Muiža dzīvniekiem.

ASTOTA NODAĻA ATBILDĪBA PAR DZĪVNIEKIEM

Godājamais mister Darel,

Jūs varbūt brīnīsieties, saņemdams vēstuli no

gluži sveša cilvēka …

Zooloģiskais dārzs nu pastāv jau piecus gadus. Visu šo laiku esam neatlaidīgi centušies tuvoties savam mēr­ķim — veidot mūsu kolekciju galvenokārt no tiem dzīv­niekiem, kam savvaļā draud iznīcība. Tam par piemēru var noderēt mūsu šimpanaes, Dienvidamerikas tapiru pāris, taču visvērtīgākais guvums laikam tomēr ir abi mūsu gorillas, ar kuriem mēs ārkārtīgi lepojamies. Bet pēdējā gadā esam iegādājušies vēl daudz citu vērtīgu dzīvnieku. Ne vienmēr ir iespējams vajadzīgos dzīvnie­kus nopirkt vai pašam sagūstīt, tādēļ reizēm tos iemai­nām; nesen es pret strausu iemainīju binturongu — dīvainu, lācim līdzīgu, nelielu dzīvnieku ar garu, tvirtu asti —, kura dzimtene ir Tālie Austrumi, un briļļu lāci, kuru nosaucām par Pedro.

Briļļu lāči ir vienīgie lāču dzimtas pārstāvji Dienvid­amerikā, un to nelielā izplatības josla atrodas augstu Andos. Tie ir melnbrūnā krāsā ar gaišbrūniem vai ka- nēļkrāsas lokiem ap acīm un tādas pašas krāsas krū­težu. Briļļu lāči izaug parastā melnā lāča lielumā, bet Pedro, kad to saņēmām, vēl bija pavisam mazs, krietna medību suņa augumā. Mēs drīz vien atklājām, ka viņš ir ļoti rāms un ka vairāk par visu viņam patīk stāvēt pie režģiem, izstiepjot priekšķepas tiem cauri, un zelēt šokolādi milzu daudzumos. Viņš savā ziņā ir liels den­dijs, daudzas no viņa pozām — piemēram, nostāties ar vienu kāju uz baļķa, garlaikoti atspiesties pret krā­tiņa režģiem, nevērīgi nokarot priekšķepas uz leju — nepārprotami atgādina dīkdienīgos jaunos frantus, ko gadās sastapt kokteiļu viesībās. Pedro ļoti drīz atklāja šādu noslēpumu: ja viņš parāda kādu triku, šokolādes un konfekšu straume plūst simtkārt dāsnāk; tādēļ viņš iestudēja īpašu deju. Pacēlies pakaļkājās un atliecies, cik vien tālu spēja, atpakaļ, tomēr nenoveldamies, viņš sāka lēnām griezties riņķī, kā valsi dejodams. Tas vien­mēr apbūra skatītājus. Lai sagādātu lācim kaut ko no­darbībai, piekārām krātiņā lielu, tukšu mucu ar izsiltu dibenu — tādas kā cauruļveida šūpoles, kas ļoti ieprie­cināja Pedro. Viņš vispirms auļoja mucai apkārt, tad ar galvu pa priekšu ielīda tajā, tā ka muca sāka strauji šūpoties. Lāgiem viņš drāzās mucā iekšā pārāk sparīgi, izšāvās pa otru galu ārā un novēlās uz grīdas. Citreiz, būdams apcerīgāk noskaņots, ielīda mucā un gulēja pa­visam mierīgi, zīžot ķepu un kaut ko savā nodabā dū­cot; dūkoņa apbrīnojami skaļi atbalsojās un izklausījās, it kā mucā darbotos diezgan prāva dinamomašīna.

