Mortona piramīda

1

Pievēru acis. Man pāri liecās violets redzoklis. Vienīgi redzoklis, vairāk nekā. Ne acs ābola, ne plaksta, ne se­jas, ne galvas, ne ķermeņa. Dzīvā tumsa uzmanīgi vēroja mani ar savu vienīgo violeto aci.

Tad tāda izskatās viņpasaule! Redzoklī vizuļoja iekšēja gaisma. Varbūt Radītājs tādā veidā izteica savas emoci­jas? Bet es nemanīju nekā, vienīgi ciešu ziņkāri. Un tad es sapratu! Tas nav vis bībeles dieviņš, bet Lielais Ekspe- rimentators, kura esamību bija pareģojis Džons Kraufords Stambulā.

Nu jā, viņam tas būtu gluži dabiski — izmakšķerēt no barojošās vides vienu no eksperimenta procesā radīta­jiem triljonskaitlīgiem mikrobiem, atdalīt dvēseli no ķer­meņa un tagad izpētīt to mikroskopā.

Tā aizritēja vesela mūžība. Tad šajā aizsākotnējā pa­saulē kaut kas izmainījās. Redzoklis attālinājās. Caur tumsu lēnām izspiedās trausla mirgoņa. Ilgu ilgās pusne- maņas laikā šī pakāpeniski pieaugošā mirgoņa, kuras

priekšā tikpat pakāpeniski atkāpās tumsa, bija mana vie­nīgā izjūta. Kaut kas rosījās smadzenēs, bet vēl neguva apveidus, mana uztvere bija stingri ierobežota, un tikai vēlāk, mēģinādama aizpildīt briesmīgo nemaņu, pakalpīgā iztēle atdzīvināja to ar Lielā Eksperimentatora ļaundabīgi grotesko tēlu.

Bet pagaidām vienīgi eksistēju, diez vai apzinādamies, ka dīvainais redzoklis ir elektronu smadzeņu optiskais receptors, kas mani novēro. Ar tā palīdzību pārliecināju­šās, ka esmu atvēris acis, smadzenes pirms daudzām stun­dām ieslēdza apgaismošanu, sākumā ļoti vāju, lai neie- bojātu no gaismas atradušo tīkleni.

Vairākiem lāgiem atkal ievēlos tumsā, un, kad galīgi izniru, bija jau gandrīz gaišs. Ieraudzīju atvērtās kapsulas sienas, augsti pār mani tumšoja alas velves, bet gluži tuvu gara, lokana stiebra galā šūpojās redzoklis, vairs ne in­tensīvi violets kā tumsā, bet bālgani ceriņkrāsains un ne- šausmīgs.

Man slāpa. Mokoši, kā ceļiniekam, kurš ilgus gadus streipuļojis pa tuksnesi, oāzi meklēdams,un tomēr pa­visam citādi. Zināju aptuveni, ko vēlos, bet vārds «dzert» nozīmēja man bezgalīgi tālu, abstraktu jēdzienu, nesais­tītu ne ar valgmes spirdzinošo garšu, nedz ar rīšanas kustībām. Redzoklis atkal attālinājās. To aizstāja servo- robots. Locīklām šņirkstot, no sienas izbīdījās viņš pats, man pretī pastiepās manipulators ar paplāti, kur stāvēja glāze ar putojošu dziru.

Glāze, dzira, valgums, dzert — šie četri vārdi uzreiz izpeldēja no manas atmiņas glabātavām. Taču joprojām nezināju, ko iesākt ar glāzi, joprojām nejaudāju paņemt to rokā un pielikt pie mutes. Man nebija ne roku, ne mutes, vienīgi acis un bezveidīgs miglains augums, ko tik tikko pamodušās smadzenes vēl nespēja pārvaldīt. No servorobota locīklām izbīdījās cits manipulators, elas­tīgiem tverekļiem paņēma glāzi un, uzmanīgi pieliecot, pienesa pie manām lūpām. Un tad nosacīto refleksu bēz- avārijas mehānisms guva virsroku pār entropiju — es at­vēru muti. Gar aukslējām nolija šķidrums, es dzēru un ar katru malku aizvien skaidrāk apzinājos: dzīvs! No manis lauzās ārā mēms kliedziens, kliedza ik dzīvībai atmodihātā šūna, zibens ātrumā tās atjaunoja anabiozes pārtrauktās komunikācijas. Jau pēc piektā malka izjutu

ko līdzīgu iekšējam satricinājumam — ārkārtīgi sarežģītā mašīna, vārdā cilvēks, atkal sāka strādāt.

