Mortona piramīda

2

— Vai jums labāk, efendij? — vaicā balss ar austrum­niecisku akcentu.

Atveru acis. Es guļu kails uz koka lāvas, divi smīnoši turki apstrādā mani ar šarko dušu.

— Nelieši! — izspļauju ledaino ūdeni.

— Jūs pats tā pavēlējāt, efendij, tieši pusdeviņos!

Man atgriežas atmiņa. Deviņos man jābūt ostā. Aristo­telis, kuru visas pasaules biržās dēvē par «Zelta elku», aicinājis mani uz savu salu un pat laipnā kārtā atsūtījis pakaļ jahtu.

— Viskiju! — es pavēlu.

Pakalpīgi pasniegta glāze. Jebkurā planētas nostūri mani apkalpo ar vienādu ātrumu. Varbūt tādēļ tā riebjas būt Trīdentam Mortonam. Varbūt tādēļ Aironam izdevies tik viegli piesaistīt mani šai atstumto pasaulei.

— Draņķis! — kopā ar pēdējo viskija malku es iz­spļauju šaušalīgo reliģisko halucināciju piegaršu. Pre­tīga lietiņa — šis nevainīgais LSD. Nekad vairs mūžā! Tā jau nu es tev noticēšu, Trīd! No lielā draņķa, ko dēvē par dzīvi, ir tikai viens glābiņš — mazāks draņķis, toties daudzpusīgā asortimentā.

— Viskijs? Slikts viskijs? Pie mums vienmēr pats labākais! — roka, kas tur šļūteni, pat trīc liekulīgā sašu­tumā. Šļūtene maina virzienu. Adatas ieduras man acīs.

Šerbeta kafejnīcas saimnieks. Smagnējs tips ar noļu­kušu vēderu un āķiem līdzīgām acīm, kas pieradušas at­rast netikumus un nocenot tos pēc tirgus vērtības. Senos laikos viņš būtu sultāna harēma galvenais apgādnieks. Tagad viņš ir pats sultāns, netīrās dibenistabas īpašnieks, par kuru kafejnīcas pieklājīgie apmeklētāji labprātāk klusē. Te pulcējas visas pasaules izstumteņi, dezertieri, kas atraugājuši moderno civilizāciju. Hipistānas filiāle, kur, guļot juku jukām uz nodeldētām grīdsegām, sapņo, filozofē, nolād divdesmito gadsimtu, bet pēc tam aiziet citā izplatījumā. LSD — lētāks par^opiju, hašišu, pat ma­rihuānu. Vislētākie vārti uz paradīzi.

— Vislabākais viskijs! — atkārto saimnieks. Viņš at­gādina man kādu televīzijas diktoru. Tas tikpat truli smī­nēja, reklamēdams autoriepas.

— Idiot! — saku jau bez niknuma.

Patiesībā viņš nemaz nav vainīgs. Katrs griežas savā ritenī, kā prot. Bet lielais rats arīdzan griežas, un nekā tas neprot, tā ka grūti apjēgt, kam kalpo šī bezatelpas kustība. Varbūt taisnība Džonam Kraufordam — šādai ab­solūtai nejēdzībai tikai tādā gadījumā var būt kāda jēga, ja tas ir eksperiments. Kādas būtnes eksperiments ar mums, cilvēkiem. Viņš tieši par to runāja, kad man sākās halucinācijas.

Apmēram divdesmit gabali mēs gulējām, izstiepušies uz grīdas, un dzērām. Divlitru pudele pārceļoja no rokas rokā, glāze bija viena vienīga, pie tam Bruņa pastāvīgi birdināja tajā pelnus. Lielais vara pelnutrauks stāvēja istabas vidū, bet viņai bija slinkums stiepties tik tālu. Mums arī. Grīdsega zem manis atgādināja sietu — vienos cigarešu izdedzinātos caurumos.

