KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS
MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976
BRITU BIOLOGU BIEDRĪBAS UN PATOLOGANATOMU ASOCIĀCIJAS LOCEKĻA S. EINSLIJA PIEMIŅAI
20. jūlijā savā mājā Saidenhemā 53. mūža gadā pēkšņā nāvē miris Saimons Einslijs, Kensingtonas slimnīcas vecākais mikrobioloģijas pasniedzējs.
Saimons Einslijs dzimis 1919. gada 6. decembrī. Savu pirmo kvalifikācijas eksāmenu viņš nokārtoja 1939. gadā Svētās Marijas slimnīcā. Drīz pēc otrā pasaules kara sākuma viņš tika ieskaitīts Karaliskajā kara medicīnas korpusā, kur ilgu laiku pētīja šauto brūču inli- cēšanos.
Atgriezies privātā dzīvē, viņš nodevās bakterioloģijai, sevišķu uzmanību pievēršot baktēriju pielāgošanās spējai. Ilgu gadu gaitā viņš uzkrāja plašus datus par baktēriju dzīvības procesiem neparastās barotnēs, un, lai gan Einslija darbi netika publicēti, daudzi viņa kolēģi izrādīja cieņu šā zinātnieka centībai un darba mīlestībai. Viens no viņiem rakstīja:
«Saimons bija neparasti pievilcīgs cilvēks. Viņš labprāt palīdzēja ar padomu jebkurā viņam pazīstamā nozarē, bet pēdējos mēnešos, kā izriet no viņa piezīmēm, izdarījis vairākus oriģinālus eksperimentus ar B a c i 11 u s p r o d i- g i o sus, kas sevišķi piesaistīja zinātnieka uzmanību. Kolēģiem ļoti pietrūks viņa.»
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Saimona Einslija dzīvesbiedrei un meitām.
«British MedicaI Journal»
Šis pārslēdzējs maksāja astoņpadsmit dolārus ļ un četrdesmit trīs centus, un, kaut gan tas " bija domāts tieši tādam pašam nolūkam kā jebkurš cits pārslēdzējs uz saimniecības preču veikala letes, tam tomēr piemita kāda atšķirība — maznozīmīga parastā lietotāja acīs, taču vitāli svarīga Hansenam. Tehniskajā raksturojumā bija sacīts: «Traucējumu iespējamība — 0,0001», citiem vārdiem, bezgalīgi niecīga. Par astoņpadsmit dolāriem un četrdesmit trīs centiem tika garantēta praktiski absolūta drošība. Pārslēdzēju varēja nostādīt divos stāvokļos: «Trajektorijas korekcija — ar roku» un «Trajektorijas korekcija — automātiski».
Kosmosa kuģa komandieris noknikšķināja pārslēdzēju stāvoklī «ar roku» un šajā brīdī parakstīja sev nāves spriedumu.
Komandiera kustībai vajadzēja aizraidīt nelielu elektrisku impulsu līdz komplicētam mikroķēžu savi- jumam aiz vadības pults, taču strāva sasniedza tikai tievu vadiņu, kas kādreiz bija bijis kārtīgi noizolēts, bet tagad — acij nesaredzams — kvēloja kails. Uz pults tūlīt iedegās sarkanā brīdinājuma uguntiņa.
Komandiera seja palika stinga. Varbūt vienīgi nedaudz iepletās acu zīlītes un noraustījās plakstiņi. Viņš vēlreiz noknikšķināja pārslēdzēju: brīdinājuma uguntiņa paklausīgi nodzisa un uzliesmoja no jauna.
Abi pārējie apkalpes locekļi vēroja, ko dara komandieris. Arī viņu sejās nenoraustījās ne muskulī- tis. Ļaudis bija noguruši līdz nāvei. Pārcilvēciskais sasprindzinājums bija apvilcis ap viņu acīm tumšus ēnu lokus.
Visus trīs vadīja viens vienīgs dzinulis — palikt dzīviem, lai maksā ko maksādams; tas viņiem bija mācīts garajos treniņu gados.
