Muiža dzīvniekiem.

SESTĀ NODAĻA mīlestība un laulība

Godājamais mister Darel,

esmu septiņus gadus veca, un man tikko

piedzima mazs bruņurupucītis …

To, vai dzīvnieks gūstā jūtas labi, var noteikt da­žādos veidos. Vispirms, par to liecina viņa izskats un ēstgriba, jo dzīvnieks, kam kažoks vai spalvās spīd un kam turklāt ir pienācīga ēstgriba, nenīkuļo. Taču vis- pēdējais pierādījums, kas izdzēš visas šaubas par to, vai dzīvnieks krātiņu uzskata par savām īstajām mā­jām, ir iegūts tad, ja dzīvnieki nebrīvē vairojas.

Bija laiki, kad zooloģiskajos dārzos valdīja užskats: ja dzīvnieki nebrīvē nedzīvo ilgu mūžu un nevairojas, tad ar šiem dzīvniekiem kaut kas nav kārtībā; neviens neiedomājās, ka aplamas būtu dzīvnieku turēšanas me­todes. Par dažiem dzīvniekiem mēdza sacīt, ka neesot iespējams tos turēt nebrīvē, un, pat ja tie kādu laiku izvilktu dzīvību, neesot iespējams tos pavairot. Sīs spār­notās atziņas tika izteiktas aizvainotā tonī, it kā ne­jaukie dzīvnieki būtu ļaunprātīgi sazvērējušies pret cil­vēku, atteikdamies dzīvot un vairoties. Savā laikā eksis­tēja garš to dzīvnieku saraksts, kurus neesot iespējams turēt un pavairot nebrīvē; šajā sarakstā ietļipa cilvēk­veidīgie pērtiķi, ziloņi, degunradži, nīlzirgi un tā jopro­jām. Ar laiku, gadiem ritot, uzradās gaišākas galvas, un, visiem par lielu izbrīnu, tika konstatēts, ka dzīv­nieki zooloģiskajos dārzos iet bojā un nevairojas nevis pašu stūrgalvības dēļ, bet gan tādēļ, ka cilvēkiem, ku­riem tie jāaprūpē, trūkst zināšanu un pieredzes. Esmu pārliecināts, ka ir visai maz dzīvnieku sugu, ko nav iespējams ar labiem panākumiem turēt un pavairot zoo­loģiskajā dārzā, ja vien esat atradis īsto pieeju. Ar īsto pieeju domāju to — ja esat izvēlējies pareizā tipa krā­tiņu, barību, kas dzīvniekam vistīkamāka, un — galve­nais — piemērotu partneri. Sākumā tas šķiet visai vien­kārši, bet var paiet vairāki gadi, iekams jums izdodas to visu apkopot.

Laulības zooloģiskajā dārzā, protams, tiek organizē­tas pēc principa, kāds valdīja astoņpadsmitajā gad­simtā mammu aprindās. Taču astoņpadsmitā gadsimta mammām klājās vieglāk: līdz ar meitu izprecināšanu viss beidzās. Zooloģiskajā dārzā jūs nekad nejūtaties īsti drošs, jo atgadīties var nezin kas. Pirms jūs savu jauno pāri, tā sakot, aizvadāt līdz altārim, var gadīties, ka vienam vai otram rodas nepatika pret izraudzīto partneri, un, ja jūs neesat pietiekami piesardzīgs, līgava vai līgavainis pārvēršas par līķi jau labu laiku pirms medusmēneša. Zooloģiskā dārza prečutēvam jāpatur prātā daudzi apsvērumi, ar daudz ko jāriskē, iekams viņš var, atviegloti nopūzdamies, atlaisties krēslā un justies apmierināts, ka ģimene nodibināta. Par tipisku piemēru uzskatāmas Cārīza precības.

Čārlzs ir Gibraltāra magotpērtiķis, kaut gan tas nav zooloģiski pamatoti. Magoti nepieder pērtiķiem vispār, tie ir makaki. Magotu atrašanās Ziemeļāfrikā rada izbrīnu; acīmredzot tie kādreiz aizvesti uz Gibraltāru un kopš tā laika bauda visai apšaubāmo reputāciju, ka esot vienīgie Eiropā dzīvojošie pērtiķi. Čārlzu mums piedāvāja, kad notika angļu Gibraltāra garnizona kār­tējā samazināšana, un mēs ļoti priecājāmies, ka iegūsim viņu. No Gilbraltāra tas ceļoja šurp varen cēli — uz viena no viņas majestātes kuģiem, un mēs magotu prie­cīgi saņēmām. Tupus viņš bija divas pēdas sešas collas augsts, un spalva viņam bija gara, bieza un ruda. Čārlzs staigāja uz četrām kā suns, bet gaužām cienīgi, kā jau tas pieklājas slavenā Gibraltāra garnizona lo­ceklim. Viņam bija spožas, gudras, brūnas acis un jo­cīga bālsārta, vasaras raibumiem sētin nosēta seja. Čārlzs neapstrīdami bija neglīts, tomēr viņa neglītumā slēpās zināma pievilcība. Interesanti, ka Čārlzs, kaut gan spēcīgs pērtiķis, bija ļoti bailīgs, un mēs neva­rējām viņu turēt krātiņā kopā ar citiem primātiem, jo tie viņu nerroja bez žēlastības. Tādēļ ievietojām Čārlzu atsevišķā krātiņā un aizrakstījām Gibraltāra guberna­toram vēstuli, kurā izmeklētiem vārdiem aizkustinoši attēlojām Čārlza vientulību un netieši norādījām, ka mēs ļoti priecātos, ja būtu iespējams iegūt magotu mā­tīti. Saņēmām atbildi, ka jautājums par Čārlza pie­spiedu celibātu apspriests un nolemts, ņemot vērā šo ārkārtējo gadījumu, atsūtīt mums sieviešu kārtas ma­gotu, vārdā Sjū. Tika ekipēts vēl viens viņas majes­tātes kuģis, un noteiktajā laikā Sjū bija klāt.

