Mutants-59 plastmasu ēdājs

PĒCVĀRDA EKSPERIMENTS TRIJĀS NOVELES

Vēstulē «Kādam lasītājam» Karels Capeks rakstīja:

«… Pat vismazākais īstenības fragments ir kaut kas milzīgs: tas atrodas dažādu ceļu krustojumā un var tikt atklāts no diametrāli pretējām pusēm… Mums, cilvēkiem, ir atvēlēts Visuma gabals, lai mēs to iepazītu, mēs iekļūstam tā dzīlēs ne pa vienu ceļu vien; mēs zondējam to ar savu rīcību, zinātni, dzeju, mīlestību un reliģiju; mums vajadzīgas dažādas metodes, lai ar tām izmērītu savu pasauli.»[5]

Dažādas! Tieši tur slēpjas visa būtība. Mūslaikos, kad galvenā izziņas metode ir zinātne, der atcerēties arī mākslas iespējas. Mēs zinām, ka modernās zinātnes sasniegumi sola pārpilnam apmierināt visas cilvēces vajadzības. Vismaz galvenās. Zinātne ir izglābusi pasauli no postošām epidēmijām, tā dod iespēju piedzimt un palikt dzīviem tādiem bērniem, kas vēl pirms divdesmit gadiem būtu neglābjami aizgājuši bojā. Četrdesmit piecdesmit gadu laikā cilvēka mūžs ir kļuvis gandrīz divas reizes garāks.

Taču tā ir uzvara, kam pastāvīgi vajadzīgs apstiprinājums. Nav pieļaujams zinātnes pūliņu atslābums nevienā virzienā. Nav tādu iekarojumu, kas ļautu cilvēkam atdusēties uz lauriem un baudīt pelnītu atpūtu. Antibiotikas, kuras izglāba mūs no epidēmijām, noveda pie tā, ka radās pret antibiotikām nejūtīgi vīrusi. Vajag tikai zaudēt modrību, un pasaulei var uzbrukt kaut kāda jauna sērga. Taču status quo saglabāšana prasa aizvien lielākus un lielākus izdevumus. Bet ir taču jāvirzās arī tālāk… Turklāt nedrīkst cerēt, ka, attīstot vienu zinātnes un tehnoloģijas nozari, var piebremzēt citu. Pasaule ir vienota, un tajā viss ir savstarpēji saistīts. Un šajā objektīvās realitātes atlējumā, ko mēs dēvējam par pasaules zinātnisko ainu, šī savstarpējā saistība izpaužas pilnā mērā. Lai to skaidrāk izprastu, pietiek atcerēties, ka, teiksim, puķu zirnīši un sīkā augļu mušiņa atklāja mums pašu bioloģiskās būtības dziļākos noslēpumus. Tiesa, lai tas notiktu, vajadzēja krietni pastrādāt gan augstmolekulāro savienojumu ķīmijas nozarē (tās rūpnīcas piesārņo atmosfēru un upes), gan gamma staru nozarē (ar tiem saistīti zināmie atomieroču aspekti).

Katra jauna cilvēka ģēnija uzvara ir agri vai vēlu atbalsojusies cilvēku ikdienas dzīvē. Un atbalsojusies kā labais. Katrā ziņā labā ir bijis vairāk nekā ļaunā. Minēsim, piemēram, pašu pēdējo iekarojumu — kosmosu. Lidojumi bezgaisa telpā prasa kolosālus naudas izdevumus. Tieši tāpēc dažam doma nobremzēt Visuma izpēti var likties diezgan pievilcīga. Jo vairāk tāpēc, ka to it kā viegli apstiprināt gan ar veselo saprātu, gan ar humānisma apsvērumiem. Man ne vienreiz vien ir gadījies lasīt rakstus, kuru autori ierosina apstādināt kosmosa apgūšanu, bet atbrīvojušos līdzekļus izmantot dzīves līmeņa paaugstināšanai.

Taču jau šodien pavadoņi paredz laiku, brīdina par ciklonu tuvošanos, palīdz meklēt derīgos izrakteņus, tie ir neaizstājami kā tālsakaru objekti. Es tīšām nerunāju par galveno ieguvumu, ko nevar iekļaut šaurajos izdevumu un ienākumu rāmjos, — par apkārtējās pasaules noslēpumu izzināšanu.

Bet tieši alkas atklāt nezināmo aicina mūs tikai uz priekšu. Pamēģināsim noskaidrot, cik bīstama ir šī gandrīz instinktīvā tieksme. Amerikāņu fiziķis un rakstnieks Ralfs Leps reiz teicis, ka pat visizcilākie zinātnieki nevar īsti pasacīt, kurp mūs ved zinātne.