Pedro bija iekārtots pagaidu miteklī; tā kā cerējām

kādreiz varbūt iegādāties viņam sievu, būvējām jaunu krātiņu. Kamēr vecais krātiņš tika nojaukts un jaunais vēl nebija gatavs, mēs viņu ieslodzījām lielā ceļojuma būrī, kas viņam pagalam nepatika. Taču, kad novieto­jām būri dzīvnieku barības virtuves un augļu nolikta­vas tuvumā, Pedro konstatēja, ka dzīve tomēr esot diez­gan ciešama. Dārza personāls turaizvien staigāja šurp un turp, un neviens nepagāja garām, neiebāzis viņam pa režģu starpu krātiņā kādu gardu kumosu. Bet tad divas dienas pirms Pedro pārcelšanās uz jauno krātiņu kaut kas atgadījās. Mēs ar Džekiju bijām dzīvoklī un mie­rīgi dzērām tēju kopā ar kādu draugu, kad piepeši ietarkšķējās vietējās sazināšanās aparāts un Kētes balss tik vienaldzīgi, it kā paziņotu pastnieka ieraša­nos, teica:

— Mister Darel, man šķiet, jūs varētu interesēt tas, ka Pedro ir izlauzies.

Ierodoties pie mums, Pedro bija maziņš, taču auga apbrīnojami ātri un tagad bija izveidojies par krietni lielu zvēru. Lai arī viņš bija ārkārtīgi miermīlīgs un rāms, tomēr lāči, manuprāt, ir vieni no tiem nedaudza­jiem dzīvniekiem, kuriem nekad nevar pilnīgi uzticē­ties. Tādēļ būtu par maz sacīts, ka es, šo vēsti izdzir- dis, uztraucos. Kā bulta metos lejā pa kāpnēm un pa sētas durvīm laukā. Dzīvnieku barības virtuve un augļu noliktava atrodas zem viena lēzena jumta, un uz tā es ieraudzīju Pedro. Viņš auļoja pa jumtu šurp un turp, droši vien priecādamies kā lielos svētkos. Visne­patīkamākais bija tas, ka viens no dzīvokļa logiem atra­dās tieši virs jumta, un, ja Pedro ielauzīsies pa logu istabā, viņš nodarīs mūsu dzīvoklī neiedomājamu postu. Pedro nebija nekādas nojausmas par tādu vielu kā stikls, un es redzēju, ka viņš, pagriezies pret logu, pacēlās pakaļkājās un cerību pilns devās taisni uz priekšu. Par laimi, tas bija veclaicīgs logs ar mazām rūtiņām, kas viņa spiedienu izturēja. Ja logam būtu bijusi tikai viena liela rūts, Pedro būtu izlauzies tai cauri un droši vien pats drausmīgi sagraizījies. Bet tagad viņš, mazliet brīnīdamies, atkāpās: kaut kāda neredzama barjera aizkavēja viņu no ieiešanas dzīvoklī, kas taču bija licies tik viegli. Es aizsteidzos pie būra un gribēju pacelt bīdāmās durvis, bet, kā jau vienmēr tādos gadījumos mēdz būt, tās nekustējās ne no vietas. Pedro pienāca pie jumta malas un lūkojās, ko es meis­taroju, skaidri varēja redzēt, ka viņš labprāt nāktu man palīgā, viņu biedēja vienīgi augstais lēciens. Es vēl joprojām cīnījos ap būra durvīm, kad ieradās Seps ar redeļkāpnēm.

— Bez tām mēs viņu nemūžam nedabūsim lejā, — Šeps sacīja, — viņš baidās lēkt. v

Seps atslēja kāpnes pret sienu, bet es turpināju no­ņemties ar būra durvīm. Tad notikuma vietā gluži kā saukts ieradās Stefans, jo šajā mirklī Pedro pēkšņi bija atklājis redeļkāpnes. Priecīgi ierūkdamies, viņš noslī­dēja pa tām lejā kā īsts cirka mākslinieks un lempīgi nolēca Stefanam pie kājām.