Airons Kerns nedzēra. Viņš apreibinājās ar savu poēmu. Vārdi guldzēja rīklē, rudā, sen neķemmētā bārda cēlās un nolaidās ritmā. Haotisku redzējumu fantasmagorija, ko saistīja savā starpā vienīgi talanta tievais diedziņš. Bet talants bija neparasts. Gadījās tādas vietas, ka pat man, kurš jau sen noliedzis literatūru, jo tā melo, kad slēpj pa­tiesību, un melo, kad lūko to pateikt, kļuva vai smacīgi. Airons dezertēja no amerikāņu armijas pirms nosūtīša­nas uz Vjetnamu. Es teicu viņam, ka nogalināt tādu ta­lantu tiešām ir noziegums un ka esmu ar mieru izdot viņa dzejoļus par savu naudu. Neviena Airona rinda nav pub­licēta, lai gan sava neprāta dēļ viņš šajā neprātīgajā pa­saulē varētu būt izslavēts un pat krietni naudīgs autors.

Viņš sūtīja mani pie velna — principa pēc, kā to pasvīt­roja. Drukāties viņš pat nedomā, tāpēc ka tam tikpat maza jēga kā visam pārējam. Rakstīt dzejoļus, ražot zāba­kus vai bumbas, žūpot vai karot — vai nav vienalga? Gal­venais jau nav viņa vērtīgais talants vai vērtīgā dzīvība. Vienkārši Aironam šī šerbeta kafejnīca Osmanliē ielā šķiet panesamāka par džungļiem, moskītiem un zvērīga kadru seržanta rupjiem bļāvieniem. Drukāties? Kāpēc? Kam? Tā kā tā šai pasaulei jāiet bojā; un kāda tam jēga, ja pēc simts gadsimtiem mežonīgo Zemi nejauši apmeklēs augsti attīstīti trīsstūri no Kentaura Zvaigznāja? Pieņem­sim, trīsstūris ar arheoloģisku slieksmi sameklēs Kongresa bibliotēkas drupās dažas lappuses ar viņa dzejoļiem. Tam atliks tikai minēt, kas tur rakstīts — ķīmiska formula, ielū­gums uz publisku ķecera dedzināšanu vai mājas cepumu recepte. Paretam Airons atļauj simpātiskiem ļaudīm ierakstīt savas poētiskās halucinācijas magnetofonā. Lai tīksminās, ja viņi tik glupi.

Mans tēvs ari nicināja cilvēkus, tikai gluži citu iemeslu pēc. Līdz pēdējai minūtei viņš bija nemainīgi laipns pret visiem — gan sev līdzīgiem, gan padotajiem, un vienīgi es, viņa dēls, zināju, kāda nāvīga nicināšana slēpjas zem gludā smaida. Viņš nicināja cilvēkus tāpēc, ka no viņiem tik viegli izvelkama nauda. Un, jo vairāk tu no tiem iz­velc, jo vairāk tie tevi cienī. Manuprāt, pēdējos gados pati naudas krāšana nesagādāja viņam vairs nekādas pa­tikas. Un tikai šī saltā nicināšana, šī tik viegli iegūstamā iespēja soļot ar laipnu smaidu pāri sagrautām eksisten- cēm samierināja tēvu ar dzīvi, kur nepalika vietas ne ma­zākām nepiepildītām iegribām.

Airons Kerns tāpat nicināja cilvēkus, bet cita iemesla pēc. Tāpēc ka viņi bija cilvēki. Mani urdīja sajūta, ka visvairāk viņš nicina diženākos — labsirdīgus, gudrus, tos, kuru spējas un idejas cilvēces aplaimošanai tiek iz­mantotas tās paverdzināšanai. Viņš nicināja tos ar visu savu ārieni, ar savu nekoptību un nemazgātību, ar atklātā absurda spļāvieniem, kas biezi izraibināja viņa poētisko atklājumu spīdošos ceļus.

— Gribat, pastāstīšu jums kādu alegoriju! — piesma­kušā balsī piedāvāja Bruņa.