Ap šo laiku Čārlzs, protams, bija jau it labi iejuties jaunajā krātiņā un pilnīgi uzskatīja to par savu perso­nisko teritoriju; mums nebija ne jausmas, kā viņš rea­ģēs uz otra magota — kaut arī sieviešu kārtas — iera­šanos viņa vecpuiša dzīvoklī. Atnesām Sjū ar visu ce­ļojuma būri un nolikām zemē pie Čārlza krātiņa, tā ka viņi varēja viens otru redzēt. Sjū, ieraudzīdama Čārlzu, ļoti uztraucās un sāka skaļi tērgāt, turpretī Čārlzs, uzmetis viņai pirmo izbrīna pilno skatienu, ap­sēdās un nolūkojās viņā ar tik dziļu pretīgumu un nici­nāšanu mūsainajā fizionomijā, ka mums galīgi saplaka dūša. Taču nebija citas izejas, vajadzēja vien ielaist Sjū krātiņā. Viņa ļoti priecīgi izlēca no būra un devās iz­pētīt jauno mājokli. Čārlzs, kas līdz šim brīdim bija sēdējis zaros un izlicies, ka viņam gar visu notiekošo nav nekādas daļas, nolēma, ka pienācis laiks parādīt, kurš šajā krātiņā saimnieks. Viņš nolēca no koka un metās virsū Sjū; iekams viņa paspēja atjēgt, kas noliek, un sagatavoties aizsardzībai, Čārlzs bija viņai ielaidis zobus plecā, izpluinījis vilnu, iecirtis vairākas pļaukas un ar pamatīgu belzienu kūleņu kūleņiem ielidinājis viņu krātiņa kaktā. Pēc tam viņš uzlēca atpakaļ uz zara, apsēdās un pašapmierināts raudzījās visapkārt, klusi savā nodabā ņurdēdams. Mēs aizsteidzāmies, at­nesām divus lielus traukus ar augļiem un ielikām tos krātiņā; Čārlzs tūliņ nolēca zemē un kā īsts gardēdis sāka pārbaudīt trauku saturu, bet Sjū tupēja kaktiņā un izsalkusi viņu vēroja. Beidzot, nespēdama vairs noska­tīties, kā Čārlzam vīnogu sula tek gar zodu, viņa bai-

līgi parāpās luvāk, pastiepa roku lidz šķīvim un pa­ņēma vienu vīnogu, kuru steigšus iegrūda mutē gadī­jumam, ja Čārlzs atkal uzbruktu. Viņš, aši caur pieri uzmetis Sjū īsu skatienu, izlikās pilnīgi vienaldzīgs; saņēmusi dūšu, Sjū vēlreiz pasniedzās uz priekšu un pagrāba veselu sauju vīnogu. Pēc īsa brītiņa viņi abi draudzīgi ēda jau no viena trauka, un mēs atviegloti nopūtāmies. Stundu vēlāk, garām iedams, redzēju, ka Čārlzs ar svētlaimīgu izteiksmi sejā, acis aizmiedzis, guļ augšpēdu, bet Sjū dziļā nopietnībā rūpīgi šķirsta viņa spalvu. Laikam ar pirmo uzbrukumu Čārlzs bija vienīgi gribējis Sjū darīt zināmu, ka tas ir viņa krā­tiņš un ka viņai, ja gribēs tur mājot, jārespektē viņa autoritāte.

Dažkārt partnerus saviem dzīvniekiem esam ieguvuši visai interesantā veidā. Sevišķi oriģinālā kārtā atradām vīru Flauerai. Flauera bija ļoti skaista Ziemeļamerikas skunksa mātīte un, ka.d ieradās pie mums, bija slaida un gaužām rāma. Taču nelaimīgā kārtā Flauerai likās, ka dzīvē ir tikai divas vērtīgas nodarbības: ēšana un gulēšana. No šāda nogurdinoša dzīves veida viņa beigu beigās tā nobarojās, ka kļuva burtiski apaļa kā bumba. Mēģinājām samazināt pārtikas devu, taču bez panāku­miem. Sākām uztraukties, jo aptaukošanās var dzīvnie­kam nest nāvi tāpat kā badošanās. Skaidrs, ka Flauerai nepieciešamas kustības, bet tikpat skaidrs bija arī tas, ka viņa uz to nejuta ne mazākās patikas. Nolēmām, ka jāsagādā Flauerai vīrs, tomēr tieši tajā laikā skunksu piegāde bija apsīkusi un nevarējām nevienu sadabūt; Flauera turpināja vienā mierā ēst un gulēt. Tad kādu dienu mums ar Džekiju gadījās darīšanās būt Londonā; tā kā mums vēl bija laiks, gājām uz norunāto vietu kā­jām. Iegriezušies kādā šķērsielā, pēkšņi ieraudzījām pretī nākam maza auguma vīriņu zaļā livrejā ar vara pogām, un uz rokas viņš nesa — tavu brīnumu! — mazu šimpanzīti. Pirmajā mirklī apstulbām, ieraudzī­juši dīvaino kombināciju — livreju un šimpanzi —, bet, kad vīriņš bija pienācis klāt, es attapos un viņu ap­turēju.

