Mortona piramīda

4

Briedi sašāvu tikai pirms rieta. Biju slikts mednieks, ikviens zvērs spēja apvest mani ap stūri. Bet šis te gāja uz satikšanos, un tāds ir mīlestības spēks — pat cilvēka smaka nepiespieda briedi novirzīties no ceļa. Viņš apro­bežojās ar daudzu stundu līkumošanu, mēģinādams no­slēpt no manis savas pēdas. Taču es biju iepriekš izdibinā­jis satikšanās vietu un tai pašā mirklī, kad neredzamā mātīte sadzirdēja viņa aicinošo taures signālu, ielaidu vi­ņam visu ložu kārtu tieši mīlas tvīksmes apmiglotajās

acīs. Pa šo gadu, ko biju pavadījis nepieejamā, tuksnesīgā vietā, Kaskādu kalnu piekājē, pats biju pārvērties dzīv­niekā, jo tā šķita vienīgā iespēja nesabradāt līdz galam to cilvēcisko, kas manī vēl atlicis.

Izgriezu no vēl trīcošā ķermeņa lielu gaļas gabalu, uzvēlu to uz pleca un devos ceļā. Asinis pilēja uz ādas krekla, pirkstos sajutu lipīgas sarecējušas asinis. Tomēr neapstājos ne pie viena strauta, lai nomazgātu tos. Sva­rīgāk bija līdz tumsai nokļūt mājās — pašdarinātā zaru būdā, kuras būve prasīja vairākas nedēļas.

Sēdēju pie ugunskura. Laikiem, kad uz nūjas cepinātās gaļas sula iešļakstēja liesmā, ogles čurkstēja. Tumšajā biezoknī aizdegās dzeltenas uguntiņas — briežgaļas smaka pievilināja bezmaksas cienasta tīkotājus. Aizraidījis tumsā dažas lodes, no jauna ķēros pie Kanta. Sārta atblāzma dar­bīgi lēkāja pa dziļdomīgām filozofiskām abstrakcijām, un, kad uguns pamanīja mani domājam ko gluži citu, tā ne­kaunīgi nolaizīja balto papīru ar sarkanu mēli. Nezinu, kāds velns mani dīdīja, bet es vis nemetos glābt Kantu. Iemetu grāmatu liesmās: «Še, rij!»

Gan veltīgās pūles atrast pie filozofiem izskaidrojumu tam, kas ar mums notiek, gan nožēlojamais mēģinājums izpirkt savu vainu cilvēces priekšā ar vientulīgu med­nieka dzīvi šķita man tikpat bezjēdzīgs kā viss, kas noticis pēdējos desmit gados. Franciskāņu ordeņa mūks, Losve- gosas spēļu namu inventārs, laikrakstu korespondents Vjetnamas kaujlaukos, Antarktīdas ekspedīcijas loceklis, - «General Motors» sacīkšu braucējs — kādas tik spraugas netiku izmēģinājis, lai izlīstu no savas ādas.

Un, kad sārta dzeltenīgajā blāzmā parādījās velna — kārdinātāja tumšais siluets, biju jau līdz galam nobrie­dis. Pastāvēja tikai divi veidi aizmirst šo-nolādēto ādu — vai nu izurbt to lodēm (šī izrāde prasīt prasījās pēc skatī­tājiem), vai, uzvelkot tai virsū civilizācijas svārkus, pazust starp mūsu debesskrāpju džungļu neskaitāmajām dzelte­najām uguntiņām. ^

— Kā jūs tikāt šurp? >— skanēja mans pirmais izbrīnī­tais jautājums. Helikopteru būtu sadzirdējis, pie tam savu būdu biju uzcēlis tādā vietā, kur nolaisties varēja vienīgi eņģelis. Parasti pilots uz labu laimi nometa man pastu, un es atkarībā no noskaņas vai nu ielingoju to neizlasītu ugunī, vai arī ļāvu satrunēt kokā, kur tas aizķēries.

— Kājām. Esmu izsalcis kā vilks, — Laionels Mars, ne- palūdzis man atļauju, izvilka manai jostai piekārto nazi un ar vienu cirtienu nogrieza vēl pusjēlas brieža gaļas šķēli.

Nebiju viņu redzējis vairākus gadus un tagad nezināju, par ko vairāk brīnīties. Vietējo briežu gaļa ir pacieta, man pašam, neraugoties už vesela gada praksi, nekad nav izdevies nogriezt gabalu ar pirmo vēzienu. Nebiju iemācī­jies arī ēst gaļu gandrīz jēlu, turpretī Laionels darīja to ar manāmu baudu. Mīklains šķita arī tas, ka viņam pie­ticis uzņēmības nostaigāt kājām desmit jūdžu, pie tam tumsā, nesaburzot un nesaplēšot savu dakrona uzvalku. Jauna bija arī vēlīgas cietsirdības izteiksme, kas dažu sieviešu acīs droši vien iecēla Laionelu skaistuļa kārtā. Bet visvairāk brīnījos par vienu — blakus man sēž cil­vēks, pirmais šai rudenī.