— No bībeles? Nevajag! Uzskati, ka esmu jau izvē­mies. Varbūt jums tas nav zināms, bet, pirms kļuvu par hipiju, biju melnsvārcis. Cienīgtēvs Džons Kraufords! Tēva, dēla, Svētā gara un LSD vārdā — nekādu bībeļu! Jo vairāk tādēļ, ka ar vienu kāju jau atrodos viņpus ļau­numa un labuma … Ja jūs zinātu, cik tie skaisti! — Džons uzmanīgi pacēla savas dzīslainās rokas un garajiem pirk­stiem saudzīgi pieskārās gludi skūtajai galvai. Šajā ma­zajā pasaulē, kas bija nožogojusies no lielās ar lozungu «Nost frizierus!», Džona kailais pakausis bija -anahro­nisms. Viņš atgādināja budistu mūku — iekritušas acis, dzeltenīga āda, smalka, askētiska seja.

— Skaisti? Kas? — bez sevišķas ziņkāres apvaicājās pusmūža sieviete. Nezināju viņas vārdu un arī nemēģi­nāju uzzināt. Acīm redzot, šo sievieti, tāpat kā mani, cieta šajā pasaulē kādas nicināmas, tomēr vērtīgas īpašī­bas dēļ. Viņas naudas dēļ. Filozofija pati par sevi ir laba, bet tā neaizstāj naudu, par kuru jāpērk iluzorisķās para­dīzes ikdienas porcija.

— Ziedi, — Džons gurdeni atsaucās, — aug man tieši uz galvas. Kā medūzas mati.

— Ļaujiet runāt Bruņai! — no miglas atskanēja Airona Kerna balss. — Spļauj nu ārā, hercogien!

Viņš droši vien nezināja, kas slēpjas aiz šīs palamas. Slepenais miljardieris firsts Turn-und-Taksiss bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurus mans tēvs pa īstam cienīja. Pirms desmit gadiem redzēju Parīzē kinohronikas kadrus no augstākās sabiedrības dzīves: Brunhilde Turn- und-Taksisa ar savu tanti, portugāļu troņa dinastisko man­tinieci Helēnu Bragancu. Tagad tā bija kļuvusi Bruņa — kaut kas bezformīgs ar viduslaiku svētās acīm un staigu­les manierēm. Šermuļi skrēja pa kauliem, kad viņa runāja. Arī šoreiz likās, it kā viņa mehāniski nolasītu no papirusa neizprotamas, sen mirušas valodas frāzes:

— Es būtu sākusi jaunu ēru ar lāsi, kas nejauši no­kļuvusi uz Hofmaņa lūpām. Šveices ķīmiķis eksperimen­tēja ar vilkazobu alkaloīdiem, nemaz neapjauzdams, ka pilnīgi nejauši atvērs mums durvis uz citu izplatījumu. Pipetē var novietot piecus tūkstošus tādu nereālu pasauļu. Pietiek ielaist vienu pilienu peldbaseinā, iedzert no tā

vienu malku — un mēs jau būtu apburti. Apkārtējie priekšmeti te palielinās līdz Gulivera apjomiem, te pār­vēršas rūķīšos, mēs paši vai nu uzpūšamies līdz briesmī­giem lielumiem, vai lidojam, vai kļūstam par milzīga ugunsgrēka izej punktu. Un pats galvenais — pilnīga at­brīvošanās no izplatījuma, laika un īstenības. No Džona aug ziedi, no manis — alegorijas.

— Ja uzskata, ka lekcija par LSD-25 atklāšanu ir ale­gorija, tad apņemos iešļircināt sev to devu, ar kuru Hof- manis vēlāk nogalināja ziloni. Mans dievs, kāda garlai­cība! Ja vien jūs zinātu, cik mikroskopiskus redzu jūs visus šai mirklī! — kāds nožāvājās.

— Vai tad nejaušais piliens uz lūpām nav alegorija? Iedomājieties, Visuvarenais, eksperimentēdams ar savām siekalām, nospļāvās, spļāviens nejauši nokrita uz Zemes, no spļāviena — un tā jau vairs nav nekāda nejaušība — ar laiku izveidojās viņa augstība cilvēks, — Bruņa nopu­rināja pelnus uz grīdsegas un izstiepās ērtāk.