— Dieva dēļ, ko jūs te darāt ar šimpanzi? — es jau­tāju, kaut gan pats lāgā nesapratu, kādēļ viņam nebūtu tiesību pastaigāties pa ielu ar šimpanzi.

Es strādāju pie vikonta Cērčila, — viņš paskaid­roja, — viņam pieder daudz jocīgu dzīvnieku. Mums ir arī skunkss, bet no tā jātiek vaļā, jo šimpanzei šis nav pa prātam.

Skunkss? — es ieinteresēts noprasīju. — Vai jūs skaidri zināt, ka tas ir skunkss?

Jā, — mazais vīriņš atbildēja, — to es zinu no­teikti.

Tad esat saticis īsto, — es sacīju. — Vai jūs būtu ar mieru nodot manu vizītkarti vikontam Cērčilam un pateikt, ka es ar prieku ņemtu šo skunksu, ja viņš grib no tā šķirties?

Skaidrs, — mazais vīriņš atteica, — man liekas, viņš jums to atdos labprāt.

Atgriezāmies Džersijā, priecīgi cerēdami, ka būsim varbūt atraduši Flauerai ja ne vīru, tad vismaz biedru. Pēc dažām dienām saņēmām laipnu vēstuli no vikonta Cērčila, kurā viņš rakstīja, ka ļoti labprāt nodošot mums savu skunksu un atsūtīšot to, tiklīdz būšot pagatavots būris ceļojumam. Nebija ilgi jāgaida, kad pienāca tele­gramma. Tās saturs bija vienkāršs un lietišķs, un tomēr man šķiet, tā radīja izbrīnu pasta ierēdņos. Telegramma skanēja šādi:

dzeraldam darelam zooloģiskajā darza lezogra dzersija gledstons izlido ar be 112 plkst 19 šodien ceturtdiena saga­tavojiet krātiņu cercils

Kad atvērām krātiņu, redzējām, ka Gledstons ir jauns, skaists skunksu tēviņš, un tas bija uztraukuma pilns brīdis, kad mēs viņu ielaidām Flaueras krātiņā un vērojām, kas nu notiks. Flauera kā parasti gulēja savā salmu migā un izskatījās pēc melnbaltas spal­vainas futbola bumbas. Gledstons ar mazliet tuvredzī­gām acīm noskatījās uz dīvaino priekšmetu un tad piečāpoja tuvāk, lai aplūkotu to pamatīgāk. Sajā brīdī Flauerai gadījās viens no nedaudzajiem nomoda mir­kļiem. Pa visu dienu viņa dažas reizes pamodās, ikreiz apmēram uz trīsdesmit sekundēm, tieši tik ilgi, cik va­jadzīgs, lai pamestu ašu skatienu visapkārt un pārlie­cinātos, vai kāds nav nolicis trauku ar ēdamo, kamēr viņa gulējusi. Gledstons, negaidot ieraudzījis, ka futbola bumbai ir galva, izbrīnā sacēla spalvu. Esmu pārlie­cināts, ka šajā mirklī viņš nesaprata, kas Flauera ir, un viņu par to nevar vainot, jo, pamodusies no dzija miega, viņa parasti izskatījās visai nožēlojama. Gled- stons nenolaida no viņas acu, bet asti bija izslējis gaisā kā izsaukuma zīmi; Flauera stulbi blenza uz viņu, un, tā kā Gledstons stāvēja nekustīgi, bet Flauerai bija vienvirziena domāšana, viņa droši vien nosprieda, ka tas ir kāds jauns, eksotisks ēdiens, kas nolikts, lai viņu iepriecinātu. Viņa izrausās no migas un lāčoja pāri krātiņam uz Gledstona pusi.

Staigājoša Flauera izskatījās, ja vien tas bija iespē­jams, vēl ērmīgāk nekā guloša Flauera. Kājas nere­dzēja nemaz, tādē] palika tāds iespaids, ka liela, meln­balta, spalvaina bumba noslēpumainā veidā vejas uz priekšu. Gledstons mirkli skatījās, bet tad viņa nervi neizturēja un viņš aizdrāza, lai paslēptos kaktā. Flau­era, konstatējusi, ka tas bijis tikai skunkss, tātad ne­kas ēdams, atgriezās migā un turpināja pārtraukto gu­lēšanu. Gledstons visu atlikušo dienas daju blenza uz Flaueru, bet vakara pusē saņēma dūšu un piegāja pie gulētājas apostīt, kas šī tāda ir, taču pret atklājumu iz­turējās tikpat vienaldzīgi kā Flauera. Tomēr vēlāk, kad bija pagājušas jau vairākas dienas, viņi viens otram Joti iepatikās, un tad pienāca lielā nakts, kad es, spožā mēness gaismā ejot garām viņu krātiņam, pats savām acīm neticēdams, ieraudzīju, ka Gledstons trenkā Flau­eru apkārt pa krātiņu un ka viņai (kaut arī viņa elsa un pūta) tas varen patika. Kad Gledstons beidzot bija viņu notvēris, abi pa jokam uzsāka cīniņu un valstījās kūleņu kūleņiem, kamēr Flauera tā aizkusa, ka viņai vajadzēja likties migā, lai mazliet atpūstos. Taču tas bija tikai sākumā, jo, pavadījusi pāris mēnešu Gled­stona sabiedrībā, Flauera atguva savu meitenīgo slai­dumu un drīz vien gan skriešanā, gan cīkstēšanās sa­censībās pat pieveica Gledstonu.

