Muiža dzīvniekiem.

SEPTĪTĀ NODAĻA GORILLA VIESISTABĀ

Godājamais mister Darel, vai Jūs, lūdzu, nevēlētos mūsu Rezus pērtiķi? Viņš ir izaudzis ļoti liels, lec mums virsū no kokiem, nodara visādu postu un sagādā briesmīgi daudz nepatikšanu. Mana māte jau trīsreiz dabūjusi likties gultā un izsaukt ārstu . . .

Kad uz beigām gāja jau otrais gads kopš mūsu zoo­loģiskā dārza nodibināšanas, es nospriedu, ka tas ir pietiekami nostiprinājies, lai nekalpotu vairs zvēru demonstrēšanai vien, un jāsāk kaut ko darīt savvaļas dzīvnieku aizsardzības labā. Domāju, ka vajadzētu pa­kāpeniski atbrīvoties no parastākajiem eksponātiem un aizstāt tos ar retiem un apdraudētiem dzīvniekiem. Ar to es domāju dzīvniekus, kam draud iznīcināšana sav­vaļas apstākļos. Tas bija garš un skumjš saraksts; nemaz neuzskaitot rāpuļus, iznāca trīs biezi sējumi. Nesapratu, ar kuriem apdraudētajiem dzīvniekiem no šā garā saraksta sākt, bet tad pēkšņi izlemšana vairs nebija atkarīga no manis.' Kāds dzīvnieku tirgotājs pie­zvanīja un apjautājās, vai es nevēloties pirkt gorillas mazuli.

Gorillu nekad nav bijis skaitā pārlieku daudz, tur­klāt, ievērojot politisko stāvokli, kāds patlaban valdīja

Āfrikā, man šķita, ka tiem nākamo divdesmit gadu laika varēja draudēt pilnīga iznīcība, jo jaunnodibinato valstu valdības tuvākajos gados būs pārāk aizņemtas, tās gribēs sevi apliecināt pasaules priekšā, ta ka tam neatliks laika sevišķi rūpēties par savas zemes savva|as dzīvniekiem; un vēsture aizvien no jauna pierādījusi, cik ātri kāda suga, pat ja tā ir liela, var iznīkt. Tādēļ gorilla atradās mana saraksta sākumā.

Nebiju tomēr īsti pārliecināts, vai dzīvnieks, par kuru šajā gadījumā bija runa, patiesi ir gorilla. Pieredze mani izmācījusi, ka caurmēra dzīvnieku tirgotājs ar zināmām grūtībām vēl prot atšķirt putnu, rāpuli un zīdītājdzīvnieku, taču tālāk viņa zooloģijas zināšanas parasti nesniedzas. Man šķita ļoti iespējams, ka goril­las mazulis īstenībā būs šimpanzes mazulis. Tomēr nedrīkstēju piedāvājumu noraidīt, jo varbūt tas tiešām bija gorillas mazulis.

Cik jūs par to prasāt? — es jautāju un satvēru klausuli ciešāk rokā.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — tirgotājs atbildēja.

Man acu priekšā uz mirkli neskaidri pavīdēja bankas

direktora seja, bet es vīziju enerģiski atvairīju.

Labi, — es sacīju, cerēdams, ka mana balss skan droši un noteikti, — satiksimies Londonas lidlaukā, un, ja tas būs labā kondīcijā, es to pirkšu.

Noliku klausuli un ieraudzīju Džekiju, kas bargi skatījās manī.

Ko tu gribi pirkt? — viņa noprasīja.

Gorillas mazuli, — es vienaldzīgi atteicu.

Ai, cik burvīgi! — sajūsmā iesaucās māte. — Tie ir tādi mazi, jauki radījumi!

Džekija domāja praktiskāk.

Cik? — viņa jautāja.

Īstenībā ļoti pieņemama cena, — es atbildēju, — tu pati zini, kāds retums ir gorillas, un zini arī, ka esam nolēmuši savākt retus dzīvniekus. Manuprāt, tā ir lieliska izdevība …

Cik? — Džekija mani rupji pārtrauca.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju, gaidī­dams, ka sāksies vētra.

Tūkstoš divsimt mārciņu? Tūkstoš divi simti mar- ciņu? Tu laikam tiešām esi jucis. Tev ir pārtērēts rēķins nacionālā parāda apmērā, bet tu mierīgi saki, ka mak­sāsi tūkstoš divsimt mārciņu par gorillu. Tev, nudien, nav visi mājās. Kur tu, dieva vārdā, domā ņemt tūkstoš divsimt mārciņu? Un ko teiks bankas direktors, to dzir­dēdams? Nē, man šķiet, tu esi pilnīgi zaudējis prātu.

Dabūšu naudu no citiem avotiem, — es drūmi at­teicu. — Vai tu nezini, ka šajā salā dzīvo daudz bagātu ļaužu, kas nedara neko citu, tikai augu dienu vizinās no vienām kokteiļu viesībām uz otrām kā japāņu valsējošo peļu bars? Ir pienācis laiks, lai arī viņi sāktu kaut ko darīt dzīvnieku aizsardzības labā. Lūgšu, lai viņi naudu saziedo.

Tā ir vēl stulbāka ideja nekā tava iedoma katrā ziņā pirkt gorillu, — Džekija sacīja.

Nelikdamies ne zinis gar sievas pesimistiskajiem un * aplamajiem uzskatiem par sabiedrību, es atkal pacēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu.

Hallo! Hop? Runā Džerijs.

Hallo! — Hops rezignēti atsaucās. — Ar ko varu tev palīdzēt?

