5

Sākumā piežūpojos, tad uzdūros kādai sievietei un aiz­gāju tai līdzi. Iespējams, tā bija tā pati garāmgājēja ar zaļajām acīm, kas ieteica nepalaist garām filmu «Siena», bet drīzāk otrā — kārdinātāja ar divdomīgo smaidu. No viņas uzzināju daudz noderīga. Piemēram, kāpēc gaiteņos uzturas tik maz ļaužu. Izrādās, normālos apstākļos cilvēki dzīvo stipri saspiesti. Istabas gan ļoti ērtas: ar sienā ielaistām divstāvīgām gultām, ar galdu un krēsliem, kurus

var noslēpt griestos, ar mazgājamo nišu, kur viens un tas pats krāns apgādā gan ar ūdeni, gan ar infrasarkanu gaisu apsildīšanai, gan ar šķidrumu plastmasas mēbeļu pulēša­nai. Bet vienā istabā mitinās ne mazāk par sešiem cil­vēkiem.

— Tieši tādēļ labprāt piekritu anabiozei, — viņa sa­cīja, izstaipīdamās platajā gultā. — Atmostoties pēc piec­desmit gadiem, pārcelties no mūsu skudru pūžņa tieši Āzijas vai Eiropas neapdzīvotajos, bezgalīgajos plašu­mos, protams, ir vilinoši. .. Bet kad tas būs — tālā nāka­mībā! Toties trīs mēneši atsevišķā istabā ar vannu, pilnīgā brīvībā: —kādu vīrieti vēlies, to aicini pie sevis —, to jau šodien varu izbaudīt… Godīgi sakot, reti eju ārā, varbūt vienīgi uz kino vai Mīlestības zāli. Jūtos tāpat kā debesīs… Piemēram, tagad — apkampju tevi, bet pati baidos nogāzties zemē … Pēkšņi pamodīšos, un izrā­dīsies, ka viss sapnis … Nekāda Biomortona, nekādu bio- namu, priekšā četrdesmit, piecdesmit, septiņdesmit gadi bez mazākām pārmaiņām.

— Kāpēc tad bez pārmaiņām? — brīnīdamies es jautāju neizpratnē. — Var taču pārbraukt uz citu pilsētu, vien­kārši doties ceļojumā …

— Tu nu gan esi jokains! — viņa iespurdzās. — Tas ir labi. Man nepatīk pārāk nopietni vīrieši… Nu, pieņem­sim, viens mājoklis visam mūžam patiešām būtu pārspī­lēti … Var apprecēties, un, ja vīrs ir septītais vai astotais istabā, ar laiku dod citu istabu. Bet to jau noteikti līdz pašam kapam. Pieaugs bērni, saprecēsies — un viss tajās pašās četrās sienās… Izņemot savu pilsētu un tās, kuras paretam rāda Telemortons, nekā cita nedabūsi redzēt… Negribas ne atcerēties… Laimīgā kārtā tas viss jau pa­gātnē. Vai zini, cik man dienu vēl atlicis? Veselas četr­desmit divas…

Neatminos viņas seju, bet atceros visā gultas platumā tīksmi izstieptās rokas.

Velti aizgāju no viņas. Ar viņu droši vien būtu bijis vieglāk — šī sieviete ne par ko īpaši nesūdzējās, pat sa­biedriskā sistēma tai visumā patika. Tikpat kā nav laulī­bas šķiršanu, pašnāvību nemaz nav, cilvēkiem klājas ievērojami labāk nekā pagājušajā gadsimtā.

Aizgāju no viņas un no jauna piedzēros, un ilgi klai­ņoju pa anabiozes pilsētu, mēģinādams izprast, kāpēc no

tās nav nevienas izejas. Nejauši uzgrūdos bibliotēkai, ieraudzīju grāmatas metāla vākos, paķēru vienu no tām kā glābšanas apli un nekavējoties aizmigu …

— Bet kālab tomēr nelaiž ārā no šīs mājas? — es jau­tāju. īsu mirkli man likās, ka joprojām guļu blakus tai pašai sievietei.