Mēs ar Stefanu bijām pilnīgi neapbruņoti, bet, par laimi, Stefans izvēlējās vispareizāko taktiku: palika ne­kustīgi stāvam. Pedro, ieraudzījis turpat blakus Stefanu, pacēlās pakaļkājās un uzlika ķepas viņam uz pleciem; Stefans mazliet nobāla, tomēr nesakustējās. Es izmisīgi skatījos visapkārt, vai neieraudzīšu kādu ieroci, ar ko iebelzt Pedro, ja tas grasītos uzbrukt Stefanam. Taču Pedro ij nedomāja kādam uzbrukt. Viņš pārlaida Ste­fanam pār seju sārtu, slapju mēli, tad atkal nolaidās uz visām četrām un sāka jozt apkārt būrim kā drais­kulīgs suns. Es vēl joprojām nevarīgi nomocījos, cenz­damies atvērt būra durvis, kad Pedro pārrēķinājās. Mezdams kādu sevišķi sarežģītu un skaistu cilpu, viņš iedrāzās dzīvnieku barības virtuvē. Seps acumirklī aiz­cirta durvis, un mūsu bēglis bija drošībā. Tad atmūķē­jām niķīgo bultu, aizstūmām būri līdz virtuvei, atvērām virtuves durvis un Pedro bez kurnēšanas iegāja atpakaļ savā miteklī. Stefans bija pazudis, lai ar tasi stipras tējas atjēgtos no uzbrukuma. Divas dienas vēlāk ielai­dām Pedro viņa jaunajā, plašajā krātiņā, un bija tīrais prieks noskatīties, kā viņš pa to joņoja, izpētīdams jau­najā dzīvoklī katru kaktu, šūpodamies sijās un aiz sa­jūsmas par lielo plašumu griezdamies kā vilciņš.

Ja cilvēkam pieder zooloģiskais dārzs, tad kā uz burvja mājienu ir atrisināts Ziemsvētku, dzimšanas dienu un kāzu dienu atceres dāvanu jautājums: vīrs un sieva dāvina viens otram dzīvniekus. Ikvienam nomāk­tam laulātam vīram, kas pavada garas bezmiega nak­tis, nevarēdams izprātot, ko dāvināt sievai minētajos gadījumos, varu no sirds ieteikt ierīkot zooloģisko dārzu, jo tad visas šīs problēmas ir atrisinātas. Piemē­ram, kad māte, sekretāre un vēl trīs cilvēki no personāla man bija atgādinājuši, ka pie apvāršņa tumši un drau­doši rēgojas mana divpadsmitā kāzu dienas atcere, sē­dos pie katalogu kaudzes meklēt, kādus dzīvniekus va­rētu iegādāties, lai guvums būtu divkāršs — lai ieprie­cinātu Džekiju un padarītu bagātāku zooloģisko dārzu. Sai akcijai bija vēl viena priekšrocība: šādā veidā es drīkstēju izdot daudz vairāk naudas, nekā pērkot citu dāvanu, kad mani vēl labu laiku grauztu par izšķēr­dību. Tā, septiņas stundas ar lielu iekāri šķirstījis kata­logus, beidzot paliku pie diviem pāriem vainagba- ložu; es zināju, ka Džekija jau sen vēlas tādus putnus. Tie ir lielākie un arī vieni no skaistākajiem pārstāvjiem baložu dzimtā: zilganpelēku spalvu, koši sarkanām acīm un lieliem, grezniem cekuliem. Neviens nezina, kā tiem klājas savvajas dzīvē, jo tos izšauj bez žēlastības tik­lab gaJas, kā skaisto spalvu dēļ, un ir loti iespējams, ka jau pēc dažiem gadiem nelaimīgie putni atradīsies ap­draudēto dzīvnieku sarakstā. Konstatēju, ka pašreiz visā tirgū lētākos vainagbaložus piedāvā kāds holan­diešu tirgonis. Tā kā man ļoti patīk Holande un tās iedzīvotāji, es nodomāju, ka vislabāk būs, ja aizbraukšu un izraudzīšos putnus pats, jo — vismaz centos pats sev tā iestāstīt — es pratīšu izvēlēties visskaistākos eksemplārus (kāzu dienas atcerei taču jāizraugās vis­labākais!), turklāt vienlaikus man būs iespēja apmeklēt dažus Holandes zooloģiskos dārzus, kuri, manuprāt, pieder pie skaistākajiem pasaulē. Tā nomierinājis savu sirdsapziņu, devos uz Holandi.