— Pietiekami ciniski, bet nepietiekami zinātniski, — mazliet atdzīvojās Džons. Viņa puķes nebija vēl izaugu­šas līdz tādiem izmēriem, ka tās traucētu domāšanu. — No­rises mikropasaulē un makropasaulē ir identiskas. Ja mēs audzējam vīrusus, kaut kur neaptveramā Visuma dzīlēs droši vien pastāv kāds, kuram cilvēce ir eksperimentāla baktērija, bet mūsu bumbiņa — barojoša vide.

Viņš iesāka attīstīt ārprātīgu teoriju, kurai tomēr bija sava loģika. Vēlāk tā pārvērtās manās reliģiskajās halu­cinācijās Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē.

.. . Šarko duša mīca mani caurcaurēm, pēdējie murgi pa adatiņai izlec no manis, sprauslodams mitriem nepa­klausīgiem pirkstiem lūkoju iesist kafejnīcas saimniekam:

— Pietiek, nelieši! Jūs man nevienu dzīvu vietiņu neat­stāsiet!

— Kā vēlaties, efendij! — saimnieks smīkņādams pie­griež šļūtenes krāniņu. — Vēl viskiju?

— Kokakolu ar ledu! — es pavēlu. Galva kaut cik skaidrāka, augums vēl ļengans, bet zinu, ka varēšu -sevi piespiest kustēties. — Un ģērbties!

Pirms apģērbšanās bija masāža. Viņi mani nesaudzēja. Brīžiem kliedzu, bet stateniski noliktās delnas turpināja kapāt bez žēlastības manu bezpalīdzīgo ķermeni. Un tas

pret manu gribu atdzīvojās. Redzams, mazohisti nav ne­maz tik dumji.

Saimnieks ar pasvītrotu godbijību, vieglītiņām bīdīdams mani uz priekšu, palīdzēja nokļūt līdz durvīm. Tādu pašu bijību viņš izjustu pret mošeju apgānītāju cūku, ja šai cūkai būtu vietējais aģents, kas vēlāk nomaksātu jebkuru rēķinu. Līkumodami starp krustām šķērsām guļošiem ķer­meņiem, izgājām cauri dibenistabai. Mani paziņas atra­dās jau tajā stāvoklī, ka viņu acīs mēs ar saimnieku pārvērtāmies ar pilnu sparu ritošās fantasmagorijas sa­stāvdaļā. Džons Kraufords nostiepa caur zobiem — sak, lai gan tu esi Lielais Eksperimentators, kāpt uz kājām nav obligāti. Airons Kerns, paskatījies manī neredzošām acīm, turpināja bubināt pantus. Viņš vispār nekad neie­ņēma īstu porciju — vienīgi tik daudz, lai atrautos no reālības un sajustu iedvesmu. Dzeja bija savā daiļā pre­tīgumā spilgti uzbāzīga un tādēļ iestrēdza atmiņā.

telefoni apskaujas zaļā maurā pilsēta tiem ausīs smiekliņus lāstus baumas strīdus izziņas par cenām mīlas strāva membrānu skavas ausīs kliedziens esmu atomugunī pilsēta mirst apaugļošanas brīdis

Uz ielas oda pēc puvekļiem, kā jau visā vecajā Stam­bulā. Nurī Osmana mošejas marmora minarets rēgojās aiz netīrām celtnēm. Policists modri pastaigājās kafejnīcas priekšā, gatavs savlaicīgi brīdināt saimnieku par Pret- narkotiku brigādes reidu. Mašīna jau gaidīja mani. Savā laikā tēvs, lai kur es brauktu, sūtīja man nopakaļ divus automobiļus — mazo sporta vāģi un lielo komfortablo rols-roisu. Pēc viņa nāves atcēlu šo idiotisko paradumu. Bet atsvabināties no limuzīnu ķēdēm tā kā tā neizdevās. Jebkurā vietā, kur ierados tieši no lidmašīnas, tvaikoņa vai vilciena, mani sagaidīja mūsu vietējā aģenta uz laiku nolīgtais automobilis.