Komandieris klusēdams atslīga sēdekli. Neviens nebilda ne vārda. Pēkšņi kabīnes klusumā ielauzās neizteiksmīga, traucējumu izkropļota balss — viņus izsauca lidojuma vadības centrs Hjūstonā.
— «Apollo-19», līdz pēdējai kursa korekcijai atlikusi viena minūte četrdesmit piecas sekundes. Dodam signālu.
Tūlīt pēc balss ieņaudējās zummers. Komandieris atbildēja vienaldzīgā tonī:
— Uzmanību, Hjūstonā, izgājis no ierindas pārslēdzējs. Skaitļotājs nav iedarbināms, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi, atkārtoju, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi. Uztveram.
Atkal zummers.
— Sapratu, «Apollo». Pārbaudīsim no Zemes. Uztveram.
— Paldies, Hjūstonā.
Kuģis — sīka daļiņa izplatījuma tukšumā un tumsā — ātrāk par kuru katru šāviņu traucās pa izliektu trajektoriju pretī Zemei. Tas neatstāja aiz sevis ne pēdas, ne skaņas.
— «Apollo-19», pārbaude no Zemes apstiprina, ka nolaišanās pakāpe nav atdalāma. Pārslēdziet uz automātisko vadību, atkārtoju, pārslēdziet uz automātisko vadību.
Komandieris atbildēja:
— Sapratu, Hjūstonā. Lūdzu atkārtot kursa korekcijas laiku.
Viņš noknikšķināja pārslēdzēju, un brīdinājuma uguntiņa nodzisa.
— Līdz korekcijas dzinēju ieslēgšanai atlikusi viena minūte piecpadsmit sekundes. Dodam signālu.
Atkal ieņaudējās zummers.
Lidojuma vadības centra biomedicīniskajā nodaļā ārsti noraizējušies vēroja, kā šaudās pašrakstītāji, reģistrēdami komandiera veselības stāvokli. Viens no mediķiem ierakstīja sava piezīmju burtnīca: «Pirmais pilots: tahikardija, pulss 110, elpošanas biežums 30.»
Bet vadības nodalījumā aiz mērierīču dēļa risinājās kuģa konstruktoru neparedzēts process — nepielūdzami tuvojās beigas…
Pēkšņi atteicās darboties vēl divi mikroelementi. Pa skaitļotāju ķēdēm aizdrāzās vesela impulsu brāzma. Klusi uzliesmoja uguntiņa, un šaurajā kabīnē ielauzās dūmi. Smakdami nost, trīs kosmonauti izmisīgi pūlējās novaldīt kuģi, bet tas jau nevadāms tuvojās atmosfēras robežām …
122. reisa pasažieri, kas lidoja pāri Atlantijas okeānam uz Ņujorku, snauduļoja salona blāvi zilajā gaismā. Tikai kāds puišelis, spiezdams degunu pie loga, nemierīgi trinās savā sēdeklī. Pēkšņi viņš sapurināja aizmigušo māti.
— Skaties, māmiņ, skaties ātrāk! — Viņš rādīja laukā pa logu. Māte izberzēja acis un noliecās pār mazo, lai arī paskatītos laukā.
Pār skaidrajām zvaigžņotajām debesīm aizstiepās liesmojoša oranža aste; varēja redzēt, ka tā velkas aiz kāda kustīga priekšmeta. Kādu laiku tas kļuva aizvien lielāks un lielāks, tad piepeši saira trīs ugunīgos punktos, kuri savukārt sašķīda un pajuka uz visām pusēm kā iluminācijas dzirksteles Neatkarības dienas vakarā. Māte atlaidās sēdeklī un maigi pievilka dēlēnu sev klāt.
— Tur nokrita zvaigzne, mīļais. Tā nevienam nenodarīs nekā ļauna.
Misis Harisa salika vīra grāmatas bēniņos un, aizvērusi lūku, smagi elpodama, rāpās lejup pa kāpnēm. Slimnīcā bija solījuši, ka viņš izvilks divus
mēnešus, bet īstenībā viss bija beidzies trīs nedēļu laikā.