Nelaimīgi sagadījās, ka tieši tajā rītā, kad aizgāju pie tirgotāja izraudzīties vainagbaložus, bija pienā­cis orangutanu sūtījums. Nokļuvu gaužām neapskau­žamā situācijā. Pirmkārt, vienmēr esmu ļoti kārojis orangutanu, otrkārt, zināju, ka man tie nav pa kabatai. Treškārt, vairāku iemeslu dēļ, no kuriem viens ir lielais tirgus pieprasījums, šo smalko un piemīlīgo pērtiķu skaits savvaļā tik strauji sarūk, ka tuvāko desmit gadu laikā tie var pilnīgi iznīkt. Kā šajā gadījumā izturēties man — dedzīgajam cīnītājam par sugu saglabāšanu? Nevarēju taču apsūdzēt tirgotāju: ja jau pērtiķi no­kļuvuši līdz Holandei, neviens nevarēja viņam liegt tos iegādāties. Biju strupceļā. Varēju pat nepa­mest skatienu uz pērtiķiem un atstāt tos tirgo­tāja žēlastībai, varēju arī tos glābt, taču tādējādi es atbalstītu tirdzniecības veidu, kuru kategoriski ap­karoju.

Manu prātu tik ļoti nodarbināja doma par dzīvnieku glābšanu, ka pilnīgi aizmirsu darījuma finansiālo pusi. Skaidri zinādams, kas notiks, es piegāju pie būra un palūkojos uz orangutanu mazuļiem; protams, tajā pašā mirklī biju pagalam. Tie abi bija plikiem galvvidiem, ar slīpām austrumnieku acīm: vīriešu kārtas pērtiķītis, kurš bija mazliet lielāks, izskatījās kā negants mongoļu sirotājs, bet mazajai pērtikītei bija jauka, emocionāla, sīka sejiņa. Kā parasti, abiem bija uzpūsti, apaļi vē­deri, pateicoties rīsiem, ar kuriem mednieki un tirgotāji

tos baro un kuri tiem nedara nekā laba, vienīgi izpleš vēderiņus un bojā gremošanas traktu.

Apskāvušies tie kvernēja salmos; viņi viens otram bija vienīgais pazīstamais un saprotamais šai draus­mīgajā, baismu pilnajā pasaulē. Ja neņem vērā uzpūs­tos vēderiņus, abi izskatījās veseli, bet bija tik gaužām maziņi, ka es sapratu — jāšaubās, vai tie paliks dzīvi. Taču aina, kā viņi, izmisīgi apskāvušies, raudzījās manī ar nepārprotamām šausmām, lika man izšķirties, un, skaidri zinādams, kas mani sagaida, es apsēdos un iz­rakstīju čeku.

Vakarā piezvanīju uz mājām, lai pateiktu Džekijai, ka viss kārtībā, ka esmu nopircis ne tikai vainag- baložus, kurus viņa tā vēlējās, bet arī divus pārus ļoti skaistu fazānu. To dzirdēdamas, Kēte un Džekija abas vienā balsī iesaucās, ka mani vienu nekādā ziņā ne­drīkstot laist pie zvēru tirgotājiem, ka man neesot ne­kādas sajēgas par taupību, un kālab es esot pircis fa­zānus, labi zinādams, ka zooloģiskajam dārzam neesot līdzekļu to iegādei; es atbildēju, ka tie ir ļoti reti sa-

stopami fazāni, tā bija mana vienīgā aizbildināšanās, kas varēja cik necik noderēt. Pēc tam es vienaldzīgi piebildu, ka esmu nopircis vēl kaut ko.

Ko — ko es vēl esot nopircis, viņas abas aizdomīgi iejautājās.

Pārīti orangutanu, — es bezrūpīgi atteicu.

Orangutanus? — noprasīja Džekija. — Tu laikam esi traks. Cik tie maksāja? Kur mēs tos turēsim? Tu pa­tiesi esi zaudējis prātu.

Kēte, izdzirdusi jaunumus, viņai pilnīgi piekrita. Es paskaidroju: orangutani ir tik maziņi, ka tos var nēsāt pat kabatā, un es nespēju atstāt tos drošai nāvei zoo­loģiskajā veikalā Holandē.

Tu iemīļosi tos, tiklīdz būsi ieraudzījusi, — es cerību pilnā balsī sacīju, bet Džekija tikai nicinoši no­šņācās.

Labi, — viņa filozofiskā mierā atteica, — ja jau nopirkts, tad nopirkts, tikai es ceru, ka tu atgriezīsies mājās iespējami drīzāk, lai neiztērētu vēl vairāk nau­das.

