Mutants-59 plastmasu ēdājs

3

Hollands, Ceļu pētniecības centra direktors. Kā izturēsies viņš, to bija grūti paredzēt. Norūpējies vīrelis ar čūlas slimnieka seju. Galu galā, viņš bija pilnīgi atbalstījis projektu, tā ka zināmu laiku viņš to droši

vien ari aizstāvēs, bet, juzdams, ka viss iet grīstē, šis cilvēciņš meklēs grēkāzi. Ja projektā atradīs kādu misēkli, tad viņam, Sleiteram, vāks un Ezertons iedzīs šajā vākā pēdējo naglu.

Hintons, skaitļošanas tehnikas speciālists. Sleiteram bija palikusi atmiņā viņu pirmā tikšanās. Godīgs darījumu partneris, kas ieinteresēts aizstāvēt savas kompānijas jaunāko produkciju — skaitļotājus DPF-6. Nespēdams aplūkot problēmu no visiem viedokļiem, viņš uzstāsies tikai kā sava ražojuma aizstāvis. Sleiters ar izbailēm ieprātojās, vai tikai ir saglabājis visas specifikācijas. Jebkurš mājiens uz skaitļotāju kļūmi vai konstruktīvu nepilnību liks Hintonam celt dienas gaismā visas iespiestās shēmas līdz pēdējai. Viņš taču ir profesionālis …

Sleiters izkāpa no gultas, sazvāļojās un tad atcerē- jās tabletes. Dziednieks bija piekodinājis — ne vairāk par divām; viņš bija ieņēmis tās un trīs stundas baudījis aizmirstību, toties tagad galva griezās riņķī un māca nelabums. «Līdz šovakaram man nav lemts nodzīvot,» pazibēja doma.

Kad Sleiters piegāja pie loga, ar nagu pakasīja sarmu un palūkojās laukā nemīlīgajā decembra rītā, viņš sadrūma vēl vairāk. Kāds varētu būt komisijas secinājums? Gaužām žēl, Sleiter, mēs esam augstās jo augstās domās par jūsu spējām, taču kļūme ir izmaksājusi pārāk dārgi, un mums kā amatpersonām ir jāsaka «nē». Tas nozīmē, ka atkal jāsāk šķirstīt žurnālus, atkal jāiekļaujas diplomēto bezdarbnieku armijā un mūža novakare varbūt jāsagaida kaut kādā nožēlojamā veļas mazgātavā kā Metjūzam.

Kad Sleiters ar autobusu nokļuva Vaithollā, bija sācis snigt; lielas, ūdeņainas pārslas krita zemē, lai tūlīt pārvērstos par brūniem dubļiem. Sasniedzis iekšlietu ministrijas galveno ieeju, viņš juta, ka vienā zābakā sasūcies ūdens. Zābaks bija caurs.

Tablešu iedarbība bija beigusies, un Sleiters atkal lāvās panikai. Priekškars bija nolaists. Viņš vairs nekad nedrīkstēs apgrozīties starp saviem amata brāļiem. «Skat, kur vecais Sleiters! Atceraties, kādu putru viņš savārīja ar to ceļu būšanu? Tā iet, kad pieņem fantastiskus projektus…» Neviena uzaicinājuma nolasīt lekciju, nekā. Kādam pētniecības darbā maķenīt paslīd kāja, un šie zinātnieki, suņa bērni, spārda viņu bez žēlastības …

Ejot pa velvēto gaiteni, kur oda pēc slapja papīra un vecas tabakas, Sleiterā modās gandrīz nepārvarama vēlēšanās skriet. Atgriezties mājās un izlikties slimam — darīt diezin ko, lai tikai izvairītos no pazemojuma. Viņam kaklā atkal sakāpa nelabums.

Sleitera domu pavedienu pārrāva Hollanda balss:

— Labrīt, Laionel! — Ieskatījies viņa savilktajā sejā, direktors piebilda: — Jautrāk! Es nedomāju, ka būs tik ļauni, kā jums liekas.

— Atliek tikai parakstīt secinājumu, un beigas man ir, — Sleiters nomurmināja.

— Laionel, — stingri sacīja Hollands, — es prasu, lai manis vadītā izmeklēšanas komisija balstītos uz faktiem, nevis uz personiskiem uzskatiem. Mums jāizdibina, kā tas ir noticis, un nevis, kas vainīgs.