Šoferis izlēca kā uzvelkamā rotaļlieta, atcirta vaļā dur­tiņas, nosēdināja mani, palika zem galvas porolona spil­ventiņu, pakalpīgi atvēra izbīdāmu kārbu ar cigaretēm un cigāriem, parādīja, kura poga jānospiež, lai tiktu pie ledus skapja ar dzērieniem, -*- un mēs devāmies ceļā.

Spilventiņu nometu zemē, smēķēt negribējās, dzert vēl jo mazāk. Pussēdus bez jebkādām domām raudzījos cir­tainiem, melniem matiem aizaugušajā pakausī. Stambulā biju pavadījis trīs dienas, gandrīz neiziedams laukā no kafejnīcas dibenistabas. Līdz šim tiku pārvietojies ar auto­mobili divas reizes. Šī te bija trešā un pēdējā. Rau, viņš aizvedīs mani uz ostu, un nekad vairs mūžā neredzēšu šo cilvēku. Bet viņš līdz mūža beigām atcerēsies, ka vedis Trīdentu Mortonu.

Ja^biju domājis, ka uz Aristoteļa jahtas mani sagaidīs ar orķestri, tad maldījos. Bet es taču labi zināju, ka vecais kraķis uztur uz katras no savām jahtām orķestri, kas varētu sacensties ar Filadelfijas filharmonijas mūziķiem. Tomēr pats kapteinis nokāpa pa ietvi, lai apsveiktu mani īpašnieka vārdā. Godbijīgā atstatumā stāvēja divi stjuarti, sagatavojušies ņemt pretī manu bagāžu. Kapteinis klusē­dams nopētīja mani, tad ar žestu'aizsūtīja viņus atpakaļ.

— Vannu? — viņš vaicāja un, nesagaidījis atbildi, tur­pināja: — Vai tūdaļ uz bāru?

Dvēseļu pazinējs. Citādi Aristotelis viņu arī neturētu dienestā. Aiz tīras spītības paziņoju, ka labprāt iesāktu ar vannu.

Vanna bija rožaina marmora baseins ar tīra zelta caurulēm, krānu un dušu. Teicams lēciens no netīrām grīdsegām, uz kurām vāļājos pirms stundas. Aromātiskas esences sasmaržinātais ūdens putoja un burbuļoja, bet manī verda salts ienaids. Citāds nekā tēvam. Viņš arī nicināja šīs bagātības vitrīnas, kuru noformēšanā šīs pa­saules varenie sacenšas līdzīgi konkurējošiem veikalnie­kiem. Arī tēvam personiskajā apartamentā bija tualetes istaba ar tīrā zeltā darinātu vaterklozetu. Bet to nekad ne­tika redzējis neviens viesis, nekad to, aizrīdamies sa­jūsmā, nebija apdziedājuši reportieri. Tas bija it kā sim­bolisks iemiesojums tēva nicināšanai pret naudu, pret bagātību, pret visu, kas viņu pacēla citiem pāri.

Pēc tam mani ietērpa rīta svārkos un aizveda uz bāru, kas drīzāk atgādināja statujām un gleznām pieblīvētu muzeju. Kādreiz, kad māksla vēl likās man kaut kās vēr­tīgs, būtu šīs lieliskās kolekcijas dēļ piedevis vecajam kraķim viņa austrumniecisko luksusu.

Harvardas Biznesa skolā man bija mācību biedrs, kas ienīda šo iestādi ne mazāk par mani. Viņš sapņoja kādreiz,

pēc tēva nāves, iztērēt savus miljonus antīka superkuģa sameklēšanai un izcelšanai. Pie šīs brīnumgaleras airiem bija piekalti tūkstoš pieci simti vergu. Ceļotāji varēja lie­tot pirtis, vingrošanas zāles, milzīgu bibliotēku, dīķus ar retām zivīm, Venēras templi un Arhimeda personiskā uz­raudzībā būvētos zirgu staļļus. Aristotelis, ja vien viņam rastos tāds untums, varētu sev atļauties nolīgt kaut kādu Einšteinu ne tikai būvmeistaros, bet staļļu uzraugos, tā­pat piesēdināt pie airiem piecpadsmit tūkstošus vergu. Bet, būdams gudrprātis, viņš cienīja retus mākslas darbus augstāk par dzīviem sērijveida robotiem-