Atgriezīšos rīt, — es atbildēju.

Nākamajā rītā nosūtīju ar lidmašīnu vainagbalo­žus un fazānus, bet pats ar abiem mazajiem pērtiķīšiem braucu pa jūru. Viņi abi bija aizdomu pilni un ļoti bai­līgi, kaut gan pērtiķīte šķita pēc dabas paļāvīgāka nekā pērtiķēns; taču pēc dažu stundu ilgas pierunāšanas tie jau ņēma kumosiņus no manas rokas. Pēc ilgas svārstī- šanās nolēmu nosaukt pērtiķēnu par Oskaru, bet pēr- tiķīti par Bali, jo tai bija zināma līdzība ar to pasaules daļu, no kuras tā cēlusies.

Ceļojumu pa jūru izvēlējos, pirmkārt, jau tādēļ, ka nekad nemēdzu lidot, ja vien varu no tā izvairīties. Esmu cieši pārliecināts, ka ikviens pilots, kas vada lid­mašīnu, kurā es lidoju, ir tikko izlaists no trakomājas, kur viņam ārstēta akūta angina pectoris. Bez tam man šķita, ka ceļojums pa jūru būs mierīgāks un dos man iespēju tuvāk iepazīties ar mazuļiem. Tā tiešām arī no­tika: kamēr nonācām galā, Bali bija kļuvusi visai at­saucīga un Oskars bija man divreiz iekodis.

Kā jau biju paredzējis, tiklīdz ierados zooloģiskajā dārzā ar abiem plikpaurainajiem, resnvēderainajiem, rūsganajiem pērtiķīšiem, visi no pirmā acu uzmetiena viņos iemīlējās. Tos lutināja un ievietoja krātiņā, kas jau iepriekš bija īpaši viņiem sagatavots, un tikai reto brīdi kāds neaizgāja uz viņiem palūkoties un iedot kādu kārumu. Pagāja apmēram mēnesis, līdz viņi cik necik atguva pašapziņu un sāka atjēgt, ka mēs neesam šausmoņi, par kādiem viņi mūs bija uzskatījuši. Tad tie attīstījās aizvien straujāk un ļoti drīz kļuva bezmaz vai par populārākajiem zooloģiskā dārza iemītniekiem. Man šķiet, tieši pliko galvvidu, slīpo acu un Būdas vēderiņu dēļ bija interesanti vērot, kā viņi cīkstējās vi­siem spēkiem, turklāt tik jocīgi, kā vēl nekad nebiju redzējis darām. Tā kā viņu kājām, liekas, piemīt īpa­šība gurna locītavā, par spīti anatomijas likumiem, brīvi griezties uz visām pusēm, šo cīkstēšanos vajadzēja redzēt pašam savām acīm, lai spētu ticēt, ka tas vispār iespējams. Elsdami un aizsmakušā balsī ķiķinādami, pērtiķēni valstījās pa salmiem, resnie vēdereļi lāgiem atsitās viens pret otru, rokas un kājas bija tik neiedo­mājami sapinušās, ka likās neiespējami tās kādreiz atkal atmudžināt. Reizēm, kad Oskars cīņas laikā kļuva par rupju, Bali sāka protestēt: tikko dzirdami iepīkstē­jās smalkā, smalkā balstiņā, kas izklausījās gaužām smieklīgi tik prāvam dzīvniekam kā Bali.

Pērtiķēni auga apbrīnojami strauji, un drīz vaja­dzēja tos atkal pārvietot uz jaunu krātiņu. Džeremijs bija pats uzrasējis un konstruējis īpašu ierīci šim krātiņam, lai viņi varētu vingrināties. Tās bija dzelzs redeļkāp- nes, kas sniedzās no griestiem līdz grīdai. Tur bija daudz spraišļu, kur pieķerties, un mazuļiem tās ļoti patika; viņi kāpelēja tik enerģiski, ka resnie punči itin drīz atguva normālu formu.