Hop, gribēju palūgt, lai tu man nosauc visus šās salas bagātākos cilvēkus.

Bagātākos cilvēkus? — Hops izbrīnījies jautāja. — Ko tu esi sadomājis?

Man tikko piedāvāja pirkšanai gorillas mazuli par ļoti pieņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … bet diemžēl man patlaban nav to tūkstoš divu simtu pie rokas …

Mana teikuma beigas noslāpa Hopa skaļajos smiek­los.

Un tu ceri, ka salas bagātnieki tev to nopirks? — viņš, smieklos aizelsies, jautāja. — Džerij, tu patiesi esi ķerts.

Nesaprotu, kas tur aplams, — es pretojos, — vi­ņiem vajadzētu priecāties, ka var ziedot naudu tik reta dzīvnieka iegādei. Galu galā — ja drīzumā nesāks ne­brīvē pavairot gorillas un citus tamlīdzīgus dzīvniekus, Jie iznīks pavisam, āie cilvēki taču to saprot?

Bīstos, ka nesaprot, — Hops atteica. — Es to saprotu, un tu to saproti, bet bīstos, ka vidusmēra cil­vēkam tas ir gluži vienalga.

Laikam jau tev taisnība, — es drūmi piekritu, — un tomēr man šķiet, ka ir vērts pamēģināt.

Vari mēģināt, bet es gan tavā vietā pārāk nepa­ļautos uz viņu devību, — sacīja Hops. — Labi, pēc pus­stundas tev piezvanīšu.

Pēc pusstundas Hops man pa telefonu nodiktēja sarakstu ar apmēram piecdesmit uzvārdiem, kurus es drudžaini pierakstīju. Tad pārlaidu acis telefona numu­riem, dziļi ievilku elpu un sāku.

Labrīt, misis Makgergla! Runā Džeralds Darels no zooloģiskā dārza. Ļoti atvainojos par traucējumu, bet man tikko piedāvāja gorillas mazuli… par ļoti pie­ņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … protams, jā, bet par gorillu tas nemaz nav daudz… jā, es gri­bēju pavaicāt, vai arī jūs negribētu nopirkt kādu mazu daļiņu, teiksim, vienu kāju? Esat ar mieru? Tas ir ļoti laipni… sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos!

Ap lenča laiku biju savācis divsimt mārciņu. Vēl va­jadzīgs tikai tūkstotis, un gorilla būs mans. Tik tālu biju ticis, kad konstatēju, ka nākamais kandidāts manā sarakstā ir majors Domo. Nekad nebiju viņu sastapis, un man nebija ne jausmas, kā viņš reaģēs uz manu piedāvājumu nopirkt gabaliņu gorillas. Man par lielu atvieglojumu, šis ierosinājums viņu uzjautrināja, jo viņš sāka smieties.

Cik tad tas maksā? — viņš jautāja.

Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju.

Un cik jūs jau esat savācis?

Divsimt mārciņu.

Labi, — majors Domo noteica, — pienāciet pēc­pusdienā, es segšu atlikumu.

Teikt, ka es paliku bez valodas, būtu bijis pārāk maz. Paceldams klausuli, biju cerējis uz divdesmit piecām, varbūt pat uz piecdesmit mārciņām. Par simtu neiedro­šinājos ne sapņot. Un nu majors Domo man pasniedza gorillas mazuli, tā sakot, uz paplātes. Stostīdamies no­murmināju pateicības vārdus, nosviedu klausuli un metos uz dārzu, lai katram, kas gadījās ceļā, pastās­tītu, ka mums būs gorillas mazulis.

Pienāca lielā diena, kad lidoju uz Londonas lidostu, lai saņemtu pērtiķi. Baidījos vienīgi no tā, ka aizlidojis tomēr satikšu šimpanzi. Tirgotājs mani sagaidīja un

aizveda uz telpu, ko lidostā iekārtojusi Dzīvnieku aiz­sardzības biedrība. Viņš atvēra durvis, un pirmie, ko ieraudzīju, bija divi šimpanžu mazuļi, kas sēdēja uz galda un apcerīgi čāpstināja banānus. Man pavisam saplaka dūša, un es garā jau redzēju sevi atgriežamies Džersijā tukšām rokām. Bet tirgotājs piegāja pie krā­tiņa istabas kakta, atvēra durtiņas, un manā dzīvē ienāca N'Pongo.

Viņš bija apmēram astoņpadsmit collu augsts, tur­klāt skaistākais un ņiprākais gorillas mazulis, kādu man jel kad bija gadījies redzēt. Viņš pārtenterēja pāri ista­bai pie manis un pacēla roķeles, gaidīdams, lai viņu paņem klēpī. Jutos pārsteigts par mazuļa svaru samērā ar augumu, taču tūliņ redzēju, ka svaru dod tikai kauli un muskuļi; viņam nebija nevienas unces lieku tauku. Gaišais šokolādes krāsas kažoks bija biezs un mīksts, bet roku, kāju un sejās āda gluda un mirdzoša kā lak­āda. Acis bija mazas, dziļi iegrimušas un mirdzošas kā oglītes. Viņš atlaidās manās rokās un brītiņu vērīgi, acis nemirkšķinādams, mani nopētīja, tad pacēla resno, maigo rādītājpirkstu un aptaustīja manu bārdu. Paku­tināju viņam sānus, un viņš locījās manās rokās, aiz- ' smakušā balsī grudzinādams, bet acīs spulgoja jautrība. Nosēdināju viņu uz piemērota galda un pacienāju ar banānu, kuru viņš pieņēma, labpatikā ņurdēdams kā lācēns, un sāka ļoti glīti ēst, gluži citādi nekā šimpan­zes, kas piestūķēja muti tik pilnu, cik vien varēja. Izrak­stīju čeku, un mēs, neklausīdamies uz protesta rūcie­niem, ieslodzījām N'Pongo atpakaļ krātiņā un steidzā­mies, lai laikā sasniegtu lidmašīnu uz Džersiju.