Man sagribējās ēst, un šoreiz tas vairs nebija abstrakts jēdziens, bet gluži konkrēta vēlēšanās iecirst ēdienā zo­bus, gremot, norīt.

Tūdaļ roka — paplāte atkal tuvojās, šoreiz ar kādu tur putriņu. Iztēlojos, kā locīklu aukle baro mani ar karotīti. Tā vien pietika, lai sakopotu visus savus spēkus. Paklausī­dama manām biostrāvām, kapsulas siena atkrita. Izrāpoju, lūkoju nostāties četrrāpus, novēlos.

Kad no jauna atguvu samaņu, mani pārsteidza klusums. Iegrimdams anabiozē, dzirdēju kontrolsistēmas vienmē­rīgo elpu. Iznākdams no tās, atkal uztvēru tās tik tikko saklausāmos skaņas signālus. Kamēr gulēju, tā bija no­modā, bet tagad, nolēmusi, ka tai uzticētais darbs ir pa­darīts, automātiski izslēgusies. Izjutu vēl ārkārtīgu ne­spēku, domas šaudījās juku jukām, piecelties negribējās. Bet kontrolsistēma, acīm redzot, pārzināja manas fiziskās iespējas daudz labāk.

Un, tikko atmiņu, asociāciju, pusdomu haosā izlobījās viena — galvenā, mani piecēla no klona. Savādi, biju aizmirsis, kad tieši iegūlu anabiozē, bet labi atcerējos — tas sakrita ar šausmīgu laika posmu, kad cilvēce, dien­dienā gaidīdama kodoltermisku katastrofu, tomēr cerēja, ka to izdosies novērst. ..

Atcerējos pat, kādas domas knosījās galvā, kad ar pogas nospiešanu iedarbināju anabiozes ierīci. Atcerējos, bet ne tā, kā mēdzu atminēties agrāk. Tagad manī sa­dzīvoja izklaidus ainas un jēdzieni. Lai uzceltu tos augšā, nācās ienirt dziļi, dziļi, kopā ar tiem izspiesties cauri tūkstoš pēdām duļķaina ūdens, bet pēc tam ar plosošām sāpēm izgrūst tās dienas gaismā. Lai kas atgadītos, ļaunāk nevar būt — tā toreiz domāju… Vai karš ir gājis se­cen — un tas nozīmētu, ka ļaudis kļuvuši prātīgāki. Vai arī karš ir bijis — tad mani grēku plūdos izglābušies pēcteči sāk visu no gala. Bet jebkurš sākums ir labāks par jebkurām beigām.

Pēc brīža zināšu. Un pēkšņi ar pārsteidzošu spēku at­saucu atmiņā: kādas izskatās debesis un kā smaržo zeme, un kā mani sauc … Trīdents Mortons — pirmais cilvēks uz planētas, kuram izdevies būtībā nomirt un uzcelties no miroņiem! Bet daudz lielāks brīnums šķita kas cits.

Viņējā — sen izbijušā un it kā cita cilvēka nodzīvotajā mūžā ļaudis man pastāvēja vienīgi mana paša esamības fonā. Laikiem ienīdu viņus, laikiem nožēloju, bet nekad neuzskatīju sevi par neatņemamu sastāvdaļu. Tagad tur­pretī mana pirmā apzinātā doma, atomsprādziens, kas iz­rāva no zemapziņas iežiem trīs pamatjēdzienus «debess, zeme, es», bija dedzinoša vēlēšanās izdibināt, kas noticis ar cilvēci.

Grīļodamies, ar mokām sperdams ik soli, aizvilkos līdz ārējās radiācijas rādītājam. Tas apliecināja kaut ko neie­domājamu — izstarojumu, kādu visdrūmākais fantasts neuzdrošinātos notēlot. Cilvēce vairs nepastāvēja.