Tātad laulības zooloģiskajā dārzā var būt gan laimīgas, gan nelaimīgas, bet, ja tās ir laimīgas, tad parasti jāgaida pēcnācēji, un tas atkal rada jaunas problēmas. Galvenais uzdevums ir pēc iespējas agri uzzināt, vai priecīgais notikums tiešām gaidāms, lai topošajai mātei varētu jau laikus sākt dot īpašu barību, vitamīnus un tā joprojām. Otrs svarīgs uzdevums ir iz­lemt, ko darīt ar nākamo tēvu: vai viņu atstāt kopā ar māti vai ne? Tēvi dažkārt sagādā lielākas grūtības nekā mātes. Ja jūs laikus neaizvācat viņus no krātiņa, viņi var apgrūtināt mātīti un izraisīt priekšlaicīgas dzem­dības; no otras puses, ja aizved tēviņu projām, mātīte var tik gauži pēc viņa ilgoties, ka atkal iespējamas priekšlaicīgas dzemdības. Ja tēvs atstāts krātiņā, viņš var kjūt greizsirdīgs un mazujus apēst; no otras puses, viņš var sievai daudz palīdzēt mazo aprūpēšanā: tos nomazgāt un izklaidēt. Tādēļ, tikko esat uzzinājis, ka mātīte kļuvusi grūsna, viena no galvenajām problēmām ir — ko darīt ar tēvu, un dažkārt var notikt traģēdija, ja nerīkojas pietiekami ātri.

Mums bija pāris tievo lori, ar kuriem ļoti lepojā­mies. Sie dzīvnieki izskatās pēc iesīkstējušiem narkoti- ķiem, kas reiz pieredzējuši labākas dienas. Tiem ir gaiši pelēks kažoks un ārkārtīgi gari, tievi locekļi un rumpis, dīvainas rokas — gandrīz kā cilvēkam —, lie­las, mirdzošas, brūnas acis, ap katru aci apaugusi tumša spalva, tādēļ dzīvnieki izskatās tā, it kā vēl nebūtu atžirbuši no briesmīgas plītēšanas vai arī būtu cietuši smagu neveiksmi boksa ringā. Valda uzskats, ka esot ārkārtīgi grūti un sarežģīti turēt tievos lori nebrīvē, un šķiet, ka visumā tas arī atbilst patiesībai. Tieši tādēļ mēs tik ļoti lepojāmies ar savu pārīti, jo lori dzīvoja pie mums jau četrus gadus, un tas uzska­tāms par īstu rekordu. Pēc daudziem eksperimentiem un ilgiem novērojumiem bijām izstrādājuši tiem diētu, kas likās ļoti piemērota. Sāda diēta nebūtu apmierinājusi nevienu citu dzīvnieku kā vien tievos lori, jo sastāvēja no banāniem, miltu tārpiem un piena; lori no šīs vien­muļās barības pārtika lieliski.

Kā jau teicu, mēs ļoti lepojāmies ar savu možo pārīti, tādēļ viegli iedomāties mūsu uztraukumu, kad pama­nījām, ka mātīte ir grūsna:- tas tiešām bija notikums, jo, cik man zināms, tas būtu pirmais gadījums, kad tievajiem lori nebrīvē piedzimtu mazulis. Bet nu mums atkal, kā vienmēr, bija jāatrisina tēva problēma; un mēs, kā vienmēr, minstinājāmies. Ņemt prom vai at­stāt? Beidzot, pēc garas spriešanas, tomēr nolēmām tēviņu atstāt, jo lori bija ļoti pieķērušies viens otram.

Pienāca lielā diena, un piedzima jauks, veselīgs mazu­lis. Aplikām krātiņam apkārt aizsegus, lai apmeklētāji netraucē vecākus, barojām lori ar īpašiem gardumiem un uzmanīgi vērojām, kā uzvedīsies tēvs. Trīs dienas viss gāja labi, pārītis turējās cieši kopā, kā parasti, mazulis bija ieķēries mātei kažokā ar tādu izmisīgu spēku, kā slīcējs turas pie salmiņa. Bet tad ceturtās dienas rītā visas mūsu cerības sašķīda kā ziepju bur­bulis. Mazulis gulēja zemē beigts, un māte no neganta kodiena vaigā bija kļuvusi ar vienu aci akla. Vēl šo­baltdien nezinām, kas īsti tur noticis, es varu vienīgi pie­ņemt, ka tēviņš gribējis pāroties, bet māte ar mazuli, kas bija ieķēries viņai vilnā, neļāvusies, un tad tēviņš uzbrucis. Tas bija smags trieciens, bet reizē arī mācība: ja mums vēl kādreiz laimēsies piedzīvot tievo lori vai­rošanos, tēvs tiks aizvākts no krātiņa tūliņ pēc mazuļa piedzimšanas.