Kad nosēdāmies lidlaukā, izcēlu N'Pongo no krātiņa, un ceļā uz zooloģisko dārzu viņš sēdēja man klēpī, ar lielu interesi noraudzīdamies uz govīm, kam braucām garām, un šad tad pagriezdamies atpakaļ, lai palūkotos man sejā. Kad nonācām galā, aiznesu viņu uz mūsu dzīvokli, jo krātiņš vēl nebija gluži gatavs un es biju nolēmis, ka viņš dažas dienas pavadīs mūsu viesis­tabā. N'Pongo nopietnā, cienīgā izturēšanās un visai skumīgā seja tūliņ iekaroja tiklab mātes, kā Džekijas sirdi, un jau drīz vien mazulis zvilnēja uz dīvāna, bet viņas viena par otru cienāja viņu ar kārumiem un viss personāls nāca augšā apliecināt viņam savu cieņu, it

kā N'Pongo būtu kāds melnādains valdnieks. Tā kā biju savā laikā diezgan smagi cietis, turēdams dzīvokli šimpanzi Camliju, no rūgtas pieredzes zināju, ka pēr­tiķi labāk par jebkuru citu prot neticami īsā laika pār­vērst civilizētu mājokli par kaut ko līdzīgu bumbas sprādziena piemeklētai vietai, tādēļ vēroju N'Pongo kā vanags. Kad viņam apnika gulšņāt uz dīvāna, viņš no­lēma iziet apgaitā pa istabu, lai aplūkotu visu intere­santo. Lēnām viņš apstaigāja istabu kā mazs, melns profesoriņš muzeju, apstādamies, lai ciešāk paraudzītos uz kādu gleznu, vai pieskardamies kādam greznum- priekšmetam, taču darīja to ļoti maigi un nemaz nebija jābīstas, ka viņš varētu kaut ko salauzt. Pēc pieredzes ar Camliju mani pilnīgi savaldzināja N'Pongo smalkā uzvešanas. Viņu vērojot, varēja nodomāt, ka viņš uz­audzis cilvēku mājoklī. Izņemot sīko kļūmi, kad viņš pieslapināja grīdu (galu galā nevarēja taču arī pra­sīt, lai viņš zinātu, ka labākajās aprindās tā nemēdz darīt), viņa uzvešanās bija tik pieklājīga, ka pēc tam, kad vakarā bijām viņu apguldījuši, māte no visas sirds centās mani pārliecināt, lai paturot N'Pongo dzī­vokli uz visiem laikiem. Taču es biju dabūjis

mācību no Čamlija, tādēļ izlikos viņas lūgšanos nedzirdam.

N'Pongo, protams, neatstāja viesistabu gluži tādā stāvoklī, kādā bija to atradis atnākdams, bet to ari nevarēja gaidīt. Kaut gan viņa manieres bija priekšzī­mīgas, viņš tomēr bija tikai mazulis, un nevarēja gri­bēt, lai viņš automātiski iemācās civilizēti uzvesties tā­dēļ vien, ka dzīvo civilizētā mājā. Viesistabā, kad N'Pongo no tās izvācās, palika diezgan daudz pēdu, kas liecināja par viņa uzturēšanos: uz vienas sienas, piemēram, bija izveidots rotājums, kas atgādināja Ja­pānas karti, ko zīmējis kāds stipri žūpībai nodevies senlaiku marīnists. Zīmējums bija sulīgi sarkanā krāsā, par ko jāpateicas manai iedomai pacienāt N'Pongo ar konservētām avenēm. Tās viņam garšoja, un viņa prieks par jauno piedevu ēdienu kartē bija radījis Ja­pānas karti. Un tad -salmi. Izņemot petroleju, nezinu nevienu citu vielu, kas tik sīksti ielīstu katrā kaktiņā un spraugā — gluži kā neiznīdējami parazīti, iekams jūs pagūstat to pamanīt. Vēl mēnešiem pēc N'Pongo neilgās uzturēšanās mūsu viesistabā bijām spiesti at­vainoties ciemiņiem- grīdas dēļ, kura, kaut arī apstrā­dāta ar putekļu sūcēju, joprojām atgādināja sešpa­dsmitā gadsimta kroga grīdu. Un durvju rokturis bija sērīgi nošļucis uz leju kopš tās dienas, kad N'Pongo paēdis gribēja nākt man pakaļ ārā no istabas. Zinā­dams, ka rokturis ar kaut kādām burvestībām atdara un aizdara durvis, bet īsti neprazdams ar to rīkoties, viņš bija iekāries tajā ar visu auguma svaru. Veltīgi mēģi­nādams atliekt durvju rokturi iepriekšējā stāvoklī, es atskārtu, ka N'Pongo patlaban ir tikai divi gadi un ka viņa spēks pieaugs reizē ar ķermeņa izmēriem.