— Ar ko tad Mefistofelis cer nopirkt mani šoreiz? — apvaicājos. Kāpēc viņš nebija ieradies pats, likās sapro­tams bez īpašiem paskaidrojumiem. Pēc bargas desmit gadu ilgas cīņas, kad cīkstējāmies uz dzīvību un nāvi par manām tiesībām paiet secen lieliskajai nākotnei, ko viņš

' bija man iecerējis, Mefistofelis bijās no manis. Bez tam viņa gados iziet kājām nepieejamības zonu, ar kuru biju nošķīries no divdesmitā gadsimta, līdzinātos mocekļa va­ronībai.

— Jūs viņu slikti pazīstat, Trīd, — Laionels pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem. Pastāvīga saskarsme ar Mefistofeli bija uzspiedusi savu zīmogu viņa ārējām izdarībām — tas pats pusvēlīgais, pusaugstprātīgais smaids, tā pati ārējā lab­sirdība, kuru viegli varētu noturēt par vienaldzību. Noslī­pēta vientulības asajās šķautnēs, mana iekšējā redze pa­manīja arī būtisku atšķirību. Mefistofelis bija pašreizējā laika pareģis, Laionels — nākamībai pievērsts pravietis.

— Erkvuda kungs būtu atkūlies šurp kaut vai rāpus, ja vien zinātu, ka tas kalpos gala mērķim. Gandrīz visiem liela mēroga ļaudīm ir Ahileja papēdis. Viņam tā ir īpaša godkāre. Būtu es Erkvuda kunga vietā, jūs jau sen vairs neatrastos starp dzīvajiem. Jums taču zināms, ka saskaņā ar testamentu viņš jūsu nāves gadījumā kļūst par aizbil­dni jūsu radiem. Jūsu brālēnam tas nozīmētu vienīgi teo­rētisku bagātību, bet Erkvuda kungam — ne ar ko neie­robežotu milzīgu varu līdz mūža galam. Bet viņam vaja­

dzīga dvēsele, jūsu dvēsele, tas viņam kļuvis par māniju, lidz pat nāvei nekas nepiespiedīs viņu atzīt sevi par uz­varētu.

— Tieši tas ir mana mūža lāsts, — sacīju, lūkodams ar nazi gaļu, tad iemetu ugunī sausus zarus.

— Šis lāsts ne vienu reizi vien glābis jums dzīvību, — Laionels sausi atcirta. — Vai esat jautājis sev, kāpēc Vjetnamā vjetkongieši nekad neuzbruka tām bāzēm, kur atradāties jūs?

Jā, arī tādi brīnumi bija Mefistofelim pa spēkam. Ka­mēr risinājās lielais karš par Rietumu prestižu, Mortonu impērija izmantoja visu savu naudu un ietekmi maza separāta kara vešanai. Katru rajonu, kurp devos kā kores­pondents, nedēļu iepriekš mūsu aviācijas bumbas nepār­traukti apstrādāja. Grūti saskaitīt, cik vjetnamiešu gājis bojā, lai Trīdentam Mortonam nenokristu no galvas ne­viens matiņš! Godīgi sakot, braucu turp ne tikai tādēļ, lai iztukšotu līdz dibenam glāzi ar «Asiņaino Mēriju», ko mūsu laiks tik prasmīgi sajauc no politikas džina un asins­vadu tomātu sulas. Iespējams, ka zemapziņā meklēju savu nāvi. Mefistofeļa pastāvīgā gādība bija laupījusi man pat šo prieku.

— Kā tad šoreiz saucas ēsma? — vēlreiz jautāju.

— Telemortons. Jauna veida televīzija. Jūs būsiet vadī­tājs. Pasaule darbībā — nekādu pārraižu mājsaimnie­cēm, garlaicīgu pēdējo ziņu, nekādas pļāpāšanas. Uguns­grēks, zemestrīce, bankas aplaupīšanas, demonstrantu sa­dursme ar policiju, kara operācijas, autokatastrofas — tas viss pašu mājās, gandrīz vienlaikus ar notikumu, pat ja tas risinājies tūkstoš jūdžu attālumā. Nav slikta ideja, ko?

— Jūsējā?