»

Taču ir ari tādi gadījumi, kad tēva aizvākšana būtu ļaunākais, ko. dzīvniekiem varētu nodarīt. Piemēram,

marmoseti. Tēviņš sāk rūpēties par mazuļiem, tikko tie piedzimuši, aptīra tos, auklē un izsniedz mātei vienīgi barošanas reizēs. Jau sen biju vēlējies novērot šo inte­resanto procesu un tādēļ ļoti nopriecājos, kad viena no mūsu baltausaino marmosetu mātītēm kļuva grūsna. Baidījos vienīgi, ka mazulis varētu piedzimt tādā brīdī, kad manis nebūs klāt, taču tas, par laimi, nenotika. Kādu rītu ļoti agri Džeremijs iedrāzās manā guļam­istabā ar ziņu, ka, pēc viņa domām, marmosetu mātītei tuvojoties dzemdības; es aši uzrāvu mugurā dažus ap­ģērba gabalus un skriešus devos uz zīdītājdzīvnieku mītni. Tur ieraudzīju abus vecākus mierīgi karājamies krātiņa režģos un priecīgi tērgājam ar katru cilvēku, kas parādījās tuvumā. Pēc mātītes izskata bija re-

dzams, ka dzemdības var notikt ļoti drīz, taču viņa šķita par šo svarīgo notikumu uztraucamies daudz ma­zāk nekā es. Atnesis krēslu, apsēdos un sāku gaidīt. Es skatījos uz marmosetu māti, viņa vērās manī, bet pa to laiku vīrs ar vīriešiem raksturīgo bezsirdību tu­pēja krātiņa kaktā, pilniem vaigiem sukāja ēst vīno­gas un miltu tārpus un nelikās gar sievu ne zinis.

Pēc trim stundām vēl nekādu pārmaiņu nejuta, vie­nīgi marmosetu tēvs bija notiesājis visas vīnogas un miltu tārpus. Atnāca mana sekretāre, un, tā kā man bija jāatbild uz daudzām vēstulēm, palūdzu, lai viņa atnes arī sev krēslu un apsēžas man līdzās pie marmo­setu krātiņa, kamēr es viņai diktēšu. Man šķiet, ka zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas likās visai ekscen­trisks skats: cilvēks sēž un diktē vēstules, bet acis kā hipnotizētājs visu laiku pievērsis marmosetu krātiņam. Ap pusdienlaiku ieradās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Aizgāju tikai uz minūtēm desmit, bet, kad atgriezos, marmosetu tēvs patlaban centīgi apkopa di­vus pūkainus kamoliņus, kas bija viņam pielipuši kā dadži. Man uznāca vēlēšanās marmosetu mātīti no­žņaugt: biju tik pacietīgi gaidījis, bet viņai vajadzēja dzemdēt mazuļus tieši tai brītiņā, kad manis nebija klāt.

Nu man vairs tikai atlika noskatīties, kā tēvs aprūpē mazos, un bija jāpietiek ar to pašu. Tēvs kopa dvīnī­šus ar lielu mīlestību un pieķērību, parasti nēsādams tos katru uz sava gurna kā ēzelis divas nastas. Vilna viņam bija tik bieza un abi mazuļi tik sīki, ka tos gan­drīz nekad nedabūja redzēt: tikai reizēm pēkšņi kaut kur kažokā parādījās mazs ģīmītis krietna rieksta lie­lumā un pretī vērās divas spožas ačeles. Barošanas laikā tēvs karājās mātei līdzās pie režģiem, un mazuļi ceļoja no viena pie otra. Slāpes veldzējuši, tie tūlīt rā­pās atpakaļ pie tēva. Tēvs ārkārtīgi lepojās ar saviem mazuļiem un neprātīgi raizējās par viņu labklājību. Jo lielāki dvīņi auga, jo pārgalvīgāki kļuva un reizēm pameta drošo patvērumu tēva kažokā, lai dotos eks­kursijās uz tuvākajiem zariem, bet vecāki, kaut arī ar zināmām bailēm, lepni viņos noraudzījās. Ja jūs tuvo­jāties krātiņam tādā brīdī, kad dvīņi patlaban bija de­vušies izpētes gājienā, tēvs drausmīgi uztraucās, bū­

dams pārliecināts, ka jums pret viņa dārgajām atva­sēm ir |auni nodomi. Sacēlis spalvu kā saniknots ka­ķis, viņš skaļā, spalgā balsi sauca dvīņiem komandas, gar kurām tie, lielāki paaugušies, nelikās ne zinis. Tas tēti sakaitināja vēl vairāk, un, aiz niknuma un bailēm skaļi spiegdams, viņš metās zaros, sagrāba dvīņus un notupināja tos vietā — katru uz sava gurna; pēc tam, savā nodabā kaut ko neapmierināti murkšķēdams — droši vien par mūsdienu jauniešu nepaklausību —, viņš aizčāpoja mazliet uzkost, lai nomierinātu satrauktos nervus, visu laiku sirdīgi pār plecu blenzdams uz jums. Bija apburoši vērot marmosetu ģimeni, jo likās, ka tie drīzāk ir svešādas spalvainas lauminas nekā pēr­tiķi.