Sevišķi interesanti man bija vērot viņa atšķirīgo at­tieksmi pret problēmām un situācijām. Ja, piemēram, šimpanzes mazulis atradies ārpus krātiņa un tad atkal ielikts atpakaļ, tas uzvedas kā viseksaltētākā sengrieķu traģēdijas varone — plēš spalvu, trakās dusmās vārtās pa grīdu, spiedz ko māk un dauza ar kājām pa jebkuru koka priekšmetu. N'Pongo izturējās pavisam citādi. Kaut ar nepatiku, viņš tomēr nepretojās, ja viņu atkal ieslodzīja atpakaļ krātiņā. Viņš, protams, darīja visu iespējamo, lai novērstu jūsu prātus no šīs akcijas, bet, atskarzdams, ka tas tikpat ir neizbēgami, padevās ar cieņu. Viņa vienīgais protests bija pāris spalgu, žēla­bainu brēcienu, kad viņš redzēja jūs aizejam, turpre­tim jebkurš šimpanze viņa vecumā un apstākļos vēl krietnu brīdi histēriski plosītos. Pateicoties pievilcīgajai ārienei un stājai, labajām manierēm un labi attīstītajai humora izjūtai N'Pongo ļoti īsā laikā kļuva par visa zooloģiskā dārza mīluli. Jaukās pēcpusdienās viņu iz­veda arā mauriņā pie lapegļu dzīvžoga, kur viņš varēja iepriecināt savus apbrīnotājus: ar garlaikotu sejas iz­teiksmi vārtīties pa zāli vai arī ar viltīgu dzirkstelīti acīs izlikties, ka gudro, kādā pozā vislabak ļaut kādam nopietnam apmeklētājam viņu nofotografēt, un tad iz­šķirošajā mirklī sagrabt nelaimīgā cilvēka kāju un pa­raut uz priekšu, — šis joks viņu varen iepriecināja un parasti beidzās ar to, ka apmeklētājs krītot nospieda aparāta slēdzi un nofotografēja zālāju, uz kura nekas nebija redzams.

Divpadsmit mēnešos N'Pongo bija izaudzis gandrīz divtik liels, un es jutu, ka ar labu vai ar ļaunu jālūko sagādāt viņam partneri. Manuprāt, vienīgi naudas trū­kums var attaisnot zoploģisko dārzu, ja tajā tur dzīv­niekus tikai parādīšanai, necenšoties sagādāt tiem par­tneri; galvenokārt tas attiecināms uz cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Sī problēma nav aktuāla, kamēr viņi ir vēl pavisam jauni, jo tad viņi uzskata visus apkārtējos cilvēkus par savu pieņemto, kaut arī varbūt mazliet ērmīgo ģimeni. Taču drīz pienāk laiks, kad viņi tā pie­ņemas spēkā, ka jūs, ja esat saprātīgs cilvēks, vairs nevarat izturēties pret viņiem tikpat intīmi kā senāk. Kad trīs vai četrus gadus vecs gorilla, šimpanze vai orangutans parauj jūs aiz kājas vai lec no pieklājīga augstuma jums uz skausta, tad jums jāturas visiem spēkiem; bet viņš to dara tādēļ, ka jūs esat viņa vienī­gais rotaļu biedrs. Ja viņš dzīvo vientulībā un ir mier­mīlīgas dabas pērtiķis, viņš tādā pašā veidā lūkos rota­ļāties ar jums arī tad, kad būs vienpadsmit un divpad­smit gadus vecs; bet jums tādas rotaļas var maksāt lauztu kāju vai lauztu sprandu. Ja šādam sirsnīgas, jautras dabas dzīvniekam, vienam pašam dzīvojot, būs laupīta gan paša sugas brāļu, gan cilvēku sabiedrība, tad nav jābrīnās, ka viņš ar laiku kļūs par īgnu, melan­holisku radījumu. Man ļoti negribējās piedzīvot, ka ari N'Pongo deģenerētos un izvērstos par vienu no tiem varenajiem, bet skumjajiem un vientuļajiem antropoī- diem, kādus esmu redzējis daudzos zooloģiskajos dār­zos (arī tādos, kuru rīcībā ir bagātīgi līdzekļi, lai iegādātos šiem dzīvniekiem partneri), tādēļ nospriedu, ka pienācis laiks mēģināt iegūt N'Pongo sievu, kaut arī zināju, ka mūsu fondi tik tālu nesniegs. Piezvanīju tam pašam tirgotājam, no kura bijām dabūjuši N'Pongo, un apjautājos, vai būtu kāda iespēja iegūt sieviešu kārtas gorillu. Viņš man atbildēja, ka viņam tāda tikko piedāvāta, apmēram gadu jaunāka par N'Pongo, bet pašreiz sakarā ar politisko stāvokli Āfrikā cenas cēlušās, un viņš noprasīja pusotra tūkstoša mār­ciņu. Pagāja divas dienas, kamēr es cīnījos ar savu sirdsapziņu. Zināju, ka nevaram sadabūt tādu naudu uzreiz, bet droši vien mēs varētu to savākt pēc zināma laika posma. Zvanīju tirgotājam vēlreiz un jautāju, vai viņš nevarētu dzīvnieku mums pārdot uz nomaksu. Vi­ņam par godu un man par lielu atvieglojumu — viņš bija ar mieru un apsolīja, ka aģents pēc nedēļas nogā­dāšot gorillu Džersijā. Viss zooloģiskais dārzs ar aiz­turētu elpu gaidīja šo dienu. Man bija visai nepatīkama saruna ar bankas direktoru, un, tās pamudināts, es nākamajā nedēļā liku pagatavot ziedojumu vākšanas kārbu, virs kuras bija piestiprināts uzraksts: «Esam nopirkuši Nendiju uz nomaksu, lūdzu, palīdziet mums kārtot maksājumus termiņos.»