Tikai tad iedomājos par sevi. Iziet laukā tādā radiācijā nozīmēja drošu nāvi. Uz visiem laikiem ieslēgts savā pazemes patvertnē! Pārtikas un ūdens krājumu pietiktu gadam, varbūt pat ilgāk. Un pēc tam lieliska izvēle — lēna bada nāve vai mazliet paātrināta ņo izstarojuma. Smējos kā neprātīgs. Kolosāls fināls pirmajam cilvēkam, kurš patiesi augšāmcēlies! Mani smiekli piepildīja alu ar dobju atbalsi. Nē, tad jau labāk iet bojā augšā, pēdējo reizi redzēt debesis — šoreiz no tiesas pēdējo.

Vēlreiz paskatījos rādītājā, un tad mani pārņēma īstens ārprāts. Kā jebkurš vājprātīgais nekavējoties piemirsu savu nespēku. Un, tikko biju piemirsis, manī pamodās pa­sakains stiprums, it kā visu šo laiku būtu vingrinājies lēk­šanā, skriešanā, šķēršļu pārvarēšanā. Tā kā tuvumā ne­bija cilvēka, pieskrēju pie tagad jau nedzīvā servorobota, satvēru roku — manipulatoru un ilgi jo ilgi kratīju.

— Apsveicu, cilvēkbērns! — auroju, tīksminādamies par savu spalgo balsi. — Apsveicu!

Tas, ko biju noturējis par rentgeniem, izrādījās esam milirentgeni.

Nekad vēl kopš eksperimentālā Alamagordo sprādziena radiācijas līmenis nav bijis tik zems.

Kravas lifts pacēla mani augšā ar visu helikopteru. Dažas pēdas no lūkas tas apstājās. Minūtes piecas vaja­dzēja gaidīt, kamēr īpaša ierīce nosūca uz lūkas sakrā­jušās smiltis. Piecas minūtes? Piecus gadus! Lielā nepa­cietība, malām pāri plūstot, virda manī, un, kad lūka beidzot atvērās, uzlidoju gaisā tik strauji, ka tikko neie­triecos šahtas mūrī.

Vējš, saule, tuksnesis. Dižais tuksnesis! Kad gāju pro­

jām, tas šķita man kā milzīgs smilšu kaps. Tagad tuksnesis iemiesoja manās acīs dzīvību. Pārvietojās klejojošās smil­tis, pa tām rāpoja ķirzakas, tās medīja vanags, viss atra­dās pastāvīgā kustībā — viss bija vajadzīgs un prātīgs, neaizvietojams dabas mūžīgajā bilancē. Riņķoju pāri sa­vai zemē ieraktajai paslēptuvei un, nolūkodamies dzelte­najās smiltīs, kas centās ātrāk aizbērt automātiski aiz­vērto lūku, brīnījos, cik tās līdzīgas dzīvai būtnei.

Kad izzuda pēdējās manas uzturēšanās pēdas, pagriezu helikopteru un devos ļaudīs.

Saule sēdās aiz apvāršņa, tuksnesi nomija mežaini kalni, es pat priecājos par apkārtējo neapdzīvotību. Pagaidām negribējās ne ar vienu sarunāties, man bija pilnīgi gana koku šalkoņas, kalnu upītes burzguļošanas, putnu dziedā­šanas. Kādreiz biju vienaldzīgs ir pret dabu, ir pret mū­ziku, atskaitot varbūt vienīgi džezu, un arī tikai tādēļ, ka tā ritmi sapurināja notrulinātos nervus. Tagad ikviena skaņa rādījās daļa bezgalīgas melodijas, asi uztvēru ma­zāko smaržu, krāsas sadalījās neskaitāmās gaismēnās, pat klintīm pāri slīdošā helikoptera ēna likās raiba. Daba ienāca manī ar redzi, dzirdi, ožu, izmainīja mana orga­nisma dziļstruktūru. Apjēdzu, ka tas īstenībā ir tikai no­slēguma posms. Nevis es biju piedzimis no jauna, bet mana senākā būtība bija atmiruši šajos nāves miega gados.