Visinteresantāk, protams, ir gūt panākumus tādu dzīvnieku pavairošanā, par kuriem jau no paša sākuma zināms, ka tos ieaudzēt ir sevišķi grūti. Uzturoties Rie­tumāfrikā, man izdevās iegādāties dažas Fernanda scinku ķirzakas, kas laikam gan ir vienas no skaistā­kajām ķirzaku dzimtas pārstāvēm, jo to lielos, masīvos ķermeņus mozaīkas veidā klāj spožas citrondzeltenas, melnas, baltas un koši ķiršsarkanas zvīņas. Ap to laiku, kad tika dibināts zooloģiskais dārzs Džersijā, mums bija palikuši vairs tikai divi šie krāšņie dzīvnieki, bet tie abi bija skaisti, veselīgi eksemplāri, kas ļoti labi iejutās rāpuļu mītnē. Lielākajai daļai rāpuļu noteikt dzimumu ir gandrīz neiespējami, tādēļ es nezināju, vai šie scinki ir īsts pāris vai ne, taču vienu zināju noteikti: ja arī tas ir īsts pāris, tad vairošanās iespējas ir viens pret miljonu. Rāpuļu olas izperēt nebrīvē ir tikpat kā neiespējami. Piemēram, bruņurupuči dēj olas ar cietām čaulām un aprok tās zemē vai smiltīs. Ja būrī netiek uzturēta tieši vajadzīgā temperatūra un gaisa mitruma pakāpe, olas saturs vai nu sapelē, vai arī izkalst. Dau­dzas ķirzakas turpretim dēj olas ar mīkstu, pergamen­tam līdzīgu čaulu, kas stāvokli sarežģī vēl vairāk, jo šīs olas ir vēl jutīgākas pret mitrumu un temperatūru.

To visu zinādams, es nemaz pārāk nepriecājos, ierau­dzījis, ka scinku ķirzaka vienu dienu iedējusi krātiņa smiltīs duci olu. Olas bija baltas, ovālas, katra no tām apcukurotas mandeles lielumā, un ķirzaku māte (kā tas dažās scinku ķirzaku sugās mēdz būt) apsargāja olas un bezbailīgi metās uzbrukumā jūsu rokai, tiklīdz tā tuvojās. Parasti ķirzakas, izdējušas olas, aiziet un pil­nīgi aizmirst dējumu; taču dažās scinku ķirzaku sugās mātīte paliek sargāt ligzdu un, gulēdama smiltīs tajā vietā, kur apraktas olas, zināmās laika atstarpēs turpat urinē, lai uzturētu vienmērīgu mitruma režīmu un kar­stumā pasargātu maigo čaumalu no sakalšanas. Mūsu ķirzaka acīmredzot labi zināja, kas tai darāms, un mums atlika vienīgi gaidīt, kas notiks tālāk, kaut gan nekādu lielo cerību uz izperēšanu nebija. Ar katru aiz­vadītu nedēļu cerības kļuva niecīgākas, līdz beidzot es atraku ligzdu, domādams, ka atradīšu tur tikai iz­kaltušas olas. Taču biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka izkaltušas tikai četras olas; pārējās bija apaļas un mīkstas, kaut gan, protams, vairs nebija baltas. Pie­vācu četras izkaltušās olas un vienu rūpīgi ar skalpeli atgriezu vaļā. Iekšā atradu beigtu, bet labi attīstītu embriju. Tas modināja jaunas cerības, jo vismaz pierā­dīja, ka olas ir apaugļotas. Un mēs atkal sākām gaidīt.

Tad vienu rītu, kad biju kaut kādā vajadzībā iegrie­zies rāpuļu mītnē un gāju garām scinku ķirzaku krā­tiņam, ielūkojos lajā. Krātiņš kā parasti izskatījās tukšs, jo vecās ķirzakas lielu daļu laika pavada, iera­kušās smiltīs uz krātiņa grīdas. Gribēju jau doties tā­lāk, kad manu uzmanību piesaistīja acumirklīga kus­tība sausajās lapās un sūnās. Ieskatījos ciešāk, lai re­dzētu, kas tur kust, un pēkšņi ieraudzīju pār kādas lapas malu spīdam sīciņu, sārtmelnu galviņu. Negribēju sa­vām acīm ticēt un stāvēju kā sastindzis, raudzīdamies, kā vecāku sīciņā kopija izlīda no slēpņa aiz lapas. Ķir- zaciņa bija apmēram pusotras collas gara, krāsās tik­pat krāšņa kā vecāki, taču tik smalka un mirdzoša, ka atgādināja ornamentētu saktiņu, kādas sievietes mēdz spraust pie mēteļu atlokiem. Nospriedu — ja jau izšķī­lies viens mazulis, tad var izšķilties arī citi, un tādēļ gribēju tos iespējami drīz aizvākt no krātiņa: lai gan līdz šim vecā ķirzaka bija bijusi priekšzīmīga māte, pastāvēja tomēr iespēja, ka tagad viņa vai tēvs var mazuļus aprīt.