— Ko tad jūs gribat? — balsī jautās apslēpts pār­metums. Galīgi pamodos, pacēlu no grīdas izkritušo sē­jumu un palūkojos sievietē. Viņa ne tuvu neatgādināja to, no kuras biju aizgājis. Acenes, vecmodīga kleita, vil­nas zeķes, klēpī smags foliants.

—Nekā negribu! — es nomurmināju. — Lieciet man mieru!

— Tas ir vienkārši nesaprātīgi, — viņa, šaubu nav, priecājās par iespēju parunāties ar kādu. — Valsts tērē milzu naudu, lai mēs trīs mēnešus no vietas saņemtu tikai bagātniekiem pieejamu greznību. Pat grāmatas! Izlasīju te tik daudz, cik visā mūžā netiku lasījusi, — nolēmusi, ka turēt milzu sējumu uz ceļgaliem tomēr neparocīgi, viņa uzmanīgi nolika to uz žurnālu galdiņa. — Un pēkšņi jūs vai kāds cits, īpaši no jaunajiem, kuri paši nezina, ko vēlas, paziņo: «Esmu pārdomājis.» Nē, es uzskatu, ka viss ir pareizi. Esi atnācis, tevi izlaiduši caur ārējo kor­pusu, aiz tevis aizvērušās durvis •— un punkts! Ardievas agrākai dzīvei, nekādu teleekrānu ar pēdējām ziņām, ne­kādas sarakstes ar piederīgiem — viņiem tu jau esi aiz­gājis anabiozē. Atļaujiet radiem apmeklējumus — un puse mājas aizskries. «Paliec, bez tevis nevaru dzīvot, dārgais!» — «Dārgā, esmu jau gandrīz sarunājis, tev būs pirmšķirīgs darbs nevis kaut kur, bet par kalponi gravi- namā, tur varēsi noskatīties visas šīs erotiskās filmas, un vīna tur arī atliku likām un marihuanas …» Asaras, ģībo­nis, histērijas. «Izlaidiet mani!» Bet pēc. mēneša raudā­dami lūgsies atpakaļ.

Cilvēks ir savāda būtne. Es varētu klausīties un klau­sīties, daudz ko uzzinot bez neviena jautājuma. Jutu, vi­ņai, nopietnai pusmūža sievietei, trūkst sarunas biedru. Bet es paķēru grāmatu un metos ārā. Tiku vienīgi līdz durvīm. Tikko pārkāpu pār slieksni, grāmata aizlidoja at­pakaļ.

— Tās ir magnetizētas, — briļļainā paskaidroja. — Man tas arī nepatīk. Daudz labāk būtu lasījusi savā

istabā … Bet ko jūs gribat? Milzīga vērtība! Mūsu valsts ir bagāta, tomēr izkaisīt pa vējam tūkstošiem kredītu būtu neprāts. .. Zināt, kad iznāca pēdējā grāmata? — viņa rūgti pašūpoja galvu. — Nu, protams, nezināt… Jūsu paaudzes cilvēki vispār nekā. nezina … Kādreiz es mācīju ģeogrāfiju, bet tagad jums pat nav ne jausmas, ko šis vārds nozīmē. Kaut gan… — viņa uzmanīgi nopētīja mani, — Cik jums gadu?

