1. STĀSTS PAR DIHLORDIFENILTRIHLORMETILMETĀNU

Šo savienojumu ar gudro nosaukumu pazīst visi un katrs. Lai neintriģētu bez vajadzības, saīsināsim Ženēvas nomenklatūru līdz- vispārlietojamam DDT.

Pirmo reizi šis vispopulārākais no visiem esošajiem pesticīdiem tika sintezēts jau 1874. gadā, bet tikai 1937. gadā šveicietis P. Millers atklāja tā insekticīdās īpašības, par ko pēc gada saņēma Nobeļa prēmiju.

Taču nepagāja ne gadsimta ceturksnis, kad DDT lietošana tika pārtraukta daudzās pasaules valstīs. Nebija ne sprādzienu, ne avāriju, ne ugunsgrēku, kas tik raksturīgi zinātniskās fantastikas, lapaspusēm, bet tāpēc vispasaules, bez pārspīlējuma var teikt, katastrofas sekas kļuva skaidras tikai pēc diviem gadu desmitiem. Atgādināsim tās galvenos posmus.

Zviedrijas akadēmija nepavisam nebija pārspīlējusi Millera nopelnus. DDT cīņā ar parazītiem nebija līdzīgu. Pirmajos gados šķita, ka izsitumu tīfa, encefalīta un malārijas ierosinātājiem gals ir klāt. Insekticīda lietošana izglāba dzīvību desmitiem miljonu cilvēku. Ne mazāk efektīvi preparāts sargāja plantācijas un druvas. Sargājot kokvilnu no smecernieka, DDT veicināja ražības divkāršu pieaugumu.

Un tomēr brīnums kļuva par postu. Iznīcinājuši kaitēkļus, bezkrāsainie, praktiski ūdenī nešķīstošie kristāli tikai uzkrāja iznīcinošu spēku. Pa to pašu ceļu, kas aprakstīts «Mutantā», tie nokļuva upēs, lai turpinātu savu gaitu pa jūrām. Vēja nesti, tie kā balti putekļi nosēdās uz lapām un ziedlapām. Zinātnieki aprēķinājuši, ka divas trešdaļas no pusotra miljona tonnām DDT, kas saražots gadsimta ceturksnī, nekontrolētas aizgājušas biosfērā. Miljons tonnu, miljards kilogramu, triljons gramu, neaprēķināms skaits nāvējošu mikrodevu …

Šodien DDT viegli atklājams katrā dzīvā būtnē, kas mīt ūdenī, uz zemes un gaisā. Tā nepārdomātā izmantošana kaitēkļu iznīcināšanai sevišķi uzskatāmi lika sevi manīt Kalimantanas salā. Pēc teritorijas apstrādes ar insekticīdu ķirzakas sarīkoja īstu dzīru galdu no beigtajiem tauriņiem, sienāžiem un mušām un, protams, arī kļuva par upuriem indei. Tām klupa virsū čūskas un kaķi, lai savukārt ietu bojā. Toties žurkām «DDT operācija» sagādāja īstu labklājību. Palikušas bez saviem dabiskajiem ienaidniekiem, tās savairojās tik lielā skaitā, ka ne vien aprija visus pārtikas krājumus, bet arī noveda pie cilvēku epidēmiju uzliesmojumiem. Bumerangs bija noslēdzis apli.

Bija arī citas, varbūt ne tik uzskatāmas sekas. Neēdams kļuva Mičiganas ezerā dzīvojošais lasis. Kalcija apmaiņas traucējumu dēļ izmiršanai tika nolemti baltkakla jūras ērgļi un lielie pie- kūni. Olas, ko viņi dēja pēc DDT «lietošanas», bija kļuvušas tik trauslas, ka to čaumala sadrupa daudz ātrāk, nekā paguva izšķilties putnēns. Nelaime nepagāja secen arī cilvēkiem. Pēc amerikāņu datiem, DDT saturs mātes pienā ir divas trīs reizes augstāks par pieļaujamo līmeni.

Pesticīds liek sevi manīt visur. Tas iekļuvis pat Antarktīdas pingvīnos, kuri, kā zināms, pārtiek no zivīm. Un tad cilvēki sacēla trauksmi. Pēc tam kad inde tika atklāta siļķu lomos, zviedri vairākus gadus aizliedza to lietot. Holandieši un dāņi pilnīgi beiguši ražot DDT. Padomju Savienība ierosinājusi, lai Baltijas jūras baseina valstis steigšus izstrādātu pasākumus jūras attīrīšanai no tā. Ja izdosies glābt Baltijas jūru, būs īstenota arī plašā starptautiskā programma okeāna glābšanai. Draudi zivīm un putniem taču nozīmē nelaimi visai biosfērai. Bīstami ir ne tikai tas, ka cilvēks, noslēdzis ar sevi visas lielās dabas pārtikas ķēdes, patērē aizvien vairāk gaisa un ūdens iemītnieku. Daudz briesmīgāk ir, ka pesticīds apdraud fitoplanktonu. Pazīstamais biologs Čārlzs Virsters uzskata, ka pat vienu miljardo daļu liela koncentrācija var bloķēt fotosintēzi okeānā. Ja atceramies, ka tieši fitoplanktons piegādā atmosfērai divas trešdaļas skābekļa, tad veidojas diezgan drūma aina. Ierobežots «polimēru sindroma» uzliesmojums tam nevar pat stāties līdzās.

Gala iznākumā atkārtojās «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu». Par DDT uzvaras gājiena finālu kļuva sasistā sile. To masveidā lietojot, radās pret vides iedarbību noturīgas formas «mutanti», kas neiet bojā pat tad, ja devas palielinātas desmitkārt. 150 kaitēkļu sugas, kuras uzskatīja par jutīgām pret DDT iedarbību, tagad praktiski ir neuzņēmīgas pret to.

Vienkārša loģika diktēja izeju: jāsintezē jauna, stiprāka inde, taču, ņemot vērā bēdīgo pieredzi, ne tik noturīga kā DDT, lai tā spētu pēc kāda laika pati noārdīties.

Šādas loģikas paraugu mēs arī atradām romānā. Par laimi, virsroku guva daudz saprātīgāks viedoklis. Pateicoties daudzu valstu pūlēm, tika nolemts atteikties no universālas indes idejas, un zinātnieki sāka meklējumus, lai izstrādātu bioloģiskus aizsardzības pasākumus.

Загрузка...