Tā ieradās Nendija — iespiesta sprostā, kas man būtu licies pārāk mazs pat vāverei. Viņa, tāpat kā N'Pongo, izskatījās ļoti labi: spoža spalva, pati apaļa, un ādai zīda mirdzums, taču visdziļāko iespaidu uz mani jau pašā pirmajā mirklī atstāja viņas acis. N'Pongo, kā jau sacīju, bija mazas, dziļas ačeles, kurās vienmēr dzirkstīja viltība un jautrība. Nendijas acis bija lielas un mirdzošas, un, kad viņa tās pagrieza sānis, kļuva redzams baltums, taču tās bija iebiedētas acis, kas ne­kad neraudzījās uz cilvēku tieši. Tās bija tāda dzīv­nieka acis, kuram nav bijusi liela pieredze ar cilvēkiem, bet arī tā paša mazumiņa pieticis, lai cilvēkiem neuz­ticētos un tos necienītu. Kad izlaidām Nendiju no sprosta, man atklājās cēlonis: šķērsām pāri galvvidum stiepās collas septiņas gara rēta. Acīmredzot, gorillu gūstot, kāds drosmīgs entuziasts būs belzis viņai ar mačeti un kā ar bārdas naža asmeni pāršķēlis pakausi. Droši vien asmens paslīdējis, citādi galva būtu pār­šķelta vidū pušu. Ja Nendija šādā kārtā bija iepazinu­sies ar cilvēku dzimumu, tad nedrīkstēja ņemt viņai ļaunā naidīgumu. Cirtiens bija jau pilnīgi sadzijis, un zem spalvas bija redzama vienīgi garā, baltā rēta, kas man neviļus atgādināja nekam nevajadzīgo dekoratīvo griezienu, ko tik daudzi afrikāņi ar bārdas nazi izdara paši savai galvai.

Veselu diennakti noturējām Nendiju īpašā krātiņā, lai viņa pierod. Krātiņš atradās blakus N'Pongo miteklim, lai viņa varētu redzēt savu nākamo vīru, taču viņa pret to izturējās tikpat vienaldzīgi kā pret mums. Ja sākāt ar Nendiju runāt un raudzījāties viņai cieši sejā, viņas skatiens slīdēja no vienas puses uz otru, sastopoties ar jūsu acīm tikai uz mirkli, lai novērtētu, kas no jums gaidāms. Beidzot, nospriedusi, ka stiepļu režģis, kas atrodas vidū, padara cilvēku mazāk bīstamu, viņa, jums vairs skatienu neuzmetusi, pagrieza muguru. Nendijai bija tik nelaimīga un pārbiedēta seja, ka modās vēlē­šanās piekļaut viņu pie krūtīm un apmīļot, taču viņa bija pārāk dziļi ievainota un nemūžam nebūtu to pieļā­vusi. Aprēķināju, ka paies vismaz pusgads, līdz iegū­sim viņas uzticību, kaut arī turpat blakus būs N'Pongo, kas tik labi satiek ar cilvēkiem.

Tas rīts, kad ielaidām viņu N'Pongo krātiņā, būtu kalendārā bijis jāatzīmē kā svētku diena, un tomēr mēs baidījāmies. N'Pongo bija ļoti labi iekārtojies, un viņš ar savu sabiedrisko raksturu droši vien uzskatīja sevi par vienīgo gorillu pasaulē un visus cilvēkus par sa­viem draugiem. Nezinājām, kā viņš uzņems Nendijas īdzību un pret cilvēkiem naidīgo attieksmi. Kaut arī N'Pongo no sava krātiņa bija veselas divdesmit četras stundas varējis vērot Nendiju blakus krātiņā, viņš to­mēr nebija par to izrādījis ne mazāko interesi. Kad tuvojās lielais iepazīstināšanas brīdis, mēs bijām ap­bruņojušies ar ūdens spaiņiem, slotām, tīkliem un ga­riem mietiem, gadījumam, ja varbūt saderināšanās cere­monija nenorisētu tik romantiski, kā to parasti mēdz aprakstīt sieviešu žurnālos. Kad viss bija sagatavots,

atbīdījām durvis, un Nendija, neuzticīgi visapkārt ska­tīdamās, ieslīdēja no šaurā sprosta N'Pongo samērā greznajā mājoklī. Tur viņa aptupās, atspiedusi muguru pret sienu un ar aizdomu pilnu, tomēr kareivisku iz­teiksmi sejā ziņkārīgi šaudīja skatienus uz visām pu­sēm. Nu viņa tiešām atradās vienā krātiņā ar N'Pongo, kas sēdēja zarā, vērodams viņu ar to pašu vienaldzīgo neuzticību, ar kādu viņš mēdza noskatīties uz katru jaunu, nepazīstamu ēdienu, un mēs redzējām, ka Nen­dija ir daudz mazāka par viņu — gandrīz uz pusi. Viņi vairākas minūtes neatņēmušies vēroja viens otru, ka­mēr mēs režģa otrā pusē aši pārbaudījām, vai mūsu ūdens spaiņi, tīkli, mieti utt. ir pa ķērienam.