Ātrumā aplēsu. Iznāca — aptuveni astoņdesmit pieci. Tikai tagad šis skaitlis nonāca manā apziņā. Būtu es tie­šām gājis bojā zemestrīces laikā, mans mūžs aprautos četrdesmit piektajā gadā. Toties pašlaik man paveras īsteni grandiozas perspektīvas. Pēc astoņdesmit dienām atkal iegulšu anabiozē un pamodīšos jau simt trīsdesmit gadus vecs . .. Taču kādēļ gaidīt tik ilgi? Durvis «DUAB» atdarās jebkurā laikā. Nav obligāti jānogaida termiņa beigas. Un palaist garām termiņu nemaz nav iespējams. Rokassprādze pārstās funkcionēt, bulta automātiski vedīs tevi vienā vienīgā virzienā. Pēc trīsdesmit minūtēm tev atnāks pakaļ divi cilindri. Aizvedīs, apguldīs kapsulā un aizvākos. Biomortona meitene baltā kombinezonā uzsauks: «Harijs Filipo, Matu-Grosu štats,» 1227. teritoriālā zona!» Griestos iemontēta mehāniska balss paziņos tavas kapsu­las, sektora un horizonta numuru. Bet cita Biomortona meitene baltā, baznīcai līdzīgā uzņemšanas telpā jau no­sauks citu vārdu, un tā pati mehāniskā balss ierādīs jaun­atnācējam tavu bijušo istabu.

— Atvainojiet, jūs paņēmāt grāmatu, ko vakar iesāku lasīt!

Raksturīga seja, mati gandrīz visnotaļ sirmi, necilas tumšpelēkas krāsas kombinezons. Pārāk vecs viņš nebija, bet, acīm redzot, krietni gados — tādi izrakteņi kā grā­matas diez vai saistīja moderno jaunatni.

Tieši šinī brīdī sasaistīju kopā divus itin kā nošķirtus faktus. Karu vairs nebija, bet nodrošināt ar uzturu, bez­maksas istabu un minimālām izpriecām septiņus miljar­dus — grūta problēma. īstenojies demogrāfiskais sprā­dziens, ko jau manās dienās bija pareģojuši daži zināt­nieki. Citi zinātnieki dēvēja viņus par drūmredžiem, es arī. Man allaž šķita, ja valsts pastāv cilvēkiem, nevis ot­rādi, tad nav ko bažīties par nākotni. Taču tagad izbau­dīju uz savas ādas vienīgo izeju — anabiozi. Tagad no­skaidrojās, kāpēc milzu meliem par manu nāvi piebiedroti sīki meli. Atmiņā atausa Telemortona diktora vārdi: «Zem smiltīm saglabājies katastrofas neskartais biobarometrs, kas neapgāžami apliecina, ka anabioze līdz zemestrīces nestundai noritējusi sekmīgi.» Kustība par aiziešanu pus­gadsimta nebūtībā sākusies nesen, ļaudis vēl svārstījās. Izmantot propagandai pat manas nāves leģendu — tas ir vairāk nekā ģeniāli!

—• Piedodiet, vai tad jums grāmata liekas smieklīga? — pasirmais vīrietis apjucis uzlūkoja mani.

Tātad biju skaļi smējies. Un pie tam pusneapzināti atšķīris sējumu.

— Un tad? — pirmo reizi apskatīju vāku un satrūkos. Noass Erkvuds — «Diena starp sestdienu un svētdienu». Mefistofeļa jaunībā sarakstītais filozofiskais romāns, par kuru piedevu viņam daudz ko.

Kādu rītu varonis, ielūkojoties kalendārā, atrod lieku dienu. Dienu, kad viņš var būt nevis tāds, kāds bija līdz­šinējā dzīvē, bet kāds mūžsen vēlējies būt — mīlošs un mīlēts, atsaucīgs un pateicīgs, piedodošs un nelokāmi tais­nīgs .. . Divdesmit stundas viņš papilnam izbauda šo iespēju. Trīs stundas — jūtas apgrūtināts. Bet atlikušās stundas laikā nekādi nevar sagaidīt mirkli, kad varēs at­kal uzvilkt paraduma ērto, cieši pieguļošo cietumnieka tērpu. Citurīt atnāk Liktenis: «Būtu noturējies šo pēdējo stundu, visa tava nākamā dzīve līdzinātos šai dienai starp sestdienu un svētdienu!» Varonis atbild: «Nākamā dzīve? Tu esi muļķis. Tādas vispār nebūtu bijis. Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka jau pusstundu pirms tavas ierašanās man bija sagatavota cilpa.» Patlaban, pēc piecdesmit gadiem, man sāka likties — diez vai Mefistofelis nav rakstījis par sevi. Ne jau velti viņš jaunībā bijis gan reliģisks spre­diķotā js, gan runātājs sociālistu sanāksmēs … Skumja grāmata!

