lidmašīna? — viņš pēkšņi uz­traucās.

Uzmetis skatienu telegrammai, pārbaudīju laiku pēc ekrāna:

— Pēc trīsdesmit četrām minūtēm.

— Tas nav iespējams! — Laruka ķieģeļbrūnā iedegusi seja kļuva balta kā papīrs. — Atlieciet izlidošanu! Pie visiem svētajiem!

— Kāpēc?

— Kamēr sazināšos ar islamiešu virspavēlniecību … — viņš iesāka nesakarīgi murmināt. — Tie savukārt ar gaisa spēku štābu .. . Bet no turienes eskadriļas komandie­rim … Nepagūs! — viņu kratīja drebuļi. — Bet, ja jūs nogalinās, Erkvuda kungs mani…

— Nav mana darīšana! Izlidošu tieši laikā!

— Uzgaidiet!

Grasīdamies atgrūst mani no durvīm, Laruks ieķērās ar abām rokām, bet es aizlingoju viņu ar dūres sitienu. Pē­dējais, ko redzēju, atstādams istabu, bija asinis — asinis uz viņa zoda un asinis uz ekrāna.

Kad ripojām pa skrejceļu, apkārt lidlaukam iegrandē- jās zenītlielgabali. Seši reaktīvi bumbvedēji — iznīcinā­tāji, izveidodami kāsi, piķēja tieši uz mums. Bet lejā, tiem pretī, no bruņu mašīnu torņu lūkām jau izstiepās Telemortona objektīvu čūskas gredzeni.

— Beigas! — nodomāju pie sevis. Nodomāju pat ar zi­nāmu atvieglojumu. Mefistofelis saņems to, ko pelnī­jis, — šī militārā konflikta vissensacionālāko kadru. Inte­resanti, vai teleskatītāji pazīs mani asiņainajā gaļas klum- pucī ar acīs iestrēgušām alumīnija šķembām? Diez vai…

Un tad pamanīju — islamiešu lidmašīnas, kas jau gan­drīz karājās pāri mums, izdarīja strupu pagriezienu un pazuda rietumos. Bet, kad uzņēmām augstumu, tālu, tālu aiz mums ar dobju blīkšķi uzsprāga apvārsnis.

Nabaga skatītāji! Tā kā raķetes nācās nomest iepriekš neizplānotā — uzņemšanai nesagatavotā vietā, viņiem gāja zudumā grandioza izprieca. Vai tā nebija pārāk aug­sta cena par manu dzīvību?

Ar šo domu ieslēdzu savu aparātu un jau trešo reizi šodien nokļuvu savā paradīzes dārzā. Kaut kas tajā mai­nījies. Torai vēl tie paši rudie līdz ceļgaliem krītošie mati, bet indiešu sievietes seja ar augstākās kastas ovālo melno punktu bronzas krāsas pierē. Un bez mums dārzā atra­dās arī trešais — Mefistofelis. Ne jau man labi pazīsta­mais ar virtuoza pirkstiem un komponista kuplajiem ma­tiem, bet operas tēls — drīzāk jēdziens nekā-cilvēks. Viņš nodarbojās ar to, ka nogalināja Toru, un ik reizi, kad atdzīvināju to ar savas mīlestības spēku, viņš to no jauna nogalināja.

Atmodies uzzināju, ka stipra ciklona dēļ mums bija vajadzējis diviem lāgiem novirzīties no kursa un pārlidot frontes līniju. Taču ne viena, ne otra karojošā puse mūs neapšaudīja. Savādais karš turpinājās.