Taču es, kas neticēja vairs nekam, pat mākslai, pa­griezu izcilajām gleznām un skulptūrām dibenu, lai aci pret aci, kā jau līdzīgiem pienākas, sastaptos ar martīni glāzi. Martīni kungs, vai tad mēs neatgādinām viens otru? Abi kādam sniedzam īslaicīgu baudu, kurai seko pre­tīgas paģiras, un pa šo laiku dzīve iztukšo mūs sausus, un pēc mums paliek tikai olīvas kauliņš ar svešu zobu pēdām. Uz tavu veselību, martīni kungs! Uz veselību — un vieglas smiltis!

Pamodos savā kajītē, kad mēs jau pietauvojāmies Aris­toteļa personiskajā ostā. Neskaidri atminējos, it kā būtu aizmidzis, pieslējis galvu pie marmora ceļgaliem, it kā mani pēcāk būtu piecēluši un saudzīgi nesuši kā svētu šķirstu ar Jehovas dāvinātajiem baušļu galdiņiem, izģēr­buši, ietinuši segā, ieslēguši ventilatoru un aizgājuši uz pirkstgaliem. Atcerējos arī orķestri. Nevarēja taču tāds smalks skaistuma cienītājs kā Aristotelis laupīt savam vie- sim šo baudu. No mirkļa, kad iegāju bārā, līdz mirklim, kad mani no turienes iznesa, aiz sienas spēlēja Bahu. Spēlēja lieliski. Spēlēja pie saviem lociņiem un tausti­ņiem piekalti neredzami vergi.

Aristotelis sagaidīja mani pie pusdienu galda.

— Piedod, ka neaizbraucu uz tava tēva bērēm, — viņš izskaloja muti ar vīnu, kura vecumu un cenu varēja no­jaust pēc tā vien, ka to pasniedza pats mājzinis. — Ar to izdarīju viņam lielu pakalpojumu. Viņš necieta cere­monijas. Tātad tā arī sadedzināja, bet ar pīšļiem apmēs­loja laukus, kā viņš to vēlējies?

Paskatījos uz viņu. Nāves jūras alās atrasts senlaiku vīstoklis, gabalu gabalos sagriezts, pēc tam nemākulīgi atkal salīmēts, tā ka viens lēveris nokarājas pāri otram.

Aristotelis bija pārāk gudrs, lai tērētu savu naudu-ma­sieriem un brīnumhormoniem. Viņš deva priekšroku čeku kosmētikai.

— Ne gluži. Mefistofelis sacīja, ka pie visas bijības pret tēva personiskajiem untumiem tas būtu necienīgi pret viņa lielo mūža darbu. Tēvs tagad rotājas aiz galveno direktoru muguras. Sienā izcirta īpašu nišu . ..

— Bet urna droši vien no tīra zelta? — Aristotelis pa­smīkņāja.

— No platīna. Baumo, ka pelnu pa šiem mēnešiem kļu­vis ievērojami mazāk. Lpgu tīrītāji uzskata tos par lie­lisku mazgājamo līdzekli. _

— Labi vien, ka izstāstīji man, — Aristotelis delikāti izspļāva vīnu sulaiņa pasniegtajā metāla traukā. Viņš bija gardēdis, bet māga jau piederēja dakteriem. — Es . arī sapņoju par krematorijas uguni, bet lai ar mani berž jahtas klāju?! … Laipni pateicos!

Mēs paklusējām. Tad Aristotelis atkal atcerējās tēvu:

— Toreiz ar viņa starpniecību nopirku norakstītos «Li- berty» kuģus, likums taču paredzēja, ka tos nedrīkst pār­dot ārzemniekiem. Kad mani apcietināja par to kā blēdi, tavs tēvs laikam pirmo reizi mūžā uzlika cepuri, lai ap­meklētu valdības muļķus. Viņš pēc paša pieredzes zināja, ja iesēdinātu aiz restēm visus negožus, brīvībā paliktu vienīgi ubagi, — Aristotelis, paurbinājies ar sudraba na­zīti milzu aprikozā, iemeta to metāla traukā. — Vai esi - kādreiz padomājis, kādā ceļā daži tūkstoši, kurus tavs tēvs saņēma mantojumā, pārvērtās neaptveramā naudas okeānā?