Raksturā abi bija pilnīgi atšķirīgi. Oskars bija īsts negantnieks; viņš bija drausmīgs gļēvulis, tomēr nekad nepalaida garām izdevību izdarīt kādu nerātnību, ja vien radās iespēja. Viņš neapšaubāmi ir inteliģentākais no abiem un ne vienreiz vien parādījis savu izgudrotāja atjautu. Krātiņā ir loga niša; bijām paplašinājuši pa­lodzi ar dēļiem, tā ka iznāca platforma, kur pērtiķi va­rēja pasēdēt. No grīdas platformu varēja sasniegt pa dzelzs redeļkāpnēm. Oskars kāda tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ nolēma, ka būtu derīgi aizvākt no palodzes visus dēļus. Viņš nostājās uz dēļiem un centās tos izkustināt, taču traucēja viņa paša svars. Vēlreiz visu pamatīgi apsvēris, viņš izdomāja citu metodi, un tā bija saprātīgāka, kādu jel kad esmu pērtiķiem no­vērojis. Viņš atklāja, ka kāpņu augšējais spraislis atro­das apmēram divas collas zem palodzes pārkares. Ja viņam izdotos kaut ko iebāzt šai spraugā un spiest uz leju, tad šis priekšmets kļūtu par sviru, bet kāpņu aug­šējais spraislis pārvērstos par atbalsta punktu; un kas gan šim nolūkam varēja noderēt labāk par tērauda šķīvi? Kad mēs atklājām, ka mūsu vidū dzīvo pērtiķis, kas prot lietot darbarīkus, Oskars jau bija izlauzis se­šus dēļus un pats par to varen sajūsminājās.

Diemžēl Oskaram un Bali, kā tas bieži mēdz notikt ar pērtiķiem, bija izveidojušās dažas ļoti nepatīkamas parašas; viena no tām bija — dztrt vienam otra urīnu. Tas izklausās drausmīgi, bet viņi ir tik burvīgi dzīv­nieki, ka jums smiekli vien nāk, redzot, kā Oskars sēž uz dzelzs redeļkāpnēm un laiž dāsnu strūklu, bet Bali ar atvērtu muti tup apakšā, uztver nektāru un pēc tam ar īsta gurmana izteiksmi izbauda garšu. Viņa piešķiebj galvu, saskalodama šķidrumu mutē, it kā gribētu no­teikt, no kāda vīna dārza un kura gada pildījums tas ir. Diemžēl tie ēd arī paši savus ekskrementus. Cik man zināms, pērtiķi to dara vienīgi nebrīvē. Savvaļā pērtiķi visu laiku pavada kustībā un vairāk vai mazāk dzīvo kokos, tā ka urīns un ekskrementi nokrīt meža augsnē un pērtiķiem nerodas kārdinājums tos nobaudīt. Taču, ja pērtiķi nebrīvē šo netikumu uzsākuši, nav iespējams viņus no tā atradināt. Šķiet, tas nenodara viņiem nekādu ļaunumu, izņemot, protams, to, ka viņi var inficēties ar dažādiem zarnu parazītiem (no kuriem mēs viņus cenšamies atbrīvot); šādā veidā viņi allaž no jauna reinficē gan sevi, gan viens otru.

Otrs jaunieguvums, kas mums šķita ļoti nozīmīgs no sugu saglabāšanas aspekta, bija hatēriju pāris no Jaun­zēlandes. Savā laikā šie apbrīnojamie rāpuļi bija plaši izplatīti, bet kontinentā tie ir iznīcināti un tagad atro­dami vairs tikai nelielās, izkaisītās salu grupās gar piekrasti. Jaunzēlandes valdība hatērijas ārkārtīgi sau­dzē un tikai retumis ļauj eksportēt nedaudzus eksem­plārus uz kādu zooloģisko dārzu. Kad īsu laiku uztu­rējos Jaunzēlandē, es izskaidroju turienes oficiālajām

personām savu darbu Džersljā, un viņi — mazliet pār­steidzīgi — jautāja, vai es nevēloties iegūt arī kādu Jaunzēlandes faunas pārstāvi. Ar varu atturēdamies no vēlēšanās iesaukties: «Visus!» un tā izrādīties alkatīgs, ieminējos, ka mani ļoti interesē hatērijas. Attiecīgais ministrs sacīja, ka, pēc viņa domām, būtu iespējams man vienu piešķirt, taču es atbildēju, ka ar vienu man nav līdzēts, kaut gan tas izskatījās vai pēc zobu skai­tīšanas dāvinātam zirgam. Izstāstīju, ka mans mērķis ir izveidot dzīvnieku vairošanās kolonijas un ka ar vienu dzīvnieku, saudzīgi izsakoties, ir ļoti grūti izveidot šādu koloniju. Varbūt būtu iespējams dabūt hatēriju pāri? Pēc attiecīgas apspriedes tika nolemts man to piešķirt. Tas bija īsts triumfs, jo, cik man zināms, mūsu zoolo­ģiskais dārzs ir vienīgais visā pasaulē, kuram iedots vesels pāris šo reto rāpuļu.