— Esmu aplēsis, ka līdz gadsimta beigām televīzija iz­stums jebkuru citu sabiedrisku informāciju. Bet vara — tā ir pirmkārt informācija. Ko līdz raidīt pret galvaspil­sētu tanku vai izpletņlēcēju vienības, apšaut dižvīrus, ap­cietināt pārējos? Ja jums neizdosies darīt vispār zināmu, ka agrākā valdība gāzta, lai atjaunotu kājām mīdīto brīvību un vestu valsti pret! vispārējam uzplaukumam, noturēt varu būs grūti… Erkvuda kungs savā laikā palai­dis garām televīzijas iespējamības. Tagad arēna jau gla­diatoru pilna, nokaut tos var tikai ar pilnīgu jauninā­jumu. ,

— Tāda gadījuma vispratīgak pacienat publiku ar slep­kavībām, — es pasmīnēju.

— Tieši tā! Pēc dabas esmu ļoti cītīgs, tāpēc biju viens no nedaudzajiem laimīgajiem, kuri redzēja notikumus viesnīcā «Ambassador». Nākamajā dienā bija paredzēts kolokvijs zooloģijā «Kāpēc mērkaķis pārvērtās cilvēkā?». Lai pārlasot lekcijas neaizmigtu, ieslēdzu televizoru. Uz­skatiet, ka, pateicoties Roberta Kenedija nāvei, piedzimis Telemortons. Jūs viņu labi pazināt?

— Pietiekami, lai nožēlotu viņa bojā eju.

— Pusvalsts staigāja sēru drānās. Man arī viņa žēl. Bet cita iemesla dēļ, — Laionels atmeta galvu. — Ir cilvēki, uz kuriem šauj, un cilvēki, kas labprātāk šauj uz citiem. Es ierindojos pēdējos. Ja panākšu savu, virs mana zārka uzcels lāstu piramīdu. Tā būs mūžīgāka un augstāka par Heopsa piramīdu.

— Vai tas gadījumā nebijāt jūs, kas mēģināja nogalināt mani Saigonā? — es smējos.

Sen vairs neatceros nosaukumu kafejnīcai, kurā toreiz sēdējām, bet seržantu Tomsonu no «Zaļajām beretēm» bieži vien redzu sapņos. Viņš bija piekomandēts man oficiāli kā sakarnieks ar preses centru, neoficiāli — kā Mefistofeļa nolīgtais personiskais miesassargs. Nojautu to, tomēr biju gatavs piedot, ņemot vērā viņa izcilās stāst­nieka spējas. Aprakstot visādas spīdzināšanas un iznīci­nāšanas metodes, kuras pielietojis, seržants Tomsons kļuva daiļrunīgāks par Ciceronu. Viņš bija lielisks skolo­tājs, pateicoties viņam, man izdevās pa īstam apzināties, kādu pilnību cilvēks sasniedzis kopš pirmatnējā kanibā­lisma laikiem. Tajā dienā kārtējais stāsts netika izklāstīts līdz galam — iztraucēja pa logu raidītas lodes. Sekundi iepriekš biju vēmis (seržanta daiļrunība laiku pa laikam izsauca jūras slimības lēkmi), sēdēju deviņos līkumos sa­liecies, lodes, aizdrāzdamās pāri manai galvai, iestrēdza seržantam kaklā. Pēdējais viņa vārds bija «mēsli», un tā arī nesapratu, vai tas-attiecās uz viņa asinīm, kas sajuka ar maniem vēmekļiem, vai uz dzīvi vispār.

— Cik zinu, šāvējs tika noķerts un pratināts? — bez sevišķas intereses apvaicājās Laionels.

— Viņš apgalvoja, ka rīkojies vjetkongiešu uzdevumā.

— Varu jums pilnīgi slepeni pastāstīt, kādus rezultātus

devusi izmeklēšana, ko es pats vadīju. Šis cilvēks visu mūžu nodzīvojis Amerikā un atlidojis uz Saigonu dienu pirms jūsu liktenīgās sastapšanās. Sanfrancisko lidlauka viņam bijusi saruna ar jūsu brālēna uzticības personu… Paēdiet vakariņas, un mēs ņemsim kājas par ple­ciem.

Nogriezu sev gaļas kumosu un, cītīgi sakošļādams to, uzdzēru virsū ūdeni.

— Tā gan, pie savas piramīdas tiksiet, — izgrūdu caur zobiem. — Jūs esat neparasts cilvēks. Atnākt tieši tai mirklī, kad nobriedis auglis iekrīt jums rokās.

— Kāds vientiesis jūs tomēr esat, Trīd! — Laionels pasmaidīja. — Jūs taču pats noinformējāt mani par iz­maiņām savā noskaņā. Pēdējā laikā jums, kā daudziem vientuļniekiem, radies paradums runāt ar sevi. Bet ciedru čiekuriem, ja tos apgādā ar attiecīgu aparatūru, arī ir ausis.