— Pat pārāk bieži, — vienā elpas vilcienā iztukšoju kausu. Māj zinis tikko manāmi saviebās. Bet man bija gluži vienalga, kā, ko un ar kuru dzert. Hipijs vai miljar­dieris, kafejnīcas saimnieka ar ļergu atšķaidīts viskijs vai vīns no Persepoles izrakumos atrastās amforas — kāda atšķirība? Aristotelis bija vismaz teicams un ne pārāk dumjš sarunu biedrs — zināja cenu pasaulei un sev līdzīgiem.

Pastāstīju viņam, kā reiz pašmocīgā patiesības meklē­jumu lēkmē palūdzu mūsu detektīvdienesta šefam noin- formēt mani, cik asaru pielipis Mortonu ienākumiem.

— Un izrādījās, ka nauda ir samērā tīra? — Aristotelis no jauna pasmīnēja. Smīnēja viņš diezgan reti. Varbūt

arī bieži, vienkārši nevarēja saprast, kas paslēpies lūpu krunkainajā pergamentā. — Cik tu piedāvāji šefam par pilnīgu patiesību?

Nosaucu summu.

— Tādā gadījumā vari būt drošs, ka viņš tagad turīgs cilvēks. No tava Mefistofeļa viņš saņēmis vismaz desmit­kārt vairāk.

Mans Mefistofelis īstenībā saucas Noass Erkvuds. Vecs vīrs ar sārtiem vaigiem un lielisku sirmu komponista matu kupenu, kuram nepiemīt nekā mefistofeliska, vienīgi maģiskais ātrums, ar kādu viņš padarīja manu tēvu par mūslaiku alķīmijas nūjiņas īpašnieku. It kā garām ejot viņš iebāza to tēvam rokā, un kopš tā laika it viss, kam pieskaras nūjiņa, acumirklī pārvēršas dzelzceļos, naftas atradnēs, zemes īpašumos, bankās, spēļu namos un tūk­stoš firmās, kas ražo visu — sākot ar karnevāla maskām, beidzot ar prezidenta runām. Kamēr biju zēns, šim ģēni­jam bija tēva galvenā padomnieka pieticīgais tituls. Bet, kad pieaugu, krustcelēs, kas ved gan pie laba un ļauna, gan pie atsacīšanās un uzkrāšanas, gan pie atmiekšķētas apātijas un nesaudzīga sitiena, manā priekšā nostājās viņš — gudrais un mēreni viltīgais Mefistofelis. Nostājās, lai vestu mani pretī vienkāršiem mirstīgiem nepieejamām augstienēm. Kā viņš ņēmās ar mani, kā nopūlējās, pa lā­sītei ieliedams manī no savas pasaules uzskata indes! Es gandrīz vai devos viņam nopakaļ, bet pēcāk man kļuva nelabi, un nu jau desmit gadus kā bezspēcīga skaida mētājos pa grēku plūdiem, kur no ūdens izslienas Mor- tonu uzņēmumu nebeidzamie Ararati. Tūristu birojs, kas aprūpēja manu ceļojumu, piederēja man (ar fiktīvas fir­mas palīdzību). Lidmašīna, kas nogādāja mani pāri okeā­nam, piederēja man (ar citas fiktīvas firmas palīdzību). Viesnīca, kurā uzturējos svešumā, bieži vien arīdzan pie­derēja man (ar fiktīvas firmas palīdzību). Bankas, kur iz­ņēmu naudu, piederēja man. Produkti, kurus ēdu, piede­rēja man. Un ļoti iespējams, riebīgais viskijs, ar kuru mani cienāja kafejnīcas saimnieks, ari bija mana paša ra­žojums. Bet līdz ar to man nepiederēja itin nekas. Juri­diski Mortona impērijai nebija nekā kopēja ne ar preču, ne,ar naudas ražošanu. Tas bija «Holding Company» — firmu, kuru pienākumos ietilpa vienīgi citu firmu uzrau- dība, — ar lielu māku sapīts tīmeklis. Un bez tanī platīna urna nebija vienīgā atkāpšanās no tēva pirmsnāves gri­bas, Man šķiet, tēvam ar viņa necilvēcisko nicināšanu pret naudu būtu patīkamāk ieraudzīt no viņpasaules, _kā apmētāju zem mana loga sastājušos garāmgājējus ar tūk­stoš dolāru banknošu žūkšņiem. Bet Mefistofelis arī te panāca savu. Zinādams, ka tēvam drīz jāmirst, Mefisto­felis veikli iemānīja man kādu blondīni, aizsūtīja ar viņu izpriecas braucienā, bet pats tikmēr izspieda no tēva kopā ar nāves nopūtu testamenta papildinājumu. Saskaņā ar to man līdz četrdesmit gadiem bija tiesības izlietot vie­nīgi ienākumus no kapitāla, pie tam visai aprobežotā ap­jomā. Citi dumpinieki kļūst par kārtīgiem ritentiņiem jau pēc trīsdesmit mūža gadiem. Manu ienaida lādiņu viņš, acīm redzot, novērtēja mazliet augstāk.