Atkal smējos. Iekulties dzērumā bibliotēkā un uz labu laimi satvert tieši viņa romānu! Kāda ironija!

— Cik jums atlicis līdz anabiozei? — vīrietis līdzjūtīgi ielūkojās man acīs. — Gadās, dažiem beidzamās dienās uznāk kas dziļuma reibonim līdzīgs: smejas līdz asarām — ar iemeslu un bez.

— Atnācu tikai vakar.

— Tad nav saprotami… Man pašam, lasot šo grāmatu, gribējās drīzāk raudāt nekā zoboties. Erkvuds ir gaiš­reģis …

Mēs iepazināmies. Viņu sauca — Viktors Tellers.

— Zināt ko, šai sakarībā ierosinu iemest! — es ierosi­nāju. Mani mocīja paģiras. Bez tam magnetizētās grā­matas viesa dziļu bezcerību. Savā laikā pats nebiju vēr­tējis tās pārāk augsti. Tagad grāmatas kļuvušas vislielākā vērtība nedaudziem, tāpēc ka pārstājušas būt vērtīgas daudziem.

Viņš piekrita, kaut jutu — pamest bibliotēku viņam žēl. Aiziedams Tellers noslēpa romānu aiz citiem „ sē­jumiem.

— Atkal kāds, līdzīgi jums, paķers uz labu laimi, bet es tā i nedabūšu izlasīt līdz galam. Tīšām neatšķīru pē­dējo lappusi, taču visu nakti man nedeva mieru jautā­jums — vai varonis izturēs visas divdesmit četras stun­das?

Restorāns izrādījās tas pats, kurā biju iebrucis vakar, izeju meklējot. Viktors grasījās apsēsties stūrī, bet es izmeklējos galdiņu tuvāk virpuļskatuvei. Ikviena no dejotājām manos laikos varētu kļūt «Mis Amerika». Te demonstrēja gan vienkārši dejas, gan dejas ar striptīzu, gan vienkārši striptīzu. Bet, kad drānas cita aiz citas no­slīdēja no klasiski daiļajiem augumiem, kad dejotāju kus­tības pārspēja slīpējumā klasiskā baleta slavenības snie- gumu, aizmirsās visas pārējās divdesmit pirmā gadsimta nekrietnības.

— Teicamas lelles! — Viktors teica, sekojot skatieniem aizskrejošam galdiņam. Dejotājas viņš šķita pilnīgi neie­vērojam.

•— Lelles? — mani pārsteidza viņa nievīgais tonis. — Manos laikos … — atģidies aprāvos pusvārdā.

— Kā tad, lieliskas biolelles! Es taču nostrādāju Tele- mortonā veselus desmit gadus. Pat piedalījos viņu piln­veidošanā. Būtu jūs redzējis pirmos izmēģinājumu pa­raugus — smaidīja kā trešās šķiras ielasstaigules. Nācās izgudrot sevišķi elastīgus sejas muskuļus. Bet tās, kuras tūlīt pēc Sienas sāka izmantot filmēšanai, — tās jau bija īstas. Mēs viņām pat piešķīrām cilvēku vārdus, lai nesa­juktu, bet vēlāk ielikām titros … Toreiz visi uzskatīja — dzīvi aktieri. Daudzi vēl tagad domā tāpat.. . Dabā tās var redzēt vienīgi gravinamos un bionamos.

Galdiņš nez kādēļ kavējās. Iznāca gaidīt kādas desmit minūtes.

— Tas jau ir cits! — Viktors pieredzējušām acīm no­pētīja plastmasas virsmu. — Pārāk daudz vīna šķirņu jūs uzdevāt pirmītējam uzreiz … Sabojājies, nabadziņš!… Cik tas gudri iecerēts — pusdzīvos apkalpo pusdzīvs per­sonāls! Cik traģēdiju izdevies novērst tādā vīzē! Iedomā­jieties, jūs samīlaties dejotājā, oficiantē vai apteksnē, viņa tāpat, bet pēc trim mēnešiem jūs — kapsulā!