Bija pienācis kritiskais mirklis: tiklab abi gorillas, kā arī mēs bijām pilnīgi sastinguši. Ikvieņs cilvēks no malas, kurš nezināja apstākļus, būtu mūs noturējis par ērmīgākajiem Tiso kundzes vaska figūru muzeja eksponātiem. Tad N'Pongo izstiepa melno roku ar pirk­stiem krietnu cīsiņu resnumā un garumā, ieķērās stiepļu režģī un uzmanīgi noslīdēja lejā. Tur viņš no­stājās un tik pamatīgi ņēmās pētīt zāģskaidu kaudzīti, it kā pirmoreiz mūžā būtu kaut ko tamlīdzīgu ierau­dzījis. Tad nevērīgā, grīļīgā gaitā apmeta pusloku, pie­iedams Nendijai pavisam tuvu, un, nepametis uz viņu ne acī, zibenīgā ātrumā izšāva uz priekšu garo, spē­cīgo roku, sagrāba pilnu sauju viņas spalvu, no visa spēka paplēsa un žigli aizbēga uz krātiņa otru kaktu, izlikdamies neko nezinām. Nendija, kurai pēc dabas bija — un, bīstos, vienmēr arī būs — visai gausa uz­tveres spēja, atjēdzās tikai tad, kad N'Pongo jau bija pēdas sešas atstatu. Viņas niknais rūciens un zobu at- ņirgšana vairs neradīja nekādu efektu. Pirmajā raundā tātad bija uzvarējis N'Pongo, taču, lai viņam nesakāptu galvā vīrieša pārākuma apziņa, mēs nolēmām laist darbā rezerves. Aizvācām spaiņus un tīklus un atnesām divas lielas bļodas sulīgu, gardu augļu. Vienu nolikām priekšā N'Pongo, otru — Nendijai. Bija tikai viens sa­spīlējuma mirklis, kad N'Pongo, pārbaudījis savu šķīvi, nosprieda, ka Nendijas traukā varbūt ir īpaši gardumi, kādu viņam nav, un devās to pārbaudīt. Taču Nendija joprojām turēja ļaunu prātu par izplūkto spalvu un uz N'Pongo tuvošanos viņas šķīvim atbildēja tik karei-

18 - 1224

viski, ka N'Pongo, īstenībā būdams labsirdīgs un pa­gļēvs radījums, tūliņ devās atpakaļ pats pie sava ēdiena trauka. Nākamo pusstundu abi mierīgi mielojās katrs savā krātiņa kaktā. Tonakt N'Pongo kā parasts nogu­lēja uz savas koka lāviņas, bet Nendija kā ietiepīga sufražiste pavadīja nakti, saritinājusies uz grīdas. Visu

nākamo dienu viņu starpa notika īsi' turnīri, par to, kādu pozīciju kuram ieņemt. Viņi izstrādaja paši savu etiķeti: vai Nendija drīkst šūpoties trosē, ja N'Pongo sēž uz sijas? Vai N'Pongo drīkst čiept Nendijas bur­kānus, pat ja tie ir mazāki par viņa paša burkāniem? Sī cīņa bija tikpat bērnišķīga kā vispārējās vēlēšanas, tikai trīskārt interesantāka. Taču līdz vakaram Nendija bija izcīnījusi, tā teikt, vēlēšanu tiesības gorillu sievie­tēm, un viņi abi kopā nolikās gulēt uz koka lāviņas. Spriežot pēc tā, cik mīlīgi N'Pongo ieritinājās Nendijas līkumā, varēja redzēt, ka viņam nav nekādu iebildumu pret invāziju viņa guļamistabā.

Jau no paša sākuma bija skaidri redzams, ka mūsu gorillu laulības būs laimīgas. Kaut arī ļoti dažāda rak­stura, viņi nepārprotami dievināja viens otru. N'Pongo bija ģimenes jokdaris un āksts, turpretim Nendija bija daudz rāmāka, apcerīgāka un aizdomīgāka. N'Pongo viņu kaitināja un nerroja bez kāda ļaunuma, tīrā joka pēc, un Nendija, šķiet, to saprata. Reizēm tomēr viņai labsirdīgā kaitēšanās apnika: tā laikam jūtas katra profesionāla jokdara sieva. Kad pacietības mērs bija pilns, viņa apskaitās un zibošām acīm un atžņiebtiem zobiem sāka trenkāt N'Pongo pa krātiņu, bet viņš joza pa priekšu, histēriski ķiķinādams. Ja izdevās N'Pongo noķert, Nendija sāka viņu apstrādāt ar dūrēm, bet viņš gulēja zemē, kamolā sarāvies. Nendija, par spīti savam milzu spēkam, būtu varējusi izmēģināt dūres arī pie cementa bluķa, jo N'Pongo mierīgi čurnēja kamolā, savā nodabā smējās, un acīs viņam visu laiku spīdēja lab­sirdīgas dzirkstītes. Kad Nendija piekusa apstrādāt N'Pongo muskuļaino augumu, viņa aizsoļoja uz krā­tiņa otru galu, bet N'Pongo piecēlās sēdus, izpurināja zāģskaidas no kažoka, aši nobungoja triumfa maršu pa krūtīm vai vēderu un palika sēžam sakrustotām rokām, spulgām acīm, domādams, kādu jaunu triku viņam izgudrot, lai pakaitinātu sievu.