— Bet agri vai vēlu jūs nonāksiet līdz manīm, vai tā nav?

— Tas vēl nav teikts. Viss būs atkarīgs no tā, ko mēs noskaidrosim.

— Hintons aizstāvēs savu skaitļotāju līdz pēdējam, Starrs turēsies malā, bet Ezertons bez kavēšanās nolaidīs man asinis. Kāda tad jēga …

Hollands izslējās, viņa balsī ieskanējās oficiāls tonis:

— Sleiter, — uzvārds grieza ausīs, — es esmu komisijas priekšsēdētājs, un man ne visai patīk, ka mūsu darbību jūs uzskatāt par farsu. Neviens netiks apvainots tik ilgi, kamēr nebūs pierādīta viņa vaina, par to jūs varat būt drošs. — Redzēdams, cik Sleiters nomākts, viņš kļuva pielaidīgāks: — Es pazīstu Ezer- tonu septiņus gadus un — starp mums runājot — uzskatu, ka viņš ir sūds. Skaidrs, ka Hintons stāvēs un kritīs par savu mašīnu. Bet, ziniet, arī es šai ziņā vairs neesmu ar pliku roku ņemams … — Viņš paskatījās pulkstenī un paņēma Sleiteru zem rokas.

— Nu mums gan laiks.

Istabā, kur notika komisijas sēdes, stāvēja garš, pulēts sarkankoka galds, kas smaržoja pēc vaska. No sienām uz ienācējiem bargi noraudzījās sen aizsaulē aizgājušu sabiedrības kalpu portreti.

Hollands izklāstīja dienaskārtību:

— Es šaubos, vai šodien mums izdosies izstrādāt galīgo lēmumu, tāpēc vispirms, man liekas, vajadzētu apsvērt katra komisijas locekļa spriedumu. Visi, jādomā, ir paguvuši iepazīties ar tiem?

Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, un katrs ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu.

— Atļaujiet man rezumēt šos viedokļus, — direktors turpināja. — Doktors Sleiters kategoriski apgalvo, ka sabojājusies skaitļošanas ierīce un ka nelaime notikusi tieši šā iemesla dēļ. Mister Hinton, jūs izteicāt pretēju viedokli, — ka viena mezgla sabojāšanās nebūtu varējusi novest pie tik nopietnām sekām un ka, pēc jūsu domām, — Hollands nolasīja no papīra, — «izstrādājot sistēmu … mm … nebija paredzētas pietiekamas drošības garantijas».

Hintons salīdzināja tekstu ar savu eksemplāru un pameta ar galvu.

— Ezerton, cik es saprotu, jūsu viedoklis ir analogs Hintona viedoklim.

— Nekā tamlīdzīga, — viņu pārtrauca Ezertons.

— Acīmredzot es savā ziņojumā neesmu izteicies pietiekami skaidri, bet es uzskatu, ka pati projekta

iecere nav pienācīgi pārbaudīta un ka jau paši projekta izejas dati bijuši ārkārtīgi riskanti.

Viņš runāja gandrīz kaismīgi, un aiz biezajiem aceņu stikliem jautās nepārprotams naidīgums. Kaut gan no viņa sejas nekas nebija nolasāms, uzmanīgs vērotājs noprastu, ka nozāģēt jauno zinātnieku Ezer- tonam būtu vislielākā bauda.

Hollands rāmi ierunājās:

— Pilnīgi pareizi, tas tieši izriet no jūsu ziņojuma, mister Ezerton. Nu, bet jūs, profesor Starr, cik es saprotu, secināt, ka kļūme vienā mezglā izraisījusi ķēdes reakciju, kas bijusi saistīta ar doktora Sleitera sistēmai ^piemītošo nestabilitāti. Vai tā ir?

Starrs runāja aprauti, rūpīgi apsvērdams vārdus. Viņa acīs bija koncentrēta, apceroša izteiksme.

— Zināmā mērā jā, taču šajā lietā ir vēl diezgan daudz nezināmo. Es diezgan sīki pārrunāju to ar doktoru Sleiteru, un, cik es varu spriest, šajā stadijā viņš veicis pietiekamus pasākumus pret lokāliem bojājumiem. Daudzos sistēmas posmos pēc jebkura mezgla sabojāšanās automātiski būtu notikusi pārslēgšanās uz dublējošo ķēdi…

— Jā, bet šajā gadījumā tas nenotika, — iejaucās Ezertons. — Sabojājās viena loģiskā šūniņa, bet rezultātā izcēlās īsts haoss un, es atļaušos piebilst, aizgāja bojā septiņi cilvēki.