Pasmīnēju un novirzīju sarunu uz romānu — žilbinošās skaistules mani vairs neuzbudināja.

— Velnišķīgi aktuāls, — viņš nopūtās. — Pēc Sienas . valsts atradās tādā pašā stāvoklī kā cilvēks ar lieko dienu. Varēja izstiept to gadu un gadsimtu garumā. Bet palika bagātie, palika nabagie. Tiesa, kopš kāda laika, pateico­ties anabiozei, ir vismaz cerības uz nākotni…

— Nu, bet ja jūs būtu redzējis nabagos manos… — atjēdzies noriju mēles galā esošo vārdu «laikos», aizvie­todams to ar uzmanīgo «gados».

— Jums taisnība! Garā nabagie! Vai tad var būt ci­tādi? Sintētiski produkti — īstie tikai bagātniekiem. Ne­kādu ceļojumu — tādai izpriecai pabalsts nav domāts. Un, galvenais, nekādu izredžu! Bet pat ar to varētu sa­mierināties, — Viktors vienā paņēmienā iztukšoja viskija glāzi. — Te viss, protams, visaugstākā labuma, nekādu er- zacu. Uz trim mēnešiem katrs anabiozietis pārvēršas gravinama īpašniekā …

— Ar ko tad nevar samierināties? — es vaicāju, atce­rēdamies apakšzemes laboratoriju, kur Mefistofelis bija. ļāvis man ar vienu aci ieskatīties nākamībā. Lūk, kas iz­veidojies no izcilā izgudrojuma! Gravisiena — valsts no­robežošanai no pārējās pasaules, gravinami — privileģēto norobežošanai no pūļa.

— Ar atbildību! Mūsu laikos cilvēki atraduši domāt, bet, ja tā labi padomā, — kāpēc gājusi bojā cilvēces prā­vākā puse? Mums saka — mazākās puses drošības un uzplaukuma labā. Taču es nevaru tā dzīvot! Sieva uzskata mani par nelgu. Bet es visu laiku prātoju — kāds cilvēks viņpus Sienas pirms trīsdesmit trim gadiem samaksājis par manu dzīvību ar savējo. Un ja nu viņa dzīvība, bijusi daudzkārt Vērtīgāka? Varbūt mana loze krita ģēnijam, di­žam māksliniekam, izcilam -domātājam? Vai vienkārši

labam cilvēkam … Tas, iespējams, daudz vērtīgāk, nekā būt dižgaram …

— Un no šīm domām tu bēdz anabiozē? — nemanot pārgāju uz «tu». Viņš tāpat.

— Diez vai sapratīsi, — viņš pakratīja galvu. — Tev citi iemesli, tāpat kā gandrīz visiem . .. Četri milzu kon­tinenti, kur varēs sākt dzīvi no jauna, — tas tomēr nav samērā labiekārtots cietums aiz gravitonām restēm • • • Bet es personiski jau tagad mitinājos greznā dzīvoklī, va­rēju sev atļauties visu, kas liegts citiem… Mana sieva strādā par kibernētiķi — pats saproti, strādnieku aristo­krātija. Uz vienu miljonu — pussimts strādājošo, valstij nav jēgas taupīt uz viņu rēķina . .. Sieva negribēja mani laist. .. Viņai tā ir īsta traģēdija: šķiet, viņa pārāk netic anabiozei.

•— Un tu? — jautāju, atcerēdamies paša šaubas.

— Nezinu, — viņš iegrima pārdomās. — Varbūt tieši tādēļ biju ar mieru . . . Būtu es simtprocentīgi zinājis, ka celšos augšā . ..

— Kas tad būtu? — es nesapratu.