Sagatavojām mazu akvāriju, ļoti piesardzīgi notvē­rām mazulīti un ielikām to tur. Pēc tam pārmeklējām visu scinku krātiņu. Tā bija ilga noņemšanās, jo vai­

rākkārt vajadzēja pārbaudīt katru lapu, katru koka skaidiņu un zāles kumšķīti, lai redzētu, vai tur nav ieritinājies mazulis. Kad pēdējā lapa bija pārcilāta, mūsu jaunajā akvārijā tekalēja četri Fernanda scinku ķirzaku mazuļi. Ja apsver vispārējās izperēšanas iespē­jas, tad četri mazuļi no divpadsmit olām, manuprāt, nebija slikts rezultāts. Mūsu prieku aptumšoja vienīgi tas, ka mazās ķirzaciņas bija izraudzījušās ļoti nepie­mērotu izšķilšanās laiku — tieši ziemas sākumu —, un, tā kā tās ēda tikai ļoti sīciņas būtnes, tad sapratām, ka barības sagāde būs gaužām grūta. Zināmā mērā mūs gan paglāba mazie miltu tārpiņi, talkā nāca arī visi draugi, kam bija dārzi: viņi tos uzraka un vienreiz vai divreiz nedēļā nesa uz zooloģisko dārzu skārda biskvītu kārbas ar maziem gliemezīšiem, mitrenēm, spīļ- astēm un citiem sīkiem kukainīšiem, lai mūsu mazuļiem būtu ēdienu kartē nepieciešamā dažādība. Mazie rāpu­līši barojās un auga. Tagad, kad par to rakstu, tie jau ir apmēram sešas collas gari un tikpat skaisti kā ve­cāki. Ceru, ka drīz arī viņi sāks dēt olas, tā ka mēs varam cerēt izaudzēt nebrīvē otru paaudzi.

Protams, ir arī tādi dzīvnieki, kurus tikai ar lielām pūlēm var atturēt no vairošanās nebrīvē; pie tādiem, piemēram, pieskaitāmi degunsuņi. Sie nelielie Dienvid­amerikas dzīvnieciņi ir maza suņa augumā ar garām, gredzenā sagrieztām astēm, kuras parasti nēsā stāvu gaisā. Tiem ir īsas, ielīkas kājeles, tādēļ to gaita atgā­dina lāča čāpošanu; bez tam degunsuņiem ir gari, elas­tīgi šņukuri ar strupu, uz augšu paslietu galiņu; de­guns pastāvīgi kust, izokšķerē pēdējo kaktiņu un sprau- dziņu, meklējot barību. Dzīvnieki ir divējās krāsās — vai nu zaļganbrūni, svītroti, vai ari košā kastaņbrū- numā. Marta un Matiass, pārītis, ko biju atvedis no Dienvidamerikas, bija svītroti.

Iejutušies savā jaunajā krātiņā, viņi nekavējoties un dedzīgi sāka rūpēties par pēcnācējiem. Sajā sakarā no­vērojām šo to ļoti interesantu, ko būtu vērts pastāstīt. Parasti noteicējs ģimenē bija Matiass. Laiku pa laikam viņš apstaigāja krātiņu, «iezīmēdams» to ar savu smarždziedzeru izdalījumiem, lai ikvienam būtu skaidrs, ka tā ir viņa teritorija. Martai pie viņa bija suņa dzīve, jo vīrs nočiepa visus gardākos kumosus, tā ka pēdīgi

bijām spiesti viņus barot atsevišķi. Taču šī Viktorijas laiku vīriešu hegemonija pastāvēja tikai tad, kad Marta nebija grūsna. Tiklīdz viņa kļuva grūsna, viss pārvēr­tās. Tad virsroku ņēma viņa un padarīja nabaga Ma- tiasam dzīvi par īstu elli, uzbruka viņam bez jebkāda iemesla, grūda viņu nost no barības un vispār izturējās ļoti nekrietni. Vajadzēja tikai pavērot, kurš patlaban mājās ir kungs, lai jau pašā sākuma stadijā noteiktu, vai Marta gaida ģimenes pieaugumu vai ne.

Pirmajā metienā Martai piedzima četri mazuļi, viņa ar tiem gauži lepojās un tiešām bija ļoti laba māte. Nejutāmies īsti droši par to, kā Matiass izturēsies pret mazuļiem, tādēļ bijām izbūvējuši viņam īpašu sprostu, no kura viņš varēja mazuļus redzēt un saost, bet ne­tika klāt tiem iekost, ja viņam kaut kas tamlīdzīgs būtu ienācis prātā. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Matiass le­pojas ar mazuļiem tikpat stipri kā Marta, taču sākumā baidījāmies riskēt. Pienāca laiks, kad Marta nolēma, ka mazuļi jau pietiekami lieli, lai tos parādītu pasaulei, tādēļ viņa tos ik dienu uz dažām stundām izlaida no migas krātiņa ārējā daļā. Degunsuņu mazuļi daudzē­jādā ziņā ir vieni no burvīgākajiem jaunuļicm. Liekas, ka viņiem ir tikai galva un deguns, augstas, izliektas intelektuāļu pieres un šņukuri, kas, ja vien tas iespē­jams, ir divkārt elastīgāki un ziņkārīgāki nekā vecā­kiem. Mazie ir dzimuši klauni, ja pavēro, kā tie nemi­tīgi kūleņo vai arī gluži cilvēciskā manierē apsēžas, roķeles pret ceļgaliem atbalstījuši. Tas viss kopā ar smieklīgo, lācīgo čāpošanu uz plakanajām pēdiņām pa­dara tos neatvairāmus. Zosu gājienā tie visi cits aiz cita rāpjas augšup pa zaru savā krātiņā; kad vadonis sasniedzis zara galu, tas pēkšņi pāriet atpakaļgaitā, pagrūž pirmo sekotāju, tas savukārt uztriecas virsū nākamajam un tā joprojām, līdz visi atpakaļiski rāpjas pa zaru lejup, melodiski savā starpā tērgādami un čivi­nādami. Tie mēdz arī uzrāpties zaros, lai demonstrētu pārdrošus vingrojumus uz trapeces, iekaras zarā ar pakaļkājām vai vienu priekškāju, šūpojas šurp un turp un par varītēm cenšas cits citu nogrūst zemē. Kaut arī mazuļiem bieži gadās novelties no krietna augstuma uz cementa klona, viņi ir atsperīgi, kā no kaučuka, un vēl nekad nav sadauzījušies.