Jaunzēlandes klimats ir visai radniecīgs Džersijas klimatam. Kad es senāk redzēju hatērijas dažādos zoo­loģiskajos dārzos, tās tika turētas rāpuļu mītnēs krā­tiņos, kur temperatūra svārstījās starp divdesmit čet­riem un divdesmit sešiem grādiem. Toreiz vēl neat­skārtu, ka tas nav pareizi, bet, kad Jaunzēlandē redzēju hatērijas savvaļā, es pēkšņi sapratu, ka lielākā daļa Eiropas zooloģisko dārzu pieļauj kļūdu, turot hatēriju tādos apstākļos, it kā tā būtu tropu apgabalu rāpulis: tādēļ vairākums šo dzīvnieku Eiropā ļoti drīz aiziet bojā. Kad man tika apsolīts hatēriju pāris, es nolēmu, ka tām jāuzbūvē maksimāli labs krātiņš, kurā tem­peratūra būs iespējami tuva to ierastajai temperatūrai. Tiklīdz saņēmu ziņu no Jaunzēlandes Dabas aizsardzī­bas departamenta, ka hatērijas tikšot nosūtītas ļoti drīz, mēs sākām būvēt tām mītni. Krātiņš izskatās bezmaz pēc lielas siltumnīcas — tas ir divdesmit vienu pēdu garš un vienpadsmit pēdu plats, ar stikla jumtu. Jumts ir sadalīts lodziņos, tā ka krātiņam visu laiku plūst cauri svaiga gaisa strāva, tādējādi regulējot tempera­tūru. Krātiņa pamatni bagātīgi noklājām ar zemi un akmenāju, ko izvietoja tā, lai pēc iespējas iegūtu rā­puļu dzimtajai vietai līdzīgus apstākļus. Ierakām zemē dažas caurules alu vietā, ja hatērijām pašām nepa­tiktu rakt alas, un tad satraukti gaidījām to ierašanos.

Beidzot lielā diena pienāca, un mēs devāmies uz lidostu tās saņemt. Hatērijas bija rūpīgi iesaiņotas koka kastē, tomēr pa caurumiņiem, kas atstāti gaisa pieplū­dei, nevarēju saskatīt, vai tās ir dzīvas, un es nervo­zēju visu atceļu no lidostas līdz zooloģiskajam dārzam. Tur beidzot varēju ņemt skrūvgriezi un nocelt kastei vāku, lai redzētu, kā mūsu jaunpienācēji pārcietuši ce­ļojumu. Kad bija atgriezta pēdējā skrūve un es dzīros atvērt kasti, pirms noskaitīju īsu lūgšanu. Pacēlu vāku, un no kastes dibena man labsirdīgi raudzījās pretī divas visskaistākās hatērijas, kādas jebkad biju redzē­jis. Pēc ārējā veidojuma tās ir līdzīgas ķirzakām, tomēr anatomiski ir tik atšķirīgas, ka uzskatāmas par īpašu

sugu. Tās kopš aizvēstures laikiem nav gandrīz nemaz mainījušās, un, ja nu kaut ko pasaulē var nosaukt par aizvēsturiskiem briesmoņiem, tad hatērijas šo nosau­kumu ir pelnījušas.

Tām ir milzīgas, mirdzošas, tumšas acis un visai tīkama sejas izteiksme. Visas muguras garumā stiepjas trīsstūrainu spuru virkne, tās ir baltas un mīkstas kā rotājums uz Ziemsvētku kūkas. Tēviņiem spuras ir vairāk akcentētas nekā mātītēm. Līdzīga spuru virkne grezno arī asti, bet šīs ir cietas un asas kā krokodila astē. Ķermenis tām ir palsā bēža krāsā ar pelēkzaļiem un bāli dzelteniem plankumiem. Hatērijas kopumā ir ļoti skaisti aristokrātiska izskata dzīvnieki.