— Cik tev vēl atlicis gaidīt? — Aristotelis prata uz­minēt svešas domas. Nez kādēļ pieņemts uzskatīt, ka vei­kala dižmaņi (runāju par tiem, kuri pašu rokām izspiež no ļaudīm zelta sviedrus) ir lētu triku taisītāji. Tas ir maldīgi. Viņos noteikti jābūt kādai tiesai no hipnotizētāja un pat no telepāta.

— Sešpadsmit gadu, — es sacīju.— Laimīgā kārtā ne­nodzīvošu līdz tai dienai, kad būšu pilntiesīgs kapitāla saimnieks.

— Pašnāvība? — Aristotelis sarauca pieri, kas jau tā atgādināja četrkārt saliktu ādu maisu. — Tā arī ir izeja. Personiski dodu priekšroku lēnākam ceļam. Būtībā jau sen esmu-puslīķis. Tikai tievs diedziņš saista mani ar dzīvi. Tavam tēvam tā bija naudas nicināšana, man — vara pār to. Iznīcini naudu — un es tūdaļ sabrukšu gabalos.

Blakus telpā atskanēja ritmiska teletaipa klaboņa. Gan­drīz tai pašā sekundē uz sliekšņa parādījās sekretārs.

— Tas tev! — Aristotelis ielika man rokā čaukstošo lentu.

20.30 MORTONA SAPLŪŠANA AR UNIVERSĀLO PANTEONU WALLDORF-ASTORIA VIESNĪCĀ. JŪSU KLĀTBŪTNE OBLIGĀTA. LIDMAŠĪNA IZSŪTĪTA. ERK- VUDS.

Tikko paguvu izlasīt, kad ienāca cits sekretārs:

— Saimniek, lidmašīna lūdz atļauju nosēsties. Lidmašī­nas šifrs: MORTONS PERSONISKI; galvenais pilots Heis- tons. Pieprasīju Ņujorku, viss saskan. Vai atļaut?

— Lai! — Aristotelis ar vecīgu rokas mājienu atlaida sekretāru, tad pagriezās pret mani: — Tavs Mefistofelis mums pat neļāva pabeigt pusdienas. Mans galvenais pa­vārs nopūlējās visu nakti. Nezinu, kas tagad ēdīs. Es ne­drīkstu. Suņiem, vai, atdot? — viņš jautājoši paraudzījās tā kā mājzinī, tā kā Praksitela skolnieka izveidotajā Afro- dītē, tad pasniedza man roku, kas ļengani nokarājās locī­tavā, kā no eņģēm izceltas durvis.

Kad uzņēmām augstumu un aizdrāzāmies pāri salai, vēl­reiz ieraudzīju viņu. Mazs cilvēciņš. Raibs mazs cilvēciņš uz zaļās salas un milzīgās debeszilās jūras fona.