Kaut kur, kādā no helikoptera plauktiņiem, glabājās karte. Bet man pat neienāca prātā ielūkoties tajā. Lidoju uz labu laimi, zinādams, lai kur aizlidošu, visur būs cilvēki. Pazaudēju orientierus, atkal nokļuvu tuksnesī, un, kad pārlaidos pāri kalniem, bija jau pilnīgi tumšs. Nospiedu pogu, caurspīdīgais plastikāta kupols atvāzās, zvaigznes vīdēja tagad pavisam tuvu. Pacēlos vēl augstāk, ieslēdzu autopilotu un, atkritis atpakaļ kopā ar visu krēslu, galvu atmetis, bez gala raudzījos, kā man pāri bez­galīgā barā aizvirmoja Visuma jāņtārpiņi.

— Jūs mani nepazīstat? — kliedzu caur propellera rū­koņu. — Tas esmu es, bijušais Trīdents Mortons!

Pēkšņi zvaigznes nobālēja. Tās izdzēsa elektrība. Pa­gaidām redzēju vienīgi ugunis, ēkas aizēnoja liels mežs. Kokus ietina tumsa, bet tie raidīja spalgus signālus. Se­nākajā dzīvē motoru dvakas notrulinātā oža būtu palikusi nejūtīga pret tiem. Tagad pēc aromāta vien nekļūdīgi

pazinu ciedrus. Izslēdzis autopilotu, pārņēmu vadību. Ciedri aizlīgojās sānis, dažās lidojuma minūtēs sasnie­dzama priekšā izauga brīnumaina pilsēta. Caurcaurēm gaismas piestrāvotas, vieglas ēkas, starp tām daudz svēt- dienīgi tērpušos cilvēku nesteidzīgi pastaigājas un bezrū­pīgi šķērso ielas. Ne luksoforu, ne traki joņojošu auto­mašīnu sablīvējuma, ne smirdīgu satiksmes korķu. Nekū­pēja fabriku dūmeņi, necēlās padebešos smoga mākonis, gaiss bija tik dzidrs un tīrs, ka, lidodams klāt pilsētai, varēju saredzēt centrālās ielas viņējo galu.

«Nākamības pilsēta!» nodomāju, sirdij vai stājoties, un tūdaļ skaļi iesmējos. Šajā nākamībā jau atrados, man tā bija kļuvusi par tagadni.

Atstatums samazinājās. Nami pašķīrās, tūlīt izlidošu starp tiem, nolaidīšos blakām neona strūklakai un ap­kampšu pirmo ceļā pagadījušos — kaut vai to skuķi, kura iegremdē smējīgo seju daudzkrāsainajās gaismas šļakatās. Jau saskatīju viņu pavisam skaidri, seja tuvojās, izauga līdz neticamiem izmēriem, helikopters pilnā ātrumā ietrie­cās tajā, sadzirdēju motora pirmsnāves kaucienu, zem kājām sabruka kabīnes pamats, kritu tumsā, garām aizdrā­zās izļodzīts alumīnijs, virs manis pa vecam staroja svēt- dienīgā pilsēta. Man pretī iešalkojās ciedri, slīdēju lejup, ķēros pie zariem, un, kad atsitos pret zemi, pilsēta stā­vēja man virs galvas.

Negaidot tā izgaisa kā rēgs. Tai pašā vietā parādījās mirdzoši burti pusdebess lielumā: T M. Tie noturējās ap minūti, iekāms izkusa tumsā. Zaudēdams samaņu, vēl dzirdēju pērkondimdošu balsi:

— Jūs nupat redzējāt Savienoto Valstu visjaunāko pil­sētu — Jauno Vašingtonu Mazpolinēzijas štatā. Tele­mortons novēl jums labu nakti!

Mani uzmodināja tā pati pērkonīgā balss:

— Labrīt! Patlaban pulkstenis ir seši pēc globālā laika, Telemortons sniedz pēdējo notikumu pārskatu. Vakar Valsts sekretārs sasauca Mortona piramīdā Sienas trīs­desmit trešajai gadskārtai veltītu preses konferenci…