Pirms ielaidām hatērijas jaunajā mājoklī, gribēju pārliecināties, vai ceļojums nav tās pārāk nomocījis un vai tās ēdīs, tādēļ atstājām dzīvniekus nakti turpat kastē, kur ielikām divpadsmit beigtus žurkulēnus. Nā­kamajā dienā biju ļoti priecīgs, ieraudzīdams, ka kastē no žurkulēniem vairs nav ne vēsts, toties tur atrodas divas spirgtas, apmierinātas hatērijas. Bija skaidri re­dzams, ka vairāku tūkstošu jūdžu garš lidojums dzīv­niekiem ar tik senu ciltskoku neko nenozīmē, varējām droši laist tās jaunajā miteklī.- Ar gandarījumu varu sacīt, ka tās ir iejutušās ļoti labi un jau tā pieradušas pie cilvēka, ka ņem barību no rokas. Ceru, ka nav pārāk tālu vairs arī tas laiks, kad ierakstīsim jaunu lappusi zooloģijas vēsturē un tās sāks vairoties, jo, cik man zināms, nevienam zooloģiskajam dārzam ārpus Austrā­lijas un Jaunzēlandes robežām nav izdevies izperēt ha­tēriju mazuļus.

Tagad, kad mūsu zooloģiskais dārzs spēja jau pats sevi uzturēt un bijām savākuši tik daudzus pārus iznī­cības apdraudētu dzīvnieku, man šķita pienācis laiks spert nākamo svarīgo soli. Ja mēs gribējām turpināt apdraudēto sugu saglabāšanas darbu, kas bija mans sākotnējais mērķis, mums bija nepieciešams plašāks finansiāls atbalsts, bez tam viss pasākums bija jānoor­ganizē uz patiesi zinātniskiem pamatiem. Tādēļ zoolo­ģiskajam dārzam vajadzēja no privātuzņēmuma kļūt par īstu zinātnisku trestu.

Pirmajā mirklī tas šķiet visai viegli izdarāms, taču īstenībā grūtības ir milzīgas. Vispirms jānoorganizē altruistisku, saprātīgu cilvēku padome, kas tic tresta mērķiem, un tad jāgriežas ar aicinājumu pie plašām sa­biedrības aprindām un jālūdz ziedojumi tresta fondam. Neatstāstīšu visas šā perioda nogurdinošās detaļas, kas, izņemot mani pašu, nevienu nevar interesēt. Pie­tiks, ja teikšu, ka man izdevās sapulcināt padomi, kurā nopietni darbojas jauki cilvēki no salas iedzīvotāju vi­dus, kam mani mērķi nelikās tik fantastiski, lai uzska­tītu mani par nobriedušu vājprātīgo iestādei, un ar viņu palīdzību tika nodibināts Džersijas Savvaļas dzīv­nieku aizsardzības trests. Mēs griezāmies ar aicinā­jumu pie sabiedrības, lūdzot ziedojumu tresta fondam, un Džersijas ļaudis atkal nāca talkā — gluži tāpat kā savā laikā ar teļiem, tomātiem, gliemežiem un spīļas- tēm. Šoreiz viņi vēra vaļā savas čeku grāmatiņas, un drīz vien trestam bija vajadzīgie līdzekļi, lai pārņemtu zooloģisko dārzu.

Tas nozīmē, ka pēc divdesmit diviem sūra darba ga­diem esmu sasniedzis to, pēc kā biju viskvēlāk ilgojies, un beidzot varēšu palīdzēt dzīvniekiem, kas man visu mūžu sagādājuši tik daudz prieka un interesantu brīžu. Es gluži labi saprotu, ka mūsu iespējas ir gaužām nie­cīgas, bet, ja mēs ar saviem pūliņiem varam paglābt no iznīcības kaut sīku daļiņu apdraudēto dzīvnieku un ar savu darbu radīt cilvēkos interesi par sugu sagla­bāšanas nepieciešamību, tad mūsu darbs nebūs bijis veltīgs.