— Ko jūs par to teiksiet, doktor Sleiter? — apvaicājās Hollands.

— Misteram Ezertonam ir pilnīga taisnība, šo šūniņu nebija paredzēts dublēt.

Ezertons nekavējās izmantot radušos izdevību.

— Interesanti, kāpēc ne?

— Tāpēc, ka mēs rakstiski bijām apstiprinājuši, ka kļūmes iespēja ir bezgala niecīga. Mēs nevarējām dublēt visas sistēmas, tāpēc ka tas būtu izmaksājis neiedomājami dārgi.

— Mister Hinton, cik tālu jūs esat tikuši ar savu ekspertīzi?

— Skaitļotājs ir nogādāts izmēģinājumu stendā. Pagaidām noskaidrots, ka nav bijis kārtībā viens loģiskais posms.

— Tātad kļūda atklāta pašā skaitļotājā?

— Jā, viena no ķēdēm bija noslēgta, taču…

Sleiters viņu pārtrauca:

— Bet jūs apgalvojāt, ka tas nevar notikt.

— Nē, jūs apgalvojāt, ka atsevišķi bloki var sabojāties un tomēr tam nav nekādas nozīmes!

— Nav tiesa! Es teicu, ka šī ķēde tiek rezervēta, bet tikai uz neilgu laiku.

Hintons aizsvilies izrāva no mapes vēstuli.

— Lūk, jūs rakstāt melns uz balta — desmitā augusta vēstulē —, ka piekrītat ieteiktajiem skaitļošanas ierīces papildinājumiem un — es citēju — izdarīsiet «attiecīgas izmaiņas kontroles sistēmā».

— Jūs tīri labi atceraties, — eksplodēja Sleiters, — ka mēs apspriedām šo jautājumu daudz vēlāk un ka jūs gribējāt, lai es piekrītu kompromisam. Jūs vēlējāties vienīgi to, lai…

— Kungi, — stingri sacīja Hollands, — tā mēs nekur netiksim… — Sleiters un Hintons nikni skatījās viens uz otru. — Ierosinu turēties pie precīzi noskaidrotiem faktiem. Ko teiksiet jūs, profesor Starr?

— Mēs modelējam doktora Sleitera sistēmu paši ar savu skaitļotāju. Mēs tīšām ievadām programmā dažādas kļūdas, lai pārbaudītu, kā tās iedarbojas uz sistēmu kopumā. Pēc dažām dienām es varēšu dot jums daudz izsmeļošākas ziņas.

— Es nudien nesaprotu, — norūca Ezertons, — kam tas vajadzīgs, ja visa ideja pamatojas uz abstraktas teoretizēšanas.

Starrs atbildēja, rāmi lūkodamies kaut kur tālumā; likās, ka viņš runā pats ar sevi.

— Manuprāt, tomēr derētu turēties pie skaitļiem un faktiem.

Ezertons pietvīka un nodūra acis. Hollands uzrunāja Hintonu:

— Jūs pieminējāt noslēgtu ķēdi. Varbūt jūs paskaidrosiet? …

— Jā, mēs jau esam demontējuši daļu ķēžu. Defekts atklājās tikai vienā. Nezināma iemesla dēļ, kuru mēs pagaidām neprotam izskaidrot, nelielā posmā ir pilnīgi sabojāta izolācija.

Pa to laiku netālu no universālveikala savā kantorī gaisa avāriju inspektors Toms Maijerss melnrakstā rediģēja ziņojumu par nelaimes gadījumu Ailvortā. Frāzi «katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums» viņš pārveidoja šādi: «Katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums sakarā ar izolācijas bojājumu degvielas sūkņa kontrolaparātā.»

Pievakarē bārā «Sarkanais lauva» Vaithollas otrā pusē trokšņainā barā sapulcējās ierēdņi, kas bija līdzīgi cits citam kā ūdens lāses. Viņi drūzmējās pie letes, lai izdzertu savas divas viskija porcijas. Pēc tam viņi pa galvu, pa kaklu drāzīsies uz Vaterlo staciju, lai mērotu tālo ceļu pie savām apnikušajām sievām nemīlīgajās, dārgajās kotedžās, kas bija slikti nokopētas no žurnāla «Observer» pēdējā numura vāka.