Mēģināsim apstrīdēt šo domu. Par uzskatāmu modeli izvēlēsimies izdomātu, taču realitātei diezgan tuvu situāciju. īsi sakot, aicināsim talkā mākslu — angļu Pedlera un Deivisa zinātniski fantastisko romānu «Mutants-59, plastmasu ēdājs». Kits Pedlers — biologs un ārsts, Londonas universitātes oftalmoloģijas katedras vadītājs — un žurnālists Džerijs Deiviss sīki izpētījuši mums ļoti interesantu situāciju, kad nejauša trīs savstarpēji pilnīgi neatkarīgu faktoru sakrišana izraisījusi plastmasu sairšanas ķēdes reakciju, kas gandrīz vai novedusi līdz bojāejai visu civilizāciju. Turklāt šie faktori izskatījās gluži nevainīgi, vismaz tiem nebija nekā kopīga ne ar atomu, ne ar kosmosu. Pudele, kas pati sairst, nepiesārņojot atmosfēru, it kā nevarētu nest pasaulei nelaimi.

Bet tāds jau ir mūsu saspīlēto, iepriekš neparedzamo savstarpējo sakaru laikmets, kad vienkāršas lietas negaidot velnišķīgi pārvēršas. Vai tad tas nebija neapdomīgi no pudeles — vārda tiešā nozīmē — izlaists džins, kas aizrāva romāna varoņus peklē?

Visvienkāršāk būtu, sekojot Lepam, saskatīt šaušalīgajās, kaut arī pēc apmēriem nedaudz mākslīgi aprobežotajās «Mutanta-59» katastrofās ilustrāciju Rietumos modernajam mītam par zinātniekiem, kuri neredz tālāk par savu degungalu. Taču naivums, pat ja tas ir latīņu apokrifu «svētais naivums», nav labākais līdzeklis, kā izprast mūsdienu pasaules sarežģītās problēmas.

Uz brīdi aizmirsīsim, ka mūsu priekšā ir zinātniski fantastisks sacerējums, un mēģināsim palūkoties uz plastmasu «mēri» kā uz reālām briesmām, kas draud mūsu civilizācijai. Tam ir savs pamats. Pietiks, ja atgādināsim «alvas mēri», kas negaidot aizvēlās pāri Eiropai un atstāja krodziņus bez karotēm un bļodiņām, bet kareivjus bez pogām. Un nesenie notikumi, kas bija saistīti ar izdaudzināto «enerģētikas krīzi», kad daudzās Rietumu pilsētās normāla dzīve bija gatava kuru katru brīdi apstāties? Analoģija ar plastmasu bumu rodas pati no sevis. Divdesmitā gadsimta ma- šinizētā civilizācija, neraugoties uz apbrīnojamiem panākumiem un uzvarām, ir kļuvusi pārāk atkarīga no visdažādākajiem faktoriem, pārlieku viegli ievainojama. Visā pasaulē notiekošās avārijas, kuru vaininieki ir nekaitīgs bacilis un tikpat miermīlīga pudele, kas palaista vaļā gluži nejauši un tai pašā laikā likumsakarīgi neizbēgami, kā to mums meistarīgi parādīja Pedlers un Deiviss, lieku reizi atgādināja mums šo būtībā diezgan banālo patiesību. Polimēru materiāli patiešām ieaužas visās cilvēka darbības sfērās. Līdzko uzliesmo reāls «plastmasu mēris», tā cita pēc citas notiek kosmosa aparātu, virsskaņas laineru, atomzemūdeņu, u. tml. avārijas. Vārdu sakot, gandrīz, kā apraksta Pedlers un Deiviss. Bet līdzīga situācija var izveidoties ari tad, ja «sabojājas» (salūst, pazūd) jebkurš no mašinizētās civilizācijas pamatelementiem. Alvas mēris, kas atstāja kaut kāda Hesenes kūrfirsta kareivjus bez pogām, šodien varētu kļūt par īstu apokalipsi. Iedomājieties, ka neskaitāmu elektrisko iekārtu sudrabainie lodējumu punktiņi pārvēršas par pelēkiem putekļiem. Vai ari mazāk dramatiska, bet daudz reālāka situācija — itin nevienā benzīna tankā nav degvielas!

Tātad ir iemesls izturēties pilnīgi nopietni pret brīdinājuma, romānu, kuru jūs tikko izlasījāt. Bet, lai uzskatāmi pārliecinātos. par to, cik tuvu tā autori piegājuši īstenībai, izdarīsim nelielu» eksperimentu. Tas būs mums vajadzīgs ne tādēļ, lai atrastu īsto- plastmasu slimības vaininieku. Patiesi, jautājums par to, kas vainojams romānā notiekošajās nelaimēs — zinātne kā zinātne, zinātnieki, biznesmeņi vai vienkārši nelaimes gadījums —, nerodas. Ir- citas problēmas, kas gaida, lai mēs tās pētītu.

Un tā jūsu priekšā ir pirmā no trijām novelēm. Kāpēc tieši' no trijām? Bet Pedleram un Deivisam trīs dažādu faktoru sakrišana laikā un telpā taču izraisīja polimēru sairšanas ķēdes reakciju, un katra no novelēm it kā aizstāj fantastisko kolīziju aitās īsto analogu.