Es sapratu, ka divu tik retu un vērtīgu dzīvnieku ieguvums man ir liela laime, taču redzēju, ka no šā brīža mums būs jādzīvo nemitīgās bailēs un bažās par viņu veselību un labklājību: tiklīdz viens no viņiem bija ievilcis degunā zāģskaidas un nošķaudījās, mēs jau šausmās saausījāmies — vai tikai tā nav ieskaņa

plaušu karsonim vai kaut kam vēl ļaunākam? Viņu vēdera darbība kļuva par vienu no mūsu ikdienas sa­runu tematiem. Biju iekārtojis zooloģiskajā dārzā lie­lisku sazināšanās sistēmu, jo, kaut arī dārzs nav liels, tomēr ļoti daudz laika prasītu kāda cilvēka sameklē­šana tieši tajā brīdī, kad viņa ievajadzējās. Dažādās stratēģiski svarīgās vietās visā zooloģiskajā dārzā bija pie sienām piestiprinātas mazas, melnas kārbiņas, lai personāls varētu sarunāties ar kantori, un otrādi. Viena šāda kārbiņa atradās arī mūsu dzīvoklī, tā ka kalpotāji varēja mani allaž informēt par notiekošo vai brīdināt, ja atgadījās kas ļauns. Taču reiz sāku apšaubīt šās sistēmas jaukumu. Pie mums ciemojās cilvēki, kurus vēl visai maz pazinām. Parastas, neinteresantas saru­nas laikā, kādas jāpacieš šādās viesībās, melnā kastīte uz grāmatu plaukta brīdinot iečerkstējās, un, iekams paspēju piesteigties un to izslēgt, atskanēja drūma aiz- kapa balss:

— Mister Darel, gorillām atkal caureja.

Nezinu nevienu piemērotāku repliku, lai sabojātu no­skaņojumu viesībās. Taču N'Pongo un Nendija auga stundām, nevis dienām, un nesaslima ne ar vienu no tām slimībām, no kurām tik ļoti baidījāmies.

Bet tad N'Pongo pirmo reizi nopietni sasirga. Es gatavojos trīs nedēļas pavadīt Dienvidfrancijā. Tas bija ar darbu saistīts atvaļinājums, jo mums līdzi brauca BBC režisors, kuru es cerēju pārliecināt, ka nepiecie­šams uzņemt filmu par dzīvi Kamargas salā. Vietas viesnīcā bija rezervētas, cilvēkiem, sākot ar toreadoriem un beidzot ar ornitologiem, bija paziņots par mūsu ierašanos, un viss šķita labākajā kārtībā. Un tad pēk­šņi, četras dienas pirms mūsu aizbraukšanas, saslima N'Pongo. Viņa dzīvesprieks un jautrība bija zuduši; viņš gulēja ui grīdas vai uz lāviņas, vēderu ar rokām aptvēris, blenzdams tukšumā, un uzņēma tikai tik daudz barības un piena, lai kaut kā izvilktu dzīvību. Vienīgais slimības simptoms bija akūta caureja. Steigšus tika izdarītas visas analīzes, izpildīti visi veterinārārstu un ārstu priekšraksti, tomēr neizdevās noskaidrot, kas viņu moka. Kā visi cilvēkveidīgie pērtiķi, N'Pongo strauji novājēja. Otrā dienā viņš pilnīgi atteicās no barības un nedzēra pat pienu, bet tas nozīmēja, ka nevaram viņam iebarot ari antibiotiskos līdzekļus. Viņa seja saruka un sačokurojās acīm redzami, un spēcīgais augums sa- kritās. Apaļā vēdera vieta tagad rēgojās tukšums un izspiedušas ribas. Kad caureja parādījās krietni daudz asiņu, vairākumam no mums zuda cerības uz N'Pongo izveseļošanos. Sapratām: ja vien viņš kaut ko ieēstu, viņam rastos mazliet spēka pretoties slimībai, lai tā būtu kāda būdama, tas viņu mazliet atžirdzinātu arī no dziļās melanholijas, kurā viņš bija iegrimis, kā tas mēdz būt gandrīz ar visiem antropoīdiem, kad tie saslimst.

Mēs ar Džekiju aizbraucām uz tirgu Sentheljerā un apstaigājām košos stendus, kas grupējas ap burvīgo Viktorijas laika strūklaku ar tās ģipša ķerubu, palmām, zīdpapardēm un tradicionālajām sarkanajām, resnajām zelta zivtiņām. Bija ārkārtīgi grūti izraudzīties kaut ko N'Pongo apetītes ierosināšanai, jo viņa parastā ēdienu karte bija ļoti daudzveidīga un bagāta. Tādēļ sapirkā- mies dažādus retus gardumus, kas maksāja lielu naudu. Kad bijām jau apkrāvušies ar dažādiem eksotiskiem augļiem un dārzeņiem, es pēkšņi ieraudzīju milzīgu zaļi baltu arbūzu. Arbūzs nebūt negaršo visiem, bet man personiski tas šķiet gardāks par meloni. Iedomājos, ka koši sārtais, kraukšķīgais, sulīgais arbūza mīkstums ar tumšajām sēkliņām varbūt iekārdinās N'Pongo, jo, cik man zināms, viņš vēl nekad nebija to nobaudījis. Pievienojām savai nastai vēl arbūzu un devāmies atpa­kaļ uz majāin.