Kad mazuļi paaugās un konstatēja, ka var izsprauk­ties pa stiepļu pinuma caurumiem, viņi to labprāt da­rīja un rotaļājās telpā starp. krātiņu un barjeru. So ekskursiju laikā Marta bailīgi viņus vēroja, un, tiklīdz šķita draudam iedomātas vai īstas briesmas, mazuļi, izdzirduši mātes trauksmes saucienu, ļepatoja atpakaļ un pūzdami un elsdami spraucās ar resnajiem rumpī- šiem cauri stiepļu režģim drošībā.

Vēlāk tie kļuva pārgalvīgāki un izraudzījās rotaļām aizvien tālākas vietas. Ja zooloģiskajā dārzā nebija daudz apmeklētāju, tie rīkoja cīkstoņu sacensības gal­venajā ejā, kas veda garām viņu krātiņam. Tas daudz­kārt kļuva par apgrūtinājumu, jo vismaz reizes div­desmit dienā kāds labu domājošs apmeklētājs aizelsies atskrēja pie mums, pavēstīdams, ka vairāki mūsu dzīv­nieki pasprukuši brīvē, un mums vajadzēja viņiem iz­stāstīt visu par degunsuņu dzīves veidu.

Kādu dienu mazuļi, rotaļādamies sānceļā, tik bries­mīgi pārbijās, ka guva no tā labu mācību. Pakāpeniski viņi bija sākuši aizklīst aizvien tālāk no drošā krā­tiņa, un māte arvien vairāk viņu dēļ baiļojās. Taču mazuļi tikko bija apguvuši kūleņu mešanas mākslu un ir nedomāja klausīties mātes brīdinājumos. Viņi bija aizceļojuši krietni patālu no krātiņa sānejā, kad Dže- remijam gadījās tieši tur braukt ar mūsu mazo kravas mašīnu. Marta brīdinoši iebrēcās, un mazuļi, spēji pār­traukdami rotaļu, piepeši ieraudzīja, ka viņiem tuvojas milzīgs, rēcošs briesmonis, kas nu jau atrodas starp viņiem un drošajām, mīļajām mājām. Trakā izbīlī tie metās apkārt un sāka skriet. Ar līkajām kājelēm tie aizauļoja garām babuīnu krātiņam, šimpanžu krātiņam, lāču krātiņam, bet neatrada vietiņu, kur paglābties no briesmekļa, kas sekoja tiem pa pēdām. Pēkšņi viņi ieraudzīja miera ostu un visi četri drāzās turp. Tā bija laimīga sagadīšanās, ka dāmu tualetes telpā neviena nebija. Nolādēdams visus degunsuņus, Džeremijs no­bremzēja un izkāpa no mašīnas. Aizdomīgi paskatījies visapkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā patiesi nav nevienas sievietes, viņš metās iekšā tualetē pakaļ ma­zuļiem. Taču tualetes telpā tos nekur nemanīja, un viņš jau sāka brīnīties, kur tie varējuši pagaist, kad izdzirda neskaidru pīkstoņu vienā no kabīnēm. Viņš saprata, ka visi četri mazuļi pa durvju apakšu iesprukuši kabīnē. Visvairāk Džeremiju aizvainoja tas, ka viņam vaja­dzēja iemest automāta spraugā peniju, lai dabūtu ma­zos laukā.

Kaut arī dzīvnieku mazuļi sagādā raižu un darba bez gala, tomēr katrā zooloģiskajā dārzā tie ienes milzum daudz prieka un jaukuma. Cik burvīgi ir noraudzīties, kā pekari ar saviem sīkajiem sivēntiņiem spēlē «sunī­šus», kā mazie degunsuņi kūleņo un met riteņus kā īsti cirka mākslinieki; kā scinku ķirzaku mazuļi savā minia­tūrajā pasaulītē mēģina aprīt spīļasti, kas ir ar viņiem gandrīz vienā lielumā; kā mazie marmoseti spriņģo pa zariem kā rūķīši un tēvs nobažījies tos vēro: tas viss ir neizsakāmi aizraujoši. Galu galā nav vērts ierīkot zoo­loģisko dārzu, ja tajā nevairo un neaudzē dzīvniekus, jo tikai vairodamies tie parāda, ka uzticas cilvēkam un jūtas apmierināti.