Iemetu līdz galam nesazelēto brieža gaļu dziestošajā ugunskurā. Vienmulīgā ēdienu karte, kam pamatā bija augstsirdīgais princips pārtikt no savu roku pūliņiem, šķita man tagad tāda pati anekdote kā mana mikrofoniem apkārtā vientuļnieka mītne. Šausmīgi sagribējās notiesāt cāli asā mērcē vai svaigi ceptu maizi ar tikko no ledus skapja izņemtu lāsmainu sviestu.

— Tā jau domāju! — Laionels izgrāba no pelniem degošu pagali, pielika to pie būdas un, nogaidījis, kad tā aizdegas, pagriezās: — Ēdīsim vakariņas Sietlā!

Mēs gājām kā pa šauru bulvāri, ko no abām pusēm apgaismoja dzeltenas laterniņas. Tad laterniņas aizskrēja prom un nozuda tumsā. Ieklakšķējās zobi, nāvīgā ienaidā pret sāncensi gulkstēja gaļas piebāztas rīkles, varēja sa­just svilinātas vilnas smaku. No būdas izšāvās dzirksteles. Tur cilvēces labākie prāti, no Sokrāta līdz Sartram, mak­sāja savus meslus liesmām. Un mēs ieraudzījām plēsoņas, kas lēca tieši ugunī, lai tiktu pie lielāka kumosa.

Kad bijām nogājuši apmēram jūdzi, Laionels iesvilpās. Kaut kas līdzīgs putna čivināšanai ar treļļiem. Neviens viņam neatsaucās, bet es instinktīvi sajutu, ka nebijām vieni.

— Iznāk — mani ne tikai slepus noklausījās, bet arī apsargāja, — pateicu pēc minūtēm desmit, kad bija

izdevies apspiest pazemojošo jūtoņu. Būt bērna lomā, kuram pieaugušie atļauj jāšus uz krēsla tēlot lokomotīvi, nav nemaz tik glaimojoši.

— Kā tad! — Laionelam bija vienmērīgs, viegls, gan­drīz neskanīgs solis. — Jūs varējāt aizmirst par Bolduīnu Mortonu, bet Erkvuda kungs nekā neaizmirst.

— Brīnos, kur jūs rāvāt tādus pārcilvēkus! Ne reizi netiku dzirdējis ne mazākā brīkšķa, nedz manījis cilvēka pēdas.

— Indiāņi. Kaut arī viņi sadzīti rezervātos, kaut arī darina snobu iecienītās vilnas kaklasaites, kaut arī rīko kumēdiņus par tūristu ubagu dāvanām, daži no tiem pre­tēji mums vēl dzīvo saskaņā ar dabu.

Izgājām helikoptera prožektoru spilgti apgaismotā pļavā. Helikopters bija pa pusei sarkans, pa pusei melns, ar milzu burtiem pāri bortam:

TELEMORTONS SAVIENOTĀS VALSTIS 531

Jau grasījos iekāpt, kad ieraudzīju viņus. Viņi stāvēja mežmalā, gandrīz saplūzdami ar kokiem, — divdesmit aizsargkrāsas virsvalkos ietērpti nekustīgi stāvi. Katram pāri vienam plecam karājās vismodernākais ātršāvējs automāts, pāri otram —• loks un stops ar bultām. Tas bija tik dīvaini, ka es pat neiesmējos. Kā sliktā filmā, kur se­nie romieši, stāvēdami vara apkaltajos kaujas ratos, sa­cīkšu laikā atvēsinās ar košļājamo gumiju.

— Kādam velnam viņiem loks? — beidzot tomēr ap­vaicājos, un tad jau pats sapratu. Visu šo laiku viņi bija sev sagādājuši uzturu tādā pašā vīzē kā es, bet lodes būtu viņus nodevušas.

Iekāpu helikopterā pirmais. Laionels, mazdrusciņ aiz­kavējies, nevērīgi pavicināja roku, un es ieraudzīju kaut ko jau pilnīgi neiedomājamu. Indiāņi saliecās ceremoni­ālam sveicienam. No filmām (mūsdienu cilvēku izglītība pa pusei iegūta, kino apmeklējot) zināju, ka tādā veidā senos laikos sveicinājuši cilts virsvadoni. Bet kāds tam sakars ar mani, Trīdentu Mortonu?

Mēs stateniski uzšāvāmies gaisā, un tai pašā mirklī apkārt nosvilpa it kā milzīgs gājputnu bars.

— Nebaidieties, Trīd! — Laionels pasmīkņāja. — Tas ir tikai salūts.