Neko neēdis un nedzēris, N'Pongo .jutās ļoti vārgs. Džeremijam bija izdevies viņu piedabūt iedzert mazliet vājpiena. Viņš bija ieberzējis N'Pongo smaganas ar dis- prīnu, kas, protams, tūliņ izkusa, un, tā kā N'Pongo nepatika šī garša, viņš labprāt iedzēra pāris malku piena, lai izskalotu muti. Citu pēc cita cēlām viņam priekšā gardumus, ko bijām nopirkuši tirgū, citu pēc cita viņš tos uzlūkoja apatiskām acīm un neaiztika ne siltumnīcas vīnogas, ne avokado bumbierus, ne citus kārumus. Tad nogriezām arbūza šķēli, un pirmo reizi viņš izrādīja kaut kādu interesi. Viņš pieskārās arbūza šķēlei ar pirkstu, tad paliecās uz priekšu un uzmanīgi to apostīja. Nākamajā mirklī N'Pongo bija paņēmis šķēli rokās un, mums par lielu prieku, sāka ēst. Taču pārmērīgām gavilēm pamata nebija, jo zinājām, ka arbūzā nav gandrīz nekādu barības vielu, taču tas bija vismaz pamodinajis viņā atkal interesi par ēdienu. Nākamais uzdevums bija injicēt viņam antibiotikas, jo speciālisti bija vienojušies, ka viņa slimība ir kolīta paveids. Tā kā viņš joprojām atteicās no jebkāda šķid­ruma, kur mēs varētu iejaukt zāles, vienīgā iespēja iedot viņam antibiotisko līdzekli bija injekcija.

Izvedām N'Pongo no krātiņa un ieslodzījām Nendiju; kaut arī viņš bija novājējis, cīnīties ar viņu nebūtu viegli, īpaši ja viņam talkā nāktu sieva, kas pa šo laiku bija kļuvusi liela un ļoti spēcīga. N'Pongo tupēja zīdī- tajdzīvnieku mītnē uz grīdas un vienaldzīgām, dziļi iegrimušām acīm raudzījās visapkārt. Džeremijs ar nepieciešamo arbūza rezervi notupās viņam vienā pusē, lai piesaistītu viņa uzmanību, bet es otrā pusē steidzīgi sagatavoju injekcijas šļirci. N'Pongo ar zināmu inte­resi vēroja manu rīcību un vienreiz pat pastiepa roku un liegi lūkoja pieskarties šļircei. Kad es biju visu sa­gatavojis, Džeremijs ar dažām arbūza šķēlēm mēģināja pievērst viņa uzmanību, bet es, tiklīdz N'Pongo bija novērsies no manis, iedūru viņam gurnā adatu un iz­spiedu šļirces saturu. N'Pongo pat nelikās to manām. Paklausīgi viņš nāca mums līdzi uz krātiņu un, paņē­mis mazu arbūza gabaliņu, nogūlās uz lāviņas, sariti­nājās uz sāniem un, rokas sakrustojis, skatījās sienā. Nākamajā rītā viņš šķita mazliet atlabis, un, rīkojoties tāpat kā iepriekš, mums izdevās izdarīt viņam vēl vienu injekciju. Dienas atlikusī daļa pagāja bez pārmaiņām; kaut arī viņš ieēda mazliet arbūza un iedzēra drusku nokrejota piena, īstu atlabšanas pazīmju nebija.

Nesapratu, ko darīt: pēc divdesmit četrām stundām man vajadzēja izlidot uz Franciju. Tur biju noorgani­zējis veselu bišu spietu palīgu un padomdevēju. Arī BBC uzskatīja, ka ceļojums ir noteikti izlemts. Ja es tagad no tā atteiktos, iznāktu, ka esmu veltīgi sacēlis kājās tik daudz cilvēku, un tomēr neparko nespēju pa­mest N'Pongo, līdz nebūšu pārliecinājies, ka viņš atve­seļojas vai arī vairs nav glābjams.

Taču dienu pirms manas aizbraukšanas notika krass pavērsiens. N'Pongo sāka dzert «Komplanu» — kon­centrētu sauso pienu — un ēst dažādus augļus. Pieva­karē viņš jau jutās daudz labāk un bija krietni ieēdis.

Nākamajā rītā pašā agrumā aizgāju viņu aplūkot, jo rnan vajadzēja paspēt pusdeviņos noķert lidmašīnu uz Dināru. N'Pongo sēdēja uz lāviņas, joprojām vājš un vārgs, tomēr acis pamanīju dzirkstis, kas pēdējās die­nās bija pilnīgi apdzisušas. Viņš labi paēda un no­dzērās «Komplana» pienu, un es redzēju, ka nu viņš patiesi sāk atveseļoties. Aizbraucu uz lidlauku, paguvu tikt lidmašīnā uz Dināru, un mēs laimīgi aizlidojām uz Dienvidfranciju. Bargu naudu man maksāja telefona sarunas ar Džersiju, lai noklausītos informāciju par N'Pongo atveseļošanos, taču ikreiz, kad zvanīju, dzir­dēju, ka viņam klājas arvien labāk. Un, kad Džeremijs man pastāstīja, ka N'Pongo izdzēris veselu pinti «Kom­plana», apēdis trīs šķēles arbūza, vienu aprikozi, trīs ābolus un astoņu olu baltumus, es sapratu, ka varu būt mierīgs.

Kad atgriezos no Francijas, N'Pongo bija atguvis visu zaudēto svaru, un, tiklīdz iegāju zīdītājdzīvnieku mītnē, mani apsveica vecais N'Pongo: masīvs, melns un apajš, un acis viņam draiskulīgi dzirkstīja, kad viņš lūkoja mani pievilināt pietiekami tuvu pie režģiem, lai norautu maniem svārkiem pogas. Vērodams viņu vār­tāmies uz muguras un dedzīgi sitam plaukstas, lai pie­vērstu manu uzmanību, es nodomāju: kaut arī ir bez­gala jauki, ja pieder tādas būtnes kā šī, kaut arī ir ārkārtīgi svarīgi tās saglabāt un vairot nebrīvē, tas tomēr ir abpusīgi griezīgs zobens, jo bailes, kās jāpār­cieš, kad dzīvnieki saslimst, liek padomāt, vai maz va­jadzēja to visu uzņemties.