Viesistabā viņa pagāja garām viņu abu kāzu fotouzņēmumam rievotā ietvarā un iešņukstējusies nodomāja, vai labāk nenolikt fotogrāfiju bēniņos kopā ar citām viņa lietām. Bet tad sievietei ienāca prātā augstais asinsspiediens un slimās kājas, un viņa noņēma fotogrāfiju no sienas un nolika uz kamīna.
Rūpes par veselību izglāba viņai dzīvību.
510. reisa lidmašīnas komandieris, kas vadīja savu gaisakuģi no Parīzes uz Hītrovu, bija lieliskā noskaņojumā. Nebija gaidāmi nekādi sarežģījumi, ja nu vienīgi neliela migliņa Hītrovā. Durvis viņam aiz muguras atvērās, un kabīnē ienāca otrais pilots. Viņš veikli izspraucās starp nolaižamo sēdekli un daždažādām mērierīcēm pārblīvēto pulti un apsēdās savā vietā. Komandieris izsmējīgi sacīja:
— Zinu jau, kur tu biji. Man gan likās, ka viņa ir saderināta …
— Visiem apkalpes locekļiem bez ierunām jāizpilda pēc pakāpes vecāko rīkojumi, — otrais pilots atbildēja, berzēdams rokas.
— Tikai amata lietās!
— Tā arī būs amata lieta. Bet cikos mums jābūt galā?
— Septiņpadsmitos desmit minūtēs, ja neiznāks aizķeršanās.
Ūdens strūklas slīdēja pa kabīnes logu rūtīm un, saplūzdamas straumītē, gandrīz pilnīgi aizslēpa biezo mākoņu segu, kas pletās pār lidmašīnu.
Komandieris gribēja sazināties ar Hītrovas dispečeru, cenzdamies atšķirt viņa balsi starp neskaitāmajām pļāpām, kas piepildīja visu ēteru.
— Alfa Čārlijs izsauc 510. reisu. Jums ir atļauts ielidot zonā un, ieejot 82. kvadrātā, pagriezties pa labi.
— Pateicos, Alfa Čarlij, pagriežos pa labi…
Kamēr komandieris sarunājās, bortinženieris atzīmēja, ko rāda visu četru dzinēju kontrolierīces: kāda ir temperatūra, vilcējspēks, eļļas spiediens. Savus novērojumus viņš ierakstīja bortžurnālā, kas bija piesiets pie mērierīču pults, bet milzīgais gaisaku- ģis pa to laiku sasvērās uz sāniem, lai izdarītu pēdējo virāžu un ieietu radiosignālu konusā, kas aizvadītu to līdz skrejceļam. Otrais pilots atzīmēja, ka viņi laižas lejup, precīzi ievērojot kā virzienu, tā nolaišanās leņķi… Viņiem aizslīdēja garām pirmais vertikālais marķieris. .
Ena Harisa tikko bija uzvārījusi virtuvē tēju un tagad, drūmi vērdamās logā, malkoja to no svilinoši karstās tases.
510. reisa lidmašīnas kreisajā spārnā bija iemontēta neliela metāla kastīte, bāztin piebāzta ar sarežģītām iespiestajām shēmām. Zem spožās dūralumīnija ādas slēpās vesels artēriju un vēnu tīkls, kas bija gandrīz tikpat sarežģīts kā dzīvs organisms un kura uzdevums bija kontrolēt degvielas padevi otrajam dzinējam. Tieši no šejienes bortinženieris saņēma ziņas par otrā dzinēja barošanu, kā arī par turbīnā rēcošā liesmu viesuļa temperatūru.
Bet tad pelēkajā metāla kastītē no lodējuma vietas sāka liekties nost divus centimetrus garš vadiņš.
Kabīnē lidmašīnas komandieris pārmija pēdējos vārdus ar dispečeru uz zemes.
— Alfa Cārlijs izsauc 510. reisu. Jums atļauts nolaisties uz ceturtā skrejceļa. Uz redzēšanos!
— Paldies, Alfa Čārlij. Uz redzēšanos!
Un komandieris izslēdza raidītāju..