Pagriezu neganti sāpošo kaklu un paskatījos augšup, cerēdams ieraudzīt milzīgu diktora seju, turpat vai pus­debess lielumā. Jau vakar izjutu uz savas ādas, ka gigan­tiskais ekrāns atšķirībā no mana laika televizoriem dari­nāts no kāda tur pārizturīga materiāla. Manu dūralumīnija helikopteru tas samalis lauskās. Visapkārt mētājās vis­dažādāko izmēru paliekas, sākot ar olu kultenī pārvērsto propelleri līdz gandrīz neskartajam skapītim, no kura at­vērtajām durtiņām līda ārā navigācijas kartes. Uz tām spīdēja rasas pilieni, un, kad lēcošās saules slīpie stari izsitās caur skujām, Ņujorkas plānā iezaigojās sīciņas varavīksnes. Bet es nesapratu, kāpēc tik vientulīgā vietā jāuzceļ tāds informācijas milzenis, nevis motelis vai res- torāniņš tūristiem. Tagad nāca apjēgšana. Gar ekrānu lidinājās helikopteri — smieklīgi sienāži, četrkārt mazāki par manējo, — un, kad tajā parādījās nez kādas ķēmīgas piramīdas attēls, bet pēc tam kaut kas līdzīgs lielum lie­lai telestudijai, kur notika presesv konference, daži helikopteri palika nekustīgi karājamies gaisā. Attēls atkal pazuda. Pāri mežam, iedzelteni rudajos kalnos, no jauna atvāzās ekrāna melnais caurums, kurā varētu novietot ve­selu laukumu. Bet tajā nebija nekā, atskaitot divus milzī­gus starojošus burtus: T. M. Diktors turpināja stāstīt:

— Valsts sekretārs atgādināja mūsu līdzstrādniekiem, ka Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu…

Jutos satriekts. Siena? Kas tā par sienu? Pārāk daudz jaunumu šajā neizprotamajā pasaulē! No vecā palicis vie­nīgi Telemortons. Bet kāds — bezzobains, zaudējis garšu un spilgtumu, kails informācijas mehānisms. Brīnījos par helikopteru auditoriju, bet vēl vairāk par to, kā viņi spēj samierināties ar diviem burtiem tiešas pārraides vai vismaz izskatīgas diktores vietā. Būtu Telemortons atļā­vies ko līdzīgu manos laikos, līdzjutēji droši vien apmē­tātu ekrānu bumbām. Manī cīkstējās pretrunīgas izjūtas. Jutos tā kā aplaupīts, tomēr vienlaicīgi noģidu, ka labāk tomēr rādīt šos idiotiskos burtus nekā asinis un līķus.

Uzrausies kājās, aptaustīju sevi. Rokas un seju klāja asinis, drēbes saplēstas, bet visumā nebiju pārāk cietis.

Nolēmu, ka vajadzētu atrast strautu un nomazgāties, tikai pēc tam tikko kā dzirdētais teikums pa īstam ielau­zās apziņā.

«Siena atnesusi cilvēcei mieru un uzplaukumu …» «Pēc globālā laika …» Tas taču nozīmēja — vairs nav ne ro­bežas, ne konfliktu, nedz karu. Valstu simtus aizvietojusi viena vienīga — zemeslode. Lielu un mazu nāciju tūk­stošus — viena vienīga. Cilvēki.

— Valsts sekretārs pasvītroja, ka Stabilā Sistēma uz visiem laikiem atsvabinājusi pasauli no tādiem jēdzieniem kā bads, trūkums, pažobeles. Pēdējā nedēļā vien valdība uzcēlusi desmit jaunu pilsētu, kurās vairāk nekā miljonam ierādīti ērti bezmaksas dzīvokļi…

Atkal ne velna nesapratu. Bezmaksas dzīvokļi ir lieliski. Bet manos laikos par Valsts sekretāru dēvēja ārlietu mi­nistru. Kāds tad viņam sakars ar dzīvokļu celtniecību? Un bez tam, ja visas valstis apvienojušās, kam vajadzīgs ārlietu ministrs? Vienīgi sakariem ar citām planētām.

— Valsts sekretārs paziņoja, ka, neraugoties uz pilnīgo automatizāciju — Stabilās Sistēmas visraksturīgāko iezīmi —, strādājošo skaits nemitīgi aug. Pēdējos trijos mēnešos 2314 cilvēki atraduši sev saistosu un patīkamu darbu.