— Tad tā nebūtu grēku izpirkšana, — viņš sacīja ļoti klusi. Bet, iespējams, arī nesacīja. Šajā brīdī bioleļļu or­ķestris, apslāpēdams cilvēku balsis, saplosīja gaisu ar me­žonīgu sinkopju virpuli. Dejotājas nometa no sevis visu, līdz pēdējam drānas gabalam, anabioznieki mežonīgi aplaudēja, un tad griestos parādījās liesmojošs uzraksts:

NĀKAMA BIOREVIJA PLKST. 22.00

Drīz pēc tam Viktors aizgāja atpakaļ uz bibliotēku. At­vadām viņš nosauca savas istabas numuru. Taču biju tik ļoti pilnā, ka cipars tūdaļ izkrita no galvas.

Nekad netiku viņu vairs sastapis. Varbūt tādēļ, ka pa­radīze pusdzīvajiem bija pārāk apjomīga, varbūt viņam beidzās termiņš. Bet man nez kādēļ jau toreiz likās — viņš droši vien aizies, neizmantojis ceļazīmi līdz ga­lam..

Es dzēru vēl un vēl. Šķiet, piedzēros tik tālu, ka ieklie­dzu galdiņa membrānā savus uzskatus par Sienas Ēru. Uzskatus? Varbūt vienkārši lamu vārdus? Būtībā tas bija viens un tas pats — jo vairāk manam četrkājainajam viesmīlim, kura skaņu receptors ticis pielāgots vienīgi elektroniskās ēdienu kartes simts nosaukumiem. Viņš dre­bēt drebēja zem lāstu krusas, bet tad neizturējis vienkārši aizskrēja, kā to būtu darījis viņa vietā jebkurš oficiants.

Taču nav izslēgts, ka tas viss man tikai māžojies. Ne jau velti vairs neatšķīru dzīvos cilvēkus no leļļiem. Vēlāk bezjēdzīgi cilpoju pa gaiteņiem, laikiem apstājos, atstu­tējos pret sienu, lai nepakristu, un lūkoju izprast, kur pazudusi mana istaba. Pagriezt sprādzes bultiņu nebija pa spēkam. Pat gaismas plankums te dubultojās, te pavi­sam izgaisa.

Jau biju sagatavojies pārnakšņot uz grīdas, kad atkal ieraudzīju Toru. Viņa atradās tālu, tālu, pašā gaiteņa galā, un blakus viņai Robertam Teiloram līdzīgais slaidais puisis.

«Tora!» dzīros saukt, bet mēle neklausīja.

Kaut kur tālumā siena pašķīrās, viņa pazuda aiz tās, puisis nogriezās sānejā un arī izzuda.

Aizstreipuļojis līdz gaiteņa galam, ņēmos meklēt vi­ņas istabu. Šķitu atradis vietu, kur viņa bija pazudusi, un jo ilgi dauzīju sienu, pierunādams viņu mani ielaist.

Tora neatvēra-.

Man jau viss bija vienalga. Pārbīdīju ciparnīcas bultiņu uz «DUAB», siena neizprotamā kārtā pašķīrās deguna priekšā, man pretī izskrēja cilindri un apguldīja kapsulā. Tomēr labāk nekā, pārgulēt uz grīdas! — es nodomāju un tad ieraudzīju sev pārliekušos Toru. Viņa bija tik daiļa kā nekad, ugunīgie mati viļņiem krita pār balto kombi­nezonu ar zelta uzrakstu «Biomortons».

— Trīdents Mortons, Ņujorkas štats, Piektā avēnija! — viņa paziņoja kibernētiskajai kontroles sistēmai.

— Zoss! Biosarakstos tāda nav! — no griestiem atska­nēja metālisks bļāviens.

Cilindri iebāza kapsulā savus taustekļus, lai izvilktu mani laukā, bet es izmisīgi atkavos. Zināju taču labi, ka nekavējoties pazaudēšu Toru, tikko atkal nokļūšu gaiteņu, liftu, izpriecu telpu milzīgajā labirintā …

Загрузка...