Hollands apsēdās nomaļus, truli blenzdams uz alus kausu un gudrodams, kā pavadīt vakaru. Čūla nelika viņu mierā. Viņš sprieda, ka ekspertus, no kuriem nevienam nav nekādas daļas par citu viedokli, neizdosies saturēt grožos. Diena bija bijusi neparasti nogurdinoša, galvenokārt tā draņķa Ezertona dēļ: viņš

par to vien domāja, kā sagrābt pie rīkles nabaga Sleiteru.

— Tempt vienatnē — drošs paņēmiens, kā ātrāk dabūt galu.

Hollands pacēla acis un ieraudzīja draudzīgi smaidošo Tomu Maijersu.

— Tom! Tu nāc kā saukts. Sēdies nost. Ko tu dzersi?

— Paldies, es jau vienu iemetu. B5t kā tu?

— Man pietiek.

— Kur palicis tavs dzirkstošais optimisms?

— Pie visa vainīgs tas nolādētais gadījums Naits-, bridžā.

— Ak tā, es biju piemirsis, ka tu taču vadi izmeklēšanas komisiju.

— Aha.

— Un kur tad ir tas āķis?

— Ekspertos.

Maijerss līdzjūtīgi norūcās.

— Tu, cilvēks, ceri, — Hollands turpināja, — ka viņi vismaz izanalizēs faktus, bet viņi kašķējas kā skolas puikas. Es gribēju panākt, lai viņi izsecinātu kaut ko jēdzīgu, bet viņi izlokās un murmulē savā fantastiskajā žargonā. Skan jau solīdi, taču īstenībā katrs domā tikai par savu ādu.

Maijerss iesmējās.

— Jā, es zinu, kā tas mēdz būt. Vispirms viņi saka: «No vienas puses …», bet vari būt drošs — pēc pāris minūtēm viņi teiks: «No otras puses», un beigu beigās: «Kas to lai zina..»

— Pareizi.

— Bet par ko tad ir domstarpības? Kurš tad ir tas ļaundaris?

— Tu taču esi daudzmaz lietas kursā?

— Kur nu! Redzēju televīzijā, ne vairāk.

— Redzi, sistēmas radītājs uzskata, ka kļūme bijusi

skaitļotājā, skaitļotāju speciālists uzskata, ka pati sistēma nav bijusi kārtībā, bet zinātnieks cenšas būt godīgs pret abām pusēm.

— Bet kā tu pats domā?

— Kļūme bijusi skaitļotājā, tas ir fakts, vismaz vienā tā mezglā.

— Kāpēc?

— īssavienojums loģiskajā šūniņā. Ja var ticēt tehniskajam raksturojumam, tad šajā vietā kļūme vispār nevarēja notikt, un tomēr tā notika. Izolācija bija pušu. Gaužām dīvaini…

Maijerss lēni nolika alus kausu uz galda. Brīdi padomājis, viņš atkārtoja:

— Izolācija pušu … Patiešām dīvaini, ārkārtīgi dīvaini.

— Kas tad?

— Tas, ka izolācija pušu. Vai tu zini, ka es patlaban izmeklēju Ailvortas katastrofas apstākļus?

— Zinu.

— Mēs vēl neesam izdarījuši galīgos secinājumus, zinām, ka aizdedzies dzinējs un, iespējams, nolūzusi turbīnas lāpstiņa, bet viens no kontrolblokiem, kas regulēja degvielas padevi…

— Nu, nu?

— Rūpnīca bloku paņēma atpakaļ, lai iztaisītu ekspertīzi. Viņi konstatēja, ka uz bloka metāla korpusu iedarbojusies par simts piecdesmit grādiem pēc Celsija augstāka temperatūra. — Maijerss klusēja, un varēja redzēt, ka viņš saspringti domā. — Iekšā uz vadiem vairs nebija ne pēdu no izolācijas!

— Sadegusi?

— Nē, tik augsta temperatūra nebija. Izolācija bija no aminostirēna, bet tam iztvaicēšanas temperatūra nav zemāka par trīssimt grādiem, tātad augstāka nekā teflonam.

Hollands sadrūma.

— Liela starpība. Vai mēs nevarētu aprunāties par to sīkāk?

Maijerss pacēla kausu.