Nu ir gan pasaulīte! Pašūpoju galvu. Lūk, kādēļ vakar­dienas telereportāžā no Jaunās Vašingtonas mani tā pār­steidzis dīko ļaužu daudzums. Atcerējos kāda mana laik­meta filozofa izteicienu.

«Bez ēdiena cilvēks var, ļaunākajā gadījumā, nodzīvot divas nedēļas, bez ūdens — vienu nedēļu, bez rūpēm — nevienu dienu! Atņemiet viņam rūpes — par dienišķo maizi, par gaisīga bezgala tāla sapņa īstenošanu, kaut vai par to, kam viņš atdos savu balsi nākamajās vēlēšanās, — un viņš padarīs sev galu!»

Kādas blēņas! Manā acu priekšā nostājās meitene, kas tik jautri bija ļāvusi savas smejošās lūpas raibajai neona strūklakai. Redzams, nav nemaz tik slikti saņemt"bezmak­sas dzīvokļus, mitināties šajās gaišajās, vieglajās, viscaur izgaismotajās stikla ēkās, šķērsot ielas bez bailēm no smirdīgā tvanā ietītiem satiksmes briesmoņiem, elpot pašā pilsētas centrā neapgānītu gaisu un, pats galvenais, stai­gāt zem debesīm, no kurām nekad, it nekad nenolīs ra­dioaktīvs lietus.

Notrausu pie asiņainajām drēbēm pielipušās skujas, katram gadījumam iebāzu saplēstajā kabatā Kolorādo štata karti un devos meklēt strautu. Ciedru mežs ar val­dzinošo ēnu atkāpās, dodams vietu ar retu krūmāju ap­augušam klajam pustuksnesim. Saule jau cepināja pilnā sparā. Lai cik savādi, man nebija ne jausmas, kāds tagad gadalaiks, kādā gadā esmu iekļuvis. Mana atmiņa nemai­nīgi līdzinājās milzu zālei ar neskaitāmiem cieši aizslēg­tiem skapjiem. Nejauša doma vai asociācija acumirklī at­vēra vienu no tiem. Taču pārējie palika cieši aizdarīti. Man nebija pagātnes.

Ekrānam priekšā nostājās vareni ciedri. Biju nokājojis jau ap jūdzi, bet pērkonīgā balss man joprojām sekoja. Kāri ieklausījos jaunumos, neko daudz nesajēgdams. Pa­saule, kurā biju nokļuvis, šķita man līdz pēdējai pakāpei sarežģīta un nesaprotama. Un droši vien tā nebija nemaz tik vienkārša pat tiem, kas nepazina citas.

— Ekstrapaziņojums! — tālumā nogranda diktora balss. — Neatejiet no ekrāniem! Vakar bijušās Pirmās nacionā­lās bankas apakšzemes depozītu glabātavā Kredimortona galvenā kibernētiķa, žurnālistu, senatoru un kongresmeņu klātbūtnē notika Trīdenta Mortona personiskā seifa svi­nīgā atvēršanas ceremonija. Pagājušā laikmeta visleģen­dārākais cilvēks Trīdents Mortons būtu bijis šā laikmeta visuvarenākais, ja atrastos starp dzīvajiem. Kā tagad at­klājies, viņš pirms savas mīklainās nozušanas atstājis norādījumu atvērt viņa depozītu tieši pēc piecdesmit gadiem. Seifā bija nevis gaidītais testaments, bet div­desmit pirmā gadsimta lielākā sensācija! Trīdents Mor­tons bija pirmais anabiozē iegūlies cilvēks! Savam pus­gadsimta miegam viņš izraudzījies vientulīgu vietu tuk­snešainā Kolorādo plakankalnē. Gadījumā, ja viņš pats neatgrieztos seifa atvēršanai izraudzītajā dienā, Trīdents Mortons lūdzis pēctečus sameklēt viņu un atdzīvināt. Tū­līt tika izsūtīta ekspedīcija, kurā piedalījās redzamākie biokibernētiķi. Viņi ieradās par vēlu .. .

Biju galīgi aizmirsis gan seifu, gan solījumu ierasties šai dienā personiski. Aizmirsis — tāpat kā daudz ko citu. Protams, zinību vīri, kurus biju atstājis ar garu degunu, pelnīja manu līdzjūtību. Un tai pašā laikā mani māca smiekli. Iztēlojos iespaidu, kādu viņos radīja juku jukām izmētātās pustukšās kārbas, pudeles ar atsistiem kakliem, servorobotam nolauztā roka — manipulators, ar ko bar­bariski taisīju vaļā bundžas. Droši vien viņi nāca pie slēdziena, ka anabiozes miegs, izdzēsdams no atmiņas ci­vilizētās ierašas, atsviedis mani tūkstoš gadu atpakaļ — pie saviem alu senčiem.

Atcerējos tās septiņas dienas, ko, pamazām pieradināda­mies un apgūdams no jauna sen aizmirsto, biju nodzīvojis savā apakšzemes patvērumā. Pusi no tām p'avadīju pusne- maņas stāvoklī. Tagad neskaidri atcerējos, kā, nekustīgi kapsulā gulēdams, sajutu ķermeni caurstrāvojošus vieglus viļņus — tā bija ultraskaņas masāža. Kā sajutu niecīgus dūrienus — kontrolsistēma ik stundu ņēma asins analīzi. Kā pulsēja piesūkļi, savākdami ziņas par nervu, sirds, plaušu darbību. Bet visu to atbīdīja pakāpeniski ik stundu pieaugošās gaismas brīnums.

Vēlāk, jau atstājis kapsulu, atradu elektronu smadzeņu sagatavotas, kārtīgi kaudzē saliktas kardiogrammas, ence- falogrammas, rentgena uzņēmumus, analīzes ar klātpie- liktu nebeidzamu garu lentu, kas rezumēja šo pētījumu iznākumu vārdos. To noslēdza paziņojums: «Ar jums viss kārtībā. Pēc sekundes izslēdzos.»

Biezā papīrā iezīmētas kardiogrammas izlietoju kā šķīv­jus — un arī tad vienīgi retajos pieklājības brīžos. Stei­dzos dzīvot, atvērt pudeles ar korķa viļķi šķita man vel­tīga laika izšķiešana, dzēru tieši no atsistajiem pudeļu kakliem, ēdu ar pirkstiem. Miltons Anbiss mani bija vai­rākkārt brīdinājis, ka straujš lēciens no vientulīguma div­desmit pirmā gadsimta mutulī varētu iedragāt psihi. Bet, nebūtu es zinājis, ka automātiskā lūka, paklausīdama kontrolsistēmas norādījumam, atvērsies ne agrāk par ne­dēļu, es laikam neizturētu tik ilgi…

Tātad ekspedīcijas zinātnieki atraduši nevis puslīķi, kam steidzami vajadzīga ātra medicīniska palīdzība, bet dzīvu mežoni, kurš turklāt paguvis aizmukt no saviem glābējiem. Varbūt teleskatītāji helikopteros tieši bijuši šīs ekspedīcijas dalībnieki?

Sajutos visu laikmetu izcilākais jokdaris. Sevis apreibi­nāts, kādu mirkli pat pārstāju klausīties diktoru. Tad viņa balss tālīnais pērkons atkal iedunēja bungādiņās:

— Ekspedīcija konstatējusi, ka anabiozes ierīce atradu­sies netālu no lielās zemestrīces epicentra, kura sestajā gadā pirms Sienas ēras izpostījusi Lielo kanjonu. Izraku­mus veicot, Biomortona galvenais kibernētiķis Viljams Unaverde uzdūries svarīgam atklājumam. Zem smiltīm saglabājies katastrofas neskartais biobarometrs, kas neap­gāžami apliecina, ka anabioze līdz zemestrīces nestundai noritējusi sekmīgi. Trīdenta Mortona simboliskās atliekas tiks šonedēļ apglabātas Nemirstīgo Panteonā līdzās viņa tēva memoriālajam templim. Tā kā mūsu laikmeta bagātā­kais cilvēks nav atstājis testamentu, prezidenta vadītā Valsts aizbildņu padome ar šo dienu automātiski izbeidz savu darbību. Mortona Piramīda pāriet viņa tiešo un ne­tiešo mantinieku rokās. Lielāko tiesu mantos nelaiķa pre­zidenta bērni — Tristans Mortons un Izolda Mortona. Telemortons apsveic viņus septiņu miljardu skatītāju vārdā!